TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA VIETNIEKA RĪKOJUMS
2015. gada 6. oktobrī ( * )
“Apelācija — Iestāšanās lietā — Galvenā lietas dalībnieka kreditors — Interese par lietas risinājumu — Neesamība”
Lieta C‑362/15 P(I)
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. pantam, ko 2015. gada 14. jūlijā iesniedza
Anonymos Elliniki Metalleftiki kai Metallourgiki Etairia Larymnis Larko , Kaliteja [Kallithea] (Grieķija), ko pārstāv V. Koulouris, dikigoros,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pārējie lietas dalībnieki –
Larko Geniki Metalleftiki kai Metallourgiki AE , Atēnas (Grieķija),
prasītāja pirmajā instancē,
Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Bouchagiar un É. Gippini Fournier, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA VIETNIEKS,
uzklausījis pirmo ģenerāladvokātu M. Vatelē [M. Wathelet],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1
Savā apelācijas sūdzībā Anonymos Elliniki Metalleftiki kai Metallourgiki Etairia Larymnis Larko (turpmāk tekstā – “agrākā Larko”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 11. jūnija rīkojumu Larko/Komisija (T‑412/14, EU:T:2015:431, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), ar kuru tika noraidīts tās pieteikums par iestāšanos lietā Larko Geniki Metalleftiki kai Metallourgiki AE (turpmāk tekstā – “tagadējā Larko”), prasītājas pirmajā instancē lietā T‑412/14, prasījumu atbalstam.
2
Tagadējā Larko 1989. gadā pārņēma feroniķeļa ieguves, pārstrādes un pārdošanas darbības, ar ko iepriekš nodarbojās agrākā Larko. No lietas materiāliem izriet, ka tagadējā Larko ir pēdējās minētās debitore par nozīmīgām summām. Ar savu prasību lietā T‑412/14 tagadējā Larko prasa Vispārējai tiesai atcelt Komisijas 2014. gada 27. marta Lēmumu C(2014)1805 par valsts atbalstu SA.37954 (2013/N), ko Grieķija piešķīrusi tagadējai Larko saistībā ar dažu tās aktīvu cesiju (OV C 156, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Tajā Komisija nolēma, pirmkārt, ka tagadējās Larko aktīvu pārdošana atbilstoši piedāvātajam cesijas plānam nebija valsts atbalsts un, otrkārt, ka, ņemot vērā šo plānu, starp tagadējo Larko un tās aktīvu pircējiem nepastāv ekonomiska pēctecība saistībā ar to, kas vajadzības gadījumā attiecas uz agrākā valsts atbalsta atprasījumu.
3
Turklāt agrākā Larko lūdz Tiesu apmierināt pieteikumu par iestāšanos lietā.
4
2015. gada 29. jūlijā Komisija iesniedza savus apsvērumus par apelācijas sūdzību.
Par apelācijas sūdzību
5
Sākumā ir jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otrajai daļai ikviena persona var iestāties lietās, ko izskata Eiropas Savienības tiesas, ja tā var pamatot savu interesi par lietas, kas tiek izskatīta kādā no tām, risinājumu.
6
Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “interese par lietas risinājumu” minētā 40. panta otrās daļas izpratnē ir jādefinē saskaņā ar pašu strīda priekšmetu un ir jāsaprot kā tieša un pastāvoša interese par pašiem prasījumiem, nevis kā interese attiecībā uz izvirzītajiem pamatiem vai argumentiem. Faktiski jēdziens “interese par lietas risinājumu” attiecas uz prasīto gala lēmumu pasludināmā sprieduma rezolutīvajā daļā (skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2013:83, 7. punkts un tajā minētā judikatūra).
