ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 26. jūlijā ( 1 )
Lieta C‑270/17 PPU
Openbaar Ministerie
pret
Tadas Tupikas
(Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas apcietināšanas orderis – Fakultatīvi neizpildīšanas pamati – Apcietināšanas orderis, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu – Jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” – Apelācijas tiesvedība
I. Ievads
1.
Lietuvas tiesu iestāde ir izdevusi Eiropas apcietināšanas orderi (turpmāk tekstā – “EAO”) attiecībā uz Tadas Tupikas, Lietuvas pilsoni. Šī iestāde lūdz nodot pašlaik Nīderlandē aizturēto T. Tupikas, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu uz vienu gadu četriem mēnešiem.
2.
Šo sodu ir uzlikusi Lietuvas pirmās instances tiesa, kurā T. Tupikas personiski bija piedalījies. T. Tupikas spriedumu pārsūdzēja. EAO sniegtā informācija neļauj noteikt, vai viņš bija personiski piedalījies tiesvedībā otrajā instancē. Apelācijas sūdzība tika noraidīta.
3.
EAO ir balstīts uz pirmās instances tiesas spriedumu. Tajā ir norādīts, ka pieprasītā persona bija personiski piedalījusies tiesvedībā, kurā tika pieņemts nolēmums.
4.
Saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar ko ir transponēts Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (“pamatlēmums”) ( 2 ) 4.a pants, Nīderlandes kompetentajai iestādei ir jāatsakās izpildīt EAO, ja pieprasītā persona nav personiski piedalījusies lietas izskatīšanā, kurā pieņemts nolēmums ( 3 ), ja vien neiestājas viens no gadījumiem, kas minēts piemērojamajā valsts tiesību normā.
5.
Tā kā nav informācijas par to, vai T. Tupikas bija piedalījies apelācijas tiesvedībā, iesniedzējtiesa jautā, vai iepriekš minētais jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” attiecas arī uz apelācijas tiesvedību, kurā lieta tika izskatīta pēc būtības un tika atstāts spēkā pirmās instances notiesājošs spriedums, un EAO ir izdots tā izpildes nolūkā.
6.
Tādējādi ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai attiecīgās personas tiesību uz aizstāvību ievērošana ir jāvērtē, ņemot vērā kriminālprocesus abās instancēs, vai arī pietiek ar to, ka šī tiesa pārliecinās, ka šīs tiesības tika ievērotas pirmajā instancē.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. ECPAK
7.
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ( 4 ) (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā. [..]”
B. Savienības tiesības
1. Harta
8.
Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu:
“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.
Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.
[..]”
9.
Saskaņā ar Hartas 48. panta 2. punktu “ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību”.
2. Pamatlēmums
10.
Pamatlēmuma 1. panta 1. punktā EAO ir definēts kā “tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli”.
11.
Tā 2. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis izpilda ikvienu [EAO], pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem”.
12.
Tā 3. punktā ir paredzēts, ka šis pamatlēmums “[negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”
13.
Pamatlēmuma 4.a pants tika ieviests ar Pamatlēmumu 2009/299, lai precizētu fakultatīvus EAO neizpildīšanas pamatus, ja attiecīgā persona nebija piedalījusies savas lietas izskatīšanā:
“1. Tāpat izpildes tiesu iestāde drīkst atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ja nolēmums pieņemts aizmuguriski, izņemot gadījumus, kad Eiropas apcietināšanas orderī norādīts, ka saskaņā ar turpmākām izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos paredzētām procesuālajām prasībām attiecīgā persona:
a)
vai nu savlaicīgi:
i)
saņēma pavēsti un tādējādi tika informēta par tās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu, kurā pieņemts nolēmums, vai ar citiem līdzekļiem saņēma oficiālu informāciju par minētās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu tādā veidā, ka ir nepārprotami konstatēts, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto lietas izskatīšanu;
un
ii)
tika informēta par to, ka nolēmums var tikt pieņemts aizmuguriski;
vai arī
b)
zinādama par paredzēto lietas izskatīšanu, bija pilnvarojusi attiecīgās personas vai valsts ieceltu juriskonsultu aizstāvēt viņu lietas izskatīšanā, un minētais juriskonsults patiešām aizstāvēja attiecīgo personu minētajā lietas izskatīšanā;
vai arī
c)
ir saņēmusi nolēmumu un, būdama skaidri informēta par tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā personai ir tiesības piedalīties un kura dod iespēju lietu, tostarp jaunus pierādījumus, atkārtoti izskatīt pēc būtības, un kuras rezultātā sākotnējais nolēmums varētu tikt atcelts:
i)
ir skaidri paziņojusi, ka neapstrīd nolēmumu;
vai
ii)
attiecīgajā termiņā nav lūgusi lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību;
vai arī
d)
nav saņēmusi nolēmumu, bet:
i)
nolēmums personai tiks izsniegts tūlīt pēc nodošanas un persona tiks skaidri informēta par viņas tiesībām uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā viņai ir tiesības piedalīties un kura dod iespēju lietu, tostarp jaunus pierādījumus, atkārtoti izskatīt pēc būtības, un kuras rezultātā sākotnējais nolēmums varētu tikt atcelts;
un
ii)
tiks informēta par termiņu, kādā jāpieprasa šāda lietas atkārtota izskatīšana vai pārsūdzība, kā minēts atbilstīgajā Eiropas apcietināšanas orderī.
2. Ja Eiropas apcietināšanas orderis ir izdots [..] atbilstīgi 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, un ja attiecīgā persona nav iepriekš saņēmusi nekādu oficiālu informāciju par to, ka pret viņu ir ierosināta krimināllieta, tad attiecīgā persona, kad viņa tiek informēta par Eiropas apcietināšanas ordera saturu, var lūgt pirms nodošanas saņemt sprieduma kopiju. [..] to neuzskata par sprieduma oficiālu izsniegšanu, un tā neskar nekādus termiņus, ko piemēro lūgumam par lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību.
3. Ja personu nodod atbilstīgi 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem un ja attiecīgā persona ir lūgusi lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, šādas personas apcietinājumu līdz lietas atkārtotas izskatīšanas vai pārsūdzības pabeigšanai pārskata saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktiem vai nu regulāri, vai arī pēc attiecīgās personas lūguma. [..]”
14.
Pamatlēmuma 8. panta 1. punktā ir paredzēts, ka EAO ir jāiekļauj šāda informācija:
“[..]
c)
pierādījums tam, ka pastāv izpildāms spriedums, lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku, kas ietilpst 1. un 2. panta piemērošanas jomā;
d)
noziedzīgā nodarījuma veids un juridiskā kvalifikācija [..];
[..]
f)
piespriestais sods, ja spriedums ir galīgs, vai sodu robežas, ko par nodarījumu paredz izsniegšanas dalībvalsts tiesības;
[..].”
15.
Pamatlēmuma 15. pants “Lēmums par nodošanu” ir formulēts šādi:
“1. Izpildes tiesu iestāde termiņos un saskaņā ar šajā pamatlēmumā noteiktajiem nosacījumiem pieņem lēmumu par to, vai persona ir jānodod.
2. “Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas dalībvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami piegādā vajadzīgo papildu informāciju [..].
[..]”
16.
Pamatlēmuma pielikuma (“Eiropas apcietināšanas orderis”) d) punkts, pēc grozījuma, kas izdarīts ar Pamatlēmumu 2009/299, ir izteikts šādi:
C. Nīderlandes tiesības
17.
Ar 2004. gada 29. aprīļaOverleveringswet (Likums par personu nodošanu) (Stb. 2004, Nr. 195, turpmāk tekstā – “OLW”) Nīderlandes tiesībās ir transponēts pamatlēmums. Šā likuma 12. pantā ir noteikts, ka “nodošana nav atļauta, ja Eiropas apcietināšanas orderis ir paredzēts, lai izpildītu spriedumu, un apsūdzētais personiski nav piedalījies tās lietas izskatīšanā, kurā pieņemts minētais spriedums, izņemot gadījumus, kad Eiropas apcietināšanas orderī ir norādīts, ka saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts procesuālajām prasībām” ir radusies viena no četrām šajā tiesību normā aprakstītajām situācijām. Šīs situācijas ir aprakstītas OLW 12. panta a)–d) punktā, kas atbilst pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktam.
18.
OLW 2. pielikuma D punkts “OLW 2. panta 2. punktā minētā Eiropas apcietināšanas ordera veidlapa” atbilst pamatlēmuma pielikuma d) punktam.
III. Pamatlietas fakti un prejudiciāli jautājumi
19.
2017. gada 22. februārī officier van justitie bij de rechtbank (valsts prokurors tiesā, Nīderlande) iesniedza pieteikumu iesniedzējtiesā par EAO, kuru 2017. gada 14. februārī izdevusi Klaipėdos apygardos teismas (Klaipēdas apgabaltiesa, Lietuva), izpildi.
20.
EAO ir izdots saistībā ar Lietuvas pilsoņa T. Tupikas apcietināšanu un nodošanu, lai Lietuvā tiktu izpildīts brīvības atņemšanas sods uz vienu gadu četriem mēnešiem.
21.
EAO ir minēts izpildāms notiesājošs spriedums, kuru saistībā ar diviem noziedzīgiem nodarījumiem 2016. gada 26. augustā pasludināja Klaipėdos apylinkės teismas (Klaipēdas apriņķa tiesa, Lietuva). Tajā ir precizēts, ka T. Tupikas pārsūdzēja šo spriedumu un ka ar 2016. gada 8. decembra nolēmumu Klaipėdos apygardos teismas (Klaipēdas apgabaltiesa) noraidīja apelācijas sūdzību.
22.
T. Tupikas ir personiski piedalījies lietas izskatīšanā pirmajā instancē.
23.
EAO nav informācijas par tiesvedību apelācijas instancē, tostarp par to, vai attiecīgā persona bija piedalījusies tiesvedībā šajā instancē un, ja ne, vai ir izpildīti nosacījumi, kas norādīti kādā no Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktiem.
24.
Iesniedzējtiesa jautā, vai šajā gadījumā pamatlēmums attiecas tikai uz tiesvedību pirmajā instancē vai arī uz apelācijas tiesvedību.
25.
Šādos apstākļos Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai apelācijas tiesvedība,
–
kurā lieta ir tikusi izskatīta pēc būtības un
–
kurā attiecībā uz attiecīgo personu ir pieņemts (jauns) notiesājošs spriedums un/vai ir atstāts spēkā pirmās instances notiesājošs spriedums,
–
lai gan EAO ir paredzēts šā notiesājošā sprieduma izpildei,
ir “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”, kā paredzēts Pamatlēmuma [..] 4.a panta 1. punktā?”
IV. Par steidzamības tiesvedību Tiesā
26.
Iesniedzējtiesa lūdza šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā.
27.
Lai pamatotu šo lūgumu, tā apgalvo, ka uzdotais jautājums attiecas uz pamatlēmuma interpretāciju, kas ietilpst LESD trešās daļas V sadaļā. Tā arī norādīja, ka attiecīgā persona atrodas apcietinājumā Nīderlandē, gaidot turpmāko rīcību saistībā ar viņa nodošanu. Tiesas steidzamai atbildei esot tieša un izšķiroša ietekme uz attiecīgās personas brīvības atņemšanas soda ilgumu.
28.
Tiesas piektā palāta 2017. gada 8. jūnijā nolēma apmierināt šo lūgumu.
29.
Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja pamatlietā – Openbaar Ministerie (prokuratūra, Nīderlande), atbildētājs pamatlietā – T. Tupikas, Nīderlandes valdība, kā arī Eiropas Komisija. Prokuratūra, T. Tupikas, Nīderlandes, Īrijas un Lietuvas valdības, kā arī Komisija sniedza savus mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 11. jūlijā.
V. Vērtējums
30.
Šai analīzei būs šāda struktūra. Sākumā precizēšu šīs lietas priekšmetu (A). Pēc tam analizēšu prejudiciālo jautājumu, kā tas tieši ir ticis uzdots (B). Piemērojot šai lietai šīs analīzes rezultātus, izskatīšu arī pamatlēmuma 4.a pantā paredzētā neizpildīšanas fakultatīvā pamata būtību, kas, transponējot to valsts tiesību aktos, ir kļuvis obligāts (C).
A. Ievada piezīmes
31.
Tādējādi tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz aizstāvību un lietas taisnīgu izskatīšanu attiecīgi ir nostiprinātas Hartas 47. pantā un 48. panta 2. punktā.
32.
Saskaņā ar Paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu šīm tiesību normām ir tāda pati nozīme un apjoms kā ECPAK 6. pantam, kurā garantētas tiesības efektīvi izmantot tiesības uz aizstāvību. Tomēr tas neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu ( 5 ).
33.
Citiem vārdiem sakot, ir jābūt minimālam paralēlismam starp aizsardzības standartiem, kas paredzēti ECPAK, no vienas puses, un Savienības tiesībās, no otras puses. Šajā lietā šis apsvērums it īpaši izriet no pamatlēmuma ( 6 ) preambulas ( 7 ) un 1. panta 3. punkta, kā arī no Pamatlēmuma 2009/299 preambulas ( 8 ) un 1. panta 2. punkta.
34.
Kā atgādināts Pamatlēmuma 2009/299 preambulas 1. apsvērumā, apsūdzētas personas tiesības personiski piedalīties lietas izskatīšanā tiesā ir iekļautas tiesībās uz taisnīgu tiesu ( 9 ). Tomēr šīs tiesības nav absolūtas, un “ar konkrētiem nosacījumiem apsūdzētā persona drīkst, skaidri paužot savu brīvu gribu vai klusējot, nepārprotami atteikties no minētajām tiesībām” ( 10 ).
35.
Attiecībā uz apelāciju Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūrā ir apstiprināts, ka ECPAK 6. pantā nav noteikta prasība par otro instanci krimināllietās ( 11 ).
36.
Tomēr, ja ir paredzēta apelācijas tiesvedība, tajā ir jāievēro garantijas, kas izriet no ECPAK ( 12 ) 6. panta, un ECPAK 6. panta piemērošanas noteikumi par apelāciju ir atkarīgi no attiecīgās apelācijas tiesvedības īpatnībām ( 13 ).
37.
Tādējādi, ja ir paredzēts izskatīt krimināllietu divās instancēs, tas, ka attiecīgā persona ir varējusi īstenot tiesības uz aizstāvību pirmajā instancē, neļauj secināt, ka ECPAK 6. pantā paredzētās garantijas tika ievērotas pilnībā ( 14 ).
38.
Ņemot vērā šos elementus, ir jāuzsver, ka šī lieta tieši neattiecas uz pārsūdzēšanas tiesību esamību. Nav strīda, ka iespēja iesniegt apelācijas sūdzību bija piedāvāta un ka T. Tupikas to pat izmantoja. Šajā lietā uzdotais prejudiciālais jautājums būtībā attiecas uz savstarpēju atzīšanu pamatlēmuma darbības kontekstā, ja tiek izmantots 4.a pantā paredzētais fakultatīvais neizpildīšanas pamats. It īpaši ir jāinterpretē šīs tiesību normas ievadteikumā minētais jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”.
39.
Interpretējot jēdzienu “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”, Tiesai ir jāatceras šīs garantijas, kas izriet no pamattiesībām, un tās jāievēro. Tomēr es uzsveru, ka šīs analīzes priekšmets nav noteikt tiesības iesniegt apelācijas sūdzību kā tiesības, kas izriet no Savienības tiesībām.
B. Iesniedzējtiesas uzdotais jautājums
40.
Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tai ir jāņem vērā tiesvedība pirmajā instancē vai apelācijas tiesvedība, kad tā pārbauda attiecīgās personas procesuālo tiesību ievērošanu saistībā ar “lietas izskatīšanu, kurā ir pieņemts nolēmums”, ar kuru viņš tika notiesāts un kurš ir EAO pamatā. Šīs tiesas ieskatā, ja ir jāņem vērā tikai tiesvedība pirmajā instancē, EAO būtu jāizpilda, ciktāl T. Tupikas tajā ir piedalījies personiski. Savukārt, ja ir jāņem vērā apelācijas tiesvedība, tiesai būs jāpārbauda šīs apelācijas tiesvedības norises apstākļi Lietuvas kompetentajā iestādē. Proti, par šo apelācijas tiesvedību nav nekādas informācijas, izņemot to, ka T. Tupikas ierosināja šo apelācijas tiesvedību un tajā tika atstāts spēkā pirmās instances nolēmums.
41.
Pamatojoties uz ECT judikatūru un pamatlēmuma sistēmisku interpretāciju (it īpaši, ņemot vērā tā 4.a panta 1. punkta c) un d) apakšpunkta formulējumu), iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja apelācijas tiesvedībā lieta tiek izskatīta pēc būtības (tostarp izskatīts jautājums par vainu un sodu), uz to ir attiecināms jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”. Taču tā nebūtu, ja šī apelācijas tiesa lemtu tikai par tiesību jautājumiem kā kasācijas sūdzības gadījumā.
42.
T. Tupikas būtībā piekrīt atbildei, ko iesniedzējtiesa ierosina sniegt uz prejudiciālo jautājumu. Tomēr viņš uzsver, ka ir jāpiešķir īpaša nozīme tiesību uz aizstāvību ievērošanai, tostarp apelācijas tiesvedībā, ja šāda tiesvedība ir paredzēta.
43.
Savukārt prokuratūra norāda uz prakses daudzveidību izpildāmu spriedumu jomā, ko izsniegšanas tiesu iestādes prasa kā EAO pamatu: runa var būt par pirmās instances spriedumu, apelācijas instancē pasludinātu spriedumu, pat abās instancēs pasludinātiem spriedumiem. Tātad šī izsniegšanas iestādes izvēle nosakot to, ko konkrēti nozīmē “lietas izskatīšana, kurā tika pieņemts nolēmums”. Prokuratūra uzskata, ka šis jēdziens var apzīmēt arī apelācijas tiesvedību, kurā ir atkārtoti izskatīts jautājums par vainu. Ja tiesvedība pirmajā instancē neatbilst pamatlēmuma 4.a panta nosacījumiem, bet tiem atbilst apelācijas tiesvedība, tad nodošana var tikt atļauta.
44.
Savukārt Nīderlandes valdība uzskata, ka prejudiciālajā jautājumā aprakstītajai apelācijas tiesvedībai nav piemērojams jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”. Pēc tās domām, izpildes tiesu iestādei ir jāpārbauda izpildāms spriedums, ko iesniegusi izsniegšanas iestāde. Izpildes iestādei nav jāpārbauda iepriekšēji kriminālprocesi, pretējā gadījumā tiktu apšaubīts savstarpējas atzīšanas princips. Šajā lietā izpildies tiesu iestādei ir tikai jāpārbauda spriedums, kas ir EAO pamatā. Tai nav jāizskata apelācijas tiesvedības norise.
45.
Tiesas sēdē Īrijas valdība ierosināja uz uzdoto prejudiciālo atbildēt noraidoši, uzskatot, ka šajā kontekstā nozīme bija tikai pirmajā instancē pasludinātajam spriedumam. Šī valdība savu nostāju pamatoja, atsaucoties it īpaši uz pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta c) un d) apakšpunktu un pamatlēmuma, pirms tas tika grozīts ar Pamatlēmumu 2009/299, 5. panta 1. punktu.
46.
Lietuvas valdība tiesas sēdē aizstāvēja jēdziena “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” plašu interpretāciju. Šīs valdības skatījumā, saskaņā ar pamatlēmuma 4.a pantu veiktajā pārbaudē nevar izskatīt tikai pirmās instances spriedumu gadījumā, ja augstākas instances tiesa atkārtoti izskatīja lietas faktus vēlāk pasludinātajā nolēmumā.
47.
Savukārt Komisija apgalvo, ka uz pamatlietā aplūkoto apelāciju ir attiecināms jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”. Tas izriet no nepieciešamības nodrošināt procesuālo tiesību ievērošanu, jo ir paredzēta apelācijas tiesvedība. Turklāt Komisija atsaucas uz tiesību normām Direktīvā (ES) 2016/343 ( 15 ), ar ko saskaņo garantijas tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā jomā. Tā secina, ka apelācijas tiesvedība, kurā attiecīgajai personai ar galīgu nolēmumu tika piespriests brīvības atņemšanas sods, ir jāspēj pārbaudīt saistībā ar pamatlēmuma 4.a pantā paredzēto neizpildīšanas pamatu.
48.
Pēc iepazīstināšanas ar lietas dalībnieku nostājām turpinājumā izskatīšu to, kas ir jāsaprot ar jēdzienu “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē. Šajā nolūkā vispirms iztirzāšu “izpildāma sprieduma” jēdzienu (1) un turpinājumā – apelācijas tiesvedības nozīmi tās ierosināšanas gadījumā (2).
1. Izpildāma sprieduma jēdziens
49.
No pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta, kā arī no tā pielikuma b) daļas 2. punkta izriet, ka izsniegšanas tiesu iestādei ir jānorāda “izpildāms spriedums”, kas ir EAO pamatā.
