18.4.2016
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 136/12
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2016. gada 21. janvārī iesniedza Juzgado de Primera Instancia no 6 de Alicante (Spānija) – Manuel González Poyato un Ana Belén Tovar García/Banco Popular Español S.A.
(Lieta C-34/16)
(2016/C 136/17)
Tiesvedības valoda – spāņu
Iesniedzējtiesa
Juzgado de Primera Instancia no 6 de Alicante
Pamatlietas puses
Prasītāji: Manuel González Poyato un Ana Belén Tovar García
Atbildētāja: Banco Popular Español S.A.
Prejudiciālie jautājumi
1)
Vai gadījumā, ja aizdevuma līgumā, kas noslēgts starp komersantu un patērētāju, ir iekļauts iepriekš noteikts līguma noteikums par parastās nolīgtās procentu likmes samazinājuma ierobežojumiem (noteikums par procentu likmes minimumu), kas nav ticis individuāli apspriests un kas minētajā līgumā ir iekļauts tik patērētājam nepietiekami skaidrā un nesaprotamā veidā, ka tiesa to uzskata par negodīgu, vārdkopas “nav saistoši” interpretācija, saskaņā ar kuru gadījumā, ja tiesa atzīst šāda noteikuma negodīgumu, tā rezultātā patērētājam nevar tikt atlīdzinātas summas, kuras tas iepriekš ir samaksājis komersantam, piemērojot minēto noteikumu, ir saderīga ar Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK (1) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punktu?
2)
Ja iepriekš minētā interpretācija tiek atzīta par atbilstošu Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam, vai iepriekš izklāstītā seku, kam būtu jāizriet no šādi aprakstīta noteikuma atzīšanas par negodīgu, interpretācija ir saderīga ar Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā iekļauto jēdzienu “adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu”?
3)
Ja iepriekš minētās interpretācijas netiek uzskatītas par saderīgām ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, vai noteikumu, ar kuriem tiek definēts līguma galvenais priekšmets, kas ir izklāstīti nepietiekami skaidrā un saprotamā veidā, iekļaušana līgumā, kas ir noslēgts starp komersantu un patērētāju, joprojām un katrā ziņā ir pretrunā “labticības pienākumam”, vai arī šāds labticības principa pārkāpums ir jāizvērtē, ņemot vērā citus apstākļus? Šajā pēdējā gadījumā – kādi apstākļi ir jāņem vērā valsts tiesai, konstatējot, ka noteikums, ar kuru definēts līguma galvenais priekšmets, ir izklāstīts neskaidrā un nesaprotamā veidā, lai tā varētu secināt, ka labticības princips nav pārkāpts? Vai viens no šiem apstākļiem var būt arī tāda valsts tiesiskā regulējuma esamība, kam ir normatīvā akta spēks un kas abstrakti paredz šāda veida “noteikumu par procentu likmes minimumu” spēkā esamību?
4)
Vai tādā tiesvedībā, kāda ir šajā lietā, proti, saistībā ar individuālu prasību, lūdzot atzīt par spēkā neesošu “noteikumu par procentu likmes minimumu”, kas tiek uzskatīts par nepārskatāmu, interpretācija, ar kuru tiek ierobežota summu, kuru patērētājs ir samaksājis komersantam, piemērojot noteikumu par procentu likmes minimumu, kuru tiesa ir atzinusi par negodīgu, atlīdzināšana, – interpretācija, kas ir balstīta uz draudiem, ka varētu tikt nopietni traucēta sabiedriskā kārtība tautsaimniecībā, ja pasludinātajam spriedumam nebūtu res judicata spēks attiecībā uz citiem patērētājiem, kuri atrodas tādā pašā situācijā, – ir saderīga ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā iekļauto vārdkopu “nav saistoši”?
(1) OV L 95, 29. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy