ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 8. martā ( 1 )
Lieta C‑570/15
X
pret
Staatssecretaris van Financiën
(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – Sociālais nodrošinājums – Piemērojamo tiesību aktu noteikšana – 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkts – Persona, kas parasti ir nodarbināta divu dalībvalstu teritorijā – Persona, kas ir nodarbināta vienā dalībvalstī un kas daļēji veic savus darba uzdevumus savas dzīvesvietas dalībvalstī, pārsvarā strādājot no mājām
Ievads
1.
Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir radies tiesvedībā Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) starp X un Staatssecretaris van Financiën (valsts sekretārs finanšu lietās) par ienākuma nodokļa samaksu un sociālās apdrošināšanas iemaksām par 2009. gadu.
2.
Iesniedzējtiesa lūdz Tiesas palīdzību Regulas (EEK) Nr. 1408/71 ( 2 ) II sadaļas 13. un 14. pantā esošo kolīziju normu interpretācijā. It īpaši iesniedzējtiesa jautā, vai piemērojamo tiesību aktu noteikšanas nolūkā tāda persona, kas ir nodarbināta vienā, bet dzīvo citā dalībvalstī un kas arī veic daļu no saviem pienākumiem pie tā paša darba devēja (apmēram 6,5 % no darba laika) savas dzīvesvietas dalībvalstī, pārsvarā strādājot no mājām, ir uzskatāma par tādu, kas parasti ir nodarbināta divu dalībvalstu teritorijā.
Tiesiskais regulējums
3.
Regulas Nr. 1408/71 1. pantā ir noteiktas šādas “darbinieka” un “pašnodarbinātas personas” definīcijas:
“a)
darbinieks un pašnodarbināta persona attiecīgi nozīmē:
i)
jebkura persona, kas obligāti vai brīvprātīgi ir apdrošināta pret viena vai vairāku veidu gadījumiem, uz kuriem attiecas darbinieku vai pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma programma vai valsts civildienesta ierēdņu īpašā sistēma.”
4.
Minētās regulas 13. pantā ir noteikts:
“1. Ievērojot 14.c un 14.f pantu, uz personām, kam piemēro šo regulu, attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.
2. Ievērojot 14. līdz 17. panta noteikumus:
a)
persona, kas ir nodarbināta vienā dalībvalstī, ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem arī tad, ja tā dzīvo citā dalībvalstī vai ja citā dalībvalstī atrodas tā uzņēmuma vai indivīda juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, kurš nodarbina šo personu.”
5.
Minētās regulas 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā ir noteikts:
“2)
Persona, kas parasti ir nodarbināta divās vai vairāk dalībvalstīs, ir pakļauta tiesību aktiem, ko nosaka šādi:
[..]
b)
uz personu, kas nav minēta a) apakšpunktā, attiecas:
i)
tās dalībvalsts tiesību akti, kurā viņš dzīvo, ja viņš savas darbības veic pa daļai šajā valstī vai ja viņš ir saistīts ar vairākiem uzņēmumiem vai vairākiem uzņēmējiem, kuru juridiskās adreses vai uzņēmējdarbības vietas atrodas dažādās dalībvalstīs.”
Pamatlietas fakti
6.
X ir Nīderlandes pilsonis, kurš attiecīgajā – 2009. gadā – dzīvoja Beļģijā.
7.
Šajā gadā viņš strādāja par grāmatvedi un telekomunikāciju attiecību vadītāju pie Nīderlandē reģistrēta darba devēja.
8.
2009. gadā X nostrādāja pie sava darba devēja 1872 stundas. No tām 121 stundu viņš nostrādāja Beļģijā, tas ir, aptuveni 6,5 % no kopējā darba stundu skaita. Tas ietvēra 17 stundas, kas bija pavadītas, apmeklējot darba devēja Beļģijā esošos klientus, un 104 stundas, kuru laikā viņš strādāja no mājām Beļģijā. Pēdējā minētā darbība 2009. gadā tika īstenota 13 dienas, katru dienu 8 stundas.
