4.5.2015
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 146/26
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2014. gada 12. decembra spriedumu lietā T-544/08 Hansen & Rosenthal KG un H & R Wax Company Vertrieb GmbH/Eiropas Komisija 2015. gada 24. februārī iesniedza Hansen & Rosenthal KG un H & R Wax Company Vertrieb GmbH
(Lieta C-90/15 P)
(2015/C 146/32)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Hansen & Rosenthal KG, H & R Wax Company Vertrieb GmbH (pārstāvji – J. L. Schulte, M. Dallmann un K. M. Künstner, Rechtsanwälte)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:
—
pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas 2014. gada 12. decembra spriedumu lietā T-544/08 Hansen & Rosenthal KG un H & R Wax Company Vertrieb GmbH/Eiropas Komisija;
—
pamatojoties uz Vispārējai tiesai pieejamo informāciju, pilnībā vai daļēji atcelt Eiropas Komisijas 2008. gada 1. oktobra lēmuma lietā COMP/39181 – Sveču vasks 1. un 2. pantu, ciktāl tie attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem;
—
atcelt vai samazināt naudas sodu saskaņā ar LESD 261. pantu;
—
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, kā arī tiesvedībā Vispārējā tiesā;
—
pakārtoti, atcelt Vispārējās tiesas spriedumu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai jauna sprieduma taisīšanai, pamatojoties uz Tiesas sniegto juridisko vērtējumu; atcelt vai samazināt naudas sodu saskaņā ar LESD 261. pantu; piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, kā arī tiesvedībā Vispārējā tiesā.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzēji pavisam izvirza piecus apelācijas pamatus.
Pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo nevainīguma prezumpcijas un lietas taisnīgas izskatīšanas principa pārkāpumu. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēji vēršas pret Vispārējās tiesas pieeju, saskaņā ar kuru tā Komisijas lēmumu par naudas soda noteikšanu jau sākotnēji uzskatījusi par pareizu un galīgu, kā rezultātā Komisijas konstatējumu apšaubīšana tikai izsmeļoša apelācijas sūdzības iesniedzēju pierādījuma gadījumā varētu rosināt Komisijas lēmumu vērtēt kā kļūdainu. Kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzēji, tas ir pretrunā gan Pamattiesību hartas 48. panta 1. punktam, skatot kopā ar Pamattiesību hartas 52. panta 3. punktu un ECPAK 6. panta 2. punktu, gan Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktam, skatot kopā ar Pamattiesību hartas 52. panta 3. punktu un ECPAK 6. panta 1. punktu.
Otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo kļūdu EKL 81. panta (tagad – LESD 101. pants) piemērošanā. Atbilstoši šim pamatam Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā konkurenci ierobežojošo vienošanos aizliegumā subsummējusi rīcību, kas šī aizlieguma sastāvā neietilpst. Turklāt Vispārējā tiesa, prettiesiski neievērojot pierādīšanas pienākumu un pierādījumu novērtēšanas normas, varbūtējos apelācijas sūdzības iesniedzēju pārkāpumus subsummējusi EKL 81. pantam (tagad – LESD 101. pants). Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vairākas juridiskas kļūdas, jo tā esot izdarījusi faktiski kļūdainus konstatējumus, sagrozīti atspoguļojusi pierādījumus, juridiski neatbilstoši kvalificējusi pierādījumus, kā arī pārkāpusi nevainīguma prezumpciju un lietas taisnīgas izskatīšanas principu.
Trešajā apelācijas sūdzības pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējās tiesa esot pārkāpusi sodu tiesiskuma principu un likumdevēja prerogatīvas būtiskos jautājumos (Wesentlichkeitsvorbehalt). Tā kā Tiesa un Vispārējā tiesa joprojām uzskata, ka Regulas Nr. 1/2003 (1) 23. panta 2. punkta otrajā daļā noteiktā 10 % robeža ir absolūta, nevis indikatīva naudas soda robeža, Savienības tiesībās trūkst ietvara naudas sodu aprēķiniem par EKL 81. panta (tagad – LESD 101. pants) pārkāpumiem. Šāda naudas sodu ietvara noteikšana, pamatojoties uz likumdevēja prerogatīvām būtiskos jautājumos, ir likumdevēja ziņā, ko Komisija nevar aizstāt.
Ceturtajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo vēl citus sodu tiesiskuma principa un atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumus. Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka arī Vispārējā tiesa bez naudas soda ietvara nevar noteikt naudas sodu, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā. Turklāt vienkāršā Vispārējās tiesas pārbaudē, vai Komisija ir ievērojusi pati savas pamatnostādnes, apelācijas sūdzības iesniedzēji saskata rīcības brīvības neizmantošanu un līdz ar to Regulas Nr. 1/2003 31. panta pārkāpumu. Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi 2006. gada pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai piemērošanu faktiskajiem apstākļiem, kas jau pilnībā izbeigušies 2005. gadā.
Piektajā un beidzamajā apelācijas sūdzības pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo samērīguma principa pārkāpumu. Vispārējā tiesa esot pārkāpusi, pirmkārt, Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktu, jo tā apelācijas sūdzības iesniedzējiem esot piemērojusi 17 % koeficientu par pārkāpuma smagumu un iestāšanās maksu. Otrkārt, kļūdas tiesību piemērošanā rezultātā, kvalificējot apelācijas sūdzības iesniedzēju rīcību kā EKL 81. panta 1. punkta (tagad – LESD 101. panta 1. punkts) pārkāpumu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi arī kļūdu, nosakot apelācijas sūdzības iesniedzēju varbūtējā šīs normas pārkāpuma ilgumu.
(1) Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy