14.11.2016
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 419/28
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2016. gada 12. maija spriedumu apvienotajās lietās T-322/14 un T-325/14 /EUIPO – Rezon2016. gada 28. jūlijā iesniedza GmbH (iepriekš – GmbH)
(Lieta C-418/16 P)
(2016/C 419/37)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: GmbH, iepriekš GmbH (pārstāvis – T. Lührig, advokāts)
Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs, Rezon OOD
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt Vispārējās tiesas astotās palātas 2016. gada 12. maija spriedumu apvienotajās lietās T-322/14 un T-325/14 un
—
piespriest Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpts Regulas par Kopienas preču zīmi (1) 57. panta 2. punkts, to aplūkojot kopsakarā ar Īstenošanas regulas (2) 22. noteikuma 2. punktu un 40. noteikuma 6. punktu, jo tajā – pretēji juridiskajā metodoloģijā vispāratzītajiem interpretācijas principiem – precīzi noteiktais jēdziens “izmantošanas pierādījumi” Regulas par Kopienas preču zīmi 57. panta 2. punktā esot interpretēts atšķirīgi no šī jēdziena Īstenošanas regulas 22. noteikuma 2. punktā un 40. noteikuma 6. punktā. Vienas un tās pašas terminoloģijas Regulā par Kopienas preču zīmi un Īstenošanas regulā atšķirīga interpretācija neesot saderīga ar tiesiskās noteiktības un skaidrības principiem. Turklāt Vispārējā tiesa neesot ievērojusi apstākli, ka Īstenošanas regulas 22. noteikuma 2. punkts un 40. noteikuma 6. punkts nepieļauj izmantošanas pierādījumu novēlotu iesniegšanu spēkā neesamības atzīšanas procesos un ka EUIPO šajā ziņā nav rīcības brīvības. Regulas par Kopienas preču zīmi 57. panta 1. punkts neesot piemērojams, un turklāt EUIPO nebija to izmantojis, un līdz ar to tas nevarot būt Apelācijas padomes lēmuma un Vispārējās tiesas nolēmuma pamatā.
Tāpat ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpts Regulas par Kopienas preču zīmi 76. panta 2. punkts, jo Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pieņemot, ka Regulas par Kopienas preču zīmi 76. panta 2. punkts ir piemērojams, lai gan Īstenošanas regulas 22. noteikuma 2. punkts un 40. noteikuma 6. punkts nepieļaujot tā piemērošanu spēkā neesamības atzīšanas procesos Īstenošanas regulas 50. panta 1. punkta trešās daļas sistēmiskās interpretācijas dēļ. Turklāt neesot izpildītas Regulas par Kopienas preču zīmi 76. panta 2. punkta prasības, jo iebildumu iesniedzējs visā procesā nebija norādījis nekādu pamatotu iemeslu tā rēķinu novēlotai iesniegšanai. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi Regulas par Kopienas preču zīmi 76. panta 2. punktu, jo procesa stadija un lietas apstākļi esot izslēguši iespēju ņemt vērā novēloti iesniegtos pierādījumus. Turklāt Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, jo tā bija sagrozījusi pierādījumus, kā rezultātā saistībā ar apelācijas stadijā iesniegtajiem rēķiniem runa nebija par “papildinošiem” vai “skaidrojošiem” pierādījumiem.
Vispārējā tiesa neesot izskatījusi nedz fonētiskas, nedz konceptuālas faktiski izmantoto apzīmējumu atšķirības un lielā mērā neesot aplūkojusi to radīto kopējo iespaidu, bet vienīgi esot ņēmusi vērā individuālus elementus, tādējādi nepareizi piemērojot Regulas par Kopienas preču zīmi 15. panta 1. punkta a) apakšpunktu.
Vispārējā tiesa esot ņēmusi vērā pierādījumus, kuriem acīmredzami nebija nozīmes, lai gan šie pierādījumi nebija datēti vai neattiecās uz atbilstošo laikposmu. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi Regulas par Kopienas preču zīmi 57. panta 2. punktu, to aplūkojot kopsakarā ar Īstenošanas regulas 22. noteikuma 2. un 3. punktu.
Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka nebija nepieciešams pārbaudīt iebildumu par tiesību aktu ļaunprātīgu izmantošanu. Vispārējā tiesa neesot izskatījusi iebildumu par tiesību izbeigšanos.
Visbeidzot, ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpts Regulas par Kopienas preču zīmi 64. panta 1. punkts, jo Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka Apelācijas padomei – Anulēšanas nodaļas lēmuma sakarā – bija jāatceļ tās lēmums un jānodod lieta tai atpakaļ tikai tiktāl, ciktāl tas attiecās uz “reklāmas attiecībā uz automašīnām” pakalpojumiem, bet attiecībā uz pārējiem pakalpojumiem, saistībā ar kuriem izmantošana nebija pierādīta, bija jāpieņem galīgais lēmums, kā arī tai juridiski atbilstoši bija jānospriež, ka pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir daļēji noraidīts izmantošanas pierādījumu nepietiekamības dēļ.
(1) Padomes Regula (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).
(2) Komisijas 1995. gada 13. decembra Regula (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 303, 1. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy