ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 9. novembrī ( 1 )
Lieta C‑536/15
Tele2 (Netherlands) BV,
Ziggo BV,
Vodafone Libertel BV
pret
Autoriteit Consument en Markt (ACM)
(College van Beroep voor het bedrijfsleven (Tirdzniecības un rūpniecības administratīvās apelācijas tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Elektronisko sakaru tīkli un pakalpojumi — Direktīva 2002/22/EK — 25. panta 2. punkts — Telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumi — Direktīva 2002/58/EK — 12. pants — Abonentu personas datu padarīšana par pieejamiem, lai tos publicētu telefona abonentu sarakstā vai izmantotu telefona uzziņu dienests — Abonenta piekrišanas forma un kārtība — Nošķīrums atkarībā no dalībvalsts, kurā tiek sniegts telefona abonentu sarakstu un/vai telefona uzziņu dienestu pakalpojums — Nediskriminācijas princips”
I – Ievads
1.
Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu College van Beroep voor het bedrijfsleven (Tirdzniecības un rūpniecības apelācijas tiesa, Nīderlande) vēlreiz aicina Tiesu precizēt nosacījumus, ar kādiem uzņēmumiem, kas piešķir telefona numurus abonentiem, ir jānodod telefona abonentu sarakstu un/vai telefona uzziņu dienestu pakalpojumu sniedzēju rīcībā savu abonentu personas dati.
2.
Konkrētāk iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai ar nediskriminācijas principu, kas paredzēts Direktīvas 2002/22/EK ( 2 ) 25. panta 2. punktā, netiek pieļauts tas, ka minētie uzņēmumi, kad ir saņēmuši no abonentiem piekrišanu, ka viņu datus publicē telefona abonentu sarakstā vai ka tos izmanto telefona uzziņu dienests, veic nošķīrumu atkarībā no dalībvalsts, kurā tiek sniegts telefona abonentu sarakstu un/vai telefona uzziņu dienestu pakalpojums.
3.
Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir pieprasījums par datu padarīšanu par pieejamiem, kuru Beļģijas uzņēmums European Directory Assistance (turpmāk tekstā – “EDA”), kas piedāvā telefona abonentu sarakstu un telefona uzziņu pakalpojumus, kuri ir pieejami Beļģijas teritorijā, ir izteicis Tele2 (Netherlands) BV (turpmāk tekstā – “Tele2”), Ziggo BV un Vodafone Libertel BV (turpmāk tekstā – “Vodafone”), proti, trim uzņēmumiem, kuri piešķir telefona numurus Nīderlandē. Tā kā šie pēdējie minētie atteicās nodot EDA rīcībā datus par saviem abonentiem, tas vērsās Autoriteit Consument en Markt (Patērētāju tiesību aizsardzības un tirgu uzraudzības iestāde; turpmāk tekstā – “ACM”) kā valsts regulatīvā iestādē ar lūgumu atrisināt strīdu.
4.
ACM, pēc tam kad bija apspriedusies ar Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru iestādes biroju (BEREC), it īpaši pieprasīja Tele2, Ziggo un Vodafone, lai tie nodod EDA rīcībā pamatdatus par saviem abonentiem (vārds, adrese, pasta indekss, dzīvesvieta, telefona numurs) atbilstoši godīgiem, objektīviem, uz izmaksām vērstiem un nediskriminējošiem nosacījumiem, ja vien EDA apņemas izmantot šos datus standarta telefona uzziņu dienesta ieviešanai tirgū.
5.
Tāpat ACM nosprieda, ka pretēji atzinumam, kuru ir sniegusi Nīderlandes personas datu aizsardzības iestāde, nediskriminācijas princips neļauj veikt nošķīrumu atkarībā no tā, vai pieprasījumu padarīt datus pieejamus ir izteicis Nīderlandes pakalpojumu sniedzējs vai operators, kurš ir reģistrēts citā dalībvalstī, un tādējādi noraidīja ideju, ka bija jālūdz Nīderlandes abonentu īpaša piekrišana datu iekļaušanai ārvalstu telefona abonentu sarakstos.
6.
Tāpēc Tele2, Ziggo un Vodafone cēla prasību par ACM lēmumiem College van Beroep voor het bedrijfsleven (Tirdzniecības un rūpniecības apelācijas tiesa).
7.
Tā it īpaši šaubās par to, vai ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu un konkrētāk minētajā tiesību normā paredzēto nediskriminācijas principu attiecībā uz lūgumu par piekrišanu tiek ļauts nošķirt tādus pieprasījumus par datu padarīšanu par pieejamiem, kurus ir izteikuši Nīderlandes pakalpojumu sniedzēji, un pieprasījumus, kurus ir iesnieguši citās Savienības dalībvalstīs reģistrēti pakalpojumu sniedzēji.
8.
Tādēļ College van Beroep voor het bedrijfsleven (Tirdzniecības un rūpniecības apelācijas tiesa) nolēma uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai [Universālā pakalpojuma direktīvas] 25. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “pieprasījumi” ietver arī citā dalībvalstī reģistrēta uzņēmuma pieprasījumu, kurš lūdz informāciju publiski pieejamu telefona uzziņu dienestu pakalpojumu un publiski pieejamu telefona abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai šajā dalībvalstī un/vai citās dalībvalstīs?
2)
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai nediskriminācijas princips ļauj pakalpojuma sniedzējam, kurš piešķir telefona numurus un kuram atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam ir jālūdz abonenta piekrišana iekļaušanai standarta telefona abonentu sarakstos un standarta telefona uzziņu dienestos, attiecībā uz pieprasījumu par piekrišanu veikt nošķīrumu atkarībā no dalībvalsts, kurā uzņēmums, kurš pieprasa informāciju Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta izpratnē, sniedz telefona abonentu sarakstu pakalpojumu un telefona uzziņu pakalpojumu?”
9.
Šajos secinājumos savā analīzē aplūkošu tikai otro jautājumu. Proti, tajā vienīgajā ir izvirzīts juridisks sarežģījums, kurš ir jāizvērtē padziļināti, savukārt atbildes uz pirmo prejudiciālo jautājumu elementi ir atrodami Universālā pakalpojuma direktīvas 5. panta un 25. panta 2. punkta formulējumos.
10.
Savas analīzes ietvaros izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu, kā arī Direktīvas 2002/58/EK ( 3 ) 12. pantu, kurš katrā ziņā ir jāmin, principā netiek pieļauts tas, ka uzņēmums, kuram iesniegts pieprasījums padarīt pieejamus savu abonentu personas datus, tam saņemot piekrišanu no šiem pēdējiem minētajiem, veic nošķīrumu atkarībā no dalībvalsts, kurā tiek piedāvāti telefona abonentu sarakstu un/vai telefona uzziņu dienestu pakalpojumi.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Universālā pakalpojuma direktīva
11.
Universālā pakalpojuma direktīvas preambulas 11. apsvērumā ir noteikts šādi:
“(11)
Abonentu saraksts un informācijas dienests [abonentu saraksta un telefona uzziņu pakalpojums] veido būtisku piekļuves instrumentu publiski pieejamiem telefonpakalpojumiem un ir daļa no universālā pakalpojuma saistības. Lietotāji un patērētāji vēlas visaptverošus sarakstus un informācijas [telefona uzziņas] dienestu, kas iekļauj visus uzskaitītos telefonu abonentus un to numurus [..]. Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/66/EK par personu datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību telekomunikāciju sektorā [..] nodrošina abonentu tiesības uz privāto dzīvi attiecībā uz šo personas datu iekļaušanu publiskajā abonentu sarakstā.”
12.
Universālā pakalpojuma direktīvas 25. pantā, kura nosaukums ir “Telefona uzziņu dienesti”, ir noteikts šādi:
“[..]
2. Dalībvalstis nodrošina to, ka visi uzņēmumi, kas piešķir telefonu numurus abonentiem, pilda visus pamatotos pieprasījumus publiski pieejamu uzziņu dienestu un sarakstu nodrošināšanas nolūkā, lai padarītu pieejamu attiecīgo informāciju norunātā formātā un ar noteikumiem, kas ir godīgi, objektīvi, uz izmaksām vērsti un nediskriminējoši.
[..]
4. Dalībvalstis neuztur nekādus normatīvus ierobežojumus, kas tiešajiem lietotājiem vienā dalībvalstī liedz tiešu piekļuvi uzziņu dienestam citā dalībvalstī, izmantojot balss izsaukumu vai SMS, un dara visu iespējamo, lai to nodrošinātu saskaņā ar 28. pantu.
5. Šā panta 1. līdz 4. punktu piemēro saskaņā ar Kopienas tiesību aktu prasībām par personas datu un privātās dzīves aizsardzību un jo īpaši saskaņā ar Direktīvas [par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju] 12. pantu.”
2) Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju
13.
Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju preambulas 38. un 39. apsvērumā ir noteikts šādi:
“(38)
Elektronisko komunikāciju pakalpojumu abonentu saraksti ir plaši izplatīti un publiski. Fizisku personu tiesības uz privāto dzīvi un juridisku personu likumīgās intereses nosaka, ka abonentiem jābūt iespējai noteikt, vai to personas dati tiek publicēti sarakstā, un ja tiek, tad kādi dati. Publisko abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem jāinformē šādos sarakstos iekļaujamie abonenti par saraksta nolūku un jebkādu īpašu veidu, kā var izmantot publisko abonentu sarakstu elektroniskās versijas, jo īpaši ar meklēšanas funkciju palīdzību, kas izvietotas programmatūrā, piemēram, apgrieztas meklēšanas funkcijas, kas ļauj abonentu saraksta lietotājam uzzināt abonenta vārdu vai nosaukumu un adresi, pamatojoties tikai uz telefona numuru.
(39)
Pienākums informēt abonentus par to publisko abonentu sarakstu nolūku, kuros tā personas dati tiek iekļauti, jāuzliek personai, kas ievāc datus šādiem sarakstiem. Ja datus var pārsūtīt vienai vai vairākām trešajām personām, abonents jāinformē par šādu iespēju un par saņēmēju vai iespējamo saņēmēju kategorijām. Jebkurā pārraidīšanā jāievēro noteikums, ka datus nedrīkst izmantot citam nolūkam nekā tam, kuram tie ir ievākti. Ja persona, kas ievāc datus no abonentiem vai jebkuras trešās personas, kurai dati ir pārsūtīti, vēlas izmantot šos datus papildus nolūkam, jauna piekrišana no abonenta ir jāiegūst vai nu personai, kas sākotnēji ievāca datus, vai trešai personai, kurai dati ir pārsūtīti.”
14.
Turklāt šās direktīvas 12. pantā “Abonentu saraksti” ir noteikts šādi:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka abonenti bez maksas un pirms tie ir iekļauti abonentu sarakstā tiek informēti par drukāta vai elektroniska tādu abonentu sarakstu nolūku, par kuriem informācija ir pieejama publiski vai ir iegūta uzziņu dienestos, kuros var būt iekļauti to personas dati, kā arī par tālākām izmantošanas iespējām, pamatojoties uz meklēšanas iespējām, kas iestrādātas sarakstu elektroniskajās versijās.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka abonentiem ir iespēja noteikt, vai to personas dati iekļaujami abonentu sarakstā, un ja tā, tad kādi dati līdz līmenim, kad šādi dati ir atbilstoši sarakstam, kā noteicis saraksta pakalpojumu sniedzējs, un pārbaudīt, labot vai atsaukt šādus datus. Personas datu neiekļaušana publiski pieejamā abonentu sarakstā, to pārbaude, labošana un atsaukšana ir bez maksas.
3. Dalībvalstis var pieprasīt, ka, izmantojot publiski pieejama abonentu sarakstu tādam nolūkam, kas nav personu kontaktinformācijas meklēšana, pamatojoties uz to vārdiem vai nosaukumiem un nepieciešamības gadījumā uz citu minimālo identifikācijas informāciju, ir jāsaņem papildu piekrišana no abonentiem.
[..]”
B – Nīderlandes tiesiskais regulējums
15.
Saskaņā ar Besluit universele dienstverlening en eindgebruikersbelangen (Lēmums par universālo pakalpojumu un tiešo lietotāju interesēm) 1.1. panta e) punktu, tā redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas faktiem ( 4 ):
“Standarta telefona uzziņu dienests ir publiski pieejams telefona uzziņu dienests, kas ļauj meklēt telefona numurus, vienīgi kombinējot ziņas par abonenta vārdu ar ziņām par adresi, mājas numuru, pasta indeksu vai dzīvesvietu.”
16.
