24.7.2017
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 239/8
Tiesas (virspalāta) 2017. gada 16. maija spriedums (Cour administrative (Luksemburga) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Berlioz Investment Fund S.A./Directeur de l'administration des Contributions directes
(Lieta C-682/15) (1)
(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Direktīva 2011/16/ES - Administratīva sadarbība nodokļu jomā - 1. panta 1. punkts - 5. pants - Trešajai personai adresēts informācijas pieprasījums - Atteikums sniegt atbildi - Sankcija - Pieprasītās informācijas “prognozējamā svarīguma” jēdziens - Pieprasījuma saņēmējas iestādes veikta pārbaude - Tiesas veiktā pārbaude - Apjoms - Eiropas Savienības Pamattiesību harta - 51. pants - Savienības tiesību īstenošana - 47. pants - Tiesības efektīvi vērsties tiesā - Tiesas un trešās personas piekļuve pieprasījuma iesniedzējas iestādes adresētam informācijas pieprasījumam)
(2017/C 239/10)
Tiesvedības valoda – franču
Iesniedzējtiesa
Cour administrative
Pamatlietas puses
Prasītāja: Berlioz Investment Fund S.A.
Atbildētājs: Directeur de l'administration des Contributions directes
Rezolutīvā daļa:
1)
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts īsteno Savienības tiesības šīs normas izpratnē un ka tādējādi Eiropas Savienības Pamattiesību harta ir piemērojama, ja dalībvalsts savos tiesību aktos paredz finansiālu sankciju administrācijai pakļautai personai, kura atsakās sniegt informāciju, kad starp nodokļu iestādēm notiek apmaiņa, pamatojoties uz Padomes 2011. gada 15. februāra Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK;
2)
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka administrācijai pakļauta persona, kurai ir piemērota finansiāla sankcija par to, ka tā nav izpildījusi administratīvu lēmumu, ar ko tai saistībā ar informācijas apmaiņu starp valstu nodokļu iestādēm atbilstoši Direktīvai 2011/16 ir uzdots sniegt informāciju, ir tiesīga apstrīdēt šī lēmuma likumību;
3)
Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka vienas dalībvalsts citai dalībvalstij pieprasītās informācijas “prognozējamais svarīgums” ir nosacījums, kuram informācijas pieprasījumam ir jāatbilst, lai pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij rastos pienākums to izpildīt, un tādējādi tam ir jāatbilst nosacījumam par šīs dalībvalsts izdota administrācijai pakļautai personai adresēta lēmuma par rīkojuma izdošanu un sankcijas pasākuma, kas tai piemērots par šī lēmuma neizpildi, likumību;
4)
Direktīvas 2011/16 1. panta 1. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pārbaude, ko veic pieprasījuma saņēmēja iestāde, kad pieprasījuma iesniedzēja iestāde tai iesniedz informācijas pieprasījumu atbilstoši šai direktīvai, neaprobežojas ar šī pieprasījuma formālu atbilstību, bet tai ir jāļauj pieprasījuma saņēmējai iestādei pārliecināties, ka nav tā, ka pieprasītajai informācijai nebūtu nekāda prognozējamā svarīguma, ņemot vērā attiecīgā nodokļu maksātāja identitāti un, iespējams, informētās trešās personas identitāti, kā arī attiecīgās nodokļu izmeklēšanas vajadzības. Tās pašas Direktīvas 2011/16 normas un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta normas ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar prasību, ko administrācijai pakļauta persona ir cēlusi par sankcijas pasākumu, kuru pieprasījuma saņēmēja iestāde tai ir piemērojusi par to, ka tā nav izpildījusi lēmumu par rīkojuma izdošanu, ko šī iestāde ir pieņēmusi pēc informācijas pieprasījuma, kuru pieprasījuma iesniedzēja iestāde ir iesniegusi atbilstoši Direktīvai 2011/16, valsts tiesai ir neierobežota kompetence pārbaudīt šī lēmuma par rīkojuma izdošanu likumību. Attiecībā uz nosacījumu par minētā lēmuma likumību, kas izriet no pieprasītās informācijas prognozējamā svarīguma, pārbaude tiesā aprobežojas ar pārbaudi par to, ka šāda svarīguma acīmredzami netrūkst;
5)
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka, veicot pārbaudi tiesā, pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesai ir jābūt piekļuvei informācijas pieprasījumam, kuru pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir iesniegusi pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij. Savukārt attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai nav tiesību piekļūt visam šim informācijas pieprasījumam, kas joprojām ir slepens dokuments saskaņā ar Direktīvas 2011/16 16. pantu. Lai pilnībā izskatītu tās lietu saistībā ar pieprasītās informācijas prognozējamā svarīguma neesamību, principā pietiek ar to, ka šai personai ir šīs direktīvas 20. panta 2. punktā minētā informācija.
(1) OV C 78, 29.2.2016.
Full & Egal Universal Law Academy