15.4.2019
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 139/5
Tiesas (virs palāta) 2019. gada 26. februāra spriedums (Østre Landsret, Vestre Landsret (Dānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — N Luxembourg 1 (C-115/16), X Denmark A/S (C-118/16), C Danmark I (C-119/16), Z Denmark ApS (C-299/16)/Skatteministeriet
(Apvienotās lietas C-115/16, C-118/16, C-119/16 un C-299/16) (1)
(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Tiesību aktu tuvināšana - Kopīga nodokļu sistēma, ko piemēro procentu un honorāru maksājumiem, kurus veic dažādu dalībvalstu asociētas sabiedrības - Direktīva 2003/49/EK - Procentu un honorāru īpašuma beneficiārs - 5. pants - Tiesību ļaunprātīga izmantošana - Sabiedrība, kas ir reģistrēta dalībvalstī un citā dalībvalstī reģistrētai asociētai sabiedrībai maksā procentus, kuri pēc tam pilnībā vai gandrīz pilnībā tiek pārskaitīti ārpus Eiropas Savienības teritorijas - Meitasuzņēmums, kuram ir pienākums ieturēt nodokli par procentiem ienākumu gūšanas vietā)
(2019/C 139/03)
Tiesvedības valoda — dāņu
Iesniedzējtiesa
Østre Landsret, Vestre Landsret
Pamatlietas puses
Prasītāji: N Luxembourg 1 (C-115/16), X Denmark A/S (C-118/16), C Danmark I (C-119/16), Z Denmark ApS (C-299/16)
Atbildētāja: Skatteministeriet
Rezolutīvā daļa
1)
Apvienot lietas C-115/16, C-118/16, C-119/16 un C-299/16 sprieduma taisīšanai.
2)
Padomes Direktīvas 2003/49 (2003. gada 3. jūnijs) par kopīgu nodokļu sistēmu, ko piemēro procentu un honorāru maksājumiem, kurus veic asociēti uzņēmumi dažādās dalībvalstīs, 1. panta 1. punkts, kas lasīts kopsakarā ar šīs direktīvas 1. panta 4. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka jebkāds tajā paredzēts atbrīvojums no procentu maksājuma aplikšanas ar nodokli attiecas tikai uz šo procentu īpašuma beneficiāriem, proti, subjektiem, kuri patiesi gūst labumu no šiem procentiem ekonomiskā ziņā un kuriem tādējādi ir pilnvaras brīvi noteikt to izmantojumu.
Vispārējais Savienības tiesību princips, saskaņā ar kuru personas nevar krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām, ir jāinterpretē tādējādi, ka Direktīvas 2003/49 1. panta 1. punktā paredzētais procentu maksājuma atbrīvojums no jebkāda nodokļa valsts iestādēm un tiesām krāpnieciskas vai ļaunprātīgas rīcības gadījumā nodokļu maksātājam būtu jāatsaka, pat ja nepastāv valsts noteikums vai līgumā ietverts noteikums, kurā šāds atteikums būtu paredzēts.
3)
Ļaunprātīgas rīcības pierādīšanai ir nepieciešams, pirmkārt, objektīvu apstākļu kopums, no kuriem izriet, ka, lai gan Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi formāli ir ievēroti, šā regulējuma mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, subjektīvs elements, ko veido vēlme iegūt no Savienības tiesiskā regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai vajadzīgos nosacījumus. Virknes norāžu esamība var apliecināt tiesību ļaunprātīgas izmantošanas esamību, ja šīs norādes ir objektīvas un saskanīgas. Šādas norādes tostarp var veidot arī tādu starpnieksabiedrību pastāvēšana, kam nav saimnieciska pamatojuma, kā arī sabiedrību grupas, finanšu shēmas un aizdevumu tīri formālais raksturs. Apstāklis, ka dalībvalsts, no kuras procenti tiek maksāti, ir noslēgusi konvenciju ar trešo valsti, kuras rezidente ir sabiedrība, kas ir īpašuma beneficiāre, neietekmē iespējamas tiesību ļaunprātīgas izmantošanas konstatāciju.
4)
Lai atteiktos atzīt, ka sabiedrībai ir procentu īpašuma beneficiāres statuss, vai pierādītu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, valsts iestādei nav jāidentificē subjekts vai subjekti, kurus tā uzskata par šo procentu īpašuma beneficiāriem.
5)
Direktīvas 2003/49 3. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka société en commandite par actions (SCA), kurai ir piešķirta atļauja kā société d’investissement en capital à risque (SICAR) atbilstoši Luksemburgas tiesībām, nevar tikt kvalificēta kā dalībvalsts sabiedrība minētās direktīvas izpratnē, uz kuru var tikt attiecināts tās 1. panta 1. punktā minētais atbrīvojums — par ko ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai —, ja tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā no minētās SICAR saņemtie procenti Luksemburgā tiek atbrīvoti no uzņēmumu ienākuma nodokļa.
6)
Tādā situācijā, kurā Direktīvā 2003/49 paredzētais regulējums par atbrīvojumu no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā par procentiem, kurus sabiedrība, kas ir rezidente kādā dalībvalstī, ir samaksājusi sabiedrībai, kas ir rezidente citā dalībvalstī, nav piemērojams tādēļ, ka ir konstatēta krāpšana vai ļaunprātīga izmantošana šīs direktīvas 5. panta izpratnē, nevar atsaukties uz LESD atzīto brīvību piemērošanu, lai apšaubītu pirmās dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas reglamentē šo procentu aplikšanu ar nodokli.
Ārpus šādas situācijas LESD 63. pants ir interpretējams tādējādi, ka:
—
tam principā nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram sabiedrībai rezidentei, kas maksā procentus sabiedrībai nerezidentei, ir jāveic nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā no šiem procentiem, savukārt šāds pienākums šai sabiedrībai rezidentei nav uzlikts, ja procentus saņemošā sabiedrība arī ir sabiedrība rezidente, taču tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts šāds nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā, sabiedrībai rezidentei maksājot procentus sabiedrībai nerezidentei, savukārt uz sabiedrību rezidenti, kas saņem procentus no citas sabiedrības rezidentes, neattiecas pienākums veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumu pirmajos divos taksācijas gados un tādējādi tai šis nodoklis saistībā ar šiem procentiem ir jāmaksā tikai termiņā, kurš ir krietni vēlāks nekā nodokļa ieturēšanai ienākumu gūšanas vietā piemērojamais termiņš;
—
tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko sabiedrībai rezidentei, uz kuru attiecas pienākums veikt nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā par procentiem, kurus tā ir samaksājusi nerezidentei sabiedrībai, ir uzlikts pienākums šā ieturētā nodokļa novēlotas samaksas gadījumā maksāt nokavējuma procentus, kuru likme ir augstāka nekā likme, kas ir piemērojama tāda uzņēmumu ienākuma nodokļa novēlotai samaksai, kas attiecas tostarp uz procentiem, kurus sabiedrība rezidente ir saņēmusi no citas sabiedrības rezidentes;
—
tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka, ja uz sabiedrību rezidenti attiecas pienākums veikt nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā par procentiem, kurus tā maksā sabiedrībai nerezidentei, netiek ņemti vērā izdevumi procentu formā, kuri ir tieši saistīti ar attiecīgā aizdevuma darbību un ir radušies pēdējai minētajai sabiedrībai, lai gan atbilstoši šim valsts tiesiskajam regulējumam šādus izdevumus ar nodokli apliekamā ienākuma aprēķināšanas nolūkos var atskaitīt sabiedrība rezidente, kura saņem procentus no citas sabiedrības rezidentes.
(1) OV C 270, 25.7.2016.
OV C 279, 1.8.2016.
Full & Egal Universal Law Academy