ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 8. martā ( 1 )
Lieta C‑569/15
X
pret
Staatssecretaris van Financiën
(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – Sociālais nodrošinājums – Piemērojamo tiesību aktu noteikšana – 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkts – Persona, kas parasti ir nodarbināta divu dalībvalstu teritorijās – Darbinieks trīs mēnešu atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, kura laikā tas strādā algotu darbu citā dalībvalstī
Ievads
1.
Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir radies tiesvedībā Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) starp X un Staatssecretaris van Financiën (valsts finanšu sekretārs) par ienākuma nodokļa samaksu un sociālās apdrošināšanas iemaksām par 2009. gadu.
2.
Iesniedzējtiesa lūdz Tiesas palīdzību Regulas (EEK) Nr. 1408/71 ( 2 ) 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā un 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā esošo kolīziju normu interpretācijā. It īpaši iesniedzējtiesa jautā, vai darbiniece, kura trīs mēnešus ir nodarbināta citā dalībvalstī sava neapmaksātā atvaļinājuma laikā, ir uzskatāma par personu, kas parasti strādā divu dalībvalstu teritorijās, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus.
Tiesiskais regulējums
3.
Regulas Nr. 1408/71 1. pantā ir šāda “darbinieka” un “pašnodarbinātas personas” definīcija:
“(a)
“darbinieks” un “pašnodarbināta persona” attiecīgi nozīmē:
jebkura persona, kas obligāti vai brīvprātīgi ir apdrošināta pret viena vai vairāku veidu gadījumiem, uz kuriem attiecas darbinieku vai pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma programma vai valsts civildienesta ierēdņu īpašā sistēma.”
4.
Šīs regulas 13. pantā ir noteikts:
“1. Ievērojot 14.c un 14.f pantu, uz personām, kam piemēro šo regulu, attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.
2. Ievērojot 14. līdz 17. panta noteikumus:
a)
persona, kas ir nodarbināta vienā dalībvalstī, ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem arī tad, ja tā dzīvo citā dalībvalstī vai ja citā dalībvalstī atrodas tā uzņēmuma vai indivīda juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, kurš nodarbina šo personu.”
5.
Šīs regulas 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā ir noteikts:
“2. Persona, kas parasti ir nodarbināta divās vai vairāk dalībvalstīs, ir pakļauta tiesību aktiem, ko nosaka šādi:
[..]
b)
uz personu, kas nav minēta a) apakšpunktā, attiecas:
i)
tās dalībvalsts tiesību akti, kurā viņš dzīvo, ja viņš savas darbības veic pa daļai šajā valstī vai ja viņš ir saistīts ar vairākiem uzņēmumiem vai vairākiem uzņēmējiem, kuru juridiskās adreses vai uzņēmējdarbības vietas atrodas dažādās valstīs.”
Pamattiesvedības fakti
6.
X ir Nīderlandes pilsone, kura dzīvo un ir nodarbināta Nīderlandē.
7.
Viņa vienojās ar savu Nīderlandes darba devēju, ka laikā no 2008. gada 1. decembra līdz 2009. gada 28. februārim viņa būs atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas saskaņā ar īpašu kārtību. Tika panākta vienošanās, ka viņas darba līgums paliks spēkā un viņa atsāks pildīt parastos pienākumus 2009. gada 1. martā.
8.
Sava atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā X uzturējās Austrijā un strādāja par slēpošanas instruktori pie Austrijā reģistrēta darba devēja. Šo mēnešu laikā viņa nestrādāja Nīderlandē.
9.
Strīds starp X un Staatssecretaris van Financiën (valsts finanšu sekretārs) pamattiesvedībā ir par ienākuma nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksu noteikšanu par 2009. gadu. It īpaši strīds ir par to, vai 2009. gada janvārī un februārī X bija obligāti apdrošināta saskaņā ar Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmu un vai tāpēc viņai bija pienākums maksāt valsts apdrošināšanas iemaksas.
10.
Gerechtshof Arnhem-Leeuwarden (Arnemas–Leuvardenas Apelācijas tiesa, Nīderlande), izskatot apelācijas sūdzību par Rechtbank Gelderland (rajona tiesa, Gelderlande) spriedumu, nosprieda, ka darba attiecības starp X un Nīderlandes darba devēju turpinājās atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā un Nīderlandes tiesību akti bija piemērojami arī šo attiecīgo divu mēnešu laikā.
11.
X par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
12.
Iesniedzējtiesa norāda, ka kasācijas sūdzībā ir izvirzīts jautājums, kurā Regulas Nr. 1408/71 noteikumā ir noteikti tiesību akti, kas piemērojami 2009. gada janvārī un februārī. Atbilstoši šīs tiesas viedoklim tā var būt vai nu vispārīgā kolīziju norma šīs regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā, vai arī speciālā norma tās 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā, kurā ir atsauce uz personām, kas parasti ir nodarbinātas divu vai vairāk dalībvalstu teritorijās. Tā kā attiecīgajos mēnešos X faktiski bija nodarbināta tikai Austrijā, var teikt, ka viņai bija piemērojami tikai Austrijas tiesību akti. Bet var arī teikt, kā to tiešām nolēma zemākās instances tiesa, ka viņa parasti bija nodarbināta divu dalībvalstu teritorijā, Nīderlandē un Austrijā. Tas norādītu uz Nīderlandes tiesību aktu piemērošanu saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktu.
13.
Tāpēc iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai Nīderlande var tikt uzskatīta par dalībvalsti, kur X bija parasti nodarbināta viņas atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā, savienojumā ar viņas nodarbinātību Austrijā. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem viņa bija nodarbināta pie Nīderlandes darba devēja šajā laikā, lai gan viņa bija atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas un faktiski Nīderlandē nestrādāja. Tomēr rodas jautājums, vai X ir uzskatāma par tādu personu, kas “parasti” strādā divās dalībvalstīs Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta nozīmē. Papildu jautājums ir, vai darba vieta ir pārbaudāma ilgākā laikā, piemēram, kalendārajā gadā. Iesniedzējtiesa atzīmē, ka īsāks laika posms novestu pie apdrošināšanas situācijas biežas pārvērtēšanas un, iespējams, biežas piemērojamo tiesību aktu maiņas ar no tā izrietošu administratīvo slogu attiecīgajai personai.
Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
14.
Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai Regulas Nr. 1408/71 II sadaļa ir jāinterpretē tādējādi, ka Nīderlandē dzīvojošs darba ņēmējs, kurš parasti veic darbu Nīderlandē un dodas triju mēnešu atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, ir uzskatāms par tādu, kurš (arī) šajā laikposmā turpina būt nodarbināts Nīderlandē, ja i) minētajā laikposmā darba attiecības turpinās un ii) minētais laikposms Nīderlandes likuma par bezdarbu piemērošanas vajadzībām ir uzskatāms par laikposmu, kurā tiek veikts algots darbs?
2)
a)
Kuri tiesību akti ir piemērojami saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71, ja šis darba ņēmējs atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā ir nodarbināts citā dalībvalstī?
2)
b)
Vai šajā saistībā vēl ir nozīme tam, ka attiecīgā persona divreiz nākamajā gadā un vienreiz katrā no aiznākamajiem trim gadiem aptuveni vienu līdz divas nedēļas ir bijusi nodarbināta minētajā citā dalībvalstī, nedodoties atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas Nīderlandē?”
15.
Lēmums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, kas pieņemts 2015. gada 30. oktobrī, Tiesas kancelejā tika saņemts 2015. gada 5. novembrī. Rakstveida apsvērumus iesniedza Nīderlandes un Čehijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. 2016. gada 14. decembra tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza Nīderlandes valdība un Komisija.
Vērtējums
16.
Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus, būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas nozīmē, ka persona, kas dzīvo un ir nodarbināta vienā dalībvalstī (Nīderlandē), kura ir trīs mēnešu ilgā atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, lai veiktu algotu darbu citā dalībvalstī (Austrijā), ir uzskatāma par tādu, kas šajā laikposmā parasti ir nodarbināta divās dalībvalstīs.
17.
Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kādi tiesību akti atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas noteikumiem ir piemērojami šādai personai.
18.
Manuprāt, abi jautājumi ir savstarpēji saistīti. Ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša un X būtu uzskatāma par parasti nodarbinātu divās dalībvalstīs, viņai būtu piemērojami dalībvalsts, kuras teritorijā viņa dzīvo – Nīderlandes –, tiesību akti saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā esošo kolīziju normu. Turpretim, ja X būtu uzskatāma par tādu, kura nebija nodarbināta Nīderlandē sava atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā, attiecīgajos mēnešos būtu piemērojami Austrijas tiesību akti.
19.
Rodas jautājums, vai X situācija attiecībā uz viņas Nīderlandes darba devēju atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikposmā ir kvalificējama kā (parastas) nodarbinātības laikposms Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā esošo kolīziju normu piemērošanas nolūkā.
20.
Ieinteresēto personu Tiesā iesniegtās nostājas šajā jautājumā atšķiras.
21.
Nīderlandes valdība un Komisija uzskata, lai gan ar nedaudz atšķirīgu pamatojumu, ka sava atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikposmā X turpināja būt nodarbināta Nīderlandē. Nīderlandes valdība norāda uz to, ka šajā laikposmā viņas darba līgums tika saglabāts un ka viņa, pamatojoties uz Nīderlandes sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, turpināja būt apdrošināta. Nīderlandes tiesību aktos šāda situācija ir pieļauta uz laiku līdz 78 atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas nedēļām.
22.
Komisija atzīmē, ka tikai ar darba attiecību apturēšanu uz ierobežotu laikposmu attiecīgajai personai nevar tikt atņemts viņas “darbinieka” statuss. Izšķirošais faktors ir tas, ka, neraugoties uz šo apturēšanu, attiecīgā persona turpina būt aizsargāta pret riskiem saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 1. panta a) punktā minēto sociālā nodrošinājuma shēmu ( 3 ).
23.
Čehijas valdībai ir pretējs viedoklis, un tā norāda, ka atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikposms, kura laikā attiecīgā persona darba devēja labā neveic nekādas darbības un nesaņem nekādu samaksu, nevar tikt uzskatīts par darba veikšanas laikposmu, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus. Čehijas valdība tālāk norāda, ka šī laikposma klasifikācija par nodarbinātības laikposmu valsts tiesību aktos nedrīkstētu ietekmēt šo lēmumu.
24.
Atzīmēšu, ka Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas, kurā ietilpst 13. un 14. pants, noteikumi veido pilnīgu un vienveidīgu kolīziju normu sistēmu, kuras mērķis ir Savienībā pārvietojošos darba ņēmējus piesaistīt kādas vienas dalībvalsts sociālajam nodrošinājumam, lai novērstu piemērojamo valsts tiesisko regulējumu pārklāšanos un no tā iespējami izrietošos sarežģījumus ( 4 ).
25.
Šajā lietā ir jānosaka, vai minētajai situācijai ir piemērojama Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punktā esošā vispārējā kolīziju norma (lex loci laboris) vai 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā esošā speciālā norma (lex domicilii), kas ir piemērojama personai, kura parasti ir nodarbināta divu vai vairāk dalībvalstu teritorijās.
26.
Tāpēc ir jānosaka, vai X parasti bija nodarbināta gan Austrijā, gan Nīderlandē pēdējā noteikuma izpratnē.
27.
Pirmkārt, attiecībā uz viņas darbu Austrijā es nesaskatu nekādus būtiskus iemeslus, kas varētu nepieļaut šī darba ņemšanu vērā, lai noteiktu, vai viņa parasti bija nodarbināta divās dalībvalstīs. It īpaši, kā to pareizi norāda Komisija, nodarbinātība, kas turpinās trīs nepārtrauktus mēnešus, nekādi nevar tikt uzskatīta tikai par mazsvarīgu darbību, kas nebūtu jāņem vērā, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus. No šīs lietas faktiem izriet, ka trīs mēnešu atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā X faktiski veica saimniecisko darbību tikai Austrijā. Šī darbība noteikti nevar netikt ņemta vērā, piemērojot Regulas Nr. 1408/71 kolīziju normas.
28.
Otrkārt, jautājums ir neskaidrāks, kad ir jāizlemj, vai X joprojām bija nodarbināta Nīderlandē sava atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā, ievērojot, ka faktiski viņa neveica nekādas darbības šajā dalībvalstī šajā laikposmā.
29.
Jāatzīmē, ka regulas 1. pantā par tās piemērošanas tvērumu ratione personae ir definēti “darbinieka” un “pašnodarbinātas personas” jēdzieni, pirmkārt, atsaucoties uz “jebkuru personu, kas obligāti vai brīvprātīgi ir apdrošināta pret viena vai vairāku veidu gadījumiem, uz kuriem attiecas [attiecīgā sociālā nodrošinājuma sistēma]”.
30.
Personai ir “darbinieka” statuss regulas izpratnē, ja tā ir apdrošināta, kaut arī tikai pret vienu riska veidu, atbilstoši obligātajai vai brīvprātīgajai apdrošināšanai vispārējā vai īpašā sociālā nodrošinājuma sistēmā, kas minēta šīs regulas 1. panta a) punktā, un tas nav atkarīgs no darba tiesisko attiecību pastāvēšanas ( 5 ).
31.
Spriedumā Dodl un Oberhollenzer ( 6 ) Tiesa norādīja, ka to, vai Regula Nr. 1408/71 joprojām personai ir jāpiemēro, nosaka nevis darba tiesiskās attiecības, bet tas, ka persona ir apdrošināta pret risku saskaņā ar sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas minēta tās 1. panta a) punktā. Galveno darba tiesisko attiecību pienākumu vienkāršas pārtraukšanas uz noteiktu laiku rezultātā nodarbinātais nezaudē “darbinieka” statusu ( 7 ).
32.
Es uzskatu, ka šī judikatūra – kā to ieteica Komisija – ir piemērojama arī šajā situācijā.
33.
Protams, ar to, ka uz personu attiecas sociālā nodrošinājuma sistēma, pašu par sevi nav pietiekami, lai secinātu, ka šī persona parasti ir nodarbināta dalībvalsts teritorijā. 14. panta 2. punkta redakcijā ir prasīta arī darba attiecību esamība ( 8 ). Tāpēc šajā lietā, lai noteiktu, vai X joprojām bija nodarbināta Nīderlandē sava atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā, vienlaikus atsevišķi esot nodarbinātai Austrijā, pirmkārt, ir jāņem vērā, vai viņas darba attiecības saglabājās, piemēram, ja viņas darba līguma izpilde tika apturēta tikai uz laiku, un, otrkārt, vai viņa saglabāja darbinieka statusu Nīderlandē Regulas Nr. 1408/71 1. panta a) punkta izpratnē.
34.
Attiecībā uz pirmo elementu no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka darba attiecības starp X un Nīderlandes darba devēju atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā – gan faktiski, gan saskaņā ar Nīderlandes tiesību normām, kas ir attiecīgajām darba attiecībām piemērojamās tiesību normas, – turpinājās. Attiecībā uz otro elementu, tā kā uz X attiecīgajā laikposmā attiecās Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēma, viņa arī saglabāja Nīderlandē savu “darbinieka” statusu Regulas Nr. 1408/71 1. panta a) punkta izpratnē – neatkarīgi no tā, vai šajā ierobežotajā laikposmā viņa faktiski veica saimnieciskas darbības. Tas nozīmē, ka X ir uzskatāma par parasti nodarbinātu divās dalībvalstīs Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas piemērošanas izpratnē, neraugoties uz viņas darba attiecību pagaidu apturēšanu vienā no šīm dalībvalstīm.
35.
Kā iesniedzējtiesa ir paskaidrojusi, šaubas, kas rodas šajā lietā, izriet no tā, ka X tika piešķirts īpašs atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas, kas atšķiras no parastajiem pārtraukumiem nodarbinātības laikā, kā, piemēram, darba laika ierobežojuma vai brīvdienu piešķiršanas, kurā darba pienākumu pagaidu nepildīšana tieši neizriet no darba līguma, bet no īpašas vienošanās, kas paredzēta Nīderlandes darba tiesībās. Tomēr es uzskatu, ka, tā kā ar īpašo vienošanos ir noteikts nodarbinātības pagaidu pārtraukums un attiecīgā persona Nīderlandē saglabā savu sociālā nodrošinājuma aizsardzību, situācija ir salīdzināma ar citiem, tipiskākiem piemēriem par divu vienlaicīgu darbu veikšanu divās dalībvalstīs, piemēram, apmaksāta atvaļinājuma laikā vai nedēļas nogalē ( 9 ). Ja X būtu izmantojusi apmaksātu atvaļinājumu, lai attiecīgajā laikposmā veiktu savu papildu nodarbošanos kā slēpošanas instruktore Austrijā, tas noteikti tiktu kvalificēts kā nodarbinātība divās dalībvalstīs. Es uzskatu, ka tāds pats secinājums ir izdarāms šajā situācijā, kad X bija atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, jo viņas darba līgums bija apturēts tikai uz laiku un viņa turpināja būt sociāli apdrošināta Nīderlandē.
36.
Manuprāt, piedāvātā interpretācija ir saderīga ar Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas noteikumu mērķi, kas ir vērsts uz to, lai veicinātu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un brīvību sniegt pakalpojumus un tādējādi arī lai veicinātu savstarpēju ekonomisku mijiedarbību, izvairoties no administratīviem sarežģījumiem, it īpaši tiem, kas rodas darba ņēmējiem un uzņēmumiem ( 10 ).
37.
Šajā lietā vispārējās kolīziju normas (lex loci laboris) piemērošana nozīmētu, ka X situācijai bija piemērojami Nīderlandes tiesību akti, izņemot vienu mēnesi 2008. gadā un divus mēnešus 2009. gadā, kad viņai būtu piemērojami Austrijas tiesību akti. Manuprāt, šāds rezultāts nebūtu saderīgs ar Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā esošo kolīziju normu noteikumu mērķi.
38.
Piemērojamo tiesību aktu biežas izmaiņas nozīmē papildu administratīvo slogu. Tāpēc, lai gan šajā lietā X izvēlējās apstrīdēt Nīderlandes tiesību aktu piemērojamību savam atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikposmam, es uzskatu, ka vairumā situāciju, ņemot vērā papildu iesaistītos administratīvos pasākumus, migrējošie darba ņēmēji dotu priekšroku palikt par vienas dalībvalsts tiesību aktu subjektiem. Šo viedokli noteikti aizstāv arī Nīderlandes valdība un Komisija.
39.
Visbeidzot, kā pilnīgi pakārtotu apsvērumu es norādu, ka šī interpretācija arī atbilst Regulā Nr. 883/2004 esošajai personas, kura “parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs”, definīcijai, kas, lai gan nav piemērojama šajā lietā ratione temporis, tomēr ir pamācoša, ciktāl tajā ir mēģināts konsolidēt iepriekš esošo praksi. It īpaši šajā definīcijā ir veikta atsauce uz personu, “kas vienlaikus vai pārmaiņus divās vai vairāk dalībvalstīs vienā un tajā pašā uzņēmumā vai pie viena un tā paša darba devēja vai arī dažādos uzņēmumos un pie dažādiem darba devējiem veic vienu vai vairākas atsevišķas darbības” ( 11 ).
40.
Ņemot vērā visus šos iemeslus, es uzskatu, ka, tā kā atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas nozīmēja tikai darba līguma Nīderlandē izpildes pagaidu apturēšanu un tā kā X turpināja būt piemērojama Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēma, ir uzskatāms, ka viņa saglabāja savu darbinieka statusu Nīderlandē. Tāpēc viņas situācijai no 2008. gada 1. decembra līdz 2009. gada 28. februārim ir piemērojams Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkts, kas norāda uz lex domicilii, šajā gadījumā – Nīderlandes tiesību aktu, piemērošanu.
41.
Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto otro b) jautājumu, es atzīmēšu, ka, tā kā X noteikti ir uzskatāma par tādu, kas attiecīgajā laikposmā bija parasti nodarbināta Austrijā, tad, lai šajā lietā noteiktu piemērojamos tiesību aktus, nav nozīmes tam, vai viņa nākamajos gados arī bija vai nebija nodarbināta Austrijā.
42.
Pretēji situācijām, kas izspriestas iesniedzējtiesas minētajā judikatūrā ( 12 ), X bija vienlaicīgi nodarbināta divās dalībvalstīs pie diviem atsevišķiem darba devējiem. Tāpēc nav jāņem vērā 12 mēnešu laika limits attiecībā uz darbinieku pagaidu nosūtīšanu, ne arī jāapspriež, vai viņai Austrijā bija “pagaidu” darbs.
43.
Es gribētu izteikt vienu nobeiguma brīdinājumu.
44.
Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā esošo kolīziju normu mērķis ir ne tikai sekmēt principu, ka ir piemērojama tikai viena sociālā nodrošinājuma sistēma, bet arī nodrošināt, ka migrējošos darba ņēmējus pilnīgi aizsargā sociālā nodrošinājuma sistēma, kamēr viņi strādā divās vai vairākās dalībvalstīs.
45.
Šajā ziņā, kā es jau agrāk esmu atzīmējis kādas agrākas lietas gadījumā ( 13 ), strīdīgās situācijās – tādās kā šī lieta – ir jāņem vērā attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos piešķirto labumu līmenis, lai nodrošinātu, ka attiecīgie tiesību akti neizslēdz attiecīgo personu no aizsardzības, ko sniedz sociālā nodrošinājuma galvenās jomas. Ja aizsardzības līmenis, kas pieejams saskaņā ar šiem tiesību aktiem, ir acīmredzami nepietiekams, šis apsvērums būtu jāņem vērā, nosakot piemērojamos tiesību aktus. It īpaši tas varētu būt atbilstoši, uz laiku apturot to tiesību aktu piemērošanu, kas noteikti saskaņā ar kolīziju normām, un piemērojot citas dalībvalsts tiesību aktus, kuros ir noteikta pietiekama aizsardzība.
46.
Tomēr šie nobeiguma apsvērumi nav piemērojami šajā lietā, jo Nīderlandes valdība tiesas sēdē apstiprināja, ka sava atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas laikā X turpināja būt sociāli apdrošināta visās Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmas jomās.
47.
Ņemot vērā visus iepriekšminētos apsvērumus, es uzskatu, ka Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas nozīmē, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, persona, kas dzīvo un strādā vienā dalībvalstī un izmanto atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas uz trīs mēnešiem, lai veiktu algotu darbu citā dalībvalstī pie cita darba devēja, piemērojamo tiesību aktu noteikšanas nolūkos ir uzskatāma par parasti nodarbinātu divās dalībvalstīs šajā laikposmā. Šādai personai saskaņā ar minēto normu ir piemērojami dzīvesvietas valsts tiesību akti.
Secinājumi
48.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, persona, kas dzīvo un strādā vienā dalībvalstī un izmanto atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas uz trīs mēnešiem, lai veiktu algotu darbu citā dalībvalstī pie cita darba devēja, piemērojamo tiesību aktu noteikšanas nolūkos ir uzskatāma par parasti nodarbinātu divās dalībvalstīs šajā laikposmā. Šādai personai saskaņā ar minēto normu ir piemērojami dzīvesvietas valsts tiesību akti.
( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.
( 2 ) Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu [darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām] un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, tās redakcijā, kas grozīta un atjaunināta saskaņā ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”). Regula Nr. 1408/71, sākot no 2010. gada 1. maija, ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.). Tomēr pamatlietā tā turpina būt piemērojama ratione temporis.
( 3 ) Atsaucoties uz 2005. gada 7. jūnija spriedumu Dodl un Oberhollenzer (C‑543/03, EU:C:2005:364, 31. un 34. punkts).
( 4 ) Skat. it īpaši spriedumu, 1994. gada 24. marts, Van Poucke (C‑71/93, EU:C:1994:120, 22. punkts).
( 5 ) Spriedumi, 1998. gada 12. maijs, Martínez Sala (C‑85/96, EU:C:1998:217, 36. punkts), un 1998. gada 11. jūnijs, Kuusijärvi (C‑275/96, EU:C:1998:279, 21. punkts).
( 6 ) Spriedums, 2005. gada 7. jūnijs (C‑543/03, EU:C:2005:364).
( 7 ) Spriedums, 2005. gada 7. jūnijs, Dodl un Oberhollenzer (C‑543/03, EU:C:2005:364, 31. punkts). Skat. arī 12. punktu ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumos lietā Dodl un Oberhollenzer (C‑543/03, EU:C:2005:112).
( 8 ) Skat. attiecībā uz līdzīgu frāzi Regulas Nr. 883/2004 13. pantā Fuchs M., un Cornelissen R., EU social security law: a commentary on EU Regulations 883/2004 and 987/2009, Oxford Hart 2015, 177. lpp.
( 9 ) Attiecībā uz analoģiskiem noteikumiem Regulas Nr. 883/2004 11. un 13. pantā skat. Praktisko informatīvo materiālu par tiesību aktiem, kas piemērojami Eiropas Savienībā, Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) un Šveicē (Eiropas Komisija, 2013), 24. – 25. lpp. Jāatzīmē, ka saskaņā ar atrunu praktisko rokasgrāmatu izstrādāja Administratīvā komisija sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijai, kura sastāv no dalībvalstu pārstāvjiem, un tā ir domāta, lai sniegtu praktisku instrumentu, lai palīdzētu noteikt piemērojamos sociālā nodrošinājuma tiesību aktus, bet tā ne vienmēr atspoguļo Komisijas oficiālo nostāju.
( 10 ) Spriedumi, 1970. gada 17. decembris, Manpower (35/70, EU:C:1970:120, 10. punkts), un 2000. gada 9. novembris, Plum (C‑404/98, EU:C:2000:607, 19. punkts). Atsaucoties uz Polijas Augstākās tiesas judikatūru, skat. arī Ślebzak, K., Koordynacja systemów zabezpieczenia społecznego, LEX Wolters Kluwer, Varšava, 2012, 242. lpp.
( 11 ) Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulas (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2009, L 284, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu (ES) Nr. 465/2012 (OV L 149, 4. lpp.), 14. panta 5. punktā ir noteikts: “5. Piemērojot pamatregulas 13. panta 1. punktu, persona, kas “parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs”, ir persona, kas vienlaikus vai pārmaiņus divās vai vairāk dalībvalstīs vienā un tajā pašā uzņēmumā vai pie viena un tā paša darba devēja vai arī dažādos uzņēmumos un pie dažādiem darba devējiem veic vienu vai vairākas atsevišķas darbības”.
( 12 ) Spriedums, 2012. gada 4. oktobris, Format Urządzenia i Montaże Przemysłowe (C‑115/11, EU:C:2012:606, 35.–37. punkts).
( 13 ) Skat. manus secinājumus lietā Franzen u.c. (C‑382/13, EU:C:2014:2190, 89.–90. punkts).
Full & Egal Universal Law Academy