ĢENERĀLADVOKĀTA
MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK] SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 26. jūlijā ( 1 )
Lieta C‑255/16
Anklagemyndigheden
pret
Bent Falbert,
Poul Madsen,
JP/Politikens Hus A/S
(Københavns Byret (Kopenhāgenas pilsētas tiesa, Dānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tehnisko noteikumu paziņošanas procedūra – Tehniskie noteikumi azartspēļu nozarē – Dalībvalstu pienākums darīt zināmus Komisijai tehnisko noteikumu projektus – Valsts tiesību akts, kurā ir paredzēts sods par nelicencētu azartspēļu, izložu vai derību piedāvāšanu un nelicencētu azartspēļu, izložu vai derību reklāmu
I. Ievads
1.
Pret Bent Falbert, Poul Madsen un JP/Politikens Hus A/S (turpmāk tekstā – “atbildētāji”) Dānijā ir sākts kriminālprocess par nelicencētu tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu reklāmu laikrakstā Ekstra Bladet un tā tīmekļvietnē. Lov om visse spil, lotterier og væddemål (Dānijas likums par noteiktām azartspēlēm, izlozēm un derībām) paredzēts piemērot sodus par nelicencētu azartspēļu, izložu un derību reklāmu.
2.
Atbildētāji būtībā apgalvo, ka valsts tiesību norma ir Komisijai nepaziņoti “tehniskie noteikumi” Direktīvas 98/34/EK ( 2 ), kas grozīta ar Direktīvu 98/48/EK ( 3 ), izpratnē. Tāpēc šīs tiesību normas nevar izmantot, lai apsūdzētu atbildētājus. Tāpēc Københavns Byret (Kopenhāgenas pilsētas tiesa, Dānija) jautā, vai bija jāiesniedz paziņojums saskaņā ar Direktīvu 98/34.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Direktīva 98/34
3.
Direktīvas 98/34, kas grozīta ar Direktīvu 98/48/EK, 1. pantā ir ietvertas šādas definīcijas:
“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:
[..]
2.
“pakalpojums” – jebkāds Informācijas sabiedrības pakalpojums, tas ir, jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma.
Šajā definīcijā:
–
“no attāluma” nozīmē, ka pakalpojumus sniedz bez vienlaicīgas pušu klātbūtnes,
–
“ar elektroniskiem līdzekļiem” nozīmē, ka pakalpojumus nosūta un galamērķī saņem ar elektroniskas apstrādes (ieskaitot digitālu kompresiju) un informācijas uzglabāšanas aparatūras palīdzību, un ka tos pilnībā pārraida, nosūta un saņem pa vadiem, pa radio ar optiskiem vai citiem elektromagnētiskiem līdzekļiem,
–
“pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma” nozīmē, ka pakalpojumus sniedz, pārraidot informāciju pēc individuāla pieprasījuma.
[..]
5.
“noteikumi par pakalpojumiem” – vispārīga rakstura prasība attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas uzsākšanu un veikšanu 2. punkta nozīmē, jo īpaši, noteikumi, kas skar pakalpojumu sniedzēju, pakalpojumus un pakalpojumu saņēmēju, izņemot noteikumus, kas nav paredzēti šajā punktā noteiktajiem pakalpojumiem.
[..]
Šajā definīcijā:
–
noteikumi uzskatāmi par īpaši paredzētiem Informācijas sabiedrības pakalpojumiem, ja, ņemot vērā tās iemeslu pamatojumu un operatīvo daļu, īpašais mērķis un visu vai daļas individuālo noteikumu priekšmets ir šādu pakalpojumu regulēšana skaidrā un mērķtiecīgā veidā,
–
noteikumus neuzskata par īpaši paredzētiem Informācijas sabiedrības pakalpojumiem, ja tie ietekmē šādus pakalpojumus vienīgi netiešā vai gadījuma rakstura veidā;
[..]
11.
“tehniskie noteikumi” – tehniski parametri un citas prasības vai noteikumi par pakalpojumiem, ietverot attiecīgus administratīvus noteikumus, kuru ievērošana ir obligāta, de jure vai de facto, tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas, pakalpojumu sniedzēja izveidošanas vai izmantošanas gadījumā kādā dalībvalstī vai lielā tās daļā, kā arī dalībvalstu normatīvie un administratīvie akti, izņemot 10. pantā minētos, kas aizliedz preces ražošanu, ievešanu, tirdzniecību vai izmantošanu vai kas aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu, vai uzņēmumu kā pakalpojumu sniedzēju”.
4.
8. pantā ir paredzēts:
“1. Saskaņā ar 10. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu. Šajā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja tas jau nav paskaidrots projektā.
[..]”.
B. Valsts tiesību akti
5.
Lov nr. 204 af 26. marts 2003 om ændring af lov om visse spil, lotterier og væddemål og andre love og om ophævelse af lov om væddemål i forbindelse med heste‑ og hundevæddeløb (2003. gada 26. marta Likums Nr. 204, ar kuru grozīts Likums par noteiktām azartspēlēm, izlozēm un derībām un citi tiesību akti, kā arī atcelts Likums par zirgu un suņu skriešanās sacīkšu derībām) (turpmāk tekstā – “2003. gada grozījums”) ir apvienoti abi iepriekš atsevišķie likumi par azartspēlēm un zirgu un suņu skriešanās sacīkšu derībām, kā arī ir grozītas atsevišķas tiesību normas.
6.
Ar šiem grozījumiem tostarp likumā tika iekļauts 10. pants ( 4 ), kas ir formulēts šādi:
“Ar naudas sodu vai brīvības atņemšanas sodu līdz sešiem mēnešiem tiek sodīts ikviens, kurš ar nodomu vai rupjas nolaidības dēļ:
1)
Dānijā piedāvā azartspēles, izlozes vai derības bez saskaņā ar 1. pantu izdotas licences,
2)
kā starpnieks piedalās azartspēlēs, izlozēs vai derībās, par kurām nav izdota licence saskaņā ar 1. pantu.
[..]
3. Ar naudas sodu tiek sodīts ikviens, kurš ar nodomu vai rupjas nolaidības dēļ:
[..]
3)
reklamē azartspēles, izlozes vai derības, par kurām nav izdota licence saskaņā ar 1. pantu.”
7.
Saskaņā ar 2. panta 1. punktu licence var tikt piešķirta tikai vienai sabiedrībai (izveidojot monopolu).
8.
Kā ir izklāstīts komentāros, kas ir pievienoti 2003. gada grozījuma projektam ( 5 ), 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta mērķis tika formulēts šādi:
“Tiek ierosināts aizliegt likumā neatļautu azartspēļu, izložu un derību reklāmu.
Šis grozījums atbilst aizliegumam, kas šobrīd ir noteikts Likuma par zirgu skriešanās sacīkšu derībām 12. panta 3. punktā un ir Likuma par derībām un izlozēm 10. panta 4. punkta precizējums.
Šī aizlieguma mērķis ir aizsargāt Dānijas iestāžu licencētos azartspēļu operatorus pret tādu uzņēmu konkurenci, kuriem šādas licences nav un kuri Dānijā nevar likumīgi reklamēt vai izplatīt azartspēles.
Reklāma šī likuma izpratnē ir visu veidu paziņojumi vai informācijas sniegšana par azartspēļu operatoru darbībām un komercpiedāvājumiem.
Tomēr šis aizliegums neattiecas uz redakcionālām atsaucēm drukātos vai digitālos plašsaziņas līdzekļos.
Šo aizliegumu piemēro neatkarīgi no izmantotā plašsaziņas līdzekļa veida. Tāpēc reklāma vienādā mērā ir aizliegta gan drukātos plašsaziņas līdzekļos, gan radio, televīzijā un digitālajos plašsaziņas līdzekļos, piemēram, izmantojot reklāmkarogus.
Saskaņā ar 10. panta 3. punkta 3) apakšpunktu tāpat ir aizliegts reklamēt arī azartspēļu operatoru darbības, proti, to tīmekļvietnes, adreses u.tml.”
9.
Pēc pārkāpumu procedūras 2003. gada grozījums tika atcelts un aizstāts ar jaunu likumu, kas tika paziņots Komisijai. Tomēr 2003. gada grozījums attiecas uz faktiem pamatlietā.
III. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
10.
Atbildētāji ir laikraksta Ekstra Bladet bijušais un pašreizējais galvenais redaktors un šī laikraksta īpašnieks. Pret viņiem Dānijā ir sākts kriminālprocess par to, ka viņi laikrakstā Ekstra Bladet un tīmekļvietnēs un ir publicējuši reklāmu par starpnieku uzņēmumiem, kas Dānijā piedāvā azartspēles vai derības, lai gan šiem uzņēmumiem nav izdota licence.
11.
Dānijas Likuma par noteiktām azartspēlēm, izlozēm un derībām 10. panta 1. punkta 1) apakšpunktā ir paredzēta naudas soda piemērošana par azartspēļu, izložu un derību pakalpojumu piedāvāšanu bez licences (turpmāk tekstā – “10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikums”). Tā paša likuma 10. panta 3. punkta 3) apakšpunktā (turpmāk tekstā – “10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums”) ir paredzēta naudas soda piemērošana par nelicencētu azartspēļu, izložu un derību reklāmu. Abi minētie noteikumi tika pieņemti ar 2003. gada grozījumu, ar kuru tika pārveidotas un konsolidētas spēkā esošajos nozares tiesību aktos ietvertās attiecīgās tiesību normas.
12.
2003. gada grozījums vēlāk tika atcelts, 2010. gadā veicot Dānijas tirgus liberalizāciju. Tomēr kriminālprocess pret atbildētājiem tika sākts, kad 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums vēl bija spēkā.
13.
Københavns Byret (Kopenhāgenas pilsētas tiesa) atbildētāji apgalvo, ka 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums pieder pie “noteikumiem par [informācijas sabiedrības] pakalpojumiem” Direktīvas 98/34 1. panta 5. punkta izpratnē. Tāpēc saskaņā ar Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktu par to bija jāziņo Komisijai. Atbildētāji apgalvo, ka, tā kā par to netika ziņots, to nevar izmantot pret viņiem izvirzītajā apsūdzībā.
14.
10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikuma formulējumā nav skaidras norādes uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Tomēr lēmumā valsts tiesa atsaucas uz 2003. gada grozījumam pievienoto komentāru izvilkumiem. Šie izvilkumi tostarp attiecas uz tiešsaistes azartspēļu pakalpojumiem. Tāpēc iesniedzējtiesa uzskata, ka, iespējams, uz 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikumu varētu attiekties jēdziena “noteikumi par [informācijas sabiedrības] pakalpojumiem” tvērums un Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktā minētais paziņošanas pienākums.
15.
Ņemot vērā minēto, Københavns Byret (Kopenhāgenas pilsētas tiesa) Tiesai uzdod šādu jautājumu:
“Vai šī lieta ir saistīta ar noteikumu, par kuru ir jāinformē saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK, ar kuru groza Direktīvu 98/34, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā, 8. panta 1. punktu, salīdzinot ar 1. panta pirmās daļas 2., 5. un 11. punktu, pieņemot turpmāk minēto:
a)
ir jāievieš tiesiskā regulējuma grozījumi, veicot izmaiņas Likumā par noteiktām azartspēlēm, izlozēm un derībām (lov om visse spil, lotterier og væddemål), paredzot noteikumu par soda uzlikšanu inter alia jebkurai personai, kura ar nodomu vai rupjas nolaidības dēļ “piedāvā azartspēles, izlozes vai derības Dānijā bez saskaņā ar 1. pantu izdotas licences” un kura “ar nodomu vai rupjas nolaidības dēļ reklamē azartspēles, izlozes vai derības, attiecībā uz kurām nav izdota licence saskaņā ar 1. pantu”, un
b)
komentāros par tiesiskā regulējuma grozījumu projektu [bemærkningerne til forslaget til ændringsloven] ir norādīts, ka iepriekš minēto notiesāšanas noteikumu mērķis ir precizēt vai ieviest aizliegumu azartspēlēm, kuras piedāvā tiešsaistes spēļu uzņēmumi ārpus Dānijas un kuru tiešais mērķis ir Dānijas tirgus, daļēji aizliedzot inter alia reklamēt azartspēļu uzņēmumu ārpus Dānijas tiešsaistē piedāvātās azartspēles, ciktāl, ievērojot šajos komentāros noteikto, nav šaubu par to, ka saskaņā ar noteikumiem, kas bija spēkā pirms grozījumiem, azartspēļu pasākumi tika uzskatīti par nelikumīgiem, ja azartspēļu uzņēmums ārpus Dānijas izmantoja pārdošanas kanālus, kuros azartspēļu ierīce faktiski tika fiziski pārdota Dānijas teritorijā. Tomēr ir lielākas šaubas par to, vai šis noteikums attiecas arī uz ārvalstīs piedāvātām azartspēlēm, kuru mērķauditorija ir azartspēļu dalībnieki Dānijā, bet kuras faktiski fiziski atrodas ārpus Dānijas, tāpēc ir jānoskaidro, vai tas attiecas uz šāda veida azartspēlēm. No komentāriem turklāt izriet, ka tiek ierosināts ieviest aizliegumu reklamēt azartspēles, izlozes un derības, kas nav licencētas saskaņā ar šo tiesību aktu, un ka šis grozījums atbilst pašreizējam aizliegumam Likuma par zirgu skriešanās sacīkšu derībām (hestevæddeløbsloven) 12. panta 3. punktā, taču ir [tagad atceltā] Likuma par derībām un izlozēm (Tips‑ og lottoloven) 10. panta 4. punkta skaidrojums. Piezīmēs tāpat arī ir norādīts, ka šī aizlieguma mērķis ir aizsargāt azartspēļu pakalpojumu sniedzējus, kuriem ir Dānijas iestādes izsniegta licence, pret tādu uzņēmumu konkurenci, kam šādas licences nav un kas tāpēc nevar likumīgi piedāvāt azartspēles vai būt to starpnieki Dānijā?”
16.
Rakstveida apsvērumus iesniedza atbildētāji pamatlietā, Dānijas un Portugāles valdības un Komisija. Attiecīgie lietas dalībnieki, kuri piedalījās tiesvedības rakstveida daļā, un arī Rumānijas valdība 2017. gada 11. maija tiesas sēdē sniedza mutvārdu paskaidrojumus.
IV. Vērtējums
17.
Uzdodot jautājumus, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikums un/vai 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums, kuros ir paredzēts sods par neatļautu azartspēļu pakalpojumu piedāvāšanu un šādu neatļautu pakalpojumu reklāmu, ir “noteikumi par [informācijas sabiedrības] pakalpojumiem” un tādējādi – “tehniskie noteikumi”, par kuriem ir jāziņo (un tāpēc uz tiem attiecas paziņošanas pienākums) saskaņā ar Direktīvu 98/34. Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa norāda uz 2003. gada grozījuma loģisko pamatu, kā izklāstīts likumprojektam pievienotajos komentāros.
A. Pieņemamība
18.
Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, atbildētāji pamatlietā ir apsūdzēti tikai par neatļautu pakalpojumu reklāmu. Tāpēc, ciktāl uzdotie jautājumi attiecas arī uz 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikumu (naudas sods par neatļautu pakalpojumu piedāvāšanu), to atbilstību varētu apšaubīt.
19.
Tomēr es neuzskatu, ka tāpēc šie jautājumi būtu jāuzskata par daļēji nepieņemamiem.
20.
Pastāv acīmredzama saikne starp 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta un 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikumu. Noteikums, ar kuru ir paredzēts naudas sods par neatļautu pakalpojumu reklāmu, ir cieši saistīts ar pamatnoteikumu, ar kuru ir noteikta prasība par atļaujas saņemšanu. Faktiski, ja nav izpildīts pēdējais minētais noteikums, pirmajam visdrīzāk nebūs lielas jēgas. Tāpēc, ja tiktu atzīts, ka pati prasība par atļaujas saņemšanu azartspēļu pakalpojumiem ir tehnisks noteikums, par kuru būtu bijis jāziņo, bet par kuru nav ziņots, tad uz to principā nevarētu atsaukties attiecībā uz indivīdiem. Ir grūti apsvērt šādu apgalvojumu, neizraisot zināmu “domino efektu” attiecībā uz šo pašu azartspēļu pakalpojumu iespējamo (pret)tiesiskumu.
21.
Šādas mijsaistības konkrētais raksturs galu galā ir valsts tiesību jautājums. Tomēr vismaz sākotnēji šķiet, ka būtu vajadzīga attiecīgo ar šiem noteikumiem saistīto paziņošanas prasību saskaņotība. Tāpēc acīmredzami jautājums, vai par 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikumu būtu jāziņo, nav nebūtisks vai hipotētisks.
22.
Turklāt, tā kā uz prejudiciāliem jautājumiem, kurus uzdod Tiesai, faktiski attiecas pieņēmums par atbilstību ( 6 ), manuprāt, iesniedzējtiesas jautājumi ir pilnībā pieņemami.
B. Lietas būtība
1. Ievadpiezīmes
23.
Valsts noteikumi, par kuriem iesniedzējtiesa ir iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, attiecas uz i) azartspēļu pakalpojumiem un ii) reklāmas pakalpojumiem.
24.
Šajos secinājumos es izvērtēšu, vai, regulējot šos abus pakalpojumu veidus, 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikums vai 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums ir “noteikumi par [informācijas sabiedrības] pakalpojumiem” Direktīvas 98/34 1. panta 5. punkta izpratnē.
25.
Šo secinājumu 2. sadaļā es aplūkošu azartspēļu pakalpojumu kā iespējamu informācijas sabiedrības pakalpojumu un noteikšu, vai 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikumu vai 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikumu varētu klasificēt kā “noteikumus par [informācijas sabiedrības azartspēļu] pakalpojumiem”. Manuprāt, šādi klasificēt nevar ne vienu, ne otru. Drīzāk šķiet, ka abi noteikumi ir prasības par atļaujas saņemšanu izpildes pasākumi. Saskaņā ar iedibināto judikatūru, sākot ar spriedumu CIA Security ( 7 ), šādi pasākumi nav “tehniskie noteikumi”.
26.
Secinājumu 3. sadaļā es izvērtēšu, vai – ja Tiesa atzītu, ka CIA atļauju saņemšanas izņēmums nav piemērojams, – 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikumu un/vai 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikumu varētu klasificēt kā noteikumus par informācijas sabiedrības azartspēļu pakalpojumiem. Es izvērtēšu arī, vai 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikumu varētu klasificēt kā “noteikumu par informācijas sabiedrības reklāmas pakalpojumiem”. Manuprāt, ievērojot, ka galīgais novērtējums ir jāveic valsts tiesai, tos šādi klasificēt nevar. Neviens no noteikumiem nav “īpaši paredzēts informācijas sabiedrības pakalpojumiem” Direktīvas 98/34 1. panta 5. punkta izpratnē.
27.
Pirms uzsākt sīkāku analīzi, vēlos uzsvērt, ka šie secinājumi nav atbilde uz jautājumu par 2003. gada grozījuma saderību ar ES līguma noteikumiem par brīvu pārvietošanos. Valsts tiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu atsaucās uz attiecībā uz šo tiesību aktu veikto pārkāpumu procedūru, kuru Komisija izbeidza pēc tam, kad tika veikta valsts azartspēļu tirgus liberalizācija (atceļot valsts tiesību normas, kas tiek izvērtētas šajā lietā). Tomēr valsts tiesa savu jautājumu tvērumā apzināti nav iekļāvusi problemātiku saistībā ar šo valsts tiesību normu saderību ar noteikumiem par brīvu pārvietošanos.
2. Azartspēļu pakalpojumi: “CIA” atļauju saņemšanas izņēmums
a) “CIA” atļauju saņemšanas izņēmuma raksturs
28.
Jēdziens “tehniskie noteikumi” attiecas uz četrām pasākumu kategorijām, proti: i) “tehniskie parametri” Direktīvas 98/34 1. panta 3. punkta izpratnē; ii) “citas prasības”, kas definētas minētās direktīvas 1. panta 4. punktā; iii) “noteikumi par pakalpojumiem”, kas minēti šīs direktīvas 1. panta 5. punktā, un iv) “dalībvalstu normatīvie un administratīvie akti, [..] kas aizliedz preces ražošanu, ievešanu, tirdzniecību vai izmantošanu vai kas aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu, vai uzņēmumu kā pakalpojumu sniedzēju”, kā noteikts šīs direktīvas 1. panta 11. punktā ( 8 ).
29.
Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “valsts tiesību normas, kurās ir tikai paredzēti tādi nosacījumi uzņēmumu dibināšanai vai to pakalpojumu sniegšanai, kā tiesību normas, kurās ir noteikts, ka profesionālas darbības veikšanai ir vajadzīga iepriekšēja atļauja, nav tehniskie noteikumi Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta izpratnē” ( 9 ). Tas pats attiecas uz valsts tiesību normām, ar kurām operatoriem tiek aizliegts iesaistīties konkrētās darbībās bez atļaujas. Tās ir vienas medaļas divas puses ( 10 ).
30.
Turpmāk uz šo iepriekšēju atļauju saņemšanas pienākuma izslēgšanu no jēdziena “tehniskie noteikumi” tvēruma atsaukšos kā uz “CIA atļauju saņemšanas izņēmumu” (pēc pirmā sprieduma, kurā šis noteikums tika piemērots) ( 11 ).
b) 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikums
31.
CIA atļauju saņemšanas izņēmums attiecas uz valsts tiesību normām, ar kurām operatoriem tiek aizliegts bez atļaujas saņemšanas iesaistīties konkrētās darbībās. Loģiski spriežot, tam būtu jāattiecas arī uz noteikumiem par sodu piemērošanu par prasības attiecībā uz atļaujas saņemšanu neizpildi ( 12 ). Patiešām, nebūtu lielas jēgas no paziņošanas pienākuma izslēgt pamatnoteikumu, kurā ir prasīta iepriekšējas atļaujas saņemšana (jo tas nav “tehnisks noteikums”), vienlaikus saistītos izpildes noteikumus, kuru uzdevums ir nostiprināt un izpildīt primāro noteikumu par atļaujas saņemšanu, klasificējot kā “tehniskas prasības” un attiecībā uz tām nosakot paziņošanas pienākumu.
32.
Tāpēc no minētā izriet, ka tāds noteikums kā 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikums, kurā ir paredzēta naudas soda vai brīvības atņemšanas soda piemērošana gadījumos, kad bez licences tiek piedāvātas azartspēles, izlozes vai derības, ietilpst CIA atļauju saņemšanas izņēmuma piemērošanas jomā. Tas nav “tehnisks noteikums” Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta izpratnē, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā.
c) 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums kā noteikums par azartspēļu pakalpojumiem
33.
Bet kā būtu jāvērtē tāds noteikums kā 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums, ar kuru tiek piemērots sods par neatļautu azartspēļu pakalpojumu reklāmu?
34.
Uz prasību saņemt atļauju kā priekšnoteikumu pamatpakalpojuma (azartspēles) sniegšanai attiecas CIA atļauju saņemšanas izņēmuma piemērošanas joma. Tāpēc par to Komisijai nav jāziņo.
35.
Uz prasību, lai jau būtu saņemta azartspēļu pakalpojumu sniegšanas atļauja, kā priekšnoteikumu papildpakalpojumu (azartspēļu reklāma) sniegšanai no loģikas viedokļa arī būtu jāattiecas CIA atļauju saņemšanas izņēmuma piemērošanas jomai. Tāpēc arī par to nav jāziņo. Šo secinājumu 31.–32. punktā minēto iemeslu dēļ tā pati pieeja attiecas uz tiesību normām, kurās ir paredzēti sodi par šo prasību neizpildi.
36.
Citiem vārdiem sakot, gan 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikuma, gan 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikuma pamatā ir tieši tā pati prasība – iepriekšēja azartspēļu pakalpojumu atļaujas saņemšana. Saskaņā ar iedibināto judikatūru uz šādu prasību attiecas CIA atļauju saņemšanas izņēmums un par to nav jāziņo.
37.
Es šajā ziņā papildus minēšu vēl divus apsvērumus.
38.
Pirmkārt, iepriekš norādītajā argumentācijā ir uzsvērta nozīmīga atšķirība, kas ir CIA atļauju saņemšanas pamatā, proti, atšķirība starp i) iepriekšējas atļauju saņemšanas prasības esamību un ii) atļaujas saņemšanas nosacījumiem. Uz i) punktā minētajiem pirmā veida noteikumiem par esamību, kuru piemērs ir 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikums un 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums, attiecas CIA atļauju saņemšanas izņēmums. Uz ii) punktā minēto otrā veida noteikumiem attiecībā uz nosacījumiem šis izņēmums neattiecas, un par to varētu būt jāziņo.
39.
Šī atšķirība ir pamatā risinājumiem, ko Tiesa ir piemērojusi lietās M. un S. un Fortuna, kuras abas attiecās uz Polijas tiesību aktiem azartspēļu jomā ( 13 ). Lieta M. un S. attiecās uz Polijas tiesību normu, ar kuru tika aizliegtas azartspēles bez iepriekšējas atļaujas ( 14 ). Lieta Fortuna attiecās uz tā paša Polijas likuma normu, kurā, pamatojoties uz ģeogrāfisku kritēriju, atļauju saņemšana tika attiecināta vienīgi uz kazino ( 15 ). Lietā Fortuna Tiesa secināja, ka par “kazino” tiesību normu bija jāziņo. Savukārt lietā M. un S. Tiesa secināja, ka uz tiesību normu par atļaujas saņemšanu attiecās CIA atļauju saņemšanas izņēmums un par to nebija jāziņo. Izdarot šo secinājumu, tā atzina, ka “ar šo valsts tiesību normu pieprasītā atļauja azartspēļu rīkošanai ir nosacījums, kas ir paredzēts attiecībā uz šādu spēļu rīkošanas darbību, atšķirībā no šī likuma 14. panta 1. punkta, kurā ir izvirzīti nosacījumi saistībā ar attiecīgajām precēm, aizliedzot to ekspluatāciju ārpus kazino” (mans izcēlums). ( 16 )
40.
Otrkārt, lai gan valsts tiesa to nav skaidri norādījusi, es uzskatu, ka ir būtiski minēt 2003. gada grozījuma 10. panta 1. punkta 2) apakšpunktu.
41.
Ar šo tiesību normu naudas sodi tiek piemēroti personām, kuras “kā starpnieki piedalās” neatļautās azartspēlēs (nevis “piedāvā” neatļautas azartspēles (10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikums) un “reklamē” neatļautas azartspēles (10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums)). Kā minēts Dānijas komentāros par 2003. gada grozījuma projektu, jēdziens “kā starpnieks piedalās” neatļautās azartspēlēs attiecas uz “ikviena veida darbību, kuras nolūks ir rīkot azartspēles vai atļaut piedalīties nelegālās azartspēlēs”. Komentāros ir sniegti arī šādi piemēri: a) banku pakalpojumu sniegšana; b) servera telpu nodrošināšana vai c) informācijas vākšanas pakalpojumu sniegšana operatoriem, kuri piedāvā neatļautus azartspēļu pakalpojumus, vai arī d) saistīšana ar tīmekļvietnēm, kuras piedāvā neatļautus azartspēļu pakalpojumus.
42.
Līdzīgi neatļautu azartspēļu pakalpojumu reklāmai, šķiet, ka visi šie piemēri būtībā apzīmē jēdzienu, ko vispārīgi varētu dēvēt par “līdzdalību” ( 17 ) noziedzīgajā pamatnodarījumā – nelicencētu azartspēļu pakalpojumu piedāvāšanā. Proti, no saskaņotības viedokļa nebūtu pareizi, ja par šāda veida noteikumiem, ar kuriem visiem faktiski tiek aizliegts piedalīties neatļautā darbībā vai par to tiek piemērots sods, būtu jāziņo, savukārt uz pašu neatļautās darbības aizliegumu vai soda piemērošanu par to minētā prasība netiktu attiecināta.
43.
Tāpēc es uzskatu, ka gan uz 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikumu, gan uz 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikumu, ciktāl tie attiecas uz azartspēļu regulējumu, attiecas CIA atļauju saņemšanas izņēmuma piemērošanas joma un par tiem saskaņā ar Direktīvu 98/34 nebija jāziņo.
d) “CIA” atļauju saņemšanas izņēmuma piemērošanas joma pēc Direktīvas 98/48 pieņemšanas
44.
Šajā posmā uzskatu, ka sīkāk ir jāizvērtē apsvērums saistībā ar CIA atļauju saņemšanas izņēmuma piemērošanas jomu, par ko diezgan daudz tika diskutēts tiesas sēdē.
45.
Tiesību normas, uz kurām attiecas CIA atļauju saņemšanas izņēmuma piemērošanas joma, “nav tehniskie noteikumi Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta izpratnē” ( 18 ) (mans izcēlums). Citiem vārdiem sakot, CIA atļauju saņemšanas izņēmums attiecas uz visām četrām kategorijām, kas ir uzskaitītas Direktīvas 98/34 1. panta 11. punktā, un neatkarīgi no tā, kura tehnisko noteikumu kategorija tiek aplūkota. Uzsvēršu, ka minētā citāta izcelsme ir tostarp divi spriedumi, kas ir pasludināti pēc tam, kad bija stājusies spēkā Direktīva 98/48 – direktīva, ar kuru tika paplašināta Direktīvas 98/34 1. panta 11. punktā ietvertā tehnisko noteikumu definīcija, tajā iekļaujot “noteikumus par [informācijas sabiedrības] pakalpojumiem”.
46.
Neņemot vērā šos acīmredzami nepārprotamos konstatējumus, Komisija apgalvo, ka CIA atļauju saņemšanas izņēmums neattiecas uz visām 1. panta 11. punktā uzskaitītajām tehnisko noteikumu kategorijām. Konkrēti, Komisija uzskata, ka tas neattiecas uz “noteikumiem par [informācijas sabiedrības] pakalpojumiem” ( 19 ).
47.
Lai pamatotu savu apgalvojumu, Komisija izvirza divus argumentus, pamatojoties uz i) Tiesas sprieduma Ince ( 20 ) 75. un 76. punktu un ii) Direktīvas 98/48 preambulas apsvērumiem.
48.
Sprieduma Ince 75. punktā Tiesa uzskaitīja vairākas valsts tiesību normas, kuras, kā uzskatīja Tiesa, noteikti ir informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumi ( 21 ). Tā turpināja, veicot salīdzinājumu ar citiem noteikumiem “kā, piemēram, normām par pienākumu saņemt atļauju pieņemt sporta derības, kā arī par neiespējamību šādu atļauju piešķirt privātiem uzņēmumiem, [kas] nav “tehniskie noteikumi” šīs direktīvas [1. panta 11.] punkta izpratnē. Valsts tiesību normas, kurās ir paredzēti nosacījumi tikai uzņēmumu dibināšanai vai pakalpojumu sniegšanai, piemēram, tiesību akti, kuros noteikts, ka pirms profesionālas darbības veikšanas ir jāsaņem atļauja, nav tehniskie noteikumi šīs normas izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu Lindberg, C‑267/03, EU:C:2005:246, 87. punkts)” ( 22 ).
49.
Komisijas ieskatā, Tiesas atsaukšanās uz spriedumu Lindberg, lai pamatotu CIA atļaujas saņemšanas izņēmumu, netieši norāda uz to, ka šis noteikums attiecas tikai uz tehnisko noteikumu kategorijām, kuras bija spēkā “Lindberg” lietas izskatīšanas laikā. Tādējādi tiktu izslēgti noteikumi par informācijas sabiedrības pakalpojumiem, kas tehnisko noteikumu definīcijā tika iekļauti pēc sprieduma Lindberg. ( 23 )
50.
Es tam nepiekrītu.
51.
Sprieduma Ince 76. punktā Tiesa nesaka: “Direktīvas 1. panta 11. punkta izpratnē saskaņā ar tā formulējumu “Lindberg” lietas faktu norises laikā.” Tiesa patiešām atsaucas uz spriedumu Lindberg kā precedentu, taču tās atsauci uz direktīvas 1. panta 11. punktu, manuprāt, var interpretēt tikai kā atsauci uz šo tiesību normu tobrīd Tiesā izskatāmās lietas Ince faktu norises laikā.
52.
Es neuzskatu arī, ka pārliecinoša ir Komisijas atsauce uz Direktīvas 98/48 preambulas 18. apsvērumu. Šajā preambulas apsvērumā tostarp ir konstatēts, ka “[..] tā kā tas, piemēram, attiecas arī uz noteikumiem par pakalpojumu sniedzēju izveidošanu, konkrēti, par atļaujas vai licences piešķiršanas kārtību [..]”.
53.
Manuprāt, šis preambulas apsvērums ir jāinterpretē, ņemot vērā šo secinājumu 38. un 39. punktā minēto atšķirību starp atļaujas piešķiršanas (vai licencēšanas) prasības esamību un šīs piešķiršanas nosacījumiem. Kamēr ziņošanas prasība attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas nosacījumiem (vispārīgi attiecībā uz pakalpojuma atļaujas saņemšanu, licencēšanu un pakalpojuma saturu), par pašu prasības saņemt iepriekšēju atļauju esamību vien nav jāziņo ( 24 ).
54.
Visbeidzot pret Komisijas ierosināto CIA atļauju saņemšanas izņēmuma interpretāciju liecina arī plašāks sistēmisks apsvērums – tiesību aktu saskaņotība un konsekvence. Komisija faktiski apgalvo, ka noteikumi par informācijas sabiedrības pakalpojumiem būtībā ir tik atšķirīgi, ka judikatūra, kas vispārīgi ir attiecināma uz Direktīvu 98/34, attiecībā uz šiem noteikumiem ir jādiferencē. Taču, ja tas tā patiešām būtu, varētu rasties pārdomas par likumdošanas metodi, ko Komisija ir izvēlējusies, lai regulētu ziņošanas pienākumu saistībā ar šiem pakalpojumiem. Galu galā tieši pēc Komisijas priekšlikuma tikai vienu mēnesi pēc Direktīvas 98/34 stājās spēkā Direktīva 98/48 ( 25 ), leģislatīvajā aktā, kas sākotnēji attiecās galvenokārt uz precēm, tika iekļauta īpaša kategorija – informācijas sabiedrības pakalpojumi.
55.
Šādā kontekstā nav pārsteidzoši, ka Tiesai kā jebkurai citai augstākai jurisdikcijai ir pienākums atbalstīt tādu interpretāciju, kas veicina vienotību un saskaņotību viena un tā paša tiesību akta ietvaros, nevis turpina sadrumstalot jau tā sarežģītu tiesību jomu.
56.
Tāpēc es neuzskatu, ka būtu jāpārskata spriedumi lietās Ince un M. un S., lai ierobežotu CIA atļauju saņemšanas izņēmuma piemērošanas jomu ( 26 ).
e) Secinājums
57.
Ņemot vērā minēto un ciktāl attiecīgās valsts tiesību normas attiecas uz azartspēļu pakalpojumiem, es ierosinu Tiesai atbildēt uz Københavns Byret (Kopenhāgenas pilsētas tiesa) jautājumiem tā, kā ir norādīts turpinājumā:
Tādi valsts noteikumi kā noteikumi, kas ir ietverti 2003. gada 26. marta Likuma Nr. 204, ar kuru grozīts Likums par noteiktām azartspēlēm, izlozēm un derībām un citi tiesību akti, kā arī atcelts Likums par zirgu un suņu skriešanās sacīkšu derībām, 10. panta 1. punkta 1) apakšpunktā un 10. panta 3. punkta 3) apakšpunktā, ciktāl tie attiecas uz azartspēļu pakalpojumiem, nav “tehniskie noteikumi” Direktīvas 98/34, kas grozīta ar Direktīvu 98/48, 1. panta 11. punkta izpratnē.
3. Prasība par īpašo mērķi
58.
Šo secinājumu 2. sadaļā veiktajā analīzē tika secināts, ka, ciktāl ar 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikumu un 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikumu ir regulēti azartspēļu pakalpojumi, uz tiem attiecas CIA atļauju saņemšanas izņēmums un tāpēc tie nav “tehniskie noteikumi”, par kuriem ir jāziņo saskaņā ar Direktīvu 98/34.
59.
Taču, ja Tiesa izdarītu citu secinājumu un atzītu, ka uz minētajiem noteikumiem neattiecas CIA atļauju saņemšanas izņēmums, ir jāizvērtē, vai tādā gadījumā tie būtu “noteikumi par [informācijas sabiedrības azartspēļu] pakalpojumiem” Direktīvas 98/34 1. panta 5. punkta izpratnē.
60.
Tomēr katrā ziņā un neatkarīgi no CIA atļauju saņemšanas izņēmuma piemērošanas ir jānosaka arī, vai 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums, aplūkojot un interpretējot to neatkarīgi, ir “noteikumi par informācijas sabiedrības [reklāmas] pakalpojumiem” šīs tiesību normas izpratnē.
61.
Abos gadījumos juridiskais novērtējums ir līdzīgs. Tas galu galā ir atkarīgs no tā, vai 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikums un 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums, “ņemot vērā t[o] iemeslu pamatojumu un operatīvo daļu”, ir “īpaši paredzēti”, lai regulētu informācijas sabiedrības pakalpojumus. Galīgais vērtējums šajā jautājumā ir jāveic iesniedzējtiesai. Tomēr es uzskatu, ka šajā ziņā ir vairāki elementi, kas norāda, ka nevienam no minētajiem noteikumiem nav šī īpašā mērķa.
62.
Analīzi sākšu, nākamajā sadaļā aplūkojot jēdzienu “īpašais mērķis” saistībā ar tiesību aktu grozījumiem.
a) Jēdziena “noteikumi par pakalpojumiem” piemērošana saistībā ar tiesību aktu pielāgojumiem
63.
Direktīvas 98/48 preambulas 7. un 8. apsvērumā ir uzsvērtas bažas, ka valsts tiesību aktu pielāgošana, lai ņemtu vērā jaunos informācijas sabiedrības pakalpojumus, “novestu pie iekšējā tirgus sadalīšanās, pārliecīgas regulēšanas un noteikumu neatbilstības”. Tas bija viens no galvenajiem mērķiem, kādēļ tika paplašināts jēdziens “tehniskie noteikumi” (un ziņošanas prasība), tajā iekļaujot “noteikumus par pakalpojumiem”. Ja šāds pielāgojums būtu “īpaši paredzēts”, lai nodrošinātu jauno informācijas sabiedrības pakalpojumu regulēšanu, uz to attiektos jēdziens “noteikumi par [informācijas sabiedrības] pakalpojumiem”.
64.
Atbildētāji un Komisija savos apsvērumos apgalvo, ka 2003. gada grozījums ir šāda pielāgojuma piemērs, kas ir “īpaši paredzēts”, lai regulētu informācijas sabiedrības pakalpojumus. Tā tas ir, lai gan pirmajā mirklī šķiet, ka grozītais likums ir acīmredzami neitrāls attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu [veidu] (t.i., tas vienādi attiecas kā uz tiešsaistes, tā uz bezsaistes pakalpojumiem). Patiešām, vai pielāgojumi jaunajai ekonomiskajai situācijai tiek skaidri šādi pasniegti vai arī tie tiek pasniegti tehnoloģiski neitrāli, ir tikai likumdošanas metodes jautājums. Tam nebūtu jāietekmē iespēja šādus pielāgojumus klasificēt kā “noteikumus par pakalpojumiem”.
65.
Tāpēc atbildētāji un Komisija uzsver, ka, izvērtējot noteikuma “īpašo mērķi”, ir svarīgi aplūkot to plašāk par teksta formulējumu un izvērtēt “iemeslu pamatojumu”.
66.
Dānijas valdība no savas puses norāda, ka ar 2003. gada grozījumu tika atcelti un apvienoti iepriekš pastāvējušie tiesību akti attiecībā uz derībām. Tā apgalvo, ka gan 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikums, gan 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums jau ir bijuši ietverti abos tiesību aktos, kas pastāvēja pirms pašreizējā tiesību akta. Šie noteikumi vienmēr esot bijuši neitrāli attiecībā uz plašsaziņas līdzekļa [veidu] (piemērojami attiecībā uz reklāmu visos plašsaziņas līdzekļos un nelicencētu azartspēļu reklāmu neatkarīgi no izplatīšanas kanāla) ( 27 ). Ar 2003. gada grozījumu neesot mainījusies azartspēļu un reklāmas pakalpojumu ierobežojumu piemērošanas joma. Ar to, gluži pretēji, esot tikai precizēta to esošā piemērošanas joma, lai kliedētu jebkādas šajā ziņā iespējamās šaubas, kas esot bijis svarīgi arī tāpēc, ka šajās tiesību normās bija paredzēti kriminālsodi.
67.
Turpinājumā es sīkāk analizēšu dažādus elementus, kuri ir ietverti jēdziena “noteikumi par pakalpojumiem” definīcijā, kā tā ir formulēta Direktīvā 98/34 ([šīs sadaļas] b), c) un d) punktā), un pēc tam izvērtēšu, kā šo jēdzienu varētu piemērot šajā lietā (e) punktā).
b) Jēdziena “noteikumi par pakalpojumiem” definīcijas pozitīvie un negatīvie elementi
68.
Direktīvas 98/34 1. panta 5. punkts acīmredzami izslēdz no jēdziena “noteikumi par pakalpojumiem” jebkurus noteikumus, kas “nav paredzēti [informācijas sabiedrības] pakalpojumiem”. Minētās tiesību normas turpinājumā ir sniegts gan pozitīvs, gan negatīvs jēdziena “īpaši paredzēti” nozīmes ieskicējums:
“– noteikumi uzskatāmi par īpaši paredzētiem Informācijas sabiedrības pakalpojumiem, ja, ņemot vērā tās iemeslu pamatojumu un operatīvo daļu, īpašais mērķis un visu vai daļas individuālo noteikumu priekšmets ir šādu pakalpojumu regulēšana skaidrā un mērķtiecīgā veidā,
– noteikumus neuzskata par īpaši paredzētiem Informācijas sabiedrības pakalpojumiem, ja tie ietekmē šādus pakalpojumus vienīgi netiešā vai gadījuma rakstura veidā”.
69.
Mutvārdu paskaidrojumos Komisija apgalvoja, ka minētā negatīvā definīcija ir jāinterpretē kā izņēmums un tāpēc jāinterpretē šauri.
70.
Es tam nepiekrītu.
71.
Patiešām, tas, ka izņēmumi ir jāinterpretē šauri, ir vispāratzīts tiesību interpretācijas princips. Tomēr, manuprāt, šo principu nevar piemērot šajā gadījumā – vienkārši 1. panta 5. punkta definīcijai ir divas daļas. Tās pirmā daļa ir definēta pozitīvi. Tās otrā daļa, kurai ir identisks stāvoklis un vērtība ( 28 ), ir formulēta negatīvi. Saskaņā ar likumdošanas metodi definīcijas pozitīvi un negatīvi formulētie elementi ir savstarpēji papildinoši. Interpretējot tos kopā, tie nosaka jēdziena “noteikumi par pakalpojumiem” tvērumu.
c) Būt vai nebūt “īpaši paredzētam”
72.
Lai uzskatītu, ka konkrētais noteikums pieder pie “noteikumiem par pakalpojumiem”, tam ir jābūt “īpaši paredzētam” informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Proti, visās vai dažās tā normās regulēšanas nolūkā ir jābūt izceltiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem.
73.
Definīcijas pozitīvi formulētajā daļā ir minēti divi kumulatīvi nosacījumi, lai uzskatītu, ka noteikums ir “īpaši paredzēts” informācijas sabiedrības pakalpojumiem: ar šo noteikumu – vai dažās tā normās – informācijas sabiedrības pakalpojumiem ir jābūt “regulētiem skaidrā un mērķtiecīgā veidā”. Savukārt saskaņā ar definīcijas negatīvi formulēto daļu jēdziens “noteikumi par pakalpojumiem” uz noteikumu neattieksies, ja tas “ietekmē” šādus pakalpojumus “netiešā vai gadījuma rakstura veidā”.
74.
Pirmkārt, es uzskatu, ka atsauce uz “ietekmi” definīcijas negatīvi formulētajā daļā nebūtu jāinterpretē kā tāda, kas norāda uz noteikuma faktisko ietekmi uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem pēc tā stāšanās spēkā. Ir tiesa, ka lasot burtiski, piemēram, angļu un vācu valodu versijas, šāda interpretācija ir iespējama. Taču daudzu valodu versiju, tostarp dāņu valodas versijas gadījumā, tas tā nav. ( 29 ) Turklāt šāda interpretācija būtu pilnīgi neparedzama un nepiemērota, ņemot vērā ziņošanas pienākuma ex ante raksturu ( 30 ). Noteikumu projekta sagatavošanas brīdī, kad par tiesību aktu ir jāziņo, valsts likumdevējam būtu precīzi jāzina, kāda būs tā ietekme reālos apstākļos.
75.
Patiešām, šādu atteikšanos ņemt vērā nākotnes sekas varētu sev par labu izmantot sevišķi negodīgs, ar paredzēšanas spējām apveltīts likumdevējs, ģeniāls ļaundaris, kas ar nolūku izstrādā tiesību aktus tā, lai slēptu to patieso nozīmi, jau šajā posmā apzinoties, ka to ietekme neatbildīs formulējumam. Tomēr, manuprāt, šādi maz ticami scenāriji nebūtu jāizmanto par galveno faktoru, interpretējot ES noteikumus ( 31 ).
76.
Abas definīcijas daļas drīzāk būtu jāinterpretē kā tādas, kas galvenokārt attiecas uz noteikuma tekstu un tā pamatā esošo likumdošanas nolūku, kāds pastāvēja tā sagatavošanas un pieņemšanas brīdī.
77.
Definīcijas galvenais elements, kas ir kopīgs abām tās daļām, ir tas, ka noteikumam ir jābūt “īpaši paredzētam” informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Manuprāt, principā varētu sagaidīt – ja noteikuma vai tiesību normas “īpašais mērķis” ir regulēt pakalpojumu, kas tiek sniegts, izmantojot konkrētu plašsaziņas līdzekli, visticamāk, paša tiesību akta tekstā vajadzētu būt skaidrai norādei uz šo faktu, piemēram, izmantojot konkrētu leksiku (“tiešsaiste”, “internets”, “elektronisks” utt.).
78.
Turklāt teorētiski ir iespējams, ka, izmantojot konkrētu pieeju projekta sagatavošanai, varētu apzināti censties slēpt “īpašo mērķi”. Kā jau esmu centies paskaidrot iepriekšējos punktos, nevar izslēgt šādu situāciju iespējamību, taču tas visdrīzāk notiek tikai ļoti, ļoti retos gadījumos. Vispārīgi runājot, ja patiešām pastāv “īpaši mērķi”, kas attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, varētu cerēt, ka no formulējuma par to būs gūstama vismaz nojausma.
79.
Noteikumu par pakalpojumiem definīcijas pozitīvi formulētajā daļā arī ir minēts īpašais mērķis, kas izriet no noteikuma “mērķtiecības”. Termins “mērķtiecīgs” nozīmētu, ka noteikumam ir ierobežota materiālā piemērošanas joma attiecībā uz konkrētu plašsaziņas līdzekli (tiešsaiste vai bezsaiste). Turklāt tam savukārt, visticamāk, ir jābūt atspoguļotam noteikuma formulējumā.
80.
No minētā izriet – ja pirmajā mirklī šķiet, ka noteikums attiecas uz pakalpojumiem, nenošķirot plašsaziņas līdzekļa [veidu] (tiešsaiste vai bezsaiste), tas, manuprāt, jau pārliecinoši norāda, ka “īpašais mērķis”nav informācijas sabiedrības pakalpojumu regulējums.
d) Iemeslu pamatojums
81.
Tomēr īpašā mērķa novērtējumu nav pietiekami pamatot tikai ar noteikuma tekstu vien. Kā teikts definīcijas pozitīvi formulētajā daļā, ir jāņem vērā gan noteikuma “operatīvā daļa”, gan “iemeslu pamatojums”.
82.
Direktīvā 98/34 šo terminu nozīme nav izskaidrota. Es tomēr uzskatu, ka “operatīvā daļa” skaidri norāda uz formulējumu – uz pašu noteikuma tekstu.
83.
Termina “iemeslu pamatojums” nozīme ir mazāk skaidra. Šo vārdu parastā nozīme ir atsauce uz noteikuma pieņemšanas dokumentētu pamatojumu. Direktīvā nav teikts, kā identificēt šādu pamatojumu. Tehniski – vai tam ir jābūt pašā tiesību aktā (piemēram, preambulas apsvērumu veidā) vai arī tas, iespējams, varētu attiekties uz atsevišķiem dokumentiem (piemēram, paskaidrojuma raksts, ko projekta sagatavotājs iesniedzis kopā ar likumprojektu)? Institucionāli – vai iemeslu pamatojums un pats noteikums jāsagatavo un jāapstiprina vienai un tai pašai iestādei ( 32 )? Laika ziņā – vai iemeslu pamatojums ir jāsagatavo agrāk par noteikumu vai vienlaikus ar to ( 33 )?
84.
Atbildot uz šiem jautājumiem, ar cieņu ir jāizturas pret dalībvalstīm un to iestādēm gan vispārīgā līmenī, gan attiecībā uz konkrēto lietu.
85.
Pirmkārt, vispārīgā līmenī šāds “iemeslu pamatojums”, kas ir noteikuma pieņemšanas dokumentēts pamatojums, būs atkarīgs no katras dalībvalsts likumdošanas procedūras un vērtības, kāda tiek piešķirta atsevišķiem dokumentiem, kas sagatavoti pirms šādām procedūrām vai to gaitā.
86.
Otrkārt, attiecībā uz izvērtējamo noteikumu ir jāņem vērā arī katras lietas konkrētie apstākļi. Piemēram, var būt tā, ka parlaments būtiski groza noteikumu, kuru ar likumprojektu sākotnēji ir ierosinājusi valsts valdība (kas ir pienācīgi dokumentēts paskaidrojuma rakstā, kurš ir parlamentam iesniegts kopā ar likumprojektu). Vai to pat bez īpašām debatēm no jauna iesniedz parlamenta komitejā. Vai varētu būt arī tā, ka pieņemtā noteikuma galīgā versija ir radusies tikai pēc ilgām diskusijām, iesaistoties vairākām iestādēm un to pārstāvjiem, tādējādi padarot jebkādu objektīvu “iemeslu pamatojumu” grūti vai pat neiespējami izsekojamu ( 34 ).
87.
Tātad visi šādi apsvērumi nopietni liecina par labu šādai pieejai – novērtējot, vai valsts noteikums ir “īpaši paredzēts” informācijas sabiedrības pakalpojumiem, vissvarīgākajam elementam ir jābūt paša noteikuma formulējumam, proti, tā operatīvajai daļai. Iemeslu pamatojumu var izmantot kā palīdzību noteikuma interpretācijā. Tas var novērst šaubas vai jautājumus. Taču iemeslu pamatojumu nevar un to nevajadzētu interpretēt tā, it kā tas būtu juridiski līdzvērtīgs paša noteikuma “operatīvajai daļai”.
e) Piemērošana šajā lietā
88.
Galu galā valsts tiesas ziņā ir, ņemot vērā minētos principus, novērtēt 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikuma un 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikuma, kas ir ieviesti ar 2003. gada grozījumu, īpašo mērķi. Lai palīdzētu veikt šo novērtējumu, es izteikšu dažus apsvērumus.
89.
Pirmkārt, puses piedāvā atšķirīgas šo noteikumu un, vispārīgāk, 2003. gada grozījuma interpretācijas. No vienas puses, Dānijas valdība skaidro, ka grozījumi ir tikai spēkā esošā tiesību akta precizējums. No otras puses, atbildētāji un Komisija norāda, ka grozījumi ir īpaši paredzēti, lai paplašinātu iepriekšējo noteikumu piemērošanas jomu, iekļaujot informācijas sabiedrības pakalpojumus. Viņi uzskata, ka īpašais mērķis ir “noslēpts” paša noteikuma tekstā, bet skaidri izriet no komentāriem par 2003. gada grozījumu.
90.
Ja valsts tiesa secinās, ka 10. panta 1. punkta 1) apakšpunkta noteikums un/vai 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums bija tikai precizējums attiecīgajām tiesību normām, kuras tie aizstāja, tie nebija un nevarētu būt tehniski noteikumi, par kuriem ir jāziņo ( 35 ). Šajā ziņā minēšu, kā ir atspoguļots iesniedzējtiesas jautājumos, ka komentāru par 2003. gada grozījumu projektu izvilkumā, kas konkrēti attiecas uz 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikuma mērķi, ir norādīts, ka pēdējais minētais “atbilst” [“overensstemmelse”] Likumā par zirgu skriešanās sacīkšu derībām jau esošai tiesību normai un ir Likuma par derībām un izlozēm normas “precizējums” [“præcisering”] ( 36 ). Turklāt tiesas sēdē tika apstiprināts, ka šīs abas iepriekš pastāvējušās tiesību normas ir bijušas “neitrālas attiecībā uz plašsaziņas līdzekļa veidu” tādā ziņā, ka tās nav tieši attiekušās uz konkrētu informācijas sniegšanas līdzekli (laikraksts, radio, televīzija, tiešsaiste utt.).
91.
Otrkārt, ciktāl tas nav tikai precizējums, manuprāt, būtiska nozīme ir jāpiešķir faktam, ka šis noteikums prima facie šķiet bez nošķiršanas piemērojams visiem pakalpojumiem neatkarīgi no tā, vai tos sniedz tiešsaistē vai bezsaistē. Šajā ziņā es atsaukšos it īpaši uz šo secinājumu 72.–80. punktā izklāstītajiem argumentiem. Šādos apstākļos iemeslu pamatojumam būtu vajadzīgi ļoti skaidri un neapstrīdami pierādījumi par informācijas sabiedrības pakalpojumu regulējuma “skaidrību un mērķtiecību”.
92.
Treškārt, valsts tiesai ir jālemj, kādu vērtību, interpretējot iemeslu pamatojumu, piešķirt konkrētiem dokumentiem vai dokumentu daļām, jo īpaši, ņemot vērā to nozīmi likumdošanas procesā un vispārīgāk – tiem piešķirto interpretatīvo vērtību.
93.
Tomēr konkrēti attiecībā uz jautājumu par to, vai 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikums pieder pie noteikumiem par informācijas sabiedrības reklāmas pakalpojumiem, norādīšu turpmāk minēto. Pamatojoties uz iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādīto, šī noteikuma mērķis ir netieši nodrošināt nelicencētu azartspēļu aizlieguma labāku izpildi. Nešķiet, ka reklāmas vai vēl jo mazāk reklāmas tiešsaistē regulēšana ir īpašs mērķis. Drīzāk šķiet, ka tas ir tikai līdzeklis, lai panāktu azartspēļu pakalpojumu labāku regulējumu. Patiešām, ne iesniedzējtiesa, ne arī kāda no pusēm neaizstāvēja nostāju, ka 2003. gada grozījuma īpašais mērķis būtu bijis azartspēļu regulējuma paplašināšana, iekļaujot tajā tiešsaistes reklāmas pakalpojumus.
94.
Nepārzinot Dānijas tiesības, tas patiešām, šķiet, ir atspoguļots komentāru par 2003. gada grozījuma projektu izvilkumos, kas attiecas konkrēti uz 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikumu ( 37 ). Man pirmajā mirklī nešķiet, ka šajos komentāros minētajai atsaucei uz reklāmu informācijas sabiedrības pakalpojumu veidā ir galvenā nozīme.
95.
Mutvārdu paskaidrojumos atbildētāji un Komisija vairākkārt atsaucās uz citām komentāru par 2003. gada grozījuma projektu daļām. Taču ir jāatkārto, ka, manuprāt, nav skaidrs, kāda nozīme jāpiešķir ir šīm atsaucēm un vai tās norāda uz “īpašu mērķi”. Nav skaidrs arī, ciktāl šīm pārējām komentāru daļām ir nozīme, novērtējot 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikuma mērķi, kas galu galā ir pamats kriminālprocesam šajā lietā. Vēlreiz jāteic, ka visi šie jautājumi lielā mērā ir valsts tiesību jautājumi, kas ir jāizvērtē valsts tiesai.
V. Secinājumi
96.
Ņemot vērā minēto un ciktāl attiecīgās valsts tiesību normas attiecas uz reklāmas pakalpojumiem, es ierosinu Tiesai atbildēt uz Københavns Byret (Kopenhāgenas pilsētas tiesa, Dānija) jautājumiem tā, kā ir norādīts turpinājumā:
Tādi valsts noteikumi kā noteikumi, kas ir ietverti lov nr. 204 af 26. marts 2003 om ændring af lov om visse spil, lotterier og væddemål og andre love og om ophævelse af lov om væddemål i forbindelse med heste‑ og hundevæddeløb (2003. gada 26. marta Likums Nr. 204, ar kuru grozīts Likums par noteiktām azartspēlēm, izlozēm un derībām un citi tiesību akti, kā arī atcelts Likums par zirgu un suņu skriešanās sacīkšu derībām), 10. panta 1. punkta 1) apakšpunktā un 10. panta 3. punkta 3) apakšpunktā, nav “tehniskie noteikumi” Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā, kas grozīta ar Direktīvu 98/48/EK, 1. panta 11. punkta izpratnē.
Tāds valsts noteikumu grozījums kā noteikums, kas ir ietverts 2003. gada 26. marta Likuma Nr. 204, ar kuru grozīts Likums par noteiktām azartspēlēm, izlozēm un derībām un citi tiesību akti, kā arī atcelts Likums par zirgu un suņu skriešanās sacīkšu derībām, 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkts, ciktāl tas attiecas uz reklāmas pakalpojumiem, nepieder pie “tehniskajiem noteikumiem” Direktīvas 98/34, kas grozīta ar Direktīvu 98/48, izpratnē, izņemot gadījumu, kad šāds grozījums ir īpaši paredzēts informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Nosakot, vai noteikums ir īpaši paredzēts informācijas sabiedrības pakalpojumiem, valsts tiesai ir jāņem vērā it īpaši:
–
vai ar grozījumu ir tikai precizēta vai mainīta noteikuma piemērošanas joma;
–
noteikuma teksts pirms un pēc grozījuma izdarīšanas un jebkurš skaidri izteikts grozījumos ietverts formulējums, kuru var interpretēt kā īpašu atsauci uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem;
–
pierādījums par noteikuma grozījuma mērķi(‑iem), kā tas ir izklāstīts iemeslu pamatojumā.
( 1 ) Oriģināla valoda – angļu.
( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīva, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV 1998, L 204, 37. lpp.).
( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīva 98/48/EK, ar kuru groza Direktīvu 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV 1998, L 217, 18. lpp.).
( 4 ) Stingri ņemot, tas nav 2003. gada grozījuma 10. pants, bet gan Likuma par noteiktām azartspēlēm, izlozēm un derībām, kas ir grozīts ar 2003. gada grozījuma 1. panta 20. punktu, 10. pants. Tomēr saīsināšanas labad atsaukšos uz 2003. gada grozījuma 10. pantu.
( 5 ) Kā tika paskaidrots tiesas sēdē, saskaņā ar Dānijas likumdošanas procesu likumprojekta autors kopā ar likumprojektu likumdošanas palātai iesniedz paskaidrojuma rakstu. Šī dokumenta nosaukums ir “Likumprojekts ar komentāriem” (Lovforslag med bemærkninger). Šajos secinājumos, runājot par konkrēto Dānijas lietu, lietošu terminu “komentāri [par 2003. gada grozījumu projektu]”. Jēdzienu “iemeslu pamatojums” Direktīvas 98/34 1. panta 5. punkta izpratnē vispārīgāk aplūkošu šo secinājumu 81.–87. punktā.
( 6 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2015. gada 11. novembris, Pujante Rivera (C‑422/14, EU:C:2015:743, 20. punkts).
( 7 ) Spriedums, 1996. gada 30. aprīlis, CIA Security International (C‑194/94, EU:C:1996:172).
( 8 ) Spriedums, 2016. gada 4. februāris, Ince (C‑336/14, EU:C:2016:72, 70. punkts).
( 9 ) Spriedumi, 2016. gada 4. februāris, Ince (C‑336/14, EU:C:2016:72, 76. punkts) un 2016. gada 13. oktobris, M. un S. (C‑303/15, EU:C:2016:771, 30. punkts). Šajā judikatūrā ir pārņemts līdzīgs formulējums no agrākiem spriedumiem, kuros ir piemērota direktīvas – pašreizējās direktīvas priekšteces (Padomes 1983. gada 28. marta Direktīvas 83/189/EEK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV 1983, L 109, 8. lpp.), 1. panta 9. punkts) attiecīgā tiesību norma. Skat., piemēram, spriedumu, 2005. gada 21. aprīlis, Lindberg (C‑267/03, EU:C:2005:246, 87. punkts).
( 10 ) Spriedums Ince šajā ziņā ir labs piemērs. Minētā lieta attiecās uz Vācijas likumu par azartspēlēm, kurā bija ietverta tiesību norma ar šādu formulējumu: “Publiskas azartspēles rīkot vai sniegt starpniecības pakalpojumus attiecībā uz tām drīkst vienīgi ar attiecīgās federālās zemes kompetentās iestādes atļauju. Jebkāda šādu spēļu rīkošana un jebkādu starpniecības pakalpojumu sniegšana bez šādas atļaujas ir aizliegta (nelegālas azartspēles).” Šajā gadījumā medaļas abas puses ir, ja tā var teikt, skaidri pretnostatītas. Minētajā spriedumā tika atzīts, ka uz šo tiesību normu attiecas CIA atļauju saņemšanas izņēmums. Spriedums, 2016. gada 4. februāris, Ince (C‑336/14, EU:C:2016:72, 11. un 76. punkts).
( 11 ) Par šī noteikuma izcelsmi un attīstību skat. manus secinājumus lietā M. un S. (C‑303/15, EU:C:2016:531, 30. un nākamie punkti).
( 12 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu Lidl Italia, kurā gan aizliegums, gan soda piemērošana tā neizpildes gadījumā ir aprakstīti kā tehniskie noteikumi, par kuriem ir jāziņo. Spriedums, 2005. gada 8. septembris, Lidl Italia (C‑303/04, EU:C:2005:528, 13. punkts).
( 13 ) Spriedumi, 2012. gada 19. jūlijs, Fortuna u.c. (C‑213/11, C‑214/11 un C‑217/11, EU:C:2012:495), un 2016. gada 13. oktobris, M. un S. (C‑303/15, EU:C:2016:771).
( 14 ) 2009. gada 19. novembraUstawa o grach hazardowych (Azartspēļu likums) (2009. gada Dz. U., Nr.°201, 1540. pozīcija) 6. panta 1. punktā ir noteikts: “Ar ruletes spēlēm, kāršu spēlēm, kauliņu spēlēm un automātu spēlēm saistīta darbība var tikt veikta, pamatojoties uz spēļu kazino darbības licenci” (mans izcēlums).
( 15 ) Saskaņā ar Azartspēļu likuma 14. panta 1. punktu: “Ar ruletes spēlēm, kāršu spēlēm, kauliņu spēlēm un automātu spēlēm saistīta darbība ir atļauta tikai spēļu kazino” (mans izcēlums).
( 16 ) Spriedums, 2016. gada 13. oktobris, M. un S. (C‑303/15, EU:C:2016:771, 29. punkts).
( 17 ) Tā, kā šo terminu parasti lieto vispārējā izpratnē, nepiedēvējot tam konkrētu juridisku nozīmi vai sekas.
( 18 ) Spriedumi, 2016. gada 4. februāris, Ince (C‑336/14, EU:C:2016:72, 76. punkts), un 2016. gada 13. oktobris, M. un S. (C‑303/15, EU:C:2016:771, 30. punkts).
( 19 ) Atgādināšu, ka lietā M. un S. Komisija pauda nostāju, ka šis noteikums būtu pilnībā jāatceļ (skat. manus secinājumus lietā M. un S. (C‑303/15, EU:C:2016:531, 34. punkts)). Šo Komisijas priekšlikumu par minēto noteikumu atcelšanu Tiesa savā spriedumā noraidīja.
( 20 ) Spriedums, 2016. gada 4. februāris, Ince (C‑336/14, EU:C:2016:72).
( 21 ) Aizliegums piedāvāt azartspēles internetā un izņēmumi; ierobežojumi attiecībā uz sporta derību piedāvājumiem, izmantojot telekomunikācijas pakalpojumus; aizliegums pārraidīt azartspēļu reklāmu internetā vai izmantojot telekomunikāciju līdzekļus. Spriedums, 2016. gada 4. februāris, Ince (C‑336/14, EU:C:2016:72).
( 22 ) Spriedums, 2016. gada 4. februāris, Ince (C‑336/14, EU:C:2016:72., 76. punkts).
( 23 ) Spriedums, 2005. gada 21. aprīlis, Lindberg (C‑267/03, EU:C:2005:246).
( 24 ) Jāpiebilst, ka līdzīga nošķiršana ir atspoguļota arī citos ES tiesību aktos, piemēram, attiecībā uz iepriekšējas atļaujas saņemšanas režīmiem konkrētiem pārtikas produktiem, kas nav regulēti ES līmenī. Šādā gadījumā atļaujas saņemšanas režīma esamība parasti netiek uzskatīta par problemātisku, galveno uzmanību pievēršot atļaujas saņemšanas procedūrai un ar to saistītajiem pamatnosacījumiem. Skat., piemēram, spriedumus, 2004. gada 5. februāris, Greenham un Abel (C‑95/01, EU:C:2004:71), un 2017. gada 27. aprīlis, Noria Distribution (C‑672/15, EU:C:2017:310).
( 25 ) Skat. iepriekš 2. un 3. zemsvītras piezīmi.
( 26 ) Spriedumi, 2016. gada 4. februāris, Ince (C‑336/14, EU:C:2016:72), un 2016. gada 13. oktobris, M. un S. (C‑303/15, EU:C:2016:771).
( 27 ) Attiecībā uz 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikumu komentāros par 2003. gada grozījuma projektu ir ietverta atsauce uz lov om væddemål i forbindelse med heste‑ og hundevæddeløb (Likums par zirgu un suņu skriešanās sacīkšu derībām) 12. panta 3. punktu un tips‑ og lottoloven (Likums par derībām un izlozēm) 10. panta 4. punktu.
( 28 ) Aplūkojot sistēmiski, abas definīcijas daļas ir izvietotas vienādā līmenī (vienāds ievilkums un pārnesumzīme), kura lietojums šajā un citās Direktīvas 98/34 definīciju normās skaidri norāda vienādas vērtības informāciju (nosacījumi, situācijas, saraksti).
( 29 ) Dažādajās valodu versijās šajā konkrētajā tiesību normā ir izmantoti ļoti atšķirīgi darbības vārdi. Tā, piemēram, dāņu, franču un itāļu valodu versijās ir izmantoti apzīmējumi “vedrører”, “concerne” un “riguarda” (angliski – “concern” [“skar”]). Čehu un vācu valodu versijās lietotie apzīmējumi “působí‑li” un “aufwirkt” ir līdzīgi angļu [darbības vārdam] “affects” [“ietekmē”]. Poļu un spāņu valodu versijās ir izmantoti darbības vārdi “odnosi” un “se refiere” (angliski – “refers to” [“attiecas uz”]).
( 30 ) Saistībā ar līdzīgiem jautājumiem skat. manus secinājumus lietā M. un S. (C‑303/15, EU:C:2016:531).
( 31 ) Šāda alternatīva noteikti būtu pretrunā savstarpējās uzticēšanās un sadarbības konceptam. Praktiski tas nozīmētu, ka tiesību aktu, kurā teiktais neatbilst tā nodomam, šī akta adresāti, visticamāk neievērotu un, iespējams, kā varētu sagaidīt, visdrīzāk uzticētos tā tekstam.
( 32 ) Minot piemēru par ES, var norādīt uz Komisijas priekšlikumu un attiecīgo paskaidrojuma rakstu, kas pamato konkrētu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas interpretāciju. Tomēr Komisijas nodomu noteikti nevar pielīdzināt tiesību aktā ietvertajam nodomam.
( 33 ) Šajā ziņā skat. manus secinājumus lietā Scialdone (C 574/15, EU:C:2017:553, 37. un 38. punkts).
( 34 ) Lai izteiktu šo pašu domu vēl tiešāk, izmantošu populāru citātu, kuru nespēju piedēvēt konkrētam autoram – kamielis ir zirgs, ko ir konstruējusi komiteja.
( 35 ) Spriedums, 2005. gada 21. aprīlis, Lindberg (C‑267/03, EU:C:2005:246, 82. un 83. punkts). Šajā ziņā komentāros par 2003. gada grozījumu, kas konkrēti attiecas uz 10. panta 3. punkta 3) apakšpunkta noteikumu, ir norādīts, ka “grozījums atbilst aizliegumam, kas šobrīd ir noteikts Likuma par zirgu skriešanās sacīkšu derībām 12. panta 3. punktā un ir Likuma par derībām un izlozēm 10. panta 4. punkta precizējums”.
( 36 ) Skat. šo secinājumu 8. punktu.
( 37 ) Izklāstīts iepriekš šo secinājumu 8. punktā.