3.12.2018
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 436/4
Tiesas (otrā palāta) 2018. gada 4. oktobra spriedums (Administrativen sad Sofia-grad (Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Nigyar Rauf Kaza Ahmedbekova, Rauf Emin Ogla Ahmedbekov/Zamestnik-predsedatel na Darzhavna agentsia za bezhantsite
(Lieta C-652/16) (1)
((Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Kopējā politika patvēruma un alternatīvās aizsardzības jomā - Standarti, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus - Direktīva 2011/95/ES - 3., 4., 10. un 23. pants - Starptautiskās aizsardzības pieteikumi, ko atsevišķi iesnieguši vienas ģimenes locekļi - Individuāla novērtēšana - Draudu ģimenes loceklim izvērtējums kā daļa no cita ģimenes locekļa pieteikuma individuāla novērtējuma - Labvēlīgāki standarti, ko dalībvalstis var saglabāt vai ieviest, lai attiecinātu patvēruma vai papildu aizsardzības piešķiršanu uz starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļiem - Vajāšanas iemeslu novērtējums - Azerbaidžānas pilsoņa līdzdalība prasības celšanā pret savu valsti Eiropas Cilvēktiesību tiesā - Kopīgi procesuālie standarti - Direktīva 2013/32/ES - 46. pants - Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību - Pilnīga un ex nunc pārbaude - Vajāšanas iemesli vai fakti, kas ir noklusēti atbildīgajā iestādē, bet izvirzīti apelācijā, kas iesniegta par šīs iestādes pieņemtu lēmumu))
(2018/C 436/04)
Tiesvedības valoda – bulgāru
Iesniedzējtiesa
Administrativen sad Sofia-grad
Pamatlietas puses
Prasītāji: Nigyar Rauf Kaza Ahmedbekova, Rauf Emin Ogla Ahmedbekov
Atbildētājs: Zamestnik-predsedatel na Darzhavna agentsia za bezhantsite
Rezolutīvā daļa
1)
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma individuālas novērtēšanas ietvaros ir jāņem vērā vajāšanas un būtiska kaitējuma draudi pieteikuma iesniedzēja ģimenes loceklim, lai noteiktu, vai pēdējais minētais savu ģimenes saišu ar apdraudēto personu dēļ pats nav pakļauts šādiem draudiem.
2)
Direktīva 2011/95 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai ir jāinterpretē tādējādi, ka tās neliedz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kurus ir iesnieguši vienas ģimenes locekļi katrs individuāli, piemērot pasākumus, lai atrisinātu jebkādu iespējamo saistību starp šiem pieteikumiem, bet nepieļauj šādu pieteikumu kopīgu novērtēšanu. Tās arī nepieļauj, ka minēto pieteikumu izskatīšana tiek apturēta līdz kāda cita no šiem pieteikumiem izskatīšanas procedūras beigām.
3)
Direktīvas 2011/95 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij saskaņā ar šajā direktīvā noteikto sistēmu paredzēt starptautisko aizsardzību ģimenes loceklim un paplašināt šīs aizsardzības priekšrocības attiecībā uz citiem šīs ģimenes locekļiem, ar nosacījumu, ka uz viņiem neattiecas šīs pašas direktīvas 12. pantā paredzētais izslēgšanas pamats un ka viņu situācija, pateicoties vajadzībai saglabāt ģimenes vienotību, ir saistīta ar starptautiskās aizsardzības loģiku.
4)
Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzētais nepieņemamības pamats neattiecas uz tādu situāciju kā pamatlietā apskatāmā, kurā pilngadīga persona par sevi un savu nepilngadīgo bērnu ir iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas ir balstīts tostarp uz ģimenes saikņu esamību ar citu personu, kura ir atsevišķi iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
5)
Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja līdzdalība prasībā, kas pret viņa izcelsmes valsti ir celta Eiropas Cilvēktiesību tiesā, principā nedrīkst tikt uzskatīta, novērtējot Direktīvas 2011/95 10. pantā paredzētos vajāšanas iemeslus, par pierādījumu tam, ka šis pieteikuma iesniedzējs ietilpst “īpašā sociālajā grupā” šī panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, bet ir jāuzskata par vajāšanas iemeslu “politisko uzskatu” dēļ saskaņā ar minētā panta 1. punkta e) apakšpunktu, ja ir pamatoti iemesli uztraukties, ka līdzdalību šīs prasības celšanā minētā valsts varētu uztvert kā politiskas opozīcijas izpausmi, pret kuru tā varētu uzsākt pretdarbību.
6)
Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts, lasot to kopā ar atsauci uz pārsūdzības procedūru, kas minēta šīs direktīvas 40. panta 1. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesai, kurā celta prasība par lēmumu, ar ko atsaka starptautisku aizsardzību, principā ir pienākums novērtēt kā “[jaunus] paziņojumus” pēc to pārbaudes, kuru lūgusi atbildīgā iestāde, tādus starptautiskās aizsardzības piešķiršanas iemeslus vai faktus, kas, lai gan attiecas uz notikumiem vai apdraudējumiem, kuri, iespējams, notikuši pirms minētā lēmuma par atteikumu pieņemšanas vai pat pirms starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas, pirmo reizi ir minēti apelācijas tiesvedībā. Tomēr šai tiesai nav pienākuma rīkoties, ja tā konstatē, ka minētie iemesli vai fakti tika izmantoti apelācijas tiesvedības vēlākā posmā vai ka tie nav pietiekami konkrēti, lai tos pienācīgi pārbaudītu, vai arī tā konstatē – runājot par faktiem –, ka tie nav nozīmīgi vai pietiekami atšķirīgi no faktiem, kurus atbildīgā iestāde jau ir varējusi ņemt vērā.
(1) OV C 86, 20.3.2017.
Full & Egal Universal Law Academy