11.7.2016
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 251/13
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2016. gada 26. februāra spriedumu lietā T-507/14 Vedran Vidmar un Darko Graf/Eiropas Komisija 2016. gada 26. aprīlī iesniedza Vedran Vidmar un citi
(Lieta C-240/16 P)
(2016/C 251/15)
Tiesvedības valoda – horvātu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Vedran Vidmar, Saša Čaldarević, Irena Glogovšek, Gordana Grancarić, Martina Grgec, Ines Grubišić, Sunčica Horvat Peris, Zlatko Ilak, Mirjana Jelavić, Romuald Kantoci, Svjetlana Klobučar, Ivan Kobaš, Tihana Kušeta Šerić, Damir Lemaić, Željko Ljubičić, Gordana Mahovac, Martina Majcen, Višnja Merdžo, Tomislav Perić, Darko Radić, Damjan Saridžić (pārstāvis – D. Graf, odvjetnik)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:
—
atcelt pilnībā Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 26. februāra spriedumu lietā T-507/14 un apmierināt prasītāju prasījumus tiesvedībā pirmajā instancē, kas norādīti to 2014. gada 1. jūlija prasības pieteikumā, kā arī piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas sūdzības iesniedzējiem šajā tiesvedībā;
—
pakārtoti, atcelt pilnībā Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2016. gada 26. februāra spriedumu lietā T-507/14 un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā pieņem jaunu spriedumu, kā arī piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas sūdzības iesniedzējiem šajā tiesvedībā.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd šādus apstrīdētā sprieduma punktus:
—
40. punkts, kurā ir atzīts, ka ES iestādes aktīva prettiesiska rīcība ir tikai viens no nepieciešamajiem elementiem, lai rastos ES ārpuslīgumiskā atbildība par zaudējumiem, ņemot vērā to, ka šis Vispārējās tiesas apgalvojums ir pretrunā Līguma par Eiropas Savienības darbību 340. panta otrajai daļai un Tiesas judikatūrai (Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 1992. gada 19. maija spriedums Mulder/Padome un Komisija, apvienotās lietas C-104/89 un C-37/90);
—
47. punkts, kurā pretrunā Akta par Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”) 36. panta un VII pielikuma noteikumiem saistības, kuras Horvātijas Republika ir uzņēmusies attiecībā uz ES sarunu par pievienošanos ES laikā, ir kļūdaini nosauktas par “principiem”, ņemot vērā to, ka šajā lietā runa nav par principiem, bet par 11 konkrētām saistībām, ko Horvātijas Republika ir uzņēmusies attiecībā uz ES un kas stājās spēkā 2011. gada 9. decembrī;
—
48. –52. punkts, ņemot vērā to, ka Pievienošanās akta 36. pants un VII pielikums stājās spēkā 2011. gada 9. decembrī, kad bija spēkā un bija piemērojama Horvātijas Republikas 2010. gada 15. decembra Tiesu sistēmas reformas stratēģija 2011.–2015. gadam un Horvātijas Republikas valdības 2010. gada 20. maija pārskatītais Rīcības plāns tiesu reformai, bet vēlāk Horvātijas Republikas šos aktus atcēla, ko pirms tam bija atļāvusi Komisija sava 2012. gada 10. oktobra Visaptverošā Horvātijas pārraudzības ziņojuma 3. punktā, kurā Horvātijas Republikai tika uzdots pieņemt jaunu tiesisko regulējumu par tiesu izpildītājiem, pretēji vispārējiem tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības aizsardzības principiem, ņemot vērā to, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem šo tiesību aktu atcelšanai bija acīmredzams atpakaļejošs spēks un ka pēc 2011. gada 9. decembra Horvātijas Republika pieņēma nevis jaunu tiesu reformas stratēģiju, bet tikai tiesu sistēmas attīstības stratēģiju 2013.–2018. gadam, un pēdējā Horvātijas Republikas pieņemtā tiesu reformas stratēģija bija tieši tā, kas bija spēkā 2011. gada 9. decembrī (skat., piemēram, spriedumus, 1974. gada 30. janvāris, Louwage/Komisija, 148/73, EU:C:1974:7, 12. un 28. punkts; 1998. gada 17. decembris, Embassy Limousines&Services/Parlaments, T-203/96, EU:T:1998:302, 74. –88. punkts, un 1975. gada 14. maijs, CNTA/Komisija,74/74, EU:C:1975:59, 41. –44. punkts), un jāprecizē, ka Vispārējā tiesa, 53. punktā norādot, ka “no tā [..] nebūtu jāsecina, ka Horvātijas iestādēm [..] bija pilnīga rīcības brīvība grozīt tiesu reformas stratēģiju 2011. –2015. gadam un darbības plānu 2010. gadam. Ņemot vērā Pievienošanās akta noteikumus, it īpaši tā 36. pantu un VII pielikumu, šīm iestādēm bija jāievēro ne tikai 1. saistība, bet arī visas šajā pielikumā paredzētās saistības”, ir apstiprinājusi šīs apelācijas sūdzības iesniedzēju prasības par kompensāciju pamatotību;
—
54.–57. punkts un 59.–63. punkts, kas attiecas uz to, ka Komisija nav pildījusi savu pienākumu atbilstoši Pievienošanās akta 36. punktam uzraudzīt, lai Horvātijas Republika pilda savas saistības atbilstoši Pievienošanās akta VII pielikuma 3. punktam turpināt uzlabot savas tiesu sistēmas efektivitāti, ņemot vērā to, ka no prasības pieteikuma pielikumiem izriet, ka Komisija ir norādījusi informāciju savās pārraudzības tabulās par laikposmu no 2012. gada 1. septembra līdz 2013. gada 28. februārim, tajās iekļaujot kļūdainus datus, ko sniegusi Horvātijas Tieslietu ministrija par to, ka samazinās tiesvedības un izpildes procedūras Horvātijas municipālajās un komerctiesās, nekādi tos nepārbaudot vai neanalizējot ar līdzīgu avotu vai aprēķinu starpniecību, tādējādi pierādot būtisku nolaidību, ņemot vērā šo tabulu izstrādes nozīmi;
—
68. punkts, ņemot vērā to, ka, nepildot savu pienākumu atbilstoši Pievienošanās akta 36. pantam uzraudzīt, lai Horvātijas Republika pilda savas saistības attiecībā uz valsts tiesu izpildītāju darbības sākumu, proti, 2012. gada 1. janvāri, Komisija nav arī izpildījusi savu pienākumu atbilstoši LES 17. pantam uzraudzīt to, kā Horvātijas Republika piemēro Līgumu par pievienošanos Eiropas Savienībai, kas ir viens no ES pamatlīgumiem;
—
69.–82. punkts, ņemot vērā to, ka, lai apelācijas sūdzības iesniedzējiem rastos tiesiskā paļāvība pēc 2011. gada 9. decembra, nebija nepieciešamas nekādas Komisijas vēlākas saskanīgas un tiešas darbības, jo šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesiskā paļāvība radās pirms šī datuma.