ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 30. maijā ( 1 )
Lieta C‑430/16 P
Bank Mellat
pret
Eiropas Savienības Padomi
Apelācija – Ierobežojošu pasākumu pret Irānas Islāma Republiku pastiprināšana – Nozaru pasākumi – Pieņemamība – Kopīgā visaptverošā rīcības plāna spēkā stāšanās tiesvedības laikā Eiropas Savienības Vispārējā tiesā – Ietekme uz interesi iesniegt apelācijas sūdzību – Ietekme uz intereses celt prasību Vispārējā tiesā saglabāšanos – Tiesvedības izbeigšana – LESD 275. pants – Vispārējās tiesas kompetence kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā – Jēdziens “ierobežojoši pasākumi pret fiziskām vai juridiskām personām” – LESD 263. panta ceturtā daļa – Jēdziens “īstenošanas pasākumi” – LESD 215. pants – “Nepieciešamības” jēdziens – Samērīguma princips – Savienības tiesību vispārējie principi
Satura rādītājs
I. Tiesvedības priekšvēsture
II. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
III. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
IV. Juridiskā analīze
A. Galvenokārt – par apelācijas sūdzības pieņemamību
1. Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
2. Analīze
a) Par rīcības plāna iedarbību
b) Par “Bank Mellat” intereses celt prasību in concreto vērtējumu
B. Pakārtoti – par Bank Mellat intereses celt prasību saglabāšanos tiesvedības laikā Vispārējā tiesā
C. Vēl pakārtotāk
1. Par apelācijas sūdzības ceturto un piekto pamatu, kuri ir saistīti ar kļūdām tiesību piemērošanā, izvērtējot LESD 263. panta ceturtās daļas nosacījumus un izvērtējot Vispārējās tiesas kompetenci
a) Par ceturto pamatu, kas ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, izvērtējot LESD 263. panta ceturtās daļas nosacījumus
1) Pārsūdzētais spriedums
2) Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
3) Analīze
b) Par piekto pamatu, kas ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, izvērtējot Vispārējās tiesas kompetenci
1) Pārsūdzētais spriedums
2) Lietas dalībnieku argumenti un analīze
2. Par apelācijas sūdzības pamatiem pēc būtības
a) Par pirmo pamatu, kas ir saistīts ar kļūdu, interpretējot un piemērojot nepieciešamības prasību LESD 215. panta 1. punkta izpratnē
b) Par otro pamatu, kas ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot samērīguma principu
c) Par trešo pamatu, kas ir saistīts ar Vispārējās tiesas kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka strīdīgā kārtība atbilda vispārējiem tiesību principiem
V. Par tiesāšanās izdevumiem
VI. Secinājumi
1.
Ar šo apelācijas sūdzību Bank Mellat lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 2. jūnija spriedumu Bank Mellat/Padome ( 2 ) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību atcelt tiesību aktu, kas celta par Padomes Regulas (ES) Nr. 1263/2012 (2012. gada 21. decembris), ar ko groza Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu ( 3 ), 1. panta 15. punktu, kā arī tās prasību atzīt par nepiemērojamu Padomes Lēmuma 2012/635/KĀDP (2012. gada 15. oktobris), ar kuru ir grozīts Lēmums 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu ( 4 ), 1. panta 6. punktu.
I. Tiesvedības priekšvēsture
2.
No pārsūdzētā sprieduma 1. un nākamajiem punktiem izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja Bank Mellat ir Irānā reģistrēta komercbanka. Saistībā ar individuāliem ierobežojošiem pasākumiem, kas noteikti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbības un kodolieroču nesēju sistēmu izstrādi (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”), 2010. gada 26. jūlijā apelācijas sūdzības iesniedzējas nosaukums pirmo reizi tika iekļauts to vienību sarakstā, kuras veicina Irānas kodolieroču izplatīšanu ( 5 ). Pēc secīgi ieviestiem tiesību aktu grozījumiem apelācijas sūdzības iesniedzējas nosaukums no jauna tika iekļauts 2010. un 2012. gada tiesību aktos ( 6 ).
3.
Ņemot vērā Irānas Islāma Republikas nevēlēšanos nopietni iesaistīties sarunās ( 7 ), Eiropas Savienības Padome uzskatīja par nepieciešamu noteikt papildu ierobežojošus pasākumus, pieņemot Lēmumu 2012/635. Ar minētā lēmuma 1. panta 6. punktu tika veikts grozījums Lēmuma 2010/413 10. pantā. Regula Nr. 1263/2012 arī tika pieņemta šajā kontekstā, un ar to ir grozīta Regula Nr. 267/2012. Konkrēti, ar Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktu ir grozīts Regulas Nr. 267/2012 30. pants, un ar to šai pēdējai minētajai ir pievienoti 30.a un 30.b pants ( 8 ). Strīdīgo kārtību var aprakstīt šādi.
4.
Būtībā grozītās Regulas Nr. 267/2012 30. pantā ir paredzēti ierobežojumi finanšu darījumiem starp finanšu iestādēm un kredītiestādēm, un valūtas maiņas punktiem, kas ir reģistrēti Irānā, kā arī to filiālēm vai meitasuzņēmumiem un finanšu iestādēm, un kredītiestādēm, un valūtas maiņas punktiem, kas ir tādu personu, vienību vai struktūru kontrolē, kuru domicils ir Irānā, no vienas puses, un Eiropas Savienībā reģistrētām finanšu iestādēm, no otras puses.
5.
Saskaņā ar grozītās Regulas Nr. 267/2012 30. panta 2. punktu var veikt tikai humānos pārvedumus, personīgos naudas pārvedumus, pārvedumus saistībā ar konkrētiem tirdzniecības līgumiem, ja vien attiecīgais pārvedums nav aizliegts ar minēto regulu, pārvedumus attiecībā uz diplomātiskām vai konsulārām pārstāvniecībām vai starptautiskām organizācijām, pārvedumus attiecībā uz maksājumiem, lai segtu prasījumus pret Irānas [valsts] iestādēm, vienībām vai personām un līdzīga veida pārvedumiem, kā arī pārvedumus, kas nepieciešami, lai izpildītu pienākumus, kuri izriet no cita veida līgumiem.
6.
No grozītās Regulas Nr. 267/2012 30. panta 3.–5. punkta izriet, ka šā panta 2. punktā minētajiem darījumiem paredzētajiem līdzekļu pārvedumiem atkarībā no gadījuma un pārveduma mērķa, kā arī sākot no dažādiem sliekšņiem, piemēro iepriekšējas paziņošanas pienākumu un pienākumu saņemt iepriekšēju atļauju no kompetentās valsts iestādes.
7.
Grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.a pantā tostarp ir paredzēti atsevišķi ierobežojumi līdzekļu pārvedumiem starp Irānas personām, vienībām un struktūrām, no vienas puses, un Savienības pilsoņiem, kuri nav minēti šīs pašas regulas 30. pantā, no otras puses.
8.
Saskaņā ar grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.b panta 1. punktu šīs pašas regulas 30. un 30.a pantā paredzētie ierobežojumi nav piemērojami, tiklīdz ir izdota atļauja saskaņā ar minētās regulas 24.–28.a pantu.
9.
Grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.b panta 3. punktā ir paredzēts, ka šīs pašas regulas 30. panta 3. punkta b) un c) apakšpunkta un 30.a panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas vajadzībām dalībvalstu kompetentās iestādes saskaņā ar tādiem nosacījumiem, kādus tās atzīst par piemērotiem, piešķir atļauju, izņemot gadījumus, kad tām ir pietiekams pamats konstatēt, ka līdzekļu pārvedums, kuram tiek lūgta atļauja, varētu pārkāpt kādu no minētajā regulā noteiktajiem aizliegumiem vai pienākumiem.
II. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
10.
Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 15. martā, prasītāja cēla prasību, kuras mērķis bija panākt Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punkta atcelšanu un Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punkta nepiemērojamības atzīšanu attiecībā uz to.
11.
Pirms pamatu izvērtēšanas pēc būtības Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes pārbaudīja savu kompetenci lemt par prasību atzīt par nepiemērojamu Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punktu, par kuru prasītāja bija precizējusi, ka tā ir interpretējama kā iebilde par prettiesiskumu LESD 277. panta izpratnē. Vispārējā tiesa secināja, ka tai nav kompetences šajā jautājumā ( 9 ). Turpretī tā atzina savu kompetenci lemt par prasījumiem saistībā ar Regulu Nr. 1263/2012 ( 10 ).
12.
Saistībā ar tiem turpinājumā Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai LESD 263. pantā noteiktie nosacījumi šajā lietā tiešām bija ievēroti ( 11 ). Vispārējā tiesa nosprieda, ka no visām tiesību normām, kas ar Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktu ir grozītas vai ieviestas Regulā Nr. 267/2012, tikai grozītās Regulas Nr. 267/2012 30. panta 1. punkts, 30. panta 3. punkta a)–c) apakšpunkts un 30. panta 5. punkts bija ietverti reglamentējošā aktā, kas tieši skar prasītāju un kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem. Vispārējā tiesa prasību pārējā daļā noraidīja kā nepieņemamu.
13.
Visbeidzot, Vispārējā tiesa pārbaudīja prasītājas intereses celt prasību esamību prasības celšanas brīdī ( 12 ). Lai gan uz prasītāju attiecās arī individuāli ierobežojoši pasākumi, saistībā ar kuriem, pēc Padomes domām, Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punkts neradīja papildu tiesiskās sekas, Vispārējā tiesa nosprieda, ka pēc minēto individuālo ierobežojošo pasākumu atcelšanas, kas sekoja tam, ka Tiesa noraidīja apelācijas sūdzību lietā Padome/Bank Mellat ( 13 ), prasītāja bija pakļauta Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punkta radītajām sekām, un konstatēja, ka tai ir interese celt prasību, lai apstrīdētu tā tiesiskumu Vispārējā tiesā iepriekš aprakstītajās robežās.
14.
Izvērtējot prasītājas prasību pēc būtības, Vispārējā tiesa sprieda par četriem izvirzītajiem pamatiem. Pirmais pamats bija par to, ka strīdīgajai kārtībai nav juridiskā pamata, ievērojot LESD 215. pantu, jo tai nav nekādas loģiskas saistības ar kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķi, kāds iespējami ir izvirzīts. Otrais pamats bija par to, ka strīdīgajai kārtībai nav juridiskā pamata, ievērojot LESD 215. pantu, jo tā ir nesamērīga attiecībā pret KĀDP mērķi, kāds ir izvirzīts. Ar trešo pamatu tika apgalvots, ka strīdīgā kārtība ir pretrunā Savienības tiesību vispārējiem principiem, kā arī LESD 215. panta 3. punktam, it īpaši samērīguma principam, tiesiskās noteiktības principam, patvaļīgas rīcības aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principam, pienākumam norādīt pamatojumu, kā arī prasībai, ka katrai sankcijai ir jāietver nepieciešamās juridiskās garantijas. Ar ceturto pamatu tika apgalvots prasītājas tiesību uz īpašumu, tiesību veikt komercdarbību, tiesību uz kapitāla brīvu apriti, kā arī samērīguma principa pārkāpums.
15.
Tā kā neviens no prasības pamatiem, kas attiecās uz lietas būtību, nebija atbalstāms, Vispārējā tiesa prasību noraidīja.
III. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
16.
2016. gada 2. augustāBank Mellat iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Savos prasījumos tā lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu; atcelt Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktu pilnībā vai tiktāl, ciktāl tas ir piemērojams tai; atzīt, ka Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punkts tai nav piemērojams; piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelāciju un tiesvedību Vispārējā tiesā.
17.
Savā atbildes rakstā Padome lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Bank Mellat atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Šādu prasījumu ir izvirzījusi arī Eiropas Komisija un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste ( 14 ), personas, kas iestājušās lietā Padomes prasījumu atbalstam tiesvedībā Vispārējā tiesā.
18.
Apelācijas sūdzības iesniedzējas, Padomes, Apvienotās Karalistes un Komisijas mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika Tiesā 2018. gada 10. janvārī.
IV. Juridiskā analīze
19.
Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza piecus pamatus. Pirmais pamats ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot nepieciešamības prasību LESD 215. panta izpratnē. Otrais pamats attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa esot kļūdaini konstatējusi, ka strīdīgā kārtība ir samērīga. Trešais pamats ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka strīdīgā kārtība atbilst Savienības tiesību vispārējiem principiem. Ceturtais pamats attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot LESD 263. panta ceturto daļu, jo Vispārējā tiesa vispusīgi neesot pārbaudījusi, vai Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punkts atbilst minētā 263. panta prasībām, bet ir veikusi katra no strīdīgās kārtības elementiem, kura ar tiem tika īstenota, individuālu pārbaudi. Piektais pamats ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, izvērtējot savu kompetenci, jo Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka tās kompetencē nav lemt par iebildumiem, kuri formulēti par Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punktu.
20.
Savukārt Padome apgalvo, ka Bank Mellat nav intereses apelācijas sūdzības risinājumā, jo strīdīgā kārtība kopš 2016. gada 16. janvāra esot “atcelta”, un ka tādēļ apelācijas sūdzība esot jāatzīst par nepieņemamu.
A. Galvenokārt – par apelācijas sūdzības pieņemamību
1. Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
21.
Padome apstrīd apelācijas sūdzības pieņemamību un norāda uz to, ka Bank Mellat nav intereses lietas risinājumā apstrīdēto pasākumu “atcelšanas” jeb “atsaukšanas” dēļ, kuri kopš 2016. gada 16. janvāra apelācijas sūdzības iesniedzējai tādējādi vairs neesot “piemērojami” saskaņā ar kopīgo visaptverošo rīcības plānu (turpmāk tekstā – “rīcības plāns”) ( 15 ), kas noslēgts ar Irānas Islāma Republiku. Atgādinājusi spriedumu Abdulrahim/Padome un Komisija (turpmāk tekstā – “spriedums Abdulrahim”) ( 16 ) – par kuru tā tomēr šaubās, ka tas varētu būt piemērojams ierobežojošu pasākumu, kas nav individuāli, kontekstā –, Padome apgalvo, ka Bank Mellat nevarot gūt nekādu labumu no šīs apelācijas sūdzības, it īpaši, ievērojot strīdīgās kārtības vispārējo raksturu. Nekādas izmaiņas Padomes rīcībā neesot sagaidāmas. Attiecībā uz iespējamo prasību par Savienības ārpuslīgumisko atbildību, pat ja Tiesa atceltu Vispārējās tiesas spriedumu, pats fakts, ka tā ir konstatējusi vispārējās kārtības likumību, nepieļaujot, ka nosacījums par pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu būtu izpildīts. Turklāt Bank Mellat nevarot atsaukties ne uz kādu tās reputācijas aizskārumu tieši tādēļ, ka apstrīdētajai kārtībai ir bijis vispārējs raksturs, nav ticis pausts apgalvojums par apelācijas sūdzības iesniedzējas personisku piedalīšanos apkarotajā darbībā un Bank Mellat paralēli ir tikuši piemēroti stingrāki individuāli ierobežojošie pasākumi.
22.
Komisija būtībā pauž šaubas par Bank Mellat interesi iesniegt minēto apelācijas sūdzību un uzsver, ka individuālie ierobežojošie pasākumi, kuri tikuši piemēroti līdz Tiesas spriedumam lietā Padome/Bank Mellat ( 17 ), esot bijuši vēl stingrāki attiecībā uz to, no kā izriet, ka vispārējās kārtības atcelšana, par kuru ir runa šajā apelācijas sūdzībā, katrā ziņā neietekmēšot Bank Mellat. Turklāt tā pati esot atzinusi, ka apstrīdētā vispārējā kārtība reāli neietekmēja tās situāciju. Ar individuālo ierobežojošo pasākumu, kuri uz to tika attiecināti, galīgo atcelšanu, kā arī vispārējās kārtības atsaukšanu esot novērstas visas tiesiskās sekas, kas, iespējams, radītas Bank Mellat.
23.
Savukārt Bank Mellat identificē četrus atsevišķus labumus, kurus tā vēl varētu gūt, panākot vispārējās kārtības atcelšanu, lai gan tā esot atsaukta kopš 2016. gada 16. janvāra. Pamatojoties uz spriedumu Abdulrahim ( 18 ), tā norāda, pirmkārt, ka minētā atcelšana ļautu liegt Padomei no jauna īstenot vai pieņemt līdzīgus tiesību aktus nākotnē. Tas esot vēl jo būtiskāk, jo vispārējās kārtības atcelšanai esot bijis tikai pagaidu raksturs. Otrkārt, atcelšanas panākšana ļautu Bank Mellat saglabāt izredzes vēlāk iesniegt prasību par kompensējoša rakstura zaudējumu atlīdzību. Treškārt, ar vispārējās kārtības atcelšanu vai izbeigšanu netiekot atņemta Bank Mellat interese konstatēt prettiesiskumu, jo šīs atcelšanas vai šīs izbeigšanas sekas nesakrītot ar atcelšanas [ar spriedumu] sekām ( 19 ). Ceturtkārt, vispārējā kārtība ir radījusi negatīvas sekas apelācijas sūdzības iesniedzējas reputācijai tās saiknes dēļ, ko Padome ir noteikusi vispārējā kārtībā starp bankām un kodolieroču izplatīšanu ( 20 ), un ar minētās kārtības atcelšanu var tikt sniegts noteikta veida nekompensējoša rakstura atlīdzinājums sprieduma Abdulrahim izpratnē ( 21 ). Turklāt vispārējās kārtības esamība esot stipri ietekmējusi tā sprieduma vērtību, ar kuru ir apstiprināta individuālo ierobežojošo pasākumu atcelšana. Bank Mellat arī norāda, ka nevienā judikatūrā neesot apstiprināta Komisijas nostāja, ka interese apstrīdēt vispārējo kārtību izzustu tādēļ, ka paralēli pastāv tādu individuālu ierobežojošo pasākumu kārtība, kuri, iespējams, ir stingrāki.
2. Analīze
24.
Saskaņā ar judikatūru interese celt prasību nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un ka prasības rezultātā lietas dalībnieks, kurš to cēlis, var gūt labumu ( 22 ). No tā izriet, ka prasītājam, lai tā prasību varētu uzskatīt par pieņemamu, ir ne tikai jābūt īpašā situācijā saistībā ar aktu, kura tiesiskumu tas vēlas apstrīdēt, bet šī akta atcelšanai arī ir jārada pozitīva ietekme uz viņa tiesisko stāvokli. Interesi, kurai ir jābūt prasītājam, var raksturot no ekonomiskā viedokļa un arī no ieinteresētības vai tiesiskās aizsardzības viedokļa ( 23 ). Tieši šī vajadzība vai nepieciešamība pamato iespējamību vērsties Savienības tiesā. Ja prasītājs nevar gūt nekādu labumu no tā, ka viņa prasība, iespējams, tiks apmierināta, tad vēršanās tiesā nevar būt pamatota.
25.
Interesei celt prasību, kas ir jebkuras prasības galvenais un pirmais nosacījums ( 24 ), ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas stadijā, jo pretējā gadījumā prasība būtu nepieņemama ( 25 ), un ir nepieciešams, lai minētajā dienā šī interese būtu radusies un tā būtu pastāvoša ( 26 ). Turklāt tai ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz, kas nozīmē, ka prasības rezultātā lietas dalībniekam, kas cēlis šo prasību, ir jāspēj panākt labvēlīgu iznākumu ( 27 ). Tāpat tas ir saistībā ar apelācijas sūdzību ( 28 ).
26.
Lai izvērtētu Bank Mellat interesi iesniegt šo apelācijas sūdzību, pirmām kārtām ir jāizvērtē rīcības plāna reālā iedarbība uz apstrīdētajiem tiesību aktiem, tomēr ņemot vērā, ka katrā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka prasītāja interese celt prasību obligāti neizzūd tādēļ, ka viņa apstrīdētais tiesību akts tiesvedības laikā ir pārstājis radīt sekas ( 29 ).
27.
Debatēs starp lietas dalībniekiem uzmanība tika pievērsta jautājumam, vai Bank Mellat lietderīgi varēja atsaukties uz sprieduma Abdulrahim ( 30 ) principiem, jo, kā ir uzvērusi Padome, šis spriedums tika pasludināts, lai gan individuālie ierobežojošie pasākumi bija atcelti tiesvedības laikā Vispārējā tiesā. Izskatāmās apelācijas faktiskie apstākļi atšķiras no lietas, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums, divu iemeslu dēļ. Vispirms – strīdīgā kārtība ir vispārēja kārtība, nevis ierobežojošs pasākums, kas Bank Mellat skar individuāli, pamatojoties uz to, ka tā ir iekļauta to vienību sarakstos, kuru līdzekļi ir jāiesaldē. Turpinot jāatzīmē, ka spriedumā Abdulrahim ( 31 ) bija precizēti nosacījumi, ar kādiem prasītāja interese celt prasību var turpināt pastāvēt tiesvedības laikā Vispārējā tiesā, neskatoties uz apstrīdēto tiesību aktu atcelšanu, tomēr šajā lietā esot jālemj par Bank Mellat interesi apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī.
28.
Neuzskatu, ka interese celt prasību ir jāanalizē citādi atkarībā no tā, vai apstrīdētais tiesību akts ir individuāls ierobežojošs pasākums vai ar to tiek piemērota vispārīgāka ierobežojošo pasākumu kārtība, kā tas ir strīdīgās kārtības gadījumā. Manuprāt, nozīme ir tikai idejai, ka prasība apelācijas sūdzības iesniedzējai varētu sniegt labumu. Tāpat tieši šī ideja par labumu man liek domāt, ka intereses esamība apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī noteikti nav jāvērtē stingrāk salīdzinājumā ar situāciju, kurā minētā interese izzūd tiesvedības laikā Vispārējā tiesā. Citiem vārdiem, Tiesai nebūtu jāpiemēro vienkāršs konstatējums par tiesību akta atcelšanu pirms apelācijas sūdzības iesniegšanas, lai konstatētu intereses celt prasību neesamību, bet tai būtu jānoskaidro, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja vēl varētu gūt kādu labumu no savas prasības Tiesā, neskatoties uz to, kas dažkārt varētu līdzināties strīda priekšmeta konfiskācijai, kuru īsteno iestāde, kas ir apstrīdētā tiesību akta autore.
29.
Ņemot to vērā, tagad ir jānosaka, kāda ir 2016. gada rīcības plāna iedarbība uz strīdīgo kārtību, pirms tiek pārbaudīts, vai Bank Mellat vēl var gūt kādu labumu no šīs apelācijas sūdzības.
a) Par rīcības plāna iedarbību
30.
Bank Mellat situācija saistībā ar ierobežojošiem pasākumiem, kas uz to tika attiecināti, ir šāda: individuālie ierobežojošie pasākumi galīgi tika atcelti, jo Tiesa noraidīja apelācijas sūdzību, kuru iesniedza Padome un par kuru tika taisīts 2016. gada 18. februāra spriedums Padome/Bank Mellat ( 32 ), un katrā ziņā saskaņā ar rīcības plānu tie kopš 2016. gada 16. janvāra vairs neskar apelācijas sūdzības iesniedzēju. Attiecībā uz vispārējo kārtību, kuras tiesiskumu vēlas apstrīdēt apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā lietā, arī tā kopš 2016. gada 16. janvāra vairs nav piemērojama Bank Mellat. Tomēr 2016. gada 2. augustā apelācijas sūdzība tika iesniegta. Kā apgalvots iepriekš, es tomēr neuzskatu, ka analīzei par interesi celt prasību ir jābeidzas šajā argumentācijas stadijā.
31.
Rīcības plāns ir ļāvis panākt zināmu atslābumu attiecībās starp Irānas Islāma Republiku un starptautisko sabiedrību, kas Savienības līmenī ir izpaudies ar apņemšanos “atcelt visas [..] sankcijas” ( 33 ) un visus “ekonomiskos un finanšu ierobežojošos pasākumus” ( 34 ) un “[izbeigt] visu ar kodolmateriāliem saistītu ekonomisko un finansiālo sankciju īstenošanu” ( 35 ). Lēmuma 2015/1863 1. panta 17. punktā ir nolemts apturēt pasākumus, kas tajā uzskaitīti. Attiecībā uz Regulas 2015/1861 1. panta 15. punktu – tajā skaidri ir noteikts svītrot grozītās Regulas Nr. 267/2012 30., 30.a, 30.b, 31. un 33.–35. pantu. Citiem vārdiem, vispārējā kārtība, kuras atcelšanu Bank Mellat mēģināja panākt Vispārējā tiesā, tādējādi esot tikusi atcelta. Saskaņā ar Lēmuma 2016/37 1. pantu Lēmums 2015/1863 un līdz ar to ( 36 ) Regula 2015/1861 ir kļuvuši piemērojami 2016. gada 16. janvārī, proti, datumā, kad ir stājusies spēkā attiecīgo pasākumu apturēšana un atcelšana.
32.
Lai gan tiesību aktos, ar kuriem tiek īstenots rīcības plāns, ir izlemts atcelt vai izbeigt īstenot sankcijas un ekonomiskos un finanšu ierobežojošos pasākumus, šāda lēmuma pagaidu raksturs skaidri izriet no šiem pašiem tiesību aktiem, jo “apņemšanās atcelt visas ar kodolmateriāliem saistītās Savienības sankcijas saskaņā ar [rīcības plānu] neskar [..] Savienības sankciju atkārtotu ieviešanu gadījumā, kad Irāna būtiski neizpilda savas saistības saskaņā ar [rīcības plānu]” ( 37 ).
33.
Tomēr šādā kontekstā es neuzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas interese celt prasību ir jānošķir no jebkura cita prasītāja, kurš mēģina panākt tiesvedības laikā atcelta tiesību akta atcelšanu [ar spriedumu], intereses celt prasību. Strīdīgos pasākumus Padome tiešām varētu “atjaunot” attiecību ar Irānas Islāma Republiku pasliktināšanās gadījumā, tomēr saistībā ar šo atjaunošanu, manuprāt, būtu jāpieņem vismaz viens jauns tiesību akts, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja principā varētu apstrīdēt.
34.
Tādējādi, no vienas puses, tikai ar faktu, ka vispārējās kārtības atcelšanai ir tikai pagaidu raksturs, nepietiek, lai pamatotu Bank Mellat interesi iesniegt šo apelācijas sūdzību. No otras puses, tiesisko seku, kuras radītas ar strīdīgo kārtību, izbeigšana obligāti neliek izzust Bank Mellat interesei celt prasību ( 38 ).
b) Par “Bank Mellat” intereses celt prasību in concreto vērtējumu
35.
Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka prasītāja intereses celt prasību saglabāšanās ir jāizvērtē in concreto, ņemot vērā it īpaši apgalvotā pārkāpuma sekas un apgalvotā kaitējuma būtību ( 39 ). Tiesa ir identificējusi vairākus gadījumus, kuros prasītājs var saglabāt interesi lūgt atcelt tiesību aktu. Tādējādi minētais prasītājs var saglabāt šādu interesi, lai panāktu viņa iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu, lai apstrīdētā tiesību akta autors nākotnē izdarītu vajadzīgos grozījumus un tādējādi novērstu pārkāpuma, kas, iespējams, ir pieļauts apstrīdētajā tiesību aktā, atkārtošanās risku, vai arī tā var būt kā pamats iespējamai prasībai par atbildību ( 40 ).
36.
Tādēļ tagad ļoti konkrēti ir jānosaka, vai Bank Mellat vēl var atsaukties, kā tā to apgalvo, uz kādu no šiem labumiem, ko tās apelācijas sūdzībai vēl būtu jāspēj tai sniegt.
37.
Pirmkārt, pieņemot, ka rīcības plāna iedarbība uz strīdīgo kārtību ir pielīdzināma atcelšanas sekām, Tiesa vienmēr skaidri ir noteikusi, ka ar atcelšanu netiek atzīts šī tiesību akta prettiesiskums un tiek radītas ex nunc sekas, savukārt ar spriedumu, ar kuru tiesību akts tiek atcelts, minētais akts ar atpakaļejošu spēku tiek izņemts no tiesību sistēmas un līdz ar to tiek uzskatīts par nekad neeksistējušu ( 41 ). Šajā gadījumā Bank Mellat interese celt prasību saskaras ar to, ka strīdīgā kārtība neietekmēja tās situāciju tādēļ, ka minētā kārtība bija pārklājusies ar individuālajiem ierobežojošajiem pasākumiem, kuri pastāvēja iepriekš. No hronoloģiskā viedokļa Bank Mellat tika iekļauta sarakstos 2010. gada 26. jūlijā ( 42 ), un šī iekļaušana galīgi tika atcelta 2016. gada 18. februārī, pat ja tā vairs neradīja savas sekas kopš 2016. gada 16. janvāra.
38.
Savukārt tiesību akti, kuru prettiesiskumu pārsūdzētajā spriedumā mēģināja konstatēt Bank Mellat, aptver laikposmu no 2012. gada līdz 2016. gada 16. janvārim.
39.
Lai gan ar individuāliem ierobežojošiem pasākumiem tika veikta apelācijas sūdzības iesniedzējas līdzekļu iesaldēšana, vispārējā kārtība aprobežojās ar līdzekļu pārvedumu ierobežošanu starp Savienības un Irānas bankām un finanšu iestādēm, lielākoties piemērojot tām iepriekšējas paziņošanas vai iepriekšēju atļauju režīmu. Tomēr kā vienība, kurai ir noteikti individuāli ierobežojoši pasākumi, Bank Mellat katrā ziņā nevarēja pretendēt ne uz vienu pārvedumu, kas tiek organizēts saskaņā ar apstrīdētajos tiesību aktos aprakstītajiem nosacījumiem, jo atkāpes no ierobežojumiem, kuri ir paredzēti saskaņā ar individuālajiem pasākumiem, tika regulētas tiesību aktos, ar kuriem ir definēti un īstenoti minētie pasākumi. Tādējādi būtiskās negatīvās sekas, kas ir nodarītas Bank Mellat, ir tas, ka tai bija noteikti prettiesiski individuāli ierobežojoši pasākumi, nevis tas, ka tai tika piemērota vispārējā kārtība, kas saskaņā ar manu analīzi nav mainījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko situāciju tās pārklāšanās laika ziņā dēļ ar individuāliem ierobežojošiem pasākumiem. Turklāt šķiet, ka Bank Mellat to atzīst, kad tā piekrīt, ka tā “nebija spējīga izvirzīt pierādījumu par konkrētām finansiālā embargo sekām, jo [..] šim pasākumam faktiski nebija ne vismazākās iedarbības prettiesiskās iekļaušanas sarakstos dēļ” ( 43 ).
40.
Otrkārt, šajos īpašajos apstākļos ir arī grūti pamatot Bank Mellat intereses celt prasību saglabāšanos saistībā ar iespējamo attaisnošanu vai nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, ko varētu izraisīt vispārējās kārtības prettiesiskuma atzīšana ( 44 ), divu būtisku iemeslu dēļ.
41.
Pirmām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo Bank Mellat, ar minēto kārtību nav izteikts nopēlums bankai, jo minētās kārtības piemērošana nav sankcija, kas ir saistīta ar īpaši identificētu Bank Mellat personisko darbību vai ar aizdomām par piedalīšanos kodolieroču izplatīšanā. Es drīzāk sliecos uzskatīt, tāpat kā Padome un saskaņā ar to, ko ir lēmusi Vispārējā tiesa ( 45 ), ka strīdīgā kārtība ir ieviesta, lai novērstu līdzekļu izmantošanu, kuri tiek pārskaitīti ar tādu banku starpniecību kā apelācijas sūdzības iesniedzējas banka, kas var sekmēt kodolieroču izplatīšanu, arī minētajām bankām to nezinot. Tādējādi es neuzskatu, ka strīdīgā kārtība būtu varējusi per se izraisīt jebkādu Bank Mellat reputācijas aizskārumu, kas ir salīdzināms ar aizskārumu, par kuru bija runa lietā Abdulrahim ( 46 ) un par kuru bija pārliecība, ka tas attiecīgā gadījumā varētu tikt atlīdzināts.
42.
Otrām kārtām, katrā ziņā iepriekš izteiktais konstatējums, ka vispārējā kārtība neietekmēja apelācijas sūdzības iesniedzēju, liedz atzīt šādu kaitējumu, kas būtu skāris bankas reputāciju.
43.
Treškārt, tāpat tieši iepriekš minēto apsvērumu dēļ es neuzskatu, ka Tiesa varētu nospriest, ka Bank Mellat interese celt prasību pastāv tādēļ, ka konstatējums par vispārējās kārtības prettiesiskumu varētu pamatot iespējamo prasību par atbildību. Lai gan es nevaru piekrist Padomes argumentam, ka vienīgi ar to, ka pastāv pārsūdzētais spriedums, kurā Vispārējā tiesa noraidīja prasību, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja cēlusi par apstrīdētajiem tiesību aktiem, būtu pietiekami, lai konstatētu, ka nosacījums – kas ir vajadzīgs, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, – par pietiekami būtiska Savienības tiesību pārkāpuma esamību šeit katrā ziņā neesot izpildīts, tomēr ir jākonstatē, ka, nepastāvot tiesiskajām sekām, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai ir radītas ar apstrīdētajiem tiesību aktiem, izredzes, ka iespējamā prasība par atbildību tiktu apmierināta, nevar veidot “labumu”, ko var gūt banka, Tiesas judikatūras par interesi celt prasību izpratnē.
44.
Ceturtkārt, atliek pēdējais gadījums, proti, gadījums, kurā Bank Mellat intereses celt prasību saglabāšanās būtu jākonstatē, lai liktu Padomei veikt piemērotus grozījumus un tādējādi novērst prettiesiskuma, kas, iespējams, pieļauts apstrīdētajos tiesību aktos, atkārtošanās risku ( 47 ). Šis Tiesas noteiktais gadījums, manuprāt, ir formulēts pārāk plaši. Proti, ikvienam lietas dalībniekam objektīvi ir interese, lai prettiesiskums neatkārtotos, un šī neatkārtošanās veido ieguvumu, kas varētu pastāvēt jebkurā konfigurācijā. Tomēr ar tik plašu interpretāciju šajā gadījumā Tiesa beigās nepievērstu nekādu vērību saistībā ar tiesvedību strīda priekšmeta izzušanai. Tieši šī iemesla dēļ prasītājam būtu jāpieprasa, lai tas precīzi pierādītu norādītā prettiesiskuma atkārtošanās risku. Manuprāt, tas, ka Bank Mellat tiesības nav tikušas ietekmētas, īstenojot strīdīgo kārtību, liek izzust nosacījumam par atkārtošanās riska esamību. Ir taisnība, ka, ņemot vērā ierobežojošo pasākumu pret Irānas Islāma Republiku atcelšanas pagaidu raksturu, risks, ka šie pasākumi tiek no jauna pieņemti, pastāv, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja. Tomēr šo pasākumu atjaunošanas gadījumā konkrētās sekas Bank Mellat tādējādi tiktu radītas tikai pirmo reizi.
45.
Visu šo iemeslu dēļ es galvenokārt secinu, ka ir jākonstatē apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses iesniegt apelācijas sūdzību neesamība un šī apelācijas sūdzība ir jānoraida kā nepieņemama. Šajos apstākļos turpmākie apsvērumi tiks izklāstīti tikai pakārtoti un noteikti būs kodolīgāki.
B. Pakārtoti – par Bank Mellat intereses celt prasību saglabāšanos tiesvedības laikā Vispārējā tiesā
46.
Lai gan tikko esmu konstatējis Bank Mellat intereses iesniegt šo apelācijas sūdzību neesamību, jautājums par Bank Mellat intereses celt prasību saglabāšanos saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesā sākotnēji varētu rasties gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manai nostājai.
47.
Šajā ziņā atgādinu, ka ir pārsteidzoši – lai gan Vispārējās tiesas spriedums ir datēts ar 2016. gada 2. jūniju, tajā ir minēts Tiesas 2016. gada 18. februāra spriedums, ar kuru ir apstiprināta apelācijas sūdzības iesniedzējai piemēroto individuālo ierobežojošo pasākumu atcelšana ( 48 ), un tajā ir ietverti īpaši apsvērumi par apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses celt prasību esamību prasības iesniegšanas brīdī ( 49 ), Vispārējā tiesa absolūti nav minējusi rīcības plānu, kurš bija ieguvis likumīgu spēku no 2016. gada 16. janvāra.
48.
Šī plāna iedarbības neņemšana vērā, papildus apgalvojumam, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai strīdīgā kārtība likumīgi tika piemērota, sākot no 2016. gada 18. februāra ( 50 ), padara par kļūdainu Vispārējās tiesas argumentāciju par apelācijas sūdzības iesniedzējas interesi celt prasību; Vispārējai tiesai attiecīgā gadījumā pēc savas ierosmes bija jāpārbauda ne tikai šīs intereses esamība prasības celšanas brīdī, bet arī tās saglabāšanās visas tiesvedības laikā.
