ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 22. jūnijā ( 1 )
Lieta C‑423/16 P
HX
pret
Eiropas Savienības Padomi
Apelācija ‑ Kopējā ārpolitika un drošības politika ‑ Ierobežojoši pasākumi pret Sīriju ‑ Ierobežojoši pasākumi pret lēmuma pielikumā minētu personu ‑ Šī lēmuma spēkā esamības termiņa pagarināšana tiesvedības laikā Eiropas Savienības Vispārējā tiesā ‑ Pagarināšanas lēmuma paziņošana ‑ Saņemšanas apstiprinājums ‑ Tiesvedība Vispārējā tiesā ‑ Prasības grozīšanas lūgums tiesas sēdē ‑ Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pants ‑ Bulgāru valodas redakcija ‑ Atsevišķs procesuāls raksts ‑ Sākotnējā lēmuma, ar kuru skartā persona ir iekļauta sarakstā, atcelšana Vispārējā tiesā ‑ Pagarināšanas lēmuma spēkā esamības termiņa beigas ‑ Tiesību aizsardzības interese saistībā ar prasības grozīšanu
I. Ievads
1.
Eiropas Savienības ierobežojošu pasākumu veikšanai kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā ir nepieciešams zināms elastīgums, jo bieži ir nepieciešama tūlītēja reakcija uz mainīgajiem politiskajiem apstākļiem un situācijām, kas ir šo pasākumu pamatā. Tāpēc attiecīgajos tiesību aktos bieži vien ir paredzēts ne tikai tas, ka šo tiesību aktu nepieciešamība ir jāpārbauda regulāri, vajadzības gadījumā pēc skarto personu lūguma. Bieži šo aktu spēkā esamības termiņš arī jau no paša sākuma ir ļoti ierobežots, piemēram, uz gadu, un pēc tam vajadzības gadījumā to termiņš bieži tiek pagarināts ļoti īsā laikā, pieņemot citus tiesību aktus.
2.
Lai skartajām personām šajos apstākļos atbilstoši LESD 275. panta otrajai daļai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību, tiesvedībā ir jāņem vērā šādu tiesību aktu īpatnības. Tāpēc Vispārējā tiesa it īpaši ir atzinusi iespēju grozīt prasības pieteikumu, ja tiesvedības laikā tiek pieņemti jauni tiesību akti, lai vajadzības gadījumā lūgtu atcelt arī šos jaunos tiesību aktus. Šī iespēja un tās izmantošanas nosacījumi šobrīd expressis verbis ir reglamentēti Vispārējās tiesas 2015. gada 4. marta Reglamentā ( 2 ). Turklāt Tiesa ir konstatējusi, ka prasītāja interese celt prasību nebeidz automātiski pastāvēt, beidzoties tāda tiesību akta spēkā esamības termiņam, ar kuru tiek pieņemts ierobežojošs pasākums kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā ( 3 ).
3.
Šīs apelācijas sūdzība ir par vairākām šo procesuāltiesisko īpatnību sekām. Konkrētāk, pirmkārt, runa ir par jautājumu, vai Vispārējā tiesa varēja pamatoti kā nepieņemamu noraidīt tiesas sēdē izteikto prasības grozīšanas lūgumu atsevišķa procesuāla raksta neesamības dēļ, lai gan tā par lūgumu izdarīja atzīmi protokolā un nenorādīja skartajai personai uz papildu prasībām un lai gan attiecīgajā tiesvedības valodā piemērojamā reglamenta valodas redakcija attiecībā uz atsevišķa procesuāla raksta nepieciešamību nav viennozīmīga. Otrkārt, šajā situācijā rodas jautājums par intereses celt prasību saglabāšanos gadījumā, kad tiesību akts, kas ir pieņemts tiesvedības laikā tiesā un kura atcelšana ir prasības grozīšanas lūguma mērķis, vēl tās pašas tiesvedības laikā tāpat ir aizstāts ar citu tiesību aktu.
4.
Neņemot vērā šo jautājumu tehnisko raksturu un atsevišķo gadījumu, to noskaidrošanai ir nozīme gan saistībā ar efektīvas tiesību aizsardzības konkrētu nodrošināšanu, gan procesuālo ekonomiju Savienības tiesās īpaši jūtīgajā ierobežojošo pasākumu jomā.
II. Atbilstošās tiesību normas
5.
Vispārējās tiesas Reglamenta 45. panta, kurš ietilpst šī reglamenta II sadaļā (“Valodu lietojums”), virsraksts ir “Tiesvedības valodas noteikšana”, un tajā ir noteikts šādi:
“1. Tiešajās prasībās 1. panta nozīmē tiesvedības valodu izvēlas prasītājs [..].”
6.
Vispārējās tiesas Reglamenta 86. panta virsraksts ir “Prasības pieteikuma grozīšana”, un tas redakcijā, kas attiecas uz šajā gadījumā aplūkoto tiesvedību ( 4 ), ir formulēts šādi:
“1. Ja tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets, prasītājs pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas var grozīt prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā šo jauno faktu.
2. Prasības pieteikuma grozījumi ir jāiesniedz kā atsevišķs dokuments LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā, kurā var lūgt atcelt tiesību aktu, kas pamato prasības pieteikuma grozīšanu.
3. Grozījumu rakstā ietver:
a)
grozītos prasījumus;
b)
attiecīgā gadījumā – grozītos pamatus un argumentus;
c)
attiecīgā gadījumā – ziņas par pierādījumiem un piedāvātajiem pierādījumiem, kas saistīti ar prasījumu grozīšanu.
4. Grozījumu rakstam pievieno tiesību aktu, kas pamato prasības pieteikuma grozīšanu. Ja šis tiesību akts nav iesniegts, sekretārs nosaka prasītājam pieņemamu termiņu tā iesniegšanai. Ja prasītājs noteiktajā termiņā nenovērš šo trūkumu, Vispārējā tiesa lemj par to, vai šīs prasības neievērošana prasības pieteikuma grozījumu rakstu nepadara formāli nepieņemamu.
5. Neskarot Vispārējās tiesas vēlāko lēmumu par prasības pieteikuma grozījumu raksta pieņemamību, priekšsēdētājs nosaka atbildētājam termiņu, kurā tas var atbildēt uz grozījumu rakstu.
[..]”
III. Apelācijas tiesvedības priekšvēsture
7.
Apelācijas sūdzības iesniedzējs ir sīriešu uzņēmējs, un viņam saistībā ar ierobežojošajiem pasākumiem, kurus Eiropas Savienība ir piemērojusi Sīrijai, tika noteikti ceļošanas ierobežojumi. Tāpat tika iesaldēti viņa līdzekļi un saimnieciskie resursi.
A. Padomes lēmumi un regulas
8.
2011. gada 9. maijā Padome attiecībā uz periodu līdz 2012. gada 9. maijam pieņēma Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju ( 5 ) un Regulu (ES) Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā ( 6 ). Regula Nr. 442/2011 pēc tam tika aizstāta ar 2012. gada 18. janvāra Regulu (ES) Nr. 36/2012 ( 7 ).
9.
Lēmuma 2011/273 tiesību normu spēkā esamības termiņš ar 2011. gada 1. decembra Lēmuma 2011/782/KĀDP ( 8 ) tiesību normām tika pagarināts līdz 2012. gada 1. decembrim, ar 2012. gada 29. novembra Lēmuma 2012/739/KĀDP ( 9 ) tiesību normām – līdz 2013. gada 1. martam un, visbeidzot, ar 2013. gada 31. maija Lēmuma 2013/255/KĀDP (turpmāk tekstā – “2013. gada lēmums”) ( 10 ) tiesību normām – līdz 2014. gada 1. jūnijam. 2013. gada lēmuma spēkā esamības termiņš pēc tam ar 2014. gada 28. maija Lēmumu 2014/309/KĀDP ( 11 ) tika pagarināts līdz 2015. gada 1. jūnijam.
10.
Ar Padomes 2014. gada 22. jūlija Īstenošanas lēmumu 2014/488/KĀDP, ar kuru īsteno 2013. gada lēmumu par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (turpmāk tekstā – “2014. gada īstenošanas lēmums”) ( 12 ), 2013. gada lēmuma I pielikuma saraksts tika papildināts ar HX vārdu.
11.
Ar Padomes 2014. gada 22. jūlija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 793/2014, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā ( 13 ), HX vārds tika iekļauts Regulas Nr. 36/2012 II pielikuma sarakstā.
12.
Ar Padomes 2015. gada 28. maija Lēmumu (KĀDP) 2015/837, ar ko groza 2013. gada lēmumu par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (turpmāk tekstā – “2015. gada lēmums”) ( 14 ), 2013. gada lēmuma spēkā esamības termiņš tika pagarināts līdz 2016. gada 1. jūnijam.
13.
Pēc tam 2013. gada lēmuma spēkā esamības termiņš ar Padomes 2016. gada 27. maija Lēmumu (KĀDP) 2016/850, ar ko groza 2013. gada lēmumu par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (turpmāk tekstā – “2016. gada lēmums”) ( 15 ), vēlreiz tika pagarināts līdz 2017. gada 1. jūnijam. 2016. gada lēmums 2016. gada 28. maijā tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī, tas stājās spēkā 2016. gada 29. maijā, un HX tas tika paziņots 2016. gada 30. maijā ( 16 ). Salīdzinājumā ar 2014. gada īstenošanas lēmumu 2016. gada lēmumā bija ietverts plašāks pamatojums HX iekļaušanai 2013. gada lēmuma I pielikuma sarakstā, kas salīdzinājumā ar 2014. gada īstenošanas lēmumā ietverto sarakstu bija papildināts ar vēl citiem elementiem.
14.
Visbeidzot, 2013. gada lēmuma spēkā esamība aplūkotās apelācijas tiesvedības laikā atkārtoti tika pagarināta ar Padomes 2017. gada 29. maija Lēmumu (KĀDP) 2017/917, ar ko groza 2013. gada lēmumu par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju ( 17 ), līdz 2018. gada 1. jūnijam, un attiecībā uz HX nekādas izmaiņas netika veiktas.
B. Vispārējās tiesas spriedums
15.
Ar 2014. gada 13. oktobra prasību HX Vispārējai tiesai lūdza atcelt 2014. gada īstenošanas lēmumu un Īstenošanas regulu Nr. 793/2014, ciktāl šie tiesību akti attiecās uz viņu.
16.
2015. gada 8. decembra tiesas sēdē Vispārējā tiesā HX izteica tā prasības grozīšanas lūgumu, lai pieprasītu vēl arī 2015. gada lēmuma atcelšanu, ciktāl tas attiecās uz viņu. Par šo pieteikumu tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā ar norādi, ka HX ir izklāstījis, ka 2015. gada lēmums viņam līdz tam nav paziņots. Tika arī norādīts, ka Padome nav izteikusies pret prasības grozīšanas lūgumu.
17.
Taču savā 2016. gada 2. jūnija spriedumā (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) ( 18 ) Vispārējā tiesa kā nepieņemamu noraidīja prasības grozīšanas lūgumu daļā par tās attiecināšanu arī uz 2015. gada lēmumu. Vispārējā tiesa šo noraidīšanu pamatoja ar tās Reglamenta 86. panta 2. punktu, atbilstoši kuram prasības pieteikuma grozījumi ir jāiesniedz kā atsevišķs dokuments. Šī prasība Vispārējās tiesas ieskatā nebija izpildīta, jo HX prasības pieteikuma grozīšanu tiesas sēdē bija lūdzis tikai mutvārdos.
18.
Vispārējā tiesa arī atcēla 2014. gada īstenošanas lēmumu un Īstenošanas regulu Nr. 793/2014, ciktāl tie attiecās uz HX. Kā minētā pamatojumu Vispārējā tiesa norādīja, ka elementi, uz kuriem Padome bija norādījusi, lai pamatotu HX iekļaušanu šo tiesību aktu pielikumu sarakstos, nevar apstiprināt informāciju, ka HX ir Sīrijas režīma atbalstītājs vai labuma guvējs. Visbeidzot, Vispārējā tiesa piesprieda Padomei segt savus, kā arī atlīdzināt HX tiesāšanās izdevumus.
IV. Apelācijas tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
19.
Ar 2016. gada 1. augusta procesuālo rakstu HX par pārsūdzēto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību. HX lūdz Tiesu atcelt šo spriedumu tiktāl, ciktāl ar to kā nepieņemams tika noraidīts prasības grozīšanas lūgums saistībā ar tās attiecināšanu arī uz 2015. gada lēmumu. Turklāt HX lūdz Tiesu atcelt 2015. gada lēmumu, ciktāl tas attiecas uz viņu, vai arī lietu šajā ziņā nodot atpakaļ Vispārējai tiesai. Visbeidzot, HX lūdz Tiesu piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20.
Padome lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest HX atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21.
Tiesā par apelācijas sūdzību tika iesniegti rakstveida apsvērumi.
22.
Sava atbildes raksta uz apelācijas sūdzību pielikumā Padome iesniedza jaunu pierādījumu, proti, trešās personas parakstītu saņemšanas apstiprinājumu par 2015. gada lēmuma paziņošanu HX advokātam. Tiesa deva lietas dalībniekiem iespēju par šo jauno pierādījumu izteikties rakstveidā. Turklāt Tiesa lietas dalībniekus uzklausīja par HX intereses – celt prasību it īpaši par 2015. gada lēmumu – saglabāšanos.
V. Vērtējums
A. Par apelācijas sūdzību
1. Par 2015. gada lēmuma paziņošanu HX
23.
Ar savu pirmo apelācijas sūdzības pamatu HX norāda, ka viņa 2015. gada 8. decembra tiesas sēdē izteiktais 2015. gada 28. maija prasības prasījumu grozīšanas lūgums – daļā par to attiecināšanu arī uz 2015. gada lēmumu – neesot ticis izteikts pēc termiņa beigām. Tas tādēļ, ka, tā kā viņam neesot paziņots 2015. gada lēmums, lai gan Padomei esot bijusi zināma viņa adrese, termiņš prasības prasījumu grozīšanai saistībā ar šo lēmumu neesot sācis tecēt.
24.
Padome šajā ziņā norāda, ka 2015. gada lēmums HX advokātam esot paziņots ar ierakstītu vēstuli. Padome, kā jau minēts iepriekš, savas atbildes raksta uz apelācijas sūdzību pielikumā ir arī pievienojusi 2015. gada 8. jūnijā trešās personas parakstītu saņemšanas apstiprinājumu. Taču HX apstrīd to, ka šī saņemšanas apstiprinājuma parakstītāja, kura nestrādājot kopā ar viņa advokātu, ir viņam nodevusi šo vēstuli. HX papildus norāda, ka Padome esot varējusi konstatēt, ka saņemšanas apstiprinājumu neesot parakstījis viņa advokāts personīgi. Turklāt Padomei esot bijusi zināma viņa e‑pasta adrese. Tāpēc Padomei drošības labad esot bijis jānosūta vēl vienu ierakstītu vēstuli vai elektronisku ziņu, lai informētu advokātu par 2015. gada lēmumu.
25.
Ņemot vērā minēto, Tiesa nevar konstatēt, vai 2015. gada lēmums HX ir ticis faktiski paziņots. Tāpēc Tiesas nolēmums saistībā ar šīs apelācijas sūdzības pamatotību nevar tikt balstīts uz to, ka, iespējams, ir nokavēts Vispārējā tiesā paustā prasības prasījumu grozīšanas lūguma izteikšanas termiņš.
26.
Turklāt pietiek konstatēt, ka šis apelācijas sūdzības pamats tik un tā nav pamatots. Tas tāpēc, ka Vispārējā tiesa prasības prasījumu grozīšanas lūguma –daļā par tās attiecināšanu arī uz 2015. gada lēmumu – atteikumu nav balstījusi uz iespējamu šādas grozīšanas termiņa nokavējumu, bet gan uz to, ka lūgums nebija iesniegts ar atsevišķu procesuālu rakstu.
27.
Tāpēc šajā gadījumā var neatbildēt uz jautājumu par to, vai HX ar sava advokāta starpniecību ir vai nav saņēmis 2015. gada lēmuma kopiju.
28.
