ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 9. novembrī ( 1 )
Lieta C‑559/15
Onix Asigurări SA
pret
Istituto per la Vigilanza Sulle Assicurazioni (IVASS)
(Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tiesību aktu tuvināšana — Tiešā apdrošināšana, kas nav dzīvības apdrošināšana — Direktīva 92/49/EEK — 40. panta 6. punkts — Uzņemošās dalībvalsts pilnvaru apjoms — Aizliegums licencētam apdrošināšanas uzņēmumam, kura vadītājs un atsauces akcionārs ir krimināli sodīts, slēgt jaunus līgumus tās teritorijā”
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/49/EEK par normatīvo un administrat
īvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza Direktīvu 73/239/EEK un Direktīvu 88/357/EEK (Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva)
1.
( 2 ), 40. panta 6. punktu.
2.
Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp Onix Asigurări SA ( 3 ) Rumānijas apdrošināšanas uzņēmumu, kura galvenais birojs atrodas Rumānijā, un Istituto per la Vigilanza Sulle Assicurazioni ( 4 ), Itālijas apdrošināšanas uzraudzības iestādi, par tās pieņemtu lēmumu aizliegt Onix slēgt jaunus apdrošināšanas līgumus Itālijas teritorijā.
3.
Šajā lietā ir uzdots jautājums par dalībvalsts, kurā tiek īstenota pakalpojumu sniegšanas brīvība, pilnvaru esamību un apjomu, kad tā atklāj, ka licencēta apdrošināšanas uzņēmuma, kura galvenā darbība norisinās tās teritorijā, galvenais vadītājs un akcionārs ir tās valstspiederīgais, kuram kriminālas sodāmības dēļ vairs nav tiesību šajā dalībvalstī nodarboties ar apdrošināšanu. Vai vienveida licences un piederības valsts veiktas kontroles principi šādos apstākļos pieļauj, ka apdrošināšanas ņēmēju un apdrošināšanas polišu labuma guvēju interešu aizsardzības nolūkā uzņemošā dalībvalsts aizliedz turpināt šā uzņēmuma darbību tās teritorijā?
4.
Lai gan saistībā ar šo jautājumu man jāveic joprojām sarežģīts mēģinājums līdzsvarot konkurējošus principus un intereses, man ir pārliecība, ka Savienības tiesībām jāatbalsta tā absolūtā prasība, atbilstīgi kurai kontroles princips, ko īsteno piederības valsts, nevar būt par pamatu vai, drīzāk, par alibi stratēģijām, lai neievērotu tiesību noteikumus, kas var radīt nopietnu kaitējumu sabiedrības interesēm.
5.
Šajos secinājumos es izvirzīšu apgalvojumu, ka Direktīvas 73/239 ( 5 ) 8. panta 1. punkts un 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos netiek pieļauts, ka uzņemošās dalībvalsts uzraudzības iestāde attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumiem, kas darbojas tās teritorijā, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, veic pasākumus, piemēram, aizliegumu slēgt jaunus līgumus, kuru pamatā ir tikai licences nosacījumu, piemēram, nosacījuma par akcionāru reputāciju, neievērošana.
6.
Tomēr jānorāda, ka tādos apstākļos kā pamatlietā, kad, pirmkārt, piederības dalībvalsts licencēta apdrošināšana uzņēmuma atsauces akcionārs ir fiziska persona, kurai tāpēc, ka tā ir krimināli sodīta par krāpšanas mēģinājumu, ir liegta piekļuve apdrošināšanas tirgum uzņemošajā dalībvalstī, un, otrkārt, šis uzņēmums savu darbību galvenokārt vērš uz tās dalībvalsts teritoriju, šīs tiesību normas pieļauj, ka minētās dalībvalsts uzraudzības iestādes, pamatojoties uz Direktīvas 92/49 40. panta 6. punktu un ņemot vērā steidzamību, ko ir izraisījusi piederības dalībvalsts uzraudzības iestāžu bezdarbība, kurām veltīgi tika izteikta prasība atsaukt licenci, veic pasākumus, kas ierobežo attiecīgā uzņēmuma pakalpojumu sniegšanas brīvību tās teritorijā, piemēram, aizliedz turpināt slēgt jaunus līgumus, lai novērstu to, ka juridiskā persona – starpnieks – apiet aizliegumu piekļūt tirgum, un novērstu ar to saistīto to pārkāpumu atkārtošanās risku, par kuriem atsauces akcionārs ir ticis sodīts.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Direktīva 73/239
7.
Direktīvas 73/239, kas grozīta ar Direktīvu 92/49, 6. pantā bija noteikts:
“Lai sāktu darījumus tiešās apdrošināšanas jomā, vajadzīga licence.
Šādu licenci no piederības dalībvalstu kompetentajām iestādēm lūdz:
a)
uzņēmumi, kas reģistrē galveno biroju šajās valstīs;
b)
uzņēmumi, kas ir saņēmuši šā panta pirmajā daļā minēto licenci un izvērš darbību visā apdrošināšanas nozarē vai citās apdrošināšanas nozarēs.”
8.
Šīs direktīvas 8. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 3. punktā bija noteikts:
“1. Apdrošināšanas uzņēmumiem, kas vēlas iegūt licenci, piederības dalībvalsts nosaka šādas prasības:
[..]
e)
tie efektīvi jāvada personām ar labu reputāciju un attiecīgu profesionālo kvalifikāciju vai pieredzi;
[..]
3. Šī direktīva nekādā veidā neliedz dalībvalstīm paturēt spēkā vai ieviest normatīvos vai administratīvos aktus, kas liek apstiprināt statūtus un dibināšanas dokumentus un iesniegt citus dokumentus, kuri vajadzīgi normālai uzraudzībai.
Dalībvalstis tomēr nedrīkst pieņemt noteikumus, kas liek iepriekš apstiprināt vai regulāri darīt zināmus vispārīgos un īpašos apdrošināšanas nosacījumus, prēmiju lielumus un veidlapas un citus iespiedu dokumentus, kurus uzņēmums gatavojas izmantot darījumos ar apdrošinājuma ņēmējiem.
Dalībvalstis nedrīkst paturēt spēkā vai ieviest noteikumus, kas paredz iepriekšēju paziņojumu vai apstiprinājuma iegūšanu prēmiju likmju paredzētajai paaugstināšanai, ja vien tas nav ietverts vispārējā cenu kontroles sistēmā.
[..]”
9.
Šīs pašas direktīvas 13. panta 1. un 2. punktā bija noteikts:
“1. Par apdrošināšanas uzņēmumu finanšu uzraudzību, tostarp par darījumiem, ko tas [tie] veic caur filiālēm vai izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, atbild vienīgi piederības dalībvalsts.
2. Finanšu uzraudzībā ietilpst uzdevums pārbaudīt visu apdrošināšanas uzņēmuma darbību un maksātspēju, kā arī tehnisko rezervju nodrošinājumu un līdzekļus, ar kuriem tās nodrošina, saskaņā ar piederības dalībvalsts noteikumiem vai praksi, kuros ievēroti Kopienas līmenī pieņemti noteikumi.
[..]”
10.
Šīs grozītās direktīvas 22. panta 1. punktā bija noteikts:
“1. Apdrošināšanas uzņēmumam piešķirtu licenci piederības dalībvalsts kompetentā iestāde var atsaukt, ja uzņēmums:
[..]
b)
vairs nepilda licences piešķiršanas nosacījumus;
[..]
d)
rupji pārkāpj pienākumus, kas paredzēti noteikumos, kuri uz to attiecas.
[..]”
2) Direktīva 92/49
11.
Direktīvas 92/49 preambulas 5.–7. un 9. apsvērumā ir noteikts:
“(5)
tā kā jau pieņemtais šā jautājuma risinājums vērsts uz tādu saskaņošanu, kas ir būtiska, nepieciešama un pietiekama, lai panāktu licencēšanas un uzraudzības sistēmu savstarpēju atzīšanu, tādējādi radot iespēju izdot visā Kopienā derīgas vienveida licences un izmantot principu, ka uzraudzību īsteno piederības dalībvalsts;
(6)
tā kā tāpēc jānosaka prasība, ka apdrošināšanas darījumu sākšanai un veikšanai vajadzīga vienveida licence, ko izsniedz tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā atrodas uzņēmuma galvenais birojs; tā kā šāda licence uzņēmumam dod tiesības darboties visā Kopienā, izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību; tā kā filiāles dalībvalsts vai pakalpojumu sniegšanas dalībvalsts vairs nedrīkst likt iegūt jaunu licenci apdrošināšanas uzņēmumiem, kas tajā vēlas veikt apdrošināšanas darījumus un jau ir saņēmuši licences piederības dalībvalstī; [..];
(7)
tā kā piederības dalībvalsts kompetentās iestādes turpmāk būs atbildīgas par apdrošināšanas uzņēmumu finanšu stabilitāti, tostarp maksātspēju, pietiekamu tehnisko rezervju krājumu un šo rezervju nodrošinājumu ar atbilstīgiem aktīviem;
[..]
(9)
tā kā dalībvalstu kompetento iestāžu rīcībā jābūt nepieciešamajiem uzraudzības līdzekļiem, kas nodrošinātu to, ka visā Kopienā apdrošināšanas uzņēmumi apdrošināšanas darījumus izpilda kārtīgi, neatkarīgi no tā, vai izmanto tiesības veikt uzņēmējdarbību vai brīvību sniegt pakalpojumus; tā kā tām jo īpaši jābūt iespējai noteikt attiecīgus drošības pasākumus vai piemērot sankcijas nolūkā novērst neatbilstību un apdrošināšanas uzraudzības noteikumu pārkāpumus.”
12.
Direktīvas 92/49 8. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstu kompetentās iestādes nedod uzņēmumam atļauju sākt darījumus apdrošināšanas jomā, iekams nav informētas par to, kas ir tiešie vai netiešie akcionāri vai dalībnieki, kuriem ir būtiska līdzdalība, un par šās līdzdalības apjomu, neatkarīgi no tā, vai tās ir fiziskas vai juridiskas personas.
Kompetentās iestādes licenci atsaka, ja, ņemot vērā vajadzību nodrošināt apdrošināšanas uzņēmuma stabilu un [pienācīgu] saimniecisko vadību, tās neapmierina minēto akcionāru vai dalībnieku kvalifikācija.”
13.
Šīs direktīvas 15. panta 1. punktā, kura formulējums izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 5. septembra Direktīvas 2007/44/EK ( 6 ), bija paredzēta iepriekšēja paziņošana par plānotu būtiskas līdzdalības iegūšanu apdrošināšanas uzņēmumā.
14.
Atbilstīgi minētās direktīvas 15.b panta 1. punktam:
“1. Izvērtējot 15. panta 1. punktā prasīto paziņojumu un 15.a panta 2. punktā minēto informāciju, kompetentās iestādes novērtē potenciālā līdzdalības ieguvēja stabilitāti un plānotās līdzdalības iegūšanas finansiālo pamatotību, lai nodrošinātu dzīvības apdrošināšanas uzņēmuma, kurā plānots iegūt līdzdalību, noturīgu un rūpīgu pārvaldību un ņem vērā potenciālā līdzdalības ieguvēja iespējamo ietekmi uz dzīvības apdrošināšanas uzņēmumu un šādus kritērijus:
a)
potenciālā līdzdalības ieguvēja reputācija;
b)
jebkuras personas, kura plānotās līdzdalības iegūšanas rezultātā vadīs dzīvības apdrošināšanas uzņēmuma darbību, reputācija un pieredze;
[..].”
15.
Direktīvas 92/49 40. panta 3.–7. punktā bija paredzēts:
“3. Ja kādas dalībvalsts kompetentās iestādes konstatē, ka uzņēmums ar filiāli vai uzņēmums, kas darbojas, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, tās teritorijā neievēro tiesību aktu noteikumus, kas šajā valstī uz to attiecas, tās liek uzņēmumam šo nepieļaujamo stāvokli izlabot.
4. Ja attiecīgais uzņēmums noteiktos pasākumus nepilda, šās dalībvalsts kompetentās iestādes par to informē piederības dalībvalsts kompetentās iestādes. Pēdējās, tiklīdz iespējams, veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgais uzņēmums nepieļaujamo stāvokli izlabo. Šo pasākumu būtību dara zināmu piederības dalībvalsts kompetentajām iestādēm.
5. Ja pretēji šādiem piederības dalībvalsts veiktiem pasākumiem vai tādēļ, ka pasākumi izrādās nepiemēroti vai šajā valstī netiek piemēroti, uzņēmums turpina pārkāpt attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošos tiesību aktus, šī dalībvalsts, informējusi piederības dalībvalsts kompetentās iestādes, var veikt pienācīgus pasākumus, lai novērstu turpmākus pārkāpumus vai sodītu par tiem, kā arī, ja tas noteikti nepieciešams, liegt šim uzņēmumam turpmāk slēgt apdrošināšanas līgumus tās teritorijā. Dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā par apdrošināšanas uzņēmumiem ir iespējams izsniegt šiem pasākumiem vajadzīgos juridiskos dokumentus.
6. Šā panta 3., 4. un 5. punkta noteikumi neietekmē attiecīgās dalībvalsts pilnvaras ārkārtējās situācijās, lai tās varētu veikt vajadzīgos pasākumus nolūkā novērst pārkāpumus savā teritorijā. Tas ietver arī iespēju savā teritorijā aizliegt kādām dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām slēgt jaunus dzīvības apdrošināšanas līgumus.
7. Šā panta 3., 4 un 5. punkts neietekmē dalībvalstu pilnvaras uzlikt sodus par pārkāpumiem to teritorijā.
[..]”
16.
No 2016. gada 1. janvāra Direktīva 73/239 un Direktīva 92/49 ir atceltas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/138/EK par uzņēmējdarbības uzsākšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) ( 7 ).
3) Eiropas Komisijas skaidrojošais paziņojums
17.
2000. gada 16. februārī Komisija pieņēma skaidrojošo paziņojumu “Pakalpojumu sniegšanas brīvība un vispārējās intereses apdrošināšanas nozarē” ( 8 ).
18.
Atbilstīgi šā paziņojuma I.A.5. punktam “Uzņēmējas dalībvalsts veikta vienveida licences piešķiršanas uzraudzība”:
“Komisija uzskata, ka apdrošināšanas direktīvu normas [..] neļauj uzņēmējai dalībvalstij veikt uzraudzību, lai pārbaudītu, vai apdrošināšanas uzņēmums, kuram ir nodoms darboties tās teritorijā saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību vai izmantojot filiāli, ievēro saskaņotos noteikumus, saskaņā ar kuriem piederības dalībvalsts tam ir piešķīrusi vienveida licenci. Šī uzraudzība jāveic tikai piederības dalībvalstij. Tieši tā ir atbildīga par vienotās licences piešķiršanu, un uzņēmēja dalībvalsts nav tiesīga apšaubīt šo piešķiršanu [..].
Ja uzņēmējai dalībvalstij ir iemesli šaubīties par šo noteikumu ievērošanu, tā var atsaukties uz Līguma 227. pantu vai aicināt Komisiju rīkoties saistībā ar Līgumā paredzēto pienākumu neizpildi, par pamatu ņemot Līguma 226. pantu.”
4) Pamatnostādnes piesardzīgam līdzdalības novērtējumam
19.
Pamatnostādņu piesardzīgam novērtējumam par līdzdalības iegūšanu un palielināšanu finanšu iestādēs, kas prasīta ar Direktīvu 2007/44 ( 9 ), 27. un 28. punktā noteikts:
“27.
Uzraudzības iestādes īpašu uzmanību pievērš šādam situācijām, kas var izraisīt šaubas par iegūšanas kandidāta godīgumu:
—
sodīti par noziedzīgu nodarījumu; jo īpaši uzraudzības iestādes pārbaudīs:
—
jebkādu to tiesību aktu pārkāpumu, kas nosaka, pirmkārt, banku, finanšu vai apdrošināšanas darbību un finanšu pakalpojumus un, otrkārt, pārvedamu vērtspapīru tirgu un maksājumu instrumentus, tostarp to tiesību aktu pārkāpumu, kas attiecas uz kapitāla atmazgāšanu, tirgus manipulāciju, iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un pārmērīgas likmes piemērošanu;
—
jebkādu negodīgu vai krāpniecisku darbību, jebkādu nopietnu finanšu pārkāpumu, kā arī jebkādu citu noziedzīgu uzņēmumu tiesību vai tiesību aktu pārkāpumu bankrota, maksātnespējas vai patērētāju aizsardzības jomā [..].
—
Var tikt ņemts vērā jebkāds noziedzīgs nodarījums, kas ir vai bija tiesvedības tiesā priekšmets, ja tas rada šaubas par līdzdalības iegūšanas kandidāta godīgumu un var nozīmēt to, ka nav ievērotas prasības attiecībā uz godīgumu.
28.
Līdzdalības iegūšanas kandidāta godīgumu novērtē ne vien saskaņā ar tiesu nolēmumiem un notiekošajām tiesvedībām tiesā, bet arī saistībā ar šādām situācijām, kuras var viest šaubas par līdzdalības iegūšanas kandidāta godīgumu:
—
notiekošas vai pabeigtas izmeklēšanas un/vai piespiedu pasākumi attiecībā uz līdzdalības iegūšanas kandidātu vai administratīvu sodu par tādu normu neievērošanu, kas regulē banku, finanšu vai apdrošināšanas darbību, finanšu pakalpojumus, vērtspapīru tirgu, vērtspapīrus vai maksājuma instrumentus vai jebkādu citu tiesību aktu neievērošana, kas attiecas uz finanšu pakalpojumiem;
—
notiekošas vai pabeigtas izmeklēšanas un/vai piespiedu pasākumi, ko noteikusi jebkāda profesionāla struktūra par piemērojamo tiesību normu neievērošanu.”