49.
Šajā ziņā, tikai atbildot uz jautājumu, kuru mutvārdu atbildes sniegšanai bija uzdevusi Tiesa, lietas dalībnieki galu galā ir pauduši nostāju par to, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā rīcības plāna iedarbību uz Bank Mellat interesi celt prasību saistībā ar tiesvedību Vispārējā tiesā. Būtībā, lai gan tie visi vienprātīgi uzskata, ka Vispārējā tiesa konkrēti nav ņēmusi vērā minēto iedarbību, vai tie šaubās par šādu ņemšanu vērā, vienīgi Bank Mellat ir apgalvojusi, ka, piemērojot principus, kurus Tiesa ir izstrādājusi spriedumā Abdulrahim ( 51 ), Vispārējai tiesai katrā ziņā esot bijis jākonstatē tās intereses celt prasību saglabāšanās to labumu dēļ, kurus tai vēl varēja sniegt tās prasība. Bank Mellat uzskata, ka individuālo ierobežojošo pasākumu ex tunc atcelšanas rezultātā tai bija piemērojama vispārējā kārtība kopš tās stāšanās spēkā.
50.
Tāda pati argumentācija kā tā, kas pausta saistībā ar Bank Mellat interesi apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī, man liek konstatēt šīs intereses izzušanu Vispārējā tiesā tiesvedības laikā, jo ar rīcības plāna un individuālās kārtības pārklāšanās laika ziņā ar vispārējo kārtību kombinēto iedarbību tas, ka strīdīgā kārtība neietekmēja apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko situāciju, neļauj paredzēt nekādu labumu, ko Bank Mellat būtu varējusi gūt no savas prasības Vispārējā tiesā.
51.
Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 77. punktā ir pieļauta jauna kļūda tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa kļūdaini ir secinājusi, ka “faktam, ka šajā lietā konstatētu prasītājas intereses celt prasību neesamību attiecībā uz apstrīdētās regulas 1. panta 15. punktu, būtu tādas sekas, ka tiktu pārkāptas tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo pēc pret to noteikto individuālo ierobežojošo pasākumu galīgās spēka zaudēšanas attiecīgajā gadījumā, tai tiktu piemērota strīdīgās kārtības iedarbība, tomēr tās prasība atcelt apstrīdētās regulas 1. panta 15. punktu nebūtu pieņemama prasības termiņa beigšanās dēļ”. Pretēji tam, ko apgalvo Vispārējā tiesa, šī panta atcelšana nevarēja radīt tiesiskās sekas Bank Mellat ( 52 ).
52.
Tādējādi, pieņemot, ka Tiesa atzīs apelācijas sūdzību par pieņemamu, tai būtu jāatceļ pārsūdzētais spriedums būtiskas kļūdas tiesību piemērošanā dēļ, kas tajā ir pieļauta attiecībā uz Bank Mellat intereses celt prasību vērtējumu pēc rīcības plāna stāšanās spēkā, un tai pašai būtu jāizbeidz tiesvedība par apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši judikatūrai, kas ir atgādināta šo secinājumu 24. punktā.
C. Vēl pakārtotāk
1. Par apelācijas sūdzības ceturto un piekto pamatu, kuri ir saistīti ar kļūdām tiesību piemērošanā, izvērtējot LESD 263. panta ceturtās daļas nosacījumus un izvērtējot Vispārējās tiesas kompetenci
a) Par ceturto pamatu, kas ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, izvērtējot LESD 263. panta ceturtās daļas nosacījumus
1) Pārsūdzētais spriedums
53.
Pārsūdzētā sprieduma 44. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi, vai Bank Mellat ir izpildījusi nosacījumus, kuri noteikti LESD 263. panta ceturtajā daļā, lai tās prasība tiktu atzīta par pieņemamu. Vispirms kvalificējusi Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktu par reglamentējošu aktu ( 53 ), Vispārējā tiesa atgādināja LESD 263. panta ceturtās daļas prasības, kuras ir precizētas judikatūrā. Šajā ziņā tā atgādināja, ka prasība par šādu tiesību aktu būtu pieņemama ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka tas tieši skar Bank Mellat, neatstājot nekādu rīcības brīvību šī akta adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu ( 54 ). Turklāt saistībā ar reglamentējošu aktu, kas tieši ietekmē fiziskas vai juridiskas personas tiesisko stāvokli, nedrīkst pastāvēt vajadzība veikt īstenošanas pasākumus, lai to varētu apstrīdēt Savienības tiesā ( 55 ).
54.
Atgādinājusi analīzes, kas tai būšot jāveic, noteikumus, Vispārējā tiesa veica Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktā ietverto tiesību normu atsevišķu pārbaudi. Tā vispirms nosprieda, ka Bank Mellat kā Irānā reģistrētu finanšu iestādi tieši neskar grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.a pants un ka tās prasība, ciktāl tā attiecās uz šo tiesību normu, ir jāatzīst par nepieņemamu ( 56 ). Turpinājumā tā uzskatīja, ka ar grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.b panta 3. punkta pirmo daļu valsts iestādēm, kurām ir iesniegts lūgums veikt pārvedumu, ir piešķirta novērtējuma brīvība, lai noteiktu, vai paredzētais pārvedums rada citu attiecīgās regulas tiesību normu pārkāpuma risku, no kā izriet, ka Bank Mellat nevarēja apgalvot, ka šī 30.b panta 3. punkta pirmā daļa, kas turklāt ir saistīta ar īstenošanas pasākumiem, to skar tieši. Tādēļ Bank Mellat prasība tika atzīta par nepieņemamu, ciktāl tā attiecās uz grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.b panta 3. punkta pirmo daļu ( 57 ).
55.
Turpinājumā Vispārējā tiesa nosprieda, ka Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punkts Bank Mellat skar tieši trijos citos aspektos un tas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem: grozītās Regulas Nr. 267/2012 30. panta 1. punkts (kurā ir paredzēts pārvedumu aizliegums bez atļaušanas iespējas), 30. panta 3. punkta a) apakšpunkts kopā ar 30. panta 5. punktu (kuros attiecībā uz noteiktiem pārvedumiem ir paredzēts iepriekšējas paziņošanas pienākums, kurš nav pakļauts valsts iestāžu vērtējumam) un 30. panta 3. punkta b) un c) apakšpunkts kopā ar 30. panta 5. punktu (kuros ir paredzēts pienākums, kas nav pakļauts valsts iestāžu vērtējumam un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, uzsākt atļaujas procedūru attiecībā uz pārvedumiem, kuri pārsniedz noteiktu slieksni) ( 58 ).
56.
Tādējādi Vispārējā tiesa atzina Bank Mellat prasību par pieņemamu, ciktāl tā bija vērsta pret trim tiesību normām, kuras minētas iepriekšējā punktā ( 59 ).
2) Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
57.
Būtībā Bank Mellat pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pareizi izvērtējusi nosacījumu par tiešu skārumu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē attiecībā uz grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.a pantu. Tā apgalvo, ka nebija iespējams, ka Vispārējā tiesa izolēti aplūko šo tiesību normu saistībā ar minēto nosacījumu, jo tieši strīdīgā kārtība kopumā to ir skārusi tieši. Ņemot vērā minētās regulas 30.a panta kopā ar 30. pantu pārbaudi, Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē, ka 30.a pants papildināja 30. pantu un ka runa bija par papildu tiesību normām. Katrā ziņā, pat aplūkojot izolēti, analīzei par Regulas Nr. 267/2012 30.a pantu esot bijis jāizraisa konstatējums, ka šī tiesību norma Bank Mellat tiešām bija skārusi tieši.
58.
Bank Mellat apstrīd arī analīzi, kas ir likusi Vispārējai tiesai nospriest, ka prasība ir nepieņemama, ciktāl tā bija vērsta pret grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.b panta 3. punkta pirmo daļu. Šis pants Bank Mellat skarot tieši, ciktāl tas veidojot vispārējās kārtības būtisku tiesību normu, kas ir ieviesta ar Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktu, kontekstā, kurā tā būtu jāievieto, un ciktāl tajā valsts iestādēm ir piešķirtas pilnvaras aizliegt darījumus, tādējādi vājinot bankas komerciālo stāvokli. Šīm iestādēm neesot novērtējuma brīvības saskaņā ar šo tiesību normu, kura esot jāīsteno automātiski, jo novērtējuma brīvība, kas, iespējams, ir atzīta, tiek īstenota tikai vēlākajā posmā. Grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.b panta 3. punkta pirmā daļa neesot saistīta ar īstenošanas pasākumiem, jo tajā valsts iestādēm esot piešķirta novērtējuma brīvība tūlītēji un automātiski, tādējādi tā radot savas tiesiskās sekas un nav vajadzīgs šo iestāžu starpposma tiesību akts. Bank Mellat atgādina, ka tai nebūtu jāatrodas situācijā, kad, lai apstrīdētu kādu tiesību normu un piekļūtu tiesai, tai būtu jāpārkāpj tiesiskais regulējums.
59.
Pakārtoti Bank Mellat norāda, ka Vispārējā tiesā tā ir minējusi, ka strīdīgā kārtība to ir skārusi individuāli kā minētajā kārtībā noteiktās kategorijas locekli, ko Vispārējā tiesa nav izvērtējusi, nedz arī vismaz netieši noraidījusi.
60.
Visbeidzot, Bank Mellat apgalvo, ka tiesību normu atsevišķa pārbaude, kuru veikusi Vispārējā tiesa, ir radījusi trūkumus Vispārējās tiesas analīzē par LESD 263. panta ceturtās daļas nosacījumu ievērošanu un ir ierobežojusi pārbaudi tiesā vienīgi ar atsevišķām tiesību normām. Pat ja Vispārējā tiesa bija varējusi aplūkot atsevišķi strīdīgās kārtības dažādās sastāvdaļas, tai esot bijis jākonstatē to saistība un tas, ka nav iespējams tās nošķirt citu no citas atcelšanas gadījumā.
61.
Padome, Komisija, kā arī Apvienotā Karaliste uzskata, ka Vispārējās tiesas analīzē par LESD 263. panta ceturtās daļas nosacījumu ievērošanu nav pieļauta kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.a pantu un 30.b panta 3. punktu. Savukārt Apvienotā Karaliste, atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, tomēr uzskata, ka Vispārējai tiesai esot bijis jānospriež, pirmkārt, ka Bank Mellat prasība bija vērsta pret leģislatīvu aktu, nevis reglamentējošu aktu un, otrkārt, ka Bank Mellat tiešas un individuālas intereses neesamības dēļ šī prasība kopumā bija nepieņemama, ciktāl tā bija vērsta arī pret vispārējās kārtības pārējām sastāvdaļām, kuras ir ietvertas Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktā.
3) Analīze
62.
Iesākumā norādu, ka Vispārējās tiesas veikto Regulas Nr. 1263/2012 kvalificēšanu par “reglamentējošu aktu” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi ( 60 ). Tādēļ nav vajadzības atgriezties pie šā jautājuma, un turpmākā analīze pamatojas uz pieņēmumu, ka runa tiešām ir par reglamentējošu aktu.
63.
Pastāvot šādam tiesību aktam, LESD 263. panta ceturtajā daļā ir prasīti divi nosacījumi, lai prasība atcelt tiesību aktu būtu pieņemama: apstrīdētajam aktam prasītāja ir jāskar tieši, un šis akts nedrīkst būt saistīts ar īstenošanas pasākumiem.
64.
Lietas dalībnieki ir apsprieduši iespēju analizēt šo abu nosacījumu ievērošanu, drīzāk nošķirot strīdīgās kārtības dažādās sastāvdaļas, nevis aplūkojot tās kopā, kā to ierosina Bank Mellat. Atgādinu, ka Bank Mellat prasības, kas celta Vispārējā tiesā, īpatnība bija tajā, ka tā formāli bija apstrīdējusi tikai vienu tiesību normu – Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktu –, kas pati ietvēra trīs pantus, kurus attiecīgi veidoja seši, trīs un pieci punkti un vairākas apakšdaļas. Šajos apstākļos, manuprāt, Vispārējās tiesas piemērotā analīzes metode ir pilnībā pamatota, kā es to pierādīšu savas analīzes beigās.
65.
Šķiet, ka Vispārējās tiesas argumentācijā par grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.a pantu nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā. Šajā pantā skaidri ir paredzēts, ka ar to tiek regulētas situācijas, kuras neietilpst šīs regulas 30. panta piemērošanas, it īpaši personām, jomā ( 61 ). Taču ir skaidrs, ka Bank Mellat kā Irānā reģistrētai bankai bija noteikts vispārējs līdzekļu pārvedumu aizliegums atbilstoši grozītās Regulas Nr. 267/2012 30. panta 1. punkta a) apakšpunktam un tādējādi tai nebija noteikti pasākumi, kuri paredzēti minētās regulas 30.a pantā. Lietas dalībniekam, kurš neietilpst kādas tiesību normas piemērošanas jomā, var būt grūti pierādīt, ka šī tiesību norma to skar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Bank Mellat arguments, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāaplūko šis nosacījums, izskatot visas Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktā ietvertās tiesību normas, katrā ziņā ir neefektīvs tādēļ, ka grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.a pants neietekmēja tās tiesisko situāciju.
66.
Attiecībā uz grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.b panta 3. punkta pirmo daļu – tajā ir paredzēts precizēt nosacījumus, ar kādiem šīs pašas regulas 30. pantā definētais vispārējais noteikums ( 62 ), proti, principiāls pārvedumu aizliegums, ko papildina izņēmumu sistēma, kura pakļauta iepriekšējai paziņošanai vai iepriekšējai atļaujas saņemšanai, konkrēti ir jāīsteno. Tādējādi tajā ir paredzēts, ka “dalībvalstu kompetentās iestādes saskaņā ar tādiem noteikumiem, ko tās uzskata par piemērotiem, piešķir atļauju, izņemot gadījumus, kad tām ir pietiekams pamats konstatēt, ka līdzekļu pārvedums, kuram tiek lūgta atļauja, varētu pārkāpt kādu no [grozītajā Regulā Nr. 267/2012] noteiktajiem aizliegumiem vai pienākumiem”. Līdz ar to saskaņā ar grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.b panta 3. punkta pirmo daļu paredzētie pārvedumi visos gadījumos ir pakļauti atļaujas saņemšanai, kuru, nepastāvot aizdomām par strīdīgajā kārtībā paredzēto noteikumu apiešanu, automātiski izsniedz valsts iestādes, vai arī šo pašu iestāžu atteikumam pēc tam, kad pretējā gadījumā tās ir īstenojušas savu novērtējuma brīvību.
67.
Attiecībā uz nosacījumu, kurš ir prasīts LESD 263. panta ceturtajā daļā un saskaņā ar kuru tiesību aktam, ko prasītāja vēlas apstrīdēt, tā ir jāskar tieši, manuprāt, to vienotības dēļ nevar nospriest, no vienas puses, ka šis nosacījums ir izpildīts attiecībā uz vispārēju tiesību normu – proti, grozītās Regulas Nr. 267/2012 30. pantu – un nav izpildīts attiecībā uz tiesību normu, kurā ir definēta konkrēta kārtība, proti, minētās regulas 30.b panta 3. punkta pirmo daļu. Tādēļ man ir dažas iebildes, ņemot vērā Vispārējās tiesas nostāju šajā jautājumā, kura, manuprāt, ir apvienojusi divus nosacījumus, kas tomēr ir atšķirīgi, uzskatot, ka, tā kā valsts iestāžu lēmumi bija vajadzīgi saskaņā ar grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.b panta 3. punkta pirmo daļu, apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarēja būt tieši skarta LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
68.
Tādējādi šī jaunā kļūda tiesību piemērošanā varētu neradīt nekādas sekas, ja katrā ziņā tiktu apstiprināts, ka grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.b panta 3. punkta pirmā daļa ir tiesību norma, kas ir saistīta ar īstenošanas pasākumiem. Tādēļ tagad es pievērsīšos otrā nosacījuma, kurš ir minēts LESD 263. panta ceturtās daļas beigu daļā, analīzei.
69.
Tiesas judikatūrā, kas tagad ir konsolidēta un pēdējo reizi ir atgādināta spriedumos Industrias Quimicas del Vallés/Komisija ( 63 ) un European Union Copper Task Force/Komisija ( 64 ), būtībā tiek prasīts interpretēt frāzi “kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”, ņemot vērā LESD 263. panta ceturtās daļas mērķi – novērst situāciju, ka privātpersonai ir jāpārkāpj tiesības, lai tā varētu iegūt piekļuvi tiesai. Ja reglamentējošs akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, Savienības tiesību sistēmas ievērošanas pārbaude tiesā tiek nodrošināta neatkarīgi no tā, vai minētos pasākumus ir veikusi Savienība vai dalībvalstis, un tādējādi privātpersonas ir aizsargātas pret šā akta piemērošanu tām ar iespēju apstrīdēt ar šo aktu saistītos īstenošanas pasākumus. Ja šāda akta ieviešana ir dalībvalstu ziņā, personas var norādīt uz attiecīgā pamatakta spēkā neesamību valsts tiesās un lūgt tās, pamatojoties uz LESD 267. pantu, vērsties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem. Tādējādi, lai izvērtētu, vai reglamentējošs akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ir jāņem vērā tās personas situācija, kura ir atsaukusies uz tiesībām celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai. Turklāt ir jāatsaucas tikai uz prasības priekšmetu, un nav nozīmes tam, vai minētie pasākumi ir automātiski vai nav.
70.
Ņemot vērā šo judikatūru, es sliektos uzskatīt, ka tad, ja tieši vēlme nodrošināt Bank Mellat efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir jāievēro, interpretējot pēdējo nosacījumu, kas ir jāizpilda atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai, secinājums, kuru ir izdarījusi Vispārējā tiesa, uzsverot valsts iestāžu lēmuma nepieciešamību, lai atļautu vai attiecīgā gadījumā atteiktu paredzēto pārvedumu, šķiet pamatots, jo šādā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējai būtu visas iespējas valsts tiesā apstrīdēt valsts lēmumu par atteikumu veikt paredzēto pārvedumu un tai pašai tomēr nebūtu jānonāk situācijā, kad tai ir jāpārkāpj Savienības tiesības.
71.
Secinājuma, ka prasība bija jāatzīst par nepieņemamu, ciktāl tā bija vērsta pret Regulas Nr. 267/2012 30.b panta 3. punkta pirmo daļu, apstiprināšana liecina par to, ka Vispārējā tiesa ir rīkojusies atbilstoši, aplūkojot atsevišķi katru tiesību normu saistībā ar LESD 263. panta ceturto daļu. Proti, ja tai būtu bijis jālemj par šajā pantā paredzēto nosacījumu izpildi saistībā ar Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktu, aplūkotu kopumā, vai tai būtu bijis jādod priekšroka tam, ka Bank Mellat prasība acīmredzami ir atbildusi minētajiem nosacījumiem, ņemot vērā grozītās Regulas Nr. 267/2012 30. pantu, vai, gluži pretēji, būtu bijis jāsecina, ka prasība ir pilnībā nepieņemama tādēļ, ka pastāv divas tiesību normas, kas ir problemātiskas šajā ziņā, – viena, kas apelācijas sūdzības iesniedzēju neskar tieši (minētās regulas 30.a pants), un otra, kura ir saistīta ar īstenošanas pasākumiem (šīs pašas regulas 30.b panta 3. punkta pirmā daļa)? Atbilde uz šo jautājumu tiešām nav viegla, un pieeja, kuru galu galā ir izmantojusi Vispārējā tiesa, ir izrādījusies samērīga, jo ar to vienlaikus gan pilnībā ir ievērotas Bank Mellat tiesības celt prasību, gan garantēta LESD 263. panta ceturtajā daļā minēto nosacījumu konsekventa piemērošana ( 65 ).
72.
Līdz ar to ceturtais pamats būtu jānoraida kā nepamatots.
b) Par piekto pamatu, kas ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, izvērtējot Vispārējās tiesas kompetenci
1) Pārsūdzētais spriedums
73.
Pārsūdzētā sprieduma 25. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa ir pievērsusies jautājumam par savu pašas kompetenci lemt par Bank Mellat trešo prasījumu, kura mērķis ir atzīt, ka Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punkts nav piemērojams attiecībā uz to ( 66 ). Atgādinājusi LESD 263. panta ceturtās daļas, 275. panta un 277. panta formulējumus, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punkts ir tiesību norma, kas ir saistīta ar KĀDP LESD 275. panta izpratnē ( 67 ). Tā atgādināja, ka izņēmums no noteikuma par Tiesas kompetenci, kurš ietverts LESD 275. pantā, kā tāds ir jāinterpretē šauri. Pēc tam tā nosprieda, ka Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punktā paredzētie pasākumi ir vispārēji pasākumi, kuru piemērošanas joma bija noteikta, atsaucoties uz objektīviem kritērijiem, nevis ar atsauci uz fiziskām vai juridiskām personām, un ka tādējādi runa nav par lēmumu, ar kuru nosaka ierobežojošus pasākumus pret šādām personām LESD 275. panta otrās daļas izpratnē ( 68 ). Turpinājumā tā atgādināja, ka iebildi par prettiesiskumu apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izvirzījusi saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, kas celta par Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktu, kura mērķis ir LESD jomā ieviest Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punktu ( 69 ). Tomēr, pēc Vispārējās tiesas domām, minētais 1. panta 15. punkts nav lēmums, ar kuru nosaka ierobežojošus pasākumus pret fiziskām vai juridiskām personām LESD 275. panta otras daļas izpratnē tāpēc, ka tas ir piemērojams objektīvi noteiktām situācijām un tas rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārēji un abstrakti definētām personu kategorijām, un tā ieviešana neizriet arī no novērtējuma par apstākļiem, kuri raksturo kādu iestādi atsevišķi ( 70 ). Līdz ar to iebilde par prettiesiskumu attiecībā uz Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punktu nav tikusi izvirzīta tās prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam, kura ir celta par lēmumu, ar ko nosaka ierobežojošus pasākumus LESD 275. panta otras daļas izpratnē ( 71 ). Šajos apstākļos Vispārējā tiesa atzina savas kompetences neesamību lemt par iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punktu ( 72 ). Tā tomēr turpināja, nolemjot, ka LESD 275. pantā paredzētais izņēmums no Savienības tiesas kompetences nesniedzas tiktāl, ka tiek izslēgta pārbaude par saskaņā ar LESD 215. pantu pieņemta akta tiesiskumu, kurš neietilpst KĀDP, bet kurš var tikt pieņemts tikai tad, ja iepriekš ir stājies spēkā KĀDP lēmums, kā tas ir Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punkta gadījumā. Tādējādi Vispārējā tiesa konstatēja, ka tās kompetencē ir lemt par Bank Mellat pirmo un otro prasījumu, kuri attiecās uz šo tiesību normu ( 73 ).
2) Lietas dalībnieku argumenti un analīze
74.
Būtībā Bank Mellat pārmet Vispārējai tiesai tās kompetences pārāk formālu un šauru koncepciju, kas neesot saderīga ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā sistēmas mērķi. Tā kā Bank Mellat apgalvo, ka strīdīgā kārtība to skar tieši un, lai tas tā būtu, nav nepieciešami īstenošanas pasākumi, pasākumu individuālais raksturs LESD 275. panta izpratnē esot jāpārbauda vēl jo vairāk tāpēc, ka runa esot par pasākumiem, kuri pieņemti attiecībā uz juridiskām personām, pie kurām pieder apelācijas sūdzības iesniedzēja. Bank Mellat arī apgalvo, ka Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punktā pašā esot paredzēti šādi pasākumi, kas esot pietiekami, lai pamatotu Vispārējās tiesas kompetenci lemt par apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto iebildi par prettiesiskumu. Papildus Bank Mellat apgalvo, ka Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punkts neapšaubāmi esot ierobežojošs pasākums, ka šī panta tiesiskums var tikt apstrīdēts un ka tiesības celt pretprasību par Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punktu esot jāatzīst, pamatojoties uz LESD 277. pantu, tiešas juridiskas saiknes dēļ starp šīm abām apstrīdētajām tiesību normām.
75.
Padome, Komisija un Apvienotā Karaliste uzskata, ka šis pamats būtu jānoraida kā nepamatots.
76.
Lēmuma 2012/635 juridiskais pamats ir LES 29. pants, kas ir viena no tiesību normām, kuras ir ietvertas LES V sadaļas 2. nodaļā. Šajos apstākļos minētais lēmums, šķiet, tiešām ietilpst LESD 275. panta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma jomā, un no tā izriet, ka a priori Savienības tiesas kompetencē nav izskatīt šāda lēmuma tiesiskumu vai spēkā esamību. Tomēr LESD 275. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka Savienības tiesas kompetencē ir pārbaudīt likumību attiecībā uz “lēmum[iem] [..], kuri paredz ierobežojošus pasākumus pret fiziskām vai juridiskām personām un kurus pieņēmusi Padome, pamatojoties uz [LES] V sadaļas 2. nodaļu”. Bank Mellat apgalvo, ka Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punktā tieši ir paredzēti šādi pasākumi un ka tādējādi Vispārējai tiesai esot bijis jāatzīst sava kompetence lemt par iebildi par prettiesiskumu, ko tā bija izvirzījusi šajā tiesā.
77.
Ar interpretāciju, kuru Bank Mellat ierosina Tiesai sniegt attiecībā uz šī LESD 275. panta otro daļu, manuprāt, šai tiesību normai tiktu atņemta tās jēga. Ir skaidrs, ka LESD 275. panta otrā daļa kā tiesību norma, ar kuru ir noteikta atkāpe no Savienības tiesas kompetences, ir jāinterpretē šauri, ko turklāt ir atgādinājusi Vispārējā tiesa. Tomēr, ierosinot, ka Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punkts ir lēmums, ar kuru ir paredzēti ierobežojoši pasākumi pret fiziskām vai juridiskām personām LESD 275. panta otrās daļas izpratnē, Bank Mellat vēlas būtiski samazināt šī panta pirmajā daļā minētā izņēmuma piemērojamību. Rakstura atšķirība starp pasākumiem, kuri ir attiecināti uz Bank Mellat individuāli un par kuriem tika taisīts Tiesas spriedums 2016. gada 18. februārī ( 74 ), un pasākumiem, kuri tiek aplūkoti šīs apelācijas sūdzības ietvaros, pilnībā atspoguļo nošķīrumu, kas ir jāveic brīdī, kad tiek piemērota LESD 275. panta otrā daļa. Citiem vārdiem, Savienības tiesai nav kompetences, ja runa ir par ierobežojošiem pasākumiem šī termina vispārējā izpratnē. Vēl ir vajadzīgs, lai šiem pasākumiem būtu individuāls raksturs.
78.
Šādu pieeju Tiesa pirmo reizi ir apstiprinājusi savā spriedumā Gbagbo u.c./Padome ( 75 ), kurā tā ir nospriedusi, ka “attiecībā uz tādiem tiesību aktiem, kuri pieņemti, pamatojoties uz noteikumiem par [KĀDP], tieši šo tiesību aktu individuālais raksturs atbilstīgi LESD 275. panta otrajai daļai un 263. panta ceturtajai daļai dod piekļuvi Savienības tiesai”.
79.
Šo atšķirību vēl var ilustrēt, salīdzinot Lēmuma 2012/635 tiesību normas. Minētā lēmuma 1. panta 6. punkta mērķis ir ieviest vispārēju ierobežojošu pasākumu kārtību, kas saskaņā ar tajā aprakstītajiem nosacījumiem bez atšķirības tiek attiecināta uz bankām, kuru domicils ir Irānā, pamatojoties uz vispārēju kritēriju, un neviens apgalvojums par piedalīšanos kodolieroču izplatīšanā attiecībā uz šīm bankām nav izteikts. Uz šo pantu attiecas izņēmums, kas ir paredzēts LESD 275. panta pirmajā daļā. Savukārt uz Lēmuma 2012/635 2. pantu, kurā ir papildināts personu un vienību, kas iesaistītas kodolprogrammas vai ballistisko raķešu programmas darbībās, un personu un vienību, kas atbalsta Irānas valdību, saraksts, saskaņā ar manu analīzi attiektos LESD 275. panta otrā daļa šo pasākumu individuālā rakstura dēļ.
80.
Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 33. punktā, kurā Vispārējā tiesa ir centusies pierādīt, ka Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punkta mērķis bija ieviest vispārēja rakstura ierobežojošus pasākumus ( 76 ), un pēc tam ir izdarījusi secinājumu par savas kompetences neesamību, šķiet, nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā.
81.
Pārsteidzošāks ir Vispārējās tiesas argumentācijas sekojošais posms, kurš ir izvērsts 35. un 36. punktā un kurā Vispārējā tiesa konstatē, ka Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punkts “nav lēmums, ar kuru nosaka ierobežojošus pasākumus [..] LESD 275. panta otrās daļas izpratnē”. Šāds apgalvojums nav atbilstošs, jo Vispārējai tiesai bija jānosaka Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punkta situācija attiecībā pret LESD 275. pantu. Tomēr šī kļūda tiesību piemērošanā neietekmē pareizo secinājumu, kuru tā ir izdarījusi sava sprieduma 38. punktā.
82.
Šajos apstākļos piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
2. Par apelācijas sūdzības pamatiem pēc būtības
a) Par pirmo pamatu, kas ir saistīts ar kļūdu, interpretējot un piemērojot nepieciešamības prasību LESD 215. panta 1. punkta izpratnē
83.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja šeit pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini interpretējusi LESD 215. panta 1. punktu un savā spriedumā ir pieļāvusi “autonomu materiālu kļūdu”. Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka šajā pantā minētā nepieciešamības prasība neattiecās uz saikni starp aktu, kas pieņemts uz tā pamata, un izvirzīto KĀDP mērķi.
84.
LESD 215. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, “ja kādā lēmumā, kas pieņemts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 2. nodaļu, ir paredzēts daļēji vai pilnīgi pārtraukt vai mazināt ekonomikas un finanšu sakarus ar vienu vai vairākām trešām valstīm, Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas kopēja priekšlikuma paredz nepieciešamos pasākumus. [..]”.
85.
Papildus tam, ka Vispārējai tiesai pārmestās kļūdas kvalifikācija, ko ir veikusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, nešķiet pareiza ( 77 ), izlasot tikai LESD 215. panta 1. punkta tekstu, šķiet acīmredzami, ka ar to ieviestā nepieciešamības saikne tiešām pastāv starp KĀDP lēmumu un vēlāk pieņemto tiesību aktu. Līdz ar to Vispārējā tiesa attiecīgā gadījumā bija aicināta pārbaudīt, vai Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punkts bija pasākums, kas nepieciešams Lēmuma 2012/635, it īpaši tā 1. panta 6. punkta, īstenošanai. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 87. punktā Vispārējā tiesa pamatoti ir secinājusi, ka “atsauce uz “nepieciešam[iem] pasākum[iem]” ir domāta, lai garantētu, ka Padome saskaņā ar LESD 215. pantu nenoteiktu ierobežojošus pasākumus, kas pārsniegtu tos, kuri ir noteikti attiecīgajā KĀDP lēmumā”. Tiesa jau ir konstatējusi Padomes īstenošanas pilnvaru šajā jomā ierobežošanu ( 78 ). Taču šajā ziņā, kā pamatoti norādījusi Komisija, Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktā paredzētie pasākumi ļoti lielā mērā jau ir bijuši izklāstīti Lēmuma 2012/635 1. panta 6. punktā.
86.
Šajos apstākļos apelācijas sūdzības pirmais pamats būtu jānoraida kā nepamatots.
b) Par otro pamatu, kas ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot samērīguma principu
87.
Bank Mellat apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācijā esot pieļauti trūkumi samērīguma principa kļūdainas piemērošanas dēļ, kas tai ir licis secināt, ka strīdīgā kārtība bija atbilstoša minētajam principam. Apelācijas sūdzības iesniedzēja identificē sešus iebildumus. Pirmais iebildums ir saistīts ar tā pārbaudes līmeņa nepiemērotu definēšanu, kas Savienības tiesai būtu jāpiemēro šādas kārtības pastāvēšanas gadījumā. Otrais iebildums attiecas uz nepareizu sankciju smaguma vērtējumu. Trešais iebildums ir saistīts ar kļūdu, kas ir pieļauta, nosakot ar strīdīgo kārtību izvirzīto mērķi. Ceturtais iebildums attiecas uz minētās kārtības nepieciešamā rakstura nepareizu vērtējumu. Piektais iebildums ir saistīts ar kļūdu vērtējumā attiecībā uz alternatīvu mazāk ierobežojošu pasākumu esamību. Sestais un pēdējais iebildums ir par to, ka Vispārējās tiesas vērtējumā par samērīguma principu nepietiekami ir ņemta vērā Bank Mellat individuālā situācija.
88.
Attiecībā uz piemērota pārbaudes līmeņa tiesā definēšanu – Bank Mellat būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot veikusi pierādīšanas pienākuma apvēršanu, neuzskatot individuālu ierobežojošu pasākumu pieņemšanas juridiskās garantijas par piemērojamām, izvērtējot tādas vispārējās kārtības tiesiskumu kā strīdīgā kārtība, kas esot izraisījis tās efektīvas tiesību aizsardzības tiesā pārkāpumu. Tomēr, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa ir nospriedusi ( 79 ), ka judikatūra, kuru tajā ir norādījusi Bank Mellat, nebija piemērojama, jo apstrīdētie tiesību akti, un it īpaši Regula Nr. 1263/2012, ir vispārpiemērojami tiesību akti un to tiesiskais režīms atšķiras no individuāliem lēmumiem par individuālu ierobežojošu pasākumu noteikšanu attiecībā uz fiziskām un juridiskām personām, kuru ietveršana sarakstā ir pamatota ar personisko darbību, ko ir identificējusi Padome un kas atbilst tās pieņemtajam iekļaušanas kritērijam. Turklāt, kā pamatoti norādījusi Padome, strīdīgā kārtība ir tikusi pieņemta jomā, kurā ir jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla izvēle un kurā Tiesa Savienības likumdevējam jau ir atzinusi plašu rīcības brīvību, lai veiktu šos sarežģītos vērtējumus, no kā izriet, ka vienīgi šī pasākuma acīmredzami neadekvātais raksturs, ņemot vērā mērķi, var ietekmēt strīdīgās kārtības tiesiskumu attiecībā uz samērīguma principu ( 80 ). No pārsūdzētā sprieduma 110. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa tiešām bija plānojusi pārbaudīt strīdīgās kārtības samērīgumu un it īpaši noteikt, vai Padome varēja pamatoti uzskatīt, ka šīs kārtības pieņemšana bija piemērota un nepieciešama, lai sasniegtu mērķi, kas izpaužas kā kodolieroču izplatīšanas un tās finansēšanas novēršana, neradot nesamērīgas neērtības apelācijas sūdzības iesniedzējai. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa ir piemērojusi adekvātu pārbaudes līmeni šādam gadījumam.
89.
Attiecībā uz sankciju smaguma vērtējumu – lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja skaidri atzīst, ka tās pārmetums ir izteikts attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 205.–211. punktu, tomēr ir jākonstatē, ka attiecībā uz pārējo tā ir tikai apgalvojusi, to nepamatojot, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi izvērtējusi sankciju smagumu. Nepastāvot pietiekamiem apsvērumiem, kurus sniegusi Bank Mellat šajā jautājumā, argumenta pārbaude šeit ir jābeidz.
90.
Attiecībā uz mērķa noteikšanu, kurš izvirzīts ar strīdīgo kārtību, jau atkal apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāpieprasa Padomei, lai tā pierāda atbilstību starp minēto kārtību un iespējamo izvirzīto mērķi novērst kodolieroču izplatīšanu. Bank Mellat arī pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārāk lielu nozīmi ir piešķīrusi Padomes paziņojumiem un nav spējusi noteikt, kāds ir bijis patiesais izvirzītais prettiesiskais mērķis, proti, mērķis izdarīt ekonomisko spiedienu uz Irānu. Tomēr ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija šajā gadījumā ir vērsta pret pārsūdzētā sprieduma daļu, kura ir koncentrēta uz to, ko Vispārējā tiesa ir kvalificējusi par “pirmo mērķi” ( 81 ), proti ( 82 ), mērķi novērst kodolieroču izplatīšanu, un ka Vispārējā tiesa nav aprobežojusies ar Padomes apgalvojumiem, lai nospriestu, ka ar strīdīgo kārtību tik tiešām tiek sasniegts minētais mērķis ( 83 ), bet ir veikusi padziļinātu analīzi, konstatēdama, ka pašas apelācijas sūdzības iesniedzējas pieredze, šķiet, apstiprina Padomes teikto, jo Bank Mellat nācās sniegt noteiktus pakalpojumus sarakstā iekļautajai vienībai, to nezinot ( 84 ). Visbeidzot, Bank Mellat nav pamata apgalvot, ka neviena derīga analīze par patieso izvirzīto mērķi – proti, ekonomiskā spiediena izdarīšanu uz Irānu – nav tikusi veikta, kā liecina pārsūdzētā sprieduma 136.–143. punkts, kuros Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka šāda mērķa īstenošana neizrietot no apstrīdētajiem tiesību aktiem. Tādējādi Vispārējā tiesa pareizi ir noteikusi ar strīdīgo kārtību izvirzīto mērķi.
