3.6.2019
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 187/11
Tiesas (virspalāta) 2019. gada 19. marta spriedums (Bundesverwaltungsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) — Bashar Ibrahim (C-297/17), Mahmud Ibrahim u.c. (C-318/17), Nisreen Sharqawi, Yazan Fattayrji, Hosam Fattayrji (C-319/17)/Vācijas Federatīvā Republika, Vācijas Federatīvā Republika/Taus Magamadov (C-438/17)
(Apvienotās lietas C-297/17, C-318/17, C-319/17 un C-438/17) (1)
(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa - Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai - Direktīva 2013/32/ES - 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts - Dalībvalsts iestāžu lēmums noraidīt patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu citā dalībvalstī iepriekš piešķirtas alternatīvās aizsardzības dēļ - 52. pants - Šīs direktīvas piemērošanas joma ratione temporis - Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. un 18. pants - Sistēmiskas nepilnības patvēruma piešķiršanas procesā šajā citā dalībvalstī - Patvēruma pieteikumu sistemātiska noraidīšana - Reāls un pierādīts risks tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei - Alternatīvās aizsardzības saņēmēju dzīves apstākļi pēdējā minētajā dalībvalstī)
(2019/C 187/13)
Tiesvedības valoda — vācu
Iesniedzējtiesa
Bundesverwaltungsgericht
Pamatlietas puses
Prasītāji: Bashar Ibrahim (C-297/17), Mahmud Ibrahim, Fadwa Ibrahim, Bushra Ibrahim, Mohammad Ibrahim, Ahmad Ibrahim (C-318/17), Nisreen Sharqawi, Yazan Fattayrji, Hosam Fattayrji (C-319/17), Vācijas Federatīvā Republika (C-438/17)
Atbildētāji: Vācijas Federatīvā Republika (C-297/17, C-318/17, C-319/17), Taus Magamadov (C-438/17)
Rezolutīvā daļa
1)
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 52. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstij ir atļauts paredzēt, ka valsts tiesību norma, ar kuru ir transponēts šīs direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts, tiek tūlītēji piemērota patvēruma pieteikumiem, par kuriem vēl nav pieņemts galīgs lēmums un kas ir iesniegti pirms 2015. gada 20. jūlija un pirms šīs valsts tiesību normas stāšanās spēkā. Turpretim ar šī 52. panta pirmo daļu, lasot to it īpaši minētā 33. panta gaismā, šāda tūlītējā piemērošana netiek pieļauta situācijā, kad gan patvēruma pieteikums, gan arī atpakaļuzņemšanas pieprasījums ir iesniegti pirms Direktīvas 2013/32 stāšanās spēkā un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 49. pantu joprojām pilnībā ietilpst Padomes Regulas (EK) Nr. 343/2003 (2003. gada 18. februāris), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, piemērošanas jomā.
2)
Tādā situācijā kā lietās C-297/17, C-318/17 un C-319/17 aplūkojamā situācija Direktīvas 2013/32 33. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ar to ir ļauts noraidīt patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu atbilstoši šī 33. panta 2. punkta a) apakšpunktam, nepastāvot šo dalībvalstu pienākumam vai iespējai prioritāri izmantot Regulā Nr. 604/2013 paredzētās uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas procedūras.
3)
Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts, ka dalībvalsts izmanto šajā tiesību normā paredzēto iespēju noraidīt kā nepieņemamu pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu, pamatojoties uz to, ka citā dalībvalstī pieteikuma iesniedzējam jau ir piešķirta alternatīvā aizsardzība, ja ar paredzamiem dzīves apstākļiem, ar ko minētais pieteikuma iesniedzējs kā alternatīvās aizsardzības saņēmējs sastapsies šajā citā dalībvalstī, viņš netiks pakļauts nopietnam necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes riskam Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. panta izpratnē. Apstāklis, ka šādas alternatīvās aizsardzības saņēmēji minētajā dalībvalstī nesaņem nekādus eksistences nodrošināšanas pabalstus vai saņem šādus pabalstus būtiski mazākā apjomā nekā citās dalībvalstīs, tomēr attieksme pret viņiem šajā ziņā ir tāda pati kā pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem, var būt pamats konstatējumam, ka šis pieteikuma iesniedzējs tajā tiks pakļauts šādam riskam, tikai tad, ja tā rezultātā viņš savas īpašas ievainojamības dēļ neatkarīgi no savas gribas un personīgajām izvēlēm nonāks ekstrēmas nabadzības situācijā.
Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts, ka dalībvalsts izmanto šo pašu iespēju, ja citas dalībvalsts, kura ir piešķīrusi pieteikuma iesniedzējam alternatīvo aizsardzību, patvēruma piešķiršanas procedūras rezultātā sistemātiski, neveicot patiesu pārbaudi, tiek atteikta bēgļa statusa piešķiršana starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuri atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu, II un III nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.
(1) OV C 309, 18.9.2017
OV C 347, 16.10.2017.
Full & Egal Universal Law Academy