B – Itālijas tiesības
20.
Codice delle assicurazioni private (Privātpersonu apdrošināšanas kodekss) ( 10 ) 193. pantā, redakcijā, kas bija spēkā laikā, kad radās faktiskie apstākļi pamatlietā, bija noteikts:
“1. Attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumiem, kuru galvenais birojs ir citās dalībvalstīs, piederības dalībvalsts iestāde veic konsultatīvu uzraudzību arī pār darbību, kas tiek veikta, izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību vai brīvību sniegt pakalpojumus [Itālijas] Republikas teritorijā.
2. Neskarot iepriekš 1. punktā noteikto, ja [ISVAP] ( 11 ) konstatē, ka apdrošināšanas uzņēmums neievēro Itālijas spēkā esošo likumu, tā izvirza pretenziju uzņēmumam par šā likuma pārkāpšanu un liek tam panākt atbilstību spēkā esošajiem likumiem.
3. Ja uzņēmums nepanāk atbilstību spēkā esošajiem likumiem, tad [ISVAP] par to informē piederības dalībvalsts uzraudzības iestādi, lūdzot, lai tiktu veikti vajadzīgie pasākumi konstatēto pārkāpumu pārtraukšanai.
4. Ja piederības valsts iestāde nav veikusi nekādus pasākumus vai tie ir nepiemēroti, ja izdarītie pārkāpumi var skart vispārējās intereses vai arī ja pastāv ārkārtēja situācija un ir steidzami jāaizsargā apdrošināto personu un citu tiesību subjektu, kam ir tiesības uz apdrošināšanas pakalpojumiem, intereses, [ISVAP], informējusi piederības dalībvalsts uzraudzības iestādi, var veikt attiecībā pret apdrošināšanas uzņēmumu vajadzīgus pasākumus, tostarp aizliegt slēgt jaunus līgumus saskaņā ar tiesībām veikt uzņēmējdarbību vai brīvību sniegt pakalpojumus, ar 167. pantā minēto ietekmi.
5. Ja apdrošināšanas uzņēmums, kas ir izdarījis šādu pārkāpumu, veic savu darbību ar filiāles starpniecību vai tam ir īpašums [Itālijas] Republikas teritorijā, tad piemērojamie administratīvie sodi saskaņā ar Itālijas likuma normām tiek piemēroti minētajai filiālei vai arī tiek konfiscēts īpašums, kas atrodas Itālijas teritorijā.
6. Pasākumi, ar kuriem tiek noteiktas sankcijas vai darbības ierobežojumi, izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, tiek paziņoti attiecīgajam uzņēmumam. Šajā apmaiņā ar [ISVAP] apdrošināšanas uzņēmums sazinās itāļu valodā.”
II – Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
21.
Onix ir Rumānijas apdrošināšanas uzņēmums, kura galvenais birojs atrodas Bukarestē (Rumānija), un tas kopš 2012. gada 24. oktobra veic darbību Itālijā, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, it īpaši galvojumu apdrošināšanas jomā, izsniedzot galvojumus publiskām struktūrām saistībā ar publiskā iepirkuma procedūrām.
22.
Saskaņā ar Autoritatea de supraveghere financiara (Rumānijas finanšu uzraudzības iestāde) ( 12 )IVASS sniegto informāciju divos mēnešos, kuru laikā Onix veica darbību 2012. gadā, sabiedrība iekasēja prēmijas EUR 795363 apmērā, no kuriem aptuveni 75 % Itālijā un pārējo Rumānijā.
23.
Pēc tam, kad tika saņemts informācijas pieprasījums no IVASS, kas pati bija saņēmusi informācijas pieprasījumus no publiskajām iestādēm, kuras bija galvojuma saņēmējas, ASF norādīja, ka Onix atsauces akcionārs ir Itālijas pilsonis Simone Lentini [Simone Lentini], kurš kā akcionārs – fiziska persona – kontrolēja 0,01 % Onix kapitāla un kā sabiedrības Egady Company vienīgais akcionārs kontrolēja 99,99 % atlikušā kapitāla. ASF arī precizēja, ka S. Lentini bija arī Onix prezidents un ģenerāldirektors.
24.
IVASS uzskatīja, ka saņemtajā informācijā bija norādes par to, ka ir problēmas ar S. Lentini reputāciju, it īpaši tāpēc, ka Tribunale di Marsala (Marsalas tiesa, Itālija) 2013. gada 29. jūlijā viņu notiesāja par krāpšanas mēģinājumu atbildību pastiprinošos apstākļos, kaitējot Itālijas valstij.
25.
Ar 2013. gada 4. oktobra vēstuli IVASS nodeva ASF tās rīcībā esošo informāciju un dokumentus, kuros tā tiek lūgta veikt jebkādus piemērotus pasākumus, lai aizsargātu apdrošinātos, un brīdināja to, ka gadījumā, ja nenotiks iejaukšanās, tā pati veiks jebkādus lietderīgus un nepieciešamus pasākumus, lai aizsargātu apdrošināto intereses Itālijā.
26.
Ar 2013. gada 8. novembra vēstuli ASF piedāvāja sadarbību, paziņojot par iekšējas darba grupas izveidi, kuras uzdevums ir novērtēt pieņemamos pasākumus, un lūdza IVASS ar to sadarboties.
27.
Ar 2013. gada 19. novembra vēstuli IVASS apstiprināja, ka tā vēlas sadarboties, vienlaikus uzsverot lietas steidzamību un paziņojot, ka, ja ASF 30 dienu laikā nebūs atsaukusi Onix licenci, tai nāksies aizliegt šai sabiedrībai slēgt jaunus apdrošināšanas līgumus Itālijā.
28.
2013. gada 9. decembrī notika abu uzraudzības iestāžu sanāksme, kurā ASF esot norādījusi, ka tā nevar atsaukt Onix piešķirto licenci, it īpaši tāpēc, ka 2008. gada 18. jūlija pamatnostādnēs paredzētie kritēriji nebija transponēti valsts tiesību sistēmā.
29.
Ar 2013. gada 20. decembra lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Direktīvas 92/49 40. panta 6. punktu un CAP 193. panta 4. punktu, IVASS aizliedza Onix slēgt jaunus apdrošināšanas līgumus Itālijas teritorijā.
30.
Onix par šo lēmumu cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Administratīvā tiesa, Itālija), kura ar 2015. gada 14. janvāra spriedumu to noraidīja, uzskatot, ka reputācijas neesamība ir ārkārtējs iemesls, kas pamato pasākumu veikšanu apdrošināto personu interesēs.
31.
Onix iesniedza Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) apelācijas sūdzību par šo spriedumu, it īpaši apgalvojot, ka uzņemošās dalībvalsts uzraugošā iestāde nav tiesīga piederības dalībvalstī licencētam uzņēmējam apdrošināšanas jomā aizliegt slēgt jaunos līgumus savā teritorijā, pamatojot ar to, ka nav ievērota prasība par reputāciju.
32.
Iesniedzējtiesa plāno noraidīt apelācijas sūdzību, uzskatot, ka Direktīvas 92/49 40. panta 6. punkts ļauj uzņemošās dalībvalsts uzraugošajām iestādēm, ņemot vērā apstiprinātus atsauces akcionāra iepriekšējus noziedzīgus nodarījumus, apdrošināto personu interešu aizsardzības nolūkā preventīvi aizliegt apdrošināšanas uzņēmumam turpināt savu darbību tās teritorijā.
33.
Tomēr pastāvot šaubām par šāda risinājuma atbilstību Savienības tiesībām un it īpaši vienotas licences principam un principam, ka noteikuma par reputāciju uzraudzību veic piederības valsts, Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu: “Vai [Savienības] tiesības un it īpaši Direktīvas 92/49 40. panta 6. punkts, Komisijas skaidrojošā paziņojuma 2000/C 43/03 5. punkts un [..] piederības valsts kontroles princips pieļauj tādu interpretāciju (kā tā, kas ir sniegta attiecībā uz [CAP] 193. panta 4. punktu, un kurai šī tiesa piekrīt), atbilstīgi kurai tādas uzņemošās valsts uzraudzības iestāde, kurā uzņēmējs veic uzņēmējdarbību apdrošināšanas jomā saskaņā ar brīvību sniegt pakalpojumus, ārkārtējā situācijā un aizsargājot apdrošināto personu un personu, kam ir tiesības uz apdrošināšanas pakalpojumiem, intereses, var pieņemt noregulējumus, kuri liedz slēgt uzņemošās dalībvalsts teritorijā jaunus līgumus, pamatojot ar to, ka tā savas rīcības brīvības robežās ir konstatējusi, ka jau sākotnēji vai arī vēlāk nav tikusi izpildīta kāda no subjektīvajām paredzētajām prasībām, lai varētu izdot licenci veikt uzņēmējdarbību apdrošināšanas jomā, un, konkrēti, prasība par reputāciju?”
III – Vērtējums
34.
Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, man par pamatu jāņem premisa, kuru savos rakstveida apsvērumos atgādināja Komisija, ka Direktīva 92/49 attiecās uz vienotas licences principu un tās dalībvalsts, kurā atrodas apdrošināšanas uzņēmuma galvenais birojs, ekskluzīvās kompetences principu attiecībā uz šā uzņēmuma finanšu uzraudzību. Atbilstīgi tās preambulas 1. apsvērumam, šīs direktīvas mērķis ir pabeigt iekšējā tirgus izveidi tiešās apdrošināšanas, kas nav dzīvības apdrošināšana, jomā, lai apdrošināšanas uzņēmumiem, kuriem galvenais birojs atrodas Eiropas Savienībā, būtu vieglāk apdrošināt tur esošos riskus, izmantojot gan tiesības veikt uzņēmējdarbību, gan pakalpojumu sniegšanas brīvību.
35.
Turklāt no Direktīvas 92/49 preambulas 5. apsvēruma izriet, ka, lai sasniegtu šos mērķus, Savienības likumdevēja risinājums ir “vērsts uz tādu saskaņošanu, kas ir būtiska, nepieciešama un pietiekama, lai panāktu licencēšanas un uzraudzības sistēmu savstarpēju atzīšanu, tādējādi radot iespēju izdot visā Kopienā derīgas vienveida licences un izmantot principu, ka uzraudzību īsteno piederības dalībvalsts”.
36.
Tādējādi piederības dalībvalstij atbilstīgi Direktīvas 73/239 grozītajam 6. un 13. pantam ir ekskluzīva kompetence pārbaudīt, vai ir izpildīti visi iepriekšējas oficiālas licences izsniegšanai nepieciešamie nosacījumi, un veikt to finanšu uzraudzību. Kā skaidri precizēts šīs direktīvas 7. panta 1. punktā, šī piederības valsts izsniegtā licence piešķir piekļuvi apdrošināšanas darbībai visā Savienībā.
37.
Ciktāl licences izsniegšanas nosacījumi ir saskaņoti, pakalpojumu sniegšanas brīvību nevar ierobežot tas, ka citas dalībvalstis ievieš papildu nosacījumus, kuriem tās pakļauj apdrošināšanas darbību veikšanu to teritorijā, izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību. Jānorāda, ka arī pakalpojumu sniegšanas brīvību nevar pilnībā īstenot, ja citas dalībvalstis varētu atteikt apdrošināšanas uzņēmumam, kurš ir ieguvis iepriekšēju oficiālu licenci, gūt labumu no Savienības tiesību normām, veicot atšķirīgu šī uzņēmuma situācijas vērtējumu, ņemot vērā prasības, ko noteicis Savienības likumdevējs.
38.
Tādējādi vienotas licences princips neapšaubāmi nepieļauj to, ka uzņemošā dalībvalsts pārskata saskaņotos nosacījumus, kas paredzēti šīs licences izsniegšanai, kuru, ja apdrošināšanas uzņēmums vairs neatbilst šiem nosacījumiem, var atsaukt tikai piederības dalībvalsts.
39.
Licences izdošanas nosacījumi ir uzskaitīti Direktīvas 73/239 8. pantā, kurā it īpaši ir paredzēts, ka, lai iegūtu licenci, uzņēmumam, kurš darbojas, jābūt kādai no šajā direktīvā paredzētajām juridiskajām formām ( 13 ), jānodarbojas vienīgi ar apdrošināšanu un no tās tieši izrietošām operācijām, neveicot citus komercdarījumus ( 14 ), un jāiesniedz darbības plāns, it īpaši norādot apdrošināto risku veidu un precizējumus attiecībā uz prēmijām un prasījumiem.
40.
Attiecībā īpaši uz šo lietu ir jānorāda, ka Direktīvas 73/239 8. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts, ka apdrošināšanas uzņēmumi efektīvi jāvada personām “ar labu reputāciju, attiecīgu profesionālo kvalifikāciju vai pieredzi”, savukārt Direktīvas 92/49 8. un 15.b pantā ir paredzēti nosacījumi par akcionāru vai līdzdalībnieku “kvalitāti”, kurai jānodrošina noturīga un rūpīga vadība, 15.b pantā precizējot, ka gadījumā, ja ir jauns līdzdalības ieguvējs, tam ir jāatbilst “reputācijas” kritērijam.
41.
Šajās abās direktīvās licences piešķiršana un saglabāšana tādējādi ir pakļauta nosacījumiem par vadītāju “labu reputāciju” un akcionāru “reputāciju”.
42.
No šī secinājuma izriet divas lietas.
43.
Pirmkārt, bez nepieciešamības izteikties par precīzu 2008. gada 18. jūlija pamatnostādņu darbības jomu, ir jānorāda, ka šo interpretējošā rakstura pamatnostādņu pieņemšana, protams, nenozīmē, ka pirms šīs interpretācijas normas, kurās bija noteiktas reputācijas prasības, dalībvalstīm nebija saistošas. Tādējādi Rumānijas uzraudzības iestādes ir pieļāvušas kļūdu, uzskatot, ka tās var paslēpties aiz tā fakta, ka pamatnostādnes nav transponētas, lai pamatotu savu atteikumu atcelt Onix licenci, ņemot vērā tās atsauces akcionāra iepriekšējos likumpārkāpumus.
44.
Otrkārt, lai gan diezgan neskaidrie termini “reputācija” un “laba reputācija” nepārprotami atstāj zināmu rīcības brīvību piederības dalībvalsts kompetentajām iestādēm, tomēr šos terminus nevar interpretēt kā tādus, kuri uzņemošās dalībvalsts uzraudzības iestādēm piešķir pilnvaras veikt tādu šo kritēriju novērtēšanu, kas konkurē ar novērtējumu, kuru veic piederības dalībvalsts uzraudzības iestādes. Ja rīcības brīvība pastāv, tad tā ir tikai piederības dalībvalstij un tā nenozīmē konkurējošas kompetences piešķiršanu uzņemošajai dalībvalstij. Citiem vārdiem, precīzu reputācijas vai labas reputācijas “standartjēdziena” robežu neesamība nevar pamatot uzņemošās dalībvalsts uzraudzības iestāžu iejaukšanos kompetencē, kas ir piederības dalībvalsts uzraudzības iestāžu ziņā.
45.
Tāpēc es uzskatu, ka reputācijas nosacījums nav izņēmums tam noteikumam, kuru Komisija atgādināja savā skaidrojošajā paziņojumā, atbilstīgi kuram saskaņoto licences piešķiršanas nosacījumu ievērošana ir tikai par vienotās licences izdošanu atbildīgās piederības dalībvalsts pienākums.
46.
Līdz ar to es pilnībā piekrītu secinājumam, ko no tā ir izdarījusi minētā iestāde, proti, tam, ka uzņemošās dalībvalsts iestādei principā nav pilnvaru labot piederības dalībvalsts iestādes bezdarbību, veicot pasākumu, kura pamatā ir tikai viena no apdrošināšanas uzņēmumu licencēšanai paredzētajiem nosacījumiem neievērošana.
47.
Tādēļ ierosinu Tiesai vispārēji noteikt, ka Direktīvas 73/239 8. panta 1. punkts un 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka uzņemošās dalībvalsts uzraugošā iestāde attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumu, kas darbojas tās teritorijā, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, veic tādus pasākumus kā, piemēram, aizliegums slēgt jaunus līgumus, pamatojot tikai ar licences nosacījumu, piemēram, nosacījuma par akcionāru reputāciju, neievērošanu.
48.
Ja no tā izdarām tiešus secinājumus par to, ka apstākļos, kādi ir pamatlietā, Itālijas valstij, izņemot prasību sakarā ar pienākuma neizpildi, nav nekādas iespējas nodrošināt apdrošināto personu un apdrošinājuma ņēmēju aizsardzību, tad ir viens solis, kuru, manuprāt, vajadzētu izvairīties spert.
49.
Tik tiešām, vērtējuma, atbilstīgi kuram vienotas licences princips un noteikums, ka uzraudzību veic piederības valsts, nozīmētu, ka uzņemošajai dalībvalstij nav nekādu iespēju rīkoties pret licencētu apdrošināšanas uzņēmumu, kas neievērotu tās teritorijā piemērojamās tiesību normas, pamatā ir nepareizs priekšstats par Direktīvu 92/49, kuras svarīgajās normās uzņemošās dalībvalsts iestādēm sniegta iespēja iejaukties, lai izbeigtu konstatētos pārkāpumus.
50.
Pirmkārt, šīs direktīvas 28. pantā ir atzītas uzņemošās dalībvalsts pilnvaras nepieļaut tāda līguma noslēgšanu, kas būtu “pretrunā tiesību normām, kas aizsargā sabiedrības intereses”. Tādējādi sabiedrības intereses ir pirmais aizsardzības līdzeklis, kas ļauj pamatot pasākumu, ar kuru tiek ierobežota licencēta uzņēmuma pakalpojumu sniegšanas brīvība. Šāds Savienības likumdevēja noteiktais risinājums tieši atsaucas uz Tiesas judikatūru, kas uzsākta ar 1979. gada 20. februāra spriedumu Rewe‑Zentral ( 15 ), dēvētu par “Cassis de Dijon”, kurā pieļauts, ka primāri vispārējo interešu apsvērumi var attaisnot brīvas aprites ierobežojumus.
51.
Otrkārt, Direktīvas 92/49 40. pantā ir paredzēta drošības klauzula, kas ļauj uzņemošajai dalībvalstij veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi, kuriem tās teritorijā ir filiāles vai kuri izmanto pakalpojumu sniegšanas brīvību, ievēro šajā dalībvalstī piemērojamos noteikumus.
52.
Ar šo pantu tiek ieviestas divas atšķirīgas procedūras atkarībā no tā, vai ir steidzamība vai tās nav.
53.
Parastā procedūra, kas paredzēta Direktīvas 92/49 40. panta 3.–5. punktā, ļauj uzņemošajai dalībvalstij novērst vai apkarot tos pārkāpumus, kurus tās teritorijā izdarījis licencēts uzņēmums. Šīs dalībvalsts uzraudzības iestādei vispirms attiecīgais uzņēmums jāaicina izbeigt pārkāpumu, pēc tam, ja attiecīgais uzņēmums neveic to, kas nepieciešams, tai par to jāinformē piederības dalībvalsts kompetentās iestādes, lai tās “tiklīdz iespējams, veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgais uzņēmums nepieļaujamo situāciju izlabo” ( 16 ). Tikai gadījumā, ja, neraugoties uz veiktajiem pasākumiem vai tāpēc, ka šie pasākumi izrādās “nepiemēroti” ( 17 ) vai “tie netiek piemēroti” ( 18 ), pati uzņemošā dalībvalsts var “veikt pienācīgus pasākumus, lai novērstu turpmākus pārkāpumus vai sodītu par tiem” ( 19 ), kas “ja tas noteikti nepieciešams” ( 20 ), iekļauj arī aizliegumu turpmāk slēgt jaunus apdrošināšanas līgumus.
54.
Ārkārtējā procedūra, kas paredzēta Direktīvas 92/49 40. panta 6. punktā, ļauj attiecīgajām dalībvalstīm ārkārtas situācijās veikt pienācīgus pasākumus nolūkā novērst pārkāpumus savā teritorijā, tostarp liegt turpmāk slēgt jaunus apdrošināšanas līgumus.
55.
Šajā gadījumā nav šaubu, ka pasākums, kas paredz aizliegt slēgt jaunus līgumus Itālijā, tika veikts, par pamatu ņemot Privātpersonu apdrošināšanas kodeksa 193. pantu. kurā apvienota gan ārkārtas, gan parastā procedūra. Tomēr no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu arī izriet, ka šī pasākuma pamatojums bija ārkārtas situācija, kuru raksturoja nepieciešamība aizsargāt apdrošinātās personas. Tas ir iemesls, kura dēļ iesniedzējtiesas jautājums bija vērsts uz Direktīvas 92/49 40. panta 6. punkta interpretāciju.
56.
Lietas dalībnieki, kuri iesniedza savus apsvērumus Tiesā, sniedza pretrunīgu šīs tiesību normas interpretāciju.
57.
Onix apgalvo, ka šī tiesību norma ierobežo uzņemošās dalībvalsts pilnvaras iejaukties, attiecinot to tikai uz gadījumiem, kad pārkāptas ar sabiedrības interesēm saistītas tiesību normas attiecībā uz “operatīvo regulējumu”, kas šajā dalībvalstī piemērojams saistībā ar apdrošināšanas līgumu slēgšanu un izpildi, savukārt Itālijas valdība uzskata, ka šo pilnvaru pamatā var būt tikai apstāklis, kad viens no akcionāriem vairs neatbilst ar reputāciju saistītajam nosacījumam, ciktāl ir ticis konstatēts, ka apdrošināto vispārējās intereses piederības dalībvalstī nevar tikt pienācīgi aizstāvētas. Attiecībā tieši uz ārkārtas procedūru, kas paredzēta Direktīvas 92/49 40. panta 6. punktā, šī valdība piebilst, ka jēdziens “pārkāpumu novēršana” ir ļoti plašs un tajā iekļauti visi apstākļi, kuri var reāli apdraudēt apdrošināto personu intereses vai pārkāpt apdrošināšanas tirgus likumību un efektivitāti kopumā. Komisija no savas puses norāda, ka, lai uzsāktu ārkārtas procedūru, uzņemošās dalībvalsts iestādei nevis jāaprobežojas ar to, ka tā pierāda, ka viens no licences nosacījumiem nav vai vairs nav izpildīts, bet gan tai jāpierāda īpašās iejaukšanās nepieciešamība, lai nepieļautu pārkāpumu. Komisija tomēr pieļauj, ka šai iestādei jānosaka, vai apstākļos, kādi ir pamatlietā, pārkāpumi varēja tikt izdarīti valsts teritorijā un vai, lai tos nepieļautu, aizliegums slēgt jaunus līgumus bija absolūti nepieciešams, jo šajā nolūkā var ņemt vērā par uzņēmuma darbību atbildīgo personu konkrēto situāciju un to, ka viņi nav ievērojuši prasību par labu reputāciju.
58.
Manuprāt, to Savienības tiesību normu lietderīgas iedarbības saglabāšana, kuras regulē kompetenču sadali starp piederības dalībvalsti un uzņemošo dalībvalsti – kā to pamatoti izklāsta Komisija – nozīmē, ka uzņemošās dalībvalsts iestādes nevar izmantot drošības procedūru, par pamatu ņemot tikai apstākli, ka apdrošināšanas uzņēmums, kas darbojas saskaņā ar tiesībām veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, neatbilst vai vairs neatbilst licences nosacījumiem. Pieņemt, ka licences nosacījumu neievērošana ir pati par sevi pietiekama, lai pamatotu uzņemošās dalībvalsts kompetenci, nozīmētu pārvērst Direktīvas 92/49 40. pantā paredzēto izņēmumu principā un tikai papildinošu kompetenci pārvērst par konkurējošu kompetenci, ko īsteno, ja neiejaucas piederības dalībvalsts iestādes.
59.
Savukārt es neuzskatu, ka vienotās licences un piederības dalībvalsts veiktas uzraudzības principi liek uzskatīt, ka uzņemošās dalībvalsts uzraudzības iestādes var rīkoties, pamatojoties uz Direktīvas 92/49 40. pantu, tikai tādu tiesību normu pārkāpumu gadījumos, kas joprojām ir dalībvalstu kompetencē.
60.
Ir vairāki iebildumi pret šo interpretāciju.
61.
Pirmkārt, man šķiet, ka tās pamatā ir pārspīlēti ierobežots Direktīvas 92/49 40. panta lasījums, kas, lai gan tajā attiecībā uz noteikumu par piederības dalībvalsts veikto kontroli ir paredzēts izņēmums, kas ir strikti interpretējams, tomēr ir formulēts vispārējos terminos, nešķirojot pēc novēršamo pārkāpumu izcelsmes.
62.
Otrkārt, vērtējumu, atbilstīgi kuram Direktīvas 92/49 40. pants ir tieši paredzēts ne vien kā procesuāla rakstura tiesību norma, bet arī kā piederības valsts veiktās kontroles principa izņēmums, pie dažiem nosacījumiem piešķirot kompetenci uzņemošajai dalībvalstij, apstiprina Direktīvas 92/49 sagatavošanas darbi. Atbilstīgi priekšlikuma Padomes Trešajai direktīvai par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza Direktīvas 73/239 un 88/375 (COM(90) 348 final) ( 21 ) paskaidrojuma rakstam, lai gan ieviestā tiesību režīma, kas ļautu veikt pasākumus un piemērot sankcijas apdrošināšanas uzņēmumam, kurš neievēro tam piemērojamos noteikumus, veicot darbības, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, “pamatā ir vispārējo pilnvaru veikt pasākumus un piemērot sankcijas nodošana piederības dalībvalstij, kā arī dažādo attiecīgo dalībvalstu sadarbība” ( 22 ), uzņemošajai dalībvalstij “tomēr paliek iespēja ( 23 )nepastarpināti veikt ( 24 ) pasākumus pret uzņēmumu, kas darbojas tās teritorijā, lai novērstu pārkāpumus attiecībā uz tam piemērojamajām tiesību normām, ko uzņēmums izdarījis tās teritorijā, vai sodītu par tiem” ( 25 ). Ir norādīts, ka “tas notiek arī tad, kad piederības dalībvalsts veiktie pasākumi nav pietiekami vai tie netiek veikti” ( 26 ). Drošības mehānisms tādējādi tiek uzlūkots kā atkāpe no “vispārīgo pilnvaru nodošanas” principa piederības dalībvalstij, kas ļauj uzņemošajai dalībvalstij veikt pasākumus, lai novērstu pārkāpumus tās teritorijā, vai sodītu par tiem. Šā mehānisma ieguldījums tādēļ nav tikai procesuāls. Tas ne vien saskaņo dalībvalstu darbības, ievērojot katras dalībvalsts attiecīgo kompetences jomu, tas arī atzīst zināmu uzņemošās dalībvalsts kompetenci uzņēmuma, kas darbojas tās teritorijā, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, izdarīto pārkāpumu novēršanā vai sodīšanā par tiem.
63.
Turklāt uzraudzība, ko veic piederības valsts, nav absolūts princips un, “tā kā tas nav ar Līgumu ieviests princips” ( 27 ), Savienības likumdevējs var no tā atkāpties ( 28 ). Šim principam, kāds tas noteikts ar Direktīvu 92/49, turklāt ir ierobežota piemērošanas joma, jo šis princips “ attiecas vienīgi uz apdrošināšanas uzņēmumu finanšu uzraudzību” ( 29 ) un “nav izslēgta iespēja, ka tiek veiktas tādas kontroles” ( 30 ), kādas veic uzņemošās dalībvalsts iestādes.
64.
Treškārt, man šķiet svarīgi uzsvērt, ka saistībā ar tiem pārkāpumiem, ko var pārmest apdrošināšanas uzņēmumiem, nav absolūtas robežas starp tiesību normām, kuras attiecas uz piederības dalībvalsti, un tām, kuras attiecas uz uzņemošo dalībvalsti, jo saskaņoto tiesību aktu pārkāpumu veidojošais faktiskais sastāvs var būt arī pārkāpums, kas saistīts ar nesaskaņotiem valsts tiesību aktiem, vai vismaz radīt pārkāpuma risku.
65.
Šajā ziņā pastāv nozīmīgas atšķirības starp Direktīvas 92/49 40. panta 3. punkta un šīs direktīvas 40. panta 6. punkta formulējumu. Ja pirmā no šīm normām parastās procedūras uzsākšanu pakļauj konstatējumam, ka uzņēmums, kuram ir filiāle vai kurš darbojas, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību kādas dalībvalsts teritorijā, “neievēro tiesību normas, kas šajā valstī uz to attiecas”, tad otrajā nav līdzīga noteikuma, lai īstenotu ārkārtas procedūru. Parastās procedūras uzsākšana tādējādi ir pakļauta “nelikumīgas situācijas” konstatējumam, kas izpaužas kā uzņemošās dalībvalsts tiesību nomu neievērošana. Tādējādi šīs procedūras mērķis ir pārtraukt un sodīt par attiecīgā uzņēmuma jau izdarītu pārkāpumu.
66.
Ārkārtas procedūras preventīvais raksturs, kas paredzēts Direktīvas 92/49 40. panta 6. punktā, turpretī pieļauj elastīgāku īstenošanu. Šī procedūra nav pakļauta tiem pašiem nosacījumiem, kādiem pakļauta parasta procedūra, jo, lai uzņemošā dalībvalsts varētu to uzsākt, pietiek ar to, ka ir pierādīta nepieciešamība “novērst pārkāpumus”, kuri varētu tikt izdarīti tās teritorijā. Valsts apdrošināto personu aizsardzība pret pārkāpumu riskiem tādējādi var pamatot uzņemošās dalībvalsts iejaukšanos, ar nosacījumu, protams, ka šie riski ir pienācīgi pierādīti.
67.
No iepriekšējiem apsvērumiem es secinu, ka Direktīvā 92/49 paredzēto drošības klauzulu Savienības likumdevējs neizstrādāja kā ekskluzīvi procesuālu noteikumu, kurš būtu domāts tikai tam, lai organizētu piederības dalībvalsts un uzņemošās dalībvalsts sadarbību to apdrošināšanas uzņēmumu uzraudzības jomā, kuri darbojas, izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, negrozot kompetenču sadales noteikumus. Šīs klauzulas, kas domāta kā izņēmums piederības dalībvalsts kontroles principam, mērķis ir arī atzīt uzņemošās dalībvalsts pilnvaras iejaukties, vienlaikus tām nosakot striktus darbības noteikumus – gan būtiskos, gan procesuālos.
68.
Faktiski, lai arī es pilnībā piekrītu Komisijas vērtējumam, saskaņā ar kuru uzņemošās dalībvalsts iestādei principā nav pilnvaru labot piederības dalībvalsts iestādes bezdarbību, veicot pasākumu, kura pamatā ir viena no apdrošināšanas uzņēmumu licencēšanai paredzētajiem nosacījumiem neievērošana, es tomēr uzskatu, ka tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, 40. panta 6. punkts var būt pamats pasākumam, ar kuru aizliedz slēgt jaunus līgumus, jo šā pasākuma pamatā faktiski ir nevis kāda no licencei nepieciešamajiem nosacījumiem neievērošana, bet gan pārkāpumu risks, kas apdraud apdrošinātās personas un galvojuma līgumu ņēmējus.
69.
Tieši tāds ir gadījums pamatlietā, kas saistīts ar situāciju, kurā ir īpaši apstākļi, kas pierāda skaidru pārkāpumu risku, uz kuru atsaucas Itālijas uzraudzības iestādes, kā arī steidzamību veikt pasākumus attiecībā pret Onix, lai nodrošinātu apdrošināšanas tirgus aizsardzību Itālijā.
70.
Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka lēmumu aizliegt slēgt jaunus apdrošināšanas līgumus Itālijā IVASS pieņēma, pamatojoties uz šādiem konstatējumiem:
—
vispirms S. Lentini, kurš kontrolē Onix kapitālu kā akcionārs – fiziska persona – un kā vienīgais sabiedrības Egady Company akcionārs, 2013. gada 29. jūlijā tika notiesāts par krāpšanas mēģinājumu vainu pastiprinošos apstākļos, ko viņš pastrādāja, lai iegūtu publiskus finanšu līdzekļus, kaitējot Itālijas valstij;
—
S. Lentini bija vienīgais administrators sabiedrībai G.C.C. Garanzie Crediti e Cauzioni S.p.A., kura ar Banca d’Italia (Itālijas banka) 2007. gada 28. augusta lēmumu un ekonomikas ministra 2008. gada 10. jūnija lēmumu bija svītrota no finanšu starpnieku saraksta pārvaldes pārkāpumu un obligāto prasību pašu kapitāla jomā neievērošanas dēļ, savukārt šādu pašu pārkāpumu dēļ S. Lentini bija noteikts administratīvais sods EUR 80000 apmērā;
—
visbeidzot, sabiedrība Garanzie Crediti e Cauzioni S.r.l. – iepriekš sabiedrība Garanzie Crediti e Cauzioni S.p.A. – divas reizes saskaņā ar Agenzia delle Entrate (nodokļu pārvalde) lēmumu bija pakļauta sekvestram sniegtu, bet neizpildītu galvojumu dēļ.
71.
Manuprāt, par pamatu ņemot šo trīskāršo iepriekšējo notikumu rindu, IVASS norādīja uz pārkāpumu, par kuriem jau bija noteiktas sankcijas pret S. Lentini personīgi vai pret viņa kontrolētajām sabiedrībām, ļoti nopietnu atkārtošanās risku, izmantojot juridiskas personas Onix starpniecību. Šie iepriekšējie pārkāpumi paši rada risku, saistītu ar Onix nespēju izpildīt savas galvojuma saistības, un tādējādi rada nopietnu kaitējumu gan tiem uzņēmumiem, kuri ir parakstījuši apdrošināšanas līgumu šajā sabiedrībā, gan publiskām juridiskajām personām, kuras izmanto šīs saistības. Īpašajos pamatlietas apstākļos pārkāpumu risks, kas pamato 40. panta 6. punktā minētās procedūras izmantošanu, man tādēļ šķiet skaidri pierādīts neatkarīgi no tā, ka ir konstatēta licences iegūšanai nepieciešamā ar reputāciju saistītā nosacījuma neievērošana.
72.
Turklāt es uzskatu, ka IVASS atklāja ārkārtas situācijas esamību, ko izraisa gan sadarbības trūkums un Rumānijas uzraudzības iestāžu bezrūpība, gan tas apstāklis, ka Onix savu darbību vērsa galvenokārt Itālijas virzienā, jo, saņēmusi licenci tur darboties tikai no 2012. gada 24. oktobra, attiecīgā sabiedrība tur iekasēja 75 % no savām apdrošināšanas prēmijām šo divu mēnešu ilgās darbības laikā 2012. gadā, gan publisko iestāžu iesniegtie informācijas pieprasījumi, kuros tās pauda savu satraukumu kā Onix parakstīto garantiju labuma guvējas.
73.
Es pilnīgi pievienojos Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes (EAAPI) ( 31 ) priekšsēdētājam, kurš, lemjot par Onix 2014. gada 5. februārī iesniegtās sūdzības par IVASS pamatotību, nolēma ( 32 ) neuzsākt izmeklēšanu, it īpaši uzskatot, ka uzņemošās dalībvalsts iestādes pilnvaras ārkārtas gadījumā veikt pienācīgus pasākumus, kas paredzētas Direktīvas 92/49 40. panta 6. punktā, var īstenot, ja minētās iestādes bažas nevar novērst citādā veidā, it īpaši, uzraudzības iestādēm sadarbojoties.
74.
Faktiski es uzskatu, ka ārkārtas procedūras, kas paredzēta Direktīvas 92/49 40. panta 6. punktā, īstenošanas nosacījumi šajā lietā ir izpildīti, ciktāl IVASS nav aprobežojusies tikai ar konstatējumu, ka Onix nav ievērojis ar reputāciju saistīto nosacījumu, bet atklāja tādas ārkārtas situācijas pastāvēšanu, kurai nepieciešama pasākumu veikšana, lai novērstu pārkāpumus.
75.
Vērtējumu, atbilstīgi kuram uzņemošās dalībvalsts iejaukšanās ir tiesiska un pamatota tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, manuprāt, apstiprina apjomīgā judikatūra par sankcijām tiesību ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā.
76.
Atsauce uz tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, lai pamatotu dažu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu tiesiskumu, Tiesas judikatūrā ir zināma kopš 1974. gada 3. decembra sprieduma lietā van Binsbergen ( 33 ). Šajā spriedumā Tiesa nolēma, ka “nevar noliegt dalībvalsts tiesības pieņemt tiesību normas, lai novērstu, ka [pakalpojumu sniegšanas] brīvību izmantotu pakalpojuma sniedzējs, kura darbība būtu pilnīgi vai galvenokārt vērsta uz tās teritoriju, lai izvairītos no noteikumiem, kas saistīti ar profesionālo darbību, kas tam būtu piemērojami, ja viņš veiktu darbību šīs valsts teritorijā [..]” ( 34 ).
77.
Vēlāk Tiesa ir atzinusi ka “dalībvalstij ir tiesības veikt pasākumus, lai, izmantojot Līgumā sniegtās iespējas, kavētu atsevišķu tās pilsoņu mēģinājumus ļaunprātīgi izvairīties no savas valsts tiesību aktu piemērošanas” ( 35 ) un lai atturētu personas “ļaunprātīgi vai krāpnieciski atsaukties uz [Savienības tiesību] normām” ( 36 ). Tā uzskatīja, ka šādos apstākļos valsts tiesas, par pamatu ņemot objektīvus elementus, ir tiesīgas ņemt vērā attiecīgo personu ļaunprātīgu vai krāpniecisku rīcību, lai vajadzības gadījumā viņām atteiktu iespēju izmantot norādītās Savienības tiesību normas, ar nosacījumu, ka, novērtējot šādu rīcību, tiek ņemti vērā attiecīgo normu mērķi ( 37 ).
78.
Lai gan šajā judikatūrā dalībvalstij nav atļauts vispārīgā veidā izslēgt, ka dažus pakalpojumus var sniegt uzņēmēji, kuri reģistrēti citās dalībvalstīs, jo tas nozīmētu atcelt pakalpojumu sniegšanas brīvību ( 38 ), tā turpretī dalībvalstij ļauj “katrā gadījumā atsevišķi” ( 39 ) veikt īpašus aizliegšanas pasākumus.
79.
Tiesa prasa, lai tiesību ļaunprātīgas izmantošanas raksturojuma pamatā būtu objektīvi elementi. Starp tiem elementiem, kuri parasti tiek ņemti vērā, ir kritērijs attiecībā uz darbības virzienu, ciktāl uz situāciju, kurā šī darbība ir pilnīgi vai daļēji vērsta uz uzņemošās dalībvalsts teritoriju, attiecas tiesības veikt uzņēmējdarbību, nevis pakalpojumu sniegšanas brīvība.
80.
Apstākļi, kādi ir pamatlietā, parāda objektīvus faktus attiecībā uz Itālijas tiesību aktu apiešanu. Ir skaidrs, ka Onix, tiklīdz tam bija atļauja veikt darbību, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, 75 % savas darbības novirzīja uz Itālijas teritoriju, lai gan to vadīja un uzraudzīja persona, kurai bija liegta piekļuve Itālijas apdrošināšanas tirgum ( 40 ). No šiem elementiem izriet, ka S. Lentini ir reģistrējies Rumānijā, lai no jauna Itālijas teritorijā ar juridiskas personas starpniecību veiktu to pašu darbību, kuru viņam ir aizliegts veikt.
81.
Lai gan kvalificēšana par ļaunprātību parasti ir atzīta situācijās, kad uzņēmējs izveido uzņēmumu dalībvalstī, kurā ir izdevīgs regulējums, lai izvairītos no ierobežojošāka citas dalībvalsts regulējuma, pamatlieta atbilst acīmredzamam un smagākam pārkāpumam, kad kāda persona mēģina izvairīties no aizlieguma veikt darbību, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību.
82.
Lai arī es piekrītu domai, kuru daiļrunīgi tiesas sēdē izklāstīja Komisija, ka apiešanas riskiem nav jārada situācija, kad “izlejot ūdeni no vannas, izlej arī bērnu”, piederības dalībvalsts uzraudzības principu paslēpjot tālākā plauktā, esmu pārliecināts, ka – turpinot metaforu – “nevajag bērnu mazgāt netīrā ūdenī”. Pieņemt to, ka vienotas licences princips un princips, ka uzraudzību veic piederības dalībvalsts, varētu peldēt netīros, pat īpaši piesārņotos likumu pārkāpuma ūdeņos, nozīmē nevis tos aizsargāt, bet veicināt to zudumu.
83.
Manuprāt, šajā lietā uz spēles ir likta Savienības tiesību sistēmas uzticamība. Atteikties sodīt par tiesību aktu krāpniecisku apiešanu, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību kā līdzekli, lai apietu it īpaši ar iepriekšējiem noziedzīgiem nodarījumiem pamatotu piekļuves aizliegumu valsts tirgum, nozīmē sniegt svarīgu argumentu visiem tiem, kuri ir ļoti neizlēmīgi attiecībā uz piederības dalībvalsts principu, kas tomēr ir iekšējā tirgus izveides pamatelements. Šis princips ir pelnījis ko vairāk par dogmatisku pieeju, kas, pierakstot tam bīstamu absolūtismu, to padara pārmērīgi neelastīgu, beigās to vājinot un apdraudot visu mehānismu.
84.
Visbeidzot, ja pieņem, ka drošības klauzula, kuru vēlējies paredzēt Savienības likumdevējs, var funkcionēt tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā “īstenot šo labvēlīgo mīkstināšanu, šo sociālo kompresiju, bez kuras tiesības kļūtu neciešamas, jo tās varētu kalpot gan taisnīguma gan netaisnīguma stiprināšanai saskaņā ar katra sirdsapziņu vai apetīti” ( 41 ). Un noliegt, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība ir pakļauta krāpnieku apetītei, kuri cenšas izvairīties no darbības aizlieguma dalībvalstī, rodot patvērumu citā dalībvalstī, nenozīmē apšaubīt iekšējā tirgus acquis.
85.
Tie ir iemesli, kuru dēļ es Tiesai iesaku atbildēt, ka Direktīvas 73/239 8. panta 1. punkts un 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj to, ka uzņemošās dalībvalsts uzraudzības iestāde attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumu, kas darbojas tās teritorijā, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, veic pasākumus, piemēram, nosaka aizliegumu slēgt jaunus līgumus, pamatojot tikai ar licences nosacījuma, piemēram, nosacījuma par akcionāru reputāciju, neievērošanu.
86.
Turpretī tādos apstākļos kā pamatlietā, kad, pirmkārt, piederības dalībvalsts licencēta apdrošināšanas uzņēmuma atsauces akcionārs ir fiziska persona, kurai tāpēc, ka tā ir krimināli sodīta par krāpšanas mēģinājumu, ir liegta piekļuve apdrošināšanas tirgum uzņemošajā dalībvalstī, un, otrkārt, šis uzņēmums savu darbību galvenokārt vērš uz šīs dalībvalsts teritoriju, šīs tiesību normas pieļauj, ka minētās dalībvalsts uzraudzības iestādes, pamatojoties uz Direktīvas 92/49 40. panta 6. punktu un ņemot vērā steidzamību, ko ir izraisījusi piederības dalībvalsts uzraudzības iestāžu bezdarbība, kurām veltīgi tika izteikta prasība atsaukt licenci, veic pasākumus, kas ierobežo attiecīgā uzņēmuma pakalpojumu sniegšanas brīvību tās teritorijā, piemēram, nosaka aizliegumu turpināt slēgt jaunus līgumus, lai novērstu to, ka juridiskā persona – starpnieks – apiet aizliegumu piekļūt tirgum un novērstu ar to saistīto to pārkāpumu atkārtošanās risku, par kuriem atsauces akcionārs ir ticis sodīts.
87.
Lai arī iesniedzējtiesa nav vērsusies Tiesā ar jautājumu par to, saskaņā ar kādiem procesuālajiem noteikumiem uzņemošās dalībvalsts uzraudzības iestāde var veikt pasākumus, pamatojoties uz Direktīvas 92/49 40. panta 6. punktu, tās konstatējums, ka aizliegums slēgt jaunus līgumus attiecībā uz Onix tika noteikts bez tā iepriekšējas uzklausīšanas, man liek precizēt, ka, manuprāt, tiesības tikt uzklausītam visās procedūrās ir piemērojamas pat tad, ja tiek izmantota šajā tiesību normā paredzētā ārkārtas procedūra. Proti, tiesību tikt uzklausītam ievērošana ir jānodrošina, ja administrācija vēlas pieņemt attiecībā uz personu tai nelabvēlīgu tiesību aktu ( 42 ), un tā ir jānodrošina pat tad, ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā šāda formāla darbība nav tieši paredzēta ( 43 ).
IV – Secinājumi
88.
Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Padomes 1973. gada 24. jūlija Pirmās direktīvas 73/239/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana, 8. panta 1. punkts un 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka uzņemošās dalībvalsts uzraudzības iestāde attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumu, kas darbojas tās teritorijā, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, veic pasākumus, piemēram, nosaka aizliegumu slēgt jaunus līgumus, pamatojot tikai ar licences nosacījumu, piemēram, nosacījuma par akcionāru reputāciju, neievērošanu.
Turpretī tādos apstākļos kā pamatlietā, kad, pirmkārt, piederības dalībvalsts licencēta apdrošināšanas uzņēmuma atsauces akcionārs ir fiziska persona, kurai tāpēc, ka tā ir krimināli sodīta par krāpšanas mēģinājumu, ir liegta piekļuve apdrošināšanas tirgum uzņemošajā dalībvalstī, un, otrkārt, šis uzņēmums savu darbību galvenokārt vērš uz šīs dalībvalsts teritoriju, šīs tiesību normas pieļauj, ka minētās dalībvalsts uzraudzības iestādes, pamatojoties uz Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/49/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza Direktīvu 73/239/EEK un Direktīvu 88/357/EEK (Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva), 40. panta 6. punktu un ņemot vērā steidzamību, ko ir izraisījusi piederības dalībvalsts uzraudzības iestāžu bezdarbība, kurām veltīgi tika izteikta prasība atsaukt licenci, veic pasākumus, kas ierobežo attiecīgā uzņēmuma brīvību sniegt pakalpojumus tās teritorijā, piemēram, nosaka aizliegumu turpināt slēgt jaunus līgumus, lai novērstu to, ka juridiskā persona – starpnieks – apiet aizliegumu piekļūt tirgum, un novērstu ar to saistīto to pārkāpumu atkārtošanās risku, par kuriem atsauces akcionārs ir ticis sodīts.
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) OV 1992, L 228, 1. lpp.
( 3 ) OV 1992, L 228, 1. lpp.
( 4 ) IVASS.
( 5 ) Padomes 1973. gada 24. jūlija Pirmā direktīva par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana (OV 1973, L 228, 3. lpp.).
( 6 ) Direktīva, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/49/EEK un Direktīvas 2002/83/EK, 2004/39/EK, 2005/68/EK un 2006/48/EK attiecībā uz procedūras noteikumiem un vērtēšanas kritērijiem, kas piemērojami, veicot piesardzīgu novērtējumu par līdzdalības iegūšanu un palielināšanu finanšu nozarē (OV 2007, L 247, 1. lpp.).
( 7 ) OV 2009, L 335, 1. lpp.
( 8 ) OV 2000, C 43, 5. lpp.
( 9 ) CEBS/2008/214, CEIOPS‑3L3‑19/08, CESR/08‑543b. Turpmāk tekstā – “2008. gada 18. jūlija pamatnostādnes”.
( 10 ) 2005. gada 13. oktobraGURI Nr. 239 kārtējais pielikums.
( 11 ) Istituto per la vigilanza sulle assicurazioni private e di interesse collettivo [Itālijas privātās apdrošināšanas uzraudzības iestāde], kļuvusi par IVASS.
( 12 ) Turpmāk tekstā – “ASF”.
( 13 ) Direktīvas 73/239 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts.
( 14 ) Direktīvas 73/239 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts.
( 15 ) 120/78, EU:C:1979:42.
( 16 ) Direktīvas 92/49 40. panta 4. punkts.
( 17 ) Direktīvas 92/49 40. panta 5. punkts.
( 18 ) Direktīvas 92/49 40. panta 5. punkts.
( 19 ) Direktīvas 92/49 40. panta 5. punkts.
( 20 ) Direktīvas 92/49 40. panta 5. punkts.
( 21 ) OV 1990, C 244, 28. lpp.
( 22 ) Komisijas priekšlikuma 35. panta 2. punkta pirmais teikums.
( 23 ) Mans izcēlums.
( 24 ) Mans izcēlums.
( 25 ) Komisijas priekšlikuma 35. panta 2. punkta otrais teikums.
( 26 ) Komisijas priekšlikuma 35. panta 2. punkta trešais teikums.
( 27 ) Spriedums, 1997. gada 13. maijs, Vācija/Parlaments un Padome (C‑233/94, EU:C:1997:231, 64. punkts).
( 28 ) Spriedums, 1997. gada 13. maijs, Vācija/Parlaments un Padome (C‑233/94, EU:C:1997:231, 64. punkts).
( 29 ) Spriedums, 2009. gada 28. aprīlis, Komisija/Itālija (C‑518/06, EU:C:2009:270, 115. punkts).
( 30 ) Spriedums, 2009. gada 28. aprīlis, Komisija/Itālija (C‑518/06, EU:C:2009:270, 117. punkts).
( 31 ) Izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1094/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi), groza Lēmumu Nr. 716/2009/EK un atceļ Komisijas Lēmumu 2009/79/EK (OV 2010, L 331, 48. lpp.), EAAPI atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulas (ES) Nr. 1092/2010 par Eiropas Savienības finanšu sistēmas makrouzraudzību un Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas izveidošanu (OV 2010, L 331, 1. lpp.) 1. panta 2. un 3. punktam ir daļa no Eiropas Finanšu uzraudzības sistēmas (EFUS), kuras uzdevums ir nodrošināt Savienības finanšu sistēmas uzraudzību.
( 32 ) EAAPI priekšsēdētāja Lēmums EIOPA‑14‑267 par izmeklēšanas uzsākšanu atbilstīgi Regulas Nr. 1094/2010 17. pantam.
( 33 ) 33/74, EU:C:1974:131.
( 34 ) Spriedums, 1974. gada 3. decembris, van Binsbergen (33/74, EU:C:1974:131, 13. punkts).
( 35 ) Skat. it īpaši spriedumu, 1999. gada 9. marts, Centros (C‑212/97, EU:C:1999:126, 24. punkts).
( 36 ) Skat. it īpaši spriedumus, 1996. gada 2. maijs, Paletta (C‑206/94, EU:C:1996:182, 24. punkts, kurā Tiesa atzina, ka darba devējs var iesniegt pierādījumus, kas attiecīgā gadījumā ļauj valsts tiesai konstatēt ļaunprātīgas vai krāpnieciskas rīcības esamību, kas izriet no tā, ka darba ņēmējs, lai arī viņš ir informējis par darba nespēju, iesniedzot ārvalstīs izdotu slimības lapu, patiesībā nemaz nav slims), un 1999. gada 9. marts, Centros (C‑212/97, EU:C:1999:126, 24. punkts).
( 37 ) Skat. it īpaši spriedumus, 1996. gada 2. maijs, Paletta (C‑206/94, EU:C:1996:182, 25. punkts), un 1999. gada 9. marts, Centros (C‑212/97, EU:C:1999:126, 25. punkts).
( 38 ) Skat. it īpaši spriedumu, 1996. gada 10. septembris, Komisija/Beļģija (C‑11/95, EU:C:1996:316, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 39 ) Skat. it īpaši spriedumus, 1999. gada 9. marts, Centros (C‑212/97, EU:C:1999:126, 25. punkts), un 2011. gada 21. jūlijs, Oguz (C‑186/10, EU:C:2011:509, 25. punkts).
( 40 ) Šāds aizliegums, kas skar S. Lentini saistībā ar sankcijām, kuras noteiktas pret viņu, ir skaidri norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (1.2. punkta b) apakšpunkts).
( 41 ) Josserand, L., De l’esprit des droits et de leur relativité, Théorie dite de l’abus des droits, 2. izdevums, Dalloz, Parīze, 2006.
( 42 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2014. gada 3. jūlijs, Kamino International Logistics un Datema Hellmann Worldwide Logistics (C‑129/13 un C‑130/13, EU:C:2014:2041, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 43 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2014. gada 3. jūlijs, Kamino International Logistics un Datema Hellmann Worldwide Logistics (C‑129/13 un C‑130/13, EU:C:2014:2041, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
Full & Egal Universal Law Academy