ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 3. maijā ( 1 )
Lieta C‑300/16 P
Eiropas Komisija
pret
Frucona Košice a.s.
Apelācijas sūdzība – Valsts atbalsts – Privātā uzņēmēja kritērijs – Šī kritērija piemērojamības un piemērošanas kritēriji – Visaptverošs vērtējums – Pierādīšanas pienākums – Pierādījumu novērtēšana
1.
Ar savu apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T‑103/14 ( 2 ). Ar šo spriedumu Vispārējā tiesa atcēla Komisijas 2013. gada 16. oktobra lēmumu lietā 2014/342/ES par valsts atbalstu SA.18211 (C 25/2005) (ex NN 21/2005), ko Slovākijas Republika piešķīrusi Frucona Košice a.s. ( 3 ).
2.
Šī apelācijas tiesvedība ir saistīta ar šādu jautājumu: kad un kā Komisijai ir jāpiemēro tā sauktais “privātā uzņēmēja kritērijs”? ( 4 ) Konkrētāk, šī lieta ir par Komisijas pienākumu apjomu, piemērojot šo kritēriju un novērtējot tādas valsts iestādes izturēšanos, kurai ir kreditora statuss attiecībā uz apgalvotā valsts atbalsta saņēmēju.
I. Tiesvedības priekšvēsture
3.
Attiecībā uz šīs tiesvedības priekšvēsturi no pārsūdzētā sprieduma var tikt secināti šādi apstākļi.
4.
Atbildētāja Frucona Košice a.s. (turpmāk tekstā – “Frucona”) ir saskaņā ar Slovākijas tiesībām dibināta sabiedrība, kura tostarp darbojās alkoholisko dzērienu ražošanas nozarē.
5.
Laikposmā no 2002. gada novembra līdz 2003. gada novembrim Frucona tika piešķirti vairāki nodokļu parādu samaksas termiņu pagarinājumi. Šos nodokļu parādus veidoja nenomaksāts akcīzes nodoklis. Košice IV nodokļu pārvalde (turpmāk tekstā – “vietējā nodokļu pārvalde”) piešķīra tai šos samaksas termiņu pagarinājumus pēc tam, kad Frucona tai bija sniegusi finanšu garantijas.
6.
2004. gada 25. februārī Frucona finansiālu grūtību dēļ nevarēja samaksāt akcīzes nodokli, kas tai bija jāmaksā 2004. gada janvārī. Pēc 2004. gada 1. janvāra grozījumiem tiesību aktos Frucona vairs nevarēja saņemt šī akcīzes nodokļa samaksas termiņa pagarinājumu.
7.
Līdz ar to Frucona bija pārmērīgas parādsaistības Zákon č. 328/1991 Zb. o konkurze a vyrovnaní (Slovākijas Likums Nr. 328/1991 par bankrotu [likvidāciju ar tiesas nolēmumu] un izlīgumu) izpratnē.
8.
2004. gada 8. martāFrucona iesniedza Krajský súd v Košiciach (Apgabaltiesa, Košice, Slovākija) pieteikumu par izlīguma procedūras uzsākšanu. Šajā pieteikumā Frucona piedāvāja katram no saviem kreditoriem samaksāt 35 % no summas, kuru tā tiem bija parādā. Kopējais parāds bija aptuveni SKK 644,6 miljoni (Slovākijas kronas). Šīs summas lielāko daļu veidoja nodokļu parāds, kas bija aptuveni SKK 640,8 miljoni.
9.
Ar 2004. gada 29. aprīļa lēmumu Krajský súd v Košiciach (Apgabaltiesa, Košice) atļāva uzsākt izlīguma procedūru.
10.
2004. gada 9. jūlija izlīguma sēdē Frucona kreditori, tostarp vietējā nodokļu pārvalde, atbalstīja pieteikumu par izlīgumu. Šajā izlīguma procedūrā vietējā nodokļu pārvalde rīkojās kā atsevišķs kreditors. Šādu statusu tā ieguva to garantiju dēļ, kuras tai sniedza Frucona pret iepriekš minēto maksājamo akcīzes nodokļa maksājumu samaksas termiņu pagarinājumiem.
11.
Pirms 2004. gada 9. jūlijaFrucona iesniedza vietējai nodokļu pārvaldei neatkarīgas revīzijas kompānijas izstrādātu audita ziņojumu (turpmāk tekstā – “E ziņojums”). Minētais ziņojums tika izstrādāts, lai vietējā nodokļu pārvalde varētu izvērtēt, no vienas puses, attiecīgās izlīguma un, no otras puses, likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras priekšrocības.
12.
2004. gada 21. jūnijā Slovākijas nodokļu iestādes veica pārbaudi uz vietas Frucona telpās. Šīs pārbaudes laikā tika noteikta tās finanšu situācija 2004. gada 17. jūnijā.
13.
Ar 2004. gada 14. jūlija lēmumu Krajský súd v Košiciach (Apgabaltiesa, Košice) apstiprināja izlīgumu. Saskaņā ar šo izlīgumu Slovākijas nodokļu iestāžu prasījumi bija jāapmierina 35 % apmērā jeb par summu aptuveni SKK 224,3 miljonu apmērā.
14.
Vietējā nodokļu pārvalde 2004. gada 20. oktobra vēstulē norādīja Frucona, ka izlīguma nosacījumi, saskaņā ar kuriem daļa nodokļu parāda nav jāatmaksā, ir uzskatāmi par netiešu valsts atbalstu, kam ir vajadzīga Eiropas Komisijas atļauja.
15.
2004. gada 17. decembrīFrucona vietējai nodokļu pārvaldei samaksāja summu SKK 224,3 miljonu apmērā, kas atbilst 35 % no tās kopējā nodokļu parāda. Ar 2004. gada 30. decembra lēmumu Krajský súd v Košiciach (Apgabaltiesa, Košice) paziņoja par izlīguma procedūras izbeigšanu. 2006. gada 18. augustā šī tiesa samazināja vietējai nodokļu pārvaldei maksājamo summu līdz SKK 224,1 miljonam.
Administratīvais process
16.
2004. gada 15. oktobrī Komisijai tika nosūtīta sūdzība par iespējamu nelikumīgu valsts atbalstu par labu Frucona.
17.
2005. gada 4. janvāra vēstulē Slovākijas Republika, atbildot uz informācijas pieprasījumu, informēja Komisiju par to, ka Frucona, iespējams, saņēmusi nelikumīgu valsts atbalstu, un lūdza Komisiju atļaut šo atbalstu kā glābšanas atbalstu, kas piešķirts grūtībās esošam uzņēmumam.
18.
Pēc tam, kad Komisija bija saņēmusi papildu informāciju, tā ar 2005. gada 5. jūlija vēstuli informēja Slovākijas Republiku par savu lēmumu uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru tagadējā LESD 107. panta 2. punkta izpratnē attiecībā uz konkrēto pasākumu ( 5 ).
19.
Slovākijas Republika ar 2005. gada 10. oktobra vēstuli iesniedza Komisijai savus apsvērumus par attiecīgo pasākumu. Tāpat Frucona ar 2005. gada 24. oktobra vēstuli iesniedza Komisijai savus apsvērumus par konkrēto pasākumu. Tie Slovākijas Republikai tika nosūtīti, lai ļautu tai reaģēt, ko tā izdarīja ar 2005. gada 16. decembra vēstuli.
Sākotnējais lēmums
20.
2006. gada 7. jūnijā Komisija pieņēma Lēmumu 2007/254/EK, C 25/2005 (ex NN 21/2005), par valsts atbalstu, ko īstenojusi Slovākijas Republika attiecībā uz Frucona Košice a.s. ( 6 ). Saskaņā ar šo lēmumu Slovākijas Republikas piešķirtais valsts atbalsts par labu prasītājai (SKK 416515990) nav saderīgs ar kopējo tirgu un ir jāatgūst.
Tiesvedības Vispārējā tiesā un Tiesā
21.
2007. gada 12. janvārīFrucona cēla Vispārējā tiesā prasību par sākotnējā lēmuma atcelšanu.
22.
Vispārējā tiesa ar 2010. gada 7. decembra spriedumu lietā Frucona Košice/Komisija ( 7 ) šo prasību noraidīja kā nepamatotu.
23.
Ar 2013. gada 24. janvāra spriedumu lietā Frucona Košice/Komisija ( 8 ) Tiesa atcēla pārsūdzēto Vispārējās tiesas spriedumu. Tiesa noteica, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo, novērtējot privātā uzņēmēja kritēriju, tā nav ņēmusi vērā likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras ilgumu vai – gadījumā, ja Komisija ir ņēmusi vērā minēto faktoru, – tā no tiesību viedokļa nav pietiekami pamatojusi sākotnējo lēmumu. Tiesa nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā no jauna lemtu par tajā izvirzītajiem pamatiem, kurus tā nav izskatījusi.
24.
Pēc sprieduma lietā Frucona I, kā arī, lai novērstu Tiesas konstatētās nepilnības, Komisija 2013. gada 16. oktobrī pieņēma apstrīdēto lēmumu. Ar šo lēmumu tika atcelts sākotnējais lēmums.
25.
Līdz ar to ar 2014. gada 21. marta motivētu rīkojumu lietā Frucona Košice/Komisija ( 9 ) Vispārējā tiesa nosprieda, ka vairs nav jālemj par prasību atcelt sākotnējo lēmumu.
Apstrīdētais lēmums
26.
Apstrīdētais lēmums tika pieņemts, lai novērstu sākotnējā lēmumā pieļautās kļūdas, kas tika identificētas spriedumā lietā Frucona I (apstrīdētā lēmuma 10. apsvērums).
27.
Komisija tostarp uzskatīja, ka ir jāizvērtē apstāklis, vai, atbalstot pieteikumu par izlīgumu un līdz ar to tās parāda norakstīšanu 65 % apmērā, vietējā nodokļu pārvalde izturējās pret Frucona kā privātais uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos. Tā šajā ziņā precizēja, ka minētās pārvaldes kā Frucona kreditora stāvoklis bija neparasti labvēlīgs. Šī pārvalde bija juridiski un ekonomiski izdevīgākā situācijā nekā Frucona privātie kreditori. Faktiski vietējai nodokļu pārvaldei bija vairāk par 99 % no visiem reģistrētajiem parādiem, un tā bija atsevišķs kreditors, kura prasījumi jebkurā likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras laikā varēja tikt apmierināti, izmantojot ienākumus no nodrošināto aktīvu pārdošanas (apstrīdētā lēmuma 80. apsvērums).
28.
Attiecībā uz privātā uzņēmēja kritēriju Komisija turklāt secināja, ka šī kritērija piemērojamība ir atkarīga no tā, vai attiecīgā dalībvalsts piešķir uzņēmumam ekonomiskas priekšrocības citādi, nekā īstenojot valsts varu. Komisija arī norādīja, ka gadījumā, ja dalībvalsts administratīvajā procesā atsaucas uz šo kritēriju, tai šaubu gadījumā ir pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem jāpierāda, ka īstenotais pasākums izriet no tās kā privātā uzņēmēja statusa. Komisija šajā ziņā atsaucās uz spriedumu lietā Komisija/EDF ( 10 ) (apstrīdētā lēmuma 82. apsvērums).
29.
Tā arī norādīja, ka “Slovākijas Republika apgalvo, ka, pēc tās domām, attiecīgais pasākums ir valsts atbalsts. Tā atzina, ka izlīguma laikā jautājums par valsts atbalstu vienkārši netika ņemts vērā, un pieprasīja apstrīdēto pasākumu uzskatīt par glābšanas atbalstu. Līdz ar to šķiet, ka iepriekš minētās judikatūras prasības [..] šajā gadījumā nav tikušas ievērotas un apstrīdētais pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē” (apstrīdētā lēmuma 83. apsvērums).
30.
Turklāt tā norādīja, ka Frucona ir iebildusi, ka attiecīgais pasākums būtu uzskatāms par valsts atbalstu. Frucona ir iesniegusi arī revidentu ziņojumus sava viedokļa pamatojumam (apstrīdētā lēmuma 84. apsvērums).
31.
Komisija tad pārbaudīja, vai Slovākijas Republika pret Frucona nav izturējusies kā privātais kreditors.
32.
Pirmkārt, Komisija, ņemot vērā Frucona iesniegtos pierādījumus, salīdzināja izlīguma ar kreditoriem un likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras (apstrīdētā lēmuma 88.–119. apsvērums). Otrkārt, tā salīdzināja izlīguma ar kreditoriem un nodokļu piedziņas procedūras (apstrīdētā lēmuma 120.–127. apsvērums). Treškārt, tā izvērtēja pārējos Slovākijas valsts iestāžu un Frucona iesniegtos pierādījumus (apstrīdētā lēmuma 128.–138. apsvērums). Būtībā Komisija uzskatīja, ka gan likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra, gan nodokļu piedziņas procedūra, vietējās nodokļu pārvaldes ieskatā, bija izdevīgākas alternatīvas nekā piedāvātais izlīgums (apstrīdētā lēmuma 119., 124. un 127. apsvērums).
33.
Komisija secināja, ka nosacījumi par privātā uzņēmēja kritēriju nav izpildīti un ka Slovākijas Republika Frucona ir piešķīrusi priekšrocību, ko tā nebūtu varējusi iegūt tirgus apstākļos (apstrīdētā lēmuma 139. apsvērums). Tāpat tā secināja, ka parāda norakstīšana, kam vietējā nodokļu pārvalde ir piekritusi izlīgumā, ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 140. apsvērums). Komisija arī secināja, ka valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu (apstrīdētā lēmuma 182. apsvērums).
34.
Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. punktā ir paredzēts, ka sākotnējais lēmums ir atcelts. 2. punktā ir paredzēts, ka valsts atbalsts SKK 416515990 apmērā, ko Slovākijas Republika īstenojusi par labu Frucona, nav saderīgs ar iekšējo tirgu. 3. punktā Komisija ir uzdevusi Slovākijas Republikai atgūt piešķirtā atbalsta summu, kurai pieskaitīti kavējuma procenti. Saskaņā ar 4. punktu divu mēnešu laikā pēc šī lēmuma paziņošanas Slovākijas Republikai ir jāinformē Komisija par pasākumiem, ko tā veikusi, pildot šo lēmumu. 5. punktā ir konkretizēts, ka šī lēmuma adresāte ir Slovākijas Republika.
II. Tiesvedība Vispārējā tiesā
35.
Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2014. gada 17. februārī, Frucona Vispārējai tiesai lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu.
36.
Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu un piesprieda Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
III. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
37.
Apelācijas sūdzībā, kas Tiesā iesniegta 2016. gada 26. maijā, Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
–
atcelt pārsūdzēto spriedumu;
–
noraidīt prasību atcelt tiesību aktu un piespriest Frucona Košice atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
–
pakārtoti, nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
38.
Frucona lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
39.
Lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumi tika uzklausīti 2017. gada 15. februāra tiesas sēdē.
IV. Analīze
40.
Apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija izvirza sešus pamatus. Pirmie četri pamati ir saistīti ar Vispārējās tiesas apsvērumu, ka privātā uzņēmēja kritērijs bija piemērojams. Pārējie divi apelācijas pamati attiecas uz privātā uzņēmēja kritērija piemērošanu.
41.
Konkrētāk, pamati attiecībā uz privātā uzņēmēja kritērija piemērojamību ir saistīti ar šādiem jautājumiem. Ar pirmo apelācijas pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi apstrīdēto lēmumu. Tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi lēmumu, secinot, ka privātā uzņēmēja kritērijs bija piemērojams attiecīgajam pasākumam. Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa konstatēja, ka attiecīgā atbalsta saņēmējs var atsaukties uz šo kritēriju. Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir noticis res judicata spēka un ne ultra petita principu pārkāpums. Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi šos principus tajā ziņā, ka, ņemot vērā, ka Tiesa privātā uzņēmēja kritēriju piemēroja spriedumā lietā Frucona I, tā netieši un obligāti ir uzskatījusi, ka privātā uzņēmēja kritērijs ir piemērojams. Visbeidzot, ceturtajā pamatā tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka Komisija nevarēja attiecībā uz privātā uzņēmēja kritērija piemērojamības mērķiem nošķirt dažādas apstrīdētā pasākuma alternatīvas, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
42.
Pārējie divi pamati attiecas uz veidu, kādā privātā uzņēmēja kritērijs tika piemērots. Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka pārsūdzētajā spriedumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa ir paredzējusi jaunu nosacījumu, kas Komisijai ir jāievēro, piemērojot privātā uzņēmēja kritēriju. Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā pretēji pastāvīgajai judikatūrai ir paredzēts, ka Komisijai pēc savas ierosmes ir jārekonstruē ideāla, racionāla un pilnībā informēta hipotētiska privātā uzņēmēja izturēšanās. Sestajā pamatā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, ciktāl pārsūdzētais spriedums var tikt interpretēts tādējādi, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu veikt rūpīgu un objektīvu pārbaudi.
43.
Vispirms es pārbaudīšu apelācijas otro un ceturto pamatu. Jo šiem pamatiem ir ietekme uz turpmāko pirmā un trešā apelācijas pamata analīzi. Tomēr pirms tam es sniegšu dažas ievada piezīmes.
A. Ievada piezīmes
44.
Vispirms ir lietderīgi atgādināt privātā uzņēmēja kritērija (šajā gadījumā – privātā kreditora kritērija) jēgu un mērķi, kam tas ir paredzēts.
45.
LESD 107. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai kas jebkādā citā veidā tiek piešķirts no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tādējādi ES valsts atbalsta tiesībās paredzētais atbalsta jēdziens ir plašs. Tas ietver jebkāda veida atbalstu, vai tas būtu tiešs vai netiešs, – tas ietver visus pasākumus, kas neatkarīgi no to formas samazina izmaksas, kuras parasti rodas uzņēmuma budžetā ( 11 ).
46.
Tomēr šajā gadījumā ir piemērojams svarīgs nosacījums. Pat ja pasākums ir veikts no valsts līdzekļiem, tas neietilpst LESD 107. panta darbības jomā, ja atbalsta saņēmējs, kas saņem labumu, tādu pašu labumu kā to, kas ir nodots tā rīcībā no valsts līdzekļiem, varētu saņemt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem ( 12 ). Šis princips ir vienlīdz piemērojams neatkarīgi no tā, vai valsts ir rīkojusies kā ieguldītājs, kreditors vai pārdevējs. Lai noteiktu, vai atbalsta saņēmējs varētu tādu pašu labumu saņemt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, Komisija izmanto privātā uzņēmēja kritēriju. Šī kritērija mērķis ir novērtēt, vai dalībvalsts, piešķirot uzņēmumam labumu, nav rīkojusies kā privāts uzņēmējs attiecībā uz konkrēto darījumu.
47.
Izsakoties vienkāršāk, privātā uzņēmēja kritērijs ir līdzeklis, ko Komisija izmanto, lai noteiktu ekonomiskas priekšrocības esamību, kas ir viens no valsts atbalstu raksturojošajiem aspektiem.
48.
Bez šaubām, tas ir iemesls, kādēļ Tiesa ir noteikusi, ka šis kritērijs nav izņēmums, kas būtu piemērojams tikai pēc dalībvalsts lūguma, ja ir konstatēti LESD 107. panta 1. punktā minētie valsts atbalsta jēdzienu veidojošie elementi ( 13 ). Privātā uzņēmēja kritērijs, kad tas ir piemērojams, ir viens no elementiem, kas Komisijai ir jāņem vērā, lai konstatētu šāda atbalsta esamību ( 14 ).
49.
Otra īsā ievada piezīme šajā gadījumā attiecas uz pierādījumu sniegšanu valsts atbalsta tiesību nozarē.
50.
Lai noteiktu, vai pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, Komisijai ir jāveic rūpīga un objektīva pārbaude. Šāda pārbaude nodrošina, lai Komisijas rīcībā galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī būtu cik vien iespējams pilnīgāki un ticamāki pierādījumi. Šajā ziņā nevar nepiebilst, ka Komisijai ir jāpierāda, ka apstrīdētais pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.
51.
Šī apelācijas sūdzība ir jāizskata, ņemot vērā šos principus.
B. Par otro un ceturto pamatu
1. Lietas dalībnieku apsvērumi
52.
Ar apelācijas otro pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nosakot, ka valsts atbalsta saņēmējs var atsaukties uz privātā uzņēmēja kritēriju ( 15 ), esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tā uzskata, ka privātā uzņēmēja kritērija mērķis ir atklāt dalībvalsts, kura ir piešķīrusi apgalvoto valsts atbalstu, “subjektīvo attieksmi”. Tādēļ neviens cits nevar uz to atsaukties. Šajā gadījumā dalībvalsts ir skaidri un konsekventi paudusi viedokli, ka pasākums ir valsts atbalsts.
53.
Lai arī Vispārējā tiesa ir pareizi noteikusi, ka valsts atbalsta saņēmējs var atsaukties uz privātā uzņēmēja kritēriju, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, nelūdzot saņēmējam pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem pierādīt, ka dalībvalsts ir rīkojusies kā privāts uzņēmējs, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
54.
Frucona apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi kļūdu savos konstatējumos. No Tiesas judikatūras skaidri izrietot, ka valsts atbalsta saņēmējs var atsaukties uz privātā uzņēmēja kritēriju.
55.
Par Komisijas apsvērumu, ka privātā uzņēmēja kritērijs ir saistīts ar attiecīgās dalībvalsts attieksmi, Frucona apgalvo, ka judikatūrā ir uzsvērts, ka dalībvalstij ir jārīkojas saimnieciskās darbības veicēja statusā. Frucona apgalvo, ka šajā lietā nav šaubu par statusu, kādā vietējā nodokļu pārvalde ir rīkojusies.
56.
Saskaņā ar ceturto pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nosakot, ka Komisija nevar privātā uzņēmēja kritērija piemērojamības mērķiem veikt nošķiršanu atkarībā no dažādām apstrīdētā pasākuma alternatīvām ( 16 ).
57.
Komisija apgalvo, ka privātā uzņēmēja kritērija piemērojamība ir atkarīga no pierādījumiem, kurus sniedz vai nu attiecīgā dalībvalsts, vai valsts atbalsta saņēmējs, lai pārliecinātos, ka valsts iestāde ir rīkojusies tāpat kā privāts uzņēmējs, kuram būtu jāizdara tāda pati izvēle. Komisija apgalvo, ka privātā uzņēmēja kritērijs nav piemērojams, ja nav izvirzīti nekādi pierādījumi, kuri apliecinātu, ka valsts iestāde bija apsvērusi konkrēto rīcību.
58.
Frucona apgalvo, ka Vispārējas tiesas analīze attiecībā uz privātā uzņēmēja kritērija piemērojamību ir pareiza. Ja privātā uzņēmēja kritērijs ir piemērojams, Komisija nevar vērtēt tikai vienu iespējamo attiecīgā pasākuma alternatīvu, neņemot vērā citas alternatīvas.
2. Vērtējums
59.
Ar apelācijas sūdzības otro un ceturto pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka privātā uzņēmēja kritērijs var būt piemērojams arī gadījumā, ja dalībvalsts uz to nav atsaukusies. Komisija uzskata, ka privātā uzņēmēja kritērijs ir piemērojams, tikai ievērojot stingrus nosacījumus. Tā apgalvo, ka kritērijs ir piemērojams, ja 1) attiecīgā dalībvalsts uz to ir pamatojusies, 2) dalībvalsts subjektīvā attieksme liecina, ka tai bija nodoms rīkoties kā privātam uzņēmējam, un 3) dalībvalsts, nosakot attiecīgo pasākumu, tiešām ir paredzējusi konkrēti šādu rīcību.
60.
Vispirms ir jānorāda, ka izskatāmā apelācijas sūdzība pēc būtības ir pretrunīga. Būtībā Komisija apgalvo, ka tai nebija pienākuma piemērot privātā uzņēmēja kritēriju, jo attiecīgā dalībvalsts nebija atsaukusies uz šo kritēriju administratīvajā procesā. Administratīvā procesa laikā Slovākijas Republika apstiprināja, ka pasākums ir valsts atbalsts. Tā lūdza pasākumu uzskatīt par glābšanas atbalstu. Tomēr vienlaikus Komisija piekrīt, ka apstrīdētajā lēmumā ir piemērots privātā uzņēmēja kritērijs, lai konstatētu, ka nodokļu parāda norakstīšana ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Citiem vārdiem sakot, izskatāmās apelācijas sūdzības atskaites punkts ir tāds, ka, lai arī apstrīdētajā lēmumā ir piemērots privātā uzņēmēja kritērijs, šis kritērijs nav piemērojams.
61.
Tomēr, tuvāk aplūkojot apelācijas sūdzību, kļūst skaidrs, ka Komisija mēģina mākslīgi ierobežot savu pienākumu piemērot privātā uzņēmēja kritēriju un būtībā pārnest pierādīšanas pienākumu.
62.
Kā es to tūlīt izskaidrošu, judikatūrā Komisijas nostāja netiek atbalstīta.
a) Privātā uzņēmēja kritērijs ir piemērojams, ja attiecīgā dalībvalsts rīkojas saimnieciskās darbības veicēja statusā
63.
Vispirms ir lietderīgi uzsvērt, ka tas, vai privātā uzņēmēja kritērijs ir piemērojams, ir atkarīgs no objektīvajiem kritērijiem, kas ir saistīti ar statusu, kādā dalībvalsts rīkojas. Konkrētāk, kritērijs ir piemērojams, ja dalībvalsts, piešķirot uzņēmumam ekonomisko priekšrocību, ir rīkojusies saimnieciskās darbības veicēja (t.i., ne valsts iestādes) statusā ( 17 ).
64.
Par kreditoru, kurš ir publisko tiesību subjekts, Tiesa spriedumā Frucona I jau ir lēmusi, ka privātā uzņēmēja kritērijs ir piemērojams, ja “kreditors, kas ir publisko tiesību subjekts, piešķir parāda, kuru tam ir parādā uzņēmums, maksājuma atbrīvojumus” ( 18 ). Šādos apstākļos valsts iestādes rīcība ir jāsalīdzina ar tāda privātā kreditora rīcību, kas vēlas panākt, lai tiktu samaksātas summas, kuras tam ir parādā debitors, kas nonācis finanšu grūtībās ( 19 ). Citiem vārdiem sakot, privātā uzņēmēja kritērijs ir jāpiemēro, ja valsts darbību vismaz principā varētu veikt privāts uzņēmējs peļņas gūšanas vai zaudējumu samazināšanas nolūkā. Pretējā gadījumā kritērija piemērošanai būtu neliela vai pat vispār nebūtu nekādas jēgas.
65.
Izskatāmajā lietā kreditors, kurš ir publisko tiesību subjekts (vietējā nodokļu pārvalde), ir piešķīris “parāda, kuru tam ir parādā uzņēmums, maksājuma atbrīvojumus”. Tādēļ pirmajā brīdī kļūdaini varētu tikt uzskatīts, ka vajadzība piemērot privātā uzņēmēja kritēriju ir skaidra.
66.
Pat ja tas tā būtu, Komisija, atsaucoties uz Tiesas spriedumu lietā Komisija/EDF, apgalvo, ka privātā uzņēmēja kritērijs nav piemērojams šajā lietā.
67.
Šī lieta Komisijai nepalīdz.
68.
Lietā Komisija/EDF radās šaubas par statusu, kādā attiecīgā dalībvalsts ir rīkojusies. Nebija skaidrs, vai dalībvalsts ir rīkojusies ekonomiskajā (valsts uzņēmuma akcionāra) statusā vai valsts varas nesējas statusā. Tas tā bija, ņemot vērā veiktā pasākuma formu. Lai gan dalībvalsts apgalvoja, ka tā ir rīkojusies akcionāra statusā, tā izmantoja nodokļu rakstura līdzekļus, lai piešķirtu attiecīgajam uzņēmumam atbrīvojumu no nodokļa. Šādā neviennozīmīgā atsevišķā kontekstā Tiesa noteica, ka, ja dalībvalsts ir atsaukusies uz privātā uzņēmēja kritēriju, tai ir arī pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem jāpierāda, ka īstenotais pasākums izriet no tās kā privātā uzņēmēja, nevis valsts varas nesējas statusa ( 20 ). Pēc tam, kad Tiesa bija izvērtējusi pierādījumus, kas varētu būt izvirzāmi šajā ziņā, Tiesa precizēja, ka Komisijai ir jāveic visaptverošs novērtējums, ņemot vērā ne tikai šīs dalībvalsts iesniegtos pierādījumus, bet arī visus citus pierādījumus, kas ir būtiski lietā, tai ļaujot noteikt, vai attiecīgais pasākums ir minētās dalībvalsts kompetencē akcionāres statusā vai valsts varas nesējas statusā. Tiesa atzina, ka šī (sākotnējā) novērtējuma vajadzībām ar šo pasākumu izvirzītais mērķis varētu būt būtisks apstāklis ( 21 ).
69.
Šajā ziņā ir jāaplūko trīs aspekti.
70.
Pirmkārt, spriedumā lietā Komisija/EDF Tiesa tikai norādīja, ka gadījumā, ja ir šaubas par statusu, kādā dalībvalsts rīkojusies, un ja attiecīgā dalībvalsts ir atsaukusies uz šo kritēriju, šai dalībvalstij ir jāsniedz pierādījumi, kas pamato tās nostāju. Savukārt no šī apgalvojuma nevar tikt secināts, ka tikai dalībvalsts var atsaukties uz privātā uzņēmēja kritēriju.
71.
Tiesas spriedumā lietā Land Burgenland u.c., kurā arī bija līdzīgas šaubas par statusu, kādā dalībvalsts rīkojusies, ir uzsvērta šādas interpretācijas pareizība. Minētās lietas īpašajos apstākļos Tiesa noteica, ka Komisijai nebija pienākuma piemērot privātā uzņēmēja kritēriju. Tiesa izskaidroja, ka tas tā bija tāpēc, ka nedz dalībvalsts, nedz valsts iestāde, kura bija piešķīrusi apgalvoto atbalstu, nedz arī apgalvotā valsts atbalsta saņēmējs nebija izvirzījuši pierādījumus par privātā uzņēmēja kritērija piemērojamību administratīvajā procesā ( 22 ). Kā Vispārējā tiesa to ir konstatējusi pārsūdzētajā spriedumā, minētais apstiprina viedokli, ka uz privātā uzņēmēja kritēriju var atsaukties ne tikai dalībvalsts, bet arī attiecīgā atbalsta saņēmējs ( 23 ).
72.
Neiedziļinoties konkrēto lietu apstākļos, apstiprinot, ka uz privātā uzņēmēja kritēriju var atsaukties apgalvotā valsts atbalsta saņēmējs, tiek atspoguļota administratīvā procesa jēga, – process ir paredzēts, lai nodrošinātu, ka Komisijas rīcībā ir visi atbilstoši fakti, lai veiktu objektīvu novērtējumu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Ja tiktu ierobežota iespēja visām ieinteresētajām personām, it īpaši apgalvotā valsts atbalsta saņēmējam, izvirzīt argumentus un pierādījumus par atbalsta esamību (vai, kā šajā gadījumā, – tā neesamību), piemēram, atsaucoties uz privātā uzņēmēja kritēriju, tas būtu pretrunā šī procesa mērķim. Strikti runājot, tas tā ir, neraugoties uz apstākli, ka tikai dalībvalsts ir šī procesa dalībniece.
73.
Otrkārt, šķiet, apsvērums, ka privātā uzņēmēja kritērija piemērojamība būtu atkarīga no dalībvalsts “subjektīvās attieksmes”, izriet no Tiesas apgalvojuma spriedumā lietā Komisija/EDF par to, ka, vērtējot privātā uzņēmēja kritērija piemērojamību, nozīme var būt pasākuma mērķim (un līdz ar to dalībvalsts nolūkam). Tomēr, kā tas iepriekš ir izskaidrots, privātā uzņēmēja kritērijs ir piemērojams, ja dalībvalsts ir rīkojusies saimnieciskās darbības veicēja statusā. Ar Tiesas spriedumu lietā Komisija/EDF vienkārši ir izskaidrots, kā šis statuss, pamatojoties uz visaptverošu novērtējumu, ir jānosaka gadījumā, ja ir šaubas par statusu, kādā valsts iestāde ir rīkojusies. Tieši šajā kontekstā dalībvalsts nolūks varētu būt nozīmīgs apstāklis.
74.
Šajā lietā nav nozīmes tam, vai Slovākijas Republika ierosināto izlīgumu uzskatīja par valsts atbalstu, vai arī vietējās un galvenās nodokļu iestādes nebija pārliecinātas par to, vai būtu apstiprināma nodokļu parāda norakstīšana ( 24 ). Par atskaites punktu, lai noteiktu, vai ir piemērojams privātā uzņēmēja kritērijs, ir jābūt dalībvalsts darbības (saimnieciskajam) raksturam, nevis tam, subjektīvi runājot, ko šī valsts domāja par savu rīcību vai kādas alternatīvas darbības tā apsvēra pirms attiecīgā pasākuma veikšanas. Aplūkojot to no šādas perspektīvas, dalībvalsts subjektīvajai nostājai (neatkarīgi no tā, vai tā ir centrālā iestāde vai tās vietējā filiāle) varētu būt nozīme, nosakot statusu, kādā dalībvalsts ir rīkojusies, ciktāl ir šaubas šajā ziņā.
75.
Lietas materiālos nav nekādu norāžu par šādām šaubām ( 25 ).
76.
Treškārt, ir jāuzsver, ka spriedumā lietā Komisija/EDF Tiesa turklāt precizēja, ka tieši Komisijai ir jānosaka, vai kritērijs ir piemērojams. Tādējādi, kad izrādās, ka privātā uzņēmēja kritērijs varētu būt piemērojams, Komisijai ir jālūdz attiecīgajai dalībvalstij tai sniegt visu būtisko informāciju, kas tai ļautu pārbaudīt, vai kritērijs ir piemērojams ( 26 ). Citiem vārdiem sakot, neatkarīgi no tā, kurš atsaucas uz privātā uzņēmēja kritēriju, principā Komisijai ir jāpārbauda – ja tā piemērojamība nav acīmredzama (piemēram, ņemot vērā apstrīdētā pasākuma formu) –, vai kritērijs ir jāpiemēro. Pārbaudot to, tai ir jālūdz attiecīgajai dalībvalstij (vai citam atbilstošam lietas dalībniekam) sniegt tai vajadzīgo informāciju vērtējuma veikšanai. Nekādā gadījumā apgalvotā valsts atbalsta saņēmējam nebūtu jābūt tam, kam pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem būtu jāpierāda kritērija piemērojamība. Proti, kā jau esmu to iepriekš norādījis, Komisijai ir jāpierāda, ka pasākums ir valsts atbalsts.
77.
Ievērojot šo principu, ja pastāv šaubas par dalībvalsts rīcības raksturu, Komisijai vispirms ir jānosaka statuss, kādā dalībvalsts ir rīkojusies. Ciktāl paredzētais atbilstošais pierādījumu visaptverošais novērtējums liecina, ka dalībvalsts ir rīkojusies saimnieciskās darbības veicēja statusā, Komisijai pēc tam ir jāpiemēro privātā uzņēmēja kritērijs. Šajā ziņā ar spriedumu lietā Komisija/EDF Komisijas pienākums veikt pārbaudi ir nevis atvieglots, bet gan ar to ir paredzēts papildu sākumposms priekšrocības esamības novērtējumam.
78.
Atgādinu, ka izskatāmajā lietā apstrīdētajā lēmumā nav nekādu norāžu par šādu sākotnēju novērtējumu, kā arī faktiski privātā uzņēmēja kritērijs tika piemērots, lai noteiktu priekšrocības esamību.
79.
Katrā ziņā, ņemot vērā, ka nav šaubu par statusu, kādā vietējā nodokļu pārvalde rīkojās, Vispārējā tiesa ir pareizi noteikusi, ka privātā uzņēmēja kritērijs bija piemērojams.
80.
Šādi nonākam pie apelācijas ceturtā pamata.
b) Privātā uzņēmēja kritērija piemērošana ir objektīvas un rūpīgas pārbaudes sastāvdaļa
81.
Līdzīgi kā attiecībā uz otro pamatu, arī ceturtajā apelācijas pamatā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā noteica, ka, ņemot vērā, ka privātā uzņēmēja kritērijs ir piemērojams pats par sevi, Komisija nevar tā piemērojamības mērķiem nošķirt dažādas attiecīgā pasākuma alternatīvas ( 27 ).
82.
Konkrētāk, Komisija apgalvo, ka privātā uzņēmēja kritērijs nav piemērojams, lai salīdzinātu nodokļu piedziņas un izlīguma procedūras. Tā uzskata, ka nedz dalībvalsts, nedz atbalsta saņēmējs nav iesnieguši pierādījumus par to, ka vietējā nodokļu pārvalde būtu apsvērusi nodokļu piedziņas procedūru un būtu secinājusi, ka šī procedūra ir neizdevīgāka par izlīgumu ( 28 ).
83.
Iemesli, kāpēc būtu jānoraida šis apelācijas pamats, ir jau izskaidroti. Tomēr vēl vēlos piebilst šādus papildu apsvērumus.
84.
Ceturtais apelācijas pamats ir balstīts uz tādu pašu premisu kā otrais apelācijas pamats. Tā pamatā ir ideja, ka, ievērojot, ka nedz attiecīgā dalībvalsts, nedz apgalvotā valsts atbalsta saņēmējs nav pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem pierādījuši, ka vietējā nodokļu pārvalde bija apsvērusi nodokļu piedziņas procedūru, privātā uzņēmēja kritērijs nav piemērojams attiecībā uz šo procedūru.
85.
Ņemot vērā, ka nav šaubu par statusu, kādā vietējā nodokļu pārvalde rīkojās, Vispārējā tiesa pareizi ir secinājusi, ka privātā uzņēmēja kritērijs bija piemērojams. Pretēji tam, ko, šķiet, ierosina Komisija, jautājums par alternatīvām, kuras ir jāņem vērā, novērtējot priekšrocības esamību, ir saistīts ar to, vai ir izpildīts privātā uzņēmēja kritērijs, nevis ar to, vai kritērijs ir piemērojams ( 29 ). Proti, kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi, tā kā privātā uzņēmēja kritērijs pats par sevi ir piemērojams, Komisija attiecībā uz kritērija piemērojamību nevar nošķirt dažādas apstrīdētā pasākuma alternatīvas ( 30 ).
86.
Šajā ziņā apelācijas sūdzības ceturtais pamats parāda, ka nošķiršana starp privātā uzņēmēja kritērija piemērojamību un piemērošanu kopumā ir ļoti nelietderīga. Tā, kā tas ir šajā gadījumā, rada neizpratni.
87.
Izņemot tādus gadījumus, kāds ir spriedums lietā Komisija/EDF, kad dalībvalsts rīcības raksturs rada šaubas, privātā uzņēmēja kritērija piemērojamības un piemērošanas kritēriji nevar tikt nodalīti jēgpilni. Privātā uzņēmēja kritērijs ir uzskatāms nevis par izņēmuma gadījumu, ko savai aizstāvībai administratīvajā procesā var izmantot tikai dalībvalsts, bet gan tas tieši ir līdzeklis, kas Komisijai ir jāpiemēro, lai noteiktu, vai attiecīgajam uzņēmumam ir piešķirta ekonomiska priekšrocība. Tas, vai, veicot pasākumu saimnieciskās darbības veicēja statusā, dalībvalsts faktiski ir rīkojusies, kā būtu rīkojies privāts uzņēmējs, ir jautājums, kas ir jānosaka, piemērojot šo kritēriju. Tieši šādā kontekstā var rasties jautājums par to, kuras alternatīvas ir jāsalīdzina ar veikto pasākumu ( 31 ).
88.
Vēlreiz atgādinot – ja, kā tas ir šajā gadījumā, nav šaubu par statusu, kādā dalībvalsts ir rīkojusies, ir jāpiemēro privātā uzņēmēja kritērijs. Kā Tiesa to ir izskaidrojusi, šis kritērijs ir izmantojams, lai noteiktu, vai apgalvotā atbalsta saņēmējs acīmredzami nebūtu saņēmis salīdzināmus atvieglojumus no privātā uzņēmēja. Šajā ziņā Komisijai ir jāveic visaptverošs novērtējums, ņemot vērā visus pierādījumus, kas ir būtiski lietā. It īpaši attiecībā uz kreditoru, kurš ir publisko tiesību subjekts, Komisijai ir jānovērtē, vai saņēmējs acīmredzami nebūtu saņēmis salīdzināmus atvieglojumus no valsts iestādes situācijai pēc iespējas tuvāk esoša privātā kreditora, kurš cenšas panākt tam pienākošos summu samaksu no finanšu grūtībās nonākušā debitora ( 32 ). Savukārt, ja Komisija nebūtu veikusi šo novērtējumu, tā faktiski nebūtu ievērojusi savu pienākumu veikt objektīvu un rūpīgu pārbaudi.
89.
Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ pārsūdzētajā spriedumā es nekonstatēju nekādus trūkumus saistībā ar to nosacījumu novērtējumu, saskaņā ar kuriem ir piemērojams privātā uzņēmēja kritērijs. Otrais un ceturtais apelācijas pamats, manuprāt, ir jānoraida kā nepamatoti.
C. Par pirmo apelācijas pamatu
1. Lietas dalībnieku argumenti
90.
Ar pirmo apelācijas pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi apstrīdēto lēmumu, jo tā esot uzskatījusi, ka no lēmuma izriet, ka privātā uzņēmēja kritērijs ir piemērojams ( 33 ). Komisija apgalvo, ka no apstrīdētā lēmuma pareizas interpretācijas, kā arī attiecīgajos apsvērumos minētās judikatūras skaidri izriet, ka Komisija esot uzskatījusi, ka šajā lietā kritērijs nav piemērojams ( 34 ).
91.
Frucona būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pareizi interpretējusi apstrīdēto lēmumu.
2. Vērtējums
92.
Apelācijas pirmais pamats ir saistīts ar apgalvotu apstrīdētā lēmuma nepareizu interpretāciju. Kā es to īsumā turpinājumā izskaidrošu, pirmais pamats, kas ir cieši saistīts ar otro un ceturto apelācijas pamatu, arī ir jānoraida.
93.
Pirmkārt, es atgādinu, ka apstrīdētajā lēmumā nav tieši minēts, ka privātā uzņēmēja kritērijs nav piemērojams. Protams, apstrīdētā lēmuma 83. apsvērums, skatīts atsevišķi, varētu tikt interpretēts tā, kā to apgalvo Komisija ( 35 ). Tomēr tas var arī tikt interpretēts tādējādi, ka tajā vispirms vienkārši ir raksturota dalībvalsts nostāja, pēc tam nākamajā apsvērumā raksturojot Frucona nostāju. Lai kā arī būtu, pārējā apstrīdētā lēmuma tekstā es gandrīz nekonstatēju apstiprinājumu Komisijas interpretācijai. Tā vietā, lai tieši izskaidrotu, kāpēc privātā uzņēmēja kritērijs nav piemērojams, apstrīdētajā lēmumā šis kritērijs ir piemērots. Faktiski, kā jau iepriekš norādīts, apstrīdētajā lēmumā izdarītais secinājums par valsts atbalsta esamību ir balstīts uz privātā uzņēmēja kritērija piemērošanu ( 36 ).
94.
Otrkārt, ja bija šaubas par privātā uzņēmēja kritērija piemērojamību, Komisijai bija jālūdz attiecīgajai dalībvalstij sniegt tai visus būtiskos pierādījumus, lai tā varētu noteikt, vai kritērijs ir piemērojams. Apstrīdētajā lēmumā nekas nav minēts par vērtējumu attiecībā uz privātā uzņēmēja kritērija piemērojamību. Apstāklis, ka Slovākijas Republika pasākumu uzskatīja par valsts atbalstu administratīvajā procesā (proti, pēc vienošanās par izlīgumu), nav pietiekams, lai noteiktu, ka kritērijs nav piemērojams. Katrā ziņā, kā jau iepriekš izskaidrots, šajā gadījumā nav šādu šaubu, – kreditors, kurš ir publisko tiesību subjekts, piešķīra parāda, kuru tam ir parādā uzņēmums, maksājuma atbrīvojumus. Tikai šī iemesla dēļ vien bija jāpiemēro privātā uzņēmēja kritērijs ( 37 ).
95.
Treškārt, saistībā ar diviem iepriekšējiem punktiem nedrīkst aizmirst, ka Frucona apgalvoja, ka pasākums nav valsts atbalsts, un iesniedza pierādījumus par to, ka likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūrai būtu nelabvēlīgākas sekas attiecībā uz vietējo nodokļu pārvaldi. Lai gan šajā gadījumā Komisijai noteikti bija jāpiemēro privātā uzņēmēja kritērijs, šķiet, tā šo kritēriju ir piemērojusi tieši šī iemesla dēļ ( 38 ).
96.
Iepriekš minēto iemeslu dēļ es neatbalstu Komisijas aizstāvēto pakārtoto apstrīdētā lēmuma interpretāciju. Nevar tikt pārmests, ka šajā ziņā pārsūdzētajā spriedumā apstrīdētais lēmums ir nepareizi interpretēts. Līdz ar to pirmais apelācijas pamats arī ir jānoraida.
D. Par trešo apelācijas pamatu
1. Lietas dalībnieku argumenti
97.
Ar savu trešo apelācijas pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi res judicata spēka principu, esot lēmusi ultra vires, kā arī esot pārkāpusi principu, ka prasības priekšmetu nosaka lietas dalībnieki, turklāt neesot ievērojusi Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punktu un 48. panta 2. punktu ( 39 ).
98.
Turklāt Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nosakot, ka spriedumā lietā Frucona I Tiesa “netieši, bet nešaubīgi [bija] uzskatījusi privātā [uzņēmēja] kritēriju par piemērojamu” ( 40 ). Komisija apgalvo, ka spriedumā lietā Frucona I lietas dalībniekiem nebija domstarpību par privātā uzņēmēja kritērija piemērojamību. Tādēļ Tiesa, ja tā būtu noteikusi, ka kritērijs nav piemērojams, būtu lēmusi ne ultra petita.
99.
Frucona uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu savā pārbaudē un ka katrā ziņā Tiesai nav saistoši lietas dalībnieku izvirzītie argumenti. Gadījumā, ja Tiesa būtu uzskatījusi, ka privātā uzņēmēja kritērijs nav piemērojams, tā būtu kļūda, ja Tiesa vērtētu kritērija izpildi.
2. Vērtējums
100.
Ar trešo apelācijas pamatu Komisija apšauba veidu, kādā Vispārējā tiesa ir piemērojusi res judicata principu. Pārsūdzētajā spriedumā šī tiesa uzskatīja, ka privātā uzņēmēja kritērija piemērojamība jau bija noteikta spriedumā lietā Frucona I, jo minētajā lietā Tiesa vērtēja šī kritērija piemērošanu.
101.
Ja Tiesa noraidītu pirmo, otro un ceturto apelācijas pamatu, kā es to piedāvāju darīt, trešais pamats nebūtu jāvērtē. Tas tā ir tāpēc, ka trešais pamats ir saistīts ar jautājumu, ko Vispārējā tiesa pārbaudīja pakārtoti.
102.
Piekrītu Komisijai attiecībā uz šī pamata būtību.
103.
Tiesa spriedumā lietā Frucona I nelēma par privātā uzņēmēja kritērija piemērojamību, jo tā to nebūtu varējusi darīt, nelemjot ultra petita. Ir pietiekami atgādināt, ka Tiesai tika lūgts lemt par privātā uzņēmēja kritērija piemērošanu, nevis tā piemērojamību. Šajā ziņā pārsūdzētajā spriedumā par īpaši satraucošu uzskatu šādu konstatējumu: tā kā Tiesa būtu varējusi konstatēt šī kritērija piemērojamības neesamību, bet to nekonstatēja, tas nozīmē, ka Tiesas nolūks bija apstiprināt šī kritērija piemērojamību izskatāmajā lietā ( 41 ).
104.
Protams, piemērojamība ir piemērošanas priekšnoteikums. Tāpat ir tiesa tas, ka Tiesai nav vienmēr jāievēro vienīgi lietas dalībnieku savu prasījumu pamatojumam norādītie argumenti. Pretējā gadījumā atbilstošā situācijā tā būtu spiesta pamatot savu nolēmumu ar, iespējams, kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem. Tomēr Tiesai ir jāspriež tikai par lietas dalībnieku prasījumiem, atbilstoši kuriem tiek noteiktas strīda robežas ( 42 ).
105.
Lietā Frucona I lietas dalībniekiem nebija domstarpību par privātā uzņēmēja kritērija piemērojamību. Ja šādos apstākļos Tiesa būtu spriedusi, ka privātā uzņēmēja kritērijs nebija piemērojams, tā acīmredzami būtu lēmusi par jautājumu, kas pārsniedz strīda robežas. Kā Komisija to pareizi norāda, jautājums par privātā uzņēmēja kritērija piemērojamību nevar tikt pielīdzināts jautājumiem par sabiedrisko kārtību, ko Tiesa var izvirzīt pēc savas ierosmes, lietas dalībniekiem neiesniedzot prasību šajā ziņā.
106.
Tādēļ es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka, ņemot vērā, ka Tiesa ir vērtējusi privātā uzņēmēja kritērija piemērošanu spriedumā lietā Frucona I, šī kritērija piemērojamībai bija res judicata spēks. Tomēr, ja vien Tiesa man piekritīs par pirmo, otro un ceturto apelācijas pamatu, šīs apelācijas pamats ir neefektīvs.
E. Par piekto un sesto apelācijas pamatu
1. Lietas dalībnieku argumenti
107.
Ar piekto pamatu Komisija apgalvo, ka privātā uzņēmēja kritērijs paredz noteikt valsts iestādes subjektīvo attieksmi un salīdzināt šo attieksmi ar to, kāda būtu bijusi privātam uzņēmējam tādos pašos apstākļos. Brīdī, kad tiek veikts attiecīgais pasākums, vienīgi pieejamajai informācijai un paredzamajām attīstības tendencēm ir nozīme šī kritērija piemērošanā. Komisija uzskata, ka privātā uzņēmēja kritērija piemērošanas vērtējumā ir pieļauta kļūda, jo Vispārējā tiesa lūdza tai salīdzināt valsts iestādes izturēšanos ar ideāla, racionāla un pilnībā informēta hipotētiska privātā uzņēmēja izturēšanos. Tādējādi Vispārējā tiesa ir paredzējusi papildu nosacījumu, kas Komisijai ir jāizpilda, piemērojot privātā uzņēmēja kritēriju ( 43 ).
108.
Frucona apgalvo, ka Vispārējās tiesas vērtējums ir uzskatāms par pareizu. Pirmkārt, vērtējums bija balstīts uz to pašu kritēriju, ko pati Komisija piemēroja apstrīdētajā lēmumā. Ar pārsūdzēto spriedumu nav paredzēta jauna prasība. Tajā vienkārši ir paredzēts, ka Komisijai ir jāpārbauda visi būtiskie faktori, kas bija pieejami un paredzami pasākuma veikšanas brīdī.
109.
Sestais apelācijas pamats ir cieši saistīts ar piekto pamatu. Sestajā pamatā Komisija apgalvo, ka esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl pārsūdzētais spriedums var tikt interpretēts tādējādi, ka no tā izriet, ka Komisija esot pārkāpusi tās pienākumu veikt rūpīgu un objektīvu pārbaudi ( 44 ). Komisija apgalvo, ka tai uzliktais pierādīšanas pienākums ir pārāk liels. Tā uzskata, ka tas tā ir it īpaši tāpēc, ka pārsūdzētajā spriedumā nav sniegtas pietiekamas norādes par to, kā izpildāms paredzētais pierādīšanas standarts.
110.
Frucona apgalvo, ka Vispārējā tiesa nepārprotami ir kritizējusi to, ka Komisija tostarp nepierādīja tās vērtējumu pamatā esošo raksturu un metodoloģiju, ko tā izmantoja, piemērojot privātā uzņēmēja kritēriju. Tā uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pareizi secinājusi, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi savus apsvērumus.
2. Vērtējums
111.
Piektais un sestais apelācijas pamats ir savā starpā saistīti. Tādēļ tie ir jāizskata kopā.
112.
Šie divi atlikušie pamati attiecas uz izlīguma procedūras salīdzinājumu ar likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru, no vienas puses, un nodokļu piedziņas procedūru, no otras puses. Konkrētāk, šie pamati ir koncentrēti uz Komisijas pienākumu izpildi, piemērojot privātā uzņēmēja kritēriju. Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa nav pierādījusi, ka apstrīdētais lēmums ietvertu acīmredzamu kļūdu privātā uzņēmēja kritērija vērtējumā.
a) Par vērtējuma kritērijiem
113.
Iesākumam – nosacījumi, saskaņā ar kuriem ir jāvērtē privātā uzņēmēja kritērija piemērošana, jau ir noteikti Tiesas judikatūrā.
114.
No vienas puses, spriedumā lietā Frucona I Tiesa noteica, ka, lai pārbaudītu, vai uzņēmums, kas saņem labumu, acīmredzami nebūtu saņēmis salīdzināmus atvieglojumus no privātā kreditora, kas ir vistuvākā iespējamā situācijā kreditora, kurš ir publisko tiesību subjekts, situācijai un kas vēlas panākt, lai tiktu samaksātas summas, kuras tam ir parādā debitors, kas nonācis finanšu grūtībās, Komisijai ir jāveic visaptverošs novērtējums. Veicot šo novērtējumu, ir jāņem vērā visi elementi, kuri ir būtiski konkrētajā lietā un kuri tai ļauj noteikt, vai uzņēmums, kas saņem labumu, acīmredzami nebūtu saņēmis salīdzināmus atvieglojumus no šāda privātā kreditora ( 45 ). Šajā ziņā Tiesa arī piebilda, ka par piemērotu ņemšanai vērā ir jāuzskata jebkura informācija, kura var nozīmīgi ietekmēt vidēji piesardzīga un rūpīga privātā kreditora, kas ir kreditora, kurš ir publisko tiesību subjekts, situācijai vistuvākā iespējamā situācijā un kas cenšas panākt to summu samaksu, kas tam pienākas no maksājumu grūtībās nonākuša debitora, lēmumu pieņemšanas procesu ( 46 ).
115.
No otras puses, neapšaubāmi, lai noteiktu to Komisijas pienākumu robežas, kuri ir jāveic, piemērojot privātā uzņēmēja kritēriju, Tiesa ir noteikusi, ka nozīme ir tikai brīdī, kad tiek pieņemts lēmums veikt ieguldījumu, pieejamajai informācijai un paredzamajām attīstības tendencēm ( 47 ).
116.
Pirms izvērtēt atlikušos divus Komisijas apelācijas sūdzības pamatus, vēl vēlos nedaudz pievērsties jautājumam par Tiesas kā apelācijas instances kompetenci, – apelācijas tiesvedībā Tiesai nav no jauna jāvērtē fakti vai pierādījumi. Komisija ne tik daudz vēlas faktu vai pierādījumu vērtēšanu no jauna, bet gan tā drīzāk apgalvo, ka Vispārējā tiesa, vērtējot lietas materiālos iekļautos pierādījumus, ir paredzējusi tai jaunu nosacījumu attiecībā uz privātā uzņēmēja kritērija piemērošanu.
b) Par Vispārējās tiesas kompetenci, vērtējot lietas materiālos iekļautos pierādījumus
117.
Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā noteica, ka, piemērojot privātā uzņēmēja kritēriju, Komisijai bija jānosaka, vai Slovākijas valsts iestāžu situācijai pēc iespējas tuvākā situācijā esošs vidēji piesardzīgs un rūpīgs privātais kreditors, lai panāktu tam pienākošos summu samaksu, acīmredzot nebūtu pieņēmis izlīguma piedāvājumu. Šajā ziņā, lai identificētu izdevīgāko alternatīvu, tai atkarībā no privātā uzņēmēja interesēm bija jāsalīdzina katras minētās procedūras priekšrocības un trūkumi ( 48 ).
118.
Vispirms pārsūdzētajā spriedumā kā iespējamā izlīguma procedūras alternatīva tika vērtēta likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūra. Vispārējā tiesa novērtēja likvidācijas koeficientus, kurus Komisija bija piemērojusi apstrīdētajā lēmumā, ciktāl tas attiecas uz īstermiņa parādiem un pamatlīdzekļiem (ražošanas rūpnīca un iekārtas) ( 49 ). Tā secināja, ka lietas materiālos esošie pierādījumi nevar pietiekami pamatot iespējamos ieņēmumus likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūrā. Tā arī uzskatīja, ka Komisijai, lai to novērstu, bija jācenšas iegūt papildu informāciju, lai pārbaudītu un pamatotu savus secinājumus ( 50 ).
119.
Vēl pārsūdzētajā spriedumā tika vērtēta nodokļu piedziņas procedūra. Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādināja savu nostāju, ka secinājumi, kas izriet no vērtējuma par pamatlīdzekļiem un parādiem, nebija juridiski pietiekami pamatoti ( 51 ). Turklāt tā identificēja vēl trīs aspektus, kuru ziņā, tās ieskatā, apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas kļūdas saistībā ar nodokļu piedziņas procedūras vērtējumu, – Komisija nebija pienācīgi apsvērusi nodokļu piedziņas procedūras ilgumu, nebija vērtējusi ar šo procedūru saistītos izdevumus, kā arī nebija apsvērusi iespējamību, ka uzņēmumam varētu būt jāpiemēro likvidācija ar tiesas nolēmumu šīs procedūras laikā ( 52 ).
120.
Komisija uzskata, ka Vispārējās tiesas konstatējumos ir paredzēts jauns nosacījums, kas Komisijai ir jāievēro, piemērojot privātā uzņēmēja kritēriju, – tai pēc savas ierosmes ir jārekonstruē ideāla, racionāla un pilnībā informēta hipotētiska privātā uzņēmēja izturēšanās.
121.
Manuprāt, Komisijas iebildumi nav ņemami vērā.
122.
Šajā gadījumā īpaši svarīgs ir apstāklis, ka Vispārējai tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus ( 53 ).
123.
Būtībā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tas tā nav. Tā šādi secināja attiecībā uz vērtējumu gan par likvidāciju ar tiesas nolēmumu, gan par nodokļu piedziņas procedūru ( 54 ).
124.
Attiecībā uz likvidācijas koeficientiem Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā nav nekādu norāžu par to, kādi papildu pierādījumi ir jāiegūst, lai izpildītu noteikto pierādīšanas standartu. Tādējādi uz Komisiju attiecinātais nosacījums būtu pretrunā paša privātā uzņēmēja kritērija jēgai, proti, novērtēt valsts iestādes subjektīvo attieksmi lēmuma pieņemšanas brīdī.
125.
Manuprāt, tuvāk aplūkojot pārsūdzēto spriedumu, šāds viedoklis negūst apstiprinājumu. Faktiski no pārsūdzētā sprieduma var secināt, ka attiecībā uz pamatlīdzekļiem apstrīdētais lēmums tiek kritizēts tajā ziņā, ka tajā nav pamatota likvidācijas koeficienta 97 % apmērā izmantošana ( 55 ). Turpretī attiecībā uz jautājumu par debitoru parādiem pārsūdzētajā spriedumā ir kritizēts apstāklis, ka apstrīdētajā lēmumā nav pamatots likvidācijas koeficients 59 % apmērā ( 56 ). Citiem vārdiem sakot, problēma, ko Vispārējā tiesa ir konstatējusi, attiecas uz to, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz nepamatotiem pieņēmumiem par uzņēmuma aktīvu vērtības aprēķiniem likvidācijas gadījumā.
126.
Tā nonāku pie pārsūdzētajā spriedumā minētā sprieduma lietā Buczek Automotive. Komisija cenšas nošķirt izskatāmo lietu no sprieduma lietā Buczek Automotive. It īpaši tā norāda, ka attiecīgajā lietā konstatētās kļūdas nav pielīdzināmas tām, kuras konstatēja pirmās instances tiesa šajā lietā, – spriedumā lietā Buczek Automotive par vienu jautājumu tika konstatēts, ka administratīvā procesa lietas materiālos nav nekādu faktu, kuri pamatotu Komisijas secinājumu ( 57 ). Komisija arī norāda, ka izskatāmā lieta atšķiroties, jo ar apstrīdēto lēmumu nav noteikts, ko būtu darījis privātais uzņēmējs.
127.
Pirmkārt, apgalvotā atšķirība starp lietām ir nošķiršana bez atšķirības, – tā drīzāk attiecas uz tās pakāpi. Lietā Buczek Automotive nekādi pierādījumi nebija sniegti, lai pamatotu secinājumu, ka efektīva parādu piedziņa būtu iespējama tikai likvidācijas ar tiesas nolēmumu gadījumā. Tāpat arī pārsūdzētajā spriedumā ir konstatēts, ka apstrīdētajā lēmumā ir izdarīta virkne secinājumu, kas nav pamatoti ar pietiekami pārliecinošiem administratīvā procesa lietas materiālu pierādījumiem ( 58 ). Otrkārt, man šķiet, ka ar apstrīdēto lēmumu faktiski ir noteikts, kā būtu rīkojies privāts uzņēmējs. Tajā ir izdarīts secinājums, ka privāts uzņēmējs nebūtu atbalstījis izlīguma priekšlikumu, – privāts uzņēmējs būtu devis priekšroku jebkurai no alternatīvām, nevis izlīgumam ( 59 ).
128.
Katrā ziņā ir jāpiezīmē, ka pārsūdzētais spriedums nav pamatots tikai ar spriedumu lietā Buczek Automotive. Tajā ir minēti arī iedibināti principi, saskaņā ar kuriem Komisijas (visaptverošajam) vērtējumam jābūt balstītam uz precīzu, ticamu un konsekventu informāciju ( 60 ). Vēl būtiskāk – kā to ir norādījusi Tiesa –, veicot šo novērtējumu, Komisijai ir jāņem vērā visi elementi, kuri var būt noderīgi, lai noteiktu, vai uzņēmums, kas saņem labumu, salīdzināmus atvieglojumus acīmredzami nebūtu saņēmis no šāda privātā kreditora, – par piemērotu ir jāuzskata jebkura informācija, kura var nozīmīgi ietekmēt vidēji piesardzīga un rūpīga privātā kreditora, kas ir kreditora, kurš ir publisko tiesību subjekts, situācijai vistuvākā iespējamā situācijā, lēmumu pieņemšanas procesu ( 61 ).
129.
Savienības tiesām Komisijas sarežģītie ekonomiskie vērtējumi valsts atbalsta jomā nav jāaizstāj ar saviem vērtējumiem. Tomēr nemainīgs ir apstāklis, ka Savienības tiesām ir jāpārbauda, vai šie vērtējumi ir balstīti uz pārliecinošiem pierādījumiem.
130.
Vispārējās tiesas pieeja, iespējams, ir bijusi stingra. Tomēr, manuprāt, Komisija kļūdaini apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā izdarītais secinājums būtu uzskatāms par jaunu prasību, lai rekonstruētu hipotētiska, ideāla un racionāla privātā uzņēmēja izturēšanos.
131.
Pārsūdzētajā spriedumā nav nekādu norāžu par to, ka Komisijai būtu jāiegūst vairāk informācijas par to, kas bija pieejama attiecīgā pasākuma noteikšanas brīdī. Vērtējot lietas materiālos esošos pierādījumus par likvidācijas koeficientiem, Vispārējā tiesa vienīgi secināja, ka sniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai pamatotu apstrīdētajā lēmumā izdarītos secinājumus par privātā uzņēmēja kritērija izpildi. Citiem vārdiem sakot, to nepārliecināja pierādījumi, kuri ir sniegti, lai noteiktu priekšrocības esamību, jo ne visa būtiskā informācija ir ņemta vērā.
132.
Proti, līdzīgi kā spriedumā lietā Tetra Laval, arī šajā lietā Vispārējā tiesa neparedzēja papildu nosacījumu attiecībā uz prasīto pierādīšanas apjomu. Tā tikai uzskatīja, ka sniegtie pierādījumi pārliecinoši nepamato Komisijas nostāju ( 62 ).
133.
Iespējams, ir sarežģīti vispārīgi noteikt robežu starp pamatotiem un nepamatotiem secinājumiem. Tāpēc šajā lietā Vispārējai tiesai pierādījumu nepieciešamais vērtējums ir jāveic bez Tiesas nevajadzīgas iejaukšanās.
134.
Tā nonāku pie Komisijas argumentiem par nodokļu piedziņas procedūras vērtējumu, par kuriem ir izdarāmi šādi secinājumi.
135.
Par aktīvu novērtējumu un izmantotajiem likvidācijas koeficientiem ir jāsecina tas pats, kas tika secināts par likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūru, – ievērojot Vispārējās tiesas kompetenci pārbaudīt faktus un pierādījumus, tā varēja konstatēt to, ko tā ir konstatējusi.
136.
Turklāt es norādu, ka Komisija nav konkrēti apšaubījusi Vispārējās tiesas analīzi par trīs citiem aspektiem, par kuriem tā uzskatīja, ka ar tiem ir pieļauta kļūda apstrīdētajā lēmumā: pienācīgu vērtējuma neesamību par nodokļu piedziņas procedūras ilgumu, par ar šo procedūru saistītajiem izdevumiem un par iespējamību, ka uzņēmumam būtu jāpiemēro likvidācija ar tiesas nolēmumu šīs procedūras laikā.
137.
Ir gandrīz neiespējami apgalvot, ka vidēji piesardzīgs un rūpīgs privātais kreditors, kas ir vietējās nodokļu pārvaldes situācijai vistuvākā iespējamā situācijā, vienkārši ignorētu šos apstākļus. Tiesa spriedumā lietā Frucona I jau ir noteikusi, ka, ciktāl tas attiecas uz likvidāciju ar tiesas nolēmumu, procedūras ilgums ir elements, kas var nozīmīgi ietekmēt vidēji piesardzīga un rūpīga privātā kreditora lēmumu pieņemšanas procesu ( 63 ). Tas pats ir attiecināms uz nodokļu piedziņas procedūru. Turklāt ar šo procedūru saistītie izdevumi un iespējamības par likvidācijas ar tiesas nolēmumu piemērošanu šīs procedūras laikā apsvēršana neapšaubāmi ir ļoti būtiski elementi ikvienam vidēji piesardzīgam un rūpīgam privātajam kreditoram, kurš cenšas panākt to summu samaksu, kuras tam ir parādā debitors, kas nonācis finanšu grūtībās. Manuprāt, šie apsvērumi vien ir pietiekami, lai pamatotu secinājumu, ka Komisija, piemērojot privātā uzņēmēja kritēriju, nav ņēmusi vērā visu būtisko informāciju saskaņā ar judikatūru, kas izriet no sprieduma lietā Frucona I ( 64 ).
138.
Tā kā Komisija nav apstrīdējusi šos pārsūdzētajā spriedumā izdarītos konstatējumus, ievērojot visus apstākļus, tās argumenti par pieļautajām kļūdām attiecībā uz privātā uzņēmēja kritērija piemērošanas novērtējumu nodokļu piedziņas procedūras ziņā ir jāuzskata par neefektīviem.
139.
Ir jāsecina, ka Komisijai ir jāveic rūpīga un objektīva pārbaude, lai noteiktu, vai pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. To darot, tai savi secinājumi ir jāpamato ar faktiski pareiziem, ticamiem un konsekventiem pierādījumiem. Šiem pierādījumiem ir jāietver visi atbilstošie dati, lai konstatētu, ka pasākums ir valsts atbalsts. Šajā lietā Vispārējā tiesa konstatēja, ka apstrīdētajā lēmumā izdarītie secinājumi par izlīguma procedūras alternatīvu priekšrocībām un trūkumiem nebija balstīti uz visiem atbilstošajiem datiem. Minētais nenozīmē, ka ir paredzēts jauns prasītā pierādīšanas apjoma nosacījums.
140.
Tāpēc, manuprāt, piektais un sestais apelācijas pamats arī ir jānoraida kā nepamatoti.
F. Secinājumi
141.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.
( 2 ) Spriedums, 2016. gada 16. marts, Frucona Košice/Komisija,T‑103/14, EU:T:2016:152 (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”).
( 3 ) OV 2014, L 176, 38. lpp. (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
( 4 ) Atkarībā no apstākļiem kritērijs tiek tostarp saukts arī par privātā investora, privātā kreditora vai privātā pārdevēja kritēriju.
( 5 ) Valsts atbalsts Nr. C 25/2005 (ex NN 21/2005) – Pasākums par labu Frucona Košice (OV 2005, C 233, 47. lpp.).
( 6 ) OV 2007, L 112, 14. lpp. (turpmāk tekstā – “sākotnējais lēmums”).
( 7 ) Spriedums, 2010. gada 7. decembris, Frucona Košice/Komisija, T‑11/07, EU:T:2010:498.
( 8 ) Spriedums, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32 (turpmāk tekstā – “spriedums lietā Frucona I”).
( 9 ) Rīkojums, 2014. gada 21. marts, Frucona Košice/Komisija, T‑11/07 RENV, EU:T:2014:173.
( 10 ) Spriedums, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 81.–85. punkts.
( 11 ) Tostarp skat. spriedumus, 1961. gada 23. februāris, De Gezamenlijke Steenkolenmijnen in Limburg/Augstā iestāde, 30/59, EU:C:1961:2, 19. lpp., un 1994. gada 15. marts, Banco Exterior de España, C‑387/92, EU:C:1994:100, 12. un 13. punkts. Skat. nesenāko spriedumu lietā Frucona I, 68. un 69. punkts un tajos minētā judikatūra.
( 12 ) Spriedums lietā Frucona I, 70. punkts, un spriedums, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 78. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 13 ) Skat. spriedumus, 2014. gada 3. aprīlis, Komisija/Nīderlande un ING Groep, C‑224/12 P, EU:C:2014:213, 32. punkts, un 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 103. punkts.
( 14 ) Spriedums lietā Frucona I, 71. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 15 ) Pārsūdzētā sprieduma 109.–118. punkts.
( 16 ) Pārsūdzētā sprieduma 247. punkts.
( 17 ) Par valsts ieguldītāju skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 81. punkts.
( 18 ) Spriedums lietā Frucona I, 71. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 19 ) Spriedums lietā Frucona I, 72. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 20 ) Spriedums, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 82. punkts.
( 21 ) Spriedums, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 86. un 87 punkts.
( 22 ) Spriedums, 2013. gada 24. oktobris, Land Burgenland u.c./Komisija, C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P, EU:C:2013:682, 57., 60. un 61. punkts.
( 23 ) Pārsūdzētā sprieduma 113. punkts.
( 24 ) No apstrīdētā lēmuma 83. un 128.–132. apsvēruma ir redzams, ka galvenais nodokļu direktorāts iebilda pret ierosināto izlīgumu un ka Slovākijas Republika šo izlīguma priekšlikumu uzskatīja par valsts atbalstu.
( 25 ) Tieši otrādi, kā izskaidrošu to sīkāk turpinājumā, apstrīdētajā lēmumā ir piemērots privātā uzņēmēja kritērijs, lai konstatētu, ka nodokļu parāda norakstīšana ir valsts atbalsts.
( 26 ) Skat. spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 104. punkts, un 2014. gada 3. aprīlis, Komisija/Nīderlande un ING Groep, C‑224/12 P, EU:C:2014:213, 33. punkts.
( 27 ) Pārsūdzētā sprieduma 247. punkts.
( 28 ) Pārsūdzētā sprieduma 245. punkts.
( 29 ) Spriedums, 2013. gada 24. oktobris, Land Burgenland u.c./Komisija,C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P, EU:C:2013:682.
( 30 ) Pārsūdzētā sprieduma 247. punkts.
( 31 ) No apstrīdētā lēmuma 121. apsvēruma izriet, ka saskaņā ar privātā tirgus dalībnieka kritēriju nodokļu piedziņas procedūra tika izvērtēta kā izlīguma procedūras alternatīva, lai gan vietējā nodokļu pārvalde konkrēti neapsvēra šīs procedūras izmantošanu.
( 32 ) Spriedums lietā Frucona I, 73. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 86. punkts.
( 33 ) Pārsūdzētā sprieduma 99.–104. punkts.
( 34 ) Apstrīdētā lēmuma 80.–84. un 128.–132. apsvērums.
( 35 ) Skat. iepriekš 29. punktu.
( 36 ) Apstrīdētā lēmuma 139. un 140. apsvērums.
( 37 ) Skat. iepriekš 73. punktu.
( 38 ) Apstrīdētā lēmuma 84. un 85. apsvērums.
( 39 ) Pārsūdzētā sprieduma 119.–126. punkts.
( 40 ) Pārsūdzētā sprieduma 123. punkts.
( 41 ) Pārsūdzētā sprieduma 125. punkts.
( 42 ) Spriedums, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija un API/Komisija un Komisija/API, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 65. punkts.
( 43 ) Pārsūdzētā sprieduma 137. un 180.–213. punkts.
( 44 ) Pārsūdzētā sprieduma 191.–195. punkts.
( 45 ) Spriedums lietā Frucona I, 72. un 73. punkts un tajos minētā judikatūra.
( 46 ) Spriedums lietā Frucona I, 78. punkts.
( 47 ) Spriedums, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 105. punkts.
( 48 ) Pārsūdzētā sprieduma 137. punkts.
( 49 ) Pārsūdzētā sprieduma 185.–200. punkts.
( 50 ) Pārsūdzētā sprieduma 201. un 235. punkts.
( 51 ) Pārsūdzētā sprieduma 277. un 278. punkts.
( 52 ) Pārsūdzētā sprieduma 279.–283. punkts.
( 53 ) Spriedums lietā Frucona I, 76. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 54 ) Pārsūdzētā sprieduma 201., 278. un 284. punkts.
( 55 ) Pārsūdzētā sprieduma 191. punkts.
( 56 ) Pārsūdzētā sprieduma 198. punkts.
( 57 ) Spriedums, 2013. gada 21. marts, Komisija/Buczek Automotive, C‑405/11 P, EU:C:2013:186, 60. punkts.
( 58 ) Pārsūdzētā sprieduma 191., 194., 196., 199., 279. un 283. punkts.
( 59 ) Apstrīdētā lēmuma 119. un 124. punkts.
( 60 ) Spriedumi, 2005. gada 15. februāris, Komisija/Tetra Laval, C‑12/03 P, EU:C:2005:87, 39. punkts, un 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 65. punkts. Skat. arī spriedumu lietā Frucona I, 76. punkts.
( 61 ) Spriedums lietā Frucona I, 78. punkts.
( 62 ) Skat. spriedumu, 2005. gada 15. februāris, Komisija/Tetra Laval, C‑12/03 P, EU:C:2005:87, 41. punkts.
( 63 ) Spriedums lietā Frucona I, 81. punkts.
( 64 ) Šajā ziņā skat. spriedumu lietā Frucona I, 77. punkts.