ĢENERĀLADVOKĀTES
ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 6. aprīlī ( 1 )
Lieta C‑531/15
Elda Otero Ramos
pret
Servicio Galego de Saúde
un
Instituto Nacional de la Seguridad Social
(Tribunal Superior de Justicia de Galicia (Galisijas Augstākā tiesa, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Sociālā politika – Direktīva 2006/54/EK – Vienlīdzīga attieksme pret darba ņēmējiem vīriešiem un sievietēm – 19. pants – Noteikumi par pierādīšanas pienākuma apvēršanu – Direktīva 92/85/EEK – 4. pants – To darbību novērtējums, kuras var izraisīt faktoru, procesu vai darba apstākļu iedarbību
1.
Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa – Tribunal Superior de Justicia de Galicia (Galisijas Augstākā tiesa, Spānija) – vēlas saņemt norādījumus par to, kā interpretēt noteikumus, ar kuriem atbildētājam ir uzlikts pierādīšanas pienākums gadījumos, kad prasītājs apgalvo, ka vienlīdzīgas attieksmes princips viņam nav piemērots dzimuma dēļ. Šāda pierādīšanas pienākuma apvēršana izriet no Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos ( 2 ). Pamatlieta attiecas uz darba ņēmēju, kura apgalvo, ka laikposmā, kad viņa baroja bērnu ar krūti, viņas darba apstākļi varēja nelabvēlīgi ietekmēt viņas pašas un bērna veselību. Viņas prasība tika celta saskaņā ar valsts noteikumiem, ar ko tikusi ieviesta Padomes Direktīva 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti ( 3 ). Jautājumi, ko uzdod iesniedzējtiesa, liek šai Tiesai sniegt norādījumus par to, kā minētā direktīva ir jāizprot saistībā ar Direktīvas 2006/54 noteikumiem par pierādīšanas pienākumu.
Savienības tiesības
Eiropas Savienības Pamattiesību harta
2.
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ( 4 ) 23. pantā ir noteikts, ka vīriešu un sieviešu līdztiesība ir jānodrošina visās jomās, tostarp nodarbinātības, darba un atalgojuma jomā.
Direktīva 89/391
3.
Padomes Direktīvā 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā ( 5 ), “profilakse” ir definēta kā “rīcība vai pasākumi, ko uzņēmumā veic vai plāno visos darba posmos, lai novērstu vai mazinātu arodrisku” ( 6 ). Šajā direktīvā ir paredzēts, ka īpaša riska grupas ir jāaizsargā no briesmām, kas tās tieši apdraud ( 7 ), un ES likumdevējs ir pilnvarots pieņemt atsevišķas direktīvas, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā ( 8 ).
Direktīva 92/85
4.
Direktīvas 92/85 mērķi tostarp ir minimālo prasību noteikšana, lai, jo īpaši darba vidē, veicinātu uzlabojumus darbinieku drošībā un veselības aizsardzībā ( 9 ). Strādājošās grūtnieces, sievietes, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošās sievietes, kas baro bērnu ar krūti, ir uzskatāmas par īpašu riska grupu ( 10 ). Šāda aizsardzība nedrīkst radīt nelabvēlīgu attieksmi darba tirgū pret sievietēm, ne arī kaitēt direktīvām par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm ( 11 ). Vairāki darbības veidi var izraisīt konkrētu iedarbības risku, ko izraisa bīstami faktori, procesi vai darba apstākļi tām darba ņēmējām, kuras baro bērnu ar krūti. Attiecīgos gadījumos šie riski ir jānovērtē un novērtējuma rezultāti ir jāpaziņo strādājošajām sievietēm ( 12 ). Ja novērtējuma rezultāti norāda, ka pastāv risks strādājošas sievietes drošībai vai veselībai, ir jāparedz noteikumi viņas aizsardzībai ( 13 ). Strādājošas sievietes, kuras baro bērnu ar krūti, nedrīkst veikt darbības, kas novērtētas kā tādas, kuras rada vairāku īpaši bīstamu faktoru iedarbības risku, vai tikt pakļautas tādu darba apstākļu iedarbībai, kas apdraud drošību un veselību ( 14 ).
5.
Direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka Direktīvas 92/85, “kas ir desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391[..] 16. panta 1. punkta nozīmē, mērķis ir īstenot pasākumus, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti”.
6.
Strādājoša sieviete, kas baro bērnu ar krūti, ir definēta 2. panta c) punktā kā “strādājoša sieviete, kas baro bērnu ar krūti, kā noteikts valsts tiesību aktos un/vai saskaņā ar valsts praksi, un kura informē darba devēju par savu stāvokli saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem un/vai praksi” ( 15 ).
7.
Kā paredzēts 3. panta 1. punktā, Komisija ir izstrādājusi vadlīnijas par to, kā novērtēt ķīmiskus, fizikālus un bioloģiskus faktorus un rūpnieciskos procesus, kurus uzskata par bīstamiem 2. pantā definēto darbinieču drošībai vai veselībai ( 16 ).
8.
[Direktīvas] 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka saistībā ar visām darbībām, kuras varētu būt saistītas ar īpašu risku tikt pakļautai to faktoru, procesu vai darba apstākļu iedarbībai, kuru neizsmeļošs uzskaitījums sniegts I pielikumā ( 17 ), darba devējs novērtē šīs iedarbības raksturu, pakāpi un ilgumu uz 2. pantā definētajām darbiniecēm attiecīgajā uzņēmumā un/vai organizācijā. Tiek veikts novērtējums, lai novērtētu visus riskus, kas var negatīvi ietekmēt drošību vai veselību, kā arī visu iespējamo ietekmi inter alia uz minēto strādājošu sieviešu barošanu ar krūti un lai pieņemtu lēmumu par to, kādi pasākumi būtu jāveic. Saskaņā ar 4. panta 2. punktu attiecīgo darbinieci informē par minētā novērtējuma rezultātiem un par visiem pasākumiem, kas veicami attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darbā. Šā novērtējuma pamatā ir minētās vadlīnijas.
9.
5. pantā “Rīcība pēc novērtējuma rezultātu saņemšanas” ir paredzēts:
“1. Neierobežojot Direktīvas 89/391[..] 6. pantu, ja 4. panta 1. punktā minētā novērtējuma rezultāti atklāj risku, kas var negatīvi ietekmēt drošību vai veselību, vai ietekmi uz 2. pantā definēto darbinieču grūtniecību vai barošanu ar krūti, tad darba devējs veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, uz laiku mainot attiecīgās darbinieces darba apstākļus un/vai darba laiku, viņa netiek pakļauta šādam riskam.
2. Ja attiecīgās darbinieces darba apstākļu un/vai darba laika maiņa tehniski un/vai objektīvi nav iespējama, vai tā nav pieņemama pienācīgi pamatotu iemeslu dēļ, darba devējs veic vajadzīgos pasākumus, lai attiecīgo darbinieci pārceltu citā darbā.
3. Ja attiecīgās darbinieces pārcelšana citā darbā tehniski un/vai objektīvi nav iespējama, vai tā nav pieņemama pienācīgi pamatotu iemeslu dēļ, tad saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi attiecīgajai darbiniecei piešķir atvaļinājumu uz laiku, kas vajadzīgs viņas drošībai vai veselības aizsardzībai.
[..]”
10.
11. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Lai garantētu, ka 2. pantā definētās darbinieces var izmantot savas tiesības attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību, kā atzīts šajā pantā, jānosaka turpmākais:
1. Gadījumos, kas minēti [5. pantā], no darba līguma izrietošās tiesības, kas attiecas uz darba līgumu, ieskaitot 2. pantā definēto darbinieču darba samaksas saglabāšanu un/vai tiesības uz atbilstīgu pabalstu, jānodrošina saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi.
[..]”
Direktīva 2006/54
11.
Direktīvas 2006/54 preambulas apsvērumos ir norādīts, pirmkārt, ka Padomes Direktīvā 97/80/EK ( 18 ) arī ir ietverti noteikumi, kuru nolūks ir vienlīdzīgas attieksmes starp vīriešiem un sievietēm principa īstenošana ( 19 ). Otrkārt, no Tiesas judikatūras ir skaidrs, ka nelabvēlīga attieksme pret sievieti saistībā ar grūtniecību vai maternitāti ir tieša diskriminācija dzimuma dēļ. Tādēļ šāda attieksme būtu skaidri jāietver Direktīvā 2006/54 ( 20 ). Treškārt, Tiesa ir konsekventi atzinusi, ka saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu ir likumīgi aizsargāt sievietes bioloģisko stāvokli grūtniecības un maternitātes laikā un ieviest maternitātes aizsardzības pasākumus kā līdzekli, lai sasniegtu patstāvīgu līdztiesību. Tāpēc Direktīvai 2006/54 nebūtu jāskar Padomes Direktīva 92/85 ( 21 ). Tādējādi Direktīvas 2006/54 mērķis ir arī aizsargāt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā esošu sieviešu darba tiesības, lai nodrošinātu, ka viņas necieš no nekādas nosacījumu un apstākļu pasliktināšanās šā atvaļinājuma dēļ un gūst labumu no jebkādas darba apstākļu uzlabošanās, uz kuriem tām būtu tiesības to prombūtnes laikā ( 22 ).
12.
Ceturtkārt, šajos preambulas apsvērumos ir atzīts: “Noteikumu pieņemšanai attiecībā uz pierādīšanas pienākumu ir liela nozīme, lai nodrošinātu vienlīdzības principa efektīvu piemērošanu. Kā Tiesa ir paziņojusi, tādēļ būtu jāizstrādā noteikums, lai nodrošinātu, ka pierādīšanas pienākums pāriet pie atbildētāja, ja tas ir prima facie diskriminācijas gadījums, izņemot attiecībā uz procesiem, kuros apstākļu izmeklēšana ir tiesas vai citas kompetentas valsts iestādes kompetencē. Tomēr jāprecizē, ka to faktu izvērtēšana, pēc kuriem var uzskatīt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, joprojām ir attiecīgās valsts iestādes kompetencē saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi. Turklāt dalībvalstu uzdevums ir jebkurā piemērotā procesa posmā ieviest noteikumus par pierādījumiem, kas ir labvēlīgāki prasītājiem”. ( 23 )
13.
1. pantā ir paredzēts, ka Direktīvas 2006/54 mērķis ir “nodrošināt tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos”.
14.
Tieša diskriminācija ir definēta 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā kā tāda, kas rodas, “ja attieksme pret vienu personu ir mazāk labvēlīga dzimuma dēļ, nekā attieksme pret kādu citu ir, ir bijusi vai būtu bijusi līdzīgā situācijā”. Netieša diskriminācija pastāv, “ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, ja vien minētais noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai” (2. panta 1. punkta b) apakšpunkts). 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta vajadzībām “diskriminācija” ietver “jebkuru mazāk labvēlīgu attieksmi pret sievietēm, kas saistīta ar grūtniecības vai dzemdību atvaļinājumu [Direktīvas 92/85] nozīmē”.
15.
Īpaši noteikumi, tostarp diskriminācijas aizliegums attiecībā uz vienādu darba samaksu un vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās, ir iekļauti II sadaļā. II sadaļas 3. nodaļā ir iekļauts 14. pants, kurā ir aizliegta diskriminācija attiecībā uz darba pieejamību, profesionālo apmācību, nodarbinātību un darba apstākļiem.
16.
III sadaļas (“Horizontālie noteikumi”) 19. pantā ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesu sistēmu ir vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka gadījumā, ja persona, kas uzskata sevi par cietušu tāpēc, ka viņai nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, tiesā vai kādā citā kompetentā iestādē uzrāda faktus, pēc kuriem var secināt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, tad pienākums pierādīt, ka nav noticis vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, ir atbildētājam.
2. 1. punkts nekavē dalībvalstis ieviest noteikumus par pierādījumiem, kur[i] prasītājiem ir vēl labvēlīgāk[i].
[..]
4. [1. un 2.] punktu arī piemēro:
a)
situācijās, uz kurām attiecas [..] [Direktīvu 92/85] [..], ciktāl tas attiecas uz diskrimināciju, kas pamatojas uz dzimumu;
[..].”
17.
Saskaņā ar 28. pantu Direktīva 2006/54 neierobežo (ES un valsts) noteikumus, kas attiecas uz sieviešu aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz grūtniecību un maternitāti. Ir arī īpaši norādīts, ka tā neskar inter alia Direktīvu 92/85.
Spānijas tiesību akti
18.
Saskaņā ar Ley de Prevención de Riesgos Laborales (Likums par arodrisku novēršanu, turpmāk tekstā – “LPRL”) 26. panta 1. punktu riska novērtējumā attiecībā uz strādājošām grūtniecēm vai sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, ir jānosaka to faktoru, procesu vai darba apstākļu iedarbības raksturs, pakāpe un ilgums, kas var negatīvi ietekmēt darbinieces vai augļa veselību jebkurā darbībā, kura var radīt kādu īpašu risku. Ja minētā novērtējuma rezultāti atklāj risku drošībai vai veselībai vai iespējamu ietekmi uz grūtnieci vai sievieti, kura baro bērnu ar krūti, darba devējam ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai novērstu šā riska iedarbību, pielāgojot attiecīgās personas darba apstākļus un darba laiku. Vajadzības gadījumā šie pasākumi ietver arī atbrīvošanu no darba naktī vai darba maiņās.
19.
Saskaņā ar minētā likuma 26. panta 2. punktu, ja darba apstākļu vai darba laika pielāgošana nav iespējama vai, neraugoties uz šādu pielāgošanu, darba apstākļi negatīvi ietekmētu strādājošās grūtnieces vai augļa veselību, viņai ir jāpilda citi pienākumi, kas savietojami ar viņas stāvokli. Darba devējiem pēc apspriešanās ar darba ņēmēju pārstāvjiem ir jāsastāda to darbu saraksts, kas nerada risku. Pārcelšana šādā darbā jāveic, ja tas ir iespējams. Tomēr 26. panta 3. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja pārcelšana citā darbā nav tehniski vai objektīvi iespējama vai arī tā nevar tikt saprātīgi pieprasīta pamatotu iemeslu dēļ, darba līgums ar attiecīgo darbinieci var tikt apturēts, pamatojoties uz to, ka grūtniecības laikā viņa ir apdraudēta, uz laiku, kas nepieciešams viņas drošībai un veselības aizsardzībai, un līdz brīdim, kad viņa varēs atgriezties iepriekšējā darbā vai citā darbā, kas ir savietojams ar viņas stāvokli.
20.
Saskaņā ar minētā likuma 26. panta 4. punktu uz darbinieci, kas baro bērnu ar krūti, attiecas 26. panta 1. un 2. punkta piemērošanas joma, ja viņas darba apstākļi var negatīvi ietekmēt viņas vai bērna veselību, un izziņu par to izsniedz inter alia Instituto Nacional de la Seguridad Social (Valsts Sociālā nodrošinājuma pārvalde, turpmāk tekstā – “INSS”) medicīnas nodaļa, pievienojot ziņojumu noServicio Nacional de Salud (Valsts Veselības aprūpes dienests) ārsta, kas sniedz medicīnisko aprūpi darbiniecei vai viņas bērnam. Darba līgums ar attiecīgo darbinieci var tikt apturēts arī saskaņā ar 26. panta 3. punktu, pamatojoties uz risku par deviņiem mēnešiem jaunāka bērna barošanas ar krūti laikā, ja viņas konkrētajā gadījumā pārcelšana citā darbā nav iespējama.
21.
Ley General de la Seguridad Social (“Vispārīgais likums par sociālo nodrošinājumu”) 135.bis pantā ir paredzēts, ka saistībā ar finansiālo pabalstu, ko maksā ar krūti barojošai mātei, attiecībā uz kuru tiek uzskatīts, ka tā ir apdraudēta darbavietā (“finansiālais pabalsts”), darba līguma apturēšanas periods rada “aizsargātu situāciju”, ja nav iespējams viņu pārcelt citā amatā saskaņā ar LPRL 26. panta 4. punktu.
22.
Iesniedzējtiesa piebilst, ka ar 2007. gada 22. martaLey Orgánica 3/2007 para la igualdad efectiva de mujeres y hombres (Konstitutīvais likums Nr. 3/2007 par sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību) ir ieviesti noteikumi, ar kuriem ir regulēta tādu māšu situācija, kuras ir apdraudētas laikā, kad baro bērnus ar krūti. Pirms minētā likuma pieņemšanas Spānijas tiesību aktos šis jautājums nebija regulēts; šis likums tika pieņemts, lai izpildītu Direktīvas 92/85 un jo īpaši tās 5. panta 3. punkta prasības.
Fakti, tiesvedība un iesniegtie jautājumi
23.
Elda Otero Ramos tiek nodarbināta medmāsas amatā Centro Hospitalario Universitario de A Coruña (Universitātes slimnīca, Akoruņa; turpmāk tekstā – “slimnīca”) Neatliekamās palīdzības nodaļā, kas pakļauta Servicio Galego de Saúde (Galisijas Veselības aprūpes dienests). 2011. gada 22. decembrī viņai piedzima meita, kuru viņa baroja ar krūti.
24.
2012. gada 8. maijāE. Otero Ramos lūdza INSS izsniegt medicīnisku izziņu, kas apliecina, ka viņa atbilst darbinieču kategorijai, kas baro bērnu ar krūti, valsts noteikumu nozīmē un ka medmāsas pienākumu pildīšana slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļā rada viņai risku ( 24 ).
25.
Izskatot E. Otero Ramos iesniegumu, tika ņemta vērā šāda informācija: pirmkārt, slimnīcas Cilvēkresursu nodaļas vadītāja apliecinājums, ka: i) viņa strādāja par medmāsu neatliekamās palīdzības nodaļā; ii) viņas darba apstākļi paredzēja maiņu darbu rītos, pēcpusdienās, vakaros un naktīs; iii) īpašais risks barošanas ar krūti laikā ir norādīts izziņai pievienotajā ziņojumā par profilaktisko medicīnisko apskati, un iv) “saskaņā ar amatu sarakstu, ko izstrādājis darba devējs, iepriekš konsultējoties ar darbinieku pārstāvjiem, viņas ieņemamais amats ir tāds, saistībā ar kuru nepastāv risks”; otrkārt, Profilaktiskās medicīnas centra ārsta atzinums par arodrisku (kas iepriekš minēti iii) punktā) novēršanu, kurā apliecināts, ka E. Otero Ramos tikusi izmeklēta un viņas iesniegtais medicīniskais atzinums ticis pārbaudīts; ārsts atzina, ka viņa ir “darbspējīga [..] sava amata pienākumu pildīšanai un barošanai ar krūti nepastāv risks” ( 25 ).
26.
Pēc divām dienām INSS ar 2012. gada 10. maija lēmumu noraidīja E. Otero Ramos iesniegumu, pamatojoties uz to, ka nav konstatēta viņas darba apstākļu nelabvēlīga ietekme uz viņas (vai viņas bērna) veselību. Līdz ar to viņa tika informēta, ka nebūtu pareizi sākt finansiālā pabalsta iegūšanas procedūru ( 26 ).
27.
2012. gada 11. jūlijāE. Otero Ramos apstrīdēja INSS lēmumu, vēršoties Juzgado de lo Social No 2, de A Coruña (Sociālā tiesa Nr. 2, Akoruņa) ( 27 ). Prasības pieteikumam viņa pievienoja vēstuli, ko bija parakstījis viņas tiešais vadītājs, ārsts un slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļas vadītājs (turpmāk tekstā – “tiešā vadītāja ziņojums”). Vēstulē tika apgalvots, ka uz medmāsu, kas strādā slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļā un ir ar krūti barojoša māte, iedarbojas fizikāli, ķīmiski, bioloģiski un psihosociāli riski, kas apdraud laktācijas saglabāšanos. Tiešā vadītāja ziņojumā bija sniegta šāda informācija par bioloģiskajiem faktoriem. Medmāsas ir pakļautas, piemēram, iedarbībai, ko rada A tipa gripa, bakteriālās infekcijas, multirezistentās baktērijas, HIV un hepatīts. Attiecībā uz fizikālajiem faktoriem jāteic, ka slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļā nonāk visdažādākie pacienti. Lielākajai daļai no viņiem ir būtiskas pārvietošanās grūtības, ko izraisa vecums vai akūta vai hroniska slimība. Medmāsām tas rada fizisku un ortostatisku slodzi. Fiziskā slodze palielinās, ja pacienti atrodas kritiskā stāvoklī (pacienti komā, ar sirds apstāšanos un nedziedināmi slimi). Attiecībā uz ķīmiskajiem faktoriem jāteic, ka iedarbību rada jebkura veida ķīmiskā terapija, jo Neatliekamās palīdzības nodaļā ir sastopamas visu veidu slimības. Psihosociālos riskus rada tas, ka personāls tiek pakļauts sarežģītai maiņu darba sistēmai (maiņu darbs un darbs naktīs). Pastāv arī spriedze un slodze, ko rada nepieciešamība apmierināt svārstīgu pieprasījumu, kas dažkārt var būt ļoti liels, ar nesamērīgu medmāsu un pacientu attiecību. Kad pieprasījums pēc ārstēšanas ir ļoti liels, darba ņēmējiem visu laiku jāpielāgojas, lai spētu izpildīt pienākumus un organizēt darbu. Darbiniecēm, kuras baro bērnu ar krūti, maiņu darbs un nakts maiņas izmaina prolaktīna līmeni, kas ietekmē piena veidošanos. Neregulārs darba laiks un darbs naktīs var izraisīt mastītu, jo izmainās piena ekstrakcijas pakāpe.
28.
E. Otero Ramos prasība 2013. gada 24. oktobrī tika noraidīta. Pirmās instances tiesa atzina, ka saskaņā ar valsts tiesu judikatūru, izvērtējot pierādījumus par to, vai pastāv tāds risks, kas ļauj piešķirt finansiālu pabalstu, ir jāpiemēro stingri kritēriji. E. Otero Ramos pārsūdzēja šo lēmumu iesniedzējtiesā, un tā vēlas noskaidrot, vai viņas situācija atbilst Direktīvas 2006/54 piemērošanas jomai. Ja atbilst, iesniedzējtiesai ir nepieciešami norādījumi jo īpaši par to, kā minētās direktīvas 19. pants ir jāinterpretē saistībā ar Direktīvas 92/85 noteikumiem. Līdz ar to iesniedzējtiesa lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:
“1) Vai Direktīvas [2006/54] 19. pantā paredzētie noteikumi par pierādīšanas pienākumu ir piemērojami attiecībā uz risku barošanas ar krūti laikā, kas minēts [LPRL] 26. panta 4. punktā, skatot to kopā ar tā 26. panta 3. punktu, kurš pieņemts, lai transponētu [Direktīvas 92/85] 5. panta 3. punktu Spānijas tiesību aktos?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai tas, ka pastāv riski barošanai ar krūti, ja darbiniece strādā par medmāsu slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā, ko apliecina tāda ārsta izziņa, kurš vienlaikus ir arī vadītājs slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļā, kurā darbiniece strādā, ir uzskatāms par faktu, pamatojoties uz kuru var tikt pieņemts, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija [Direktīvas 2006/54] 19. panta nozīmē?
3) Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, vai tas, ka darbinieces veicamais darbs ir iekļauts to amatu sarakstā, ko izstrādājis darba devējs, iepriekš konsultējoties ar darbinieku pārstāvjiem, saistībā ar kuriem nepastāv risks, un tas, ka attiecīgās slimnīcas profilaktiskās medicīnas/arodrisku novēršanas nodaļa ir izdevusi izziņu, ka darbiniece ir darbspējīga, tomēr neiekļaujot šajos dokumentos nekādu papildu informāciju par to, kā šie secinājumi iegūti, visos gadījumos un bez apstrīdēšanas iespējas ir uzskatāms par pierādījumu tam, ka nav pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips [Direktīvas 2006/54] 19. panta nozīmē?
4) Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša un atbilde uz trešo jautājumu ir noliedzoša, ja ir konstatēts, ka šā darba izpilde rada riskus mātei vai bērnam, kurš tiek barots ar krūti, kurai pusei – darba ņēmējai, kas cēlusi prasību, vai atbildētājam darba devējam – ir pierādīšanas pienākums saskaņā ar [Direktīvas 2006/54] 19. pantu par to, 1) ka darba apstākļu vai darba laika pielāgošana nav iespējama vai ka, neraugoties uz šādu pielāgošanu, darba apstākļi var negatīvi ietekmēt strādājošās grūtnieces vai ar krūti barotā bērna veselību ([LPRL] 26. panta 2. punkts, lasot to kopā ar 26. panta 4. punktu, ar ko ir transponēts [Direktīvas 92/85] 5. panta 2. punkts), un 2) ka tehniski vai objektīvi nav iespējams pārcelt darbinieci uz citu darbu vai ka šāda pārcelšana nevar tikt saprātīgi pieprasīta pamatotu iemeslu dēļ ([LPRL] 26. panta 3. punkts, lasot to kopā ar 26. panta 4. punktu, ar ko ir transponēts [Direktīvas 92/85] 5. panta 3. punkts)?”
29.
Rakstveida apsvērumus iesniedza E. Otero Ramos, INSS, Spānijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 19. oktobrī, šie lietas dalībnieki, izņemot E. Otero Ramos, sniedza mutvārdu apsvērumus.
Vērtējums
Ievada piezīmes
30.
Direktīvas 92/85, kas pieņemta, pamatojoties uz EEK līguma 118.a pantu (LESD 153. panta priekštecis), mērķis ir sekmēt uzlabojumus strādājošu grūtnieču, sieviešu, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošu sieviešu, kas baro bērnu ar krūti, drošībā un veselības aizsardzībā darbavietā ( 28 ). Minētā direktīva ir viens no pasākumiem, kas veikti saistībā ar Direktīvu 89/391 ( 29 ). Direktīvā 92/85 inter alia ar krūti barojošas mātes ir atzītas par īpaši jutīgu darba ņēmēju riska grupu, kura ir jāaizsargā pret apdraudējumiem, kas tās īpaši ietekmē, un kurai ir nepieciešami pasākumi veselības un drošības jomā ( 30 ). Šādai aizsardzībai nebūtu jāskar direktīvas par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm ( 31 ). Direktīva 2006/54 ir viens no piemēriem, kas raksturo šādus pasākumus.
31.
Netiek apstrīdēts, ka būtiskajā laikā E. Otero Ramos atbilda tādas darbinieces kategorijai, kura baro bērnu ar krūti, kā norādīts Direktīvas 92/85 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā, un ka tādēļ viņas darba devējam bija jāveic riska novērtējums saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punktu, ievērojot vadlīnijas, kas minētas 3. panta 1. punktā.
32.
Visi četri iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir saistīti, ciktāl to pamatā ir pieņēmums, ka, ja novērtējums saskaņā ar Direktīvas 92/85 4. panta 1. punktu būtu ticis veikts pareizi un izmantojot visus būtiskos pierādījumus, tajā pamatoti varētu tikt konstatēts risks E. Otero Ramos veselībai vai drošībai vai potenciāla ietekme uz viņas kā ar krūti barojošas mātes stāvokli. No šā pieņēmuma izriet, ka būtu izpildīti nosacījumi turpmākai rīcībai saskaņā ar Direktīvas 92/85 5. pantu.
Pirmais jautājums
Vispārīgas piezīmes
33.
Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai iztiesājamā situācija ietilpst Direktīvas 2006/54 piemērošanas jomā. Jo īpaši tā jautā, vai E. Otero Ramos ir jāpilda pierādīšanas pienākums vai arī šis pienākums ir apvērsts un jāpilda atbildētājiem.
34.
Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, kas nodrošina sadarbību starp valsts tiesām un Tiesu, tieši Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu pieņemt lēmumu konkrētajā lietā. Var gadīties, ka šim nolūkam Tiesai ir jāpārformulē iesniegtie jautājumi. Turklāt Tiesai ir pienākums interpretēt visas ES tiesību normas, kas valsts tiesai ir vajadzīgas, lai tā varētu izskatīt attiecīgo lietu, pat ja šīs normas nav nepārprotami norādītas Tiesai iesniegtajos jautājumos ( 32 ). Līdz ar to, neraugoties uz to, ka iesniedzējtiesas pirmais jautājums attiecas tikai uz Direktīvas 92/85 5. panta 3. punktu, tas neliedz Tiesai sniegt iesniedzējtiesai visu nepieciešamo informāciju par ES tiesību aktu interpretāciju, tostarp par citiem minētās direktīvas noteikumiem (šajā gadījumā jo īpaši par 4. pantu), kas var palīdzēt iztiesāt izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai iesniedzējtiesa ir sniegusi atsauci uz šiem noteikumiem savu jautājumu formulējumā. Šajā jomā tieši Tiesas pienākums ir izcelt no visas iesniedzējtiesas iesniegtās informācijas, jo īpaši no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma, tos ES tiesību aspektus, kas būtu interpretējami saistībā ar konkrētā strīda priekšmetu ( 33 ).
35.
Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir teikts, ka INSS nolēma “neizdot pieprasīto izziņu, jo nav apstiprinājies, ka darba, kuru [iesniedzēja] veic, apstākļi negatīvi ietekmētu viņas (vai viņas bērna) veselību [..]”. Tomēr pirmā jautājuma pamatā ir pieņēmums, ka pierādījumi liecina par šāda riska pastāvēšanu ( 34 ).
36.
Direktīvā 92/85 ir ieviesta prasība novērtēt un paziņot riskus. Ja rezultātos, kas iegūti riska novērtējumā saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punktu, ir konstatēts risks drošībai vai veselībai un ietekme uz darbinieces grūtniecību vai barošanu ar krūti, 5. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts, ka darba devējam ir uz laiku jāpielāgo darbinieces darba apstākļi un/vai darba laiks ( 35 ). Ja situācija to neļauj, attiecīgā darbiniece ir jāpārceļ uz citu darbu. Vienīgi gadījumā, kad šāda pārcelšana nav iespējama, minētās direktīvas 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka darbiniecei ir jāpiešķir atvaļinājums saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi uz visu laikposmu, kas nepieciešams viņas drošībai vai veselības aizsardzībai ( 36 ).
37.
Tomēr, ja novērtējumā, kas veikts saskaņā ar Direktīvas 92/85 4. panta 1. punktu, netiek konstatēts risks, no šā noteikuma, lasot to kopā ar Direktīvas 92/85 5. panta 1. punktu, izriet, ka tādā gadījumā darba devējam nav nekas papildus jādara. Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, tieši tādēļ, ka slimnīcas riska novērtējumā saskaņā ar 4. pantu bija konstatēts, ka E. Otero Ramos nav apdraudēta, vēl nav izpildīts 5. panta nosacījums tam, lai būtu jāapsver, vai nav jāpielāgo E. Otero Ramos darba apstākļi, vai viņa nav jāpārceļ citā darbā, vai arī viņai ir jāpiešķir atvaļinājums.
38.
Tāpat ir acīmredzams, ka E. Otero Ramos apstrīd slimnīcas novērtējumu un INSS lēmumu, ar ko tika noraidīts viņas iesniegums par finansiālu pabalstu. Viņa uzskata, ka no faktiem, kuri norādīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, izriet, ka viņas medmāsas amata pienākumi slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļā patiesi viņu apdraudēja un ka spēju barot bērnu ar krūti acīmredzami nebūtu iespējams saskaņot ar darba pienākumiem.
39.
Pirmā darbība procedūrā, kas paredzēta Direktīvā 92/85, ir saskaņā ar 4. pantu noteikt, vai pastāv 2. pantā minētais risks darbinieces veselībai vai drošībai. Lai noteiktu, vai E. Otero Ramos stāvokļa novērtējums bija pareizs, būtu jāvērtē fakti, un tas ietilpst iesniedzējtiesas kompetencē. Taču Tiesas kompetencē ir Direktīvas 92/85 4. panta 1. punkta prasību pareiza interpretēšana.
40.
Tādēļ pirmais jautājums ir jāizprot kā tāds, ar kuru tiek lūgtas norādes: i) par Direktīvas 92/85 4. panta interpretāciju; ii) (ja attiecīgā darbiniece pārsūdz lēmumu, kura pamatā ir novērtējums saskaņā ar minēto noteikumu) par to, vai pierādīšanas pienākums jāpilda prasītājam vai atbildētājam Direktīvas 2006/54 19. panta nolūkos; un iii) (ja šāda pārsūdzība ir sekmīga un tiek konstatēts risks attiecīgajai darbiniecei) par to, vai tādā gadījumā darba devēja pienākums ir noteikt, kādi pasākumi būtu piemēroti saskaņā ar Direktīvas 92/85 5. pantu.
Direktīva 92/85
41.
Pamatlietas puses ir vienisprātis, ka ir jānosaka, vai INSS lēmuma par to, ka E. Otero Ramos nebija apdraudēta, pamatā bija pareizs viņas situācijas novērtējums.
42.
Saskaņā ar Direktīvas 92/85 4. panta 1. punktu darba devējs “novērtē [..] iedarbības raksturu, pakāpi un ilgumu uz 2. pantā definētajām darbiniecēm” attiecībā uz “visām darbībām, kuras varētu būt saistītas ar īpašu risku tikt pakļautai to faktoru, procesu vai darba apstākļu iedarbībai, kuru neizsmeļošs uzskaitījums sniegts I pielikumā”. Minēto novērtējumu veic, lai “novērtētu visus riskus, kas var negatīvi ietekmēt drošību vai veselību, kā arī visu iespējamo ietekmi uz [..] grūtniecību vai barošanu ar krūti” un lai “pieņemtu lēmumu par to, kādi pasākumi būtu jāveic” ( 37 ).
43.
Šis formulējums ir jāizprot saistībā ar vadlīnijām, kas minētas Direktīvas 92/85 3. panta 1. punktā un kuras atbilstoši tās 3. panta 2. punktam ir paredzētas, “lai uz to pamata varētu veikt 4. panta 1. punktā minēto novērtējumu”. Šīs vadlīnijas pilnībā pierāda, ka paviršs, vispārējs novērtējums par darbavietu, apstākļiem kādā konkrētā darbā un vispārējo veselības stāvokli vidusmēra strādājošai grūtniecei, sievietei, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošai sievietei, kas vēlas barot bērnu ar krūti, nevar būt atbilstošs 4. panta 1. punkta prasībām.
44.
Tādēļ vadlīnijās ir uzsvērts, ka “daži apdraudējumi darbavietā var ietekmēt jauno un topošo māšu un viņu bērnu veselību un drošību”. Tajās ir atzīmēts, ka kvalitatīvs un kvantitatīvs riska novērtējums “ir visgrūtākais posms šajā procesā, jo personai, kas veic novērtējumu, jābūt kompetentai un pienācīgi jāņem vērā attiecīgā informācija, tostarp informācija, ko sniedz pati grūtniece vai viņas padomdevēji, izmantojot piemērotas metodes, lai spētu secināt, vai apzinātais apdraudējums rada darbiniecēm riska situāciju” ( 38 ). Riska novērtējumā ir “jāņem vērā [Direktīvas 89/391] preventīvie aspekti” ( 39 ). Riska novērtējumam “ir īpašs raksturs, jo tas paredzēts pastāvīgi mainīgam stāvoklim, kas atkarīgs no katra indivīda iezīmēm. Turklāt tas ietekmē ne tikai pašu sievieti, bet arī vēl nedzimušo bērnu un ar krūti baroto bērnu. [..] Ar vienreizēju novērtējumu var nepietikt, jo grūtniecība ir dinamisks process, nevis statisks stāvoklis. Turklāt ne tikai dažādos grūtniecības posmos, bet arī pēc dzemdībām dažādi riski var ietekmēt sievieti un viņas vēl nedzimušo vai jaundzimušo bērnu dažādā mērā [..]. Sniedzot medicīniska rakstura padomus, gatavojot ziņojumus un izziņas, jāņem vērā darba apstākļi. Tas ir īpaši būtiski attiecībā uz indivīda apstākļiem [..]. Riska novērtējumos pienācīgi jāņem vērā medicīniskie ieteikumi un katras atsevišķās sievietes problēmas” ( 40 ). Vadlīnijās ir uzsvērts, ka darba devējiem ir regulāri jāpārskata riski, norādot, ka “attiecībā uz sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, jāņem vērā citi riski, kas atšķiras [no riskiem pašas grūtniecības laikā]. Darba devējiem jānodrošina, lai uz strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, tik ilgi, kamēr turpinās barošana ar krūti, neiedarbotos riski, kas var kaitēt viņu veselībai vai drošībai” ( 41 ).
45.
Vadlīnijās ir iekļautas arī divas detalizētas tabulas. Pirmā ir tabula “Riska novērtējums par vispārējiem apdraudējumiem un ar tiem saistītām situācijām”, ar kurām “var saskarties lielākā daļa grūtnieču, jauno māšu vai ar krūti barojošu māšu” ( 42 ). Otrā ir tabula “Riska novērtējums – īpašie apdraudējumi (un veidi, kā novērst riskus)”. Tās ievadā ir norādīts: “Tā kā grūtniecība ir dinamisks stāvoklis, kas ir saistīts ar pastāvīgām izmaiņām un attīstību, daži darba apstākļi var radīt atšķirīgas veselības un drošības problēmas dažādām sievietēm dažādos grūtniecības posmos, kā arī atgriežoties darbā pēc dzemdībām vai barojot bērnu ar krūti. Dažas no šīm problēmām ir paredzamas un plaši izplatītas [..]. Citas būs atkarīgas no konkrētajiem apstākļiem un personiskās medicīniskās vēstures”. Pēc tam tabulā ir analizēti attiecīgie fizikālie faktori, bioloģiskie faktori ( 43 ), ķīmiskie faktori un darba apstākļi ( 44 ).
46.
Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir teikts, ka E. Otero Ramos darbs ir klasificēts kā tāds, “saistībā ar kuru nepastāv risks”, un viņa ir atzīta par “darbspējīgu”. Manuprāt, tas ir pamats uzskatīt, ka darba devējs varbūt nav pilnībā ņēmis vērā viņas individuālos apstākļus. Pirmkārt, nav skaidrs, vai viņas darba neatliekamās palīdzības nodaļas medmāsas amatā klasificēšana par tādu, “saistībā ar kuru nepastāv risks”, nozīmē, ka šis amats nerada risku grūtniecēm vai sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai arī ar to īpaši ir ņemta vērā tieši situācija, kādā ir ar krūti barojošas mātes ( 45 ). Otrkārt, nav nekādu norāžu par to, vai ir novērtēti riski, ar kuriem, pildot darba pienākumus, var saskarties pati E. Otero Ramos kā ar krūti barojoša māte, piemēram, iespējamā ietekme uz laktāciju vai arī mastīta vai inficēšanās iespējamība. Treškārt, nav informācijas par to, vai ir veikts novērtējums par viņas risku tikt pakļautai Direktīvas 92/85 I pielikumā minētajiem fizikālajiem, bioloģiskajiem un ķīmiskajiem faktoriem.
47.
Ceturtkārt, slimnīcas novērtējumu faktiski veido apliecinājums, ka E. Otero Ramos ir “spējīga” veikt darba pienākumus un nav nekādu risku barošanai ar krūti. Tomēr atgādinu, ka šis novērtējums ir preventīvs pasākums, tā mērķis ir aizsargāt ar krūti barojošu māti ( 46 ) un tiešā vadītāja ziņojumā ir iekļauta pavisam cita informācija par medmāsas darbu neatliekamās palīdzības nodaļā (norādot, piemēram, ka darba ņēmēji var nonākt saskarē ar pacientiem, kuri ir inficēti ar hepatītu) ( 47 ).
48.
Tieši iesniedzējtiesai, kas vienīgā izvērtē faktus, ir jāpārbauda, vai slimnīcas novērtējums atbilst Direktīvas 92/85 4. panta 1. punkta prasībām. Ja iesniedzējtiesa konstatē, ka neatbilst, nākamais solis ir apsvērt, vai E. Otero Ramos prasība ietilpst Direktīvas 2006/54 piemērošanas jomā un, ja ietilpst, vai ir piemērojams minētās direktīvas 19. pants. Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu netieši izriet, ka iesniedzējtiesa vēlas arī apsvērt, vai E. Otero Ramos varēja tikt aizsargāta ar pasākumiem, kas veikti saskaņā ar Direktīvas 92/85 5. pantu.
Direktīva 2006/54
49.
INSS un Spānija apgalvo, ka šī lieta neietilpst Direktīvas 2006/54 piemērošanas jomā. E. Otero Ramos un Komisijai ir pretējs viedoklis.
50.
Arī es nepiekrītu INSS un Spānijas valdības atbalstītajai Direktīvas 2006/54 ierobežojošajai interpretācijai.
51.
Saskaņā ar Direktīvas 2006/54 1. pantu tās mērķis ir nodrošināt tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos.
52.
Patiesi, sievietes, kas faktiski izmanto grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu saskaņā ar Direktīvas 92/85 8. pantu, “ir īpašā situācijā, kas prasa tām piešķirt īpašu aizsardzību, bet ko nevar pielīdzināt kāda vīrieša vai sievietes, kuri faktiski strādā savā darbā, situācijai” ( 48 ). Tomēr no tā neizriet, kā to cenšas apgalvot INSS un Spānija, ka neviens darba ņēmējs, uz kuriem attiecas Direktīvas 92/85 2. pants, neietilpst Direktīvas 2006/54 piemērošanas jomā.
53.
Tiešās un netiešās diskriminācijas jēdzieni ir definēti attiecīgi Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā. 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka diskriminācija dzimuma dēļ ietver “jebkuru mazāk labvēlīgu attieksmi pret sievietēm, kas saistīta ar grūtniecības vai dzemdību atvaļinājumu [Direktīvas 92/85] nozīmē”.
54.
Direktīvas 92/85 2. panta c) punktā darbiniece, kura baro bērnu ar krūti, ir definēta, atsaucoties uz valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Iesniedzējtiesa apgalvo, ka saskaņā ar LPRL 26. panta 1. punktu “risku novērtējumā attiecībā uz strādājošām grūtniecēm vai sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, ir jānosaka to faktoru, procesu vai darba apstākļu iedarbības raksturs, pakāpe un ilgums, kas var nelabvēlīgi ietekmēt darbinieces [..] veselību jebkurā darbībā, kura var radīt kādu īpašu risku”. Saskaņā ar LPRL 26. panta 4. punktu šis noteikums ir piemērojams arī darbiniecēm “[..] barošanas ar krūti laikā, ja darba apstākļi var negatīvi ietekmēt attiecīgās sievietes vai bērna veselību, un izziņu par to [..]” izsniedz kompetentas iestādes. Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav papildu informācijas par to, kā “barošanas ar krūti periods” (kā tāds) ir definēts valsts tiesību aktos un/vai praksē.
55.
Tiesa ir vairākkārt lēmusi, ka, “runājot par grūtniecības un maternitātes laikā pastāvošo aizsardzību, [..] piešķirot dalībvalstīm tiesības uzturēt spēkā vai ieviest noteikumus šīs aizsardzības nodrošināšanai, saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principu starp dzimumiem par leģitīmu [konkrētajā direktīvā] ir atzīta, no vienas puses, sievietes bioloģiskā stāvokļa aizsardzība grūtniecības laikā un pēc tās un, no otras puses, īpašās saiknes starp sievieti un tās bērnu aizsardzība pēcdzemdību periodā” ( 49 ).
56.
Man šķiet, ka gan no tiesiskā aspekta, gan pēc būtības ( 50 ) ar krūti barojošas mātes stāvoklis ir “saistīts ar” grūtniecību un maternitāti. Direktīvas 92/85 5. panta 3. punktā ir skaidri norādīts, ka jebkurai darbiniecei, uz kuru attiecas 2. pants, ir jāpiešķir atvaļinājums, ja nav iespējams vai nav pamatoti pārcelt viņu citā darbā. Tādējādi no tā izriet, ka ar krūti barojošas mātes stāvoklis ir tāds, ka uz to attiecas formulējums “saistīta ar grūtniecības vai dzemdību atvaļinājumu” Direktīvas 2006/54 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā ( 51 ).
57.
Formulējums “mazāk labvēlīga attieksme” nozīmē arī to, ka sievietei, kura baro bērnu ar krūti, netiek pareizi piemērotas Direktīvas 92/85 4. panta 1. punkta prasības. Ja tā notiek, attiecīgā persona zaudē aizsardzību, kas viņai būtu jāsaņem saskaņā ar minēto noteikumu, un tiek pakļauta riskiem. Tā tas ir jo īpaši tādēļ, ka darba devējs tādā gadījumā neveiks nepieciešamos preventīvos pasākumus saskaņā ar minētās direktīvas 5. pantu, lai aizsargātu viņas drošību un veselību. Šāda nelabvēlīga attieksme ir tieša diskriminācija dzimuma dēļ.
58.
Es piebilstu, ka Direktīvas 2006/54 28. pantā (un preambulas 24. apsvērumā) ir paredzēts, ka tās noteikumi “neskar” sieviešu aizsardzības noteikumus, jo īpaši saistībā ar grūtniecību un maternitāti. Šo vārdu pamatnozīme liecina, ka Direktīva 92/85 ir saderīga ar pasākumiem, kas Direktīvā 2006/54 ir paredzēti, lai īstenotu principu par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jomā. Tādēļ tiesības, kas saistītas ar drošību un veselību saskaņā ar Direktīvu 92/85, ar Direktīvu 2006/54 netiek samazinātas un vēl jo mazāk – dzēstas.
59.
Vai šajā gadījumā ir izpildīti nosacījumi, kas iedarbina Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punktu?
60.
Manuprāt, atbilde ir apstiprinoša.
61.
E. Otero Ramos acīmredzami uzskata sevi par personu, kas ir aizskarta minētā noteikuma nozīmē. Viņa apgalvo, ka ir diskriminēta dzimuma dēļ, jo, viņasprāt, darba devējs nav izpildījis Direktīvas 92/85 prasības. Direktīvas 2006/54 19. panta 4. punkta a) apakšpunktā ir nepārprotami paredzēts, ka šādos gadījumos ir piemērojami noteikumi, ar kuriem tiek apvērsts 19. panta 1. punktā paredzētais pierādīšanas pienākums.
62.
Novērtējuma neveikšana saskaņā ar 4. panta 1. punkta, I pielikuma un vadlīniju, kas minētas Direktīvas 92/85 3. panta 1. punktā, prasībām ir mazāk labvēlīga attieksme pret darbinieci, kura baro bērnu ar krūti ( 52 ). Šāda attieksme ir iekļauta diskriminācijas definīcijā, kas sniegta Direktīvas 2006/54 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā, uz to attiecas atsauce uz Direktīvu 92/85, kas sniegta Direktīvas 2006/54 19. panta 4. punkta a) apakšpunktā, un tā ir uzskatāma par diskrimināciju dzimuma dēļ minētā noteikuma nozīmē. No tā izriet, ka šādām prasībām ir piemērojams Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punkts.
63.
Ja māte pieprasa izziņu un viņas darba devējs veic riska novērtējumu saskaņā ar Direktīvas 92/85 4. panta 1. punktu (pirmais solis aizsardzības piešķiršanas procesā saskaņā ar minēto direktīvu), Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punkta noteikumi vēl nav piemērojami. Tas tā ir tādēļ, ka šis process kā tāds ir darba devēja atbildībā. Tomēr minētie noteikumi kļūst būtiski, kad pieņemtais lēmums tiek apstrīdēts tiesā vai citā kompetentā iestādē.
64.
Pierādīšanas pienākums tādā gadījumā ir attiecīgajai personai, šajā gadījumā E. Otero Ramos, lai prima facie varētu ierosināt lietu par diskrimināciju ( 53 ). Pamatlietā prasītājai būtu jāiesniedz pierādījumi (piemēram, tie, kas minēti viņas vadītāja vēstulē) ( 54 ), pietiekami pamatoti norādot, ka Direktīvas 92/85 4. panta 1. punkts ir nepareizi interpretēts un/vai nepareizi piemērots. Iekšzemes tiesvedībā pierādīšanas pienākums pēc tam pārietu uz atbildētāju.
65.
Noteikumu par pierādīšanas pienākumu mērķis ir nodrošināt, lai efektīvi varētu tikt ievērots princips par vienlīdzīgu attieksmi ( 55 ). Kā Tiesa jau ir norādījusi, ES tiesību normu, kurās regulēta vīriešu un sieviešu vienlīdzība strādājošu grūtnieču, pēcdzemdību periodā strādājošu sieviešu un ar krūti barojošu māšu tiesību jomā, mērķis ir aizsargāt šīs sievietes pirms un pēc dzemdībām ( 56 ). Minētais mērķis, kas norādīts gan Direktīvā 92/85, gan Direktīvā 2006/54, nevar tikt sasniegts, ja, pārsūdzot lēmumus par aizsardzības atteikumu, šīm sievietēm jāpierāda, ka viņas ir apdraudētas.
66.
Situācijā, kad sievietes darba devējs veic novērtējumu saskaņā ar Direktīvas 92/85 4. panta 1. punktu un konstatē, ka viņa nav apdraudēta, man šķiet, ka attiecīgajai sievietei nevar tikt prasīts, lai viņa pati veiktu detalizētu riska novērtējumu un pārliecinoši atspēkotu darba devēja novērtējumu. Maz ticams, ka sievietei būs pieejami nepieciešamie arodveselības speciālisti, kuri novērtētu viņas darbu, darba apstākļus un riskus, kuriem viņa un/vai viņas bērns var tikt pakļauts, vai līdzekļi, lai finansētu šādu novērtējumu. Šāda pieeja darītu neiespējamu aizsardzību, kas viņai pienākas saskaņā ar Direktīvu 92/85. Manuprāt, Direktīvas 2006/54 19. panta mērķis ir risināt tieši šādas situācijas.
67.
Minēto secinājumu turklāt apstiprina Hartas 23. pantā noteiktais vīriešu un sieviešu līdztiesības princips, kas paredz, ka šī līdztiesība ir jānodrošina “visās jomās, tostarp nodarbinātības, darba un atalgojuma jomā”. Formulējums “visās jomās” liecina par labu tādai Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punkta interpretācijai, kas nodrošina efektīvu Direktīvā 92/85 aizsargāto personu tiesību izmantošanu.
68.
Iesniedzējtiesa jautā, vai tas, ka saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem finansiālais pabalsts, kuru, izpildot Direktīvas 92/85 11. panta 1. punkta prasības, izmaksā ar krūti barojošām mātēm, kad tām tiek piešķirts atvaļinājums no darba, ir klasificēts kā sociālā nodrošinājuma pabalsts, nozīmē, ka šis mehānisms nevar ietilpt diskriminācijas aizlieguma jomā, kas minēts Direktīvas 2006/54 14. pantā. Tā uzskata, ka gadījumā, ja atvaļinājuma periods būtu jāfinansē darbinieces darba devējam, uz to attiektos minētais aizliegums.
69.
Manuprāt, valstu sistēmās pieejamo pabalstu klasifikācija neietekmē to noteikumu piemērojamību, kas regulē pierādīšanas pienākumu Direktīvas 2006/54 19. pantā. Ja atšķirības pamatā būtu tas, vai atvaļinājumu finansē darba devējs vai valsts sociālā nodrošinājuma sistēma, Direktīvas 2006/54 piemērošanas joma atšķirtos atkarībā no mehānismiem dažādās dalībvalstīs ( 57 ). Šāds rezultāts neatbilstu ES tiesību vienotas interpretācijas prasībām. Tādēļ tas ir jānoraida ( 58 ). Tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie tieši iesniedzējtiesas uzdevums ir izvērtēt faktus un piemērot attiecīgos Direktīvas 2006/54 noteikumus ( 59 ).
70.
Tādēļ secinu, ka atbildei uz pirmo jautājumu būtu jābūt tādai, ka gadījumā, ja ir veikts novērtējums saskaņā ar Direktīvas 92/85 4. panta 1. punktu, ir jāizvērtē darbinieces, kura baro bērnu ar krūti, individuālā situācija, lai saskaņā ar minēto noteikumu, I pielikumu un vadlīnijām, kas paredzētas minētās direktīvas 3. panta 1. punktā, varētu noteikt, vai viņas vai viņas bērna drošība un veselība ir apdraudēta. Ja šāds novērtējums netiek pareizi veikts, tā ir mazāk labvēlīga attieksme pret attiecīgo darbinieci un diskriminācija Direktīvas 2006/54 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Šāda attieksme ir diskriminācija dzimuma dēļ Direktīvas 2006/54 19. panta 4. punkta a) apakšpunkta nozīmē, un tādēļ tā ietilpst to noteikumu piemērošanas jomā, kas izklāstīti tās 19. panta 1. punktā un ar kuriem pierādīšanas pienākums ir uzlikts atbildētājam. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tai iesniegtie lietas fakti pierāda diskriminējošu attieksmi. Tā kā saistībā ar valsts tiesvedību šai tiesai ir jānosaka, vai bija jāveic kāda turpmāka darbība (un, ja bija, tad kāda) saskaņā ar Direktīvas 92/85 5. pantu, lai aizsargātu attiecīgās darbinieces drošību un veselību, minētajam novērtējumam ir piemērojami Direktīvas 2006/54 19. panta noteikumi.
Otrais, trešais un ceturtais jautājums
Pieņemamība
71.
Otrā, trešā un ceturtā jautājuma pamatā ir pieņēmums, ka uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši. Būtībā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kā šādos gadījumos ir piemērojami noteikumi, ar kuriem tiek apvērsts pierādīšanas pienākums.
72.
Spānija apgalvo, ka otrais, trešais un ceturtais jautājums ir nepieņemami, jo iesniedzējtiesa būtībā vēloties saņemt norādījumus, kā novērtēt faktus E. Otero Ramos lietā.
73.
Tam nevar piekrist.
74.
Patiesi, valsts tiesai, nevis šai Tiesai ir jānosaka, vai apstākļi E. Otero Ramos lietā liecina par diskrimināciju Direktīvas 2006/54 nozīmē. Tomēr, uzdodot otro, trešo un ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa nelūdz Tiesu to konstatēt. Tā drīzāk vēlas saņemt norādījumus par minētās direktīvas 19. panta interpretāciju, lai varētu pareizi piemērot attiecīgās tiesību normas iesniegtajiem pierādījumiem.
75.
Tādēļ otrais, trešais un ceturtais ir pieņemami.
Otrais jautājums
76.
Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai E. Otero Ramos tiešā vadītāja (slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļas direktora) ziņojums, kuru viņa iesniedza, pamatojot prasību, ir pietiekams, lai varētu pieņemt, ka diskriminācija ir notikusi ( 60 ).
77.
INSS un Spānija apgalvo, ka šim tiešā vadītāja ziņojumam nav būtiskas nozīmes. Pirmkārt, tie uzskata, ka tiešais vadītājs automātiski nebūs objektīvs, aizstāvot darbinieci, kura vēlas saņemt konkrēto pabalstu. Otrkārt, tie norāda, ka šo ziņojumu nav sagatavojis arodveselības speciālists.
78.
Neviens no šiem argumentiem nav pārliecinošs.
79.
Jautājums par tiešā vadītāja ziņojuma būtiskumu un nozīmi ir jāizskata tiesai, kas iztiesā šo lietu. Tomēr to, vai tiešais vadītājs nav neobjektīvs par labu (vai sliktu) kādam konkrētam darbiniekam, var noteikt tikai tad, ja par to ir iesniegti attiecīgi pierādījumi. No vadītāja statusa un hierarhisku darba tiesisko attiecību ar attiecīgo personu esamības nevar tikt secināts, ka pastāv kāda konkrēta neobjektivitāte. Attiecībā uz otro punktu, kaut arī konkrētais tiešais vadītājs nav arodveselības speciālists, tomēr šo ziņojumu ir sagatavojis ārsts, kurš vislabāk pārzina prasītājas individuālos apstākļus un viņas darbu. Tiešais vadītājs var sniegt noderīgas liecības par prasītājas pienākumiem un vispārīgajiem un konkrētajiem apdraudējumiem, kam viņa var tikt pakļauta.
80.
Iesniedzējtiesai šis ziņojums ir jāizskata, pamatojoties uz vadlīnijām, kas minētas Direktīvas 92/85 3. panta 1. punktā. Bioloģiskie un fizikālie riski, kas norādīti tiešā vadītāja ziņojumā, ir uzskaitīti arī vadlīnijās ( 61 ). Kaut arī vienīgi minētā tiesa var noteikt konkrēto tiešā vadītāja ziņojuma vērtību saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem, šāda veida dokuments nedrīkst tikt ignorēts, pieņemot, ka tā saturs var būt kļūdains objektivitātes un profesionālās kompetences trūkuma dēļ.
81.
Tādēļ, nosakot, vai šajā lietā tika ievērotas Direktīvas 92/85 4. panta 1. punkta prasības, iesniedzējtiesai ir jāizskata tiešā vadītāja ziņojums par attiecīgās darbinieces veikto darbu. Minētajai tiesai ir jānosaka, vai šādā ziņojumā ir sniegta tāda informācija par darbinieces individuālajiem apstākļiem, kas jāņem vērā novērtējumā.
Trešais jautājums
82.
Trešā jautājuma nolūks ir noskaidrot, vai darba devēja paziņojums, ka šis darbs ir klasificēts kā tāds, kas “nerada risku”, kopā ar atzinumu, ka attiecīgā darbiniece ir “darbspējīga”, neapstrīdami pierāda, ka nav pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips Direktīvas 2006/54 19. panta nozīmē.
83.
Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa apgalvo, ka vairāki Spānijas tiesu nolēmumi liecina, ka “[..] pakāpeniski tiek ieviests stingrs kritērijs attiecībā uz pierādījumu par to, vai pastāv būtisks risks, kas dod tiesības uz pabalstu, novērtēšanu”.
84.
Iesniedzējtiesai ir arī jāpārbauda valsts tiesību jautājums par to, vai šāda pieeja būtībā nozīmē, ka šādās lietās tiek piemērota neatspēkojama prezumpcija tā, ka (praksē) nekāda pārsūdzība nevar būt veiksmīga.
85.
Ja tā ir, šāds rezultāts, manuprāt, nav savietojams ar Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punktu ( 62 ). Pirmkārt, tas ir pretrunā mērķim nodrošināt iespēju efektīvi īstenot vienlīdzīgas attieksmes principu. Otrkārt, tas ir pretrunā Hartas 23. pantam, jo no nelabvēlīgas attieksmes dzimuma dēļ netiek aizsargāta īpaši neaizsargāta sieviešu grupa – sievietes, kuras ietilpst Direktīvas 92/85 piemērošanas jomā. Treškārt, ir grūti iedomāties, ka šāda pieeja varētu būt samērīgs veids, kā novērtēt pierādījumus šādās lietās. Ceturtkārt, valsts noteikumi, kas pārmērīgi apgrūtina šādu lēmumu pārsūdzības iespējas personām, kuras uzskata, ka tās ir tikušas aizskartas vienlīdzīgas attieksmes principa nepiemērošanas dēļ, var apdraudēt Direktīvas 2006/54 mērķus ( 63 ). Neatspēkojama prezumpcija par labu atbildētājam būtu tieši šāds noteikums.
86.
Tādēļ secinu, ka gadījumos, kad valsts tiesību normas pārmērīgi apgrūtina šādas nostājas pārsūdzības iespējas personām, kuras uzskata, ka tās ir tikušas aizskartas vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma dēļ, minētās normas nav saderīgas ar Direktīvas 2006/54 19. pantu. Vai tā ir arī šajā lietā, ir jāpārbauda valsts tiesai.
Ceturtais jautājums
87.
Ceturtā jautājuma pamatā ir pieņēmums, ka, ja būtu pareizi veikts novērtējums saskaņā ar Direktīvas 92/85 4. panta 1. punktu, varētu būt konstatēts risks ar krūti barojošai mātei, tādēļ ir jāapsver, kā būtu bijis jārīkojas, lai aizsargātu viņas drošību un veselību saskaņā ar 5. pantu.
88.
Šis pieņēmums nav norādīts iesniedzējtiesas faktu aprakstā, kas iekļauts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr iesniedzējtiesa nav norādījusi, ka šāds jautājums būtu ārpus pamatlietas tvēruma ( 64 ). Tādēļ ierosinu atbildēt uz ceturto jautājumu tā, lai nodrošinātu iesniedzējtiesai visu nepieciešamo informāciju, lai iztiesātu šo konkrēto lietu.
89.
Pašlaik, tā kā iesniedzējtiesa ir secinājusi, ka E. Otero Ramos bija apdraudēta, un šajā tiesas procesā ir jānosaka, kā bija jārīkojas turpmāk Direktīvas 92/85 5. panta nolūkos, pierādīšanas pienākums būtu jāuzliek atbildētājam. E. Otero Ramos joprojām būtu “aizskartā” persona Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punkta nolūkos, jo ir atzīts, ka viņai prombūtnes laikā nepienākas atvaļinājums un pabalsts, ko saņem strādājošās mātes, kuras baro bērnu ar krūti.
90.
Ja rezultāti riska novērtējumā, kas veikts saskaņā ar Direktīvas 92/85 4. pantu, “atklāj risku drošībai vai veselībai, kā arī sekas darbinieces grūtniecībai vai barošanai ar krūti, šīs direktīvas 5. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts, ka darba devējam ir uz laiku jāmaina darba apstākļi un/vai darba laiks vai, ja tas tehniski vai objektīvi nav iespējams vai tas saprātīgi nevar tikt prasīts pienācīgi pamatotu iemeslu dēļ, uz laiku jāpārceļ citā darbā[, lai viņa netiktu pakļauta šādam riskam. Tikai tādā gadījumā, ja arī šādas izmaiņas izrādītos neiespējamas, šīs direktīvas 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi attiecīgajai darbiniecei piešķir atvaļinājumu uz laiku, kas vajadzīgs viņas drošībai vai veselības aizsardzībai” ( 65 ).
91.
Tā kā novērtējums par turpmāko rīcību saskaņā ar Direktīvas 92/85 5. pantu ir jāveic pamatlietas ietvaros, pierādīšanas pienākums saskaņā ar Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punktu ir atbildētājam.
Secinājumi
92.
Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Tiesai uz jautājumiem, ko iesniegusi Tribunal Superior de Justicia de Galicia (Spānija) būtu jāsniedz šāda atbilde:
1)
Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvas 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, 4. panta 1. punkta nolūkos, ja ir veikts novērtējums, ir jāizskata darbinieces, kura baro ar krūti, individuālā situācija, lai varētu noteikt, vai viņas vai viņas bērna drošība un veselība ir apdraudēta saskaņā ar minēto noteikumu, I pielikumu un vadlīnijām, kas paredzētas minētās direktīvas 3. panta 1. punktā. Šāda novērtējuma pareiza neveikšana ir mazāk labvēlīga attieksme pret attiecīgo darbinieci un diskriminācija Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Šāda attieksme ir arī diskriminācija dzimuma dēļ Direktīvas 2006/54 19. panta 4. punkta a) apakšpunkta nozīmē, un tādēļ tā ietilpst to noteikumu piemērošanas jomā, kas izklāstīti tās 19. panta 1. punktā un ar kuriem pierādīšanas pienākums ir uzlikts atbildētājam.
–
Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tai iesniegtie lietas fakti pierāda diskriminējošu attieksmi.
–
Tā kā saistībā ar valsts tiesvedību šai tiesai ir jānosaka, vai bija jāveic kāda turpmāka darbība (un, ja bija, tad kāda) saskaņā ar Direktīvas 92/85 5. pantu, lai aizsargātu attiecīgās darbinieces drošību un veselību, minētajam novērtējumam ir piemērojami Direktīvas 2006/54 19. panta noteikumi;
2)
lai noteiktu, vai šajā lietā ir ievērotas Direktīvas 92/85 4. panta 1. punkta prasības, iesniedzējtiesai ir jāizskata tiešā vadītāja ziņojums par attiecīgās darbinieces veikto darbu. Minētajai tiesai ir jānosaka, vai šādā ziņojumā ir sniegta tāda informācija par darbinieces individuālajiem apstākļiem, kas jāņem vērā novērtējumā;
3)
ja valsts tiesību normas pārmērīgi apgrūtina šādas nostājas pārsūdzības iespējas personai, kura uzskata, ka tā ir tikusi aizskarta vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma dēļ, minētās normas nav saderīgas ar Direktīvas 2006/54 19. pantu. Vai tā ir arī šajā lietā, ir jāpārbauda valsts tiesai;
4)
tā kā novērtējums par turpmāko rīcību saskaņā ar Direktīvas 92/85 5. pantu ir jāveic pamatlietas ietvaros, pierādīšanas pienākums saskaņā ar Direktīvas 2006/54 19. panta 1. punktu ir atbildētājam.
( 1 ) Oriģināla valoda – angļu.
( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīva (OV 2006, L 204, 23. lpp.).
( 3 ) Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīva (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/931/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) (OV 1992, L 348, 1. lpp.).
( 4 ) OV 2010, C 83, 389. lpp. (turpmāk tekstā – “Harta”).
( 5 ) Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīva (OV 1989, L 183, 1. lpp.).
( 6 ) 3. panta d) punkts.
( 7 ) 15. pants.
( 8 ) 16. panta 1. punkts.
( 9 ) Skat. preambulas pirmo apsvērumu.
( 10 ) Skat. preambulas septīto un astoto apsvērumu.
( 11 ) Skat. preambulas devīto apsvērumu.
( 12 ) Skat. preambulas desmito apsvērumu.
( 13 ) Skat. preambulas desmito un vienpadsmito apsvērumu.
( 14 ) Skat. preambulas divpadsmito apsvērumu.
( 15 ) Šajos secinājumos lietoju arī apzīmējumu “ar krūti barojoša māte”.
( 16 ) Skat. Komisijas paziņojumu par Vadlīnijām par to, kā novērtēt ķīmiskus, fizikālus un bioloģiskus faktorus un rūpnieciskos procesus, kurus uzskata par bīstamiem strādājošu grūtnieču, sieviešu, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošu sieviešu, kas baro bērnu ar krūti, drošībai vai veselībai (COM(2000) 466, galīgā redakcija)/2 (turpmāk tekstā – “vadlīnijas”).
( 17 ) Sarakstā ir iekļauti fizikāli, bioloģiski un ķīmiski faktori. Šo faktoru detalizēts apraksts ir iekļauts tabulā, kas veido 3. panta 1. punktā minēto vadlīniju daļu. Noteiktos gadījumos sarakstā iekļautos faktorus regulē īpaši ES tiesību akti. Piemēram, bioloģiskie faktori, kuri minēti Direktīvas 92/85 I pielikuma A daļas 2. punktā, ir uzskaitīti Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. septembra Direktīvā 2000/54/EK par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar bioloģisku aģentu iedarbību darba vietā (septītā atsevišķā direktīva saskaņā ar Direktīvas 89/391[..] 16. panta 1. punktu) (OV 2000, L 262, 21. lpp.). Saskaņā ar minēto direktīvu bioloģiskie faktori tiek klasificēti četrās grupās atbilstoši infekcijas riska līmenim. 1. grupa ietver faktorus ar mazāko risku (to spēja izraisīt cilvēka saslimšanu ir maza), bet 4. grupa liecina par lielāko risku (faktori izraisa smagu cilvēka saslimšanu un ir sevišķi bīstami darba ņēmējiem) (skat. Direktīvas 2000/54 2. pantu).
( 18 ) 1997. gada 15. decembra Direktīva par pierādīšanas pienākumu diskriminācijas gadījumos, kas pamatojas uz dzimumu (OV 1998, L 14, 6. lpp.). Ar Direktīvu 2006/54 tika atceltas un aizstātas vairākas direktīvas par vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm principa īstenošanu, tostarp Direktīva 97/80.
( 19 ) Skat. preambulas 1. apsvērumu.
( 20 ) Skat. preambulas 23. apsvērumu.
( 21 ) Skat. preambulas 24. apsvērumu.
( 22 ) Skat. preambulas 25. apsvērumu.
( 23 ) Skat. preambulas 30. apsvērumu.
( 24 ) Skat. šo secinājumu 18.–22. punktu.
( 25 ) Es atsaukšos uz slimnīcas Cilvēkresursu nodaļas vadītāja apliecinājumu un Profilaktiskās medicīnas centra ārsta atzinumu kā uz “slimnīcas novērtējumu”.
( 26 ) Es atsaukšos uz šīm divām dienām kā uz “būtisko laiku”.
( 27 ) Lai arī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tekstā ir atsauce uz Juzgado No 2 de Santiago de Compostela, šā lūguma ievaddaļā ir atsauce uz apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, ko iesniegusi tiesa Akoruņā. No Tiesai kopā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegtajiem valsts lietas materiāliem izriet, ka pēdējais ir pareizs.
( 28 ) Skat. Direktīvas 92/85 preambulas pirmo apsvērumu un 1. pantu, kā arī spriedumu, 2014. gada 18. marts, D., C‑167/12, EU:C:2014:169, 29. un 30. punkts un tajos minētā judikatūra.
( 29 ) Skat. šo secinājumu 3. punktu.
( 30 ) Skat. Direktīvas 92/85 preambulas septīto un astoto apsvērumu.
( 31 ) Skat. Direktīvas 92/85 preambulas devīto apsvērumu.
( 32 ) Skat., piemēram, spriedumus, 2014. gada 13. februāris, TSN un YTN, C‑512/11 un C‑513/11, EU:C:2014:73, 32. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 11. septembris, B., C‑394/13, EU:C:2014:2199, 21. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 33 ) Skat., piemēram, spriedumus, 2014. gada 13. februāris, TSN un YTN, C‑512/11 un C‑513/11, EU:C:2014:73, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 19. septembris, Betriu Montull, C‑5/12, EU:C:2013:571, 40. un 41. punkts.
( 34 ) Attiecībā uz slimnīcas novērtējumu skat. šo secinājumu 25. un 26. punktu; attiecībā uz papildu pierādījumiem, kas acīmredzami ir pretrunā šim novērtējumam, skat. šo secinājumu 27. punktu.
( 35 ) Skat. Direktīvas 92/85 preambulas vienpadsmito apsvērumu un spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, Parviainen, C‑471/08, EU:C:2010:391, 31. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 36 ) Spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, Parviainen, C‑471/08, EU:C:2010:391, 31. un 32. punkts un tajos minētā judikatūra.
( 37 ) Skat. Direktīvas 92/85 4. panta 1. punkta pirmo un otro ievilkumu un arī minētās direktīvas preambulas vienpadsmito apsvērumu.
( 38 ) Skat. vadlīniju 6. lappusi.
( 39 ) Skat. vadlīniju 8. lappusi. Vadlīnijās šajā jautājumā ir atsauce uz Komisijas dokumentu “Vadlīnijas riska novērtējumam darbavietā” (ISBN 97‑727‑4278‑9), kas raksturots kā “ideāls pamats, lai varētu izstrādāt vadlīnijas, kas minētas [Direktīvas 92/85] 3. panta 1. punktā”.
( 40 ) Skat. “Konkrēti aspekti, kas jāuzsver” vadlīniju 8. un 9. lappusē.
( 41 ) Skat. vadlīniju 12. lappusi, kurā šajā jautājumā ir atsauce arī uz Padomes 1989. gada 30. novembra Direktīvu 89/654/EEK par minimālajām prasībām attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darba vietā (pirmā atsevišķā direktīva saskaņā ar Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punktu) (OV 1989, L 393, 1. lpp.).
( 42 ) Pirmais ieraksts minētajā tabulā attiecas uz “garīgo un fizisko nogurumu un darba laiku”, tajā ir norādīts, ka “dažas grūtnieces un sievietes, kas baro bērnu ar krūti, var nespēt strādāt neregulāru vai vēlu maiņu darbu vai darbu naktīs”, un uzskaitīti konkrēti riski, ko rada šāda veida darbs inter alia attiecībā uz jaunās mātes spēju barot bērnu ar krūti.
( 43 ) Pirmais ieraksts šajā tabulas iedaļā attiecas uz “jebkuru bioloģisku faktoru, kas pieder 2., 3. un 4. grupai” [no grupām, kas noteiktas ar 1990. gada 26. novembra Padomes Direktīvu 90/679/EEK par darba ņēmēju aizsardzību pret riskiem, kas saistīti ar bioloģisko faktoru iedarbību darbavietā) (septītā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) (OV 1990, L 374, 1. lpp.)], un tajā ir apzināti riski ar krūti barotam bērnam inter alia attiecībā uz hepatītu un HIV.
( 44 ) Pirmais ieraksts šajā tabulas iedaļā attiecas uz “manuālu smagumu cilāšanu”, un tajā ir apzināti iespējamie riski inter alia sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti.
( 45 ) Veicot riska novērtējumu, darba devējiem ir jāņem vērā, ka ir atsevišķi jānodala riski grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, un tām, kas baro bērnu ar krūti – skat., piemēram, vadlīniju 12. lappusi.
( 46 ) Skat. Direktīvas 92/85 preambulas vienpadsmito un divpadsmito apsvērumu.
( 47 ) Hepatīta vīrusa celmi B un D (un vēl nezināmie celmi) Direktīvā 2000/54 ir klasificēti kā piederīgi “3. riska grupai”, un tas nozīmē, ka šis faktors var izraisīt smagu cilvēka saslimšanu un rada nopietnu risku darba ņēmējiem.
( 48 ) Spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, Parviainen, C‑471/08, EU:C:2010:391, 40. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 49 ) Spriedums, 2010. gada 30. septembris, Roca Álvarez, C‑104/09, EU:C:2010:561, 27. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 50 ) Vienīgi sievietei, kas nesen dzemdējusi, rodas piens, kas nepieciešams bērna barošanai ar krūti.
( 51 ) Skat. arī Direktīvas 2006/54 preambulas 23. apsvērumu.
( 52 ) Skat. šo secinājumu 56. punktu.
( 53 ) Spriedums, 2011. gada 21. jūlijs, Kelly, C‑104/10, EU:C:2011:506, 29. punkts.
( 54 ) Skat. šo secinājumu 27. punktu.
( 55 ) Direktīvas 2006/54 preambulas 30. apsvērums.
( 56 ) Spriedums, 2010. gada 11. novembris, Danosa, C‑232/09, EU:C:2010:674, 68. punkts.
( 57 ) Direktīvas 92/85 11. panta īstenošanas mehānismi dažādās dalībvalstīs patiešām ir atšķirīgi. Skat., piemēram, Komisijas ziņojumu par Padomes 1992. gada 19. oktobra [Direktīvas 92/85] par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, īstenošanu, COM(1999) 100, galīgā redakcija, 15. – 19. lpp.
( 58 ) Skat. arī Direktīvas 2006/54 preambulas 25. apsvērumu.
( 59 ) Skat. šajā jautājumā spriedumu, 2010. gada 11. novembris, Danosa, C‑232/09, EU:C:2010:674, 72. punkts.
( 60 ) Skat. šo secinājumu 27. punktu.
( 61 ) Skat. šo secinājumu 43.–47. punktu un riska novērtējumu par vispārīgajiem apdraudējumiem un ar tiem saistītajām situācijām, kā arī riska novērtējumu par īpašajiem apdraudējumiem, kas iekļauti vadlīnijām pievienotajās tabulās.
( 62 ) Skat. arī Direktīvas 2006/54 preambulas 30. apsvērumu.
( 63 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Kelly, C‑104/10, EU:C:2011:506, 30.–35. punkts.
( 64 ) Skat. šo secinājumu 25. un 26. punktu.
( 65 ) Spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, Gassmayr, C‑194/08, EU:C:2010:386, 35. un 36. punkts.
Full & Egal Universal Law Academy