22.8.2016
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 305/38
Prasība, kas celta 2016. gada 24. maijā – Zviedrija/Komisija
(Lieta T-260/16)
(2016/C 305/53)
Tiesvedības valoda – zviedru
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Zviedrijas Karaliste (pārstāvji – A. Falk, N. Otte Widgren, C. Meyer-Seitz, U. Persson un L. Swedenborg)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasītājas prasījumi:
—
pirmkārt, atcelt Komisijas 2016. gada 17. marta Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/417 (apstrīdētais lēmums), ciktāl tajā noteikts, ka finanšu korekcija tiek noteikta pēc vienotas likmes 2 % apmērā, kas atbilst EUR 8 811 286,44 saistībā ar atsaistīto tiešo atbalstu, kas Zviedrijai par 2013. pieprasījumu gadu ir ticis izmaksāts saskaņā ar Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulu (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003, un
—
[otrkārt,] pakārtoti, atcelt un grozīt apstrīdēto lēmumu tādējādi, lai iepriekš minētā summa tiktu samazināta līdz EUR 1 022 259,46;
—
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Sava prasījuma atbalstam prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulas (ES) Nr. 1306/2013 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu, 52. pantu un Komisijas 2006. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 885/2006, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 attiecībā uz maksājumu aģentūru un citu struktūru akreditāciju un ELGF un ELFLA grāmatojumu noskaidrošanu, 11. panta 1. punktu tādējādi, ka paziņojumā, kas atbilstoši minētajām tiesību normām ir jāiesniedz dalībvalstīm, nav precizēti nedz trūkumi, kas prasītājai tiek pārmesti, nedz arī nosaukti koriģējoši pasākumi, kas jāpieņem, lai nākotnē nodrošinātu attiecīgo Savienības tiesību normu ievērošanu. Tādēļ, nosakot vienotas likmes finanšu korekciju, nevar atsaukties uz paziņojumu.
Prasītāja arī norāda, ka Komisija apstrīdēto lēmumu ir pamatojusi ar kļūdainiem secinājumiem par atšķirībām starp atklāto kļūdu skaitu, piemērojot attālināto kontroli, un atklāto kļūdu skaitu, piemērojot klasiskās pārbaudes uz vietas kontroles metodi. Prasītāja uzskata, ka Komisija nav varējusi norādīt nedz to, kur tieši ir meklējami apgalvotie trūkumi, nedz arī, kā tie ir varējuši radīt zaudējumu risku ELGF. Prasītāja norāda, ka Zviedrija ir izvēlējusies kontroli un būtībā riska analīzi, kas ir paredzētas saskaņā ar Komisijas 2009. gada 30. novembra Regulas (EK) Nr. 1122/2009, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 attiecībā uz savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu saskaņā ar minētajā regulā paredzētajām tiešā atbalsta shēmām lauksaimniekiem, kā arī, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz savstarpēju atbilstību saskaņā ar vīna nozarē paredzēto atbalsta shēmu, 31. pantu, un tādējādi Zviedrija nav pakļāvusi ELGF Komisijas apgalvotajam riskam. Līdz ar to Komisijas lēmums par vienotas likmes finanšu korekciju 2 % apmērā ir pretrunā Padomes 2005. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu 31. pantam un Regulas Nr. 1306/2013 52. pantam.
Gadījumā, ja Vispārējā tiesa secinātu, ka riska analīze nav bijusi efektīva saskaņā ar Regulas Nr. 1122/2009 31. panta 2. punktu, prasītāja pakārtoti norāda, ka Komisijai nav bijis iemesla piemērot vienotas likmes korekciju 2 % apmērā. Nedz apgalvotā pārkāpuma smagums, ņemot vērā tā veidu un apjomu, nedz komerciālie zaudējumi, kas Savienībai varēja tikt nodarīti, var pamatot summu EUR 8 811 286,44 apmērā, kas ar apstrīdēto lēmumu ir tikusi izslēgta no Savienības finansējuma. Prasītāja uzskata, ka ar samērīgiem līdzekļiem ir bijis iespējams noteikt summu, kas atbilst riskam, ko pārkāpums varētu radīt. Tādēļ pašreizējo vienotas likmes finanšu korekciju piemērošana ir pretrunā Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 2. punktam, Komisijas Pamatnostādnēm attiecībā uz finansiālo seku aprēķinu ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas lēmuma sagatavošanas ietvaros (Dokuments Nr. VI/5330/97) un samērīguma principam. Prasītājas skatījumā saskaņā ar vienotas likmes korekciju noteiktā summa ir jāsamazina.
Full & Egal Universal Law Academy