VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (septītā palāta)
2017. gada 21. jūnijā ( *1 )
“Prasība atcelt tiesību aktu — Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013 — OLAF ārējā izmeklēšana — Ziņojums un ieteikumi — Nepārsūdzami akti — Nepieņemamība”
Lieta T‑289/16
Inox Mare Srl , Rimini (Itālija), ko pārstāv R. Holzeisen, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja J. Baquero Cruz, D. Nardi un L. Grønfeldt, vēlāk – J. Baquero Cruz un D. Nardi, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atbilstoši LESD 263. pantam atcelt Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) galīgo ziņojumu par ārējo izmeklēšanu OF/2013/0086/B1 (2015. gada 26. novembra THOR(2015) 40189), ar to saistītos OLAF ģenerāldirektora ieteikumus (2015. gada 9. decembra THOR(2015) 42057) un iepriekšējos tieši saistītos OLAF aktus.
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja V. Tomljenoviča [V. Tomljenović], tiesneši A. Markulli [A. Marcoulli] (referente) un A. Kornezovs [A. Kornezov],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1
Prasītāja Inox Mare Srl ir kapitālsabiedrība, kas reģistrēta Itālijas tiesību aktos noteiktajā kārtībā un kas Eiropas Savienībā ieved un tirgo nerūsējošā tērauda savienotājelementu izstrādājumus. Laikposmā starp 2010. un 2012. gadu prasītāja esot iegādājusies milzīgu daudzumu šo nerūsējošā tērauda savienotājelementu izstrādājumu, kuru izcelsme ir Filipīnas.
2
Kopš 2013. gada marta Agenzia delle Dogane e dei Monopoli (Muitas un monopolu aģentūra, Itālija), pamatojoties uz informāciju, kuru saistībā ar izmeklēšanu OF/2013/0086/B1 Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), izmantojot piecus savus perifērijas birojus, ir nodevis prasītājai 42 protokolus par izvairīšanos no ievedmuitas nodokļu maksāšanas, kuriem sekoja 43 paziņojumi veikt šos maksājumus un 43 lēmumi par soda piemērošanu par kopējo summu vairāk nekā EUR 8,5 miljoni.
3
2016. gada 25. martā saistībā ar prasītājas tiesvedību pret vienu no Muitas un monopolu aģentūras perifērijas dienestiem prasītāja iepazinās ar (OLAF) galīgo ziņojumu par ārējo izmeklēšanu OF/2013/0086/B1 (2015. gada 26. novembra THOR(2015) 40189) (turpmāk tekstā – “2015. gada 26. novembra ziņojums”) un ar to saistītajiem OLAF ģenerāldirektora ieteikumiem (2015. gada 9. decembra THOR(2015) 42057) (turpmāk tekstā – “2015. gada 9. decembra ieteikumi”) (turpmāk tekstā, skatot kopā – “apstrīdētie akti”), kas bija pievienoti šīs aģentūras dokumentiem.
4
2015. gada 26. novembra ziņojumā norādīts, ka to nerūsējošā tērauda savienotājelementu izstrādājumu izcelsme, kas ievesti septiņās dalībvalstīs kā izstrādājumi, kuru izcelsme ir Filipīnas, kas ir valsts, kurai tiek piemērots preferenciāls muitas tarifu režīms, patiesībā esot bijusi Taivāna, kas ir valsts, kurai jāmaksā muitas nodevas un kurai piemēro antidempinga pasākumus. 2015. gada 26. novembra ziņojumā ir secināts, ka importa nodevas šiem izstrādājumiem par aptuveni EUR 19,2 miljoniem, no kuriem aptuveni EUR 5,6 miljoni Itālijā, neesot samaksātas un tās varētu atgūt.
5
Ar 2015. gada 9. decembra ieteikumiem OLAF ģenerāldirektors iesaka Muitas un monopolu aģentūrai veikt visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu summas aptuveni EUR 5,6 miljoni apmērā piedziņu, kas norādīta 2015. gada 26. novembra ziņojumā, un lai novērstu jebkādu citu kaitējumu Savienības budžetam. Visbeidzot, savos ieteikumos tas lūdz šo aģentūru informēt OLAF par iespējamajām darbībām vai pieņemtajiem lēmumiem.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
6
Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 3. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību, lūdzot Vispārējo tiesu:
—
atcelt apstrīdētos aktus un iepriekšējos saistītos OLAF aktus;
—
piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
7
Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 13. jūlijā, Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktam izvirzīja iebildi par nepieņemamību, lūdzot Vispārējo tiesu:
—
noraidīt prasību ka nepamatotu;
—
piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
8
Prasītāja 2016. gada 25. augustā iesniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību, kuros tā lūdz Vispārējo tiesu noraidīt kā nepamatotu Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību.
Juridiskais pamatojums
9
Atbilstoši Reglamenta 130. panta 1. un 7. punktam, ja atbildētājs to lūdz, Vispārējā tiesa var lemt par iebildi par nepieņemamību, nelemjot par lietas būtību. Šajā lietā, tā kā Komisija lūdza lemt par nepieņemamību, Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka tās rīcībā lietas materiālos ir pietiekama informācija, nolemj izskatīt šo prasību, neveicot tālākas procesuālās darbības.
10
Komisija norāda, ka apstrīdētie akti atbilstīgi LESD 263. pantam nevar būt prasītājas prasības priekšmets, jo ziņojumam, kuru OLAF sagatavojis izmeklēšanas rezultātā un OLAF ģenerāldirektora ieteikumam, kurā uz to ir atsauce, nav juridiski saistošu seku pat attiecībā uz personām, kuras tajos ir minētas, kas turklāt šajā lietā uz prasītāju neattiecas.
11
Prasītāja apstrīd Komisijas argumentus. Tā apgalvo, ka Itālijas muitas iestādēm ir saistošs apstrīdēto aktu saturs un tās darbojas tikai kā muitas nodevu iekasētājas, un tām nav nekādas rīcības brīvības.
12
Vispirms jāatgādina, ka atbilstīgi LESD 263. panta pirmajai daļai Eiropas Savienības Tiesa pārbauda to aktu likumību, kuri rada saistošas tiesiskās sekas trešajām personām.
13
Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prasību atcelt tiesību aktu var celt vienīgi par aktiem, kas rada saistošas tiesiskās sekas, kuras skar prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (spriedumi, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts, un 2010. gada 26. janvāris, InternationalerHilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 51. punkts).
14
Pirmkārt, no Vispārējās tiesas pastāvīgās judikatūras, kas izstrādāta, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Regulu (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV 1999, L 136, 1. lpp., Īpašais izdevums latviešu valodā: 1. nodaļa, 3. sējums, 91. lpp.), izriet, ka ziņojums, ko OLAF sagatavo savas ārējās un iekšējās izmeklēšanas beigās, būtiski negroza to personu tiesisko stāvokli, kas tajos minētas (spriedums, 2006. gada 6. aprīlis, Camós Grau/Komisija, T‑309/03, EU:T:2006:110, 48. punkts; šajā nozīmē skat. arī rīkojumu, 2015. gada 22. jūnijs, In vivo/Komisija, T‑690/13, nav publicēts, EU:T:2015:519, 24. punkts). No tās pašas judikatūras izriet, ka OLAF ziņojuma galīgums attiecībā uz procesu, kas regulē šā biroja izmeklēšanu, tam tomēr nepiešķir tāda akta raksturu, kas rada saistošas tiesiskās sekas (spriedums, 2006. gada 6. aprīlis, Camós Grau/Komisija, T‑309/03, EU:T:2006:110, 49. punkts).
15
Šajā ziņā saskaņā ar Vispārējas tiesas pastāvīgo judikatūru no Regulas Nr. 1073/1999 noteikumiem un īpaši no tās preambulas 13. apsvēruma un 9. panta izriet, ka galīgā ziņojumā ietvertie OLAF secinājumi paši par sevi neizraisa tiesas vai disciplinārā procesa uzsākšanu, jo kompetentām iestādēm ir tiesības izlemt, kādas turpmākās darbības pēc galīgā ziņojuma ir jāveic, un tādējādi tās ir vienīgās iestādes, kurām ir tiesības izdot lēmumus, kas var ietekmēt to personu tiesisko stāvokli, attiecībā uz kurām ziņojumā ir ieteikts šādu procesu uzsākt (skat. spriedumus, 2006. gada 6. aprīlis, Camós Grau/Komisija, T‑309/03, EU:T:2006:110, 51. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2006. gada 4. oktobris, Tillack/Komisija, T‑193/04, EU:T:2006:292, 69. punkts un tajā minētā judikatūra). Lai gan savos ziņojumos OLAF var ieteikt pieņemt aktus, kuriem ir saistošs tiesiskais spēks un kuri iesaistītajām personām ir nelabvēlīgi, tomēr viedoklis, ko tas šajā sakarā sniedz, iestādēm, kurām tas ir paredzēts, nenosaka nekādas, pat procesuālas saistības (spriedums, 2006. gada 6. aprīlis, Camós Grau/Komisija, T‑309/03, EU:T:2006:110, 50. punkts).
16
Tāpat arī atbilstīgi judikatūrai OLAF valsts iestādēm nodoto informāciju nevar uzskatīt par nelabvēlīgu aktu, ja tā būtiski neizmaina ieinteresētās personas tiesisko stāvokli, jo valstu tiesu iestādes atbilstīgi Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 2. punktam var saistībā ar savām pilnvarām brīvi izvērtēt minētās informācijas saturu un darbības jomu un tādējādi to, kāda būs turpmākā rīcība. (skat. spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Komisija/Violetti u.c., T‑261/09 P, EU:T:2010:215, 47. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī rīkojumu, 2015. gada 22. jūnijs, In vivo/Komisija, T‑690/13, nav publicēts, EU:T:2015:519, 24. punkts). Tādēļ tiesas procesa iespējamā uzsākšana pēc tam, kad OLAF ir nosūtījis informāciju, kā arī turpmāko juridisko aktu pieņemšana ir tikai un vienīgi valsts iestāžu atbildība (spriedums, 2006. gada 4. oktobris, Tillack/Komisija, T‑193/04, EU:T:2006:292, 70. punkts).
17
Otrkārt, principi, kas izriet no iepriekš 14.–16. punktā minētās judikatūras, joprojām ir piemērojami tajā tiesiskajā ietvarā, kurš attiecas uz OLAF ārējo izmeklēšanu, kas izriet no jaunās Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. septembra Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (OV 2013, L 248, 1. lpp.).
18
Proti, no Regulas Nr. 883/2013 preambulas 31. apsvēruma izriet tāpat, kā tas bija paredzēts Regulas Nr. 1073/1999 preambulas 13. apsvērumā, ka lēmums par to, kā jārīkojas pēc izmeklēšanas pabeigšanas, pamatojoties uz OLAF sagatavotajiem galīgajiem ziņojumiem par izmeklēšanu, ir jāpieņem dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Turklāt no tās pašas regulas preambulas 32. apsvēruma izriet, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm pēc OLAF pieprasījuma būtu tas jāinformē par iespējamo turpmāko rīcību, pamatojoties uz informāciju, ko tas nodevis šīm iestādēm.
19
Turklāt Regulas Nr. 883/2013 11. panta 1. punkta pirmajā daļā, pirmkārt, ir noteikts, ka pēc OLAF veiktās izmeklēšanas pabeigšanas ģenerāldirektora vadībā tiek sagatavots ziņojums, kurā tostarp norāda procedūru, konstatētos faktus, to provizorisko juridisko kvalifikāciju, konstatēto faktu aptuveno finanšu ietekmi, kā arī izmeklēšanas secinājumus. Šīs pašas regulas 11. panta 1. punkta otrajā daļā ir precizēts arī, ka “ziņojumam pievieno ģenerāldirektora ieteikumus attiecībā uz to, vai būtu vai nebūtu jāveic kādas darbības”, un minētās regulas 11. panta 2. punktā ir precizēts arī, ka ziņojumi ir atzīstami par pierādījumu administratīvās lietās vai tiesvedībā tajā dalībvalstī, kurā šo ziņojumu izmantošana izrādās nepieciešama, tieši tāpat un ar tādiem pašiem nosacījumiem kā administratīvie ziņojumi, kurus sagatavojuši valsts administratīvie inspektori, ka šo ziņojumu vērtēšanā izmanto tos pašus noteikumus, ko piemēro valsts administratīvo inspektoru sagatavotiem administratīviem ziņojumiem, un tiem ir tāds pats pierādījuma spēks. Šīs pašas regulas 11. panta 3. punktā turklāt ir noteikts, ka pēc ārējas izmeklēšanas sagatavotus ziņojumus un ieteikumus nosūta attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm un attiecīgā gadījumā arī kompetentajiem Komisijas dienestiem. Visbeidzot, Regulas Nr. 883/2013 11. panta 6. punktā ir noteikts, ka pēc OLAF pieprasījuma attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes tam savlaicīgi nosūta informāciju par “darbību, kas veikta pēc tam”, kad saņemti ieteikumi, kas sagatavoti pēc ārējas izmeklēšanas.
20
Pirmkārt, no Regulas Nr. 883/2013 11. panta 2. punkta noteikumiem izriet, ka OLAF ziņojumi ir tikai pierādījuma elementi, kurus var izmantot valsts administratīvajās lietās vai tiesvedībā, ka tie jāizvērtē atbilstoši tiem pašiem noteikumiem, ko valsts tiesībās piemēro pierādījumiem, un ka tiem ir valsts tiesībās noteiktais pierādījumu spēks. Tādējādi tie nav akti, kuri atbilstīgi Regulai Nr. 883/2013 kā tādi ir nelabvēlīgi tām personām, kuras tajos ir minētas.
21
Otrkārt, atbilstīgi Regulas Nr. 883/2013 11. panta 3. punktam ziņojuma un ieteikumu nodošana kompetentajām valsts iestādēm nerada tām pienākumus attiecībā uz turpmākajām darbībām, kas minētajām iestādēm būtu jāveic saistībā ar šiem aktiem attiecībā uz personām, kuras tajos minētas. Lai gan Regulas Nr. 883/2013 11. panta 6. punktā, uz kuru ir atsaukusies prasītāja, protams, ir paredzēts, ka valsts iestādēm pēc OLAF pieprasījuma ir tas jāinformē par turpmāko darbību pēc ieteikumu saņemšanas, tomēr atbilstīgi šā noteikuma formulējumam šī turpmākā rīcība ir nevis obligāta, bet gan “iespējama”.
22
No Regulas Nr. 883/2013 noteikumiem un īpaši no tās preambulas 31. apsvēruma un 11. panta izriet – kā norādīts iepriekš 15. punktā minētajā judikatūrā – ka OLAF sagatavotais ziņojums un ieteikumi pēc ārējas izmeklēšanas, kas nosūtīti attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, paši par sevi neizraisa administratīvas lietas vai tiesvedības uzsākšanu valsts līmenī, ne a fortiori turpmāku juridisku aktu pieņemšanu. Proti, valsts iestādēm ir jālemj par turpmākajām darbībām pēc to saņemšanas, un tās ir vienīgās iestādes, kuras ir tiesīgas pieņemt tādus lēmumus, kas ietekmētu to personu tiesisko stāvokli, attiecībā uz kurām OLAF būtu ieteicis šādu procedūru uzsākšanu.
23
Apstāklis, uz kuru atsaucas prasītāja, ka Regulas Nr. 883/2013 11. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka OLAF izstrādātajos ieteikumos “piemērotos gadījumos [..] norāda disciplinārus, administratīvus, finanšu un/vai tiesvedības pasākumus, kas būtu jāveic [..] attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm”, nerada šaubas par šo secinājumu.
24
Jānorāda, ka vārdi “doivent prendre” [“jāveic”], kas ir Regulas Nr. 883/2013 11. panta 1. punkta otrajā daļā franču valodas versijā, kā arī būtībā itāļu valodas versijā (devono adottare), nav minēta šā paša noteikuma versijās citās valodās, piemēram, redakcijās angļu, vācu, bulgāru, grieķu vai portugāļu valodā.
25
Jāatgādina, ka Savienības tiesību teksta visās valodu versijās principā jābūt atpazīstamai vienai un tai pašai vērtībai. Tādēļ, lai saglabātu Savienības tiesību vienādu interpretāciju, ir svarīgi šo versiju atšķirību gadījumos attiecīgo noteikumu interpretēt saistībā ar tā regulējuma vispārējo raksturu un mērķi, kura elements tas ir (skat. spriedumu, 2012. gada 20. septembris, Ungārija/Komisija, T‑89/10, nav publicēts, EU:T:2012:451, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
26
Tomēr šajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 883/2013 11. panta 1. punkts attiecas nevis uz ietekmi, bet tikai uz ziņojuma un ieteikumu saturu. Tostarp šā noteikuma angļu valodas versijā vārds “shall” attiecas tieši uz ieteikumu saturu (shall [..] indicate). Turpinot, tieši Regulas Nr. 883/2013 11. panta 3. un 6. punkts ir tie, kuri attiecīgi regulē ziņojuma un ieteikumu nosūtīšanu kompetentajām valsts iestādēm, un to, kas notiek pēc šīs nosūtīšanas. Šajos noteikumos nav paredzētas nekādas saistības attiecībā uz turpmākajām darbībām, kas minētajām iestādēm būtu jāveic saskaņā ar šiem aktiem attiecībā uz personām, kas tajos ir minētas. Visbeidzot jāatgādina, ka no Regulas Nr. 883/2013 preambulas 31. apsvēruma izriet, ka valsts iestādēm jālemj par turpmākajām darbībām saistībā ar OLAF ziņojumiem.
27
Tādēļ, ņemot vērā šā regulējuma vispārējo raksturu un mērķi, Regulas Nr. 883/2013 11. panta 1. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka tajā ir noteiktas OLAF ziņojuma un ieteikumu saņēmējiestāžu saistības attiecībā uz turpmākajām darbībām, kas minētajām iestādēm būtu jāveic saistībā ar šiem aktiem attiecībā uz personām, kas tajos minētas.
28
Noslēdzot, Vispārējās tiesas pastāvīgā judikatūra par OLAF aktiem un atbilstošajiem Regulas Nr. 883/2013 noteikumiem parāda, ka apstrīdētajiem aktiem nav nekāda saistoša juridiska spēka, lai būtiski grozītu prasītājas tiesisko stāvokli tās judikatūras izpratnē, kas atgādināta iepriekš 13. punktā, jo valsts iestādēm atbilstīgi to kompetencei ir jālemj par turpmāko darbību saistībā ar 2015. gada 26. novembra ziņojumu un īpaši ar 2015. gada 9. decembra ieteikumiem.
29
Tas pats ir secināms attiecībā uz “iepriekšējiem un ar OLAF cieši saistītiem aktiem”, proti, tiem, kas norādīti iebildēs par nepieņemamību, uz “starpinformāciju, kas norādīta [Regulas Nr. 883/2013] 12. pantā”, ko OLAF esot nodevis Itālijas muitas iestādēm. Nav nepieciešamības lemt par jautājumu, vai prasība pret viņiem bija vērsta likumīgi, ko apstrīdēja Komisija, jāatgādina, ka katrā ziņā OLAF veikto informācijas nosūtīšanu valsts iestādēm nevar uzskatīt par nelabvēlīgu aktu, jo atbilstīgi Regulas Nr. 883/2013 12. pantam iestādēm, kuras saņem informāciju no OLAF, savu pilnvaru robežās jāizvērtē šīs informācijas saturs un tvērums, un tādējādi turpmāk veicamās darbības (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Komisija/Violetti u.c., T‑261/09 P, EU:T:2010:215, 47. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2015. gada 22. jūnijs, In vivo/Komisija, T‑690/13, nav publicēts, EU:T:2015:519, 24. punkts).
30
Pat ja pieņem, ka šajā lietā Itālijas muitas dienesti, kas prasītājai paziņoja iepriekš 2. punktā minētos muitas aktus, tiešām būtu par pamatu izmantojuši starpinformāciju, kas minēta iepriekš 29. punktā, pat pēc iepazīšanās ar 2015. gada 26. novembra ziņojumu vai 2015. gada 9. decembra ieteikumiem, šis apstāklis tomēr nenozīmē, ka OLAF aktiem būtu saistošas juridiskas sekas, jo iepriekš 2. punktā minētie muitas akti automātiski neizrietēja no minētajiem OLAF aktiem, bet gan par tiem atbilstīgi savai kompetencei lēma Itālijas muitas dienesti.
31
Neviens no prasītājas norādītajiem argumentiem nevar atspēkot šos secinājumus.
32
Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajos aktos esot izslēgtas tās tiesības uz to, ka Muitas un monopolu aģentūra, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 9. oktobra Regulas (ES) Nr. 952/2013, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Savienības Muitas kodekss”), 116.–121. pantu, atmaksā ievedmuitas nodokli vai arī tās labā to no šā nodokļa atbrīvo. Tā arī apgalvo, ka apstrīdētie akti ierobežo tās tiesības atbilstīgi Savienības Muitas kodeksa 38. un 39. pantam tikt reģistrētai atzītā uzņēmēja statusā.
33
Šos argumentus nevar pieņemt, jo to konstatējumu gaismā, kas norādīti iepriekš 22. punktā, 2015. gada 26. novembra ziņojumā un 2015. gada 9. decembra ieteikumos nav iekļauti automātiski pienākumi veikt konkrētu pasākumu attiecībā uz prasītāju un ka tikai šīs iestādes, īstenojot savas pilnvaras, lemj par turpmākajām darbībām saistībā ar šiem aktiem, tostarp muitas jomā.
34
Šajā ziņā jāatgādina, ka no Vispārējās tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības materiālo muitas tiesību piemērošana, tostarp tādu lēmumu pieņemšana, ar kuriem tiek pieprasīta neiekasēto muitas nodokļu samaksa a aposteriori, ir valsts muitas iestāžu ekskluzīvā kompetencē. Šo iestāžu pieņemtos lēmumus šo tiesību piemērošanā var apstrīdēt valsts tiesās, un tās atbilstīgi LESD 267. pantam var vērsties Tiesā (spriedums, 2015. gada 16. aprīlis, Schenker Customs Agency/Komisija, T‑576/11, EU:T:2015:206, 49. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2013. gada 12. novembris, Wünsche Handelsgesellschaft International/Komisija, T‑147/12, nav publicēts, EU:T:2013:587, 24. un 25. punkts un tajos minētā judikatūra).
35
Konkrētāk, attiecībā, pirmkārt, uz iespējamu pieprasījumu par ievedmuitas nodokļa atmaksāšanu vai atbrīvošanu no tā, ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka valsts muitas dienests vērtē katra importētāja pieprasījumu, lai ņemtu vērā visus faktiskos vai tiesiskos apstākļus, kas raksturo katra operatora īpašo situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 12. marts, Vestel Iberia un Makro autoservicio mayorista/Komisija, T‑249/12 un T‑269/12, nav publicēts, EU:T:2015:150, 79.–82. punkts).
36
Otrkārt, attiecībā uz iespējamu pieprasījumu piešķirt atzītā uzņēmēja statusu nedz no Savienības Muitas kodeksa 38. un 39. panta, nedz arī no Komisijas 2015. gada 24. novembra Īstenošanas regulas (ES) 2015/2447, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu konkrētus noteikumus [Savienības Muitas kodeksā] (OV 2015, L 343, 558. lpp., turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula), 24. panta nekādā ziņā neizriet, ka šajā lietā atbilstīgi apstrīdētajiem aktiem prasītāja būtu automātiski jāuzskata par tādu, kas neatbilst Savienības Muitas kodeksa 39. panta a) punktā minētajam kritērijam attiecībā uz to, ka nav tiesību aktu muitas jomā un nodokļu noteikumu nopietnu vai atkārtotu pārkāpumu, tostarp nav smagu noziedzīgu nodarījumu, kas saistīti ar pieteikuma iesniedzēja saimniecisko darbību.
37
Proti, atbilstīgi Īstenošanas regulas 29. panta 4. punktam valsts muitas dienests pārbauda, vai Savienības Muitas kodeksa 39. pantā minētie kritēriji ir izpildīti. Šim nolūkam tai ir rīcības brīvība, kas tai tostarp ļauj ņemt vērā “uzņēmēju īpašās iezīmes, jo īpaši attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem”. Valsts muitas dienests atbilstīgi Īstenošanas regulas 24. panta 2. punktam attiecībā uz Savienības Muitas kodeksa 39. panta a) punktā minēto kritēriju var uzskatīt “pārkāpumu par maznozīmīgu attiecībā pret nepieciešamo muitas darbību skaitu vai apjomu” un ņemt vērā to, ka “nerodas šaubas par pieteikuma iesniedzēja labticību”.
38
Tādējādi, tā kā Itālijas muitas dienestiem ir jāpiemēro Savienības muitas tiesības un tostarp jāsniedz savs vērtējums par iespējamu prasītājas iesniegtu pieteikumu muitas nodokļu atmaksāšanai vai atbrīvošanai no tiem, kā arī par iespējamu lūgumu piešķirt atzītā uzņēmēja statusu, apstrīdētie akti nekādā veidā neskar šīs rīcības brīvības īstenošanu.
39
Otrkārt, prasītāja apgalvo, ja tās prasība būtu jāuzskata par nepieņemamu, tai būtu liegta efektīva tiesiskā aizsardzība, jo iespēja uzdot prejudiciālu jautājumu ir neskaidra un hipotētiska.
40
Šajā ziņā jānorāda – kā konstatēts iepriekš 22. punktā – ka valsts iestādes lemj par turpmākām darbībām pēc tam, kad OLAF tām ir nosūtījis ieteikumus. Tās arī pašas pārbauda, vai saņemtā informācija pamato vai pieprasa uzsākt izmeklēšanu. Tādējādi tiesiskā aizsardzība pret šādu izmeklēšanu ir jānodrošina valsts līmenī, ievērojot visas garantijas, kas paredzētas valsts tiesībās, tostarp dalībvalstīm, kad tās īsteno Savienības regulējumu, jāievēro arī tās tiesības, kuras izriet no Savienības pamattiesībām, kas veido Savienības vispārējo tiesību principu neatņemamu sastāvdaļu. Saistībā ar prasību, kas celta valsts līmenī, tiesai, kurā celta prasība, ir iespēja, atsevišķos gadījumos pat pienākums, izmantojot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas iesniegts Tiesā atbilstīgi LESD 267. pantam, uzdot tai jautājumu attiecīgā gadījumā pēc pušu ierosmes par Savienības tiesību normu interpretāciju, ko valsts tiesa uzskata par nepieciešamu, sava nolēmuma pieņemšanai (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2005. gada 19. aprīlis, Tillack/Komisija, C‑521/04 P(R), EU:C:2005:240, 38. un 39. punkts, un spriedumu, 2016. gada 20. jūlijs, Oikonomopoulos/Komisija, T‑483/13, EU:T:2016:421, 28. un 32. punkts).
41
Turklāt attiecībā uz prasītājas argumentu būtībā par iespējamo neefektivitāti attiecībā uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā tiesvedībā saistībā ar tiešu prasību atcelt tiesību aktu ir jāatgādina, ka tāds apgalvojums, ja to uzskata par pierādītu, neļauj Vispārējai tiesai aizstāt Savienības pilnvaras noteikt pamatnormas, lai veiktu izmaiņas tiesiskās aizsardzības un procedūru sistēmā, kas noteiktas ar Līgumiem un uztic Tiesai un Vispārējai tiesai iestāžu aktu likumības kontroli. Nekādā gadījumā tā neļauj uzskatīt par apstrīdamiem tiesību aktus, kuri tādi nav, jo tie nerada saistošas juridiskās sekas LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2000. gada 27. jūnijs, Salamander u.c./Parlaments un Padome, T‑172/98 un T‑175/98 līdz T‑177/98, EU:T:2000:168, 75. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2007. gada 12. janvāris, SPM/Komisija, T‑447/05, EU:T:2007:3, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).
42
Treškārt, attiecībā uz apgalvotajiem OLAF izdarītajiem procesuālo tiesību normu, pierādīšanas tiesību, sacīkstes principa, kā arī pamattiesību un prasītājas tiesību uz tiesisko aizsardzību pret nelikumīgiem izmeklēšanas pasākumiem pārkāpumiem ir jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu norādītie procesuālie pārkāpumi, par kuriem tiek apgalvots – kā tas ir šajā lietā – ka tie ir pieļauti OLAF izmeklēšanas ziņojumā, nevar piešķirt minētajam ziņojumam nelabvēlīga akta raksturu. Proti, šādus pārkāpumus var apstrīdēt tikai, lai pamatotu vēlāku prasību par apstrīdamu aktu, ciktāl tie esot ietekmējuši tā saturu, nevis neatkarīgi no šāda akta (skat. spriedumu, 2006. gada 6. aprīlis, Camós Grau/Komisija, T‑309/03, EU:T:2006:110, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
43
Turklāt jāatgādina, ka no judikatūras izriet, ka attiecīgās iestādes pienākumu apgalvotas neizpildes vai tās izraisītā pamattiesību pārkāpuma smagums neļauj noraidīt absolūtā šķēršļa tiesas procesam piemērošanu, kas paredzēts Līgumā, un uzskatīt par apstrīdamiem aktus, kuri tādi nav, jo tiem nav saistošu tiesisku seku. Proti, tas, ka tiesību akts ir apstrīdams, nevar izrietēt no tā iespējamās nelikumības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 15. janvāris, Philip Morris International/Komisija, T‑377/00, T‑379/00, T‑380/00, T‑260/01 un T‑272/01, EU:T:2003:6, 87. punkts).
44
Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka OLAF nosūtītā informācija Muitas un monopolu aģentūrai tai esot nodarījusi morālu kaitējumu, izmantojot dažus minētās aģentūras paziņojumus presei un ar to saistītos rakstus presē. Tomēr, pat ja pieņem, ka šādi elementi var radīt kaitējumu, tie tomēr nevar 2015. gada 26. novembra ziņojumam un 2015. gada 9. decembra ieteikumiem piešķirt nelabvēlīga akta raksturu LESD 263. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 6. aprīlis, Camós Grau/Komisija, T‑309/03, EU:T:2006:110, 56. punkts).
45
Piektkārt, risinājumu, kurš rasts 2011. gada 13. aprīļa rīkojumā Planet/Komisija (T‑320/09, EU:T:2011:172), uz ko prasītāja atsaucas, lai pamatotu secinājumu, atbilstīgi kuram 2015. gada 26. novembra ziņojums un 2015. gada 9. decembra ieteikumi esot apstrīdami akti, nevar piemērot šajā lietā, tostarp ņemot vērā aplūkoto aktu īpašības.
46
Proti, pirmkārt, jāatgādina, ka no 2011. gada 13. aprīļa rīkojuma Planet/Komisija (T‑320/09, EU:T:2011:172) 21.–27. punkta un 53. punkta izriet, ka lieta, kurā izdots šis rīkojums, attiecās uz aktiem, kas pieņemti saistībā ar “īpašu procesu”, kura mērķis bija iekļaut subjektu brīdinājuma sarakstā un – precīzāk – uz OLAF lūgumu Komisijas grāmatvedim aktivizēt brīdinājumu par subjektu agrās brīdināšanas sistēmā (ABS), un pašu šā brīdinājuma aktivizēšanu, ko veic Komisijas grāmatvedis. Otrkārt, no minētā rīkojuma 47. un 48. punkta izriet, ka minētajiem aktiem ir sekas, kas būtiski groza subjekta, kurš iekļauts brīdinājuma sarakstā, tiesisko stāvokli, jo pēc brīdinājuma aktivizēšanas, lai iegūtu Savienības finanšu līdzekļus, subjektam vajadzēja atbilst attiecīgo kredītrīkotāju noteiktajiem pastiprinātiem piesardzības nosacījumiem vai pasākumiem.
47
Tomēr šajā tiesvedībā apstrīdētie OLAF akti nav saistoši tām iestādēm, kam tie ir adresēti, un būtiski nemaina prasītājas tiesisko stāvokli saistībā ar secinājumiem, kuri šīm iestādēm būtu no tiem jāizdara.
48
Sestkārt, prasītājas minētā judikatūra, lai pierādītu, ka Itālijas muitas dienestiem nav rīcības brīvības, proti, 1971. gada 23. novembra spriedums Bock/Komisija (62/70, EU:C:1971:108) un 1985. gada 17. janvāra spriedums Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija (11/82, EU:C:1985:18), nav piemērojami šajā tiesvedībā.
49
Proti, jānorāda, ka no 1971. gada 23. novembra sprieduma Bock/Komisija (62/70, EU:C:1971:108) 3.–11. punkta un no 1985. gada 17. janvāra sprieduma Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija (11/82, EU:C:1985:18) 2.–32. punkta izriet, ka šie spriedumi attiecas nevis uz jautājumu par to, vai attiecīgajiem aktiem ir saistošas juridiskās sekas LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē, bet gan uz jautājumu, vai minētie tiesību akti prasītājus skāra tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
50
Katrā ziņā jānorāda, ka 2014. gada 6. marta rīkojuma Northern Ireland Department of Agriculture and Rural Development/Komisija (C‑248/12 P, nav publicēts, EU:C:2014:137) 23. un 26. punktā Tiesa pati konstatēja, ka risinājums, kas paredzēts 1985. gada 17. janvāra spriedumā Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija (11/82, EU:C:1985:18), ir izskaidrojams ar īpašajām situācijām, attiecībā uz kurām tas tika rasts, un ka tas izriet no paša sprieduma teksta.
51
Tādējādi tikai jāatgādina, ka gan 1971. gada 23. novembra spriedums Bock/Komisija (62/70, EU:C:1971:108), gan 1985. gada 17. janvāra spriedums Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija (11/82, EU:C:1985:18) attiecās uz īpašiem gadījumiem, kad Komisija pēc dalībvalsts pieprasījuma atļāva šai dalībvalstij pieņemt aizsargpasākumus. Šādos apstākļos nav nekādu šaubu par to, ka dalībvalsts, kura ir lūgusi šādus pasākumus, rīkosies ar mērķi panākt paredzēto seku iestāšanos (skat. rīkojumu, 2004. gada 8. jūlijs, Regione Siciliana/Komisija, T‑341/02, EU:T:2004:228, 79. punkts). Tomēr šajā lietā šādu apstākļu nav.
52
No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka apstrīdētos aktus un katrā ziņā iepriekšējos un ar OLAF tieši saistītos aktus, tā kā tiem nav saistošu juridisko seku, nevar uzskatīt par apstrīdamiem aktiem LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē.
53
Tādējādi šī prasība ir jānoraida kā nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
54
Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
izdod rīkojumu:
1)
prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2)
Inox Mare Srl sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Luksemburgā, 2017. gada 21. jūnijā
Sekretārs
E. Coulon
Priekšsēdētāja
V. Tomljenović
( *1 ) Tiesvedības valoda – itāļu.