Nav arī jānoskaidro tas, ciktāl prasības grozīšanas lūgums šajā gadījumā vispār bija obligāti jāiesniedz LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā, kurā var prasīt atcelt tiesību aktu, kas pamato prasības pieteikuma grozīšanu. Proti, šajā ziņā Vispārējā tiesa – taču vēl pirms tās jaunā 2015. gada 4. marta Reglamenta stāšanās spēkā – nosprieda, ka šis termiņš iztiesājamas lietas ietvaros, izpildot zināmus nosacījumus, nav piemērojams. Tas tā ir, ja, pirmkārt, sākotnējais tiesību akts un tiesību akts, kura atzīšana par spēkā neesošu tiek prasīta, lūdzot prasības grozīšanu, attiecībā uz attiecīgo personu ir par vienu un to pašu, tiem būtībā ir viens un tas pats pamatojums un to saturs ir būtībā identisks, tādējādi atšķiroties vienīgi ar to attiecīgo ratione temporis piemērošanas jomu, un, otrkārt, lūgums grozīt prasījumus nav pamatots ne ar vienu jaunu pamatu, faktu vai pierādījumu, bet vienīgi ar attiecīgā akta, ar kuru atceļ un aizstāj agrāko aktu, pieņemšanu ( 19 ).
2. Par prasības grozīšanas lūguma daļā par tās attiecināšanu arī uz 2015. gada lēmumu noraidīšanu Vispārējā tiesā
29.
Ar savu otro apelācijas sūdzības pamatu HX norāda, ka Vispārējā tiesa nepamatoti esot noraidījusi viņa prasības grozīšanas lūgumu daļā par tās attiecināšanu arī uz 2015. gada lēmumu, jo nav bijis atsevišķa procesuāla raksta. Tas tādēļ, ka šajā gadījumā, izsakot lūgumu tiesas sēdē, kas esot rakstveidā fiksēts tiesas sēdes protokolā, esot izpildīti prasības grozīšanas pieņemamības priekšnoteikumi Vispārējās tiesas Reglamenta izpratnē. Atsevišķa procesuālā raksta neesamība šajā gadījumā neesot negatīvi ietekmējusi nedz pretējās puses intereses, nedz Vispārējās tiesas darbu, kuras turklāt abas jau pirms tiesas sēdes esot zinājušas par 2015. gada lēmumu. Padomei esot bijusi arī iespēja iebilst pret prasības grozīšanas lūgumu, un, kā norādīts tiesas sēdes protokolā, tā to neesot darījusi.
30.
Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā arī faktu, ka tās Reglamenta 86. panta 2. punkta bulgāru valodas redakcija, kas esot piemērojama šajā gadījumā, jo tiesvedības valoda ir bulgāru, attiecībā uz atsevišķa procesuāla raksta par prasības grozīšanu nepieciešamību nav pilnīgi skaidra. Tas tāpēc, ka pretēji Vispārējās tiesas angļu (“separate document”) un franču (“acte séparé”) valodas redakcijām bulgāru valodas redakcijā esot izmantots nevis jēdziens “dokuments”, bet gan jēdziens “молба” (“molba” – “lūgums”). Šis jēdziens noteikti automātiski nenozīmējot rakstveida prasību, jo tas varot apzīmēt gan rakstveidā, gan mutvārdos izteiktu gribas izpausmi.
31.
Visbeidzot, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi sacīkstes principu tādējādi, ka tā HX tiesas sēdes laikā un tāpēc laicīgi pirms tiesas sēdes beigām neesot devusi iespēju iepazīties ar dažādajām tās Reglamenta valodu redakcijām un 2015. gada lēmumu. Vispārējā tiesa arī neesot viņam, kā noteikts Reglamentā, noteikusi pieņemamu termiņu, lai novērstu trūkumus savas prasības grozīšanas lūgumā un šajā ziņā iesniegtu nepieciešamos dokumentus pēc tam, kad tā tiesas sēdē uzzināja, ka viņš grib grozīt savu prasību.
32.
Šī argumentācija ir pārliecinoša.
33.
Zināmu formālu prasību izvirzīšana prasības grozīšanai ir pilnībā pamatota. Taču šādu formālu prasību, kādas tās ir noteiktas arī Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantā, spēkā esamība nav to pašmērķis. Tieši pretēji, to mērķis ir nodrošināt uz sacīkstes principu balstītu tiesvedību un sniegt Vispārējai tiesai iespēju uzzināt visu nepieciešamo informāciju, lai lietderīgi varētu pārbaudīt grozīšanas lūgumus.
34.
Šis prasības grozīšanas lūgumiem izvirzīto formālo prasību funkcionālais mērķis tiek uzsvērts ar Vispārējās tiesas Reglamenta tiesību normām, jo, piemēram, atbilstoši 86. panta 3. punkta b) apakšpunktam prasības pamatu un argumentu grozīšana tiek prasīta tikai tad, ja tas konkrētajos apstākļos šķiet nepieciešams. Tāpat Vispārējā tiesa – ja grozījumu rakstam nav pievienots tiesību akts, kas pamato prasības pieteikuma grozīšanu, – var atbilstoši 86. panta 4. punktam noteikt prasītājam termiņu, lai novērstu šo trūkumu, un pat tā nenovēršana noteikti nenozīmē lūguma nepieņemamību, jo Vispārējai tiesai šajā ziņā ir rīcības brīvība.
35.
Turpretim šajā gadījumā Vispārējā tiesa ir piemērojusi tās Reglamenta 86. pantu ļoti formālā veidā, kas ir pretrunā ne tikai šīs tiesību normas jēgai un mērķim, bet arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktā paredzētajam lietas taisnīgas izskatīšanas principam. Būtu bijis pilnībā iespējams jau tiesas sēdē izvirzīto un tiesas sēdes protokolā rakstveidā norādīto prasības grozīšanas lūgumu uzskatīt par pieņemamu, it īpaši tāpēc, ka protokolam kā tiesas dokumentam ir pierādījuma spēks un tāpēc tas var aizvietot rakstveida prasību. Turklāt šajā situācijā nebija nedz jāgroza prasības pamati un argumenti saistībā ar 2015. gada lēmuma, ar kuru tikai tika pagarināts 2013. gada lēmuma spēkā esamības termiņš, saturu, nedz jāiesniedz 2015. gada lēmums, kas Vispārējai tiesai un Padomei acīmredzami bija zināms.
