ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 26. jūlijā ( 1 )
Lieta C‑243/16
Antonio Miravitlles Ciurana,
Alberto Marína Lorente,
Jorge Benito García,
Juan Gregorio Benito García
pret
Contimark SA,
Jordi Socías Gispert
(Juzgado de lo Social no 30 de Barcelona (Barselonas Sociālo lietu tiesa Nr. 30, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2012/30/ES – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pants – Sabiedrību tiesības – Darba algas prasījumu piedziņa – Tiešas prasības pret uzņēmumu un prasības pret sabiedrības vadītāju kā personu, kura ir solidāri atbildīga par sabiedrības parādiem, vienlaicīga un kumulatīva celšana tajā pašā tiesā
I. Ievads
1.
Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvas 2009/101/EK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko dalībvalstis prasa no sabiedrībām [LESD 54. panta otrās daļas] nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses ( 2 ), 2., 6., 7. un 8. panta interpretāciju, Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvas 2012/30/ES par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma par Eiropas Savienības darbību 54. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses ( 3 ), 19. un 36. panta interpretāciju, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 20., 21. un 51. panta interpretāciju.
2.
Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Antonio Miravitlles Ciurana, Alberto Marína Lorente, Jorge Benito García un Juan Gregorio Benito García un Contimark SA un tās vadītāju Jordi Socías Gispert par neizmaksāto darba algu un citu piemaksu, ko šai sabiedrībai bija pienākums viņiem maksāt, piedziņu.
3.
Iesniedzējtiesa Juzgado de lo Social no 30 de Barcelona (Barselonas Sociālo lietu tiesa Nr. 30, Spānija) uzdod jautājumus par tādu Savienības tiesību normu īstenošanu, ar kurām aizsargā sabiedrību kreditoru tiesības, un to saderību ar valsts procesuālo tiesību normām, ar kurām izslēdz tās tiesas jurisdikciju, kam jāizpilda nolēmumi, ar kuriem noteikts darba algas prasījumu apmērs, pēc darba ņēmēja lūguma lemt par šo darba ņēmēju nodarbinājušās sabiedrības vadītāja atbildību ar mērķi piespriest tam solidāri atlīdzināt maksājamās summas.
4.
Šajos secinājumos es vispirms precizēšu, kāpēc tiesiskā situācija pamatlietā ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.
5.
Pēc tam es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka:
–
Direktīvas 2012/30 19. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tiem pretrunā nav tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar ko darba ņēmējam, kas ir tās sabiedrības kreditors, kura viņu nodarbināja, liek vērsties citā tiesā, nevis darba lietu tiesā, lai panāktu, ka šīs sabiedrības vadītājam piespriež solidāru atbildību viņa ar komercdarbību saistīto pienākumu neizpildes dēļ, ar nosacījumu, ka šis tiesiskais regulējums nav nelabvēlīgāks nekā tas, ar kuru regulē līdzīgas prasības valsts līmenī, un ka tā dēļ nav praktiski neiespējami vai pārmērīgi apgrūtināti īstenot ar šo direktīvu noteiktās tiesības, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, un
–
tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā nepārkāpj vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu, kas nostiprināts it īpaši Hartas 20. un 21. pantā.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Harta
6.
Saskaņā ar Hartas 20. pantu “Vienlīdzība likuma priekšā”“visas personas ir vienlīdzīgas likuma priekšā”.
7.
Hartas 21. pantā “Diskriminācijas aizliegums” ir noteikts:
“1. Aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.
2. Ievērojot Līgumu piemērošanas jomu un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”
8.
Atbilstoši Hartas 51. pantam “Piemērošanas joma”:
“1. Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un, ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.
2. Ar šo Hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma, paplašinot Savienības kompetences, un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas kompetences vai uzdevumi, nedz grozīta kompetence un uzdevumi, kā tie noteikti Līgumos.”
2. Direktīva 2009/101
9.
Direktīvas 2009/101 2. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka 1. pantā minēto sabiedrību atklātības pienākums attiecas vismaz uz šādiem dokumentiem un ziņām:
a)
dibināšanas dokuments un statūti, ja tie ir atsevišķā dokumentā;
b)
visi a) apakšpunktā minēto dokumentu grozījumi, ieskaitot sabiedrības darbības termiņa pagarināšanu;
c)
pilnīgs dibināšanas dokumenta vai statūtu teksts ar jaunākajiem grozījumiem pēc katras dibināšanas dokumenta vai statūtu grozīšanas;
d)
iecelšana amatā, atbrīvošana no amata un sīkas ziņas par personām, kas kā saskaņā ar likumu noteikta amatpersona vai kā kādas struktūras locekļi
i)
ir pilnvarotas pārstāvēt sabiedrību darījumos ar trešām personām un tiesā; no atklātībai nodotajām ziņām ir jābūt skaidram, vai personas, kas ir pilnvarotas pārstāvēt sabiedrību, to var darīt atsevišķi vai tām ir jārīkojas kopīgi,
ii)
piedalās sabiedrības pārvaldē, uzraudzībā vai kontrolē;
e)
vismaz reizi gadā – parakstītā kapitāla apjoms, ja dibināšanas dokumentā vai statūtos ir minēts reģistrētais kapitāls, ja vien kapitāla pieaugums nerada vajadzību izdarīt grozījumus statūtos;
f)
grāmatvedības dokumenti katram finanšu gadam, kas jāpublicē saskaņā ar Padomes Direktīvām 78/660/EEK ( 4 ), 83/349/EEK ( 5 ), 86/635/EEK ( 6 ) un 91/674/EEK ( 7 );
g)
sabiedrības juridiskās adreses maiņa;
h)
sabiedrības darbības izbeigšana;
i)
jebkurš tiesas nolēmums par sabiedrības atzīšanu par neesošu;
j)
likvidatoru iecelšana, sīkas ziņas par viņiem un viņiem piešķirtās pilnvaras, ja vien šādas pilnvaras skaidri un nepārprotami neizriet no tiesību aktiem vai sabiedrības statūtiem;
k)
likvidācijas pabeigšana un dalībvalstīs, kurās sabiedrību izslēgšana no uzņēmumu reģistra rada juridiskas sekas, – šādas izslēgšanas fakts.”
10.
Atbilstoši šīs direktīvas 6. pantam:
“Katra dalībvalsts nosaka, kuras personas veic formalitātes, kas saistītas ar atklātību.”
11.
Saskaņā ar minētās direktīvas 7. pantu:
“Dalībvalstis nosaka attiecīgus sodus vismaz šādos gadījumos:
a)
atklātībā nav nodoti grāmatvedības dokumenti, kā noteikts 2. panta f) punktā;
b)
tirdzniecības dokumentos vai sabiedrības tīmekļa vietnē nav norādītas 5. pantā paredzētās obligāti sniedzamās ziņas.”
12.
Šīs pašas direktīvas 8. pantā noteikts:
“Ja dibināmās sabiedrības vārdā, pirms tā ieguvusi juridiskas personas statusu, ir veikta kāda darbība un ja sabiedrība neuzņemas saistības, kas izriet no šādas darbības, attiecīgo darbību veikušās personas par to ir neierobežoti solidāri atbildīgas, ja vien nav noteikts citādi.”
3. Direktīva 2012/30
13.
Direktīvas 2012/30 preambulas 3., 5. un 12. apsvērumā ir noteikts:
“(3)
Lai nodrošinātu līdzvērtīgu minimālās aizsardzības līmeni gan akciju sabiedrību akcionāriem, gan to kreditoriem, ir īpaši svarīgi koordinēt valstu noteikumus attiecībā uz šādu sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu, palielināšanu vai samazināšanu.
[..]
(5)
Ir nepieciešami Savienības noteikumi, lai saglabātu kapitāla apjomu, kas sniedz nodrošinājumu kreditoriem, jo īpaši aizliedzot jebkuru kapitāla samazināšanu, sadalot to starp akcionāriem, ja tiem uz to nav tiesību, un ierobežojot sabiedrības tiesības iegūt pašai savas akcijas.
[..]
