ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 11. maijā ( 1 )
Lieta C‑278/16
Kriminālprocess pret Frank Sleutjes,
otra lietas dalībniece
Staatsanwaltschaft Aachen
(Landgericht Aachen (Āhenes apgabaltiesa (Vācija)) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Direktīva 2010/64/ES – 3. pants – Tiesības uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā – Jēdziens “būtisks dokuments” – Priekšraksts par sodu (Strafbefehl)
1.
Direktīvā 2010/64/ES ( 2 ) garantētās tiesības uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā visā Eiropas Savienībā ir svarīgs elements, lai stiprinātu to personu procesuālās tiesības, kuras tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kā tas ir paredzēts Eiropadomes Stokholmas programmā ( 3 ). Kā Eiropas Savienības Padome to ir izskaidrojusi, “aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai ir jāvar saprast notiekošais un viņai ir jābūt iespējai tikt saprastai. Aizdomās turētai vai apsūdzētai personai, kura nerunā vai nesaprot valodu, kurā notiek kriminālprocess, vajadzēs tulka pakalpojumus un svarīgu procesuālo dokumentu tulkojumu” ( 4 ). Tieši šajos apstākļos šī prejudiciālā nolēmuma lieta ļaus Tiesai nostiprināt tās judikatūru par Direktīvu 2010/64 ( 5 ).
2.
Pamatlietā Landgericht Aachen (Āhenes apgabaltiesa, Vācija) būtībā Tiesai jautā, vai Strafbefehl (priekšraksts par sodu) ir jāklasificē kā tāds “būtisks dokuments” kriminālprocesā, kurš atbilstoši Direktīvas 2010/64 3. pantam ir jātulko gadījumā, ja dokumenta adresāts nesaprot vācu valodu.
3.
Turpmāk minēto iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai uz prejudiciālo jautājumu atbildēt apstiprinoši.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Direktīva 2010/64
4.
Direktīvas 2010/64 preambulas 14., 16. un 30. apsvērumā ir paredzēts:
“(14)
Tiesības uz mutisko un rakstisko tulkojumu tiem, kas nerunā tiesvedības valodā vai nesaprot to, ir paredzētas [Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, turpmāk tekstā – “ECPAK”] 6. pantā, kā tas interpretēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Šī direktīva atvieglo šo tiesību piemērošanu praksē. Tālab šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesības uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā, lai nodrošinātu to tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.
[..]
(16)
Dažās dalībvalstīs sankciju noteikšana par nosacīti maznozīmīgiem pārkāpumiem ir citas iestādes, nevis tiesas, kurai ir jurisdikcija krimināllietās, kompetencē. Tā tas var būt, piemēram, saistībā ar ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, kuri ir plaši izplatīti un kurus varētu konstatēt ceļu satiksmes kontroles rezultātā. Šādos gadījumos nebūtu jāpieprasa, lai kompetentā iestāde nodrošinātu visas tiesības saskaņā ar šo direktīvu. Ja dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts, ka sankciju par maznozīmīgiem pārkāpumiem nosaka šāda iestāde, un ja tās lēmumus var pārsūdzēt tiesā, kurai ir jurisdikcija krimināllietās, šī direktīva tādējādi būtu jāattiecina tikai uz šīs pārsūdzības rezultātā ierosināto tiesvedību minētajā tiesā.
[..]
(30)
Saskaņā ar šo direktīvu taisnīga procesa nodrošināšanai aizdomās turēto vai apsūdzēto personu vajadzībām jātulko būtiski dokumenti vai vismaz atbilstīgi šādu dokumentu fragmenti. Izpildot šo prasību, daži dokumenti būtu vienmēr jāuzskata par būtiskiem, un tādēļ tie būtu jātulko, piemēram, jebkurš lēmums par brīvības atņemšanu personai, jebkura apsūdzība vai apsūdzības raksts un jebkurš spriedums. Dalībvalstu kompetentajām iestādēm pēc savas iniciatīvas vai pēc aizdomās turēto vai apsūdzēto personu vai viņu advokātu pieprasījuma būtu jānosaka vēl citi dokumenti, kuri ir svarīgi, lai nodrošinātu taisnīgu lietas izskatīšanu, un kuri tādēļ arī būtu jātulko.”
5.
Direktīvas 2010/64 1. panta 1.–3. punktā (“Priekšmets un darbības joma”) ir paredzēts:
“1. Ar šo direktīvu paredz noteikumus attiecībā uz tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā [..].
2. Tiesības, kas minētas 1. punktā, attiecas uz personām no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ar oficiālu paziņojumu vai kā citādi ir šīs personas informējušas par to, ka tās tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz brīdim, kad process, tostarp attiecīgā gadījumā iztiesāšana un jebkādu pārsūdzību izskatīšana, ir pabeigts un ir galīgi noteikts, vai šī persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu.
3. Ja dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts, ka sankciju par maznozīmīgiem pārkāpumiem piespriež nevis tiesa, kurai ir jurisdikcija krimināllietās, bet gan kāda cita iestāde, un ja šādas sankcijas piespriešanu var pārsūdzēt tiesā, šo direktīvu attiecina tikai uz procesu, kas notiek minētajā tiesā pēc šādas pārsūdzības iesniegšanas.”
6.
Direktīvas 2010/64 3. pantā (“Tiesības uz būtisku dokumentu rakstisko tulkojumu”) ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām, kuras nesaprot attiecīgajā kriminālprocesā lietoto valodu, pieņemamā termiņā tiktu sniegts visu tādu dokumentu rakstiskais tulkojums, kuri ir būtiski, lai nodrošinātu, ka tās spēj īstenot savas tiesības uz aizstāvību, un lai nodrošinātu taisnīgu procesu.
2. Būtiskie dokumenti ietver jebkuru lēmumu par brīvības atņemšanu personai, jebkuru apsūdzību vai apsūdzības rakstu un jebkuru spriedumu.
3. Par to, vai kāds cits dokuments uzskatāms par būtisku, katrā konkrētajā gadījumā lemj kompetentās iestādes. Šādā nolūkā aizdomās turētās vai apsūdzētās personas vai viņu advokāti var iesniegt pamatotu lūgumu.
4. Nav prasības tulkot būtisku dokumentu fragmentus, kas nav atbilstīgi, lai aizdomās turētās vai apsūdzētās personas varētu saprast pret tām ierosināto lietu.
5. Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām ir tiesības apstrīdēt lēmumu, ar kuru noteikts, ka dokumentu vai tā fragmentu tulkojums nav vajadzīgs, un, ja tulkojums ir sniegts, ir iespējas sūdzēties par to, ka tulkojuma kvalitāte nav pietiekama, lai nodrošinātu taisnīgu lietas izskatīšanu.
[..]
9. Rakstiskais tulkojums, ko sniedz saskaņā ar šo pantu, ir pietiekami kvalitatīvs, lai nodrošinātu taisnīgu lietas izskatīšanu, it īpaši nodrošinot, lai aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām būtu skaidrs, par ko tās apsūdz, un lai tās spētu īstenot savas tiesības uz aizstāvību.”
B. Vācijas tiesības
7.
Gerichtsverfassungsgesetz (Tiesu iekārtas likums, turpmāk tekstā – “GVG”) 184. pantā tostarp ir paredzēts, ka tiesvedības valoda ir vācu.
8.
GVG, kas grozīts Direktīvas 2010/64 un Direktīvas 2012/13 ( 6 ) transponēšanas dēļ, 187. pantā ir noteikts:
“1. Tiesa apsūdzētajam vai notiesātajam, kurš neprot vācu valodu vai kuram ir dzirdes vai runas traucējumi, nodrošina tulku vai tulkotāju, ja tas ir nepieciešams viņa kriminālprocesuālo tiesību izmantošanai. Apsūdzētajam saprotamā valodā tiesa viņam paziņo, ka viņš visā kriminālprocesa laikā var prasīt bez atlīdzības izmantot tulka vai tulkotāja palīdzību.
2. Apsūdzētā, kurš neprot vācu valodu, kriminālprocesuālo tiesību izmantošanai parasti ir vajadzīgs lēmumu par brīvības atņemšanu, kā arī apsūdzības rakstu, priekšrakstu par sodu un spēkā vēl nestājušos spriedumu rakstisks tulkojums [..].”
9.
Strafprozessordnung (Vācijas Kriminālprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “StPO”) 37. panta 3. punktā ir noteikts, ka “gadījumā, ja tiesvedības dalībniekam saskaņā ar GVG 187. panta 1. un 2. punktu ir jānodrošina sprieduma tulkojums, spriedums ir jāizsniedz kopā ar tulkojumu.”
10.
StPO 407. panta 1. punktā, kas attiecas uz priekšraksta par sodu izmantošanu, ir noteikts, ka “kriminālprocesā [..] pēc prokuratūras rakstveida lūguma noziedzīga nodarījuma tiesiskās sekas var tikt noteiktas rakstveida procesā, nerīkojot tiesas sēdi un izdodot priekšrakstu par soda piemērošanu. Prokuratūra izvirza šādu lūgumu, ja, ņemot vērā izmeklēšanas rezultātus, tā uzskata, ka tiesas sēde nav nepieciešama. Lūgumā ir jāparedz konkrētas tiesiskās sekas. Tādējādi tiek veikta valsts varas funkcija.”
11.
StPO 410. pantā, kurā ir regulēta iebildes iesniegšana pret priekšrakstu par sodu un likumīgā spēkā stājušos spriedumu, ir noteikts:
“1. Apsūdzētā persona divu nedēļu laikā no priekšraksta par sodu izsniegšanas var vai nu rakstiski, vai kā piezīmi pie kancelejas sagatavotā protokola iesniegt minēto priekšrakstu izdevušajai tiesai iebildi pret priekšrakstu par sodu. [..]
2. Iebilde var tikt pamatota ar konkrētām sūdzībām.
3. Ja pret priekšrakstu par sodu noteiktajā termiņā nav iesniegta iebilde, tas ir pielīdzināms spriedumam, kurš ir stājies likumīgā spēkā.”
II. Fakti, procedūra un prejudiciālais jautājums
12.
2015. gada 2. novembrīAmtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa, Vācija) pēc Staatsanwaltschaft Aachen (Āhenes prokuratūra, Vācija) pieteikuma pret apsūdzēto personu Frank Sleutjes, Nīderlandes pilsoni, kura dzīvesvieta ir Nīderlandē, izdeva priekšrakstu par sodu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais priekšraksts par sodu”), ar kuru viņam par ceļu satiksmes negadījuma vietas pretlikumīgu atstāšanu tika uzlikts naudas sods 30 dienas likmju EUR 30 apmērā un turklāt viņam tika atņemtas transportlīdzekļa vadīšanas tiesības. Vadītāja apliecību izsniedzējiestādei tika dots rīkojums deviņus mēnešus ilgā laikposmā, pirmkārt, apsūdzētajam liegt tiesības turpināt izmantot ārvalstu vadītāja apliecību un, otrkārt, neizsniegt viņam Vācijas vadītāja apliecību. Turklāt apstrīdētajā priekšrakstā par sodu ir noteikts, ka šī atņemšana izpaužas kā tiesību anulēšana, liedzot vadītāja apliecību izmantot Vācijā. Turklāt apsūdzētājam tika piespriests atlīdzināt procesa izdevumus.
13.
Apstrīdētajā priekšrakstā par sodu ir ietverta norāde par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Tajā tostarp ir izklāstīts, ka apstrīdētais priekšraksts par sodu stājas likumīgā spēkā un tiek izpildīts, ja apsūdzētais divu nedēļu laikā pēc tā izsniegšanas neiesniedz iebildi norādītajā pirmās instances tiesā – šajā lietā Amtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa) – rakstveidā vai reģistrējot to protokolā tiesas kancelejā. Iebildi iesniedzot rakstveidā, norādē par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir arī minēts, ka termiņš būs ievērots tikai tad, ja iebildumu raksts tiesā tiks saņemts divu nedēļu laikā. Visbeidzot norādē par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem atsevišķā rindkopā ir ietverts teikums: “Rakstveida pārsūdzība ir jāiesniedz vācu valodā”.
14.
Apstrīdētais priekšraksts par sodu apsūdzētajam tika izsniegts 2015. gada 12. novembrī ierakstītā pasta sūtījumā ar paziņojumu par saņemšanu. Apsūdzētajam apstrīdētais priekšraksts par sodu tika izsniegts vācu valodā. Papildus tam un tajā pašā laikā apsūdzētajam tika izsniegts vienīgi norādes par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem tulkojums holandiešu valodā.
15.
2015. gada 24. novembrī plkst. 20.32 apsūdzētais nosūtīja Amtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa) elektronisko pastu, kurā viņš holandiešu valodā iebilda pret apstrīdēto priekšrakstu par sodu. 2015. gada 26. novembrī viņš – tāpat holandiešu valodā – Amtsgericht Aachen (Āhenes pirmās instances tiesa) apvaicājās, vai 2015. gada 24. novembra elektroniskais pasts esot šajā tiesā saņemts. Amtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa) ar 2015. gada 1. decembra vēstuli, kas nosūtīta 2015. gada 8. decembrī, apsūdzētajam paziņoja, ka dokumenti tiesai ir jāiesniedz vācu valodā. Pirms tam, 2015. gada 1. decembrī, pašreizējais apsūdzētā aizstāvis, izmantojot telefaksu, iesniedza iebildi pret priekšrakstu par sodu un tajā pašā laikā lūdza atjaunot iebildes iesniegšanas termiņu.
16.
Ar 2016. gada 28. janvāra lēmumu Amtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa) apsūdzētā iebildi pret apstrīdēto priekšrakstu par sodu noraidīja kā nepieņemamu, to pamatojot ar nokavējumu. Tajā pašā laikā šī tiesa noraidīja apsūdzētā pieteikumu par iebildes iesniegšanas termiņa atjaunošanu, jo, tās ieskatā, ir sniegti nepietiekami pamati tā atjaunošanai. Šis lēmums 2016. gada 2. februārī tika izsniegts aizstāvim. Ar 2016. gada 4. februāra telefaksu, kas saņemts tajā pašā dienā, viņš šo lēmumu nekavējoties pārsūdzēja, par ko līdz ar to šobrīd notiek tiesvedība iesniedzējtiesā.
17.
Iesniedzējtiesa uzskata, ka apsūdzētais neprot vācu valodu GVG 187. panta 1. punkta izpratnē. Tā arī uzskata par pareizu 2016. gada 28. janvāraAmtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa) lēmumu, bet varētu būt, ka Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 2010/64 3. pants, jāinterpretē atšķirīgi. Šajā ziņā tā norāda, ka atšķirībā no GVG 187. panta 2. punkta StPO 37. panta 3. punktā nav minēti priekšraksti par sodu. Tā uzskata, ka Tiesas judikatūrā nav skaidri atrisināts jautājums par to, vai priekšraksti par sodu ir rakstiski jātulko apsūdzēto vajadzībām. Ja tas tā būtu, tai būtu jāsecina, ka termiņš, kurā var iesniegt iebildi, vēl nav sācies. Uzskatot, ka Direktīva 2010/64 neparedz šādu interpretāciju, tomēr neesot pārliecinātai, it īpaši ņemot vērā atšķirīgās Vācijas tiesu nostājas par šo jautājumu, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [Direktīvas 2010/64] 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka [StPO] 37. panta 3. punktā minētais jēdziens “spriedums” ietver arī priekšrakstus par sodu [StPO] 407. un nākamo pantu izpratnē?”
18.
Rakstveida apsvērumus iesniedza F. Sleutjes, Vācijas, Čehijas Republikas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 76. panta 2. punktu tiesas sēde netika rīkota.
III. Vērtējums
A. Par formu
19.
Vācijas valdība norāda, ka atbilstoši pareizai Vācijas tiesību normu interpretācijai StPO 37. panta 3. punktā minētais jēdziens “spriedums” ietver arī priekšrakstus par sodu StPO 407. un nākamo pantu izpratnē. Līdz ar to valdība uzskata, ka risinājums pamatlietā nav atkarīgs no atbildes uz prejudiciālo jautājumu.
20.
Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas prezumpcija par atbilstīgumu ( 7 ). Nav acīmredzami, ka Direktīvas 2010/64 3. panta interpretācija, ko lūdz iesniedzējtiesa, nav saistīta ar tajā iesniegtās pārsūdzības faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, kā arī ka strīdam par tulkojumu pamatlietā ir hipotētisks raksturs vai ka Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdoto jautājumu. Tādēļ Vācijas valdības šaubas nav iemesls, lai apšaubītu šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.
21.
Tomēr prejudiciālā jautājuma formulējums sākotnēji rada iespaidu, ka iesniedzējtiesa lūdz Tiesai interpretēt StPO 37. panta 3. punktu, ko Tiesa saskaņā ar LESD 267. pantu nav kompetenta darīt. Taču no iesniedzējtiesas nolēmumā minētās argumentācijas skaidri izriet, ka faktiski tā lūdz interpretēt Direktīvas 2010/64 3. pantu. Tāpēc prejudiciālais jautājums ir atbilstoši jāpārformulē.
22.
Turklāt es neatbalstu Komisijas ierosinājumu pārformulēt prejudiciālo jautājumu tādējādi, ka tiek lūgta arī Direktīvas 2012/13 interpretācija. Ievērojot iepriekš minēto atbilstības pieņēmumu, nevar pieņemt, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums esot ar trūkumiem, jo tajā nav minēta šī otra direktīva. Tieši otrādi, nekas man neliek domāt, ka iesniedzējtiesai šī otra direktīva nebūtu zināma – iesniedzējtiesas nolēmumā ir citēts spriedums lietā Covaci ( 8 ), kurā tika interpretēta arī Direktīva 2012/13. Katrā ziņā tā var Tiesai uzdot vēl kādu jautājumu par šīs direktīvas interpretāciju, ja tā to uzskatītu par lietderīgu ( 9 ).
23.
Man šķiet, ka šajā kontekstā ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2010/64 3. pantā minētais jēdziens “būtisks dokuments” ietver arī priekšrakstu par sodu StPO 407. un nākamo pantu izpratnē.
B. Par būtību
1. Saskaņā ar Direktīvas 2010/64 3. pantu priekšraksts par sodu ir “būtisks dokuments”
24.
Iesniedzējtiesa sliecas uz jautājumu, kā tas ir pārformulēts šo secinājumu iepriekšējā punktā, atbildēt noliedzoši. Savukārt visi lietas dalībnieki, kuri iesniedza apsvērumus, atbalsta pretēju apgalvojumu.
25.
Pirms atbildēt uz šo jautājumu, ir lietderīgi atgādināt, ka priekšraksta par sodu izdošanai paredzētā procedūra StPO 407. un nākamo pantu izpratnē ir vienkāršota procedūra, kurā nav paredzēta ne tiesas sēde, ne sacīkstes principam atbilstošas debates. Konkrētāk, Tiesa ir konstatējusi, ka Vācijas tiesībās paredzētais priekšraksts par sodu tiek pieņemts, pamatojoties uz sui generis procesu. Šajā procesā ir paredzēts, ka vienīgā iespēja apsūdzētajai personai panākt sacīkstes principam atbilstošas debates, kurās tā varētu pilnībā izmantot savas tiesības tikt uzklausītai, ir iebildes iesniegšana par minēto priekšrakstu ( 10 ).
26.
Tādēļ nav brīnums, ka Tiesa ir lēmusi, ka personas, kura vēlas iesniegt iebildi pret priekšrakstu par sodu, kurš vēl nav stājies likumīgā spēkā un kurš šai personai ir adresēts, situācija ir šīs direktīvas piemērošanas jomā, tāpēc šai personai ir jābūt tiesībām uz Direktīvā 2010/64 garantēto mutisko un rakstisko tulkojumu ( 11 ).
27.
Spriedumā lietā Covaci prokuratūra lūdza valsts tiesai izdod priekšrakstu par sodu, kurā tostarp bija minēts, ka iebilde pret to ir ceļama vācu valodā. Tā kā valsts tiesai bija šaubas, tā Tiesai uzdeva jautājumu, tostarp par to, vai ar Direktīvu 2010/64 netiek pieļauti tādi valsts tiesību akti, ar kuriem personai, kurai priekšraksts par sodu ir adresēts un kura neprot vācu valodu, nav atļauts iesniegt savu iebildi pret šādu priekšrakstu valodā, ko tā saprot. Tiesa uz šo jautājumu atbildēja noliedzoši, kaut gan tā piebilda, ka valsts iestādes var īpaši atļaut personai, kura iesniedz iebildi, tā rīkoties, ja tās uzskata, ka šis dokuments ir “būtisks dokuments” ( 12 ).
28.
Minētajā lietā Tiesai netika lūgts vērtēt jautājumu par pašu priekšraksta par sodu tulkojumu, uz ko ir vērsta izskatāmā lieta. Tomēr, lai nebūtu nekādu šaubu – aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām, kuras nesaprot vācu valodu, pieņemamā termiņā ir jāsniedz tā rakstiskais tulkojums. Minēto apstiprina Direktīvas 2010/64 3. panta formulējums, konteksts un mērķis.
29.
Pirmkārt, attiecībā uz formulējumu Direktīvas 2010/64 3. panta 1. punktā ir runa par “vis[iem] tādiem dokumentiem, kuri ir būtiski, lai nodrošinātu, ka tās spēj īstenot savas tiesības uz aizstāvību, un lai nodrošinātu taisnīgu procesu”. Direktīvas 2010/64 3. panta 2. punktā ir konkretizēts, ka “būtiskie dokumenti ietver jebkuru lēmumu par brīvības atņemšanu personai, jebkuru apsūdzību vai apsūdzības rakstu un jebkuru spriedumu”. Kā tas ir apstiprināts Direktīvas 2010/64 preambulas 30. apsvērumā, šis uzskaitījums nav izsmeļošs ( 13 ).
30.
Pretēji Komisijai, es neesmu tik pārliecināts, ka priekšraksts par sodu ir pielīdzināms “jebkurai apsūdzībai vai apsūdzības rakstam”. Protams, Tiesa ir noteikusi, ka saskaņā ar Direktīvu 2012/13 priekšraksts par sodu ir attiecīgajai personai izvirzītās apsūdzības paziņošanas forma ( 14 ). Tomēr pretēji apsūdzībai vai apsūdzības rakstam priekšraksts par sodu ir tiesas pieņemts nolēmums, kurš stājas likumīgā spēkā, ja noteiktajā termiņā par to nav celtas nekādas iebildes. Tāpēc tam ir arī zināma līdzība ar Direktīvas 2010/64 3. panta 2. punktā minēto jēdzienu “spriedums” ( 15 ). Neņemot vērā to, vai tas būtu viens vai otrs gadījums, šķiet, ir pats par sevi saprotams, ka priekšraksta par sodu tulkojums ir būtisks, lai nodrošinātu, ka persona, kurai tas ir adresēts, varētu saprast tā saturu un līdz ar to izmantot tiesības uz aizstāvību saistībā ar tajā noteikto sodu. Tādēļ tas vienmēr būtu jāklasificē kā “būtisks dokuments” direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē.
31.
Otrkārt, Direktīvas 2010/64 konteksts apstiprina ideju, ka priekšraksts par sodu ir “būtisks dokuments” saskaņā ar Direktīvas 2010/64 3. pantu.
32.
Šajā ziņā tāpat kā Nīderlandes valdība vēlos norādīt uz Direktīvas 2010/64 1. panta 3. punktu. Ar šo tiesību normu no minētās direktīvas piemērošanas jomas tiek izslēgti noteikti administratīvie sodi par mazākiem pārkāpumiem. Saskaņā ar Direktīvas 2010/64 preambulas 16. apsvērumu tās mērķis ir atbrīvot administratīvās iestādes no tām citādi piemītošā pienākuma nodrošināt visas tiesības saskaņā ar direktīvu gadījumos, kad to būtu pārmērīgi prasīt. Šajā preambulas apsvērumā ir arī konkretizēts, ka, it īpaši tas attiecas uz ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, kuri ir plaši izplatīti un kurus varētu konstatēt ceļu satiksmes kontroles rezultātā – spilgtākais piemērs būtu atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana. Taču tas arī apstiprina viedokli, ka tiesas nolēmums, ar kuru var tikt uzlikts sods par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu, kas nav tikai atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana, kā tas ir apstrīdētajā priekšrakstā par sodu, ir parasts gadījums, uz kuru ir attiecināmas direktīvā paredzētās tiesības.
33.
Visbeidzot Direktīvas 2010/64 mērķis, kas izriet no tās preambulas 14. apsvēruma, arī pamato nostāju, ka priekšraksts par sodu ir jāatzīst par “būtisku dokumentu”, kuram ir jānodrošina rakstisks tulkojums, ja apsūdzētā persona nesaprot vācu valodu. Mērķis ir nodrošināt aizdomās turēto vai apsūdzēto personu tiesības uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā, lai nodrošinātu to tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Tiesības uz mutisko un rakstisko tulkojumu tiem, kas nerunā tiesvedības valodā vai nesaprot to, ir paredzētas ECPAK 6. pantā. Proti, ar lietas taisnīgu izskatīšanu saistīto prasību ievērošana paredz nodrošināt, lai apsūdzētā persona zinātu, par ko tā tiek apsūdzēta, un lai tā varētu sevi aizstāvēt ( 16 ). Šī direktīva atvieglo šo tiesību piemērošanu praksē.
34.
Tāda priekšraksta par sodu tulkojuma neparedzēšana, kurš iespējami var izraisīt paliekoša soda uzlikšanu – it īpaši, ja persona, kurai tas ir adresēts, to nesaprot, jo šī persona nesaprot vācu valodu, – acīmredzami apdraudētu šīs personas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Faktiski tas būtu atteikums spriest tiesu.
35.
Iepriekš minētajiem apsvērumiem nav pretrunā fakts, ka saskaņā ar Direktīvas 2010/64 3. panta 3. punktu kompetentajām iestādēm ir atļauts katrā konkrētajā gadījumā lemt par to, vai kāds cits dokuments ir uzskatāms par būtisku. Proti, šī tiesību norma attiecas uz dokumentiem, kuri nav jau uzskatīti par būtiskiem saskaņā ar direktīvas 3. panta 1. un 2. punktu ( 17 ).
36.
Tāpat arī ar spriedumu lietā Balogh netiek apšaubīts mans ierosinātais risinājums. Šī lieta attiecās uz procedūru, kas uzsākta Austrijas galīgā sprieduma seku atzīšanai Ungārijā, ar kuru István Balogh piespriests brīvības atņemšanas sods, kā arī piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Kriminālprocess pret I. Balogh Austrijā jau bija pabeigts, un tajā tika nodrošinātas viņa tiesības uz rakstisko tulkojumu. Tādējādi Tiesa secināja, ka Direktīva 2010/64 nav piemērojama atzīšanas procedūrai ( 18 ).
37.
No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tāds dokuments kā priekšraksts par sodu StPO 407. un nākamo pantu izpratnē ir “būtisks dokuments” Direktīvas 2010/64 3. panta nozīmē. Tādējādi tas ir rakstiski jātulko gadījumā, ja persona, kurai tas ir adresēts, nesaprot vācu valodu.
2. Turpmāki apsvērumi par Direktīvas 2010/64 3. pantā paredzētajām tiesībām uz rakstisko tulkojumu kriminālprocesā
38.
Ņemot vērā sekas, kas ir saistītas ar iepriekš pausto viedokli, ir jāsniedz noteikti turpmāki apsvērumi par Direktīvas 2010/64 3. pantā paredzētajām tiesībām uz rakstisko tulkojumu kriminālprocesā, jo tie varētu palīdzēt iesniedzējtiesai atrisināt tajā izskatāmo strīdu.
39.
No vienas puses, tiesības ir universālas, jo Direktīva 2010/64 neierobežo piemērojamību personām, konkrēti nosakot, kuras personas var pretendēt uz tajā paredzēto aizsardzību. Vienīgā prasība, kura ir jāievēro, lai saņemtu šo aizsardzību, ir tā, ka personām ir darīts zināms, ka tās tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.
40.
No otras puses, Direktīvā 2010/64 nav konkretizēta valoda, kurā personai, kas tiek turēta aizdomās vai ir apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un kas nesaprot tiesvedības valodu, ir jāsaņem būtisku dokumentu tulkojums. Tādēļ nekas neliecina, ka tai būtu jābūt personas dzimtajai valodai. Tieši otrādi, šīs direktīvas 3. panta 4. punktā ir skaidri noteikts, ka tulkojuma mērķis ir, lai aizdomās turētā vai apsūdzētā persona varētu “saprast pret [to] ierosināto lietu”. Tāpēc, šķiet, būtu iespējams, izmantot “starpniekvalodu”, ko šī persona saprot, ciktāl tā netiek izmantota patvaļīgu iemeslu dēļ.
41.
Konkrētāk, atbilstoši pēdējai minētajai tiesību normai dalībvalstis var paredzēt, ka nav rakstiski jātulko būtisku dokumentu fragmenti, kas nav vajadzīgi, lai aizdomās turētās vai apsūdzētās personas varētu saprast pret tām ierosināto lietu. Tomēr ar to netiek atļauts aizstāt būtiska dokumenta rakstisko tulkojumu vienīgi ar papildu informāciju par šai personai pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem valodā, kuru šī persona saprot, kā tas ir noticis pamatlietā. Turklāt rakstiskajam tulkojumam, ko sniedz saskaņā ar Direktīvas 2010/64 3. panta 9. punktu, neatkarīgi no tā valodas ir jābūt pietiekami kvalitatīvam, lai nodrošinātu taisnīgu lietas izskatīšanu. Saskaņā ar direktīvas 3. panta 5. punktu attiecīgajai personai ir tiesības iesniegt sūdzību atbilstoši valsts tiesību aktiem, ja tulkojuma kvalitāte nav pietiekama vai ja tulkojums ir uzskatīts par nevajadzīgu.
42.
Attiecībā uz jautājumu par termiņu Direktīvas 2010/64 3. pantā paredzētās tiesības uz rakstisko tulkojumu kriminālprocesā atbilstoši direktīvas 1. panta 2. punktam ir piemērojamas no brīža, kad attiecīgajai personai ir paziņots, ka tā tiek turēta aizdomās vai ir apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, līdz brīdim, kad process, tostarp attiecīgā gadījumā soda piespriešana un iespējamo pārsūdzību izskatīšana, ir pabeigts un ir galīgi noteikts, vai šī persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu. Tomēr būtiska dokumenta rakstisks tulkojums nav jānodrošina vienlaikus ar būtisko dokumentu, jo šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ir precizēts, ka šāds tulkojums attiecīgajai personai ir vienīgi jāsniedz “pieņemamā termiņā”. Lai kā arī būtu, ir principā pašsaprotami, ka attiecīgajai personai ir jādod saprātīgs termiņš, lai iepazītos ar un vajadzības gadījumā reaģētu uz būtiskā dokumenta saturu.
43.
Gadījumā, ja nav ievērotas tiesības uz rakstisko tulkojumu, Direktīvā 2010/64 dalībvalstīm nav paredzēts konkrēts veicamais pasākums. Tādēļ šādas norādes neesamība ļauj tām brīvi izvēlēties no vairākiem risinājumiem, kuri ir piemēroti, lai sasniegtu šīs tiesību normas mērķi, atkarībā no dažādām situācijām, kas var rasties ( 19 ). Piemēram, to var izdarīt, vai nu apmierinot pieteikumu par iebildes iesniegšanas termiņa atjaunošanu ( 20 ), vai attiecīgajā gadījumā nepiemērojot valsts tiesību normu par iebildes iesniegšanas termiņu ( 21 ).
44.
Katrā ziņā ir skaidrs, ka dalībvalsts nevar veikt kriminālvajāšanu pret personu, kura nesaprot tiesvedības valodu, pamatojoties uz būtiskiem dokumentiem, kuru rakstisko tulkojumu vajadzēja, tomēr kas nav nodrošināts attiecīgajai personai. Ar šādu rīcību tiktu pilnībā atņemta ne tikai direktīvas praktiskā iedarbība, bet arī tiktu pārkāptas ECPAK 6. pantā paredzētās tiesības uz aizstāvību un apdraudēta lietas taisnīga izskatīšana, kas praksē direktīvai būtu jāveicina. Tādēļ man šķiet, ka dalībvalstu interesēs ir nodrošināt, ka “pieņemams termiņš”, kurā personas, kas tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, saņem šādus rakstiskus tulkojumus, ir pēc iespējas īsāks.
45.
Savā nolēmumā iesniedzējtiesa pauž viedokli par Direktīvas 2010/64 3. pantā noteiktā iebildes pret priekšraksta par sodu iesniegšanas termiņa neievērošanas sekām. Tā uzskata, ka apstrīdētā priekšraksta par sodu paziņošana, nepievienojot visa dokumenta rakstisko tulkojumu holandiešu valodā, būtu bijusi neefektīva. Tas izraisītu to, ka termiņš, kurā var iesniegt iebildi, vēl nebūtu sācies.
46.
Šajā ziņā atgādinu, ka, ja Savienības tiesībās nav tiesību normu, dalībvalstis var regulēt tiesvedību, nosakot šādus termiņus, kā tās to uzskata par atbilstošu saskaņā ar procesuālās autonomijas principu. Tomēr saskaņā ar līdzvērtības principu personām, kuras tiek turētas aizdomās vai ir apsūdzētas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un kuras nesaprot tiesvedības valodu, un kuras tādējādi pamatojas uz savām tiesībām saskaņā ar Direktīvu 2010/64, nav jārada nelabvēlīgāka situācija kā personām, kuras saprot šo valodu un kuras parasti, visticamāk, būs apsūdzību izvirzījušās dalībvalsts valstspiederīgie ( 22 ). Tādēļ es piekrītu iesniedzējtiesai, ka nav jāuzskata, ka termiņš iebildes pret priekšrakstu par sodu iesniegšanai ir sācies, pirms attiecīgā persona ir saņēmusi atbilstošu priekšraksta par sodu rakstisko tulkojumu. Jebkurš īsāks termiņš varētu pārkāpt tiesības uz aizstāvību un attiecīgi arī efektivitātes principu ( 23 ).
IV. Secinājumi
47.
Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Landgericht Aachen (Āhenes apgabaltiesa, Vācija) prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Direktīvas 2010/64/ES par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds dokuments kā priekšraksts par sodu Strafprozessordnung (Vācijas Kriminālprocesa kodekss) 407. un nākamo pantu izpratnē ir “būtisks dokuments”, kurš attiecīgi ir jātulko gadījumā, ja persona, kurai tas ir adresēts, nesaprot vācu valodu.
( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.
( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Direktīva par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (OV 2010, L 280, 1. lpp.).
( 3 ) Eiropadome, “Stokholmas programma – atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā” (OV 2010, C 115, 1. un 10. lpp.).
( 4 ) Padomes 2009. gada 30. novembra Rezolūcijas par ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā (OV 2009, C 295, 3. lpp.) pielikums.
( 5 ) Skat. spriedumus, 2015. gada 15. oktobris, Covaci, C‑216/14, EU:C:2015:686, un 2016. gada 9. jūnijs, Balogh, C‑25/15, EU:C:2016:423.
( 6 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Direktīva par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (OV 2012, L 142, 1. lpp.).
( 7 ) Skat. spriedumu, 2016. gada 8. decembris, Eurosaneamientos u.c.C‑532/15 un C‑538/15, EU:C:2016:932, 28. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 8 ) Spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Covaci, C‑216/14, EU:C:2015:686.
( 9 ) Šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Torresi, C‑58/13 un C‑59/13, EU:C:2014:2088, 32. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 10 ) Spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Covaci, C‑216/14, EU:C:2015:686, 20. un 41. punkts.
( 11 ) Spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Covaci, C‑216/14, EU:C:2015:686, 27. punkts.
( 12 ) Spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Covaci, C‑216/14, EU:C:2015:686, 47.–50. punkts.
( 13 ) Spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Covaci, C‑216/14, EU:C:2015:686, 45. punkts.
( 14 ) Spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Covaci, C‑216/14, EU:C:2015:686, 61. punkts.
( 15 ) Šajā ziņā jēdzienam “spriedums” ir plaša nozīme saskaņā ar Briseles režīmu par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās. Īpaši skat. Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulas (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 2. panta a) punktu, kurā ir paredzēts, ka “spriedums” ir “jebkurš spriedums, ko pieņēmusi kādas dalībvalsts tiesa, neatkarīgi no sprieduma nosaukuma, tostarp dekrēts, rīkojums, lēmums vai izpildraksts, kā arī lēmums par izmaksu vai izdevumu noteikšanu, ko pieņem tiesas ierēdnis”. Šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 2. aprīlis, Gambazzi, C‑394/07, EU:C:2009:219, 23. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 16 ) Šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 15. oktobris, Covaci, C‑216/14, EU:C:2015:686, 39. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 17 ) Spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Covaci, C‑216/14, EU:C:2015:686, 49. punkts.
( 18 ) Spriedums, 2016. gada 9. jūnijs, Balogh, C‑25/15, EU:C:2016:423, 36.–40. punkts.
( 19 ) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 17. jūlijs, Raccanelli, C‑94/07, EU:C:2008:425, 50. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 20 ) Piemēram, skat. spriedumu, 2017. gada 22. marts, Tranca u.c., C‑124/16, C‑188/16 un C‑213/16, EU:C:2017:228, 51. punkts.
( 21 ) Par Savienības tiesībās paredzēto valsts tiesu pienākumu nepiemērot valsts tiesību normu interpretāciju, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, skat. spriedumu, 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 42. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 22 ) Par, protams, nedaudz atšķirīgu apstākļu kopumu skat. spriedumus, 1998. gada 24. novembris, Bickel un Franz, C‑274/96, EU:C:1998:563, 26. punkts, un 2014. gada 27. marts, Grauel Rüffer, C‑322/13, EU:C:2014:189, 20. punkts.
( 23 ) Par iebildes pret rīkojumu par sodu iesniegšanas termiņu attiecībā uz Direktīvu 2012/13 skat. spriedumu, 2017. gada 22. marts, Tranca u.c., C‑124/16, C‑188/16 un C‑213/16, EU:C:2017:228, 51. punkts.