50.
Manuprāt, runa ir par spriedumu, kura izpildāmība saskaņā ar valsts tiesībām ļauj izpildīt brīvības atņemšanas sodu.
51.
Divi mainīgie ļauj noteikt, kas in concreto ir šis spriedums.
52.
Pirmais mainīgais, kā būtībā norāda prokuratūra un Nīderlandes valdība, attiecas uz kriminālprocesa organizāciju attiecīgajā dalībvalstī. Šajā kontekstā ir jājautā, vai saskaņā ar piemērojamām procesuālajām tiesībām ir dota iespēja ierosināt apelācijas tiesvedību, kurā pilnībā tiek izskatīta lieta pēc būtības, un tas ietver vainas un uzliktā soda pārbaudi ( 16 ).
53.
Konkrētas lietas apstākļi ir otrais mainīgais. Jāpārbauda, vai apelācijas tiesvedība faktiski tika ierosināta un kādā veidā tā ietekmēja pirmajā instancē pasludināto spriedumu. Ja apelācijas tiesvedība tika ierosināta, piemērojamās valsts tiesības nosaka, kāds ir izpildraksts starp pirmajā instancē un apelācijas instancē pasludināto spriedumu.
54.
Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es uzskatu, ka izpildāms spriedums pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas nolūkā ir spriedums, kas saskaņā ar piemērojamajām tiesībām kompetentajām iestādēm ļauj nodrošināt attiecīgajai personai uzliktā brīvības atņemšanas soda izpildi. Tas, kurš ir šis spriedums konkrētajā gadījumā, būs atkarīgs no dalībvalsts procesuālajām tiesību normām un to izmantošanas, ko veica attiecīgā persona (vai kas tika veikta tās labā).
2. Par spriedumu iesniegtā apelācijas sūdzība
55.
Jēdziens “izpildāms spriedums” pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir jānošķir no jēdziena “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” minētā pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē.
56.
Kā tiesas sēdē uzsvēra Komisija, šis pēdējais minētais jēdziens ietver kriminālprocesa stadiju kopumu, kurā tiesa ir izskatījusi lietu pēc būtības, proti, jautājumu par vainu vai arī par sodu.
57.
Tomēr es uzskatu, ka, ņemot vērā EAO veidlapas loģiku un struktūru, izsniegšanas tiesu iestādei ir jāsniedz informācija par procesuālo stadiju, kurā tieši tika pieņemts izpildāms notiesājošs nolēmums. Tādējādi izpildes tiesu iestādei ir jāpārliecinās par pamatlēmuma 4.a pantā paredzēto nosacījumu izpildi tikai šajā pēdējā procesuālajā stadijā, kurā lieta tika izskatīta pēc būtības, saprotot to iepriekš minētajā nozīmē.
58.
Jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2009/299 1. pantu aizmuguriskas notiesāšanas aizlieguma mērķis ir aizsargāt attiecīgās personas tiesību uz aizstāvību efektivitāti.
59.
Šādas pārbaudes pamatelementi ir: i) persona ir informēta par lietas izskatīšanu un ii) attiecīgajai personai ir dota iespēja efektīvi aizstāvēt sevi un paust visus argumentus savā labā par lietas būtību, proti, jautājumu par vainu vai jautājumu par sodu.
60.
Attiecībā uz šo otro aspektu attiecīgajai personai obligāti ir jānodrošina iespēja pilnībā izmantot savas tiesības šajā pēdējā kriminālprocesa stadijā, kurā tiek pasludināts izpildāms spriedums. Praksē tā var būt: i) tiesvedība pirmajā instancē, ja procesuālajā sistēmā nav piedāvāta apelācijas iespēja attiecībā uz visiem jautājumiem par [lietas] būtību vai ja šāda iespēja pastāv, neiesniedzot apelācijas sūdzību, vai ii) tiesvedība otrajā instancē, ja apelācijas sūdzība tika iesniegta un ja piemērojamās tiesībās ir atļauts izskatīt visus jautājumus pēc būtības ( 17 ).
61.
Attiecībā uz procesuālo stadiju, kas norisinājās tieši pirms izpildāma sprieduma pasludināšanas, izpildes tiesu iestāde saskaņā ar pamatlēmuma 4.a panta noteikumiem pārbauda tās tiesvedības apstākļus, kurā attiecīgā persona nebija piedalījusies.
62.
Ja aplūko apelācijas tiesvedību, kurā visi jautājumi tiek pārbaudīti pēc būtības, iepriekš minētie apsvērumi rada sekas tikai tad, ja attiecīgā persona ir piedalījusies lietas izskatīšanā nevis pirmajā instancē, bet apelācijas instancē, tad ir jāsecina, ka tā ir personiski piedalījusies lietas izskatīšanā, kurā ir pieņemts nolēmums, pamatlēmuma 4.a panta izpratnē. Pretējā gadījumā, ja attiecīgā persona ir piedalījusies lietas izskatīšanā pirmajā instancē, nevis apelācijas instancē, var atteikties izpildīt EAO, ja izpildes tiesu iestāde secina, ka attiecīgajā konkrētajā gadījumā personas procesuālās tiesības netika ievērotas, ja vien nerodas kāda no pamatlēmuma 4.a panta [1. punkta] a)–d) apakšpunktā paredzētajām situācijām.
63.
Šādā situācijā pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta d) apakšpunktā aprakstītajam gadījumam ir nozīme: attiecīgajai personai lēmums netika izsniegts personiski, bet tā tieši tiks informēta par savām tiesībām “uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā tai ir tiesības piedalīties un kura dod iespēju lietu, tostarp jaunus pierādījumus, atkārtoti izskatīt pēc būtības, un kuras rezultātā sākotnējais nolēmums varētu tikt atcelts”.
64.
Tādējādi šajā kontekstā ir jāuzsver savstarpējās uzticības principa nozīmīgums ( 18 ). Ar pamatlēmumu iedibinātais tiesu sadarbības mehānisms nedarbotos, ja izpildes tiesu iestādei būtu rūpīgi jāpārbauda, vai attiecīgās personas procesuālās tiesības ir garantētas katrā iepriekšējā procesuālajā stadijā. Nepieciešamība nodrošināt sistēmas darbību, manuprāt, prasa, lai tiesību uz aizstāvību ievērošanas pārbaude tiktu veikta tikai attiecībā uz pēdējo stadiju, kas norisinās tieši pirms tam, kad brīvības atņemšanas sods var tikt izpildīts. Savukārt uz iepriekšējām stadijām ir attiecināms savstarpējas uzticēšanās princips. Tas nozīmē, ka izpildes tiesu iestādei ir jāuzticas izsniegšanas tiesu iestādes dalībvalsts tiesību sistēmai spējai novērst iespējamos iepriekš pieļautos procesuālos trūkumus.
65.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka apelācijas tiesvedība, kurā tika izskatīti jautājumi par vainu vai sodu, ir “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē. Šī procesuālā stadija nosaka notiesājoša sprieduma, kas ir EAO pamatā, izpildāmību. Tātad attiecībā uz šo procesuālo stadiju izpildes tiesu iestādei ir jāpārliecinās, ka tika ievērotas attiecīgās personas procesuālās tiesības, lai piemērotu pamatlēmuma 4.a panta 1. punktā paredzēto fakultatīvo neizpildīšanas pamatu.
C. Šī lieta un fakultatīva neizpildīšanas pamata būtība saskaņā ar pamatlēmuma 4.a panta 1. punktu
66.
Lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu ir norādīts, ka Klaipėdos apylinkės teismas (Klaipēdas apriņķa tiesa) notiesāja T. Tupikas pirmajā instancē ar 2016. gada 26. augusta spriedumu. Tajā arī ir norādīts, ka T. Tupikas par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību un ka Klaipėdos apygardos teismas (Klaipēdas apgabaltiesa) šo apelācijas sūdzību noraidīja ar 2016. gada 8. decembra nolēmumu. EAO nav informācijas par apstākļiem, kādos norisinājās apelācijas tiesvedība. Iesniedzējtiesa norāda, ka tā nezina, vai T. Tupikas piedalījās lietas izskatīšanā šajā instancē un, ja tas tā nebija, vai kāds no pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem bija izpildīts.
67.
No visas pieejamās informācijas (kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai) izriet, ka T. Tupikas bija klātesošs pirmajā instancē. Tas, ka T. Tupikas iesniedza apelācijas sūdzību, pierāda, ka viņš bija informēts par pirmajā instancē pasludināto nolēmumu.
68.
Iesniedzējtiesa norāda, ka tai trūkst informācijas par apelācijas tiesvedību, it īpaši par to, vai T. Tupikas tajā piedalījās personiski.
69.
Iesniedzējtiesas iesniegtie fakti, šķiet, norāda, ka T. Tupikas bija jāzina par apelācijas tiesvedību, jo viņš pats bija to ierosinājis. Tomēr šī informētība pati par sevi negarantē, ka T. Tupikas bija pienācīgi uzaicināts piedalīties šajā sakarā rīkotajā tiesas sēdē vai sēdēs. Tādējādi par to, vai šajos faktiskajos apstākļos viņa procesuālās tiesības tika ievērotas, ir jālemj izpildes tiesu iestādei. Kad šī pēdējā minētā piemēro pamatlēmuma 4.a pantā paredzēto fakultatīvo EAO neizpildīšanas pamatu, tai saskaņā ar pamatlēmuma 15. panta 2. punktu šajā ziņā ir jālūdz lietderīga papildu informācija.
70.
Ņemot vērā šos īpašos faktiskos apstākļus, man ir jāaplūko jautājums, kas ir šīs lietas pamatā, proti, problemātika saistībā ar pamatlēmuma 4.a panta transponēšanu valsts tiesību aktos.
71.
Pirmkārt, norādu, ka 4.a panta loģika ir šāda.
72.
Vispārējais noteikums, kas izriet no pamatlēmuma 2. panta 1. punkta, ir pienākums dalībvalstīm izpildīt EAO, “pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šo pamatlēmumu”.
73.
Ar 4.a panta 1. punktu ir ieviesta iespēja atteikt EAO izpildi, ja attiecīgā persona personiski nav piedalījusies lietas izskatīšanā, kurā tika pieņemts nolēmums. Šī iespēja neizpildīt EAO ir jāpamato, izpildes tiesu iestādei veicot katra konkrēta gadījuma apstākļu pārbaudi.
74.
Neizpildes iespēja zūd, ja izpildes tiesu iestāde konstatē, ka attiecīgais gadījums atbilst kādai no pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajām situācijām. Šādā gadījumā EAO neizpildīšana ir izslēgta un pienākums nodot attiecīgo personu atkal kļūst par noteikumu.
