ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA-BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ-BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 28. novembrī ( 1 )
Apvienotās lietas C‑259/16 un C‑260/16
Confederazione Generale Italiana dei Trasporti e della Logistica (Confetra),
Associazione Nazionale Imprese Trasporti Automobilistici,
Società Fercam SpA,
Associazione non Riconosciuta Alsea,
Associazione Fedit,
Società Carioni Spedizioni Internazionali Srl,
Federazione Nazionale delle Imprese di Spedizioni Internazionali – Fedespedi,
Società Tnt Global Express SpA (C‑259/16),
Associazione Italiana dei Corrieri Aerei Internazionali (AICAI),
DHL Express (Italy) Srl,
Federal Express Europe Inc.,
United Parcel Service Italia Ups Srl (C‑260/16)
pret
Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni,
Ministero dello Sviluppo Economico,
citi lietas dalībnieki:
Poste Italiane SpA
(Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Prejudiciāls nolēmums – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pasta pakalpojumi Eiropas Savienībā – Uzņēmumi, kas darbojas preču ekspedīcijas, autopārvadājumu vai kurjerpasta sūtījumu piegādes nozarē – Atļaujas sniegt pasta pakalpojumus sabiedrībai – Iemaksas universālā pakalpojuma izmaksu segšanai
1.
Pakāpeniski liberalizējot sociālajai un ekonomiskajai kohēzijai svarīgo pasta pakalpojumu iekšējo tirgu, iespēja tos sniegt ir ne tikai vēsturiskajiem uzņēmumiem, kuriem tie tradicionāli tika uzticēti, bet arī citiem visdažādāko veidu uzņēmumiem. Šajā jaunajā situācijā tostarp ir jāprecizē, kad ir uzskatāms, ka pārvadājumu un kurjerpasta uzņēmumi faktiski sniedz pasta pakalpojumus.
2.
Kā atsvars šim liberalizācijas fenomenam ir dalībvalstīm uzliktais pienākums nodrošināt lietotājiem tiesības rēķināties ar šo pakalpojumu (it īpaši tādu, kas uzskatāmi par pamatpakalpojumiem) piedāvājumu noteikta līmeņa kvalitātē un pastāvīgi visā teritorijā, un par pieņemamām cenām. Tas ir universālā pakalpojuma jēdziens. Tomēr vienprātība par tā galvenajām iezīmēm zūd, līdzko ir jālemj par to, kam un kā tas ir jāfinansē.
3.
Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) būtībā vēlas noskaidrot: a) vai Direktīva 97/67/EK ( 2 ) ir piemērojama autopārvadājumu un kurjerpasta darbībām; b) vai, ja tām ir piemērojama šī direktīva, uzņēmumiem, kas ar to nodarbojas, ir jāsaņem atļaujas šo darbību veikšanai un c) vai tiem ir jāveic iemaksas, lai finansētu universālo pakalpojumu Itālijā.
4.
Strīda pamatā ir prasības, kuras ir cēlusi virkne autopārvadājumu un kurjerpasta uzņēmumu, kā arī ar tiem saistītu apvienību, lūdzot atcelt kādu Autorità per le garanzie nelle Comunicazioni ( 3 ) lēmumu un noteikumus, kā arī Ministro dello Sviluppo Economico ( 4 ) dekrētu par kārtību, kādā piešķiramas atļaujas sniegt pasta pakalpojumus sabiedrībai ( 5 ).
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
Direktīva 97/67 ( 6 )
5.
Preambulas 22. un 23. apsvērums ir formulēti šādi:
“(22)
tā kā dalībvalstīm savā teritorijā būtu jāspēj ar attiecīgām atļaujas procedūrām regulēt to pasta pakalpojumu sniegšanu, kas nav rezervēti universālā pakalpojuma sniedzējiem; tā kā minētajām procedūrām jābūt caurskatāmām, nediskriminējošām, samērīgām un pamatotām ar objektīviem kritērijiem;
(23)
tā kā dalībvalstīm vajadzētu būt izvēlei attiecināt uz licenču piešķiršanu universālā pakalpojuma saistības vai iemaksas kompensāciju fondā, kas paredzēts, lai universālā pakalpojuma sniedzējam kompensētu to pakalpojumu sniegšanu, kuri ir saistīti ar negodīgu finansiālo apgrūtinājumu; [..].”
6.
Direktīvas 2. pantā ir noteikts:
“Šajā direktīvā tiek piemērotas šādas definīcijas:
1.
“Pasta pakalpojumi” ir pakalpojumi, kas saistīti ar pasta sūtījumu savākšanu, šķirošanu, pārvadāšanu un sadali.
1.a
“Pasta pakalpojumu sniedzējs” ir uzņēmums, kas sniedz vienu vai vairākus pasta pakalpojumus.”
7.
Minētā panta 6. punktā par pasta sūtījumiem ir teikts:
““Pasta sūtījums” ir adresēts sūtījums galīgajā formā, kādā pasta pakalpojumu sniedzējiem tas jānogādā. Papildus korespondencei šādi sūtījumi ir arī, piemēram, grāmatas, katalogi, laikraksti, periodiskie izdevumi un pasta pakas, kurās ir preces ar komercvērtību vai bez tās.”
8.
Saskaņā ar 2. panta 19. punktu “Pamatprasības” ir definētas šādi:
“vispārīgi iemesli, kas nav ekonomiski iemesli un kas var rosināt kādu dalībvalsti piemērot nosacījumus pasta pakalpojumu sniegšanai. Šie iemesli ir korespondences noslēpums, tīkla drošība saistībā ar bīstamu preču pārvadāšanu, nodarbinātības noteikumu ievērošana, sociālā nodrošinājuma shēmas, kas noteiktas normatīvajos vai administratīvajos aktos un/vai koplīgumos, par kuriem valsts līmenī panākta vienošanās starp sociālajiem partneriem saskaņā ar Kopienas un attiecīgās valsts tiesību aktiem, un – pamatotos gadījumos – datu aizsardzība, vides aizsardzība un reģionālā plānošana. [..]”
9.
Direktīvas 7. pantā ir noteikts:
“1. [..] Universālā pakalpojuma nodrošināšanu dalībvalstis var finansēt atbilstīgi vienai vai vairākām 2., 3. un 4. punktā paredzētajām iespējām vai citiem līdzekļiem, kas ir saderīgi ar Līgumu.
[..]
3. Ja dalībvalsts konstatē, ka šajā direktīvā paredzētās universālā pakalpojuma saistības ir saistītas ar tīrajām izmaksām, kuras aprēķina, ņemot vērā I pielikumu, un ir negodīgs finansiālais slogs universālā pakalpojuma sniedzējam(‑iem), tā var ieviest:
a)
mehānismu, lai no valsts līdzekļiem nodrošinātu kompensāciju attiecīgajam(‑iem) uzņēmumam(‑iem);
b)
mehānismu, lai universālā pakalpojuma saistību tīrās izmaksas sadalītu starp pakalpojumu sniedzējiem un/vai lietotājiem.
4. Ja tīrās izmaksas sadala saskaņā ar 3. punkta b) apakšpunktu, dalībvalstis var izveidot kompensāciju fondu, kurus var finansēt no pakalpojumu sniedzēju un/vai lietotāju maksājumiem [..]. Dalībvalstis var atļauju piešķiršanai saskaņā ar 9. panta 2. punktu pakalpojumu sniedzējiem piemērot nosacījumu, ka ir jāveic finanšu iemaksa minētajā fondā vai jāpilda universālā pakalpojuma saistības. [..]”
10.
Saskaņā ar 9. pantu:
“1. Attiecībā uz pakalpojumiem, kas nepieder pie universālā pakalpojuma, dalībvalstis var ieviest vispārīgas atļaujas, ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu pamatprasību ievērošanu.
2. Attiecībā uz pakalpojumiem, kas pieder pie universālā pakalpojuma, dalībvalstis var ieviest atļauju procedūras, tostarp individuālas licences, ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu pamatprasību ievērošanu un nodrošinātu universālā pakalpojuma sniegšanu.
Piešķirot atļaujas, var:
[..]
–
attiecīgā gadījumā noteikt pienākumu veikt finansiālu iemaksu 7. pantā minētajos izmaksu sadales mehānismos, ja universālā pakalpojuma sniegšana rada tīrās izmaksas un ir negodīgs finansiāls slogs saskaņā ar 4. pantu norādītajam(‑iem) universālā pakalpojuma sniedzējam(‑iem),
[..]
–
attiecīgā gadījumā noteikt pienākumu ievērot attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktos darba apstākļus.
[..]
Izņemot attiecībā uz uzņēmumiem, kas saskaņā ar 4. pantu ir norādīti kā universālā pakalpojuma sniedzēji, atļaujas nedrīkst:
–
būt ierobežotas skaita ziņā,
–
attiecībā uz vieniem un tiem pašiem universālā pakalpojuma elementiem vai attiecīgās valsts teritorijas daļām noteikt gan universālā pakalpojuma saistības, gan finansiālas iemaksas izmaksu sadales mehānismos,
–
dublēt nosacījumus, ko uzņēmumiem piemēro saskaņā ar citiem attiecīgās valsts tiesību aktiem, kas nav saistīti ar nozari.
[..]”
Direktīva 2008/6
11.
Tās preambulas 17. apsvērumā ir teikts:
“Autopārvadājumus pašus par sevi nevar uzskatīt par pasta pakalpojumiem. [..]”
12.
Preambulas 27. apsvērumā ir norādīts:
“(27) Pasta pakalpojumu sniedzējiem var lūgt dot ieguldījumu universālā pakalpojuma finansēšanā gadījumos, ja ir paredzēts kompensāciju fonds. Lai noteiktu, kuriem uzņēmumiem būtu jāveic iemaksas kompensāciju fondā, dalībvalstīm būtu jāapsver, vai attiecīgo uzņēmumu sniegtos pakalpojumus, ņemot vērā to raksturojumu, tostarp pievienotās vērtības elementus, kā arī paredzēto izmantošanu un cenu veidošanu, no lietotāju viedokļa var uzskatīt par tādiem, kuri pieder pie universālā pakalpojuma, tā kā tie pietiekamā mērā ir savstarpēji aizstājami ar universālo pakalpojumu. Šiem pakalpojumiem nav obligāti jāaptver visi universālā pakalpojuma elementi, piemēram, ikdienas piegāde vai pilnīgs valsts pārklājums.”
B. Itālijas tiesības
13.
Itālijas tiesībās Direktīva 97/67 ir transponēta ar 1999. gada 22. jūlija Leģislatīvo dekrētu Nr. 261 ( 7 ). Grozījumi, kas šajā direktīvā tika izdarīti ar Direktīvu 2008/6 ( 8 ), valsts tiesībās ir transponēti ar 2011. gada 31. marta Leģislatīvo dekrētu Nr. 58 ( 9 ).
14.
Leģislatīvā dekrēta Nr. 261 6. panta 1. un 1.bis punktā, kas grozīti ar Leģislatīvo dekrētu Nr. 58, ir noteikts:
“1. Vispārējā atļauja ir jāsaņem [..], lai sniegtu sabiedrībai pakalpojumus, kas neietilpst universālajā pakalpojumā, tostarp privāto pastkastīšu piegādei, lai izplatītu korespondenci.
1.bis Ņemot vērā situāciju tirgū un pasta pakalpojumu organizāciju, vispārējās atļaujas izsniegšana, tostarp arī universālā pakalpojuma sniedzēja gadījumā, var tikt pakārtota konkrētām universālā pakalpojuma saistībām [..], kuru vidū ir [..] pienākums veikt iemaksas šī dekrēta 10. pantā paredzētajos izmaksu sadales mehānismos. [..]”
15.
Saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 261/1999 10. panta 2. punktu:
“2. Personām, kas saņēmušas individuālās licences un vispārējās atļaujas saistībā ar universālā pakalpojumā ietilpstošos pakalpojumus aizstājošiem pakalpojumiem, ir jāveic iemaksas 1. punktā minētajā fondā ne vairāk kā 10 % apmērā no bruto ienākumiem, kas gūti no atļaujā paredzētās darbības.”
16.
Noteikumu par atļaujām sniegt pasta pakalpojumus sabiedrībai, kurus apstiprinājusi AGCom ( 10 ) (turpmāk tekstā – “Noteikumi par atļaujām”), 1. panta 1. punkta g) un r) apakšpunktā ir paredzēts:
“1. Šajos noteikumos:
[..]
g)
“pasta pakalpojumi” ir pakalpojumi, kas saistīti ar pasta sūtījumu savākšanu, šķirošanu, pārvadāšanu un sadali, ieskaitot pakalpojumus, kuri ietilpst universālā pasta pakalpojuma piemērošanas jomā;
[..]
i)
“pievienotās vērtības pasta pakalpojumi” ir pakalpojumi, kas var tikt iekļauti universālā pasta pakalpojuma jomā un kuriem ir raksturīgi piedāvāt papildu priekšrocības, lai arī tās ir saistītas tikai ar dažiem pasta pakalpojuma posmiem (piemēram, piegāde adresātam personiski, garantija par piegādi noteiktā laikā, savākšana no mājām, piegādes apstiprinājums, iespēja mainīt adresi, sūtījumu elektroniska izsekojamība);
[..]
r)
“vieni vienīgi pārvadājumi” ir pārvadāšanas posmā veiktas darbības, kas neietver citas darbības, kuras iekļaujas g) apakšpunktā definēto pasta pakalpojumu secības posmos.”
17.
Saskaņā ar Noteikumu 8. panta 4. punktu “vienu vienīgu pārvadājumu darbībai vispārējā atļauja nav jāsaņem”.
18.
Saskaņā ar Noteikumu par atļaujām 11. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 15. panta 2. punktu vispārējas atļaujas turētājam ir jāveic iemaksas universālā pakalpojuma izmaksu kompensāciju fondā, ja ir izpildīti Direktīvas 2008/6 preambulas 27. apsvērumā un Leģislatīvā dekrēta Nr. 261/1999 10. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi.
19.
Ekonomikas attīstības ministra dekrēta ( 11 ) 9. pantā ir noteikts, ka individuālo vai vispārējo atļauju turētājiem ir jāievēro pienākumi, kas ir paredzēti Noteikumu 11. pantā.
II. Tiesvedības rašanās fakti un prejudiciālie jautājumi
20.
Prasītāji ir uzņēmumi un uzņēmumu apvienības, kas sniedz pārvadājumu, ekspedīcijas un kurjerpasta pakalpojumus ( 12 ). Lai arī tie apgalvo, ka tie nesniedz pasta pakalpojumus, tiem ir Leģislatīvā dekrēta Nr. 261/1999 6. pantā paredzētā vispārējā atļauja, ko tie ir pieprasījuši piesardzības nolūkā, ņemot vērā, ka Itālijas tiesiskajā regulējumā šajā jomā neesot skaidrības.
21.
2015. gadā tie cēla prasību iesniedzējtiesā, lūdzot atcelt Lēmumu Nr. 129/15 un Noteikumus par atļaujām. Tie apgalvoja, ka to darbības pārvadājumu, pārsūtīšanas vai ekspedīcijas, kā arī kurjerpasta jomā nevar tikt uzskatītas par pasta pakalpojumiem Direktīvas 97/67 2. panta un Leģislatīvā dekrēta Nr. 261/1999 1. panta izpratnē. Turklāt tie kritizē apstrīdēto tiesisko regulējumu, jo tas esot gan tiem pārlieku apgrūtinošs, gan pretrunā Savienības tiesībām, gan nesamērīgs, ievērojot intereses, kuras ar to ir gribēts aizsargāt, un to attiecīgo darbību. Tie iebilst konkrēti pret to, ka tiem tiek prasīts saņemt atļauju sniegt pakalpojumus, kuriem būtu jābūt atbrīvotiem no šādas prasības, un neatzīst, ka tiem būtu pienākums veikt iemaksas universālā pakalpojuma izmaksu kompensāciju fondā.
22.
Minētā tiesa, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstījusi savu viedokli (kopumā piekrītot prasītāju nostājai), nolēma apturēt tiesvedību un uzdot šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai Eiropas Savienības tiesības, konkrēti, Direktīvas 97/67, ar vēlākiem papildinājumiem un grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2008/6, [2]. panta 1., 1.a un 6. punkts [ ( 13 )] liedz piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu – proti, Leģislatīvā dekrēta Nr. [261]/1999 2. panta a) un f) punktu, kā arī 2015. gada 23. marta Lēmuma AGCom 129/15/CONS A pielikumā ietverto “Noteikumu par atļaujām sniegt pasta pakalpojumus sabiedrībai” 1. panta 1. punkta g) un r) apakšpunktu, lasot tos kopsakarā vienu ar otru un kopā ar i) apakšpunktu, un tiem atbilstošo ar Ekonomikas attīstības ministrijas 2015. gada 29. jūlija Dekrētu apstiprināto “Kārtību, kādā piešķiramas atļaujas sniegt pasta pakalpojumus sabiedrībai”, – ar ko pasta pakalpojuma jēdzienā ir iekļauti arī autopārvadātāju, ekspeditoru un kurjerpasta pakalpojumi?
2)
Vai Eiropas Savienības tiesības, konkrēti, Direktīvas 97/67 [..] 9. panta 1. punkts un [2]. panta 19. punkts, kā arī samērīguma un saprātīguma principi liedz piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu – proti, Leģislatīvā dekrēta Nr. [261]/1999 6. panta 1. punktu, kā arī 2015. gada 23. marta Lēmuma AGCom 129/15/CONS A pielikumā ietverto “Noteikumu par atļaujām sniegt pasta pakalpojumus sabiedrībai” 8. pantu un tiem atbilstošo ar Ekonomikas attīstības ministrijas 2015. gada 29. jūlija Dekrētu apstiprināto “Kārtību, kādā piešķiramas atļaujas sniegt pasta pakalpojumus sabiedrībai”, – ar ko autopārvadājumu, ekspedīcijas un kurjerpasta pakalpojumu sniedzējiem ir paredzēts pienākums saņemt vispārēju atļauju arī situācijās, kad nav jānodrošina pamatprasību ievērošana pasta pakalpojumu sniegšanas jomā?
3)
Vai Eiropas Savienības tiesības, konkrēti, Direktīvas 97/67 [..] 7. panta 4. punkts un 9. panta 2. punkts liedz piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu – proti, Leģislatīvā dekrēta Nr. 261/1999 6. panta 1.bis punktu un 10. panta 2. punktu, kā arī 2015. gada 23. marta Lēmuma AGCom 129/15/CONS A pielikumā ietverto “Noteikumu par atļaujām sniegt pasta pakalpojumus sabiedrībai” 11. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 15. panta 2. punktu un tiem atbilstošās ar Ekonomikas attīstības ministrijas 2015. gada 29. jūlija Dekrētu apstiprinātās “Kārtības, kādā piešķiramas atļaujas sniegt pasta pakalpojumus sabiedrībai” 9. pantu, – ar ko autopārvadājumu, ekspedīcijas un kurjerpasta pakalpojumu sniedzējiem ir paredzēts pienākums veikt iemaksas universālā pakalpojuma izmaksu kompensāciju fondā?
4)
Vai Eiropas Savienības tiesības, konkrēti, Direktīvas 97/67 [..] 9. panta 2. punkts liedz piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu – proti, Leģislatīvā dekrēta Nr. 261/1999 6. un 10. pantu, kā arī 2015. gada 23. marta Lēmuma AGCom 129/15/CONS A pielikumā ietverto “Noteikumu par atļaujām sniegt pasta pakalpojumus sabiedrībai” 11. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 15. panta 2. punktu un tiem atbilstošās ar Ekonomikas attīstības ministrijas 2015. gada 29. jūlija Dekrētu apstiprinātās “Kārtības, kādā piešķiramas atļaujas sniegt pasta pakalpojumus sabiedrībai” 9. pantu, – ar ko nav paredzēts izvērtēt gadījumus, kuros iemaksas universālā pakalpojuma izmaksu kompensāciju fondā uzskatāmas par lietderīgām, un nav paredzēti atšķirīgi piemērošanas nosacījumi atkarībā no nodokļu maksātāju subjektīvās situācijas un situācijas tirgos?”
III. Tiesvedības Tiesā
23.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑259/16 Tiesas kancelejā ir iesniegts 2016. gada 10. maijā un lietā C‑260/16 – nākamajā dienā, proti, 2016. gada 11. maijā. Tā kā abas lietas ir saistītas, tās tika apvienotas.
24.
Rakstveida apsvērumus iesniedza Confetra u.c. ( 14 ), AICAI u.c. ( 15 ), UPS Italia, Poste Italiane SpA, Itālijas valdība un Komisija. Visi lietas dalībnieki, kā arī Francijas valdība piedalījās 2017. gada 20. septembra tiesas sēdē.
IV. Juridiskā analīze
A. Ievadapsvērumi
25.
Četros prejudiciālajos jautājumos ir minēts Dekrēts, lai noskaidrotu, vai tas ir saderīgs ar Direktīvu 96/67. Tomēr šis tiesību akts reglamentē nevis materiāltiesiskos, bet gan procesuālos Itālijas pasta nozares licenču un atļauju izsniegšanas aspektus. Būtiskie aspekti patiesībā galvenokārt ir paredzēti citos divos tiesību aktos (proti, Leģislatīvajā dekrētā Nr. 261/1999 un Noteikumos par atļaujām).
26.
Katrā ziņā, tā kā pirmajā un otrajā jautājumā konkrēti nav norādīta neviena dekrēta norma, tos gandrīz nav iespējams analizēt. Lai arī trešajā un ceturtajā jautājumā gan ir atsauce uz šā dekrēta 9. pantu, tomēr neuzskatu, ka tas būtu jāanalizē, jo tajā ir minēti Noteikumu par atļaujām 11. pantā paredzētie vispārējo atļauju turētāju pienākumi. Tādējādi galvenokārt izskatīšu pārējās lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētās valsts tiesību normas.
27.
Kad norisinājās šīs prejudiciālā nolēmuma tiesvedības rakstveida daļa, Tiesa pasludināja spriedumu lietā DHL Express (Austria) ( 16 ), atrisinot jautājumu par kurjeru un ātrpiegādes pakalpojumu uzņēmuma pienākumu veikt iemaksas, lai finansētu par nozari atbildīgo valsts regulatīvo iestādi, saskaņā ar Direktīvas 97/67 9. panta 2. punktu. Gan nupat minētā sprieduma, gan 2017. gada 15. jūnija sprieduma Ilves Jakelu ( 17 ) nozīmīgums saistībā ar šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu tika apspriests tiesas sēdē.
B. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
1. Lietas dalībnieku nostāju kopsavilkums
28.
Confetra uzskata, ka Direktīva 97/67 nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko pasta pakalpojumu piemērošanas jomā ir iekļauti autopārvadājumu, ekspedīcijas un kurjerpasta pakalpojumi. Nedz to juridiskajai definīcijai, nedz to būtībai neesot nekā kopīga ar pasta pakalpojumiem. Proti, šī direktīva neattiecas uz pārvadātājiem, kuri veic pasta sūtījumu savākšanu vai sadali, kas mēdz būt papildu uzdevumi saistībā ar to galveno nodarbošanos (pārvadājumi).
29.
Confetra, ko atbalsta AICAI u.c., kā arī UPS, uzsver tādas kurjerpasta pakalpojuma iezīmes kā elastība, rīkojoties ar pakām, individuālais tarifs, apmaksa pēc sūtījuma saņemšanas, “no durvīm līdz durvīm” pakalpojums, un citus līdzīgus faktorus, kas neļauj to uzskatīt par universālā pakalpojuma režīmā sniegtu pasta pakalpojumu, lai arī tas ir viens no tā segmentiem.
30.
AICAI u.c. uzskata, ka atbilde uz pirmo jautājumu ir sniegta spriedumā Corbeau ( 18 ) un no Direktīvas 97/67 preambulas 18. apsvēruma izriet, ka kurjerpasta pakalpojumi neietilpst universālajā pakalpojumā. Tie piebilst, ka šīs direktīvas 2. panta 1. punkta 1. apakšpunktā iekļautā definīcija līdzinās tradicionālo pasta pakalpojumu definīcijai, proti, visiem klientiem tiek nodrošināti standarta pakalpojumi. Taču šajā preambulas apsvērumā būtu pieļauta kļūda, ja kurjerpasta raksturiezīmes tiktu pielīdzinātas tikai pievienotas vērtības pasta pakalpojumam.
31.
UPS norāda, ka vispārējas ekonomiskās nozīmes pasta pakalpojumi ir skaidri izslēgti no Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū ( 19 ) piemērošanas jomas, ja tās 1. pantu interpretē kopsakarā ar 17. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Tādējādi a contrario sensu tādiem pasta pakalpojumiem esot piemērojama Direktīva 97/67, savukārt pārējos pakalpojumus, tostarp kurjerpasta pakalpojumus, regulējot Direktīva 2006/123. Tā norāda, ka Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse attiecībā uzņēmumu apvienošanās kontroli pamatojot atšķirības starp standarta sūtījumu un ekspressūtījumu tirgiem ( 20 ). Faktiski Komisija esot norādījusi, ka tradicionālo standarta pasta pakalpojumu sniedzēju klātbūtne kurjerpasta tirgū ir nenozīmīga ( 21 ).
32.
Poste Italiane, Itālijas valdība un Komisija ir vienisprātis par to, ka no Direktīvas 97/67 2. panta 1. un 1.a punkta un Direktīvas 2008/6 preambulas 17. apsvēruma interpretācijas izriet, ka pasta pakalpojumu definīcijā ir ietverti visi pārvadājumu uzņēmumi, kas arī veic kādu no tādām pasta pakalpojumiem raksturīgām darbībām kā pasta sūtījumu savākšana, šķirošana vai sadale. Definīcijā neietilpstot tikai vienu vienīgu pārvadājumu pakalpojumi ( 22 ). Tādējādi uzņēmumi, kas sniedz kurjerpasta pakalpojumus, neesot jāizslēdz, jo arī tie veic vienu vai vairākas pasta pakalpojumiem raksturīgas darbības ( 23 ). Kurjerpastam raksturīgo pievienotas vērtības pakalpojumu piederība pasta pakalpojumu jomai nekādā ziņā nemainoties.
33.
Itālijas valdība arī vērš uzmanību uz atvasināto tiesību attīstības perspektīvām, kas pamatojot šo interpretāciju. Tādējādi Priekšlikumā Regulai 2016/149 ( 24 )“vienkārši” sūtījumi neesot nošķirti no “pasta” sūtījumiem, pretēji tam, ko ierosina iesniedzējtiesa.
2. Juridiskā analīze
34.
Direktīvas 97/67 1. panta pirmajā ievilkumā ir noteikti kopīgi noteikumi par nosacījumiem, kas piemērojami “pasta pakalpojumu” sniegšanai, kas saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punkta definīciju izsmeļoši ( 25 ) ietver “pasta sūtījumu savākšanu, šķirošanu, pārvadāšanu un sadali”. Tāpēc pārvadāšanu jeb nogādi turpmāk izcelšu, jo atbildē uz jautājumu tā ir zīmīga.
35.
“Pasta sūtījuma” jēdziens ir reglamentēts Direktīvas 97/67 2. panta 6. punktā. “Pasta sūtījums” ir adresēts sūtījums galīgajā formā, kādā pasta pakalpojumu sniedzējiem tas jānogādā. Pasta sūtījumi var būt ne tikai, protams, korespondence ( 26 ), bet arī grāmatas, katalogi, laikraksti, periodiskie izdevumi un “pasta pakas, kurās ir preces ar komercvērtību vai bez tās”.
36.
Tā kā par pasta pakalpojumu sniedzēju tiek uzskatīts ikviens uzņēmums, kas sniedz vienu vai vairākus Direktīvas 97/67 2. panta 1. punktā uzskaitītos pakalpojumus, no sākotnējas iepriekš minēto tiesību normu kopīgas interpretācijas var secināt, ka pasta sūtījumu pārvadāšana pieder pasta pakalpojumiem. Tādējādi pietiktu, ka uzņēmums pārvadā šos pasta sūtījumus, lai tam piemērotu Direktīvu 97/67, pat ja tas neveic kādas citas tās 2. panta 1. punktā minētās darbības.
37.
Tomēr, grozot Direktīvu 97/67, Direktīvas 2008/6 preambulas 17. apsvēruma pirmajā teikumā ir noteikts, ka autopārvadājumus pašus par sevi nevar uzskatīt par pasta pakalpojumiem. Lai arī šis apgalvojums netika iekļauts direktīvas normatīvajā daļā ( 27 ), var uzskatīt, ka likumdevēja sākotnējais nodoms bija jau pašos pirmsākumos neiekļaut no pārējiem pasta pakalpojumiem nošķirto pārvadāšanu Direktīvas 97/67 piemērošanas jomā.
38.
Pamatlietā divas uzņēmumu kategorijas var kvalificēt kā pasta pakalpojumu sniedzējus: pirmkārt, pārvadājumu uzņēmumus, kas darbojas kā pārsūtītāji, un, otrkārt, kurjerpasta uzņēmumus. Pašas pasta pakalpojumu regulatīvās struktūras un aģentūras vērsa uzmanību uz grūtībām noteikt transversālo normu (piemēram, pārvadājumus reglamentējošo normu) piemērošanas jomu saistībā ar pasta pakalpojumus tieši reglamentējošajām normām gadījumos, kad vienas un otras skar šīs abas uzņēmumu kategorijas ( 28 ). Es atsaukšos uz katru no tām atsevišķi.
a) Pārvadājumu uzņēmumi
39.
Pēdējo gadu laikā notikusī pasta pakalpojumu tirgus attīstība skaidri liecina par pakalpojumu dažādošanās tendenci, ko galvenokārt veicina elektroniskās komercijas attīstība. Tradicionālie pasta nozares uzņēmumi konkurē ar loģistikas un pārvadājumu uzņēmumiem, un pat preču rūpniecisko pārvadājumu uzņēmumi kļūst par paku pārvadāšanas uzņēmumiem. To klientiem ir vajadzīgi vairs ne tikai tradicionālie preču pārvadāšanas pakalpojumi (no fabrikām uz tirdzniecības centriem), bet arī individuālo paku piegāde. Tādējādi rodas jauna veida uzņēmumi, kas nav gluži uzskatāmi par pasta pakalpojumu sniedzējiem, taču sniedz līdzīgus pakalpojumus, ar kuriem tos pat varētu aizstāt ( 29 ).
40.
Pārvadājumu un pārsūtīšanas uzņēmumi paģērē, ka Direktīva 97/67 ir interpretējama tādējādi, ka tie nav iekļauti tās piemērošanas jomā. Tie apgalvo, ka, sniedzot pasta sūtījumu pārvadāšanas pakalpojumus, citu saistību izpilde (piemēram, šo sūtījumu savākšana un piegāde), iespējams, tiek īstenota tikai kā papildu darbība līdzās galvenajai darbībai. Tādējādi tie neesot pielīdzināmi pasta pakalpojumu sniedzējiem ( 30 ).
41.
Šim apgalvojumam nepiekrītu vairāku iemeslu dēļ.
42.
Pirmkārt, tā kā Direktīvas 2008/6 sagatavošanas darbos ( 31 ) nav nevienas citas norādes, preambulas 17. apsvēruma pirmā teikuma ( 32 ) loģiskākā interpretācija būtu tāda, ka ar to ir precizēts 2. panta 1. un 6. punktā paredzētais noteikums, to “paskaidrojot, taču negrozot” ( 33 ); tādējādi tādam pakalpojumam, kas definēts kā vieni vienīgi pasta sūtījumu pārvadājumi, neveicot nevienu citu pasta pakalpojumiem raksturīgu darbību (savākšana, šķirošana vai sadale), tiesiskais regulējums pasta nozarē nav piemērojams ( 34 ).
43.
Otrkārt, ja pieņemtu, ka pārvadājumu uzņēmumi ir izslēgti no Direktīvas 97/67 piemērošanas jomas, jo pasta sūtījumu savākšana vai sadale ir papildu darbības, rastos vēl lielākas interpretācijas grūtības. Lai noteiktu piemērojamo tiesisko režīmu, – tā vietā, lai izmantotu objektīvu un viegli pārbaudāmu informāciju par to, vai ir notikusi pasta sūtījumu savākšana, šķirošana vai sadale, – būtu jāizvērtē ad casum, vai šie uzņēmumi sniedz vairāk vai mazāk “papildu” pakalpojumu salīdzinājumā ar galvenajiem (pārvadājumu) pakalpojumiem.
44.
Manuprāt, Direktīvā 97/67 svarīga nozīme ir nevis papildu pakalpojumu procentuālajai attiecībai pret pārvadājumu pakalpojumiem, bet tam, ka uzņēmējs tos abus kopīgi sniedz tās darbības ietvaros, kas tiek definēta kā pasta pakalpojumi ( 35 ). Nerunājot jau par to, ka Confetra piedāvātā interpretācija izraisītu tiesisko nenoteiktību, tai nav rodams arī nekāds pamatojums Direktīvā 97/67.
45.
Visbeidzot, manis piedāvāto izskaidrojumu pamato Priekšlikums Regulai par paku pārrobežu piegādes pakalpojumiem ( 36 ), kuras preambulas 8. apsvērumā ir norādīts, ka “saskaņā ar pašreizējo praksi un Direktīvu [97/67] [ ( 37 )] ikviens pasta pakalpojumu posms, t.i., pasta savākšana, šķirošana un piegāde, būtu jāuzskata par paku piegādes pakalpojumiem” un “uz transportu, kas netiek veikts saistībā ar vienu no šiem posmiem, paku piegādes pakalpojumu darbības joma nebūtu attiecināma, jo šajā gadījumā var pieņemt, ka šī darbība ir daļa no transporta nozares” ( 38 ).
b) Kurjerpasta uzņēmumi
46.
Tiesa kurjerpasta pakalpojumu sniedzējus jau ir atzinusi par pasta pakalpojumu sniedzējiem vismaz četros gadījumos: i) kvalificējot tos par “īpašiem” pakalpojumiem spriedumā Corbeau ( 39 ); ii) spriedumā DHL International ( 40 ) nospriežot, ka ir piemērojama prasība rīkot Direktīvas 97/67 19. pantā paredzēto ārēju sūdzību izskatīšanas procedūru; iii) spriedumā DHL Express (Austria) ( 41 ) šīs direktīvas 9. panta 2. punktu interpretējot tādējādi, ka valsts tiesību aktos tiem var tikt noteikts pienākums – tāpat kā citiem pasta pakalpojumu sniedzējiem – finansēt par pasta nozari atbildīgo regulatīvo iestādi, un iv) spriedumā Ilves Jakelu nospriežot, ka šo pakalpojumu sniegšana var tikt pakārtota nosacījumam par vispārējas atļaujas saņemšanu ( 42 ). Šie spriedumi nebūtu saprotami, ja Tiesa nebūtu balstījusies uz pieņēmumu, ka kurjerpasts ir viens no pasta pakalpojumiem.
47.
Lai arī kurjerpasts – dažkārt pat būtiski – atšķiras no korespondences pasta pakalpojuma, tā darbības pēc būtības joprojām ir uzskatāmas par vienu no pasta pakalpojumiem raksturīgajiem saziņas un informācijas apmaiņas instrumentiem ( 43 ). Tas patiešām ir viens no pasta tirgus segmentiem, ko raksturo paaugstinātas maksas pakalpojumi, par kuriem klienti arī atbilstoši maksā. Turklāt tādas Direktīvā 97/67 iekļautas definīcijas kā “pasta pakalpojumi” vai “pasta sūtījumi” ( 44 ) ir pietiekami plaši, lai tajos iekļautu šos īpašos pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību ( 45 ).
48.
Lai arī tiesai a quo valsts tiesiskā regulējuma saderība ar Direktīvu 97/67 galu galā ir jāizvērtē saskaņā ar pasludināmo Tiesas spriedumu, es, pamatojoties uz šīm premisām, uzskatu, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pirmajā jautājumā minētās tiesību normas nav pretrunā šai direktīvai. Pirmkārt, pati minētā tiesa ir apstiprinājusi, ka Direktīvas 97/67 2. panta 1., 1.a un 6. punkts pilnībā ir transponēti ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 261/1999 2. panta a) un f) punktu. Otrkārt, Noteikumu par atļaujām 1. panta 1. punkta g), i) un r) apakšpunkts un 8. panta 4. punkts ir saderīgi ar manis ierosināto pasta un pārvadājumu pakalpojumu interpretāciju.
49.
Tas tā ir it īpaši tāpēc, ka šajos noteikumos (8. panta 4. punkts) nav noteikta prasība saņemt vispārējo atļauju vienu vienīgu pārvadājumu darbībai. Saskaņā ar to 1. panta 1. punkta r) apakšpunktu šis jēdziens ir definēts kā “pārvadāšanas posmā veiktas darbības, kas neietver citas darbības, kuras iekļaujas g) apakšpunktā definēto pasta pakalpojumu secības posmos”; pēdējā minētajā apakšpunktā ir precizēts, kas ir jāsaprot ar “pasta pakalpojumiem”.
C. Par otro prejudiciālo jautājumu
1. Lietas dalībnieku nostāju kopsavilkums
50.
Confetra apgalvo, ka pienākuma saņemt vispārējo atļauju uzņēmumiem, kas nesniedz universālo pakalpojumu, noteikšana Direktīvas 97/67 9. panta 1. punktā ir pakārtota nepieciešamībai nodrošināt tās 2. panta 19. punktā minēto pamatprasību ievērošanu. Pēc tās domām, prasība saņemt atļaujas Itālijā esot noteikta, iestādēm neizvērtējot nepieciešamību veikt regulatīvus pasākumus, kas ir balstīti uz šādām prasībām. Turklāt tā uzskata tai noteiktos pienākumus par nesamērīgiem.
51.
AICAI u.c. un UPS piekrīt šiem iebildumiem. Tie piebilst, ka pasta tirgū valda ļoti sīva konkurence un tajā nav konstatējams neviens trūkums, kura dēļ būtu jāatsaucas uz vispārējo interešu iemesliem (pamatprasībām), kas attaisnotu šādu nosacījumu noteikšanu. Tas, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 261/1999 1. pantā pasta sūtījumu savākšana, šķirošana, pārvadāšana un sadale ir kvalificētas kā būtiskas vispārējo interešu darbības, nepamato obligāto atļauju režīmu, jo tādējādi tiktu noliegta Direktīvas 97/67 9. panta 1. punkta lietderīgā iedarbība. Turklāt daudzi šajā leģislatīvajā dekrētā paredzētie pienākumi jau esot iekļauti citos nozares noteikumos.
52.
Pēc Poste Italiane domām, tā kā dalībvalstīm ar Direktīvu 97/67 ir piešķirta plaša rīcības brīvība, lai pieņemtu vispārēju atļauju režīmu un noteiktu pasta pakalpojumus, kuri nepieder universālajam pakalpojumam un kuru sniegšanai nav jāsaņem atļauja, Itālijas režīms ir saderīgs ar Savienības tiesībām. Tā apgalvo, ka valsts likumdevējs, pieņemot Leģislatīvā dekrēta Nr. 261/1999 6. pantu un “būtisku vispārējo interešu pakalpojumu” kvalifikāciju tā 1. pantā, ir izsvēris nepieciešamību veikt regulatīvus pasākumus atbilstoši pamatprasībām. Attiecībā uz samērīgumu tas it īpaši norāda uz leģitīmu mērķi ievērot nodarbinātības tiesisko regulējumu saskaņā ar Direktīvas 97/67 2. panta 19. punktu. Turklāt piešķiršanas procedūra ierobežo pamatbrīvības cik maz vien iespējams, jo pasta pakalpojumu sniedzējs var uzsākt savu darbību pēc 45 dienām no pieteikuma iesniegšanas brīža.
53.
Itālijas valdība piekrīt Poste Italiane jautājumā par dalībvalstu plašo rīcības brīvību, it īpaši tāpēc, ka ar Direktīvu 97/67 ir paredzēta minimāla saskaņošana. No tā izriet, ka dalībvalstīm atzītās likumdošanas tiesības attiecas ne tikai uz universālo pakalpojumu, bet iestādēm ir jārūpējas arī par nozares vispārējām interesēm kopumā ( 46 ).
54.
Komisija uzskata, ka šajā lietā apspriestais režīms ir pieļaujams, ja to attaisno kāda no Direktīvas 97/67 2. panta 19. punktā minētajām pamatprasībām, ja tas ir samērīgs un atbilst tās 9. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem.
2. Juridiskā analīze
55.
Principā dalībvalstis var noteikt prasību saņemt vispārējās atļaujas tādu pasta pakalpojumu sniegšanai, kas neietilpst universālajā pakalpojumā: Direktīvas 97/67 9. panta 1. punkts šajā ziņā ir nepārprotams ( 47 ). Ja pasta pārvadājumu un kurjerpasta uzņēmumi ( 48 ) sniedz šos pakalpojumus, kā esmu norādījis, tiem ir piemērojams vispārējais atļauju režīms.
56.
Tāpat kā Poste Italiane un Itālijas valdība uzskatu, ka Direktīvas 97/67 9. panta 1. punktā, skatot to kopsakarā ar tās preambulas 22. apsvērumu, valsts iestādēm ir piešķirta noteikta rīcības brīvība, lai a) lemtu par vispārējā atļauju režīma ieviešanu un b) ja tas tiek darīts – regulētu tās izsniegšanas nosacījumus, ievērojot šīs direktīvas pamatnostādnes.
57.
Saskaņā ar šo tiesību normu atļauju izsniegšana ir pieļaujama tikai tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs, lai nodrošinātu pamatprasību ievērošanu. Tā kā dalībvalstu rīcības brīvība ir atkarīga no tā, cik precīzi direktīvas tiesību normas ir transponējamas valsts tiesību sistēmā ( 49 ), šajā gadījumā tā ir būtiski ierobežota, jo pamatprasības ir skaidri un izsmeļoši formulētas Direktīvas 97/67 2. panta 19. punktā ( 50 ).
58.
Tādējādi dalībvalstij, kas nolemj kā priekšnosacījumu piekļuvei pasta pakalpojumu tirgum noteikt prasību saņemt vispārējo atļauju, tas būs jāpamato, atsaucoties uz vienu vai vairākām šīm prasībām, kas faktiski ir ļoti dažādi vispārējo interešu iemesli ( 51 ). Dalībvalstij nav jāmin visi tiesību normā iekļautie vispārīgie neekonomiskie iemesli un katrs no tiem atsevišķi. Pietiks, ja tā izvēlēsies pamatot vispārējo atļauju režīmu ar vienu vai dažiem no tiem.
59.
Saskaņā ar Leģislatīvo dekrētu Nr. 261/1999 par “būtiskām vispārējo interešu darbībām” ir uzskatāma pasta sūtījumu savākšana, šķirošana, pārvadāšana un sadale. Vēlāk pieņemtajā Lēmumā Nr. 129/15, kura pamatojuma izklāstā ir plaši analizēti Noteikumi par atļaujām ( 52 ), ir paskaidrots, ka par vairākiem jautājumiem ir notikusi sabiedriskā apspriešana, tostarp arī par pienākumu ievērot darba apstākļus.
60.
Strīds ir par to, vai, nosakot personām, kuras sniedz universālajā pakalpojumā neietilpstošus pasta pakalpojumus, prasību saņemt vispārējo atļauju, Itālijas iestādes ir pienācīgi izmantojušas tām ar Direktīvu 97/67 piešķirto rīcības brīvību.
61.
Direktīvā 97/67 nav prasīts sniegt sīkus paskaidrojumus par šā režīma ieviešanas pienācīgumu (kas atkarīgs no katras dalībvalsts vērtējuma kritērijiem), bet tas, lai tiktu ievērotas pamatnostādnes, kas izklāstītas tās 9. panta 1. punktā, aplūkojot to kopsakarā ar tās 2. panta 19. punktu. Citiem vārdiem sakot, ja dalībvalsts vēlas piemērot šiem pakalpojumiem atļauju režīmu, tā ieviešana tai ir jāpamato ar kādu no Direktīvā 97/67 paredzētajiem vispārējo interešu iemesliem.
62.
No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 261/1999 1. panta 2. punkta u) apakšpunktā, kurā ir definētas “pamatprasības”, saskaņā ar kurām Itālijas likumdevējs nosaka vispārējo atļauju režīmu tādu uzņēmumu kā prasītāji darbībai, ir minētas vairākas no Direktīvā 97/67 paredzētajām pamatprasībām (piemēram, nodrošināt korespondences noslēpumu vai personas datu aizsardzību).
63.
Šajā uzskaitījumā ir minēts arī nodoms saglabāt pasta pakalpojumu sniedzēju darbinieku sociālā nodrošinājuma saistības, kā arī ievērot valsts tiesību aktus nodarbinātības jomā un pildīt nozarē noslēgtos darba koplīgumus. Par šo īpašo nodomu liecina daudzi tiesību akti, kas pieņemti pēc minētā leģislatīvā dekrēta, un tas ļauj Poste Italiane ( 53 ) apgalvot, ka valsts tiesiskais regulējums ir pamatots ar vienu no vispārējo interešu iemesliem (“nodarbinātības noteikumu ievērošana un sociālā nodrošinājuma shēmas, kas noteiktas normatīvajos vai administratīvajos aktos un/vai koplīgumos”), kas minēti Direktīvas 97/67 2. panta 19. punktā ( 54 ).
64.
Tā kā strīdīgās vispārējās atļaujas sniegt pasta pakalpojumus esamība pati par sevi ir pamatota šādi, iesniedzējtiesa jautā, vai Itālijas iestādes šo atļauju ir pakārtojušas nesamērīgu pienākumu izpildei. Tomēr lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu nav konkrēti norādīts ( 55 ), kādus konkrēti pienākumus (izņemot pienākumu finansēt universālo pakalpojumu ( 56 ), ko aplūkošu vēlāk) varētu uzskatīt par nesamērīgiem.
65.
Manuprāt, neviens no pienākumiem, kas minēti Noteikumu par atļaujām 11. pantā, nav uzskatāms par nesamērīgu. Tā 2. punktā minētie pienākumi attiecībā uz lietotājiem (skaidri norādīt uzņēmuma atšķirības zīmes, publicēt pakalpojumu sarakstu un ievērot vispārīgos noteikumus šajā jomā), manuprāt, ir pietiekami loģiski. Tas pats ir sakāms par 3. punktā minētajiem “informēšanas” pienākumiem (nosūtīt AGCom vai kompetentajai ministrijai informāciju par darbību un sūdzībām, kā arī informēt par izmaiņām kopš atļaujas stāšanās spēkā dienas).
66.
Visplašāk tika apspriests pienākums, kas ir paredzēts Noteikumu 11. panta 1. punkta f) apakšpunktā, ko aplūkošu turpinājumā. Pārējie šajā punktā minētie pienākumi, manuprāt, nav nesamērīgi: vieni (a) un b) apakšpunkts) ir par to, kā pieņemami darbā un nodarbināmi darbinieki, kuros noteikts, ka tie nedrīkst būt iekļauti attiecīgā sodāmības reģistrā, un par valsts mēroga noteikumu un koplīgumu izpildi darba apstākļu nodrošināšanas jomā; citi (c), d) un e) apakšpunkts) ir par pakalpojumu sniedzēju attiecībām ar administratīvajām iestādēm, tostarp nodevām saistībā ar tajos veiktajām pārbaudēm un kontroli vai iemaksām AGCom izdevumu segšanai, kā arī pienākumu paziņot tai par iespējamiem sākotnējo rekvizītu grozījumiem.
67.
Lai arī šis vērtējums beigu beigās ir jāveic iesniedzējtiesai, vēlreiz norādu, ka minētie pienākumi, manuprāt, ir atbilstīgi un nav pārmērīgi smagi, lai pasta pakalpojumus varētu sniegt saskaņā ar normām, kurās vienlaikus ir paredzēta gan pakalpojumu sniedzēju uzņēmējdarbības brīvība, gan pamatnoteikumu minimums, kas regulē to pareizu darbību par tās īstenošanu atbildīgo valsts iestāžu uzraudzībā.
D. Par trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu
1. Lietas dalībnieku nostāju kopsavilkums
68.
Confetra ( 57 ) uzskata, ka Direktīvas 97/67 9. panta 1. un 2. punkts un 7. panta 4. punkts ir jāinterpretē burtiski un ka no tiem ir secināms, ka pienākums veikt iemaksas universālā pakalpojuma izmaksu kompensāciju fondā ir noteikts tikai šī pakalpojuma sniedzējiem (tādējādi ne prasītājiem). Savienības tiesībām esot pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā automātiski būtu paredzēts pienākums veikt iemaksas šajā fondā, neņemot vērā nedz nodokļu maksātāju stāvokli, nedz situāciju atbilstošajos tirgos.
69.
AICAI u.c., kā arī UPS piekrīt Confetra viedoklim. Tie piebilst, ka no gramatiskā, teleoloģiskā, sistēmiskā un vēsturiskā skatpunkta Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrajā daļā minētā norāde uz “atļaujām” neietver 1. punktā minētās atļaujas, tāpēc iemaksas kompensāciju fondā ir jāveic tikai universālā pakalpojuma sniedzējiem. Tie uzskata, ka šo interpretāciju pamato Direktīvas 2008/6 preambulas 27. apsvērums.
70.
Turpretim Poste Italiane un Itālijas valdība uzskata, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 261/1999 3. panta 12. punkts par universālajā pakalpojumā neietilpstošo pasta pakalpojumu sniedzēju iemaksām universālā pakalpojuma izmaksu kompensāciju fondā nav piemērojams tieši. Priekšnosacījums tam esot AGCom veikta pārbaude attiecībā uz minētā pakalpojuma sniedzēja finanšu sloga netaisnīgumu, neto izmaksām un tā finansēšanas veidu. Tie precizē, ka saskaņā ar Noteikumu par atļaujām 11. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 15. panta 2. punktu iemaksas šajā gadījumā tiek noteiktas katrā atsevišķā gadījumā un tās ir atkarīgas no tādas sniegto pakalpojumu aizstājamības ar universālo pakalpojumu, kuras iezīmes mainās atkarībā no ekonomiskajiem, tehnoloģiskajiem un sociālajiem faktoriem.
71.
Tie norāda, ka, neraugoties uz Direktīvas 96/67 9. panta 2. panta neizdevušos formulējumu, tas attiecas uz atļaujām kopumā, ne tikai uz 1. punktā minēto atļauju sniegt universālo pakalpojumu, lai arī abu punktu secība var radīt šādu iespaidu. Šo viedokli apstiprinot tiesību normas gramatiskā, sistēmiskā, loģiskā un teleoloģiskā interpretācija.
72.
Francijas valdība, kas tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai piedalījās tikai tālab, lai atbildētu uz šiem abiem jautājumiem, apgalvo, ka, ņemot vērā kurjerpasta uzņēmumu īpašās iezīmes, to pakalpojumu pievienoto vērtību, kā arī to, kā šos pakalpojumus izmanto klienti un kā tiek noteikta maksa par tiem, šiem uzņēmumiem neesot jāuzliek pienākums veikt iemaksas kompensāciju fondā.
73.
Komisija pauž šaubas par jautājumu pieņemamību, uzskatot tos par hipotētiskiem, jo AGCom pagaidām neesot pieņēmusi nevienu lēmumu, ar ko šiem uzņēmumiem būtu uzlikts pienākums veikt iemaksas kompensāciju fondā. Turklāt tā piekrīt Poste Italiane un Itālijas valdības paustajai nostājai par iespēju piesaistīt šim fondam uzņēmumus, kas sniedz pakalpojumus, kuri ir aizstājami ar universālā pakalpojuma jomā sniegtajiem pakalpojumiem.
2. Juridiskā analīze
a) Par prejudiciālo jautājumu pieņemamību
74.
Ņemot vērā Komisijas iebildumu par prejudiciālo jautājumu hipotētiskumu, ir jāpārbauda, vai šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu daļa ir pieņemama.
75.
Tiesas sēdē tika norādīts, ka AGCom vēl nav nolēmusi izveidot universālā pakalpojuma izmaksu kompensāciju fondu un tādējādi nevienam uzņēmumam nav pienākuma veikt tajā iemaksas ( 58 ). Ja tas tā ir – un to pārbaudīt ir tiesas a quo ziņā – lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu trešais un ceturtais jautājums ir balstīti uz nākamības hipotēzi, kuras saturs vēl nav skaidri zināms, – un tāpēc tie ir nepieņemami ( 59 ).
76.
Trešais prejudiciālais jautājums labākajā gadījumā būtu pieņemams, ja tas būtu jāsaprot kā abstrakti paustas šaubas par to, vai ar Direktīvu 97/67 ir saderīgas kādas valsts normas, kurās ir atļauts – bet netiek prasīts – nākotnē noteikt pienākumu vispārējās atļaujas turētājiem veikt iemaksas kompensāciju fondā.
77.
Katrā ziņā, ja Tiesa noraidītu iebildi par nepieņemamību, izklāstīšu savu viedokli par abiem jautājumiem, uz kuriem var sniegt vienu atbildi.
b) Par lietas būtību
78.
Tas, ka Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkts ir piemērojams vispārējām atļaujām, jau ir apstiprināts spriedumā DHL Express (Austria) ( 60 ). Konkrēti, Tiesa ir norādījusi, ka no Direktīvas 97/67 9. panta 2. punkta otrās daļas izriet, ka “atļauju” jēdziens ietver gan minētā panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētās (individuālās) licences, gan tā 1. punktā minētās (vispārējās) atļaujas.
79.
Lai arī prejudiciālais jautājums minētajā lietā attiecās uz šīs direktīvas 9. panta 2. punkta otrās daļas ceturto ievilkumu, šaubas galvenokārt bija par jēdziena “atļaujas” nozīmi, ko Tiesa analizēja saistībā ar visiem šīs tiesību normas ievilkumiem.
80.
Tādējādi nekas principā neliedz dalībvalstīm vispārējās atļaujas piešķiršanu pakārtot pienākumam veikt iemaksas kompensāciju fondā.
81.
Šāda veida fonda izveide Direktīvas 97/67 7. panta 4. punktā aprakstītajos apstākļos ir viena no dalībvalstīm piedāvātajām universālā pakalpojuma finansēšanas metodēm. Šī metode, kā jau iepriekš minēju, patiesībā ir mehānisms līdzsvara nodrošināšanai ar Direktīvu 2008/6 īstenotajā liberalizēšanas un atvēršanās konkurencei procesā. Ar pasta pakalpojumu sniedzējiem noteiktajiem maksājumiem tiek nodrošināts zināms taisnīgums starp vieniem un otriem, uzliekot jaunpienācējiem, kuriem nerodas tāds pats slogs kā uzņēmējiem, kuriem uzticēts universālais pakalpojums ( 61 ), pienākumu uzturēt minēto fondu un piedalīties uz solidaritātes principa balstītu saistību finansēšanā.
82.
Saskaņā ar Direktīvas 2008/6 preambulas 27. apsvērumu ir atļauts pieprasīt pasta pakalpojumu sniedzējiem veikt iemaksas šī fonda finansēšanai. Šis noteikums, protams, attiecas uz uzņēmējiem, kuriem ir vispārējās atļaujas. Pietiek ar to, ka pasta pakalpojumi, kas tiek sniegti ar šīm atļaujām (un kam “nav obligāti jāaptver visi universālā pakalpojuma elementi”), no lietotāja skatpunkta ir kvalificējami kā “pietiekamā mērā [..] savstarpēji aizstājami” ar universālo pakalpojumu.
83.
Ja lietotājs pasta pakalpojumu sniedzēja uzņēmuma sniegto pakalpojumu var uztvert kā universālā pakalpojuma sniedzēja sniegtajam pakalpojumam alternatīvu pakalpojumu, būs iespējams konstatēt abu pakalpojumu savstarpēju aizstājamību, un ar to, kā jau teicu, pietiek, lai būtu pieļaujams, ka šim uzņēmumam tiek prasīts veikt iemaksas kompensāciju fondā ( 62 ).
84.
Uzskatu, ka iesniedzējtiesas izklāstītais Itālijas tiesiskais regulējums atbilst šim modelim. Pirmkārt, Leģislatīvā dekrēta Nr. 261/1999 6. panta 1.bis punktā un 10. panta 2. punktā ir paredzēta vispārējo atļauju turētāju dalība universālā pakalpojuma izmaksu kompensāciju fondā, kad tie sniedz ar universālo pakalpojumu aizstājamus pakalpojumus.
85.
Otrkārt, – un tas ir svarīgs normatīvais aspekts, – pienākums veikt iemaksas minētajā fondā gan Noteikumu par atļaujām 11. panta 1. punkta f) apakšpunktā, gan tā 15. panta 2. punktā ir reglamentēts identiski ( 63 ), atsaucoties uz Direktīvas 2008/6 preambulas 27. apsvēruma nosacījumiem. Nesaskatu, kā par nesaderīgu ar šo direktīvu varētu uzskatīt valsts tiesību normu, kurā pienākuma finansēt kompensāciju fondu tvērums ir noteikts, tieši atsaucoties uz šajā direktīvā paredzēto.
86.
Tādējādi neuzskatu, ka šīs Itālijas tiesiskā regulējuma tiesību normas būtu jebkādi nesaderīgas ar Direktīvu 97/67. Ja AGCom nākotnē nolems ieviest šo mehānismu un pieprasīs vieniem vai otriem uzņēmumiem veikt iemaksas, tad – nevis tagad – būs jāpārbauda, cik lielā mērā ir ievēroti no Direktīvas 97/67 izrietošie kritēriji.
V. Secinājumi
87.
Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1)
Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/67[..] par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai, kas grozīta ar Direktīvu 2008/6, 2. panta 1., 1.a un 6. punktam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums attiecībā uz pasta nozari, kura piemērošanas jomā ietilpst pārvadājumu un ekspedīcijas, kā arī kurjerpasta pakalpojumi – ja to ietvaros tiek veiktas pasta sūtījumu savākšanas, šķirošanas, pārvadāšanas un sadales darbības –, taču neietilpst “vienu vienīgu pārvadājumu” pakalpojumi;
2)
Direktīvas 97/67 9. panta 1. punktam un 2. panta 19. punktam, kā arī samērīguma principam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā piemērojamais, kurā pasta pakalpojumu sniedzējiem pārvadājumu, ekspedīcijas un kurjerpasta jomā ir noteikts pienākums saņemt vispārējo atļauju;
3)
Direktīvas 97/67 7. panta 4. punktam un 9. panta 2. punktam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā piemērojamais, kurā ir ļauts vispārējās atļaujas saņēmējiem uzlikt pienākumu veikt iemaksas, lai finansētu universālā pakalpojuma izmaksu kompensāciju fondu, ja ir izpildītas Direktīvas 2008/6 preambulas 27. apsvērumā noteiktās prasības.
( 1 ) Oriģinālvaloda – spāņu.
( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (turpmāk tekstā – “Direktīva 97/67”) (OV 1998, L 15, 14. lpp.).
( 3 ) Komunikāciju uzraudzības iestāde, Itālija; turpmāk tekstā – “AGCom”.
( 4 ) Ekonomikas attīstības ministrs, Itālija.
( 5 ) Sīkāku informāciju par šiem noteikumiem skat. 14.–19. punktā.
( 6 ) Šī direktīva ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 20. februāra Direktīvu 2008/6/EK (OV 2008, L 52, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2008/6”).
( 7 ) 1999. gada 5. augustaGURI Nr. 182.
( 8 ) Iesniedzējtiesa uzskata, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 261 2. panta a) un f) punktā ir pārņemtas Direktīvas 97/67 2. panta 1., 1.a un 6. punktā esošās definīcijas (lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 2.5.1. punkta pēdējā daļa).
( 9 ) 2011. gada 24. aprīļaGURI Nr. 98; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 261/1999”.
( 10 ) Lēmuma Nr. 129/15/CONS (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 129/15”) A pielikums.
( 11 ) 2015. gada 29. jūlijaDisciplinare delle procedure per il rilascio dei titoli abilitativi per l’offerta al pubblico dei servizi postali (Dekrēts, ar ko apstiprina kārtību, kādā piešķiramas atļaujas sniegt pasta pakalpojumus sabiedrībai) (2015. gada 17. augustaGURI Nr. 189, turpmāk tekstā – “Dekrēts”).
( 12 ) Lietā C‑260/16 prasītāji darbojas tikai kurjerpasta segmentā.
( 13 ) Lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu burtiski ir atsauce uz 1. un 6. pantu, bet ar to ir domāti 2. panta 1., 1.a un 6. punkts.
( 14 ) Apsvērumus sniedza Confetra kopā ar šādiem uzņēmumiem un apvienībām: Fedespedi, Associazione Fedit, Associazione non Riconosciuta Alsea, Società Tnt Global Express SpA, Associazione Nazionale Imprese Trasporti Automobilistici, Società Fercam SpA, Società Carioni Spedizioni Internazionali Srl; vienkāršošanas nolūkā turpmāk tos visus kopīgi saukšu par “Confetra”.
( 15 ) Apsvērumus ir parakstījuši arī uzņēmumu DHL Express (Italy) Srl, Federal Express Europe Inc. un United Parcel Service Italia Ups Srl pārstāvji.
( 16 ) Spriedums, 2016. gada 16. novembris, C‑2/15, EU:C:2016:880.
( 17 ) Lieta C‑368/15, EU:C:2017:462.
( 18 ) Tiesas spriedums, 1993. gada 19. maijs, C‑320/91, EU:C:1993:198.
( 19 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV 2006, L 376, 36. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2006/123”).
( 20 ) Tā min Komisijas 1998. gada 26. augusta lēmumu Deutsche Post/DHL, IV/M 1168, 17. punkts; 1999. gada 23. februāra lēmumu Deutsche Post/Securicor, VI/M11347, un 2013. gada 30. janvāra lēmumu UPS/TNT, M6570.
( 21 ) Tā atsaucas uz Tiesas 2009. gada 23. aprīļa spriedumu TNT Post UK (C‑357/07, EU:C:2009:248), 46. punkts.
( 22 ) Tie apgalvo, ka šāda nostāja ir apstiprināta 2001. gada 17. maija spriedumā TNT Traco (C‑340/99, EU:C:2001:281) un 2011. gada 13. oktobra spriedumā DHL International (C‑148/10, EU:C:2011:654), kā arī ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumos lietā DHL Express (Austria) (C‑2/15, EU:C:2016:168).
( 23 ) Itālijas valdība un Komisija atsaucas uz Komisijas Paziņojumu par konkurences noteikumu piemērošanu pasta pakalpojumu nozarē un par dažu ar pasta pakalpojumiem saistītu valsts pasākumu novērtējumu (OV 1998, C 39, 2. lpp.).
( 24 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 25. maija Priekšlikums Regulai par paku pārrobežu piegādes pakalpojumiem (COM(2016) 285 final).
( 25 ) Spriedums, 2015. gada 22. oktobris, Easy Pay un Finance Engineering (C‑185/14, EU:C:2015:716), 29. punkts.
( 26 ) Tas saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 7. punktu ir “rakstveida paziņojums uz jebkura veida fiziskā nesēja, kas jāpārsūta un jāpiegādā adresē, kuru uz paša sūtījuma vai uz tā iesaiņojuma norādījis sūtītājs. Grāmatas, katalogi, avīzes un periodiskie izdevumi nav uzskatāmi par korespondenci”.
( 27 ) Atšķirībā no Priekšlikuma Regulai par paku pārrobežu piegādes pakalpojumiem, ko esmu minējis 24. zemsvītras piezīmē.
( 28 ) European Regulators Group for Postal Services (ERGP), Medium Term Strategy (2017–2019) – Discussion paper for Public Consultation (ERGP (16) 16), 7. lpp.: “NRAs are currently tasked with overseeing “postal services” provided by “postal services providers”, which generally covers some but not always all parcel delivery operators and the scope of which varies across Member States. The courier, parcel and express (CEP) services are not only covered by the European regulation (and specifically by the postal directive) applying to the postal sector, but also by other transversal legislation, for instance transport law. The boundaries as regards applicable law for these services may not always be clear.”
( 29 ) Skat. Commission Staff Working Document, (SWD(2015) 207 final, 2015. gada 17. novembris) – Accompanying the document – Report from the Commission to the European Parliament and the Council on the application of the Postal Services Directive (Directive 97/67/CE as amended by Directive 2002/39/CE and Directive 2008/6/EC), COM(2015) 568 final, 66. lpp. (turpmāk tekstā – “SWD(2015) 207 final”).
( 30 ) Var gadīties, ka pārsūtīšanas uzņēmumi nesniedz pasta pakalpojumus, ņemot vērā to īpašos pakalpojumus. To iespējamā iekļaušana Direktīvas 97/67 [piemērošanas] jomā ir atkarīga nevis no šī veida uzņēmumu definīcijas dalībvalstu civiltiesībās vai komerctiesībās, bet no tā, vai tie sniedz kādu no šajā direktīvā minētajiem pasta pakalpojumiem.
( 31 ) Ja nekļūdos, šis teikums bez nekādiem paskaidrojumiem pirmo reizi parādās likumdošanas procesā, proti, Padomes 2007. gada 8. novembra Kopējā nostājā [Padomes dokumentā Nr. 13593/6/07 REV 6]. Šo priekšstatu Komisija apstiprināja tiesas sēdē.
( 32 ) Šī teikuma sistēmiskā analīze nesniedz neko lietderīgu, jo tā atrodas rindkopā par tiešas reklāmas korespondences sūtījumu apstrādi noteiktos apstākļos.
( 33 ) Šo tēlaino izteicienu tiesas sēdē lietoja Confetra pārstāvis.
( 34 ) Leģislatīvā metode (apsvērumā apslēpts teikums) nav labākā, un varbūt tiktu panākta lielāka skaidrība, ja šis kritērijs būtu iekļauts Direktīvas 97/67 normatīvajā daļā. Tomēr šis formālais aspekts neatspēko būtības loģisko interpretāciju.
( 35 ) Kā tas izriet no ERGP 2015 report to the European Commission on Legal regimes applicable to European domestic or cross‑border e‑commerce parcel delivery (ERGP PL (15) 28), 12. lpp., līdzīgi lēma arī Itālijas regulatīvā iestāde.
( 36 ) 2016. gada 25. maija Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes [regulai] (COM(2016) 285 final).
( 37 ) Mans izcēlums.
( 38 ) Normatīvi tas atbalsojas minētā dokumenta 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kurā ir noteikts, ka “pārvadāšanu pašu par sevi neuzskata par paku piegādes pakalpojumu”.
( 39 ) Spriedums, 1993. gada 19. maijs, C‑320/91, EU:C:1993:198, 19. punkts, kurā teikts, ka tie “ir nošķirami no vispārējo interešu pakalpojuma, ar tiem apmierina saimnieciskās darbības subjektu specifiskās vajadzības un to sniegšanai ir jānodrošina atsevišķi papildu pakalpojumi [..], tādi kā savākšana dzīvesvietā, ātrāka piegāde, lielāka uzticamība vai tostarp iespēja pārsūtīšanas laikā mainīt galamērķi [..]”.
( 40 ) Spriedums, 2011. gada 13. oktobris, C‑148/10, EU:C:2011:654, 30. un 52. punkts. Tā 20. punktā ir norādīts, ka šajā strīdā prasību cēlušais uzņēmums uzskatīja, ka tā sniegtie ekspressūtījumu pakalpojumi neesot kvalificējami kā pasta pakalpojumi.
( 41 ) Spriedums, 2016. gada 16. novembris, C‑2/15, EU:C:2016:880, 31. punkts.
( 42 ) Spriedums, 2017. gada 15. jūnijs, C‑368/15; EU:C:2017:462, 29. punkts.
( 43 ) Skat. Direktīvas 2008/6 preambulas 5. apsvērumu.
( 44 ) Šo sūtījumu vidū ir arī pasta sūtījumi, kuros ir preces ar komercvērtību vai bez tās, un šajā nozarē galvenokārt darbojas kurjerpasta uzņēmumi.
( 45 ) Tāpēc – pretēji AICAI apgalvotajam – Direktīva 2006/123 par pakalpojumiem iekšējā tirgū tiem nav piemērojama.
( 46 ) Tā minējis ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumos lietā DHL Express (Austria) (C‑2/15, EU:C:2016:168), 44. punkts.
( 47 ) Universālajā pakalpojumā neietilpstošajiem pakalpojumiem var tikt pieprasīta tikai vispārīgā atļauja. Skat. spriedumu, 2017. gada 15. jūnijs, IlvesJakelu, C‑368/15, EU:C:2017:462, 30. punkts.
( 48 ) Atsaucos uz to, ko jau iepriekš teicu par tikai pārvadājumu darbību, kas ir izslēgta gan no Direktīvas 97/67, gan no valsts tiesiskā regulējuma pasta jomā.
( 49 ) Spriedums, 2008. gada 8. maijs, Danske Svineproducenter, C‑491/06, EU:C:2008:263, 31. punkts.
( 50 ) Tiesību normas formulējums nerada šaubas, ka spēkā esošas izvēles kā pamatprasības ir norādītas izsmeļoši.
( 51 ) Tie ietver tik atšķirīgas sabiedriskās intereses kā korespondences noslēpums, bīstamo preču pārvadāšanas drošība, datu aizsardzība, vides aizsardzība un reģionālā plānošana.
( 52 ) Skat. Lēmuma Nr. 129/15 pamatojuma izklāsta 65. un 66. punktu. Manuprāt, šajā lēmumā ir izpildīts ikvienas valsts iestādes pienākums izskaidrot savus aktus, kas šajā gadījumā tika pieņemti pēc konsultēšanās ar attiecīgajām pusēm par tiesisko regulējumu attiecībā uz atļaujām pasta jomā.
( 53 ) Tā apsvērumu 55. punkts un atsauce uz Noteikumu 10. panta 4. punkta c) apakšpunktu un 11. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu.
( 54 ) Šis iemesls tika ieviests ar Eiropas Parlamenta un Padomes Kopējo nostāju par Direktīvas 97/67 grozīšanu ar Direktīvu 2008/6, ņemot vērā “sociālu apsvērumu politisko nozīmi pilnīgā tirgus atvēršanā” (Kopējā nostāja (EK) Nr. 19/2007, ko Padome 2007. gada 8. novembrī pieņēmusi saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantā noteikto procedūru nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu, ar ko groza Direktīvu 97/67[..] attiecībā uz Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus pilnīgu izveidi (OV 2007, C 307 E, 22. lpp.)).
( 55 ) Minēto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu 2.5.2.2., 2.5.2.3. un 2.5.2.4. punktā nav minēts neviens īpašs pienākums, ko varētu uzskatīt par “nesamērīgu, neloģisku vai pārmērīgu”.
( 56 ) Minēto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu 2.5.2.5. un nākamie punkti.
( 57 ) Tā uzreiz norāda, ka šie abi jautājumi ir uzdoti pakārtoti – gadījumā, ja uz abiem pārējiem tiktu atbildēts noliedzoši.
( 58 ) AICAI advokāts tiesas sēdē atzina, ka uzņēmumu bažas ir balstītas uz iespēju, ka šāds fonds varētu tikt izveidots un ka uzņēmējiem būtu pienākums nākotnē to finansēt. Apstiprinājis, ka Itālijas tiesību akti pasta jomā ir in itinere, viņš piekrita, ka šajā tiesiskā regulējuma situācijā šiem uzņēmējiem radītais šķērslis ir nevis faktisks, bet gan hipotētisks.
( 59 ) Šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 15. septembris, Unió de Pagesos de Catalunya, C‑197/10, EU:C:2011:590, 17. un 18. punkts un tajos minētā judikatūra.
( 60 ) Spriedums, 2016. gada 16. novembris, C‑2/15, EU:C:2016:880, 22.–28. punkts. Skat. arī 28. un nākamos punktus ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumos minētajā lietā, EU:C:2016:168.
( 61 ) Saskaņā ar Komisijas teikto 2015. gadā universālā pakalpojuma sniedzējs visās dalībvalstīs bija vēsturiskais valsts pasta pakalpojumu sniedzējs (SWD(2015) 207 final, 13. lpp.).
( 62 ) Loģiski, ka šajā gadījumā ir jāievēro visi noteikumi, kas šajā jomā ir paredzēti ar Direktīvu 97/67 (tostarp noteikums par to, ka ir prettiesiski vienlaikus noteikt gan universālā pakalpojuma saistības, gan pienākumu veikt finanšu ieguldījumus izmaksu sadalījuma mehānismā saistībā ar tiem pašiem universālā pakalpojuma elementiem vai valsts teritorijas daļām).
( 63 ) Atgādinu, ka saskaņā ar šīm tiesību normām iemaksas universālā pakalpojuma izmaksu kompensāciju fondā ir veicamas tikai tad, ja ir izpildīti Direktīvas 2008/6 preambulas 27. apsvērumā izklāstītie nosacījumi.