18.12.2017
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 437/11
Tiesas (sestā palāta) 2017. gada 26. oktobra spriedums (Augstākās tiesas (Latvija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – SIA “Aqua Pro”/Valsts ieņēmumu dienests
(Lieta C-407/16) (1)
(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Muitas savienība - Kopienas Muitas kodekss - 220. panta 1. punkts un 2. punkta b) apakšpunkts - Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa - Jēdziens “ievedmuitas nodokļa iegrāmatošana” - Kompetentās muitas iestādes lēmums - Iesnieguma par nodokļa atmaksāšanu vai atlaišanu iesniegšanas termiņš - Pienākums nodot lietu Eiropas Komisijai - Pierādījumi importētājas dalībvalsts kompetentās iestādes lēmuma pārsūdzības gadījumā)
(2017/C 437/14)
Tiesvedības valoda – latviešu
Iesniedzējtiesa
Augstākā tiesa
Pamatlietas puses
Prasītāja: SIA “Aqua Pro”
Atbildētājs: Valsts ieņēmumu dienests
Rezolutīvā daļa:
1)
Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 2700/2000, 217. panta 1. punkts un 220. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pēcmuitošanas piedziņas gadījumā maksājamā nodokļa summa, ko ir konstatējušas iestādes, tiek uzskatīta par iegrāmatotu, kad muitas iestādes šo summu ieraksta uzskaites dokumentos vai jebkurā citā līdzvērtīgā dokumentā, neatkarīgi no tā, vai iestāžu lēmums par iegrāmatošanu vai pienākuma maksāt nodokli noteikšanu tiek apstrīdēts vai pārsūdzēts tiesā;
2)
Regulas Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 2700/2000, 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts, kā arī 236., 239. un 243. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, apstrīdot vai pārsūdzot tiesā šīs regulas 243. panta, kurā grozījumi veikti ar Regulu Nr. 2700/2000, izpratnē nodokļu administrācijas lēmumu par ievedmuitas nodokļa summas pēcmuitošanas iegrāmatošanu un pienākuma to samaksāt uzlikšanu importētājam, šis importētājs var atsaukties uz tiesisko paļāvību atbilstoši minētās regulas 220. panta 2. punkta b) apakšpunktam, kurā grozījumi veikti ar Regulu Nr. 2700/2000, lai iebilstu pret šo iegrāmatošanu, neatkarīgi no tā, vai šis importētājs ir iesniedzis iesniegumu par šī nodokļa atlaišanu vai atmaksāšanu saskaņā ar šīs pašas regulas, kas grozīta ar Regulu Nr. 2700/2000, 236. un 239. pantā paredzēto procedūru;
3)
Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92 un kas grozīta ar Komisijas 2003. gada 25. jūlija Regulu (EK) Nr. 1335/2003, 869. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja Eiropas Komisija nav pieņēmusi lēmumu vai nav īstenojusi procedūru šīs regulas, kas grozīta ar Regulu Nr. 1335/2003, 871. panta 2. punkta izpratnē, tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā muitas iestādes pašas nevar izlemt neveikt pēcmuitošanas iegrāmatošanu neiekasētiem nodokļiem, ja tās uzskata, ka ir izpildīti nosacījumi, lai atsauktos uz tiesisko paļāvību atbilstoši Regulas Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 2700/2000, 220. panta 2. punkta b) apakšpunktam, un tām ir pienākums iesniegt Komisijā lietu vai nu tad, ja minētās iestādes uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu minētās Regulas Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 2700/2000, normas izpratnē, vai tad, ja izskatāmās lietas apstākļi ir saistīti ar Eiropas Savienības mērogā veiktas izmeklēšanas rezultātiem Regulas Nr. 2454/93, kas grozīta ar Regulu Nr. 1335/2003, 871. panta 1. punkta otrā ievilkuma izpratnē, vai arī tad, ja attiecīgo nodokļu summa pamatlietā ir EUR 500 000 vai vairāk;
4)
Regulas Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 2700/2000, 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ziņojumā iekļautā informācija par eksportētājvalsts muitas iestāžu un eksportētāja rīcību ir viens no pierādījumiem, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai ir izpildīti nosacījumi, ar kādiem importētājs var atsaukties uz tiesisko paļāvību atbilstoši šai tiesību normai. Tomēr, ja, ņemot vērā tajā iekļauto informāciju, šis ziņojums izrādās nepietiekams, lai no juridiskā viedokļa pietiekami pierādītu, ka šie nosacījumi patiešām ir izpildīti visos aspektos – kas ir jāizvērtē valsts tiesai –, muitas iestādēm var nākties iesniegt papildu pierādījumus šajā saistībā, tostarp veicot pēcmuitošanas pārbaudes;
5)
Regulas Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 2700/2000, 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus konkrētos tajā izskatāmās lietas faktus un it īpaši pamatlietas pušu šajā sakarā iesniegtos pierādījumus, ir jāizvērtē, vai ir izpildīti nosacījumi, ar kādiem importētājs var atsaukties uz tiesisko paļāvību atbilstoši šai tiesību normai. Veicot šo vērtējumu, ir jāņem vērā, ka pēcmuitošanas pārbaudes laikā iegūtā informācija nav svarīgāka par to, kas iekļauta Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ziņojumā;
6)
Regulas Nr. 2454/93, kas grozīta ar Regulu Nr. 1335/2003, 875. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka apstākļos, ko atbilstoši šim pantam ir precizējusi Eiropas Komisija, dalībvalstij ir saistošs tās vērtējums lēmumā, kurš pieņemts, pamatojoties uz minētās regulas, kas grozīta ar Regulu Nr. 1335/2003, 873. pantu, attiecībā uz citu dalībvalsti, gadījumos, kuri skar līdzvērtīgus faktiskos un tiesiskos jautājumus, kas ir jāizvērtē šīs dalībvalsts iestādēm un tiesām, tostarp ņemot vērā no Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ziņojuma, uz kuru šis lēmums ir balstīts, izrietošo informāciju par eksportētāja vai eksportētājvalsts muitas iestāžu rīcību;
7)
Regulas Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 2700/2000, 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts un Regulas Nr. 2454/93, kas grozīta ar Regulu Nr. 1335/2003, 875. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka muitas iestādes var veikt jebkādas pēcmuitošanas pārbaudes, kuras tās uzskata par vajadzīgām, un izmantot to laikā iegūto informāciju, gan lai pārbaudītu, vai ir izpildīti nosacījumi, ar kādiem importētājs var atsaukties uz tiesisko paļāvību atbilstoši Regulas Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 2700/2000, 220. panta 2. punkta b) apakšpunktam, gan lai noteiktu, vai to izskatāmā lieta skar “līdzvērtīgus” faktiskos un tiesiskos jautājumus Regulas Nr. 2454/93, kurā grozījumi veikti ar Regulu Nr. 1335/2003, 875. panta izpratnē kā lieta, par kuru, pamatojoties uz Regulas Nr. 2454/93, kas grozīta ar Regulu Nr. 1335/2003, 873. pantu, Komisija ir pieņēmusi lēmumu neveikt nodokļu iegrāmatošanu;
8)
Regulas Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 2700/2000, 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka importētājs preces ir ievedis, pamatojoties uz distribūcijas līgumu, neietekmē viņa spēju atsaukties uz tiesisko paļāvību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā importētajam, kurš preces ir ievedis, tās tieši nopērkot no eksportētāja, proti, ja vienlaicīgi ir izpildīti trīs nosacījumi. Pirmkārt, nodoklis nav iekasēts pašu kompetento iestāžu kļūdas dēļ, otrkārt, kompetento iestāžu pieļautā kļūda ir tāda rakstura, ka nav iespējams saprātīgi gaidīt, ka persona, kas atbildīga par samaksu un kas darbojas labā ticībā, to atklās, un, treškārt, persona, kas atbildīga par samaksu, ir ievērojusi visus spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā ietvertos noteikumus par muitas deklarāciju. Šai nolūkā šādam importētājam ir jānodrošinās pret risku, ka pret viņu tiks vērsta pēcmuitošanas piedziņa, tostarp, noslēdzot minēto distribūcijas līgumu vai pēc tā, jāmēģina iegūt no šā līgumslēdzēja jebkādus pierādījumus, kas apstiprinātu, ka šīm precēm izsniegtais A formas sertifikāts ir pareizs. Līdz ar to šāda tiesiskā paļāvība minētās tiesību normas izpratnē nepastāv it īpaši tad, ja, lai arī ir bijuši acīmredzami iemesli šaubīties par A formas izcelsmes sertifikāta pareizību, importētājs nav lūdzis minētajam līgumslēdzējam norādīt sertifikāta izsniegšanas apstākļus, lai pārbaudītu, vai šīs šaubas ir pamatotas.
(1) OV C 343, 19.9.2016.