36.
Turklāt HX vēl tiesas sēdē norādīja, ka viņš līdz šim nav neko zinājis par 2015. gada lēmumu, un, kā konstatēts iepriekš, šis apgalvojums netika pietiekami atspēkots, jo lietas dalībnieku izteikumi šajā ziņā ir pretrunīgi ( 20 ). Tāpēc tāpat kā iepriekš ir jāpieņem, ka HX, iespējams, tikai tiesas sēdē uzzināja par 2015. gada lēmumu. Šādos apstākļos prasības grozīšana tiesas sēdē ir piemērota un lietderīga. Taču, ja atsevišķa procesuālā raksta prasība šādā gadījumā tiek piemērota pārāk formāli, prasības grozīšana tiesas sēdē tiek padarīta praktiski neiespējama, kas savukārt mazina efektīvu tiesību aizsardzību un ir pretrunā procesuālai ekonomijai.
37.
Taču, ja Vispārējā tiesa turklāt būtu gribējusi noteikti ievērot prasību par prasības grozīšanas lūguma iesniegšanu ar atsevišķu procesuālu rakstu, tā būtu varējusi HX vienkārši norādīt uz šo prasību tiesas sēdes laikā. Pretēji minētajam Vispārējās tiesas rīcība bija maldinoša. Tas tāpēc, ka, izdarot protokolā rakstveida atzīmi par HX lūgumu un nenorādot viņam uz citām prasībām, tā HX radīja iespaidu, ka viņa lūgums ir atbilstoši reģistrēts un viņam nav jāveic citas darbības.
38.
Minētais ir vēl problemātiskāks tāpēc, ka Vispārējās tiesas Reglamenta 86. panta 2. punkta bulgāru valodas redakcija attiecībā uz prasības grozīšanas lūguma paušanu rakstveidā patiešām nešķiet viennozīmīga.
39.
Šajā sakarā Padome iebilst, ka, pat ja bulgāru valodas redakcija nebūtu pilnīgi skaidra, viena Vispārējās tiesas Reglamenta valodas redakcija nevarot būt pārāka par citām tā valodu redakcijām, arī ja runa esot par redakciju attiecīgajā tiesvedības valodā.
40.
Padome šajā ziņā norāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nepieciešamība vienveidīgi piemērot un interpretēt Savienības tiesības normas izslēdz to, ka tiesību norma vienā no tās redakcijām tiek vērtēta atrauti, un no tās izriet prasība interpretēt šādu tiesību normu, ņemot vērā tās autora gribu un tās mērķi un ievērojot tās redakciju visās Savienības valodās ( 21 ). Tāpēc katrā ziņā atšķirīga valodas redakcija viena pati nevarot būt pārāka par pārējām valodu redakcijām. Šajā gadījumā, izņemot bulgāru valodas redakciju, visās Vispārējās tiesas Reglamenta valodu redakcijās esot izmantoti jēdzieni, no kuriem viennozīmīgi izrietot, ka prasības grozīšanas lūguma gadījumā runai būtu jābūt par atsevišķu rakstveida dokumentu.
41.
Tik tiešām, Savienības tiesību normas vienveidīgas interpretācijas dēļ, ja tās formulējums dažādu valodu redakcijās atšķiras, attiecīgo tiesību normu interpretē, ņemot vērā tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ietilpst, kontekstu un mērķi ( 22 ). Taču minētā sekas nevar būt tādas, ka privātpersonai tiek liegtas gan LESD 20. panta 2. punkta d) apakšpunktā un 24. panta ceturtajā daļā, gan Vispārējās tiesas Reglamenta 45. pantā tai paredzētās tiesības vērsties Savienības tiesā savā valodā.
42.
Kā jau izklāstīts, protokolā atzīmēts prasības grozīšanas lūgums atbilst atsevišķa procesuālā raksta prasības mērķiem. Pat ja būtu vēlēšanās uzstāt uz atsevišķu procesuālo rakstu, no attiecīgajām personām nevar gaidīt, lai tās pārvaldītu vairākas Savienības tiesvedības valodas un – bez īpašas norādes – interpretētu tiesību normas par procesuāltiesiskajām prasībām Savienības tiesās, ņemot vērā šo tiesību normu redakcijas visās vai vismaz vairākās Savienības valodās. Tieši pretēji, visas valodu lietojuma Savienības jurisdikcijā sistēmas mērķis tieši ir efektīvi nodrošināt katras attiecīgās personas tiesības vērsties Savienības tiesā savā valodā. Tāpēc Savienības tiesām, it īpaši gadījumā, ja tiesvedības valodas redakcija atšķiras no citām to reglamentu valodu redakcijām, lai nodrošinātu lietas taisnīgu izskatīšanu un efektīvu tiesību aizsardzību, ir jāizmanto visas iespējas, lai skartajai personai izskaidrotu tās kļūdu un dotu tai iespēju izmantot efektīvi savas tiesības.
43.
Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka Vispārējai tiesai, kas savu Reglamentu ir pieņēmusi visās tiesvedības valodās, ir jārēķinās ar neskaidrībām dažādās šī reglamenta valodu redakcijās, kas rodas dažādās tiesvedību un valodu saistītās situācijās. Tāpēc Vispārējai tiesai, veicot atbilstīgu tās Reglamenta tiesību normu interpretāciju un piemērošanu un ņemot vērā lietas taisnīgas izskatīšanas principu, ir jārūpējas, lai šādu neskaidrību rezultātā skartajai personai netiktu liegta efektīva tiesību aizsardzība.
44.
Tāpēc kopumā ir jākonstatē, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir pamatots. Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, noraidīdama HX prasības grozīšanas lūgumu kā nepieņemamu, pamatojoties tikai uz atsevišķa procesuāla raksta neiesniegšanu, un HX nedeva iespēju tā mutvārdos izteikto lūgumu papildināt, kā to par nepieciešamu uzskatīja Vispārējā tiesa. Tāpēc pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ daļā, kurā prasības grozīšanas lūgums saistībā ar tās attiecināšanu arī uz 2015. gada lēmumu tika noraidīts kā nepieņemams.
B. Par prasības grozīšanas lūgumu pirmajā instancē
45.
Saskaņā ar Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu Tiesa var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.
46.
Tā tas ir šajā gadījumā.
47.
Proti, ir jākonstatē, ka prasības pamatā esošo prasījumu grozīšanas lūgums daļā par to attiecināšanu arī uz 2015. gada lēmumu nebija jāizskata pēc būtības, jo HX interese celt prasību par šo lēmumu vēl tiesvedības laikā Vispārējā tiesā zuda.
48.
Vispārējā tiesā celtas prasības atcelt tiesību aktu pieņemamība ir ar sabiedrisko kārtību saistīts jautājums, kuru Tiesai, ja tajā tiek iesniegta apelācijas sūdzība, ir jāpārbauda pēc savas iniciatīvas ( 23 ). Tam pašam ir jāattiecas arī uz jautājumu par lietas atrisināšanos tiesvedības laikā Vispārējā tiesā. Turklāt Tiesa šajā gadījumā var balstīties uz HX neesošo interesi celt prasību par 2015. gada lēmumu, jo tā lietas dalībniekus par šo jautājumu, kas pirmās tiesvedības instancē netika analizēts, uzklausīja apelācijas tiesvedībā ( 24 ).
49.
Kā Tiesa ir nospriedusi pastāvīgajā judikatūrā, gan prasītāja interesei celt prasību, gan prasības priekšmetam ir jābūt ne tikai prasības celšanas brīdī, bet arī jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, jo pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz. Minētā priekšnoteikums ir tāds, ka prasības rezultātā lietas dalībniekam, kas cēlis šo prasību, ir jāvar panākt labvēlīgu iznākumu ( 25 ).
50.
Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka 2015. gada lēmums, kura atcelšanu HX vēlas panākt ar savu prasības grozīšanas lūgumu, vēl pirms pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas 2016. gada 2. jūnijā zaudēja spēku. Tas tāpēc, ka, pirmkārt, šī lēmuma, kura priekšmets bija 2013. gada lēmuma pagarināšana par vēl vienu gadu, spēkā esamība tik un tā bija ierobežota līdz 2016. gada 1. jūnijam ( 26 ). Otrkārt, 2013. gada lēmums ar 2016. gada lēmumu, jau sākot ar 2016. gada 29. maiju, no jauna tika pagarināts par vēl vienu gadu, kas nozīmē, ka 2015. gada lēmuma sekas izbeidzās vēl pirms tā darbības beigām ( 27 ).
51.
Tiesa jau dažādos apstākļos gan ir atzinusi, ka prasītāja interese celt prasību obligāti neizzūd tādēļ, ka viņa apstrīdētais tiesību akts tiesvedības laikā ir pārstājis radīt sekas ( 28 ).
52.
Minētā iemesls it īpaši ir tāds, ka Savienības iestādes tiesību akta atcelšana ar vēlāku tiesību aktu vai arī tiesību akta spēkā esamības perioda beigšanās nenozīmē šāda tiesību akta prettiesiskuma atzīšanu un tiek radītas tikai ex nunc sekas. Turpretim ar spriedumu, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, atceltais tiesību akts ar atpakaļejošu spēku tiek izņemts no tiesību sistēmas un uzskatīts par tādu, kas nekad nav eksistējis.
53.
Minētais it īpaši attiecas uz tiesību aktiem, kuru priekšmets ir ierobežojošu pasākumu piemērošana personām, īstenojot Savienības kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Šajā ziņā Tiesa ir konstatējusi, ka personai, kurai, pamatojoties uz tās iekļaušanu sarakstā, ir tikuši piemēroti šādi pasākumi, attiecīgā gadījumā var arī vēl būt interese konstatēt tiesību akta, ar kuru tā tika iekļauta sarakstā, prettiesiskumu pēc tam, kad šis tiesību akts ir zaudējis savu spēku. Tas tādēļ, ka, šādi secinot, var tikt atzīts, ka šo personu nekad nav bijis jāiekļauj šajā sarakstā vai ka tā nebija tajā jāiekļauj saskaņā ar Savienības iestāžu piemēroto procedūru. Tādējādi gan nevar atlīdzināt materiālo kaitējumu vai profesionālās un ģimenes dzīves aizskārumu, tomēr persona var tikt attaisnota vai tai var tikt piešķirts noteikta veida atlīdzinājums par morālo kaitējumu, kas tai nodarīts šī prettiesiskuma dēļ ( 29 ).
54.
Šajā gadījumā HX attiecīgi norāda, ka vienkāršas 2015. gada lēmuma spēkā esamības termiņa beigas nevarot padarīt par nebijušām sekas, kuras šis tiesību akts ir radījis tā spēkā esamības laikā. Tas tādēļ, ka ne tikai viņa iekļaušana ar 2014. gada īstenošanas lēmumu to personu sarakstā, kurām ar 2013. gada lēmumu tika piemēroti ierobežojoši pasākumi, bet arī tā neizslēgšana no šī saraksta ar 2015. gada lēmumu esot aizskārusi viņa tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi un sabojājusi labo reputāciju, un esot radījusi sabiedrībā neuzticību pret viņu. Viņš esot ticis “apzīmogots” kā persona, kas kaitējot miermīlīgajiem Sīrijas civiliedzīvotājiem. Tāpēc 2015. gada lēmuma atcelšana varot atjaunot viņa un viņa ģimenes labo reputāciju un tādējādi tikt uzskatīta par viņam nodarītā morālā kaitējuma sava veida atlīdzinājumu.
55.
Šie argumenti gan ir pamatoti saistībā ar 2014. gada īstenošanas lēmumu, ar kuru HX tika iekļauts 2013. gada lēmuma I pielikuma sarakstā un kurā bija iekļauts attiecīgs pamatojums. Tāpēc Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto 2016. gada 2. jūnija spriedumu pamatoti vēl izlēma par 2014. gada īstenošanas lēmuma tiesiskumu, lai gan šis lēmums attiecībā uz HX pa to laiku bija aizstāts ar 2016. gada lēmumu, kurā bija ietverts jauns pamatojums ( 30 ).
56.
Taču HX argumentācija nepalīdz izdarīt secinājumus attiecībā uz tā intereses saglabāšanos celt prasību par 2015. gada lēmuma atcelšanu pēc tā spēkā esamības termiņa beigām. Tas tādēļ, ka 2015. gada lēmumā attiecībā uz HX bija noteikts tikai tas, ka 2013. gada lēmuma – tā ar 2014. gada īstenošanas lēmumu grozītajā redakcijā – spēkā esamības termiņš tiek pagarināts līdz 2016. gada 1. jūnijam. Tāpēc 2015. gada lēmuma atcelšana pēc tā spēkā esamības termiņa beigām nebūtu varējusi HX dot nekādu priekšrocību, kas būtu bijusi lielāka par to, ko viņš jau varēja gūt ar 2014. gada īstenošanas lēmuma atcelšanu.
57.
Proti, atceļot attiecīgo īstenošanas lēmumu, Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka elementi, uz kuriem Padome norādīja saistībā ar HX, nevarēja pamatot apgalvojumu, ka viņš ir Sīrijas režīma atbalstītājs un labuma guvējs. Šī atziņa attiecas arī uz 2015. gada lēmuma spēkā esamības periodu, jo ar to netika papildināta argumentācija par HX iekļaušanu sarakstā. Tāpēc, atceļot 2014. gada īstenošanas lēmumu,HX tiek attaisnots gan attiecībā uz 2013. gada lēmuma – tā ar 2014. gada īstenošanas lēmuma grozītajā redakcijā – sākotnējās spēkā esamības periodu, gan attiecībā uz 2013. gada lēmuma spēkā esamības periodu, kas tika pagarināts ar 2015. gada lēmumu. Tādējādi tiek atlīdzināts nemateriālais kaitējums, kas HX tika nodarīts ar attiecīgajiem tiesību aktiem.
58.
Nevar konstatēt, kādu citu priekšrocību 2015. gada lēmuma atcelšana HX pēc attiecīgā lēmuma spēkā esamības termiņa beigām vēl varēja radīt, un HX šajā ziņā arī nesniedz papildu norādes.
59.
Tāpēc HX interese celt prasību par 2015. gada lēmuma atcelšanu ir zudusi, un līdz ar to tā prasības grozīšanas lūgums ir izskatīts vēl tiesvedības laikā Vispārējā tiesā.
VI. Tiesāšanās izdevumi
60.
Tiesas Reglamenta 138. panta 3. punktā, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz 184. panta 1. punktu, ir paredzēts, ka, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.
61.
Vispirms saistībā ar tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē ir jāapsver, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ tikai tiktāl, ciktāl ar to kā nepieņemams tika noraidīts prasības grozīšanas lūgums saistībā ar tās attiecināšanu arī uz 2015. gada lēmumu. Tāpēc pirmās instances spriedums paliek spēkā tiktāl, ciktāl ar to tika atcelts 2014. gada īstenošanas lēmums.
62.
Turklāt, lai gan šajā gadījumā HX lūgums atcelt 2015. gada lēmumu netika apmierināts, ir pamatota viņa šajā ziņā izvirzītā argumentācija tiktāl, ciktāl viņš norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, norādot uz iemesliem, kādēļ tika noraidīts viņa prasības grozīšanas lūgums. Turpretim Padomes argumentācija šajā ziņā nav pamatota.
63.
Tāpēc nav iemesla atcelt Vispārējās tiesas lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, saskaņā ar kuru Padomei ir jāpiespriež atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē.
64.
Saistībā ar tiesāšanas izdevumiem apelācijas tiesvedībā, no vienas puses, ir jāapsver, ka HX otrais apelācijas sūdzības pamats ir pamatots, taču, no otras puses, viņš ar šo apelācijas sūdzību turpina uzturēt spēkā savu lūgumu par 2015. gada lēmuma atcelšanu, lai gan viņa interese celt prasību par šādu tiesību akta atcelšanu jau tiesvedības laikā Vispārējā tiesā bija zudusi. Turklāt HX jau pirms šīs apelācijas sūdzības iesniegšanas 2016. gada 1. augustā ar 2016. gada 27. jūlija procesuālo rakstu cēla prasību par 2016. gada lēmumu ( 31 ), ar kuru tiek aizstāts 2015. gada lēmums un ar kuru 2014. gada īstenošanas lēmuma pamatojums tika papildināts ar jauniem elementiem ( 32 ).