(12)
Lai uzlabotu kreditoru standartizētu aizsardzību visās dalībvalstīs, kreditoriem ar konkrētiem nosacījumiem būtu jāspēj izmantot tiesas vai administratīvas procedūras, ja sakarā ar akciju sabiedrības kapitāla samazināšanu ir apdraudēti viņu prasījumi.”
14.
Šīs direktīvas 19. pantā ir noteikts:
“1. Ja parakstītajā kapitālā radušies ievērojami zaudējumi, jāsasauc akcionāru kopsapulce dalībvalstu tiesību aktos noteiktajos termiņos, lai nolemtu, vai sabiedrību likvidēt vai veikt citus pasākumus.
2. Zaudējumu apjomu, kas uzskatāms par ievērojamu 1. punkta nozīmē, dalībvalstu tiesību aktos nevar noteikt lielāku par pusi no parakstītā kapitāla.”
15.
Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 34. pantu:
“Bez tiesas nolēmuma parakstīto kapitālu var samazināt ar kopsapulces lēmumu, ko pieņem saskaņā ar kvoruma un balsu vairākuma noteikumiem, kā noteikts 44. pantā, neskarot 40. un 41. pantu. Šo lēmumu publicē dalībvalstu tiesību aktos norādītajā kārtībā saskaņā ar Direktīvas [2009/101] 3. pantu.
Sapulces sasaukšanas paziņojumā jānorāda samazināšanas mērķis un tās īstenošanas veids.”
16.
Atbilstoši minētās direktīvas 36. pantam:
“1. Parakstītā kapitāla samazināšanas gadījumā vismaz tie kreditori, kuru prasījumi ir radušies pirms kapitāla samazināšanas lēmuma publicēšanas, ir tiesīgi vismaz uz nodrošinājumu par prasījumiem, kuriem termiņš nav iestājies līdz minētās publikācijas dienai. Dalībvalstis nevar atteikt šādas tiesības, ja vien kreditoram nav attiecīgas aizsardzības vai ja vien šāda aizsardzība nav nepieciešama, ņemot vērā sabiedrības aktīvus.
Dalībvalstis paredz nosacījumus, kā īstenot pirmajā daļā paredzētās tiesības. Jebkurā gadījumā dalībvalstis nodrošina, ka kreditoriem ir ļauts griezties attiecīgā administratīvā vai tiesu iestādē atbilstīgas aizsardzības iegūšanai, ja viņi var ticami pierādīt, ka parakstītā kapitāla samazināšanas dēļ viņu prasījumi ir apdraudēti un ka no sabiedrības nav saņemta nekāda atbilstīga aizsardzība.
2. Dalībvalstu tiesību aktos paredz arī vismaz to, ka samazināšana nav spēkā vai ka maksājumi akcionāriem nav izdarāmi, kamēr kreditori nav saņēmuši tiem pienākošos maksājumus vai ja tiesa ir nolēmusi, ka to pieteikumi nav pieņemami.
3. Šo pantu piemēro, ja parakstītā kapitāla samazināšana izraisa pilnīgu vai daļēju atteikšanos izdarīt akcionāru ieguldījumu bilances maksājumus.”
B. Spānijas tiesības
17.
Ley de Sociedades de Capital (Likums par kapitālsabiedrībām, turpmāk tekstā – “LSC”), kas apstiprināts ar 2010. gada 2. jūlijaReal Decreto Legislativo 1/2010 (Karaļa leģislatīvais dekrēts 1/2010) ( 8 ), 236. pantā “Atbildības piemērošanas gadījumi” ir noteikts:
“1. Sabiedrības vadītāji [..] ir atbildīgi sabiedrības, tās dalībnieku un kreditoru priekšā par kaitējumu, kas radies prettiesisku vai statūtiem neatbilstošu darbību vai bezdarbības dēļ vai kas izriet no ar viņu amatu saistītu pienākumu neizpildes.
2. Sabiedrības vadītājus no atbildības nekādā ziņā neatbrīvo apstāklis, ka aktu vai vienošanos, kas rada kaitējumu, ir pieņēmusi, apstiprinājusi vai ratificējusi kopsapulce.”
18.
Šā likuma 237. pantā “Atbildības solidārais raksturs” ir noteikts:
“Visi sabiedrības pārvaldes struktūras locekļi, kuri ir pieņēmuši lēmumu vai veikuši darbību, kas rada kaitējumu, ir solidāri atbildīgi, izņemot tos, kuri var pierādīt, ka nezināja par šādu lēmumu vai darbību esamību, nebūdami iesaistīti ne to pieņemšanā, ne veikšanā, vai, ja viņi par tādiem zināja, darīja visu, kas pienākas, lai novērstu kaitējumu, vai ja viņi skaidri iestājās pret minēto lēmumu vai darbību.”
19.
Saskaņā ar minētā likuma 238. panta 1. punktu “Sabiedrības prasība sakarā ar atbildību”:
“Prasību pret vadītājiem sakarā ar atbildību ceļ sabiedrība, pamatojoties uz iepriekšēju kopsapulces lēmumu, kas var tikt pieņemts pēc jebkura sabiedrības dalībnieka lūguma [..].”
20.
Atbilstoši LSC 240. pantam “Sabiedrības kreditoru subsidiārās tiesības celt prasību”:
“Sabiedrības kreditori var celt prasību pret vadītājiem sakarā ar atbildību, ja to nav cēlusi sabiedrība vai tās dalībnieki, ar nosacījumu, ka sabiedrībai nav pietiekamu aktīvu, lai apmierinātu viņu prasījumu.”
21.
Šā likuma 241. pantā “Individuāla prasība sakarā ar atbildību” ir noteikts:
“Pastāv iespēja celt prasības par zaudējumu atlīdzību, kas pienākas sabiedrības dalībniekiem vai trešajām personām sakarā ar vadītāju rīcību, kura tieši kaitē to interesēm.”
22.
Tā paša likuma 362. pantā “Darbības izbeigšana tiesību aktos vai statūtos noteikta pamata dēļ” ir noteikts:
“Kapitālsabiedrības darbība tiek izbeigta, ja kopsapulce vai ar tiesas lēmumu pienācīgi konstatē ar tiesību aktiem vai statūtiem pamatotu darbības izbeigšanas pamatu.”
23.
No minētā likuma 363. panta 1. punkta “Darbības izbeigšanas pamati” izriet, ka:
“1. Kapitālsabiedrības darbība ir jāizbeidz:
a)
ja tiek izbeigtas darbības, kas veido sabiedrības mērķi. Darbība tiek uzskatīta par izbeigtu, ja bezdarbības periods bijis ilgāks nekā viens gads;
[..]
e)
ja zaudējumu dēļ sabiedrības neto aktīvi ir samazinājušies līdz summai, kas ir mazāka par pusi no pamatkapitāla, ja vien tas netiek palielināts vai samazināts pietiekamā apjomā un ja nav iestājusies situācija, ka jāpiesaka maksātnespēja.
[..]”
24.
LSC 365. pantā “[Sapulces] sasaukšanas pienākums” ir noteikts:
“1. Sabiedrības vadītāji divu mēnešu laikā sasauc kopsapulci, lai tā lemtu par darbības izbeigšanu vai sabiedrības maksātnespējas gadījumā – par bankrota procedūras uzsākšanu.
Ikviens akcionārs var pieprasīt, lai [sabiedrības] vadītāji sasauktu kopsapulci, ja viņš uzskata, ka pastāv kāds darbības izbeigšanas pamats vai ka sabiedrība ir maksātnespējīga.
2. Kopsapulce var balsot par darbības izbeigšanu vai, ja to paredz darba kārtība, par jebkādu lēmumu, kas nepieciešams [darbības izbeigšanas] pamata izbeigšanai.”
25.
Atbilstoši šā likuma 366. pantam “Darbības izbeigšana tiesas ceļā”:
“1. Ja nav sasaukta kopsapulce vai ja tā nesapulcējas vai nepieņem kādu no iepriekšējā pantā minētajiem lēmumiem, ikviena ieinteresētā persona var pieprasīt sabiedrības darbības izbeigšanu juridiskās adreses atrašanās vietas komerclietu tiesā. Prasība par darbības izbeigšanu tiesas ceļā ir vērsta pret sabiedrību.
2. Sabiedrības vadītājiem ir pienākums prasīt sabiedrības darbības izbeigšanu tiesas ceļā, ja kopsapulce pieņem lēmumu pret darbības izbeigšanu vai ja tā nevarēja pieņemt nekādu lēmumu.
Pieprasījums tiek iesniegts divu mēnešu laikā no datuma, kurā bija paredzēta kopsapulces notikšana, ja tā nenotika, vai no datuma, kad kopsapulce sanāca, ja tika pieņemts lēmums pret darbības izbeigšanu vai ja tā nevarēja pieņemt nekādu lēmumu.”
26.
Minētā likuma 367. panta 1. punktā “Vadītāju solidārā atbildība” ir noteikts:
“Vadītāji, kuri divu mēnešu laikā neizpilda pienākumu sasaukt kopsapulci, lai tā attiecīgā gadījumā lemtu par darbības izbeigšanu, kā arī vadītāji, kuri nepieprasa darbības izbeigšanu tiesas ceļā vai attiecīgā gadījumā divu mēnešu laikā no datuma, kurā bija paredzēta kopsapulces tikšanās, ja tā nenotika, vai no datuma, kad kopsapulce sanāca, ja tika pieņemts lēmums pret darbības izbeigšanu, nepiesaka maksātnespēju, ir solidāri atbildīgi par sabiedrības saistībām pēc tam, kad ir radies likumīgais pamats darbības izbeigšanai.”
27.
1985. gada 1. jūlijaLey Orgánica 6/1985 del poder judicial (Konstitutīvais likums par tiesu varu 6/1985) ( 9 ) 9. pantā ir noteikts:
“1. Tiesas īsteno savu jurisdikciju vienīgi tajos gadījumos, attiecībā uz kuriem tiesību akti tām piešķir šādu kompetenci.
2. Tiesas un civiltiesas vēl bez to kompetencē esošajiem jautājumiem skata arī visus tos jautājumus, uz kuriem neattiecas cita tiesu sistēma.
[..]
5. Sociālo lietu tiesas izskata prasības pieteikumus, kas attiecas uz tiesībām sociālo lietu jomā gan individuālos, gan kolektīvos strīdos, kā arī sūdzības, kas saistītas ar sociālo nodrošinājumu vai vērstas pret valsti gadījumos, kad saskaņā ar darba tiesībām tai ir piešķirta atbildība attiecīgajā lietā.
[..]”
28.
Šā likuma 10. panta 1. punktā ir noteikts:
“Vienīgi prejudiciālā kārtā katra tiesu sistēma var skatīt lietas, attiecībā uz kurām tai nav piešķirta izņēmuma jurisdikcija.”
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
29.
Prasītāji pamatlietā bija pieņemti darbā akciju sabiedrībā Contimark, kura dibināta 1992. gadā, kuras pamatkapitāls bija EUR 60101, 21 un kuru kopš 2010. gada vadīja viens vadītājs J. Socías Gispert.
30.
Šī sabiedrība cieta ievērojamus finansiālus zaudējumus 2012. gadā (EUR 240150) un 2013. gadā (EUR 541559), līdz izbeidza darbību 2013. gada otrajā semestrī.
31.
Sabiedrības vienīgais vadītājs nesasauca akcionāru sapulci, lai samazinātu pamatkapitālu, un neprasīja, lai tiek uzsākta maksātnespējas procedūras lieta pēc paša vēlēšanās saskaņā ar 2003. gada 9. jūlijaLey Concursal (Maksātnespējas likums) ( 10 ), ne arī sasauca akcionārus, lai minētās sabiedrības darbības izbeigšana tiktu konstatēta atbilstoši LSC 362. un 363. pantam.
32.
Pirms Contimark darbības izbeigšanas viens no prasītājiem pamatlietā 2013. gada aprīlī uzsāka procesu Juzgado de lo Social no 33 de Barcelona (Barselonas Sociālo lietu tiesa Nr. 33, Spānija), lūdzot konstatēt viņa darba līguma izbeigšanu sakarā ar darba algas nemaksāšanu. Pārējie prasītāji pamatlietā cēla prasību pret viņu atlaišanu, kas notika 2013. gada maijā un jūnijā. 2013. gada beigās Juzgado de lo Social no 33 de Barcelona (Barselonas Sociālo lietu tiesa Nr. 33) piesprieda Contimark viņiem samaksāt neizmaksātās algas un piemaksas.
33.
Pēc tam prasītāji pamatlietā iesniedza prasību par viņu prasījumu piedziņu Juzgado de lo Social no 30 de Barcelona (Barselonas Sociālo lietu tiesa Nr. 30), iesniedzējtiesā, kas ir īpaši atbildīga par spriedumu sociālajā jomā izpildi. Sakarā ar sabiedrības Contimark maksātnespēju un algu garantijas, kas ieviesta algotu darbinieku interesēs šādos gadījumos, robežsummu viņu prasījumi tika daļēji dzēsti.
34.
Viņi iesniedzējtiesā cēla blakusprasību pret Contimark vadītāju, prasot atzīt viņa atbildību tajā, ka nav ievērotas LSC normas, un liekot izmaksāt atlikušās summas, kas viņiem pienākas, solidāri ar sabiedrību.
35.
Iesniedzējtiesa pauž šaubas par Savienības tiesību saderību ar Sala de lo Social del Tribunal Supremo (Spānijas Augstākās tiesas Sociālo lietu palāta, Spānija) kopš 1997. gada iedibināto judikatūru, saskaņā ar kuru jurisdikcija lemt par vadītāja atbildību ir komerclietu tiesām.
36.
Tā precizē, ka, lai paziņotu, ka sociālo lietu tiesām nav jurisdikcijas skatīt prasības pret sabiedrību un solidāri – pret vadītāju sakarā ar viņa kā vadītāja ar komercdarbību saistītu pienākumu neizpildi, Sala de lo Social del Tribunal Supremo (Spānijas Augstākās tiesas Sociālo lietu palāta) savu lēmumu pamato šādi:
–
lūgums piespriest solidāru atbildību nav sākotnējs jautājums, kas tiktu uzdots darba strīdu iztiesāšanas procesā un kas tādējādi ietilptu sociālo lietu tiesu jurisdikcijā, jo tā risinājums nav nepieciešams pamata jautājuma iztiesāšanai un tas to nekādi neietekmē;
–
vadītāja parādi ir parādi nevis pret darba ņēmējiem, bet pret sabiedrību;
–
par iespējamu tādu apstākļu pastāvēšanu, kas rada tiesisku pienākumu izbeigt sabiedrības darbību, vienmēr ir jābūt iepriekš pieņemtam lēmumam, ko pieņem tiesas, kuru jurisdikcijā ir komerclietas, jo šis nav papildu jautājums attiecībā pret saistībām sociālajā jomā.
37.
Iesniedzējtiesa uzsver, ka laikā no 1997. līdz 2000. gadam par labu citam judikatūras virzienam sociālo lietu tiesām tika atzīta jurisdikcija lemt par blakusprasībām, kas vērstas uz to, lai pie solidāras atbildības tiktu saukti vadītāji, kuri līdz 1992. gada 30. jūnijam nebija pielāgojuši akciju sabiedrību statūtus un to pamatkapitāla minimālo apjomu, kas tiem bija jādara atbilstoši likumam par sabiedrībām, kurš kopš tā laika ir atcelts un aizstāts ar LSC. Sala de lo Social del Tribunal Supremo (Spānijas Augstākās tiesas Sociālo lietu palāta) toreiz pamatojās tieši uz konstatējumu, ka prasības pamatojums izriet no darba līguma.
38.
Šī tiesa būtībā uzskata, ka sabiedrības parādu darba algas raksturam un vadītāju likuma paredzētajai solidārajai atbildībai pret kreditoriem ir jānosaka tas, ka sociālo lietu tiesu jurisdikcija tiek paplašināta, ietverot jomas, kas nav tām piešķirtas.
39.
Tā tostarp atzīmē, ka ar speciālajām tiesību normām Spānijas likumdevējs ir paredzējis gadījumus, kuros citas tiesas, nevis komerclietu tiesas var lemt par vadītāju solidāro atbildību. Tādējādi tiesas, kas izskata administratīvos strīdus, nodrošina tiesisko kontroli tādiem administratīviem lēmumiem par atbildības paplašināšanu attiecībā uz parādiem, kas saistīti ar sociālo nodrošinājumu, kuri pieņemti pret vadītājiem, piemērojot Ley General de la Seguridad Social (Vispārējais sociālā nodrošinājuma likums), kas apstiprināts ar 1994. gada 20. jūnijaReal Decreto Legislativo 1/1994 (Karaļa leģislatīvais dekrēts 1/1994) ( 11 ), 30. panta 2. punktu. Ar 2011. gada 10. oktobraLey reguladora de la Jurisdicción Social (Likums par jurisdikciju darba un sociālo jautājumu lietās) ( 12 ) 240. panta 3. punktu tām arī atļauj paplašināt solidāro atbildību attiecībā uz parādiem, kas izriet no darba līguma vai saskaņā ar sociālā nodrošinājuma sistēmu attiecas uz komercsabiedrību akcionāriem, dalībniekiem un vadītājiem (faktiskajiem vadītājiem), kas nav juridiskas personas, ar komercdarbību saistītu pienākumu neizpildes gadījumos.
40.
Šajos apstākļos Juzgado de lo Social no 30 de Barcelona (Barselonas Sociālo lietu tiesa Nr. 30) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai, pamatojoties uz Direktīvu 2009/101 un Direktīvu 2012/30, kuras tostarp [Spānijas tiesībās] ir transponētas ar [LSC] 236., 237., 238., 241. un 367. pantu, komercsabiedrības kreditors, kurš Spānijas kompetentajā tiesā – sociālo lietu tiesā – piesaka savus no darba līguma izrietošos prasījumus, ir tiesīgs vienlaikus tajā pašā tiesā izvirzīt tiešu prasību pret uzņēmumu par darba tiesisko attiecību parādsaistībām un kumulatīvi, pamatojoties uz šajās direktīvās, kuras transponētas ar Spānijas LSC, noteikto ar komercdarbību saistīto pienākumu neizpildi, prasību pret fizisku personu – sabiedrības vadītāju kā personu, kura ir solidāri atbildīga par sabiedrības parādiem?
2)
Vai Sala de lo Social del Tribunal Supremo [(Augstākās tiesas Sociālo lietu palāta)] judikatūra, kas iedibināta 1997. gada 28. februāra spriedumā (RJ 1997\4220), 1997. gada 28. oktobra spriedumā (RJ 1997\7680), 1997. gada 31. decembra spriedumā (RJ 1997\9644), 1998. gada 13. aprīļa spriedumā (RJ 1998\4577), 2000. gada 17. janvāra spriedumā (RJ 2000\918), 2000. gada 9. jūnija spriedumā (RJ 2000\5109), 2002. gada 8. maija spriedumā un 2012. gada 20. decembra spriedumā, pārkāpj Direktīvas 2009/101 2., 6., 7. un 8. pantu un Direktīvas 2012/30 19. un 36. pantu, nosakot, ka Spānijas sociālo lietu tiesas attiecībā uz prasījumiem, kuri izriet no darba tiesiskajām attiecībām [darba līguma], nevar tieši piemērot šajās direktīvās, kuras transponētas ar Spānijas LSC 236., 237., 238., 241., 367. un citiem pantiem, komercsabiedrību kreditoriem paredzētās garantijas, ja šo komercsabiedrību galvenie atbildīgie, fiziskās personas, nav izpildījušas Direktīvā 2009/101 un Direktīvā 2012/30, kuras transponētas ar LSC, noteiktās formālās prasības par sabiedrības pamatdokumentu nodošanu atklātībā?
3)
Vai Sala de lo Social del Tribunal Supremo [(Augstākās tiesas Sociālo lietu palāta)] judikatūra, kas iedibināta 1997. gada 28. februāra spriedumā (RJ 1997\4220), 1997. gada 28. oktobra spriedumā (RJ 1997\7680), 1997. gada 31. decembra spriedumā (RJ 1997\9644), 1998. gada 13. aprīļa spriedumā (RJ 1998\4577), 2000. gada 17. janvāra spriedumā (RJ 2000\918), 2000. gada 9. jūnija spriedumā (RJ 2000\5109), 2002. gada 8. maija spriedumā un 2012. gada 20. decembra spriedumā, pārkāpj [Hartas] 20. un 21. pantu saistībā ar 51. pantu, liekot kreditoram, darba ņēmējam, kura prasījums izriet no darba līguma, celt divas prasības – vispirms sociālo lietu tiesā, lai panāktu no darba tiesiskajām attiecībām izrietošu prasījumu pret darba devēju [uzņēmumu] atzīšanu, un pēc tam – civillietu/komerclietu tiesā, lai saņemtu no sabiedrības vadītāja vai citām fiziskām personām solidārās garantijas[, lai konstatētu sabiedrības vadītāja vai citu fizisku personu solidāru atbildību], ja šāda prasība – neatkarīgi no prasījuma veida – nav noteikta attiecībā ne pret viena cita veida kreditoriem ne Direktīvā 2009/101, ne Direktīvā 2012/30, nedz arī valsts tiesību normās, ar kurām transponē šos Kopienas tiesību aktus?”
IV. Mana analīze
41.
Vispirms, turpinot jautājumu, uz kuru puses bija aicinātas atbildēt tiesas sēdē, es izklāstīšu, kāpēc, pēc manām domām, Direktīvas 2012/30 19. pants ir jāpiemēro tādā situācijā kā pamatlietā. Pēc tam es izskatīšu pēc būtības iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus.
A. Par Tiesas jurisdikciju
42.
Strikti turoties pie iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu formulējuma, pirmais ir vērsts uz to, lai noteiktu, vai Direktīva 2009/101 un Direktīva 2012/30 piešķir kreditoram, kurš ir darba ņēmējs, tiesības tajā pašā tiesā iesniegt prasību par sava prasījuma pret sabiedrību piedziņu un prasību, kas vērsta uz to, lai šīs sabiedrības vadītājam tiek piespriesta solidāra atbildība. Otrais jautājums attiecas uz Spānijas judikatūru, kas izslēdz darba lietu tiesu jurisdikciju konstatēt to, ka sabiedrību atbildīgās personas nav izpildījušas pienākumus nodot atklātībā sabiedrību pamatdokumentus. Trešais jautājums attiecas uz vienlīdzības trūkumu starp kreditoriem, kas ir darba ņēmēji, un kreditoriem, kas nav darba ņēmēji un kas nav spiesti uzsākt atsevišķas procedūras.
43.
Attiecībā uz Tiesas jurisdikciju uzreiz atklājas divas grūtības. Pirmā ir saistīta ar Direktīvas 2009/101 un Direktīvas 2012/30 nosacījumiem, kas minēti pirmajos divos jautājumos un kas jāskata kopā vispirms ( 13 ). Otro rada to priekšmets, proti, nevis to valsts noteikumu saturs, kuriem jānodrošina rezultāts, kas jāsasniedz ar šīm direktīvām, bet izvēle ierobežot Spānijas darba lietu tiesu jurisdikciju ratione materiae, lai tos īstenotu.
44.
Lai pārbaudītu, kā to prasa iesniedzējtiesa, Direktīvas 2009/101 un Direktīvas 2012/30 piemērojamību, es iesaku, pirmkārt, vispirms konstatēt, ka pamatlietas priekšmets ir vadītāja atbildība sakarā ar viņa pienākumu neizpildi saistībā ar viņa vadītās sabiedrības maksātnespēju vai darbības izbeigšanu.
45.
Tiesa, ka Direktīvā 2009/101 un Direktīvā 2012/30 ietverto prasību mērķis ir uzlabot piekļuvi ar sabiedrību finansiālo situāciju saistītajai informācijai un veicināt to, ka grūtību gadījumos atbildīgās struktūras pieņem lēmumus, tādējādi aizsargājot trešo pušu un kreditoru intereses.
46.
Tomēr atsauce uz Direktīvu 2009/101, ciktāl tā it īpaši attiecas uz pienākumu publicēt aktus un dokumentus, kas ļauj trešajām pusēm veikt uzraudzību, ir neefektīva, jo vadītājam tieši tiek pārmests tas, ka viņš neveica nekādas darbības.
47.
Tātad atliek pārbaudīt, vai atsauce uz Direktīvu 2012/30, it īpaši tās 19. un 36. pantu, ir atbilstīga. Kā norādīts šīs direktīvas preambulas 3. apsvērumā, šā instrumenta mērķis ir koordinēt valstu noteikumus attiecībā uz sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu, palielināšanu un samazināšanu, lai nodrošinātu līdzvērtīgu minimālās aizsardzības līmeni gan šo sabiedrību akcionāriem, gan kreditoriem. Turklāt šīs direktīvas preambulas 5. apsvērumā ir precizēts, ka “ir nepieciešami Savienības noteikumi, lai saglabātu kapitāla apjomu, kas sniedz nodrošinājumu kreditoriem”.
48.
Tieši tāpēc, lai sasniegtu šos mērķus, minētās direktīvas 19. panta 1. punktā ir noteikts, ka tad, “ja parakstītajā kapitālā radušies ievērojami zaudējumi, jāsasauc akcionāru kopsapulce dalībvalstu tiesību aktos noteiktajos termiņos, lai nolemtu, vai sabiedrību likvidēt vai veikt citus pasākumus”.
49.
Turpretī, lai arī Direktīvas 2012/30 36. pants iekļaujas tajā pašā loģikā, man nešķiet atbilstīgi uz to atsaukties, jo no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu aprakstītajiem faktiskajiem apstākļiem izriet, ka strīds nav saistīts ar lēmumu samazināt kapitālu, uz ko attiecas šīs direktīvas 34. pantā noteiktais publicēšanas pienākums.
50.
Turklāt man šķiet lietderīgi precizēt, jo Tiesai tas ir jāpārbauda ( 14 ), ka, pēc manām domām, nevienu citu tiesību normu nav pamata interpretēt.
51.
Tomēr, kā tika norādīts tiesas sēdē, iesniedzējtiesas minētajā Direktīvas 2012/30 19. pantā nav ietverts neviens precizējums par atbildīgo struktūru ( 15 ), ja nav notikusi kopsapulces sasaukšana.
52.
Tādējādi var uzsvērt atšķirību no minētās direktīvas 34. panta pirmās daļas formulējuma. Tajā noteikts publicēšanas pienākums gadījumā, ja kopsapulce pieņem lēmumu par parakstītā kapitāla apjoma samazināšanu saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību aktos noteikto kārtību atbilstoši Direktīvas 2009/101 3. pantam. Šī atsaukšanās sasaista ar šīs direktīvas 7. pantu, saskaņā ar kuru dalībvalstis “nosaka attiecīgus sodus” publicēšanas pienākuma neievērošanas gadījumā.
53.
Līdz ar to, otrkārt, ir jānoskaidro, kādā veidā pamatlietas, kas attiecas uz sabiedrības pārvaldes struktūras atbildību par to, ka nav veiktas lietderīgās darbības, lai garantētu maksājumu kreditoriem, priekšmets ir padarīt efektīvu ar Direktīvas 2012/30 19. pantu noteikto prasību.
54.
Vispirms ir jānorāda uz šīs normas formulējuma imperatīvo raksturu ( 16 ). No tā noteikti izriet atbildības iestāšanās, kas pamato to, ka Savienības likumdevējs nav uzskatījis par lietderīgu šādā gadījumā paredzēt to, ka dalībvalstis noteiktu nosacījumus, kā īstenot prasību par atbildību ( 17 ).
55.
Turpinot – apspriežamās valsts tiesību normas liek uzskatīt, ka ar tām tiecas garantēt rezultātus, kuri jāsasniedz ar Direktīvu 2012/30 un ir vērsti uz to, lai aizsargātu sabiedrību kreditoru tiesības, it īpaši gadījumos, ja parakstītajā kapitālā radušies ievērojami zaudējumi. Tādējādi ar šā likuma 363. pantu noteikti kapitālsabiedrības darbības izbeigšanas pamati, it īpaši tad, ja tās neto aktīvi ir samazinājušies līdz summai, kas ir mazāka par pusi no kapitāla, vai ja sabiedrības darbība ir izbeigta. Saskaņā ar šā likuma 365. pantu vadītājam ir jāsasauc kopsapulce, lai tiktu pieņemts lēmums, proti, par sabiedrības darbības izbeigšanu vai maksātnespējas procedūras uzsākšanu. Ar minētā likuma 367. pantu noteiktā vadītāju solidārā atbildība, ja nav notikusi kopsapulces sasaukšana, atspoguļo gribu – kura saskan ar šīs direktīvas izvirzīto mērķi – panākt ļoti ātru it īpaši kreditorus sargājošu procedūru īstenošanu, lai tiktu ierobežoti riski, kas saistīti ar sabiedrības struktūru bezdarbību. Tāpat, lai pastiprinātu vadītāja pienākumu neizpildes sekas, LSC 236. pantā paredzēta kreditoriem radīto zaudējumu atlīdzināšana, savukārt šā paša likuma 240. pantā šajā nolūkā noteikta iespēja celt tiešu prasību.
56.
Tādējādi, tā kā pieņemtās normas atbilst Direktīvas 2012/30 19. pantā noteiktajam nepārprotamajam pienākumam un sekmē tās noteikumu efektivitāti ( 18 ), šīs normas ietilpst tās piemērošanas jomā, lai arī tās neatbilst tajā skaidri noteiktam pienākumam ( 19 ).
57.
Šajos apstākļos tagad iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi ir jāizskata pēc būtības un tādējādi jāaplūko otrās grūtības, ko tie rada.
B. Par lietas būtību
1. Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu
58.
Attiecībā uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, kas ir savstarpēji saistīti, vispirms uzsvēršu to priekšmeta īpatnību. Būtībā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Spānijas likumdevēja izvēlēm tiesas sistēmas organizācijas jomā, lai ļautu kreditoriem panākt tāda vadītāja solidāru atbildību, kurš nav izpildījis savus pienākumus, it īpaši to, kas noteikts Direktīvas 2012/30 19. pantā.
59.
Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ( 20 ), ja nav Savienības tiesiskā regulējuma attiecīgajā jautājumā, saskaņā ar procesuālās autonomijas principu katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķir Savienības tiesības.
60.
Tomēr, tā kā dalībvalstīm katrā ziņā ir jānodrošina efektīva šo tiesību aizsardzība ( 21 ), šie procesuālie noteikumi nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts tiesībās (līdzvērtības princips), ne arī padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) ( 22 ).
61.
Šīs līdzvērtības un efektivitātes prasības ir spēkā arī attiecībā uz to tiesu noteikšanu, kurām ir jurisdikcija lemt tiesvedībās, kuru pamatā ir šīs tiesības ( 23 ).
62.
Līdz ar to uzdotais jautājums ir jāsaprot tādā nozīmē, ka iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2012/30 19. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ( 24 ) ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar ko darba ņēmējam, kas ir tās sabiedrības kreditors, kura viņu nodarbināja, liek vērsties citā tiesā, nevis darba lietu tiesā, lai panāktu, ka šīs sabiedrības vadītājam piespriež solidāri atlīdzināt šim darba ņēmējam maksājamās summas.
63.
Principā valsts tiesai ir jāpārbauda, vai procesuālie noteikumi, kam valsts tiesībās jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķir Savienības tiesības, atbilst šiem principiem. Tomēr, domājot par vērtējumu, kas valsts tiesai būs jāveic, Tiesa var tai sniegt noteiktus elementus saistībā ar Savienības tiesību interpretāciju ( 25 ).
64.
Līdzvērtības principa ievērošana prasa, lai attiecīgā valsts tiesību norma tiktu piemērota bez atšķirībām gan prasībām, kuru pamatā ir Savienības tiesību pārkāpums, gan tām, kuru pamatā ir valsts tiesību pārkāpums, ja tām ir līdzīgs priekšmets un pamats ( 26 ). Tomēr, kā Tiesa jau ir lēmusi, šo principu nevar interpretēt tādējādi, ka tas uzliek par pienākumu dalībvalstij savu vislabvēlīgāko regulējumu attiecināt uz visām prasībām, kas celtas darba tiesību jomā ( 27 ). Lai pārbaudītu, vai līdzvērtības princips ir ievērots, valsts tiesai ir jāvērtē gan iekšēja rakstura šķietami līdzīgu lietu priekšmets, gan galvenie elementi ( 28 ). Tāpat ir jāņem vērā attiecīgo normu vieta visā procedūrā kopumā, minētās procedūras norise un šo noteikumu īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs ( 29 ).
65.
Tomēr, tāpat kā Eiropas Komisija, es konstatēju, ka iesniedzējtiesa nav sniegusi informāciju par labvēlīgākiem pieņemamības un procesuālajiem noteikumiem, lai īstenotu valsts tiesību aktos paredzētās tiesības, kas varētu radīt šaubas par šā principa ievērošanu. Ar iesniedzējtiesas minētajām speciālajām tiesību normām ( 30 ) tiek regulēti procesi, kas nav salīdzināmi, jo tajos nav paredzēts, ka darba lietu tiesai būtu jurisdikcija skatīt citas prasības, kas nav saistītas ar darba līguma izpildi. Citiem vārdiem sakot, ir jānoskaidro, vai strīdīgo normu piemēro tikai prasībām, kas vērstas uz to, lai piespriestu vadītāja solidāru atbildību, kamēr attiecībā uz citām prasībām pietiktu ar vienas tiesvedības uzsākšanu darba lietu tiesā ( 31 ).
66.
Attiecībā uz efektivitātes principu iesniedzējtiesas izklāstītās grūtības ir saistītas nevis ar tiesību aizsardzības līdzekļu neesamību vai ārkārtējām grūtībām to īstenot ( 32 ), bet tikai ar vispārīgi formulētām neērtībām ( 33 ) attiecībā uz jurisdikcijas sadali starp divām specializētajām tiesām dažādās jomās.
67.
Līdz ar to ir jāatgādina, ka attiecīgais procesuālais noteikums ir jāanalizē, ņemot vērā tā vietu visā procedūrā kopumā, kā arī minētās procedūras norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šādā skatījumā vajadzības gadījumā ir jāņem vērā valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās noteiktības princips un procesa pienācīga norise ( 34 ).
68.
Tādējādi es uzskatu, ka pamatlietā ir jālīdzsvaro ( 35 ) priekšrocības un trūkumi, kas piemīt izvēlei sadalīt jurisdikciju starp divām specializētām tiesām.
69.
Kreditora, kas ir darba ņēmējs, interese, lai visus iztiesātā strīda aspektus skatītu viena tiesa, nav noliedzama praktisku ar termiņu un izmaksām saistītu apsvērumu dēļ. Kā tiesas sēdē uzsvēra A. Marína Lorente pārstāvis, ar šiem apsvērumiem tika pamatots tas, ka Tiesa lēma, ka pienākums uz noteiktu laiku nodarbinātam darbiniekam “celt jaunu prasību, vajadzības gadījumā citā tiesā, lai varētu noteikt pienācīgu sankciju gadījumā, kad kāda tiesa ir konstatējusi secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu” ( 36 ), nav saderīgs ar efektivitātes principu, jo “[šim darbiniekam] no tā noteikti rodas procesuālas neērtības, tostarp izmaksu, ilguma un pārstāvības noteikumu ziņā” ( 37 ).
70.
Tomēr es uzskatu, ka šo risinājumu nevar atkal pieņemt. Būtībā minētajā lietā runa bija par tādas situācijas izvērtēšanu, kurā bija jāuzsāk divi atsevišķi procesi: viens, lai konstatētu pārkāpumu, otrs, lai to sodītu ( 38 ). Šo risinājumu galvenokārt pamato tiešā saikne starp prasībām un pušu savstarpējā juridiskā saikne ( 39 ), bet jautājums par tiesas specializāciju ir papildu jautājums ( 40 ).
71.
Manuprāt, elementi, kas jāņem vērā pamatlietā, ir ļoti atšķirīgi. Būtībā, kā to tiesas sēdē uzsvēra Spānijas valdība, jautājumam par vadītāja atbildību nav saistības ar darba algu prasījuma noteikšanu. Turklāt šī blakusprasība tika iesniegta tikai apmierināto mantisko prasījumu izpildes stadijā.
72.
Tādējādi neērtības, kas saistītas ar divu atsevišķu lietu uzsākšanu, lai pēc būtības skatītu jautājumus, kam nav tiešas saiknes, ir jāpārbauda, ņemot vērā tiesiskās noteiktības prasību, ar ko parasti tiek pamatota tiesu specializācija gan sociālo lietu, gan komerclietu jomā.
73.
Tās pamatā ir konstatējums, ka dažu strīdu specifiskums un tehniskie aspekti pieprasa strīda koncentrāciju, lai veicinātu tā izpratni un skatīšanu. Tāds ir to lietu gadījums, kas saistītas ar darba devēja un darba ņēmēja darba attiecībām, kā arī ar komerclietu jomu, kad runa ir par strīdiem saistībā ar komercsabiedrībās pieņemtajiem lēmumiem, it īpaši finansiālu grūtību gadījumos, un konkrētāk ar to vadītāju atbildību ( 41 ).
74.
Šāda organizācija veicina arī strīda izvērtēšanu kopumā, ļaujot vienai tiesai skatīt visas kreditoru prasības un atvieglot to apstākļu analīzi, kuros var atzīt vadības struktūru atbildību.
75.
Šajā saistībā būtu pat iespējams uzskatīt, ka šāda specializācija ir saskanīga ar Savienības likumdevēja izvirzīto mērķi, kas vērsts uz to, lai lēmumi attiecībā uz sabiedrībām, piemēram, gadījumā, ja tiek samazināts kapitāls, tiktu pieņemti tā, lai “uzlabotu kreditoru standartizētu aizsardzību visās dalībvalstīs” ( 42 ).
76.
Tādējādi izvēle nepiešķirt tiesai, kuras izņēmuma jurisdikcija vērsta uz to, lai nodrošinātu darba tiesību aktos paredzēto tiesību efektivitāti, iespēju skatīt jautājumu par vadītāja atbildību, kas piešķirta citai specializētajai tiesai, kura nav saistīta ar darba līguma izpildi, manuprāt, īpaši nesarežģī darba ņēmēju tiesību īstenošanu a fortiori darba algas prasījumu piespiedu piedziņas stadijā pēc ar to saistītās īpašās privilēģijas obligātās piemērošanas un algu garantijas fondu piesaistes ( 43 ).
77.
Turklāt var norādīt, kā tika atgādināts tiesas sēdē, ka attiecīgie valsts tiesību akti sniedz darba ņēmējiem iespēju nodrošināties pret pārvaldes struktūru bezdarbību, pieprasot sabiedrības darbības izbeigšanu komerclietu tiesā ( 44 ) vai arī radīto zaudējumu atlīdzināšanu ( 45 ). Šo procedūru īstenošanu darba ņēmējiem atvieglo viņu klātbūtne uzņēmumā un līdz ar to tiešā piekļuve nepieciešamajai informācijai.
78.
Tāpat var pievērst uzmanību tam, ka neviena no iesniedzējtiesas minētajām normām neizslēdz darba ņēmēju iespēju brīvprātīgi iestāties tādā vadītāja atbildības atzīšanas procedūrā, kuru jau sākuši citi kreditori.
79.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt, ka Direktīvas 2012/30 19. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tiem pretrunā nav tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar ko darba ņēmējam, kas ir tās sabiedrības kreditors, kura viņu nodarbināja, liek vērsties citā tiesā, nevis darba lietu tiesā, lai panāktu, ka šīs sabiedrības vadītājam piespriež solidāru atbildību viņa ar komercdarbību saistīto pienākumu neizpildes dēļ, ar nosacījumu, ka šis tiesiskais regulējums nav nelabvēlīgāks nekā tas, ar kuru regulē līdzīgas prasības valsts līmenī, un ka tā dēļ nav praktiski neiespējami vai pārmērīgi apgrūtināti īstenot ar šo direktīvu noteiktās tiesības, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
2. Par trešo prejudiciālo jautājumu
80.
Attiecībā uz šo prejudiciālo jautājumu, kas pakļauts tam pašam sākotnējam nosacījumam par saistību ar Savienības tiesībām ( 46 ), ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas princips nosaka, ka līdzīgas situācijas nedrīkst risināt atšķirīgi un ka atšķirīgas situācijas nedrīkst risināt vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota. Elementi, kas raksturo atšķirīgās situācijas, un tādējādi to salīdzināmais raksturs ir jānosaka un jāizvērtē saistībā ar tā Savienības tiesību akta priekšmetu un mērķi, ar kuru ieviests attiecīgais nošķīrums. Turklāt ir jāņem vērā tās jomas principi un uzdevumi, uz kuru šis akts attiecas. Šādai pieejai jābūt arī, mutatis mutandis veicot izvērtēšanu, lai noteiktu, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu, to valsts pasākumu atbilstību, ar kuriem tiek īstenotas Savienības tiesības ( 47 ).
81.
Iesniedzējtiesa uzskata, ka neatkarīgi no prasījumu rakstura procesuālajiem nosacījumiem, saskaņā ar kādiem tiek noteikta vadītāja garantija, ir jābūt identiskiem un ka līdz ar to darba lietu tiesa var lemt vienlaicīgi par prasījumu piedziņu un vadītāja solidāro atbildību.
82.
Es uzskatu, ka nepastāv nekāda atšķirīga attieksme pēc būtības. Var noteikt vadītāja solidāro atbildību neatkarīgi no tā, kāds ir prasījumu pret sabiedrību raksturs.
83.
Procesuālā līmenī tieši prasījumu darba algas rakstura dēļ un īpašā garantiju režīma dēļ, kas izriet no saistītās likumdošanas attiecībā uz gadījumiem, kuros darba devējs izbeidz darbību vai kļūst maksātnespējīgs, pastāv atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar civillietu vai komerclietu prasījumu gadījumiem, kas pamato to, ka darba lietu tiesai ir izņēmuma jurisdikcija.
84.
Vadītāja atbildības noteikšanas īpašais raksturs pamato arī to, ka tā nav nodota tiesai, kas specializējas vienīgi darba lietu tiesībās ( 48 ), a fortiori stadijā, kad tiek izpildīts nolēmums, ar kuru noteikts parāda apjoms un norādīts galvenais debitors.
85.
Līdz ar to es uzskatu, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar kuru tiek īstenotas Savienības tiesības, nepārkāpj vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu, kas nostiprināts it īpaši Hartas 20. un 21. pantā, ciktāl kreditori, kuri ir sabiedrības darba ņēmēji un kuriem ir jāvēršas citā tiesā, nevis darba lietu tiesā, lai panāktu, ka šīs sabiedrības vadītājam piespriež solidāru atbildību viņa ar komercdarbību saistīto pienākumu neizpildes dēļ, neatrodas salīdzināmā situācijā ar pārējiem tās kreditoriem, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
V. Secinājumi
86.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Juzgado de lo Social no 30 de Barcelona (Barselonas Sociālo lietu tiesa Nr. 30, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1)
Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvas 2012/30/ES par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma par Eiropas Savienības darbību 54. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses, 19. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tiem pretrunā nav tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar ko darba ņēmējam, kas ir tās sabiedrības kreditors, kura viņu nodarbināja, liek vērsties citā tiesā, nevis darba lietu tiesā, lai panāktu, ka šīs sabiedrības vadītājam piespriež solidāru atbildību viņa ar komercdarbību saistīto pienākumu neizpildes dēļ, ar nosacījumu, ka šis tiesiskais regulējums nav nelabvēlīgāks nekā tas, ar kuru regulē līdzīgas prasības valsts līmenī, un ka tā dēļ nav praktiski neiespējami vai pārmērīgi apgrūtināti īstenot ar šo direktīvu noteiktās tiesības, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai;
2)
tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā nepārkāpj vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu, kas nostiprināts it īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā, ciktāl kreditori, kuri ir sabiedrības darba ņēmēji un kuriem ir jāvēršas citā tiesā, nevis darba lietu tiesā, lai panāktu, ka šīs sabiedrības vadītājam piespriež solidāru atbildību viņa ar komercdarbību saistīto pienākumu neizpildes dēļ, neatrodas salīdzināmā situācijā ar pārējiem tās kreditoriem, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) OV 2009, L 258, 11. lpp.
( 3 ) OV 2012, L 315, 74. lpp.
( 4 ) Padomes 1978. gada 25. jūlija Ceturtā direktīva, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem (OV 1978, L 222, 11. lpp.).
( 5 ) Padomes 1983. gada 13. jūnija Septītā direktīva, kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz konsolidētajiem pārskatiem (OV 1983, L 193, 1. lpp.).
( 6 ) Padomes 1986. gada 8. decembra Direktīva par banku un citu finanšu iestāžu gada pārskatiem un konsolidētajiem pārskatiem (OV 1986, L 372, 1. lpp.).
( 7 ) Padomes 1991. gada 19. decembra Direktīva par apdrošināšanas uzņēmumu gada pārskatiem un konsolidētajiem pārskatiem (OV 1991, L 374, 7. lpp.).
( 8 ) 2010. gada 3. jūlijaBOE Nr. 161, 58472. lpp.; turpmāk tekstā – “LSC”.
( 9 ) 1985. gada 2. jūlijaBOE Nr.°157, 20632. lpp.
( 10 ) 2003. gada 10. jūlijaBOE Nr.°164, 26905. lpp.
( 11 ) 1994. gada 29. jūnijaBOE Nr. 154, 20658. lpp.
( 12 ) 2011. gada 11. oktobraBOE Nr. 245, 106584. lpp.
( 13 ) Ja kāda tiesiskā situācija neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, Tiesai nav jurisdikcijas lemt, un vienīgi ar Hartas nosacījumiem, uz kuriem eventuāli atsauktos, nebūtu pietiekami, lai dotu pamatu šai jurisdikcijai (skat. spriedumus, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 22. punkts; 2014. gada 27. marts, Torralbo Marcos, C‑265/13, EU:C:2014:187, 30. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2015. gada 6. oktobris, Delvigne, C‑650/13, EU:C:2015:648, 27. punkts).
( 14 ) Skat. it īpaši spriedumus, 2010. gada 21. oktobris, Idryma Typou (C‑81/09, EU:C:2010:622, 31. punkts), kā arī 2011. gada 10. februāris, Vicoplus u.c. (no C‑307/09 līdz C‑309/09, EU:C:2011:64, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 15 ) Atšķirībā no šīs direktīvas 4., 11. vai 25. panta, ar kuriem paredzēti atbildības noteikšanas gadījumi.
( 16 ) Ar minēto normu noteikts, ka “jāsasauc akcionāru kopsapulce”.
( 17 ) Tas atšķir šo gadījumu no kapitāla samazināšanas gadījuma, kas minēts Direktīvas 2012/30 36. pantā, kurā ir noteiktas īpašas tiesības – tiesības uz nodrošinājumu – un nosacījumi to īstenošanai, lai nodrošinātu to efektivitāti.
( 18 ) Skat. spriedumu, 1996. gada 12. septembris, Gallotti u.c. (C‑58/95, C‑75/95, C‑112/95, C‑119/95, C‑123/95, C‑135/95, C‑140/95, C‑141/95, C‑154/95 un C‑157/95, EU:C:1996:323, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 19 ) Skat. arī spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Berlioz Investment Fund (C‑682/15, EU:C:2017:373, 39. punkts).
( 20 ) Skat. it īpaši divus nesenus spriedumus, kas atbild uz jautājumiem par tiesu jurisdikcijas ierobežošanu prasītāja tiesību aizsardzības jomās (pirmajā gadījumā prasītājs ir patērētājs, otrajā – darba ņēmējs): spriedumi, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová (C‑377/14, EU:C:2016:283, 48. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 2016. gada 14. septembris, Martínez Andrés un Castrejana López (C‑184/15 un C‑197/15, EU:C:2016:680, 37. un 57. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
( 21 ) Atsaucei uz šo pienākumu šādi izteiktā formulējumā skat. spriedumus, 2008. gada 15. aprīlisImpact (C‑268/06, EU:C:2008:223, 45. punkts), un 2013. gada 27. jūnijs, Agrokonsulting (C‑93/12, EU:C:2013:432, 35. punkts).
( 22 ) Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru skat. it īpaši darba tiesību jomā spriedumus, 1998. gada 1. decembris, Levez (C‑326/96, EU:C:1998:577, 18. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 2008. gada 15. aprīlisImpact (C‑268/06, EU:C:2008:223, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 23 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Martínez Andrés un Castrejana López (C‑184/15 un C‑197/15, EU:C:2016:680, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 24 ) Priekšlikums pārformulēt, pievienojot šo formulējumu, jo lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu trūkst precizitātes. Priekšlikuma pamatā ir formulējums, kas izmantots 2015. gada 6. oktobra spriedumā Orizzonte Salute (C‑61/14, EU:C:2015:655, 42. punkts). Es domāju, ka tajā nav nepieciešams pievienot atsauci uz Hartas 47. pantu kā atbildē 2016. gada 30. jūnija spriedumā Toma un Biroul Executorului Judecătoresc Horațiu-Vasile Cruduleci (C‑205/15, EU:C:2016:499, 38. punkts), kuram tuvs risinājums ir jāapsver, jo tas atbild uz jautājumu saistībā ar Hartas 20. un 21. pantu, kas ir pamatā šīs lietas trešajam prejudiciālajam jautājumam (skat. šo secinājumu 80. un nākamos punktus). Būtībā atbilstoši pašreizējai judikatūrai man šķiet pietiekami ierobežot atsauci, īpaši minot efektivitātes principu, kas precīzi atbilst pamatlietas priekšmetam, kurš attiecas uz tiesvedības noteikumu pielāgošanu (skat. šo secinājumu 66. punktu). Atsauce uz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu vai uz Hartas 47. pantu un 52. panta 1. punktu man šķiet atstājama interpretācijas lūgumiem tiesību aizsardzības līdzekļa neesamības gadījumos vai gadījumos, kad piemēro valsts tiesībās noteiktus pieņemamības nosacījumus, kas ietekmē tiesību vērsties tiesā pašu būtību, piemēram, nosakot atturošas tiesāšanās nodevas, kuras nesedz tiesiskā palīdzība, ierobežojot tiesības celt prasību, izraugoties iepriekš noteiktus termiņus, nepiemērojot paziņošanas nosacījumus gadījumos, kad nav personu, kam ir interese celt prasību, u.t.t.
( 25 ) Skat. it īpaši 1998. gada 1. decembra sprieduma Levez (C‑326/96, EU:C:1998:577) 40. punktu.
( 26 ) Skat. it īpaši 1998. gada 1. decembra sprieduma Levez (C‑326/96, EU:C:1998:577) 41. punktu.
( 27 ) Skat. 1998. gada 1. decembra sprieduma Levez (C‑326/96, EU:C:1998:577) 42. punktu.
( 28 ) Skat. spriedumus, 1998. gada 1. decembris, Levez (C‑326/96, EU:C:1998:577, 39. un 43. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra), un 2000. gada 16. maijs, Preston u.c. (C‑78/98, EU:C:2000:247, 49. punkts).
( 29 ) Skat. spriedumus, 1998. gada 1. decembris, Levez (C‑326/96, EU:C:1998:577, 44. punkts), un 2013. gada 27. jūnijs, Agrokonsulting (C‑93/12, EU:C:2013:432, 38. punkts).
( 30 ) Skat. šo secinājumu 39. punktu.
( 31 ) Ilustrācijai skat. 1998. gada 1. decembra sprieduma Levez (C‑326/96, EU:C:1998:577) 51. un 52. punktu, kas jātuvina 2009. gada 29. oktobra spriedumam Pontin (C‑63/08, EU:C:2009:666, 55. punkts) un 2013. gada 27. jūnija spriedumam Agrokonsulting (C‑93/12, EU:C:2013:432, 41. punkts).
( 32 ) Ilustrācijai attiecībā uz kritērijiem skat. spriedumu, 2008. gada 15. aprīlis, Impact (C‑268/06, EU:C:2008:223, 51.–55. punkts).
( 33 ) Šajā saistībā A. Marína Lorente pārstāvis tiesas sēdē izklāstīja apstākļus, kas “99 % darba ņēmēju” atturot celt prasību: strīdīgais process sākas pēc parāda piedziņas centienu pirmā posma, kas ilgst apmēram divus gadus, un procesa bezmaksas princips nav piemērojams civillietu tiesās darba ņēmējiem. Viņiem arī var piespriest segt izdevumus. Ņemot vērā to, ka pārējie kreditori var ātrāk atsaukties uz vadītāja atbildību, viņu prasījumi praksē tiek dzēsti pirms darba ņēmēju prasījumiem.
( 34 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Martínez Andrés un Castrejana López (C‑184/15 un C‑197/15, EU:C:2016:680, 61. punkts).
( 35 ) Ņemot vērā, ka saskaņā ar ierasto efektivitātes principa definīciju ir jānoskaidro, vai netiek “pārmērīgi apgrūtināta” to tiesību izmantošana, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu.
( 36 ) Skat. spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Martínez Andrés un Castrejana López (C‑184/15 un C‑197/15, EU:C:2016:680, 63. punkts).
( 37 ) Skat. spriedumu, 2008. gada 15. aprīlis, Impact (C‑268/06, EU:C:2008:223, 51. punkts). Skat. arī spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Martínez Andrés un Castrejana López (C‑184/15 un C‑197/15, EU:C:2016:680, 63. punkts).
( 38 ) Skat. spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Martínez Andrés un Castrejana López (C‑184/15 un C‑197/15, EU:C:2016:680, 31. un 63. punkts).
( 39 ) Šajā pašā nozīmē skat. 2008. gada 15. aprīļa spriedumu Impact (C‑268/06, EU:C:2008:223, 50. un 51. punkts).
( 40 ) Skat. arī spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Martínez Andrés un Castrejana López (C‑184/15 un C‑197/15, EU:C:2016:680, un it īpaši formulējuma atšķirības 63. punktā un rezolutīvās daļas 2) punktā).
( 41 ) Šis gadījums ir jānošķir no objektīvā konstatējuma par to, ka netika mainīti statūti vai palielināts kapitāls, kas bija pamatā judikatūras virzienam, kurš minēts iesniedzējtiesas nolēmumā (skat. šo secinājumu 37. punktu). Turklāt LSC 367. panta piemērošana ir pakļauta dažādiem nosacījumiem, kas ir jāpārbauda, it īpaši nosacījums par datumu, kad iestājušās saistības, kam jānotiek pēc tam, kad ir radies likumīgais pamats sabiedrības darbības izbeigšanai.
( 42 ) Skat. Direktīvas 2012/30 preambulas 12. apsvērumu.
( 43 ) A. Marína Lorente atgādinātās tiesības viņa rakstveida apsvērumos. Attiecībā uz garantiju fondiem skat. it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvu 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV 2008, L 283, 36. lpp.).
( 44 ) Skat. LSC 366. pantu.
( 45 ) Skat. LSC 241. pantu.
( 46 ) Skat. šo secinājumu 43. punktu.
( 47 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 26. septembris, IBV & Cie (C‑195/12, EU:C:2013:598, 50. un 52. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
( 48 ) Skat. šo secinājumu 73. punktu.