7
Šajā ziņā it īpaši ir jāpārliecinās, ka pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēju apstrīdētais tiesību akts skar tieši un ka viņa interese strīda risinājumā ir droša (skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:135, 7. punkts un tajā minētā judikatūra). Principā interese par lietas risinājumu ir uzskatāma par pietiekami tiešu tikai tiktāl, ciktāl šis risinājums var mainīt pieteikuma par iesaistīšanos lietā iesniedzēja tiesisko stāvokli (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumus National Power un PowerGen/Komisija, C‑151/97 P(I) un C‑157/97 P(I), EU:C:1997:307, 61. punkts; Schenker/Air France un Komisija, C‑589/11 P(I), EU:C:2012:332, 14. un 15. punkts, kā arī Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:135, 4. un 11. punkts).
8
Agrākās Larko apelācijas sūdzībā izvirzītie pamati ir jāvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.
9
Apelācijas sūdzībā ir izvirzīti trīs pamati, kas attiecīgi ir balstīti uz:
—
pamatojuma nesniegšanu pārsūdzētajā rīkojumā, ciktāl tas attiecas uz tiešas intereses neesamību;
—
Tiesas statūtu 40. panta otrās daļas pārkāpumu, ciktāl tas attiecas uz tiešas intereses neesamību, šim pamatam esot iedalītam divās daļās, kas attiecas, pirmkārt, uz šīs tiesību normas kļūdainu interpretāciju un piemērošanu un, otrkārt, uz pierādījumu sagrozīšanu un pamatojuma nesniegšanu, kā arī
—
Tiesas statūtu 40. panta otrās daļas pārkāpumu, ciktāl tas attiecas uz noteiktas intereses neesamību.
Par pirmo pamatu
10
Agrākā Larko norāda, ka Komisija tajā pašā dienā, proti, 2014. gada 27. martā, pieņēma ne tikai apstrīdēto lēmumu, bet arī Komisijas Lēmumu 2014/539/ES par valsts atbalstu SA.34572 (13/C) (ex 13/NN), ko Grieķija piešķīrusi [tagadējai Larko] (OV L 254, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums par nesaderību”). Tā norāda, ka Komisija tajā ir nolēmusi, ka daži tagadējai Larko piešķirtie atbalsti bija nesaderīgi ar iekšējo tirgu, un ir likusi tos atgūt.
11
Agrākās Larko ieskatā, lai arī pārsūdzētā rīkojuma 13. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka, būdama tagadējās Larko vienīgā nozīmīgā kreditore, tā balstās uz apstrīdētā lēmuma un lēmuma par nesaderību kopējo iedarbību, lai pierādītu, ka šie lēmumi to kavē saņemt tās prasījumu maksājumus no tagadējās Larko, vēlāk tā neizskatīja šo problemātiku. Pārsūdzētā rīkojuma 15.–17. punktā par agrākās Larko tiešo interesi Vispārējā tiesa ir tikai noraidījusi dažus daļējus argumentus, tos tomēr neaplūkojot to kontekstā, un vispārēji nav novērtējusi šos argumentus.
12
Šajā ziņā būtu jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējās tiesas pienākums norādīt pamatojumu neliek sniegt izsmeļošu un detalizētu visas tās argumentācijas izklāstu, ko snieguši lietas dalībnieki, un ka pamatojums līdz ar to var tikt netieši izteikts ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām zināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un ļauj Tiesai uzskatīt, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija, lai veiktu pārbaudi (spriedums Gogos/Komisija, C‑583/08 P, EU:C:2010:287, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
13
Vispārējā tiesa, pārsūdzētā rīkojuma 15. punktā konstatējusi tiešas saiknes neesamību, pirmkārt, starp apstrīdēto lēmumu un lēmumu par nesaderību, no vienas puses, un prasījumiem, uz kuriem atsaucas agrākā Larko, no otras puses, šī rīkojuma 16. punktā ir norādījusi, ka abu attiecīgo lēmumu kopējā iedarbība obligāti nenozīmē, ka nebūtu iespējams apmierināt agrākās Larko prasījumus attiecībā uz tagadējo Larko. Turpinājumā pārsūdzētā rīkojuma 17. punktā tā ir norādījusi, ka agrākās Larko intereses ietekmēs tikai tāds risinājums, kas radīs finansiālas sekas tagadējai Larko. Agrākās Larko intereses tātad esot tikai daļēji saistītas ar lietas risinājumu.
14
Ņemot vērā it īpaši šī rīkojuma 12. punktā minēto judikatūru, ir jāuzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 15.–17. punktā ir pietiekami izklāstījusi īpašos iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka agrākās Larko argumenti par apstrīdētā lēmuma un lēmuma par nesaderību kopējo iedarbību ir jānoraida. Faktiski šie iemesli neatkarīgi no to pamatotības ļauj agrākajai Larko zināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa izsecināja tās tiešas intereses neesamību par lietas risinājumu, un sniedz Tiesai pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt pārbaudi, ņemot vērā šī rīkojuma 6. un 7. punktā minēto judikatūru.
15
Šajos apstākļos pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu
16
Sava otrā pamata pirmajā daļā agrākā Larko pārmet Vispārējai tiesai kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot Tiesas statūtu 40. panta otro daļu, ciktāl tā piemērojusi šo tiesību normu in abstracto un neņemot vērā lietas īpašās iezīmes. Vispārējā tiesa it īpaši neesot ņēmusi vērā apstrīdētā lēmuma un lēmuma par nesaderību kopējo iedarbību, kā arī agrākās Larko kā vienīgās nozīmīgās tagadējās Larko kreditores īpašo situāciju. Grieķijas iestāžu noteiktu pasākumu dēļ agrākā Larko arī esot bijusi īpašā situācijā, kas šķietami apgrūtināja atgūt no tagadējas Larko tās prasījumus. Šis saikņu un situāciju kopums radot interesi par lietas risinājumu. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pārkāpusi minēto tiesību normu, uzskatot šo interesi par nepietiekamu.
17
Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstāklim, saskaņā ar kuru tādam debitoram kā tagadējā Larko ir pienākums pašam atmaksāt valsts atbalstu, – tās ir sekas, kuras šajā lietā izriet no apstrīdētā lēmuma, kas izslēdz iespēju, ka tagadējās Larko aktīvu pircējiem solidāri ar to ir jāatmaksā konkrēti atbalsti, un no lēmuma par nesaderību, ar ko šie paši atbalsti ir atzīti par nesaderīgiem ar iekšējo tirgu, kopējās iedarbības, pieņemot, ka šie divi lēmumi ir spēkā –, var, protams, būt ekonomiska un finansiāla ietekme uz šiem kreditoriem, ciktāl tas, kā Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi pārsūdzētā rīkojuma 17. pantā, mazina to izredzes saņemt visu to prasījumu samaksu.
18
Tas, ka agrākā Larko ir vienīgā nozīmīgā tagadējās Larko kreditore un ka tai šķietami ir bijušas īpašas grūtības turpināt savu prasījumu atgūšanu dažu Grieķijas iestāžu veiktu pasākumu dēļ, izraisa to, ka tāds tagadējai Larko uzlikts pienākums praksē var ietekmēt agrākās Larko ekonomiskās un finansiālās intereses nozīmīgāk nekā citu kreditoru intereses.
19
Tomēr tāds, lai arī nozīmīgs, aizskārums, kas ir vērsts uz galvenā lietas dalībnieka kreditora ekonomiskajām un finansiālajām interesēm lietā, kas tiek izskatīta Vispārējā tiesā, nevar tikt uzskatīts par tiešu šī kreditora interešu aizskārumu šī rīkojuma 6. un 7. punktā minētās judikatūras izpratnē, jo tas nemaina minētā kreditora tiesisko stāvokli. Šādas kreditora ekonomiskās un finansiālās intereses atbilst debitora, kas ir galvenais lietas dalībnieks attiecīgajā lietā, ekonomiskajām un finansiālajām interesēm, un tā intereses, tāpat kā šī lietas dalībnieka akcionāru intereses, lietā rastais risinājums skar tikai netieši, tādējādi, ka minētais risinājums rada sekas šim galvenajam lietas dalībniekam (skat. saistībā ar galvenā lietas dalībnieka akcionāra gadījumu Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu AITEC/Komisija, C‑97/92, C‑105/92 un C‑106/92, EU:C:1993:954, 15. punkts).
20
Citādi ir tad, ja lietas risinājums maina kreditora, kas lūdz atļauju iestāties lietā sava debitora atbalstam, tiesisko stāvokli. Tāds it īpaši ir gadījums, ja minētajam risinājumam ir ietekme uz prasījuma juridisko kvalifikāciju saskaņā ar valsts tiesībām, tā, ka, pamatojoties uz Savienības tiesā izskatītas lietas iznākumu, tas var tikt ierakstīts debitora privileģēto parādu pasīvā vai nenodrošinātajā pasīvā (Tiesas priekšsēdētāja rīkojums Beļģija/Komisija, C‑197/99 P, EU:C:2000:720, 29.–31. punkts). Šajā lietā, lai arī agrākā Larko apgalvo, ka tās prasījumu no tagadējās Larko ekonomisko vērtību var ietekmēt risinājums, kāds tiks rasts Vispārējā tiesā izskatāmajā lietā, tā tomēr neizvirza nevienu argumentu, ar kuru varētu tikt pierādīts, ka šis risinājums skar šo prasījumu juridisko kvalifikāciju pašu par sevi.
21
No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot Tiesas statūtu 40. panta otro daļu, konstatēdama, ka agrākās Larko intereses nav tikušas skartas tieši ar risinājumu tajā izskatītajā strīdā.
22
Otrā pamata otrajā daļā agrākā Larko pārmet Vispārējai tiesai pierādījumu sagrozīšanu un pamatojuma nesniegšanu, ciktāl tā pārsūdzētā rīkojuma 16. punkta pirmajā teikumā ir nospriedusi, ka apstrīdētā lēmuma un lēmuma par nesaderību kopējā iedarbība obligāti nenozīmē neiespējamību apmierināt agrākās Larko prasījumus attiecībā uz tagadējo Larko. Šis kļūdainais vērtējums, kas esot Vispārējās tiesas argumentācijas pamatā, esot pretrunā agrākās Larko sniegtajiem pierādījumiem, no kuriem izrietēja, ka minētās kopējās iedarbības dēļ tagadējā Larko zaudējot visus tās aktīvus un ka agrākā Larko esot vienīgā nozīmīgā tagadējā Larko kreditore. Vispārējai tiesai vismaz esot bijis jāsniedz pamatojums pierādījumu šajā jautājumā neņemšanai vērā.
23
Šajā ziņā ir jānorāda, ka agrākās Larko argumenti ir balstīti uz kļūdainu pārsūdzētā rīkojuma 16. punkta pirmā teikuma interpretāciju.
24
Faktiski šis teikums ir jāinterpretē, ņemot vērā iemeslus, kas ir minēti pirms un pēc tā. Vispārējā tiesa, pārsūdzētā rīkojuma 15. punktā norādījusi, ka apstrīdētajam lēmumam un lēmumam par nesaderību nav nekādas tiešas saiknes ar agrākās Larko prasījumiem tagadējai Larko, pārsūdzētā rīkojuma 17. punktā ir nospriedusi, ka agrākās Larko intereses lietā rodamais risinājums ietekmēs tikai ar tādu finansiālu seku starpniecību, kādas šis risinājums izraisīs tagadējai Larko.
25
Pārsūdzētā rīkojuma 16. punkta pirmais teikums iekļaujas šajā loģikā un, pretēji tam, ko apgalvo agrākā Larko, nav Vispārējās tiesas argumentācijas pamatā. Uzsverot, ka abu attiecīgo lēmumu kopējā iedarbība obligāti nenozīmē neiespējamību apmierināt agrākās Larko prasījumus attiecībā uz tagadējoLarko, Vispārējā tiesa būtībā ir tikai norādījusi, ka agrākās Larko iespējamā nespēja atgūt prasījumus neizriet tieši no šīs iedarbības pašas par sevi, bet vajadzības gadījumā no pietiekamu līdzekļu neesamības tagadējās Larko īpašumā, kas ir apstāklis, kas juridiski nevar tikt saistīts ne ar vienu faktoru.
26
Katrā ziņā, pat pieņemot, ka pārsūdzētā rīkojuma 16. punkta pirmajā teikumā būtu pieļauta faktu sagrozīšana, ar to nevarētu pamatot šī rīkojuma atcelšanu. Faktiski, kā izriet no šī rīkojuma 19. punkta, tagadējās Larko ekonomisko un finansiālo interešu aizskārums, kas izriet no apstrīdētā lēmuma un lēmuma par nesaderību kopējās iedarbības, uz kuru atsaucas agrākā Larko, nevar tikt pierādīts tikai ar pēdējās minētās netiešu interesi par lietas risinājumu, kas neatbilst Tiesas statūtu 40. panta otrajā daļā minētajiem nosacījumiem.
27
Attiecībā uz apgalvojumu par pamatojuma nesniegšanu pārsūdzētajā rīkojumā šī rīkojuma 14. punktā saistībā ar pirmo pamatu ir nospriests, ka Vispārējā tiesa ir pietiekami pamatojusi savu secinājumu attiecībā uz faktu, ka lietā sniegtais risinājums tieši neskar agrākās Larko intereses.
28
No iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu
29
Savā trešajā pamatā agrākā Larko apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 18.–20. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, būtībā nospriežot, ka tās interese par lietas risinājumu būtu pierādīta tikai tad, ja citiem kreditoriem varētu būt priekšroka attiecībā uz agrākās Larko prasījumiem un ja tagadējās Larko saimnieciskie resursi varētu izrādīties katrā ziņā nepietiekami, lai atlīdzinātu agrākās Larko prasījumus. Tāpat tā arī apšauba prasību ņemt vērā noteiktas intereses, ņemot vērā Tiesas statūtu 40. panta otrās daļas formulējumu.
30
Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru argumenti pret Vispārējās tiesas nolēmumā ietverto papildu pamatojumu nevar būt iemesls šī lēmuma atcelšanai un tādēļ ir nepamatoti (spriedums Komisija/IPK International, C‑336/13 P, EU:C:2015:83, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
31
Šajā lietā ir jākonstatē, ka agrākās Larko tiešas intereses par lietas risinājumu neesamības gadījumā – bet tas ir apstāklis, kas noteikti ir drošs, ņemot vērā pirmā un otrā pamata noraidīšanu, – pieņemot, ka tiktu konstatēta trešajā pamatā apgalvotā kļūda tiesību piemērošanā, arī tā nevarētu pamatot pārsūdzētā rīkojuma atcelšanu.
32
Tātad trešais pamats ir neiedarbīgs un ir jānoraida saskaņā ar šī rīkojuma 30. punktā minēto judikatūru.
33
No visa iepriekš minētā izriet, ka, tā kā neviens no agrākās Larko izvirzītajiem pamatiem tās apelācijas sūdzības atbalstam nav ticis apmierināts, tā ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
34
Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši tā paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest agrākajai Larko atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai pēdējai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesas priekšsēdētāja vietnieks nospriež:
1)
apelācijas sūdzību noraidīt;
2)
Anonymos Elliniki Metalleftiki kai Metallourgiki Etairia Larymnis Larko sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]
( * ) Tiesvedības valoda – grieķu.
Full & Egal Universal Law Academy