65.
Taču ir arī jāapsver, ka Padomes argumentācija apelācijas tiesvedībā nav pamatota. Turklāt Padome tādējādi, ka tā acīmredzami papildus nepārbaudīja, vai 2015. gada lēmums HX tika vispār faktiski paziņots, lai gan ierakstītās vēstules saņemšanas apstiprinājumu bija parakstījis nevis tā advokāts, bet gan trešā persona ( 33 ), iespējams, ir kavējusi HX iesniegt prasības prasījumu grozīšanas lūgumu vēl krietnu laiku pirms tiesas sēdes.
66.
Tāpēc šajā gadījumā šķiet pamatoti saistībā ar tiesāšanās izdevumiem apelācijas tiesvedībā nospriest, ka HX sedz vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem un Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus un divas trešdaļas no HX tiesāšanās izdevumiem.
VII. Secinājumi
67.
Pamatojoties uz iepriekšminēto, es iesaku Tiesai lemt šādi:
1)
atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 2. jūnija spriedumu HX/Padome (T‑723/14, EU:T:2016:332), ciktāl tajā kā nepieņemams tiek noraidīts HX prasības pieteikuma grozīšanas lūgums;
2)
prasības pirmajā instancē grozīšanas lūgums daļā par prasību atcelt Padomes 2015. gada 28. maija Lēmumu (KĀDP) 2015/837, ar ko groza Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju, ir izskatīts;
3)
HX sedz vienu trešdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem apelācijas tiesvedībā;
4)
Eiropas Savienības Padome sedz divas trešdaļas no HX tiesāšanās izdevumiem apelācijas tiesvedībā, kā arī savus tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā.
( 1 ) Oriģinālvaloda – vācu.
( 2 ) OV 2015, L 105, 1. lpp.
( 3 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 67.–85. punkts, it īpaši 72. punkts).
( 4 ) Ar Vispārējas tiesas Reglamenta grozījumu, kas stājās spēkā 2016. gada 1. septembrī (OV 2016, L 217, 73. lpp.), 1. panta 7. punktu 86. panta 3.–6. punkts tika pārnumurēti par 4.–7. punktu un tika iekļauts jauns 3. punkts, kas ir piemērojams atbilstoši LESD 270. pantam ierosinātajām lietām starp Savienību un tās darbiniekiem. Šie grozījumi šajā tiesvedībā nav piemērojami.
( 5 ) OV 2011, L 121, 11. lpp.
( 6 ) OV 2011, L 121, 1. lpp.
( 7 ) OV 2012, L 16, 1. lpp.
( 8 ) OV 2011, L 319, 56. lpp.
( 9 ) OV 2012, L 330, 21. lpp.
( 10 ) OV 2013, L 147, 14. lpp.
( 11 ) OV 2014, L 160, 37. lpp.
( 12 ) OV 2014, L 217, 49. lpp.
( 13 ) OV 2014, L 217, 10. lpp.
( 14 ) OV 2015, L 132, 82. lpp.
( 15 ) OV 2016, L 141, 125. lpp.
( 16 ) Skat. HX prasības pieteikumu Vispārējā tiesā izskatāmajā lietā T‑408/16, HX/Padome, iesniegts 2016. gada 27. jūlijā; šajā pieteikumā HX it īpaši lūdz atcelt 2016. gada lēmumu.
( 17 ) OV 2017, L 139, 62. lpp.
( 18 ) Vispārējās tiesas spriedums, 2016. gada 2. jūnijs, HX/Padome (T‑723/14, EU:T:2016:332).
( 19 ) Skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2010. gada 9. septembris, Al‑Aqsa/Padome (T‑348/07, EU:T:2010:373, 34. punkts); šis spriedums apelācijas tiesvedībā tika atcelts, taču šajā gadījumā minētais secinājums netika apšaubīts.
( 20 ) Skat. iepriekš 24. un 25. punktu.
( 21 ) Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1969. gada 12. novembris, Stauder (29/69, EU:C:1969:57, 3. punkts); 1997. gada 17. jūlijs, Ferriere Nord/Komisija (C‑219/95 P, EU:C:1997:375, 15. punkts), un 2015. gada 15. oktobris, Grupo Itevelesa u.c. (C‑168/14, EU:C:2015:685, 42. punkts).
( 22 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2016. gada 23. novembris, Bayer CropScience un Stichting De Bijenstichting (C‑442/14, EU:C:2016:890, 84. punkts).
( 23 ) Skat. rīkojumu, 2012. gada 15. februāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija (C‑208/11 P, EU:C:2012:76, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 24 ) Skat. iepriekš 22. punktu.
( 25 ) Skat. spriedumus, 1995. gada 19. oktobris, Rendo u.c./Komisija (C‑19/93 P, EU:C:1995:339, 13. punkts); 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija (C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 42. punkts), un 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 61. punkts).
( 26 ) Skat. iepriekš 12. punktu.
( 27 ) Skat. iepriekš 13. punktu.
( 28 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 62. un turpmākie punkti, kā arī tajos minētā judikatūra).
( 29 ) Turpat (68. un turpmākie punkti).
( 30 ) Skat. iepriekš 13. punktu.
( 31 ) Skat. iepriekš 16. zemsvītras piezīmi.
( 32 ) Skat. iepriekš 12., 13. un 50. punktu.
( 33 ) Skat. iepriekš 24. punktu.