30.5.2016
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 191/4
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2015. gada 23. novembra rīkojumu lietā T-640/14 Beul/Parlaments un Padome 2016. gada 29. janvārī iesniedza Carsten René Beul
(Lieta C-53/16 P)
(2016/C 191/07)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Carsten René Beul (pārstāvji – H.-M. Pott un T. Eckhold, advokāti)
Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
—
atcelt Vispārējās tiesas 2015. gada 23. novembra rīkojumu;
—
atcelt apstrīdēto Regulu (ES) Nr. 537/2014 vai pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai;
—
piespriest atbildētājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Ar savu Vispārējā tiesā celto prasību prasītājs lūdza atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 537/2014 par īpašām prasībām attiecībā uz obligātajām revīzijām sabiedriskas nozīmes struktūrās un ar ko atceļ Komisijas Lēmumu 2005/909/EK (1).
Prasītājs ir Vācijā reģistrēts zvērināts grāmatvedis (un arī obligātais revidents atbilstoši Luksemburgas Lielhercogistes un Itālijas Republikas tiesiskajam regulējumam). Viņam ir tiesības veikt obligātās revīzijas sabiedriskas nozīmes struktūrās. Visu viņa kā zvērināta grāmatveža darbību uzrauga zvērinātu grāmatvežu palāta, kas ir publisko tiesību iestāde, kuras locekļi ir zvērināti grāmatveži un kuras institūcijas tie ievēl.
Apstrīdētajā regulā (turpmāk tekstā – “regula”) ir paredzēts, ka obligāto revidentu uzraudzību saistībā ar obligātajām revīzijām sabiedriskas nozīmes struktūrās īsteno neatkarīga iestāde, t.i., iestāde, kas tostarp nav atkarīga no valsts. Praktizējošs zvērināts grāmatvedis nekādā ziņā nevar darboties šajā iestādē un vairs nepraktizējošs zvērināts grāmatvedis var tajā sākt darboties tikai salīdzinoši ilgu laiku pēc savas darbības izbeigšanas.
Prasītājs uzskata, ka ar jauno tiesisko regulējumu tam ir nodarīts kaitējums. Viņš norāda, ka regula ir pretrunā Savienības tiesībām.
Eiropas Savienības Vispārējā tiesa noraidīja prasītāja prasību kā nepieņemamu. Tā uzskatīja, ka prasītājam nav tiesību celt prasību par regulu. Tā pamatoja savu nolēmumu ar to, ka regula nav individuāli skārusi prasītāju, jo viņš pieder abstrakti noteiktam to personu lokam, uz kurām attiecas regula, un ka viņš nevar atsaukties uz individuālajām tiesībām.
Prasītājs savukārt norāda, ka regula ir viņu skārusi tieši un individuāli. Viņš it īpaši uzskata, ka normas adresātu loks ir atvērts, tostarp tādēļ, ka no regulas pieņemšanas brīža līdz tās spēkā stāšanās brīdim esot pagājis laiks, kurā attiecīgās profesijas pārstāvju lokam varētu pievienoties nenoteikts personu skaits.
Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā tiešas un individuālas skaršanas aspektu. It īpaši, attiecīgās profesijas pārstāvju loks vienmēr esot skaidri noteikts, piemērojot no Savienības tiesībām izrietošu uzraudzību. Tas, vai starp regulas pieņemšanu un stāšanos spēkā esot pagājis zināms laiks, nevarot ietekmēt tiesiskās aizsardzības pastāvēšanu.
Tāpat prasītājs uzskata, ka, ja tiktu pieņemts, ka viņš nav ticis individuāli skarts, rastos nepilnība tiesiskajā aizsardzībā. Ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kurā ir aizsargāta arī brīvība izvēlēties profesiju, un Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvenciju, šī nepilnība esot jānovērš. Tas ietilpstot Eiropas Savienības tiesu atbildības un pārbaudes jomā, jo tieši tās esot radījušas apstākļus, kā rezultātā rastos šī nepilnība tiesiskajā aizsardzībā.
(1) OV L 158, 77. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy