1.2.2016
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 38/43
Prasība, kas celta 2015. gada 3. decembrī – Ungārija/Eiropas Savienības Padome
(Lieta C-647/15)
(2016/C 038/56)
Tiesvedības valoda – ungāru
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Ungārija (pārstāvis – M. Z. Fehér)
Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome
Prasītājas prasījumi:
—
atcelt Padomes 2015. gada 22. septembra Lēmumu (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (1) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”);
—
pakārtoti – gadījumā, ja netiktu apmierināts pirmais prasījums, atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz Ungāriju;
—
piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
1.
Ungārijas valdība uzskata, ka LESD 78. panta 3. punkts nav pienācīgs juridiskais pamats, lai Padome pieņemtu apstrīdēto lēmumu. LESD 78. panta 3. punkts nedod Padomei tiesības pieņemt leģislatīvu aktu, nedz līdz ar to – veikt apstrīdētajā lēmumā noteiktos pasākumus, proti, pasākumus, ar kuriem tiek izdarīta saistoša atkāpe no leģislatīva akta, kas šajā gadījumā ir Regula (ES) Nr. 604/2013 (2). Tā kā apstrīdētais lēmums – ievērojot, ka tajā ir paredzēta atkāpe no Regulas Nr. 604/2013 – saturiski ir leģislatīvs akts, to nevar pieņemt, pamatojoties uz LESD 78. panta 3. punktu, kurā Padome ir vienīgi apveltīta ar tiesībām pieņemt aktus neleģislatīvā procedūrā, proti, neleģislatīvus aktus. Pat gadījumā, ja – pretēji apgalvotajam – izrādītos, ka uz LESD 78. panta 3. punktu var pamatoties, lai pieņemtu juridisku aktu, kurā ir paredzēta atkāpe no leģislatīva akta, Ungārijas valdība uzskata, ka šī atkāpe nevar būt tik vērienīga, ka skartu leģislatīvā akta būtību un saturiski iztukšotu tā pamatnoteikumus, kā tas ir noticis apstrīdētā lēmuma gadījumā.
2.
LESD 78. panta 3. punktā rodamajam “pagaidu pasākumu” jēdzienam neatbilst pasākums, kas noteikts 24 mēnešu – un dažkārt 36 mēnešu – ilgam laikposmam, kura tiesiskās sekas turklāt vēl pat pārsniedz šo laikposmu. Ar apstrīdēto lēmumu tiek pārsniegtas Padomei LESD 78. panta 3. punktā piešķirtās pilnvaras, jo, nosakot tā spēkā esamības ilgumu, netika ņemts vērā, cik ilgs laikposms ir vajadzīgs, lai pieņemtu leģislatīvu aktu, pamatojoties uz LESD 78. panta 2. punktu.
3.
Pieņemot apstrīdēto lēmumu, Padome ir pārkāpusi LESD 293. panta 1. punktu, jo atkāpe no Komisijas priekšlikuma ir izdarīta, nepanākot vienprātību.
4.
Apstrīdētais lēmums paredz atkāpi no leģislatīva akta un saturiski pats ir leģislatīvs akts, un tāpēc, lai to pieņemtu – pat ja uzskatītu, ka to būtu bijis iespējams darīt, pamatojoties uz LESD 78. panta 3. punktu – būtu bijis jāievēro Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību pievienotajos 1. un 2. protokolā atzītās valstu parlamentu tiesības sniegt atzinumu par leģislatīvajiem aktiem.
5.
Pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu Padome būtiski grozīja projekta tekstu, taču ar Eiropas Parlamentu to no jauna neapsprieda.
6.
Lēmuma projekta redakcijas Savienības oficiālajās valodās nebija pieejamas laikā, kad šis projekts tika pieņemts Padomē.
7.
Apstrīdētais lēmums ir prettiesisks arī tāpēc, ka pieņemts pretrunā LESD 68. pantam un secinājumiem, ko Eiropas Padome izdarījusi 2015. gada 25. un 26. jūnija sanāksmē.
8.
Apstrīdētajā lēmumā nav ievēroti tiesiskās noteiktības un normatīvās skaidrības principi, jo vairākos aspektos nav skaidrs, kā piemērojami tā noteikumi, nedz kādā attiecībā tie ir ar Regulas Nr. 604/2013 noteikumiem. Neskaidrība ir tostarp jautājumā par procesuālo un juridisko garantiju normu piemērošanu saistībā ar lēmuma par pārcelšanu pieņemšanu, kā arī tas, ka apstrīdētajā lēmumā nav skaidri noteikti atlases kritēriji pārcelšanai, nedz pienācīgi reglamentēts pieteikuma iesniedzēju statuss pārcelšanas mērķa dalībvalstī. Apstrīdētais lēmums ir pretrunā Ženēvas konvencijai par bēgļu statusu (3), jo tajā pieteikuma iesniedzējiem tiek atņemtas tiesības palikt tās dalībvalsts teritorijā, kurā tie iesnieguši pieteikumu, un ļauts viņus pārcelt uz citu dalībvalsti, pat nenosakot, ka jābūt obligāti pierādāmai būtiskai saiknei starp pieteikuma iesniedzēju un pārcelšanas mērķa dalībvalsti.
9.
Apstrīdētajā lēmumā nav ievēroti nepieciešamības un samērīguma principi. Pirmkārt, ievērojot, ka atšķirībā no Komisijas sākotnējā priekšlikuma Ungārija vairs nav viena no labuma guvējām dalībvalstīm, apstrīdētajā lēmumā nav pamatots, kāpēc tajā ir noteikts, ka pārceļami 120 000 starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji. Ievērojot, ka apstrīdētajā lēmumā vairs netiek paredzēta nekāda pārcelšana no Ungārijas, sākotnēji ierosinātā 120 000 pieteikuma iesniedzēju skaita aprēķināšana ir kļuvusi patvaļīga un nesaistīta ar situāciju, kas bija norādīta Komisijas priekšlikumā un kuru tā patiesībā grasījās risināt. Nav pieņemams – it īpaši tāpēc, ka šis ir saskaņā ar LESD 78. panta 3. punktu pieņemts pagaidu pasākums – ka galīgs lēmums par gandrīz puses no tā piemērošanas subjektu lokā ietilpstošajiem pieteikuma iesniedzējiem pārcelšanu ir atkarīgs no nākotnes apstākļiem.
10.
Pakārtoti Ungārijas valdība apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz Ungāriju nav ievērots samērīguma princips, jo, neskatoties uz to, ka ir vispārzināms, ka tā ir dalībvalsts, kuras teritorijā ir ieceļojis liels skaits nelegālu migrantu un kurā ir iesniegts liels skaits starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tai tiek noteiktas obligātas kvotas kā uzņemošajai dalībvalstij. Attiecībā uz Ungāriju apstrīdētajā lēmumā nav ievērots LESD 78. panta 3. punkts, jo ar minētajā tiesību normā ietverto nosacījumu – ka pasākumus var pieņemt to dalībvalstu labā, kuras saskaras ar pēkšņu trešo valstu pilsoņu pieplūdumu – nav saderīgs pasākums, kas kādai no šīm dalībvalstīm nosaka vienīgi pienākumus.
(1) OV L 248, 80. lpp.
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regula (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 180, 31. lpp.).
(3) Ženēvas 1951. gada 28. jūlija konvencija par bēgļu statusu, kas papildināta ar Ņujorkas 1967. gada 31. janvāra protokolu.
Full & Egal Universal Law Academy