9.
Darbs no mājām ietvēra e‑pastu apstrādi un piedāvājumu sagatavošanu un nosūtīšanu. Darbs Beļģijā netika veikts saskaņā ar noteiktu kārtību. X pārsvarā no mājām strādāja nedēļās, kas sekoja viņa vasaras brīvdienām, bet ne ziemas periodā. X darba līgumā nav noteikumu par darba veikšanu no mājām vai citās vietās Beļģijā.
10.
Pārējo darbu darba devēja labā (2009. gadā – 1751 stundu) X veica Nīderlandē – gan birojā, gan apmeklējot potenciālos klientus Nīderlandē.
11.
Strīds pamatlietā starp X un Staatssecretaris van Financiën (valsts sekretārs finanšu lietās) ir par ienākuma nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksu noteikšanu par 2009. gadu. It īpaši strīds ir par to, vai X bija obligāti apdrošināms Nīderlandes valsts apdrošināšanas sistēmā un vai tāpēc viņam bija pienākums veikt iemaksas.
12.
Gerechtshof’s‑Hertogenbosch (Hertogenbosas Apelācijas tiesa, Nīderlande), izskatot apelācijas sūdzību par Rechtbank Zeeland-West-Brabant (Zēlandes–Rietumbrabantes tiesa) spriedumu, nosprieda, ka darbs, kuru X 2009. gadā veica Beļģijā, bija tikai gadījuma rakstura. Gerechtshof’s‑Hertogenbosch (Hertogenbosas Apelācijas tiesa) šajā ziņā nosprieda:
i)
ka nav pazīmju, ka darba devējam un X bija nodoms, ka viņam regulāri jāveic darbs Beļģijā,
ii)
ka darbs parasti tika veikts Nīderlandē,
iii)
ka klientu apmeklējumi Beļģijā bija tikai gadījuma rakstura, un
iiii)
ka attiecībā uz strādāšanu no mājām nav nekādu pazīmju par jebkādas vienošanās starp darba devēju un X esamību šajā ziņā vai par strukturālu grafiku.
13.
Gerechtshof’s‑Hertogenbosch (Hertogenbosas Apelācijas tiesa) tālāk nosprieda, ka gadījuma rakstura darbs, ko X veica Beļģijas teritorijā, nav ņemams vērā, nosakot piemērojamos sociālā nodrošinājuma tiesību aktus. Gerechtshof’s‑Hertogenbosch (Hertogenbosas Apelācijas tiesa) tāpēc secināja, ka X parasti ir nodarbināts vienas dalībvalsts teritorijā, Nīderlandē, un tāpēc saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu ir piemērojami vienīgi Nīderlandes tiesību akti.
14.
X par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
15.
Iesniedzējtiesa norāda, ka kasācijas sūdzībā ir uzdots jautājums par to, atbilstoši kurai Regulas Nr. 1408/71 normai ir jānosaka ieinteresētajai personai piemērojamie tiesību akti. No vienas puses, ja X veiktās darbības Beļģijā netiek ņemtas vērā, tad būtu piemērojama minētās regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā esošā vispārējā kolīziju norma, kas norāda uz nodarbinātības dalībvalsts tiesību aktu piemērošanu. No otras puses, ja šis darbs tomēr tiek ņemts vērā, tad, piemērojot minētās regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu, brīdī, kad X faktiski veic darbu Beļģijā, piemērojami kļūst Beļģijas tiesību akti, bet brīdī, kad X faktiski veic darbu Nīderlandē – Nīderlandes tiesību akti. Pakārtoti varētu uzskatīt, ka X parasti bija nodarbināts divu dalībvalstu teritorijā, Nīderlandē un Beļģijā, un ka tāpēc, pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkta speciālo noteikumu, viņam ir piemērojami tikai viņa dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti.
Prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
16.
Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu jautājumu prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:
“Atbilstoši kādam kritērijam vai kritērijiem ir jāvērtē, kuri tiesību akti atbilstoši Regulai Nr. 1408/71 ir piemērojami gadījumā, kad Beļģijā dzīvojošs darba ņēmējs lielāko daļu darba sava Nīderlandē esošā darba devēja labā veic Nīderlandē, taču 6,5 % no attiecīgajā gadā paveiktā darba veic Beļģijā – no mājām un pie klientiem – taču tam nav konkrēta režīma un ar viņa darba devēju nav vienošanās par darba veikšanu Beļģijā?”
17.
Lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, kas pieņemts 2015. gada 30. oktobrī, Tiesas kancelejā tika saņemts 2015. gada 5. novembrī. Nīderlandes, Beļģijas un Čehijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. 2016. gada 14. decembra tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza X, Nīderlandes valdība un Komisija.
Vērtējums
18.
Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1408/71 13. un 14. panta piemērošanas nolūkā tāda persona, kas ir nodarbināta vienā, bet dzīvo citā dalībvalstī, kura attiecīgajā gadā ir veikusi nelielu daļu no saviem pienākumiem tā paša darba devēja labā (apmēram 6,5 % no darba laika) savas dzīvesvietas dalībvalstī, pārsvarā strādājot no mājām, ir jāuzskata par tādu, kas parasti strādā tikai pirmajā dalībvalstī vai abās dalībvalstīs.
19.
Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kuri tiesību akti šādai personai ir piemērojami atbilstoši minētās regulas II sadaļas normām.
20.
Ieinteresēto pušu nostājas šajā jautājumā ir atšķirīgas.
21.
Tiesas sēdē X norādīja, ka viņš ir uzskatāms par parasti nodarbinātu divās dalībvalstīs un tāpēc viņam saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir piemērojami viņa dzīvesvietas valsts tiesību akti. Viņš apgalvoja, ka viņam ir tiesības strādāt no mājām un ka tādi viņa no mājām veiktie pienākumi kā atbildēšana uz e‑pastiem un sazināšanās ar klientiem pa telefonu attiecas uz viņa galvenajiem darba pienākumiem. Papildus viņš norādīja, ka minētās darbības ir jāņem vērā, nosakot piemērojamos tiesību aktus.
22.
No otras puses, lietā iestājušās dalībvalstis un Komisija piekrīt, ka Regula Nr. 1408/71 ir interpretējama tādējādi, ka Beļģijā dzīvojošs darba ņēmējs, kurš lielāko daļu no saviem pienākumiem Nīderlandes darba devēja labā veic Nīderlandes teritorijā un kurš turklāt 6,5 % no šiem pienākumiem attiecīgajā gadā ir veicis Beļģijā, ir uzskatāms par tādu, kas ir nodarbināts tikai Nīderlandes teritorijā, un viņam ir piemērojami Nīderlandes sociālā nodrošinājuma tiesību akti saskaņā ar minētās regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteikto lex loci laboris kolīziju normu.
23.
Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas, kurā ietilpst 13. un 14. pants, tiesību normas veido pilnīgu un vienveidīgu kolīziju normu sistēmu, kuras mērķis ir Savienībā pārvietojošos darba ņēmējus piesaistīt kādas vienas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, lai novērstu piemērojamo valsts tiesisko regulējumu pārklāšanos un no tā iespējami izrietošos sarežģījumus ( 3 ).
24.
Šajā lietā, lai noteiktu, vai attiecīgajai situācijai ir piemērojama Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteiktā vispārīgā kolīziju norma (lex loci laboris) vai 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā noteiktā speciālā norma (lex domicilii), ir jāpārliecinās, vai X Beļģijā veiktās darbības ir ņemamas vērā šo noteikumu piemērošanas nolūkā.
25.
Ja šīs darbības ir ņemamas vērā, tad X ir uzskatāms par tādu, kas parasti strādā divu dalībvalstu teritorijās Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkta izpratnē. Pretējā gadījumā ir piemērojama minētās regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā esošā vispārīgā kolīziju norma.
26.
Norādīšu, ka apstāklis, ka X ir nodarbināts pie viena darba devēja, nekādi neizslēdz Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkta piemērošanu. Kā Tiesa jau ir nospriedusi lietā Calle Grenzshop Andresen, šis noteikums ir piemērojams arī tad, kad attiecīgā persona veic savus pienākumus divu vai vairāku dalībvalstu teritorijās viena un tā paša uzņēmuma labā ( 4 ).
27.
Turklāt šajā lietā nav šaubu par to, ka X Beļģijā veiktās darbības neietilpst nosūtīšanas jēdzienā Regulas Nr. 1408/71 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, jo viņš veica savus pienākumus Beļģijā bez jebkādiem laika ierobežojumiem, daļēji veicot savus galvenos darba pienākumus no mājām, ar klusējot izteiktu darba devēja piekrišanu.
28.
14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā ir paredzēta situācija, kad attiecīgā persona ir “parasti” nodarbināta divu vai vairāku dalībvalstu teritorijās un arī “daļēji” pilda savus pienākumus savas dzīvesvietas dalībvalsts teritorijā.
29.
Šajā normā lietotie termini nozīmē, ka darba ņēmēja dzīvesvietas dalībvalstī veiktajiem darba pienākumiem ir jābūt noteiktā minimālā apmērā. Citādi pat nenozīmīgu vai gadījuma rakstura darbību veikšana var radīt 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā noteiktās tiesiskās sekas. Tādējādi būtu risks, ka tiktu apieta Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā esošo kolīziju normu piemērošana ( 5 ).
30.
Kā Tiesa jau ir atzinusi attiecībā uz pašnodarbinātu personu darbu, tad vārds “parasti” nozīmē, ka attiecīgā persona šīs dalībvalsts teritorijā ierasti veic “nozīmīgas” darbības ( 6 ).
31.
Šī interpretācija nav pretrunā spriedumam lietā Calle Grenzshop Andresen, kurā Tiesa nosprieda, ka Dānijas darba ņēmēja, kurš dzīvo Dānijā un ir nodarbināts Vācijā un kurš regulāri vairākas stundas katru nedēļu veic savus pienākumus daļēji Dānijā, situācijai ir piemērojams Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkts ( 7 ). Attiecīgā persona strādāja par Vācijā esoša uzņēmuma vadītāju netālu no Vācijas un Dānijas robežas, kā arī strādāja sava darba devēja labā Dānijā aptuveni desmit stundas katru nedēļu, veicot koordinēšanas un uzraudzības uzdevumus. No ģenerāladvokāta K. O. Lenca [C. O. Lenz] veiktās analīzes minētajā lietā skaidri izriet, ka šīs dzīvesvietas dalībvalstī veiktās darbības nevar tikt uzskatītas par nenozīmīgām ( 8 ).
32.
Lietā Format Urządzenia i Montaże Przemysłowe Tiesa nosprieda, ka, nosakot, vai persona ir uzskatāma par “parasti” nodarbinātu divu vai vairāku dalībvalstu teritorijās, lai izvērtētu, vai paredzamās darbības ir tādas algotas darbības, kuru veikšana netiek vienkārši nejauši sadalīta vairāku dalībvalstu teritorijā, īpaši ir jāņem vērā līgumā minētā algotā darba veids, kā arī darbības, kādas patiešām tikušas veiktas ( 9 ).
33.
No šīs judikatūras izriet, ka, lai Regulas Nr. 1408/71 13. un 14. panta piemērošanas nolūkā noteiktu, vai persona ir “parasti” nodarbināta citas dalībvalsts teritorijā, ir jāņem vērā attiecīgā darba apmērs un nozīmīgums, pamatojoties uz līgumiem, kā arī uz darbinieka faktiski veikto darbu.
34.
Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka darba laiks, kas bija atvēlēts, lai X savas dzīvesvietas dalībvalstī veiktu uzdevumus, bija 6,5 % no kopējā darba laika attiecīgajā laikposmā. Faktiski veiktā darba apjoms Beļģijā, manuprāt, pārliecinoši norāda, ka šie uzdevumi bija nenozīmīgi, salīdzinot ar līgumiskajām attiecībām kopumā, vai, kā ierosināja Komisija, tie tika veikti vienīgi “pa laikam”, salīdzinājumā ar ievērojami lielāko daļu no viņa kā darba ņēmēja pienākumiem.
35.
Manuprāt, darba ilgums nav vienīgais izšķirošais elements. Ir jāapsver arī tādi citi apstākļi kā uzdevumu būtība un apstākļi, kādos tie veikti ( 10 ).
36.
Šajā lietā X uzdevumi Beļģijā aptvēra dažus klientu apmeklējumus un, galvenokārt, strādāšanu no mājām, taču nebija nekāda skaidri izteikta līguma ar darba devēju vai darba kārtības.
37.
Atzīmēšu, ka šī ir viena no digitālās ekonomikas priekšrocībām – vai dažiem cilvēkiem – lāsts, kad darbiniekam var tikt lūgts vai ļauts veikt daļu no viņa biroja uzdevumiem, neatrodoties birojā, iespējams, strādājot no mājām.
38.
Šāda darba organizācija ir specifiska tajā ziņā, ka iespējami tiek vājināts noteiktas darba vietas jēdziens kā nozīmīgs faktors, nosakot dalībvalsti, kurai ir ciešākā saikne ar darba attiecībām. Persona mājās vai ceļojuma laikā datorā vai telefonā var veikt teledarbu, un šāds darba režīms var veidot nozīmīgu daļu no darba pienākumiem. Nākotnē Tiesai būs jālemj, kā šis apstāklis būtu jāņem vērā sociālā nodrošinājuma tiesību aktu piemērošanas nolūkā.
39.
Šajā lietā minētais apsvērums nerodas, jo ir citas norādes – mazs darba apjoms un jebkāda līgumos atspoguļota strukturāla grafika neesamība –, kas arī norāda uz X darbu viņa dzīvesvietas dalībvalstī nenozīmīgumu.
40.
Tādā situācijā kā pamatlietā, kad strādāšana no mājām nav tieši atspoguļota līgumos, neatbilst strukturālam grafikam un turklāt veido salīdzinoši mazu procentu no kopējā darba laika, manuprāt, ir pilnīgi nevietā pamatoties uz šo apstākli Regulas Nr. 1408/71 13. un 14. panta piemērošanas nolūkā.
41.
Tāpēc es uzskatu, ka pamatlietas apstākļos darba ņēmēja veiktās darbības tā paša darba devēja labā citā dalībvalstī, kas veido aptuveni 6,5 % no darba laika, un turklāt galvenokārt strādājot no mājām, ir jāuzskata par nenozīmīgām un nav jāņem vērā Regulas Nr. 1408/71 13. un 14. panta piemērošanas nolūkā. Tāpēc persona šādā situācijā ir jāuzskata par tādu, kas parasti ir nodarbināta tikai vienā dalībvalstī un kurai ir piemērojami tiesību akti, kas noteikti ar minētās regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā esošo vispārīgo kolīziju normu.
42.
Kā pakārtotu apstākli norādīšu, ka šis secinājums ir iekļauts Regulas Nr. 987/2009 14. panta 5.b punktā esošajā jēdzienā “nenozīmīga darbība” ( 11 ) un izskaidrots Praktiskajā informatīvajā materiālā, ko Komisijas uzraudzībā ir sagatavojusi Administratīvā komisija sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijai, lai palīdzētu valsts iestādēm piemērot Regulas Nr. 883/2004 kolīziju normas ( 12 ).
43.
No Praktiskajā materiālā esošajiem skaidrojumiem izriet, ka “nenozīmīgas” darbības nav jāņem vērā kolīziju normu piemērošanas nolūkā attiecībā uz personu, kura ir nodarbināta vai ir pašnodarbināta divās vai vairākās dalībvalstīs. Persona, kura citā dalībvalstī veic nenozīmīgas darbības, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas “parasti” veic darbības divās vai vairākās dalībvalstīs. Nenozīmīgas darbības tālāk ir definētas kā darbības, kas tiek veiktas pastāvīgi, bet kas ir nebūtiskas attiecībā uz patērēto laiku un ekonomisko atdevi, kā piemēru norādot, ka darbības, kas aizņem mazāk kā 5 % no darba ņēmēja parastā darba laika un/vai rada mazāk kā 5 % no viņa/viņas kopējā atalgojuma, ir uzskatāmas par nenozīmīgām. Darbību būtība, piemēram, apstāklis, ka tām ir atbalstoša nozīme vai tās tiek veiktas no mājām, arī var norādīt uz to nenozīmīgumu.
Secinājumi
44.
Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, tās redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatlietā esošajos apstākļos tāda persona, kas ir nodarbināta vienā dalībvalstī un dzīvo citā dalībvalstī un kas attiecīgajā gadā nelielu daļu no savām darbībām tā paša darba devēja labā – aptuveni 6,5 % no darba laika – ir veikusi pēdējā minētajā dalībvalstī, galvenokārt strādājot no mājām, minētās regulas 13. un 14. panta piemērošanas nolūkā ir jāuzskata par nodarbinātu tikai pirmajā dalībvalstī.
( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.
( 2 ) Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu [darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām] un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, tās redakcijā, kas grozīta un atjaunināta saskaņā ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”). Regula Nr. 1408/71, sākot no 2010. gada 1. maija, ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.). Tomēr tā ratione temporis joprojām ir piemērojama pamatlietā.
( 3 ) Skat. it īpaši spriedumu, 1994. gada 24. marts, Van Poucke (C‑71/93, EU:C:1994:120, 22. punkts).
( 4 ) Spriedums, 1995. gada 16. februāris (C‑425/93, EU:C:1995:37, 13. punkts).
( 5 ) Atzīmēšu, ka ar Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir grozīta kolīziju norma, kas iepriekš bija iekļauta Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā, ieviešot prasību, ka personas dzīvesvietas valstī ir jāveic “nozīmīga” darba daļa.
( 6 ) Spriedums, 2000. gada 30. marts, Banks u.c. (C‑178/97, EU:C:2000:169, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 7 ) Spriedums, 1995. gada 16. februāris (C‑425/93, EU:C:1995:37).
( 8 ) Spriedums, 1995. gada 16. februāris, Calle Grenzshop Andresen (C‑425/93, EU:C:1995:37, 15. punkts) un ģenerāladvokāta K. O. Lenca secinājumi lietā Calle Grenzshop Andresen (C‑425/93, EU:C:1995:12, 28.–33. punkts).
( 9 ) Spriedums, 2012. gada 4. oktobris, Format Urządzenia i Montaże Przemysłowe (C‑115/11, EU:C:2012:606, 44. un 45. punkts).
( 10 ) Skat. šajā ziņā spriedumu, 1973. gada 12. jūlijs, Hakenberg (13/73, EU:C:1973:92, 20. punkts) un ģenerāladvokāta K. O. Lenca secinājumus lietā Calle Grenzshop Andresen (C‑425/93, EU:C:1995:12, 32. punkts).
( 11 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulas (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2009, L 284, 1. lpp.), kas grozīta ar Regulu (ES) Nr. 465/2012 (OV 2012, L 149, 4. lpp.), 14. panta 5.b punktā ir noteikts: “5.b Nosakot piemērojamos tiesību aktus saskaņā ar pamatregulas 13. pantu, neņem vērā nenozīmīgas darbības. [..]”
( 12 ) Komisijas 2013. gada decembra Praktiskais informatīvais materiāls par tiesību aktiem, kas piemērojami Eiropas Savienībā, Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) un Šveicē, 27. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy