29.8.2016
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 314/14
Prasība, kas celta 2016. gada 8. jūlijā – Eiropas Komisija/Vācijas Federatīvā Republika
(Lieta C-380/16)
(2016/C 314/20)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji – M. Owsiany-Hornung un M. Wasmeier)
Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika
Prasītājas prasījumi:
—
izslēdzot no īpašā režīma ceļojumu aģentūrām ceļojuma pakalpojumus nodokļa maksātājiem, kuri šos pakalpojumus izmanto savam uzņēmumam, un atļaujot ceļojumu aģentūrām, ciktāl minētais režīms ir piemērojams šīm aģentūrām, summu, kurai uzliek nodokli, noteikt vispārīgi pakalpojumu grupām un par katru taksācijas periodu, atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 258. panta pirmajai daļai Vācijas Federatīva Republika neesot izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti Pievienotās vērtības nodokļa sistēmas direktīvas (Direktīva 2006/112/EK) 73. pantā, kā arī 306.–310. pantā;
—
piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasītāja apgalvo, ka Vācijā paredzētais regulējums par pievienotās vērtības nodokļa aprēķināšanu ceļojuma pakalpojumiem neesot atbilstīgs Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (1). Šīs direktīvas 306.–310. pantā ir paredzēts īpašs režīms, saskaņā ar kuru ceļojuma pakalpojumus, kurus klientam [ceļotājam] ir sniegusi ceļojumu aģentūra, uzskata par vienu pakalpojumu. Vācijas tiesībās tas nepieļaujami netiekot ņemts vērā.
Pirmkārt, neesot pieļaujams no īpašā režīma piemērošanas izslēgt nodokļa maksātājus, kuri ceļojuma pakalpojumus izmanto savam uzņēmumam. Tiesa jau savā 2013. gada 26. septembra spriedumā lietā C-189/11 (2) Komisija/Spānija ir konstatējusi, ka īpašais režīms esot piemērojams ne tikai pakalpojumiem privātiem galapatērētājam, bet arī nodokļa maksātājiem komersantiem sniegtiem pakalpojumiem. Dalībvalstīm neesot atļauts šo režīmu attiecināt tikai uz pirmajiem minētajiem pakalpojumiem.
Otrkārt, Vācijas tiesību aktos par apgrozījuma nodokli paredzētā aprēķināšanas metode neesot saderīga ar Direktīvu 2006/112/EK. Saskaņā ar tās 73. pantu un 306.-310. pantu summa, kurai uzliek nodokli, esot jānosaka par katru ceļojumu atsevišķi. Turpretim Vācijas tiesībās esot atļauta tirdzniecības uzcenojuma vienota aprēķināšana attiecībā uz “pakalpojumu grupām”, respektīvi, visiem ceļojumiem konkrētajā laikposmā. Tiesa iepriekš minētajā spriedumā esot arī konstatējusi, ka šāda vispārīga noteikšana neatbilstot kopējai pievienotās vērtības nodokļa sistēmai.
(1) OV L 347, 1. lpp.
(2) ECLI:EU:C:2013:587