Bude 3.1. pants, ar kuru ir transponēts Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts, ir izteikts šādi:
“Pakalpojuma sniedzējs, kurš piešķir telefona numurus, pilda visus pamatotos pieprasījumus publiski pieejamu telefona abonentu sarakstu un publiski pieejamu uzziņu dienestu par abonentiem nodrošināšanas nolūkā, lai padarītu pieejamu attiecīgo informāciju norunātā formā un ar nosacījumiem, kas ir godīgi, objektīvi, uz izmaksām vērsti un nediskriminējoši.”
17.
Saskaņā ar Bude 3.2. pantu:
“1. Publiski pieejamu telefona pakalpojumu sniedzējs, kurš pirms līguma noslēgšanas vai līguma noslēgšanas brīdī ar lietotāju lūdz tā vārdu un adresi (ielu un numuru, pasta indeksu un dzīvesvietu), vienlaikus lūdz arī tā piekrišanu šāda veida personas datu un piešķirto telefona numuru iekļaušanai ikvienā standarta telefona abonentu sarakstā un ikvienā abonentu datu datnē, kas tiek izmantota standarta uzziņu dienesta par abonentiem vajadzībām. Iepriekšējā teikumā minētā piekrišana tiek pieprasīta attiecībā uz katru personas datu veidu atsevišķi.
2. Dotā piekrišana veido attiecīgo informāciju 3.1. panta izpratnē.
3. Publiski pieejamu telefona pakalpojumu sniedzējs, kurš lūdz arī piekrišanu par iekļaušanu citā telefona abonentu sarakstā, kas nav standarta telefonu abonentu saraksts, vai abonentu datu datnē, kas netiek izmantota vienīgi standarta uzziņu dienesta par abonentiem vajadzībām, nodrošina to, ka veids un forma, kādā 1. punktā minētā piekrišana tiek lūgta, ir vismaz līdzvērtīgi veidam un formai, kādā tiek lūgta šajā punktā minētā sākotnējā piekrišana.”
III – Analīze
18.
Ar savu otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai par to, vai ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu un konkrētāk nediskriminācijas principu, uz kuru tajā ir izdarīta atsauce, netiek pieļauts tas, ka uzņēmums, kuram iesniegts pieprasījums padarīt pieejamus savu abonentu personas datus, tam saņemot piekrišanu no šiem pēdējiem minētajiem, veic nošķīrumu atkarībā no dalībvalsts, kurā tiek sniegts telefona abonentu sarakstu un/vai telefona uzziņu dienestu pakalpojums.
19.
Citiem vārdiem, ja Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā minēto pieprasījumu par datu padarīšanu par pieejamiem ir izteicis telefona uzziņu un/vai abonentu sarakstu operators, kurš piedāvā savus pakalpojumus dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā dzīvo abonents, vai šim pieprasījumam nepieciešama abonenta īpaša piekrišana?
20.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāizvērtē ne tikai Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts, bet arī Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta 2. punkts.
21.
Proti, lai gan iesniedzējtiesa neatsaucas uz šo pēdējo minēto tiesību normu sava prejudiciālā jautājuma ietvaros, tā ir jāmin ne tikai tāpēc, ka ir jāsniedz lietderīga atbilde iesniedzējtiesai, bet arī tāpēc, ka saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 5. punktu minētā panta 2. punktu piemēro “saskaņā ar Kopienas tiesību aktu prasībām par personas datu un privātās dzīves aizsardzību un jo īpaši saskaņā ar Direktīvas [par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju] 12. pantu”.
22.
Pirmkārt, atgādināšu, ka saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina tas, ka visi uzņēmumi, kas piešķir telefonu numurus abonentiem, pilda visus pamatotos pieprasījumus publiski pieejamu telefona uzziņu dienestu un sarakstu nodrošināšanas nolūkā ar noteikumiem, kuriem ir jābūt godīgiem, objektīviem, uz izmaksām vērstiem un nediskriminējošiem.
23.
Ir jākonstatē, ka Savienības likumdevējs nav veicis nekādu nošķīrumu atkarībā no tā, vai pieprasījumu par datu padarīšanu par pieejamiem ir izteicis operators, kas ir reģistrēts valsts teritorijā, vai operators, kas reģistrēts citā dalībvalstī, jo uzņēmumiem, kuri piešķir telefona numurus, ir “[jā]pilda vis[i] pamatot[ie] pieprasījum[i] [..], lai padarītu pieejamu [..]” ( 5 ).
24.
Turklāt likumdevējs pats skaidri ir precizējis, ka nosacījumiem, kādiem šiem pieprasījumiem ir jāatbilst, ir jābūt “godīgiem” un “nediskriminējošiem”, kas pavisam noteikti nozīmē, ka nekāda atšķirīga attieksme nedrīkst tikt izrādīta atkarībā no tā, vai pieprasījumu ir izteicis valsts operators vai ārvalsts operators, izņemot, protams, gadījumu, ja pieprasījums nav pienācīgi pamatots.
25.
Otrkārt, ir jāizdara atsauce uz Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pantu, kurā skaidri ir paredzēti nosacījumi un kārtība, kādā abonentu personas dati, kurus ir ievācis uzņēmums, kas piešķir telefona numurus, var tikt paziņoti, lai tos publicētu publiski pieejamā abonentu sarakstā.
26.
Tiesa interpretēja šo tiesību normu 2011. gada 5. maija spriedumā Deutsche Telekom ( 6 ), un, manuprāt, šī interpretācija ļauj izsecināt atbildi, kas šajā gadījumā ir jāsniedz iesniedzējtiesai.
27.
Šajā lietā Tiesai tika jautāts par to, kādā mērā Deutsche Telekom, kuram ir uzticēts sniegt universālo pakalpojumu Vācijā, lai izveidotu publiski pieejamu abonentu sarakstu, bija jānodod dati par trešo uzņēmumu abonentiem divām Vācijas telefona uzziņu dienestu tirgū konkurējošām sabiedrībām – GoYellow GmbH un Telix AG. Šajā lietā regulatīvā iestāde uzdeva Deutsche Telekom pārsūtīt šādu informāciju, ietverot datus, par kuriem abonents vai pakalpojumu sniedzējs bija piekritis, ka tos publicē tikai Deutsche Telekom.
28.
Viens no Tiesai uzdotajiem jautājumiem bija par to, vai ir jāprasa jauna abonenta piekrišana šādai tālāknodošanai.
29.
Tiesa atbildēja noliedzoši uz šo jautājumu, nospriežot, ka uzņēmumam, kas piešķir telefona numurus, nav jāsaņem atjaunota vai īpaša abonenta piekrišana, ja šī pēdējā minētā dati tiek nodoti konkurējošam telefona abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējam publicēšanai līdzīgā abonentu sarakstā. Tādējādi Tiesa pamatoja savu analīzi ar to, ka abonenta piekrišana attiecas uz personas datu publicēšanas nolūku, nevis uz pakalpojumu sniedzēja personu.
30.
Ir interesanti pārņemt tās argumentāciju šīs analīzes vajadzībām.
31.
Pirmajā posmā Tiesa pamatoja savu secinājumu ar Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta 2. punkta ( 7 ) formulējumu un mērķi. Šīs tiesību normas kontekstuālās un sistēmiskās interpretācijas iznākumā tā nosprieda, ka abonentu piekrišana attiecas nevis uz attiecīgā abonentu saraksta pakalpojumu sniedzēja personu, bet uz datu publicēšanas publiski pieejamā abonentu sarakstā nolūku. Tādējādi Tiesa noraidīja interpretāciju, ka abonentam esot “tiesības selektīvi lemt” par labu noteiktiem publiski pieejamu telefona uzziņu dienestu un/vai abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem.
32.
Tādējādi šī sprieduma 65. un 66. punktā Tiesa nosprieda šādi:
“65.
[..] ja uzņēmums, kas abonentam piešķir telefona numuru, ir viņu informējis par iespēju nodot viņa personas datus tādam trešajam uzņēmumam, kāds ir Deutsche Telekom, lai tos publicētu publiski pieejamā abonentu sarakstā, un ja tas ir piekritis minēto datu publicēšanai šādā abonentu sarakstā, šajā gadījumā – šīs sabiedrības sarakstā, šo pašu datu tālāknodošanai citam uzņēmumam, lai tos publicētu publiski pieejamā iespiestā vai elektroniskā abonentu sarakstā vai lai padarītu šos abonentu sarakstus pieejamus uzziņu pakalpojumu starpniekam, nav vajadzīga jauna abonenta piekrišana, ja tiek nodrošināts, ka attiecīgie dati netiek izmantoti citiem nolūkiem kā tie, kuriem tie tika savākti pirmajai publicēšanai. Abonenta, kas ir pienācīgi informēts par tā personas datu publicēšanu publiski pieejamā abonentu sarakstā, piekrišana atbilstoši Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta 2. punktam attiecas uz šīs publikācijas nolūku un līdz ar to ir attiecināma uz jebkuru vēlāku minēto datu apstrādi trešajos uzņēmumos, kuri darbojas publiski pieejamu uzziņas un abonentu sarakstu pakalpojumu tirgū, ja vien šai apstrādei ir tāds pats nolūks ( 8 ) .
66.
Turklāt, ja abonents ir devis piekrišanu savu personas datu tālāknodošanai noteiktam uzņēmumam, lai tos publicētu publiski pieejamā abonentu sarakstā, šo pašu datu tālāknodošana citam uzņēmumam, lai tos publicētu publiski pieejamā abonentu sarakstā, šim abonentam nedodot jaunu piekrišanu, nedrīkst aizskart tiesību uz personas datu aizsardzību pašu būtību, kas ir noteikta [Eiropas Savienības Pamattiesību hartas] 8. pantā.”
33.
Otrajā posmā Tiesa atsaucās uz Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju preambulas 39. apsvēruma īpaši skaidro formulējumu ( 9 ).
34.
Atgādinu, ka šajā apsvērumā Savienības likumdevējs ir norādījis šādi:
“Pienākums informēt abonentus par to publisko abonentu sarakstu nolūku, kuros tā personas dati tiek iekļauti, jāuzliek personai, kas ievāc datus šādiem sarakstiem. Ja datus var pārsūtīt vienai vai vairākām trešajām personām, abonents jāinformē par šādu iespēju un par saņēmēju vai iespējamo saņēmēju kategorijām. Jebkurā pārraidīšanā jāievēro noteikums, ka datus nedrīkst izmantot citam nolūkam nekā tam, kuram tie ir ievākti. Ja persona, kas ievāc datus no abonentiem vai jebkuras trešās personas, kurai dati ir pārsūtīti, vēlas izmantot šos datus papildu [..] nolūkam, jauna piekrišana no abonenta ir jāiegūst vai nu personai, kas sākotnēji ievāca datus, vai trešajai personai, kurai dati ir pārsūtīti” ( 10 ).
35.
Turklāt 2011. gada 5. maija sprieduma Deutsche Telekom (C‑543/09, EU:C:2011:279) 63. punktā Tiesa nosprieda, ka personas datu tālāknodošana trešajām personām ir atļauta, bet ir “jāievēro noteikums, ka datus nedrīkst izmantot citam nolūkam nekā tam, kuram tie ir ievākti”.
36.
Trešajā posmā Tiesa minēja izņēmumu no šī principa, kas konkrēti ir paredzēts Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta 3. punktā.
37.
Atbilstoši šai tiesību normai “dalībvalstis var pieprasīt, ka, izmantojot publiski pieejamu abonentu sarakstu tādam nolūkam, kas nav personu kontaktinformācijas meklēšana, pamatojoties uz to vārdiem vai nosaukumiem un nepieciešamības gadījumā uz citu minimālo identifikācijas informāciju, ir jāsaņem papildu piekrišana no abonentiem”.
38.
Pēc Tiesas uzskata, jaunas abonenta piekrišanas saņemšana tātad ir jānodrošina, “ja persona, kas ievāc datus no abonentiem vai jebkuras trešās personas, kurai dati ir pārsūtīti, vēlas izmantot šos datus papildus nolūkam” ( 11 ).
39.
Lai gan spriedums Deutsche Telekom attiecās uz pilnībā iekšēju situāciju, uzskatu, ka risinājums, kuru Tiesa ir izklāstījusi šajā spriedumā, pēc analoģijas ir jāattiecina uz tādu pārrobežu situāciju, kāda tiek aplūkota šeit.
40.
Proti, manuprāt, nepastāv nekāds īpašs iemesls, kas attaisno atšķirīgu attieksmi atkarībā no tā, vai operators ir reģistrēts valsts teritorijā vai citā dalībvalstī, kad šis operators ievāc personas datus no abonentiem pilnīgi identiskos nolūkos kā tie, kuriem tie tika savākti pirmajai publicēšanai. Proti, neatkarīgi no savas uzņēmējdarbības veikšanas vietas Savienībā šis operators sniedz savu telefona abonentu sarakstu un/vai telefona uzziņu dienestu pakalpojumu lielā mērā saskaņota regulējuma ietvaros, kas ļauj nodrošināt prasību ievērošanu abonentu personas datu aizsardzības jomā, kā tas it īpaši un ļoti skaidri izriet no Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 5. punkta un Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta.
41.
Nepastāvot šādam attaisnojumam, kura pamatā ir abonentu personas datu aizsardzība, ar šādu atšķirīgu attieksmi tiktu radīta tieša diskriminācija valstspiederības dēļ starp operatoriem, kuri darbojas vienā un tajā pašā darbības nozarē. Tas veidotu vispārējā Savienības tiesību principa nopietnu pārkāpumu ( 12 ) un LESD 56. pantā ( 13 ) garantētā pakalpojumu sniegšanas brīvības principa ( 14 ) šķērsli.
42.
Turklāt šeit ir jāgarantē Universālā pakalpojuma direktīvas ietvaros paredzēto mērķu pilnīga īstenošana. Šās direktīvas 25. pantā likumdevējs nav slēpis savu vērienīgo mērķi panākt tāda telefona uzziņu dienesta nodrošināšanu, kas vairs nav tikai iekšējs dienests, bet kurš patiešām ir pārrobežu dienests, un tas tiek darīts, lai atbilstoši minētās direktīvas 28. panta 1. punkta b) apakšpunktam nodrošinātu visu tiešo lietotāju piekļuvi visiem Savienībā piešķirtajiem numuriem.
43.
Proti, ja saskaņā ar šīs direktīvas 25. panta 2. punktu telefona uzziņu dienestu operatoriem ir jāļauj piekļūt ārvalstu abonentu personas datiem, tad savukārt minētās direktīvas 25. panta 4. punktā tiešajiem lietotājiem ir jāļauj piekļūt citas dalībvalsts telefona uzziņu dienestiem. Tādējādi viena un otra tiesību norma veido kopumu, kuram ir jāļauj nodrošināt visu tiešo lietotāju efektīvu piekļuvi visiem numuriem Savienībā.
44.
Tādējādi, ņemot vērā šos elementus, esmu pārliecināts, pirmkārt, ka atšķirīga attieksme pret pieprasījumu, ja to ir izteicis operators, kurš ir reģistrēts dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā abonents dzīvo, nav saderīga ar Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktu un Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta 2. punktu, ja šis operators ievāc personas datus no abonentiem pilnīgi identiskos nolūkos kā tie, kuriem tie tika savākti pirmajai publicēšanai.
45.
Tādēļ šajos apstākļos tāds uzņēmums kā Tele2, kam iesniegts pieprasījums par datu padarīšanu par pieejamiem, nevar pieprasīt atsevišķu un īpašu piekrišanu no abonenta, ne arī, kā to ierosina Vodafone, modulēt šo piekrišanu atbilstoši dažādām Savienības dalībvalstīm.
46.
Savukārt abonēšanas līguma parakstīšanas brīdī šim uzņēmumam atbilstoši tiesību normām, kas paredzētas Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. panta 1. punktā, lasot to minētās direktīvas preambulas 38. un 39. apsvēruma gaismā, ir jāpārliecinās, ka abonents saņem skaidru un precīzu informāciju saistībā ar savu personas datu apstrādes nolūku un dažādajiem aspektiem, konkrētāk par iespēju, ka šie dati tiek nodoti tāda telefona abonentu sarakstu un/vai telefona uzziņu pakalpojumu sniedzēja rīcībā, kurš sniedz savus pakalpojumus dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā abonents dzīvo.
47.
Otrkārt, it īpaši ņemot vērā minēto tiesību normu interpretāciju, kuru Tiesa ir izklāstījusi 2011. gada 5. maija spriedumā Deutsche Telekom (C‑543/09, EU:C:2011:279), ka atšķirīga attieksme pret pieprasījumu atkarībā no tā, vai to ir izteicis valsts operators vai ārvalsts operators, var būt attaisnota tikai tad, ja attiecīgie dati ir paredzēti izmantošanai citiem nolūkiem, piemēram, ja šis operators piedāvā personas identitātes apgrieztas meklēšanas pakalpojumu, pamatojoties uz telefona numuru.
48.
Izskatāmajā lietā, pamatojoties uz informāciju, kas ietverta EDA interneta vietnē, šķiet, ka tas patiešām piedāvā šo pakalpojumu. Šajos apstākļos, kad attiecīgie dati patiešām ir paredzēti izmantošanai citiem nolūkiem nekā tie, kuriem tie tika savākti pirmajai publicēšanai, manuprāt, Tele2 pavisam likumīgi var lūgt īpašu piekrišanu no abonentiem attiecībā uz šādu viņu datu apstrādi.
49.
Līdz ar to, ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkts un Direktīvas par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tas, ka uzņēmums, kuram ir iesniegts pieprasījums padarīt pieejamus savu abonentu personas datus, tam saņemot piekrišanu no šiem pēdējiem minētajiem, veic nošķīrumu atkarībā no dalībvalsts, kurā tiek sniegts telefona abonentu sarakstu un/vai telefona uzziņu dienestu pakalpojums, tomēr ar nosacījumu, ka šie dati ir paredzēti izmantošanai identiskiem nolūkiem kā tie, kuriem tie tika savākti pirmajai publicēšanai.
50.
Tāpēc, parakstot abonēšanas līgumu, šim uzņēmumam ir jāpārliecinās, ka abonents saņem skaidru un precīzu informāciju saistībā ar viņa datu apstrādes dažādajiem aspektiem, it īpaši par to padarīšanu par pieejamiem, lai tos publicētu telefona abonentu sarakstā vai izmantotu telefona uzziņu dienests dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā abonents dzīvo.
IV – Secinājumi
51.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz College van Beroep voor het bedrijfsleven (Tirdzniecības un rūpniecības apelācijas tiesa, Nīderlande) uzdoto otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, 25. panta 2. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvas 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), kas grozīta ar Direktīvu 2009/136, 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tas, ka uzņēmums, kuram iesniegts pieprasījums padarīt pieejamus savu abonentu personas datus, tam saņemot piekrišanu no šiem pēdējiem minētajiem, veic nošķīrumu atkarībā no dalībvalsts, kurā tiek sniegts telefona abonentu sarakstu un/vai telefona uzziņu dienestu pakalpojums, tomēr ar nosacījumu, ka šie dati ir paredzēti izmantošanai identiskiem nolūkiem kā tie, kuriem tie tika savākti pirmajai publicēšanai.
Tāpēc, parakstot abonēšanas līgumu, šim uzņēmumam, ir jāpārliecinās, ka abonents saņem skaidru un precīzu informāciju saistībā ar viņa datu apstrādes dažādajiem aspektiem, it īpaši par to padarīšanu par pieejamiem, lai tos publicētu telefona abonentu sarakstā vai izmantotu telefona uzziņu dienests dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā abonents dzīvo.
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV 2002, L 108, 51. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK (OV 2009, L 337, 11. lpp.).
( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīva par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV 2002, L 201, 37. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK (OV 2009, L 337, 11. lpp.).
( 4 ) Staatsblad 2004, Nr. 203; turpmāk tekstā – “Bude”.
( 5 ) Mans izcēlums.
( 6 ) C‑543/09, EU:C:2011:279.
( 7 ) Spriedums, 2011. gada 5. maijs, Deutsche Telekom (C‑543/09, EU:C:2011:279, 61. un 62. punkts.
( 8 ) Mans izcēlums.
( 9 ) Spriedums, 2011. gada 5. maija, Deutsche Telekom (C‑543/09, EU:C:2011:279, 63. punkts).
( 10 ) Mans izcēlums.
( 11 ) Spriedums, 2011. gada 5. maijs, Deutsche Telekom (C‑543/09, EU:C:2011:279, 64. punkts).
( 12 ) Nediskriminācijas princips ir norādīts Pamattiesību hartas 21. panta 2. punktā, kurā ir noteikts, ka, ievērojot Līgumu piemērošanas jomu, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.
( 13 ) Pretēji tam, ko apgalvo Vodafone, piedāvājums sniegt abonentu sarakstu un/vai telefona uzziņu pakalpojumu acīmredzami ietilpst to Līguma noteikumu piemērošanas jomā, kuros garantēta pakalpojumu sniegšanas brīvība.
( 14 ) No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 56. pantā ir paredzēta jebkādas diskriminācijas novēršana attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju tā valstspiederības dēļ (spriedums, 2015. gada 17. decembris, X‑Steuerberatungsgesellschaft, C‑342/14, EU:C:2015:827, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
Full & Egal Universal Law Academy