91.
Attiecībā uz strīdīgās kārtības nepieciešamā rakstura vērtējumu – Bank Mellat būtībā apgalvo, ka strīdīgā kārtība pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, jo tā tiekot piemērota vienībām, par kurām nepastāvot neviena norāde par piedalīšanos kodolieroču izplatīšanas darbībās, un tajā neesot paredzēti pietiekami izņēmumi. Vispārējā tiesa neesot pierādījusi, ka finansiālais embargo bija nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, un ka pamatojums šajā ziņā esot pārāk plašs. Tomēr no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka Vispārējā tiesa, vispirms konstatējusi, ka strīdīgā kārtība iekļaujas ierobežojošo pasākumu pret Irānas Islāma Republiku pastiprināšanas kontekstā, tomēr ir noteikusi zināmu turpinātību ar iepriekšējo vispārējo kārtību, par kuru Bank Mellat nebija apgalvojusi, ka tā nav nepieciešama, un ka ar kārtības samērīgu pastiprināšanu trijos aspektos ( 85 ) strīdīgā kārtība pēkšņi netika padarīta par pārmērīgu ( 86 ). Turklāt šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir paplašinājusi secinājumus, kuri izriet no Finanšu darījumu darba grupas kodolieroču izplatīšanas jomā analīzes, uzskatīdama, ka šie secinājumi liecina par sistēmisku trūkumu Irānas banku un finanšu nozarē, kas padarot minētās nozares uzraudzības pastiprināšanu, kura esot veikta ar strīdīgo kārtību, par saderīgu ar mērķi novērst kodolieroču izplatīšanu. Tomēr man šķiet, ka uz šo pārmetumu neattiecas Tiesas pārbaude, kas tiek īstenota apelācijas ietvaros, jo tā nolūks ir apšaubīt tajā faktisku elementu, kuru Vispārējā tiesā izvirzījusi Padome ( 87 ), taču par kuru Bank Mellat nav norādījusi uz sagrozīšanu. Attiecībā uz pārējo jau ir ticis apstiprināts, ka strīdīgā kārtība nav balstīta uz riska saistībā ar piedalīšanos aizliegtā darbībā noteikšanu attiecībā uz katru bankas vai finanšu vienību un ka tajā ir paredzēta vesela virkne izņēmumu un atbrīvojumu, kuri ir vērsti uz to, lai cik vien iespējams ierobežotu minētās kārtības negatīvās sekas. Runa ir par diviem elementiem, kurus pareizi ir noteikusi Vispārējā tiesa un kuri skaidri liecina par labu konstatējumam, ka ar strīdīgo kārtību netiek pārsniegts tas, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai.
92.
Attiecībā uz alternatīvu mazāk ierobežojošu pasākumu esamību Bank Mellat apgalvo, ka saistībā ar minētajiem pasākumiem Vispārējā tiesa nav uzskatījusi, ka strīdīgajā kārtībā esot bijis jāparedz, ka tā attiecas tikai uz finanšu iestādēm, par kurām pastāvētu pamatotas šaubas, vai arī jāparedz labvēlīgāks izņēmumu režīms vai pārskatāmāks un mazāk diskrecionārs noteikumu režīms. Tomēr Vispārējās tiesas vērtējums par Irānas banku nozares sistēmiska trūkuma identificēšanu, ko es tikko atgādināju, manuprāt, padara par acīmredzamu nepieciešamību visai nozarei piemērot stingru kārtību, kas attiecas uz visām Irānas bankām, ārpus jebkura apsvēruma par to personisku iesaistīšanos kodolieroču izplatīšanā, un tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka strīdīgajā kārtībā runa bija nevis par visu pārvedumu aizliegšanu, bet gan par šo pārvedumu novērtēšanu, pārvedumiem piemērojot ne tikai iepriekšējas paziņošanas un iepriekšēju atļauju režīmu, bet arī atbrīvojumu režīmu, ņemot vērā risku, ko tie attiecīgā gadījumā rada kodolieroču izplatīšanas aspektā. Turklāt atzīmēju, ka Bank Mellat nav pierādījusi, kādā veidā alternatīvi pasākumi, kurus tā piedāvā, varētu izrādīties tikpat efektīvi kā strīdīgā kārtība, kas galīgi liedz atbalstīt tās iebildumu.
93.
Attiecībā uz Bank Mellat individuālās situācijas ņemšanu vērā, lai izvērtētu strīdīgās kārtības samērīgumu, apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā fakts, ka attiecībā uz to nepastāvēja neviens pierādījums par jebkādu atbalstu kodolieroču izplatīšanā, un ka Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē, ka attiecībā uz šo elementu strīdīgā režīma raksturs ir tāds, kas nav nepieciešams. Jau atkal apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija šajā jautājumā izriet no tā, ka ir nepareizi saprasts, ko ietver strīdīgā kārtība, proti, vispārēja kārtība, kas tika piemērota vienībām, attiecībā uz kurām nebija nepieciešams apgalvojums par personisku darbību saistībā ar kodolieroču izplatīšanas risku. Vēl arī fakts, ka Bank Mellat, pašai nezinot, ir sniegusi pakalpojumus kādai vienībai, kura bija iekļauta sarakstos, drīzāk apstiprina tādas vispārējas kārtības nepieciešamību kā strīdīgā kārtība, lai efektīvāk cīnītos pret kodolieroču izplatīšanu Irānā. Turklāt tieši to pārsūdzētā sprieduma 195. punktā ir nospriedusi Vispārējā tiesa, un no tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, un pat ja Vispārējai tiesai, manuprāt, tas nebija jādara strīdīgās kārtības vispārējā rakstura dēļ, tā tiešām daļēji ir ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas situāciju, lai tomēr no tās izdarītu secinājumus, kuri ir pretēji tiem, kādus ir vēlējusies Bank Mellat.
94.
Visu šo apsvērumu dēļ un tādēļ, ka nav iespējams noteikt nekādu kļūdu tiesību piemērošanā Vispārējās tiesas veiktajā pārbaudē par strīdīgās kārtības samērīgo raksturu, otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
c) Par trešo pamatu, kas ir saistīts ar Vispārējās tiesas kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka strīdīgā kārtība atbilda vispārējiem tiesību principiem
95.
Bank Mellat apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi par nepieņemamiem iebildumus, kuri izteikti Vispārējā tiesā izvirzītā trešā pamata ietvaros, ciktāl tie bija vērsti pret Regulas Nr. 267/2012 30.b panta 3. punkta pirmo daļu, un arī kļūdaini nospriedusi, ka ar strīdīgo kārtību nebija pārkāpti tiesiskās noteiktības princips un nediskriminācijas princips, kā arī pienākums norādīt pamatojumu un procesuālās garantijas, kas principā tiek sniegtas ierobežojošu pasākumu noteikšanas kontekstā.
96.
Attiecībā uz iebildumu pieņemamību, kuri izteikti par Regulas Nr. 267/2012 30.b panta 3. punkta pirmo daļu, es norādu uz šo secinājumu 66. un nākamajiem punktiem.
97.
Attiecībā uz iebildumu, kas saistīts ar tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, Vispārējā tiesa, atgādinājusi klasisko judikatūru šajā jomā, pareizi ir secinājusi, ka strīdīgā kārtība atbilda kritērijiem, kurus ir pieprasījusi Tiesa, lai nospriestu, ka tiesiskās noteiktības prasība ir izpildīta ( 88 ). Ņemot vērā attiecīgās kārtības raksturu un tās darbības noteikumus, kādi tie ir definēti Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējai nav pamata apgalvot, ka pastāv jebkāds tiesiskās noteiktības principa pārkāpums, jo apstākļi, kādos ir jāizdara iepriekšēja paziņošana vai jāsaņem iepriekšēja atļauja, manuprāt, bija skaidri norādīti. Tādējādi es varu tikai piekrist Vispārējās tiesas secinājumam, ka attiecīgās kārtības tiesību normās, it īpaši Regulas Nr. 267/2012 30. panta 2.–4. punktā, “pietiekami skaidrā un precīzā veidā ir definēta ierobežojumu un [..] pienākumu piemērošanas joma” ( 89 ).
98.
Attiecībā uz iebildumu, kas ir saistīts ar to, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi to procesuālo pienākumu tvērumu, kuri ir jāgarantē, lai pieņemtu strīdīgo kārtību, pirmām kārtām, Vispārējā tiesa ir pārliecinājusies, ka pamatojums, kas sniegts vienībām, uz kurām attiecas vispārējā kārtība, bija ļāvis šīm pēdējām minētajām saprast minētās kārtības ratio legis, lai attiecīgā gadījumā varētu apstrīdēt tās tiesiskumu ( 90 ), un pēc tam, otrām kārtām, tā ir nošķīrusi procesuālās garantijas, kas jānodrošina fiziskām vai juridiskām personām, kurām ir noteikti individuālie ierobežojošie pasākumi, no garantijām, kas ir jāsniedz personām, kurām tiek piemērota tāda vispārējā kārtība kā strīdīgā kārtība ( 91 ). Šajā ziņā Vispārējās tiesas analīzi var tikai apstiprināt, ciktāl ir skaidrs, kā man turklāt jau ir bijusi iespēja uzsvērt, ka strīdīgā kārtība – pretēji individuāliem ierobežojošiem pasākumiem – ir balstīta nevis uz konkrētu apgalvojumu par personisku darbību, kas ir pretrunā izvirzītajam KĀDP mērķim, bet uz risku, ka Irāna izmantos bankas un finanšu iestādes, kuras atrodas tās teritorijā, kodolieroču izplatīšanas mērķiem, arī tām nezinot. Šajos apstākļos procesuālās garantijas, kas sniegtas posmā pirms tiesību akta pieņemšanas, ir pavisam atšķirīgas salīdzinājumā ar garantijām, kuras ir pamatā individuālu ierobežojošu pasākumu pieņemšanai ( 92 ). Strīdīgā kārtība tieši nav individuāls lēmums, kura adresāte ir Bank Mellat. Pretēji tam, ko apgalvo Bank Mellat, un ņemot vērā atšķirību starp tiesisko režīmu, kas ir piemērojams individuāliem ierobežojošiem pasākumiem, un tiesisko režīmu, kas ir piemērojams strīdīgajai kārtībai, secinājumi, kurus ir izdarījusi Vispārējā tiesa saistībā ar individuālo ierobežojošo pasākumu tiesiskuma pārbaudi, ir pilnīgi autonomi salīdzinājumā ar secinājumiem, kurus varētu izdarīt saistībā ar prasību, kuras mērķis ir apstrīdēt strīdīgās kārtības tiesiskumu. Šajos apstākļos, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa ir noraidījusi iebildumus, kuri saistīti ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un juridisko garantiju, kas tiek pieprasītas, pastāvot ierobežojošiem pasākumiem, pārkāpumu.
99.
Visbeidzot attiecībā uz iebildumu, kas ir saistīts ar nediskriminācijas principa pārkāpumu, šeit arī ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, ir nospriedusi, ka atšķirīgā attieksme, kas īstenota attiecībā uz Irānas vienībām, kuras ietilpa strīdīgās kārtības piemērošanas jomā personām, bija pamatota ar pašu kārtības būtību, kuras mērķis bija sekmēt cīņu pret jebkādu kodolieroču izplatīšanas risku Irānā, tiklīdz ir noteikts, ka šīs vienības, pat tām nezinot, varētu piedalīties minētas izplatīšanas finansēšanā. Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka atšķirīga attieksme neesot nepieciešama, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, un ka pastāvot citi pasākumi, kas būtu mazāk ierobežojoši, es sliecos uzskatīt, ka tā mērķis ir apšaubīt Vispārējās tiesas analīzi, kas veikta saistībā ar strīdīgās kārtības samērīguma pārbaudi, un līdz ar to es atsaucos uz manu analīzi, kas attiecas uz šīs apelācijas sūdzības otro pamatu.
100.
Šo iemeslu dēļ trešais pamats būtu jānoraida kā nepamatots.
V. Par tiesāšanās izdevumiem
101.
Tiesāšanās izdevumi tiks aplūkoti vienīgi saistībā ar manu galveno secinājumu, proti, apelācijas sūdzības nepieņemamību. Tomēr uzskatu, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa būtu pareizi izskatījusi jautājumu par intereses celt prasību izzušanu tiesvedības laikā tajā un ja tā būtu nolēmusi izbeigt tiesvedību, tas būtu varējis likt apelācijas sūdzības iesniedzējai atteikties iesniegt šo apelācijas sūdzību. Tādējādi šis apstāklis varētu tikt ņemts vērā tiesāšanās izdevumu noteikšanas brīdī.
102.
Tādējādi atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir prasījusi piespriest Bank Mellat atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā, tās iesniegtā, apelācijas sūdzība ir jāatzīst par nepieņemamu, tad Bank Mellat būtu jāpiespriež atlīdzināt ar apelāciju saistītos tiesāšanās izdevumus. Savukārt iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka Tiesai būtu jāpiemēro Tiesas Reglamenta 184. panta 4. punkta pēdējais teikums un jānolemj, ka Apvienotā Karaliste un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
VI. Secinājumi
103.
Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai nospriest šādi:
1)
Apelācijas sūdzību noraidīt.
2)
Bank Mellat sedz Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.
3)
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) T‑160/13, EU:T:2016:331.
( 3 ) OV 2012, L 356, 34. lpp.
( 4 ) OV 2012, L 282, 58. lpp.
( 5 ) Proti, II pielikumā Padomes Lēmumam 2010/413/KĀDP (2010. gada 26. jūlijs), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV 2010, L 195, 39. lpp.) (turpmāk tekstā – “Lēmums 2010/413), un V pielikumā Padomes Regulai (EK) Nr. 423/2007 (2007. gada 19. aprīlis) par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2007, L 103, 1. lpp.).
( 6 ) Proti, Padomes Regulā (ES) Nr. 961/2010 (2010. gada 25. oktobris), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV 2010, L 281, 1. lpp.), pēc tam Padomes Regulā (ES) Nr. 267/2012 (2012. gada 23. marts), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (ES) Nr.o961/2010 (OV 2012, L 88, 1. lpp.).
( 7 ) Skat. Lēmuma 2012/635 5. apsvērumu.
( 8 ) Lai atsauktos uz 30., 30.a un 30.b pantu, kādi tie tikuši grozīti vai ieviesti ar Regulas Nr. 1263/2012 1. panta 15. punktu, es atsaukšos uz minētajiem pantiem, norādot uz grozīto Regulu Nr. 267/2012.
( 9 ) Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma kopsavilkumu skat. šo secinājumu 73. un nākamos punktus.
( 10 ) Attiecībā uz Vispārējās tiesas kompetences pārbaudi skat. pārsūdzētā sprieduma 25.–40. punktu.
( 11 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 41.–67. punktu.
( 12 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 68.–78. punktu.
( 13 ) Spriedums, 2016. gada 18. februāris (C‑176/13 P, EU:C:2016:96).
( 14 ) Apvienotā Karaliste 2016. gada 14. oktobrī iesniedza pretapelācijas sūdzību un pēc tam 2017. gada 21. jūnijā galu galā to atsauca.
( 15 ) Skat. 1. panta 17. punktu Padomes Lēmumā (KĀDP) 2015/1863 (2015. gada 18. oktobris), ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV 2015, L 274, 174. lpp.), 1. panta 15. punktu Padomes Regulā (ES) 2015/1861 (2015. gada 18. oktobris), ar ko groza Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2015, L 274, 1. lpp.), Padomes Lēmumu (KĀDP) 2016/37 (2016. gada 16. janvāris) par datumu, no kura piemēro Lēmumu 2015/1863 (OV 2016, L 111, 11. lpp.), kā arī Informāciju par datumu, no kura piemēro Padomes Regulu 2015/1861, Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2015/1862, ar ko īsteno Regulu Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2015, L 274, 161. lpp.).
( 16 ) Spriedums, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331).
( 17 ) Spriedums, 2016. gada 18. februāris (C‑176/13 P, EU:C:2016:96).
( 18 ) Spriedums, 2013. gada 28. maijs (C‑239/12 P, EU:C:2013:331).
( 19 ) Apelācijas sūdzības iesniedzēja šeit atsaucas uz 2006. gada 12. decembra spriedumu Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome (T‑228/02, EU:T:2006:384).
( 20 ) Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, šīs negatīvās sekas ir pilnībā salīdzināmas ar sekām, kuras minētas 2014. gada 25. novembra sprieduma Safa Nicu Sepahan/Padome (T‑384/11, EU:T:2014:986) 80.–85. punktā.
( 21 ) Apelācijas sūdzības iesniedzēja šeit atsaucas uz 2013. gada 28. maija sprieduma Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331) 70.–74. punktu.
( 22 ) Skat. spriedumus, 2011. gada 21. decembris, ACEA/Komisija (C‑319/09 P, nav publicēts, EU:C:2011:857, 67. punkts), un 2014. gada 27. februāris, Stichting Woonlinie u.c./Komisija (C‑133/12 P, EU:C:2014:105, 54. punkts).
( 23 ) Skat. spriedumu, 2015. gada 26. februāris, Planet/Komisija (C‑564/13 P, EU:C:2015:124, 28. un 34. punkts).
( 24 ) Skat. rīkojumu, 1989. gada 31. jūlijs, S./Komisija (206/89 R, EU:C:1989:333, 8. punkts).
( 25 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 20. jūnijs, Cañas/Komisija (C‑269/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:415, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 26 ) Skat. spriedumu, 2015. gada 26. februāris, Planet/Komisija (C‑564/13 P, EU:C:2015:124, 34. punkts).
( 27 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 61. punkts).
( 28 ) Skat. spriedumus, 1995. gada 19. oktobris, Rendo u.c./Komisija (C‑19/93 P, EU:C:1995:339, 13. punkts), un 2000. gada 13. jūlijs, Parlaments/Richard (C‑174/99 P, EU:C:2000:412, 33. punkts); skat. arī Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2002. gada 27. februāris, Commerzbank/Komisija (C‑480/01 P(R), EU:C:2002:127, 20. punkts); rīkojumus, 2006. gada 19. janvāris, Audi/ITSB (C‑82/04 P, nav publicēts, EU:C:2006:48, 20. punkts); 2012. gada 5. jūlijs, Audi un Volkswagen/ITSB (C‑467/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:425, 11. punkts), un 2012. gada 15. novembris, Neubrandenburger Wohnungsgesellschaft/Komisija (C‑145/12 P, nav publicēts, EU:C:2012:724, 23. punkts).
( 29 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 62. punkts).
( 30 ) Spriedums, 2013. gada 28. maijs (C‑239/12 P, EU:C:2013:331).
( 31 ) Spriedums, 2013. gada 28. maijs (C‑239/12 P, EU:C:2013:331).
( 32 ) Spriedums, 2016. gada 18. februāris (C‑176/13 P, EU:C:2016:96). Jāatzīmē, ka Tiesas spriedums tika pieņemts pēc rīcības plāna stāšanās spēkā.
( 33 ) Lēmuma 2015/1863 9. apsvērums.
( 34 ) Regulas Nr. 2015/1861 5. un 6. apsvērums.
( 35 ) Lēmuma 2015/1863 14. apsvērums.
( 36 ) Skat. Regulas Nr. 2015/1861 2. panta otro daļu.
( 37 ) Lēmuma 2015/1863 9. apsvērums. Skat. arī minētā lēmuma 10. apsvērumu un Regulas 2015/1861 6. un 7. apsvērumu.
( 38 ) Skat. šo secinājumu 26. punktu.
( 39 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 65. punkts).
( 40 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 63.–64. punkts).
( 41 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 68. punkts).
( 42 ) Skat spriedumu, 2016. gada 18. februāris, Padome/Bank Mellat (C‑176/13 P, EU:C:2016:96, 11. un nākamie punkti).
( 43 ) Skat. apelācijas sūdzības 12. zemsvītras piezīmi.
( 44 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 45 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 127., 161. un 173. punktu.
( 46 ) Spriedums, 2013. gada 28. maijs (C‑239/12 P, EU:C:2013:331).
( 47 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 48 ) Spriedums Padome/Bank Mellat (C‑176/13 P, EU:C:2016:96).
( 49 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 68. un nākamos punktus.
( 50 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 76. punktu.
( 51 ) Spriedums, 2013. gada 28. maijs (C‑239/12 P, EU:C:2013:331).
( 52 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 78. punktu.
( 53 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 44.–55. punktu.
( 54 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 56. punktu.
( 55 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punktu.
( 56 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 59. punktu.
( 57 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 60. un 61. punktu.
( 58 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 62.–65. punktu.
( 59 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 66. un 67. punktu.
( 60 ) Šķiet, ka galu galā vienīgi Apvienotā Karaliste ir apstrīdējusi šo kvalifikāciju savā rakstveida atbildē uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.
( 61 ) Grozītās Regulas Nr. 267/2012 30.a panta 1. punkts ir izteikts šādi: “Līdzekļu pārvedumus Irānas personām, vienībām vai struktūrām un no tām, uz kuriem neattiecas 30. panta 1. punkts, apstrādā šādi: [..]” (mans izcēlums).
( 62 ) It īpaši grozītās Regulas Nr. 267/2012 30. panta 3. punkta b) un c) apakšpunkts. Jānorāda, ka minētās regulas 30.b panta 3. punkta pirmā daļa arī attiecas uz gadījumiem, kuri minēti šīs pašas regulas 30.a pantā, bet šajā ziņā jau esmu precizējis, ka tas neattiecās uz apelācijas sūdzības iesniedzēju.
( 63 ) Spriedums, 2018. gada 13. marts (C‑244/16 P, EU:C:2018:177, 42. un nākamie punkti un tajos minētā judikatūra).
( 64 ) Spriedums, 2018. gada 13. marts (C‑384/16 P, EU:C:2018:176, 32. un nākamie punkti un tajos minētā judikatūra).
( 65 ) Izņemot kļūdu tiesību piemērošanā, kura ir konstatēta šo secinājumu 67. punktā.
( 66 ) Pārsūdzētā sprieduma 31. punktā Vispārējā tiesa norāda, ka prasītāja ir precizējusi, ka šis prasījumu pamats ir jāinterpretē kā iebilde par prettiesiskumu atbilstoši LESD 277. pantam.
( 67 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 28.–31. punktu.
( 68 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 33. punktu.
( 69 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 34. un 35. punktu.
( 70 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 36. punktu.
( 71 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 37. punktu.
( 72 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 38. punktu.
( 73 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 39. un 40. punktu.
( 74 ) Spriedums Padome/Bank Mellat (C‑176/13 P, EU:C:2016:96).
( 75 ) Spriedums, 2013. gada 23. aprīlis (no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P, EU:C:2013:258). Tiesa apstiprina savu nostāju 2017. gada 28. marta spriedumā Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236, 103. punkts).
( 76 ) Vai “vispārpiemērojamus pasākumus”2017. gada 28. marta sprieduma Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236) 98. punkta izpratnē.
( 77 ) Šķiet, runa drīzāk ir par kļūdu tiesību piemērošanā, nevis materiālu kļūdu.
( 78 ) Skat. spriedumu, 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome (C‑440/14 P, EU:C:2016:128, 54. punkts).
( 79 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 100. un nākamos punktus.
( 80 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft (C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 120. punkts). Skat. arī spriedumu, 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome (C‑440/14 P, EU:C:2016:128, 77. punkts).
( 81 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 117. un nākamos punktus.
( 82 ) Mans izcēlums.
( 83 ) Pārsūdzētā sprieduma 122. punktā Vispārējā tiesa izrāda zināmu piesardzību attiecībā uz pieņēmumiem, kurus ir izvirzījusi Padome un kuri ir apkopoti minētā sprieduma iepriekšējā punktā.
( 84 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 126. punktu.
( 85 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 164. punktu.
( 86 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 165. punktu.
( 87 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 167. punktu.
( 88 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 242. un 243. punktu.
( 89 ) Pārsūdzētā sprieduma 243. punkts.
( 90 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 226.–229. punktu.
( 91 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 232.–240. punktu.
( 92 ) Attiecībā uz šo garantiju kopsavilkumu skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran (C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 64.–66. punkts).
Full & Egal Universal Law Academy