20.6.2016
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 222/9
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās (ceturtā palāta) tiesas 2016. gada 19. februāra spriedumu lietā T-53/14 Ludwig-Bölkow-Systemtechnik/Komisija 2016. gada 2. maijā iesniedza Ludwig-Bölkow-Systemtechnik GmbH
(Lieta C-250/16 P)
(2016/C 222/11)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Ludwig-Bölkow-Systemtechnik GmbH (pārstāvis – M. Núñez Müller, Rechtsanwalt)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļa 3. punktu, saskaņā ar kuru prasība lietā T-53/14 pārējā daļā tika noraidīta, un atcelt ar to saistīto lēmumu 4. punktā par tiesāšanās izdevumiem;
—
grozīt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktu, saskaņā ar kuru summas, kas Ludwig-Bölkow-Systemtechnik GmbH ir jāmaksā kā iepriekš noteikta apmēra zaudējumu atlīdzība, apmērs tiek samazināts līdz 10 % no atmaksājamiem avansa maksājumiem, tādējādi, lai Ludwig-Bölkow-Systemtechnik GmbH iepriekš noteikta apmēra zaudējumu atlīdzība nav jāmaksā vispār;
—
piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt gan tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas tiesvedībā, gan – papildinot pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 4. punktu – tiesāšanās izdevumus tiesvedībā pirmajā instancē lietā T-53/14.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēts Vispārējās tiesas sprieduma lietā T-53/14 rezolutīvās daļas 1. punkts, kurā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka vairs nav jālemj par prasības otro un trešo pamatu. Tieši tāpat apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēts Vispārējās tiesas sprieduma lietā T-53/14 rezolutīvās daļas 2. punkts, ciktāl Vispārējā tiesa summas, kas Ludwig-Bölkow-Systemtechnik GmbH ir jāmaksā kā iepriekš noteikta apmēra zaudējumu atlīdzība, apmēru samazināja līdz 10 % no atmaksājamiem avansa maksājumiem HyWays, HyApproval un HarmonHy projektu ietvaros; drīzāk sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktā nospriestais tiek pārsūdzēts tādēļ, ka tajā maksājamā zaudējumu apmērs nav noteikts nulles apmērā, kā prasīts prasības pieteikumā. Rezolutīvās daļas 3. punkts tiek apstrīdēts tikai tiktāl, ciktāl Vispārējā tiesa tajā nosprieda noraidīt pirmo un (daļēji) ceturto prasības pamatu. Rezolutīvās daļas 4. punkts tiek apstrīdēts tiktāl, ciktāl, apmierinot apelācijas sūdzību, ir jābūt arī citam tiesāšanās izdevumu sadalījumam un ciktāl Vispārējā tiesa pretēji prasītajam nav piespriedusi Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kuri prasītājai nav jāmaksā attiecībā uz prasības pieteikuma daļām, kuras ir apmierinātas.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pārsūdzētajā spriedumā nav ņemts vērā pienākums norādīt pamatojumu saskaņā ar Tiesas statūtu 36. pantu un 53. panta 1. punktu, tas ir pretrunā labticības principam, aizliegumam sagrozīt pierādījumus, kā arī piemērojamām Beļģijas tiesībām.
Pārsūdzētajā spriedumā nav ievērots pienākums norādīt pamatojumu, jo Vispārējā tiesa kļūdaini un bez jebkāda saturiska pamatojuma esot pieņēmusi, ka apelācijas iesniedzējas pielietotā metode stundu likmes aprēķināšanai izdevumu atlīdzināšanas nolūkā ir novedusi pie tā, ka Komisija ir atlīdzinājusi ar projektu nesaistītus kopējos izdevumus.
Pārsūdzētais spriedums esot arī pretrunā vispārējam labticības principam, jo neskaidrības strīdīgajā līgumā ietvertajos vispārīgajos noteikumos vajadzēja tulkot nelabvēlīgi Komisijai un labvēlīgi apelācijas sūdzības iesniedzējai, nevis piemērošanas risku novirzīt uz apelācijas sūdzības iesniedzēju.
Pārsūdzētais spriedums esot pretrunā arī aizliegumam sagrozīt pierādījumus, jo ir ticis veikts acīmredzami kļūdains faktisko apstākļu vērtējums, uz kuriem pirmajā instancē ir atsaukusies apelācijas sūdzības iesniedzēja.
Pārsūdzētais spriedums esot pretrunā piemērojamo Beļģijas tiesību imperatīvām normām un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam, jo tajā nepamatoti ir pieņemta “viennozīmīga” vispārīgo noteikumu interpretācija un līdz ar to izslēgta Beļģijas tiesību piemērošana.
Visbeidzot, pārsūdzētajā spriedumā neesot ievērots pienākums norādīt pamatojumu un tas esot pretrunā piemērojamām tiesībām, jo attiecība uz pienākumu maksāt iepriekš noteikta apmēra zaudējumu atlīdzību tajā ir atzīts, ka vispārīgo noteikumu (VN) II.30. pants ir pretrunā imperatīvām Beļģijas tiesību normām, taču no tā netiek izsecināta VN II.30. panta nepiemērojamība, bet gan tiek pieņemts, ka tas ir spēkā un tiek piemērots samazinājums.