ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES
[JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 14. septembrī ( 1 )
Lieta C‑547/16
Gasorba SL u.c.
(Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Konkurence – LESD 101. pants (iepriekš – EKL 81. pants) – Nolīgumi starp uzņēmumiem – Degvielas uzpildes staciju līgumi Spānijā –Komercattiecības starp degvielas uzpildes staciju operatoriem un naftas uzņēmumu – Ilgtermiņa degvielas ekskluzīvās tirdzniecības nolīgumi – Lēmums, ar kuru Eiropas Komisija atzīst par saistošām uzņēmuma saistības (“saistību lēmums”) – Komisijas saistību lēmuma saistošais raksturs valstu tiesām – Regulas (EK) Nr. 1/2003 9. panta 1. punkts un 16. panta 1. punkts
I. Ievads
1.
Ar Regulu (EK) Nr. 1/2003 ( 2 ), kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, daudzējādā ziņā tika būtiski mainīta Eiropas aizliegto vienošanos tiesību īstenošanas sistēma. Tiesas jau ir intensīvi aplūkojušas daudzus šīs reformas aspektus. Citādi ir ar jauno tiesisko regulējumu, kas ietverts Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktā, ar ko pirmo reizi Eiropas Komisijai tiek atļauts no uzņēmumiem oficiāli pieņemt saistības prasību izpildei konkurences jomā un ar lēmumu – saistību lēmumu – atzīt šo saistību saistošo spēku ( 3 ).
2.
Izskatāmajā lietā Tiesa tiek lūgta precizēt, kādas tiesiskās sekas tiesvedībā valsts tiesā ir jāparedz šādam saistību lēmumam. Vai valsts tiesa vispār vēl var izvērtēt uzņēmumu nolīguma saderību ar konkurences prasībām LESD 101. panta 1. punkta (iepriekš – EKL 81. panta 1. punkts) izpratnē, ja tieši attiecīgais nolīgums ir Komisijas saistību lēmuma priekšmets, vai arī saistību lēmumam ir bloķējoša iedarbība Regulas Nr. 1/2003 16. panta 1. punkta izpratnē? Un vai attiecīgais saistību lēmums, iespējams, ir vērtējams kā individuāls atbrīvojums LESD 101. panta 3. punkta (iepriekš – EKL 81. panta 3. punkts) izpratnē?
3.
Šie tiesību jautājumi rodas, ņemot vērā Spānijas degvielas uzpildes staciju līgumus, kuru daudzās ar konkurenci saistītās problēmas Tiesa jau daudzkārt ir aplūkojusi ( 4 ). Kādas degvielas uzpildes stacijas nomnieki Spānijas tiesās strīdas ar naftas uzņēmumu Repsol, vai ilgtermiņa degvielas ekskluzīvās tirdzniecības nolīgums ir pretrunā LESD 101. pantam (iepriekš – EKL 81. pants), un kā Komisijas saistību lēmums ietekmē attiecīgā ekskluzīvās tirdzniecības nolīguma likumību.
4.
Izskatāmā lieta varētu kļūt par paraugu decentralizētās aizliegto vienošanos tiesību īstenošanas sistēmas, kas radīta ar Regulu Nr. 1/2003, turpmākai praktiskai izveidei. Tas tādēļ, ka Tiesas spriedums precīzāk iezīmē gan Komisijas saistību lēmumu piemērojamību, gan valstu tiesu pilnvaras, piemērojot Eiropas konkurences noteikumus.
II. Atbilstošās tiesību normas
5.
Atbilstošās tiesību normas izskatāmajā lietā ir LESD 101. pants (iepriekš – EKL 81. pants) un Regula Nr. 1/2003.
Vispārīgi
6.
Regulas Nr. 1/2003 I nodaļas (“Principi”) 1. pantā attiecībā uz LESD 101. panta (iepriekš – EKL 81. pants) piemērošanu ir ietverts šāds regulējums:
“1. Līgumi, lēmumi un saskaņotas darbības, ar ko pārkāpj Līguma 81. panta 1. punktu un kas neatbilst Līguma 81. panta 3. punkta nosacījumiem, ir aizliegtas, un šajā ziņā nav vajadzīgs iepriekšējs lēmums.
2. Līgumi, lēmumi un saskaņotas darbības, ar ko pārkāpj Līguma 81. panta 1. punktu un kas atbilst Līguma 81. panta 3. punkta nosacījumiem, nav aizliegtas, un šajā ziņā nav vajadzīgs iepriekšējs lēmums.
[..]”
7.
Regulas Nr. 1/2003 preambulas 4. apsvērumā šajā ziņā ir paskaidrots:
“[..] pašreizējā [Regulas Nr. 17] sistēma jāaizstāj ar tieši piemērojamu izņēmumu sistēmu, kurā dalībvalstu konkurences iestādēm un tiesām ir pilnvaras piemērot ne tikai Līguma 81. panta 1. punktu un 82. pantu, kas ir tieši piemērojami atbilstīgi Eiropas Kopienu Tiesas praksei, bet arī Līguma 81. panta 3. punktu.”
Valstu tiesu kompetence aizliegto vienošanos tiesību īstenošanas sistēmā
8.
Regulas Nr. 1/2003 II nodaļas (“Pilnvaras”) 6. pantā “Valstu tiesu pilnvaras” ir paredzēts:
“Valstu tiesām ir pilnvaras piemērot Līguma 81. un 82. pantu.”
9.
Regulas Nr. 1/2003 16. panta “Vienāda Kopienas konkurences tiesību aktu piemērošana”, kurš atrodas IV nodaļā (“Sadarbība”), 1. punkts ir formulēts šādi:
“Ja valstu tiesas atbilstoši Līguma 81. pantam vai 82. pantam lemj par līgumiem, lēmumiem vai darbībām, uz kurām jau attiecas Komisijas lēmums, tās nevar pieņemt lēmumus, kuri ir pretrunā ar Komisijas pieņemto lēmumu. [..]”
10.
Attiecībā uz pēdējo minēto noteikumu Regulas Nr. 1/2003 preambulas 22. apsvērumā ir ietverts šāds skaidrojums:
“Lai nodrošinātu atbilstību [tiesiskās] noteiktības principam un vienādu Kopienas konkurences noteikumu piemērošanu paralēlu pilnvaru sistēmā, jāizvairās no pretrunīgiem lēmumiem. Tādēļ saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi jāprecizē Komisijas lēmumu un tiesas procesu ietekmi attiecībā uz dalībvalstu tiesām un konkurences iestādēm. Komisijas pieņemtie saistību lēmumi neietekmē dalībvalstu tiesu un konkurences iestāžu pilnvaras piemērot Līguma 81. un 82. pantu.”
Komisijas pilnvaras pieņemt saistību lēmumus
11.
Regulas Nr. 1/2003 9. panta “Saistības”, kurš ietilpst III nodaļā (“Komisijas lēmumi”), 1. punktā ir noteikts:
“Ja Komisija plāno pieņemt lēmumu, ar ko pieprasa pārkāpšanas izbeigšanu, un ja attiecīgie uzņēmumi piedāvā uzņemties saistības, lai atbilstu prasībām, kuras tiem paudusi Komisija savā sākotnējā vērtējumā, Komisija var ar lēmumu atzīt šo saistību saistošo spēku attiecībā uz uzņēmumiem. Šādu lēmumu var pieņemt uz noteiktu laika posmu, un tajā secina, ka Komisijas rīcībai vairs nav pamata.”
12.
Skaidrojošas norādes par attiecīgo noteikumu ir atrodamas Regulas Nr. 1/2003 preambulas 13. apsvērumā:
“Ja to lietu izskatīšanas laikā, kas var novest līdz līguma vai darbības aizliegumam, uzņēmumi piedāvā uzņemties saistības, lai atbilstu Komisijas prasībām, tai jāspēj pieņemt lēmums, ar kuru uzliek šīs saistības attiecīgajiem uzņēmumiem. Saistību lēmumos jābūt konstatētam, ka vairs nav pamata Komisijas rīcībai bez secinājumu izdarīšanas par to, vai ir bijis vai joprojām ir pārkāpums. Saistību lēmumi neierobežo dalībvalstu konkurences iestāžu un tiesu pilnvaras izdarīt šādus secinājumus un lemt par attiecīgo lietu. Saistību lēmumi nav lietderīgi gadījumos, kad Komisija plāno uzlikt soda naudu.”
III. Tiesvedības konteksts
Līgumattiecības starp “Gasorba” un “Repsol”
13.
Gasorba S.L. (Gasorba) Spānijas Alikantes provinces Orbas pašvaldībā apsaimnieko degvielas uzpildes staciju. Gasorba akcionāri ir Josefa Rico Gil un Antonio Ferrándiz González, kā arī abi viņu bērni.
14.
Degvielas uzpildes stacija atrodas uz zemesgabala, attiecībā uz kuru J. Rico Gil un A. Ferrándiz González ar 1993. gada 15. februāra līgumu piešķīra lietošanas tiesības ( 5 ) vadošajam Spānijas naftas uzņēmumam Repsol Comercial de Productos Petrolíferos S.A. (Repsol). Apmaiņā Repsol ar otru līgumu, kas noslēgts tajā pašā dienā, zemesgabalu kopā ar degvielas uzpildes staciju uz divdesmit pieciem gadiem iznomāja atpakaļ A. Ferrándiz González ( 6 ). Vēlāk, 1994. gada 12. novembrī, Gasorba ar Repsol piekrišanu abos līgumos stājās J. Rico Gil un A. Ferrándiz González vietā.
15.
Pamatojoties uz nomas līgumu, Gasorba visā nomas laikposmā bija pienākums tās degvielas uzpildes stacijā piedāvāto degvielu saņemt tikai un vienīgi no Repsol. Turklāt Repsol regulāri paziņoja maksimālās degvielas mazumtirdzniecības pārdošanas cenas. Tomēr nomniekiem bija atļauts uz sava rēķina piešķirt atlaides galapatērētājam, nesamazinot Repsol ieņēmumus.
“Repsol” saistības pret Komisiju un Lēmums 2006/446/EK
16.
Savienības mērogā līgumattiecības starp Repsol un tās degvielas uzpildes staciju nomniekiem – tostarp arī starp Repsol un Gasorba – bija procedūras priekšmets aizliegto vienošanos jomā atbilstoši Regulai Nr. 1/2003 ( 7 ). Šajā procedūrā Komisija kā Eiropas konkurences iestāde atbilstoši sākotnējam vērtējumam izteica šaubas, ka konkurences jomā ilgtermiņa piegādes nolīgumi – apvienojumā ar nekonkurēšanas saistībām –, kuri noslēgti starp Repsol un konkrētiem degvielas uzpildes staciju nomniekiem Spānijā, ir saderīgi ar EKL 81. pantu (tagad – LESD 101. pants). Komisija uztraucās par būtisku Spānijas degvielas mazumtirdzniecības tirgus ierobežošanu.
17.
Tad Repsol piedāvāja Komisijai uzņemties saistības, ar kurām uzņēmums it īpaši izteica gatavību turpmāk neslēgt ilgtermiņa ekskluzīvās tirdzniecības nolīgumus, kā arī piedāvāt attiecīgajiem degvielas uzpildes staciju nomniekiem finansiāli izdevīgus noteikumus, lai priekšlaicīgi izbeigtu pastāvošos ilgtermiņa degvielas piegādes nolīgumus ar Repsol. Turklāt Repsol apsolīja noteiktā laikposmā neiegādāties neatkarīgas degvielas uzpildes stacijas, kurām tā neveic piegādes ( 8 ).
18.
Komisija par šīm Repsol saistībām vispirms 2004. gada oktobrī pieņēma paziņojumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 27. panta 4. punktam ( 9 ) un pēc tam, 2006. gada 12. aprīlī, ar Lēmumu 2006/446/EK ( 10 ), piemērojot Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu, atzina tās par saistošām, vienlaicīgi izbeidzot pret Repsol procedūru aizliegto vienošanos jomā.
19.
Lēmuma 2006/446 rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:
“1. pants
[..] saistības ir saistošas [Repsol].
2. pants
Šīs lietas izskatīšana ir izbeigta.
3. pants
Šo lēmumu piemēro laikposmā no dienas, kad tas ir ticis paziņots [Repsol], līdz 2011. gada 31. decembrim.
4. pants
Šī lēmuma adresāts ir:
[Repsol]
[..].” [Neoficiāls tulkojums]
Strīds starp “Gasorba” un “Repsol” Spānijas tiesās
20.
Pēc Lēmuma 2006/446 pieņemšanas Gasorba, kā arī J. Rico Gil un A. Ferrándiz González centās atbrīvoties no savām līgumattiecībām ar Repsol un 2008. gada 17. aprīlī iesniedza kopīgu prasību pret Repsol par 1993. gadā noslēgto līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem atbilstoši EKL 81. panta 2. punktam (tagad – LESD 101. panta 2. punkts) un par kompensāciju ( 11 ). Pamatā viņi savu prasību pamatoja, pirmkārt, ar Repsol mazumtirdzniecības cenu noteikšanu, un, otrkārt, ar garo ekskluzīvās tirdzniecības nolīguma ilgumu, kas pārsniedzot Grupu atbrīvojuma regulās (EEK) Nr. 1984/83 ( 12 ) un (EK) Nr. 2790/1999 ( 13 ) atļauto. Tomēr ne pirmās instances tiesā Juzgado Mercantil no 4 de Madrid ( 14 ), ne otrajā instancē Audiencia Provincial de Madrid ( 15 ) viņu prasība netika apmierināta.
21.
Tagad attiecīgo lietu izskata iesniedzējtiesa – Spānijas Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) ( 16 ). Tā norāda, ka strīdīgajiem līgumiem nevar tikt piemērots Regulā Nr. 2790/1999 paredzētais grupu atbrīvojums, jo Repsol tirgus daļa pārsniedz 30 % vai attiecīgi tāda tā bija līgumu noslēgšanas brīdī. Tomēr Tribunal Supremo jautā, vai Lēmumam 2006/446 attiecībā uz šiem līgumiem, iespējams, ir atbrīvojošs raksturs un vai attiecīgais lēmums liedz valsts tiesām izskatīt jautājumu par attiecīgo līgumu likumību.
IV. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā
22.
Ar 2016. gada 18. oktobra rīkojumu, kas saņemts 2016. gada 28. oktobrī, Tribunal Supremo – Civillietu palāta – saskaņā ar LESD 267. pantu ir uzdevusi šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma saņemšanai:
“1)
Vai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 16. pantu Komisijas 2006. gada 12. aprīļa lēmums par procesu saskaņā ar EK līguma 81. pantu (Lieta COMP/B–1/38.348 – Repsol CPP) liedz valsts tiesai iespēju nolīgumus, uz kuriem šis lēmums attiecas, atzīt par spēkā neesošiem ekskluzīvās piegādes termiņa ilguma dēļ, lai arī tā var šos līgumus atzīt par spēkā neesošiem kādu citu iemeslu dēļ, piemēram, ja piegādātājs nosaka pircējam (vai tālākpārdevējam) minimālās mazumtirdzniecības cenas?
2)
Ja tā, vai šajā gadījumā var uzskatīt, ka ilgtermiņa līgumiem, uz kuriem attiecas saistību lēmums, šā lēmuma dēļ ir piešķirts individuāls atbrīvojums saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu?”
23.
Tiesvedībā Tiesā savus rakstveida apsvērumus iesniedza Gasorba, Repsol, Spānijas un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.
V. Vērtējums
24.
Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa izvirza jautājumu par problēmām, kas dalībvalstu tiesām rodas saistībā ar to lēmumu saistošo iedarbību, kurus Komisija pieņem kā Eiropas konkurences iestāde. Šī problemātika nesen izraisīja diskusijas, pirmām kārtām, valsts atbalsta tiesību jomā ( 17 ). Kā liecina izskatāmā lieta, tai tomēr var būt arī praktiska nozīme, īstenojot Savienības tiesības aizliegto vienošanos jomā.
25.
Tomēr problemātikai Savienības tiesībās aizliegto vienošanos jomā ir atšķirīgas pazīmes, jo šajā jomā vienmēr ir bijusi paralēlu pilnvaru sistēma ( 18 ), kurā gan Komisija, gan valstu konkurences iestādes un tiesas ir aicinātas piemērot LESD 101. un 102. pantu (iepriekš – EKL 81. un 82. pants). Turklāt Regulas Nr. 1/2003 16. pantā ir ietverts skaidrs Savienības tiesiskais regulējums, kuram jānodrošina Savienības tiesību aizliegto vienošanos jomā vienveidīga piemērošana.
26.
Konkrēti, izskatāmajā lietā ir jāatbild uz jautājumu, vai un ciktāl valstu tiesām vēl ir rīcības brīvība, lai īstenotu Savienības tiesības aizliegto vienošanos jomā, ja attiecībā uz uzņēmumu nolīgumu jau eksistē Komisijas saistību lēmums. Atbilde uz šo jautājumu izriet no saiknes starp Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu un 16. panta 1. punktu.
A. Par valstu tiesu pilnvarām pēc Komisijas saistību lēmuma atzīt uzņēmumu nolīgumu par spēkā neesošu (pirmais prejudiciālais jautājums)
27.
Izskatāmajā lietā galveno interesi rosina pirmais jautājums, ar kuru Tribunal Supremo galvenokārt vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1/2003 16. panta 1. punkts var liegt valsts tiesai atzīt par spēkā neesošu nolīgumu starp uzņēmumiem, atsaucoties uz LESD 101. panta 2. punktu, ja Komisija pirms tam, attiecībā tieši uz šo nolīgumu, saistību lēmumā atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktam ir pieņēmusi saistības un atzinusi tās par saistošām. Šī jautājuma pamatā ir Lēmums 2006/446 – saistību lēmums, kas balstīts uz Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu, par Repsol attiecībām ar Spānijas degvielas uzpildes staciju operatoriem.
28.
No formālā viedokļa Komisijas lēmumi, kuriem, kā Lēmumam 2006/446, ir konkrēts adresāts, uzliek saistības kopumā tikai šim adresātam (LESD 288. panta ceturtās daļas otrais teikums), tātad izskatāmajā lietā – Repsol (skat. attiecīgā lēmuma 4. pantu). Tomēr, lai decentralizētā sistēmā nodrošinātu Savienības tiesību aizliegtu vienošanos jomā vienveidīgu piemērošanu, Regulas Nr. 1/2003 16. panta 1. punkta pirmajā teikumā vēl arī ir paredzēts, ka dalībvalstu tiesas attiecībā uz nolīgumu starp uzņēmumiem LESD 101. panta 1. punkta izpratnē savukārt nevar pieņemt lēmumus, kuri ir pretrunā Komisijas lēmumam, kas pirms tam pieņemts tieši par šo uzņēmumu nolīgumu.
29.
Ir pašsaprotami, ka šis atkāpes aizliegums, kas izriet no 16. panta 1. punkta pirmā teikuma, attiecas arī uz Komisijas saistību lēmumiem atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktam. Tas tādēļ, ka, neaprobežojoties ar noteiktu lēmuma veidu, 16. panta 1. punkts attiecas uz visiem iespējamajiem lēmumiem, kurus Komisija var pieņemt, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003 ( 19 ).
30.
Tomēr Regulas Nr. 1/2003 16. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētais atkāpes aizliegums visos gadījumos nevar būt plašāks par attiecīgā Komisijas lēmuma regulatīvo saturu.
31.
Izskatāmajā lietā Komisijas Lēmuma 2006/446 regulatīvais saturs, uz ko iesniedzējtiesa atsaucas savā pirmajā jautājumā, tikai paredz, ka saistības, kuras Repsol ir uzņēmies attiecībā uz Spānijas degvielas uzpildes staciju operatoriem, tiek noteiktas par saistošām noteiktā laikposmā (skat. attiecīgā lēmuma 1. un 3. pantu) un tiek izbeigta savulaik pret Repsol uzsāktā aizliegtās vienošanās procedūra (skat. lēmuma 2. pantu). Turpretim Lēmumā 2006/446 nevienā brīdī nav sniegts saistošs atzinums par ekskluzīvās tirdzniecības nolīgumu, kas noslēgti starp Repsol un tā degvielas uzpildes staciju nomniekiem, likumību.
32.
Šis Lēmuma 2006/446 regulatīvais saturs ir izskaidrojams, ņemot vērā saistību lēmuma tiesisko raksturu un uzdevumu Regulas Nr. 1/2003 sistēmā. Proti, šādam saistību lēmumam ir raksturīgs tieši tas, ka Komisija tajā padziļināti nevērtē uzņēmumu nolīgumu atbilstību konkurences noteikumiem, bet gan procedūras efektīvas izpildes nolūkā izmanto tikai sākotnējo vērtējumu un it īpaši nekonstatē LESD 101. vai LESD 102. panta pārkāpumu ( 20 ).
33.
Tādējādi tāds lēmums kā izskatāmajā lietā strīdīgais Lēmums 2006/446, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu, neliedz valstu tiesām izvērtēt attiecīgo uzņēmumu nolīgumu saderību ar konkurences noteikumiem, kas paredzēti Savienības tiesībās aizliegtu vienošanos jomā, un tādējādi izmantot savas pilnvaras, lai piemērotu LESD 101. un LESD 102. pantu (šajā nozīmē skat. arī Regulas Nr. 1/2003 6. pantu). Šajā ziņā nav atšķirības, vai runa ir par konkurences tiesību jautājumiem, kuri saistību lēmumā jau ir bijuši Komisijas vispārīgās pārbaudes priekšmets, vai arī par pilnīgi jauniem aspektiem, kurus Komisija vēl nemaz nav aplūkojusi.
34.
Šis secinājums gūst apstiprinājumu arī, aplūkojot Regulas Nr. 1/2003 preambulu. Tajā gan no 13. apsvēruma trešā teikuma, gan no 22. apsvēruma pēdējā teikuma izriet, ka Komisijas saistību lēmums nekādā ziņā neliedz konkurences iestādēm un dalībvalstu tiesām lemt par attiecīgo lietu, ņemot vērā, ka tās piemēro LESD 101. un 102. pantu un vajadzības gadījumā var konstatēt pārkāpuma esamību.
35.
Tas viss nenozīmē, ka Komisijas lēmums, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu, valstu tiesās nerada juridiskas sekas. Pirmkārt, šāda saistību lēmuma mērķis ir atzīt par saistošām uzņēmumu saistības, lai vajadzības gadījumā ieinteresētas trešās personas varētu celt prasību par to ievērošanu. Otrkārt, saistību lēmumā ir ietverts Komisijas sākotnējais vērtējums par konkurences noteikumu ievērošanu nolīgumā starp uzņēmumiem LESD 101. panta 1. punkta izpratnē ( 21 ), kuru valstu tiesas nevar ignorēt. Gluži pretēji, lojālas sadarbības princips (LES 4. panta 3. punkts), kā arī vispārējais mērķis iespējami efektīvi un vienveidīgi piemērot Savienības tiesības aizliegtu vienošanos jomā prasa, lai valsts tiesa Komisijas sniegto vērtējumu uzskatītu par svarīgu norādi, pat par sākotnējo pierādījumu strīdīgā uzņēmumu nolīguma neatbilstībai konkurences noteikumiem, šo vērtējumu pienācīgi ņemtu vērā un apspriestos ar Komisiju, ja tā vēlas atkāpties no Komisijas sniegtā vērtējuma ( 22 ). Tomēr sava vispārīgā un provizoriskā rakstura dēļ konkurences noteikumu vērtējums, ko Komisija ir sniegusi lēmumā, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktu, galu galā nevar liegt valsts tiesai, pamatojoties uz turpmāku izpēti un padziļinātu izvērtējumu, izdarīt tajā pašā lietā pilnībā vai daļēji atšķirīgus secinājumus.
36.
Repsol iebilst, ka tiesiskās noteiktības principam neatbilstu situācija, ja Komisija, pamatojoties uz saistībām, kuras Repsol ir uzņēmies, izbeidz aizliegtās vienošanās procedūru par uzņēmumu nolīgumu, bet valsts tiesa šo pašu nolīgumu var uzskatīt par neatbilstošu konkurences noteikumiem un tādējādi par spēkā neesošu LESD 101. panta 2. punkta izpratnē.
37.
Tomēr šis iebildums nepārliecina. Repsol nav ņēmis vērā atšķirību starp lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktam, kurš galvenokārt efektivitātes apsvērumu dēļ ir balstīts tikai uz Komisijas veiktu vispārīgu pārbaudi, un lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktam, kurš ir balstīts uz detalizētu konkurences noteikumu analīzi un kuru pieņem kompleksas aizliegtās vienošanās procedūras beigās. Tiesa šo pamatatšķirību ir detalizēti izklāstījusi lietā Alrosa un šajā ziņā ir skaidri noraidījusi atšķirīgu tiesas vērtējumu, uz kuru atsaucas Repsol ( 23 ).
38.
Tas vien, ka Komisija lēmumā atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktam pieņem uzņēmuma sniegtās saistības un atzīst tās par saistošām, nekādā ziņā nenozīmē, ka Eiropas konkurences iestāde atzinīgi vērtē attiecīgā uzņēmuma līdzšinējo rīcību tirgū un uzskata to par saderīgu ar konkurences noteikumiem. Gluži pretēji, ar šādu saistību lēmumu – līdzīgi kā ar strīdīgo Lēmumu 2006/446 – Komisija tikai paziņo, ka tās šaubas ir kliedētas un attiecīgajā brīdī tās rīcībai vairs nav pamata ( 24 ).
39.
Uzņēmuma sniegtajām saistībām, kuras Komisija ir pieņēmusi Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punkta kontekstā, gan ir jāmazina vai pat jākompensē varbūtējā konkurences noteikumiem neatbilstošā ietekme, ko rada uzņēmuma rīcība tirgū. Tomēr no tā nevar secināt, ka ar Komisijas saistību lēmumu būtu “legalizēta” attiecīgā uzņēmuma rīcība tirgū, vēl jo mazāk – ar atpakaļejošu spēku.
40.
Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punkta jēga, kurā slēpjas tā pievilcība Savienības aizliegto vienošanos tiesību praktiķu vidū, ir divējāda. Pirmkārt, tā ir – ļaut Komisijai kā konkurences iestādei iespējami efektīvi un taupot resursus izpildīt savus uzdevumus, uz kuriem attiecas lietderības princips. Otrkārt, šis noteikums dod attiecīgajiem uzņēmumiem iespēju izvairīties no tiem nelabvēlīga Komisijas atzinuma par konkurences noteikumu pārkāpumu un, iespējams, draudoša naudas soda, ja tie Komisijai izsaka gatavību uzņemties saistības ( 25 ).
41.
Pārējā ziņā ikvienam uzņēmumam pašam ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību tirgū, kurai Regulas Nr. 1/2003 sistēmā ir galvenā nozīme. No šīs atbildības uzņēmumu nevar atbrīvot arī Komisijas saistību lēmums.
42.
Tādējādi Regulas Nr. 1/2003 16. panta 1. punkta interpretācijas sakarā kopumā var secināt, ka Komisijas saistību lēmums par konkrētiem nolīgumiem starp uzņēmumiem, kas pieņemts saskaņā ar attiecīgās regulas 9. panta 1. punktu, neliedz valstu tiesām izvērtēt tieši šo nolīgumu atbilstību konkurences noteikumiem un vajadzības gadījumā saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu atzīt tos par spēkā neesošiem.
B. Par Komisijas saistību lēmuma atbrīvojuma rakstura neesamību (otrais prejudiciālais jautājums)
43.
Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas noskaidrot, vai Lēmums 2006/446 – saistību lēmums Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punkta izpratnē – attiecībā uz tajā aplūkotajiem ilgtermiņa ekskluzīvās tirdzniecības nolīgumiem rada individuāla atbrīvojuma sekas LESD 101. panta 3. punkta (iepriekš – EKL 81. panta 3. punkts) izpratnē.
44.
Šis jautājums ir uzdots tikai gadījumam, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši. Tomēr, kā jau iepriekš norādīts, tā kā es uzskatu, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild noliedzoši, otro jautājumu es turpinājumā izvērtēšu tikai pakārtoti, cenšoties iesniedzējtiesai sniegt visas lietderīgās norādes pamatlietas pareizai izlemšanai.
45.
Lēmumā 2006/446 nevienā vietā nav skaidri norādīts, ka Komisija saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu piešķir individuālu atbrīvojumu ilgtermiņa ekskluzīvās tirdzniecības nolīgumiem, kurus Repsol ir noslēdzis ar saviem degvielas uzpildes staciju nomniekiem. Gluži pretēji, Komisija attiecīgajā lēmumā aprobežojas tikai ar konkrētu Repsol saistību atzīšanu par saistošām līdz 2011. gada 31. decembrim un pret Repsol savulaik uzsāktās aizliegtās vienošanās procedūras izbeigšanu.
46.
Līdzīgi izskatāmajā lietā nevar runāt par netieši piešķirtu individuālu atbrīvojumu. Proti, kā pamatoti ir uzsvērusi lielākā daļa lietas dalībnieku, jebkāds individuāls atbrīvojums LESD 101. panta 3. punkta izpratnē obligāti paredzētu, ka vispirms tiek konstatēta aizliegta konkurences ierobežojuma esamība LESD 101. panta 1. punkta izpratnē ( 26 ). Tomēr Lēmumā 2006/446 nevienā vietā tas nav konstatēts attiecībā uz Repsol degvielas uzpildes staciju nomnieku ilgtermiņa ekskluzīvās tirdzniecības nolīgumiem Spānijā.
47.
Lietas būtība ir arī tāda, ka saistību lēmumā nav konstatēta konkurencei neatbilstošas darbības esamība. Tas tādēļ, ka, kā jau iepriekš norādīts, lēmumiem atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktam, kāds ir arī Lēmums 2006/446, ir raksturīgi tieši tas, ka Komisija tajos sniedz tikai sākotnējo konkurences situācijas vērtējumu, neizsakot savus galīgos apsvērumus par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpuma esamību ( 27 ).
48.
Turklāt jāņem vērā, ka viens no Regulas Nr. 1/2003 reformas galvenajiem mērķiem bija atcelt Komisijas individuālo atbrīvojumu administratīvu piešķiršanu. Tādējādi 2004. gada 1. maijā notika pāreja uz tieši piemērojamu izņēmumu sistēmu, kurā LESD 101. panta 3. punkta piemērošanai vairs nav paredzēti Komisijas individuālie lēmumi (šajā nozīmē skat. Regulas Nr. 1/2003 1. panta 1. un 2. punktu, kā arī 6. pantu, kopā ar regulas preambulas 4. apsvērumu).
49.
Kopš tā laika Komisija individuālu lēmumu, kurā vien deklaratīvi konstatē, ka LESD 101. panta 3. punkta prasības ir izpildītas, pieņem tikai retos izņēmuma gadījumos un tikai lēmuma atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 10. pantam (“Nepiemērojamības konstatācija”) kontekstā ( 28 ), tomēr ne lēmumā atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 9. panta 1. punktam, kāds tiek aplūkots izskatāmajā lietā.
50.
Tādēļ kopumā nevar uzskatīt, ka Lēmums 2006/446 attiecībā uz ilgtermiņa ekskluzīvās tirdzniecības nolīgumiem starp Repsol un tā degvielas uzpildes staciju nomniekiem Spānijā rada individuāla atbrīvojuma sekas LESD 101. panta 3. punkta izpratnē.
VI. Secinājumi
51.
Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai uz Spānijas Tribunal Supremo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:
Regulas (EK) Nr. 1/2003 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas Komisijas saistību lēmums par konkrētiem nolīgumiem starp uzņēmumiem, kas pieņemts saskaņā ar attiecīgās regulas 9. panta 1. punktu, neliedz valstu tiesām izvērtēt tieši šo nolīgumu atbilstību konkurences noteikumiem un vajadzības gadījumā saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu atzīt tos par spēkā neesošiem.
( 1 ) Oriģinālvaloda – vācu.
( 2 ) Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un [EKL] 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1/2003”.
( 3 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Alrosa (C‑441/07 P, EU:C:2010:377).
( 4 ) Skat., piemēram, spriedumus, 2006. gada 14. decembris, Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio (C‑217/05, EU:C:2006:784); 2008. gada 11. septembris, CEPSA (C‑279/06, EU:C:2008:485), un 2009. gada 2. aprīlis, Pedro IV Servicios (C‑260/07, EU:C:2009:215), kā arī rīkojumus, 2009. gada 3. septembris, Lubricarga (C‑506/07, EU:C:2009:504); 2014. gada 27. marts, Bright Service (C‑142/13, EU:C:2014:204), un 2014. gada 4. decembris, Estación de Servicio Pozuelo 4 (C‑384/13, EU:C:2014:2425).
( 5 ) Lietošanas tiesības attiecas arī uz administratīvo koncesiju minētās degvielas uzpildes stacijas ekspluatēšanai.
( 6 ) Iesniedzējtiesa šajā sakarā runā par “savstarpējiem līgumiem”.
( 7 ) Attiecīgās procedūras uzsākšanas iemesls bija nolīgumi un līgumu projekti, par kuriem Repsol bija paziņojis Komisijai vēl saskaņā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu, kas bija spēkā pirms Regulas Nr. 1/2003. Tomēr šie paziņojumi zaudēja savu spēku no brīža, kad 2004. gada 1. maijā sāka piemērot Regulu Nr. 1/2003 (šajā nozīmē skat. Regulas Nr. 1/2003 34. panta 1. punktu).
( 8 ) Par saistību saturu skat. Komisijas apsvērumus tās Lēmuma 2006/446 kopsavilkuma 2. punktā (OV 2006, L 176, 104. lpp.).
( 9 ) Paziņojums atbilstoši Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 4. punktam attiecībā uz COMP/B‑1/38348 – Repsol CPP lietu (OV 2004, C 258, 7. lpp.).
( 10 ) Komisijas 2006. gada 12. aprīļa Lēmums 2006/446/EK par procesu saskaņā ar EK Līguma 81. pantu (Lieta COMP/B‑1/38.348 – Repsol CPP), izziņots ar dokumenta numuru C(2006) 1548 un publicēts kopsavilkuma veidā OV 2006, L 176, 104. lpp. Lēmuma 2006/446 pilns teksts ir pieejams tikai Konkurences ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē: (pēdējo reizi aplūkots 2017. gada 11. jūlijā).
( 11 ) Saskaņā ar Repsol sniegto informāciju tas savukārt ir cēlis prasību pret Gasorba kādā Madrides civillietu tiesā. Repsol norāda, ka pirms abām prasībām notika ārpustiesas strīds starp pusēm par piegādes līguma izbeigšanas nosacījumiem, kā rezultātā Repsol lauza līgumu, savukārt Gasorba apstrīdēja attiecīgās līguma laušanas likumību. Repsol pārmet Gasorba, ka tā ļaunprātīgi atsaucas uz ES konkurences tiesībām.
( 12 ) Komisijas 1983. gada 22. jūnija Regula (EEK) Nr. 1984/83 par Līguma 85. panta 3. punkta piemērošanu dažām ekskluzīvās tirdzniecības nolīgumu kategorijām (OV 1983, L 173, 5. lpp.).
( 13 ) Komisijas 1999. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 2790/1999 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām (OV 1999, L 336, 21. lpp.).
( 14 ) Madrides Komerctiesa Nr. 4, kuras spriedums pasludināts 2011. gada 8. jūlijā.
( 15 ) Madrides provinces tiesa, kuras spriedums pasludināts 2014. gada 27. janvārī.
( 16 ) Pārsūdzības tiesvedība Nr. 757/2014.
( 17 ) Šīs diskusijas iemesls bija 2013. gada 21. novembra spriedums Deutsche Lufthansa (C‑284/12, EU:C:2013:755) un 2014. gada 4. aprīļa rīkojums Flughafen Lübeck (C‑27/13, nav publicēts, EU:C:2014:240), kuros tika izskatīts jautājums par Komisijas lēmumu ietekmi Padomes 2015. gada 13. jūlija Regulas (ES) 2015/1589 (OV 2015, L 248, 9. lpp.) tagadējā 4. panta izpratnē uz valstu tiesas procesiem.
( 18 ) Spriedumi, 1969. gada 13. februāris, Wilhelm u.c. (14/68, EU:C:1969:4, 3. punkts), un 2012. gada 14. februāris, Toshiba Corporation u.c. (C‑17/10, EU:C:2012:72, 81. punkts).
( 19 ) Attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 16. panta 2. punktu – spriedums, 2012. gada 14. februāris, Toshiba Corporation u.c. (C‑17/10, EU:C:2012:72, 87. punkts).
( 20 ) Regulas Nr. 1/2003 preambulas 13. apsvēruma otrais teikums; skat. turklāt spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Alrosa (C‑441/07 P, EU:C:2010:377, it īpaši 35. punkts).
( 21 ) Tas pats attiecas uz lēmumiem un saskaņotām darbībām LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, kā arī uz dominējošu uzņēmumu rīcību LESD 102. panta izpratnē.
( 22 ) Šajā nozīmē skat. arī Komisijas paziņojumu par Komisijas un ES dalībvalstu tiesu sadarbību EK līguma 81. un 82. panta piemērošanā (OV 2004, C 101, 54. lpp.).
( 23 ) Spriedums, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Alrosa (C‑441/07 P, EU:C:2010:377, 35., 38., 40. un 46.–48. punkts); papildus skat. manus secinājumus attiecīgajā lietā (EU:C:2009:555, 47.–51. punkts).
( 24 ) Šajā ziņā vēlreiz skat. Regulas Nr. 1/2003 preambulas 13. apsvērumu.
( 25 ) Šajā nozīmē skat. jau manus secinājumus lietā Komisija/Alrosa (C‑441/07 P, EU:C:2009:555, 60. punkts).
( 26 ) Spriedums, 2013. gada 7. februāris, Slovenská sporiteľňa (C‑68/12, EU:C:2013:71, 30. punkts). Skat. par visu arī Komisijas paziņojuma “Pamatnostādnes EK līguma 81. panta 3. punkta piemērošanai” (OV 2004, C 101, 97. lpp.) 11. punktu; tajā ir paredzēts, ka vērtējumu no konkurences tiesību aspekta atbilstoši EKL 81. pantam (tagad – LESD 101. pants) veic divos posmos, turklāt nolīguma starp uzņēmumiem konkurenci veicinošo ietekmi atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam izvērtē tikai tad, ja pirms tam saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu ir konstatēts konkurencei neatbilstošs mērķis vai konkurencei neatbilstoša ietekme.
( 27 ) Šajā ziņā vēlreiz skat. Regulas Nr. 1/2003 preambulas 13. apsvēruma otro teikumu, kā arī manus apsvērumus par pirmo prejudiciālo jautājumu, it īpaši šo secinājumu 32. punktu.
( 28 ) Šajā nozīmē skat. arī Regulas Nr. 1/2003 preambulas 14. apsvērumu.