75.
Taču, otrkārt, norādu, ka tādi valsts tiesību akti kā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā iesniegtie (OLW 12. pants) apgāž pamatlēmuma loģiku, pārvēršot “iespēju neizpildīt, izņemot, ja ir izpildīti a)–d) apakšpunktā paredzētie nosacījumi”, par “pienākumu neizpildīt, ja vien ir izpildīti a)–d) apakšpunktā paredzētie nosacījumi”.
76.
Treškārt, ar šādu pamatlēmuma 4.a panta transponēšanas veidu četru izņēmumu saraksts attiecībā uz iespēju neizpildīt EAO, ja attiecīgā persona nav piedalījusies lietas izskatīšanā, kurā ir pieņemts nolēmums, ir padarīts par tādu situāciju izsmeļošu sarakstu, kurās izpildes iestāde tikai var izpildīt EAO, kad attiecīgā persona nav piedalījusies lietas izskatīšanā.
77.
Šī transponēšana, manuprāt, liedz izpildes tiesu iestādēm attiecīgā lietā izsvērt visus faktiskos apstākļus, lai pārbaudītu, vai attiecīgo personu procesuālās tiesības ir tikušas ievērotas. Pēc analoģijas transponējot secinājumu, ko Tiesa ir izdarījusi attiecībā uz fakultatīvo neizpildīšanas pamatu saskaņā ar pamatlēmuma 4. panta 6. punktu, es uzskatu, ka arī šajā kontekstā izpildes tiesu iestādei ir jābūt rīcības brīvībai lemt par jautājumu, vai tai ir jāatsaka EAO izpilde ( 19 ).
78.
Tādējādi es uzskatu, ka ar OLW 12. pantu pamatlēmuma 4.a pants ir transponēts nepareizi.
79.
Grūtības, kas raksturīgas tik stingrai transponēšanai, ir labi novērojamas šajā lietā. Valsts tiesa nevar ņemt vērā visus faktiskos apstākļus, kas raksturo konkrēto T. Tupikas situāciju. Neskarot pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, šo situāciju nevar klasificēt nevienā no pamatlēmuma 4.a pantā paredzētajām kategorijām. Tomēr attiecīgā persona iepazinās ar pirmajā instancē pieņemto nolēmumu, iesniedza apelācijas sūdzību (tātad tā bija informēta par šo tiesvedību). Ja tādējādi šī persona tika pienācīgi pārstāvēta, ir grūti saprast, kādā veidā tās tiesības uz aizstāvību netika ievērotas.
80.
Tāpēc šādam faktisko apstākļu kopumam nav piemērojams neviens no pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētajiem gadījumiem. Taču, uzsverot tādu nosacījumu izsmeļošo raksturu, kurš liek izdarīt secinājumu, ka attiecīgās personas (kas nepiedalījās personiski) tiesības uz aizstāvību tika ievērotas, varētu izraisīt situāciju, kurā persona, kas iesniedza apelācijas sūdzību, bet nepiedalījās šajā tiesvedībā otrajā instancē (ja tās tiesības aizsargā pilnvarotā padome), vienmēr varētu panākt EAO neizpildi atbilstoši valsts tiesību aktiem, ciktāl tās gadījumam nebūtu piemērojams neviens no pamatlēmuma 4.a pantā paredzētajiem izņēmumiem.
81.
Kā Tiesa jau ir atgādinājusi lietā Dworzecki attiecībā uz pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā minēto gadījumu, tā 4.a pantā uzskaitītās situācijas ir “obligāti izņēmumi no šī fakultatīvā neatzīšanas pamata”. Citiem vārdiem sakot, no šīs tiesību normas loģikas izriet, ka var rasties situācijas, kas atšķiras no tām, kuras tieši ir paredzētas pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā, lai ļautu izpildes tiesu iestādei pārliecināties, ka attiecīgās personas procesuālās tiesības ir tikušas ievērotas ( 20 ).
82.
Noslēgumā uzsvēršu, ka pamatlēmums ir balstīts uz savstarpējas atzīšanas principu un dalībvalstu augstu savstarpējo uzticību, kurai jāpastāv starp tām ( 21 ). Tomēr savstarpējas atzīšanas un uzticības jēdzieni nedrīkst novērst uzmanību no tā, cik svarīga nozīme Savienības tiesībās, it īpaši pamatlēmumā, ir piešķirta pamattiesību, šajā gadījumā procesuālo tiesību, ievērošanai ( 22 ).
83.
Pamatlēmuma 4.a pants liecina par līdzsvaru, ko Savienības likumdevējs ir panācis starp personu nodošanas efektivitāti Eiropas tiesiskajā telpā, no vienas puses, un pārbaudes apjomu, kas ir jāveic izpildes tiesu iestādei, no otras puses. Kad šī iestāde ir pārliecināta, ka pamattiesības ir ievērotas, vajadzības gadījumā ņemot vērā attiecīgās personas rīcību, valsts tiesību aktiem nebūtu jāliedz tai ievērot pienākumu izpildīt EAO, kas tai ir uzlikts ar pamatlēmuma 1. panta 2. punktu.
VI. Secinājumi
84.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, redakcijā, kas izriet no Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmuma 2009/299/TI, 4. panta 1. punkta ievadteikuma izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz pēdējo kriminālprocesa stadiju, kurā konkrētajā gadījumā tika izskatīta lietas būtība, proti, vaina vai uzliktais sods, un pamatojoties uz kuru notiesājošs nolēmums kļuva izpildāms.
Šajā kontekstā lēmums par fakultatīva neizpildīšanas pamata piemērošanu Eiropas apcietināšanas orderim ir jāpieņem izpildes tiesu iestādei, kurai, ņemot visus tās rīcībā esošos faktiskos apstākļus, ir jāspēj izvērtēt, vai attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību ir tikušas ievērotas.
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) OV 2002, L 190, 1. lpp. Šis pamatlēmums ir grozīts ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI (OV 2009, L 81, 24. lpp.).
( 3 ) Mans izcēlums.
( 4 ) Parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī.
( 5 ) Attiecībā uz pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu skat. secinājumus, kurus esmu sniedzis lietā Dworzecki (C‑108/16 PPU, EU:C:2016:333, 74. punkts).
( 6 ) Skat. arī spriedumu, 2016. gada 24. maijs, Dworzecki (C‑108/16 PPU, EU:C:2016:346, 37. punkts).
( 7 ) Skat. preambulas 12. apsvērumu, saskaņā ar kuru minētajā pamatlēmumā “ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti [LES] 6. pantā [..] un atspoguļoti [Hartā]”.
( 8 ) Skat. pamatlēmuma 2009/299 preambulas 1., 4. un 8. apsvērumu.
( 9 ) Skat. arī ECT, 1985. gada 12. februāris, Colozza pret Itāliju, CE:ECHR:1985:0212JUD000902480, 27. punkts; 1993. gada 23. novembris, Poitrimol pret Franciju, CE:ECHR:1993:1123JUD001403288, 35. punkts.
( 10 ) Skat. pamatlēmuma 2009/299 preambulas 1. apsvērumu. Skat. ECT, 2009. gada 9. jūnijs, Strzalkowski pret Poliju, CE:ECHR:2009:0609JUD003150902, 40.–42. punkts, un 2006. gada 1. marts, Sejdovic pret Itāliju, CE:ECHR:2006:0301JUD005658100, 82. punkts. Skat. arī spriedumu, 2013. gada 26. februāris, Melloni (C‑399/11, EU:C:2013:107, 49. punkts). Citā kontekstā skat. arī spriedumus, 2011. gada 17. novembris, Hypoteční banka (C‑327/10, EU:C:2011:745, 50.–53. punkts); 2012. gada 15. marts, G. (C‑292/10, EU:C:2012:142, 48. un nākamie punkti), kā arī 2012. gada 6. septembris, Trade Agency (C‑619/10, EU:C:2012:531, 55. punkts).
( 11 ) ECT, 2009. gada 18. februāris, Andrejewa pret Latviju, CE:ECHR:2009:0218JUD005570700, 97. punkts. Prasība par kriminālprocesu divās instancēs ir nostiprināta Strasbūrā 1984. gada 22. novembrī parakstītā ECPAK 7. protokola 2. pantā. Tomēr pagaidām ne visas dalībvalstis ir ratificējušas šo protokolu. Šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2012:340, 71.–74. punkts).
( 12 ) ECT, 2000. gada 26. oktobris, Kudla pret Poliju, CE:ECHR:2000:1026JUD00302109, 122. punkts; 2017. gada 14. februāris, Hokkeling pret Nīderlandi, CE:ECHR:2017:0214JUD003074912, 56. un 58. punkts; 2009. gada 18. februāris, Andrejewa pret Latviju, CE:ECHR:2009:0218JUD005570700, 97. punkts. Attiecībā uz kasācijas tiesvedību skat. arī ECT, 1970. gada 17. janvāris, Delcourt pret Beļģiju, CE:ECHR:1970:0117JUD000268965, 25. punkts.
( 13 ) ECT uzskata, ka – saistībā ar jautājumiem, kurus tā izskata, un to svarīgumu apelācijas sūdzības iesniedzējam – it īpaši ir jāņem vērā apelācijas tiesas loma, kā arī veids, kādā tiesības uz aizstāvību ir aizsargātas. ECT, 2006. gada 18. oktobris, Hermi pret Itāliju, ECLI:CE:ECHR:2006:1018JUD001811402, 62. punkts; 2009. gada 21. jūlijs, Seliwiak pret Poliju, ECLI:CE:ECHR:2009:0721JUD000381804, 54.–64. punkts; 2009. gada 9. jūnijs, Sobolewski pret Poliju, ECLI:CE:ECHR:2009:0609JUD001984707, 33.–44. punkts; 2009. gada 9. jūnijs, Strzalkowski pret Poliju, CE:ECHR:2009:0609JUD003150902, 39.–55. punkts; 1993. gada 21. septembris, Kremzow pret Austriju, ECLI:CE:ECHR:1993:0921JUD001235086, 67. punkts; 2002. gada 26. jūlijs, Mefta pret Franciju, ECLI:CE:ECHR:2002:0726JUD003291196, 41. punkts; 2013. gada 25. aprīlis, Zahirović pret Horvātiju, ECLI:CE:ECHR:2013:0425JUD005859011, 54.–57. punkts.
( 14 ) Šajā nozīmē skat. ECT, 2017. gada 14. februāris, Hokkeling pret Nīderlandi, CE:ECHR:2017:0214JUD003074912, 57. un 58. punkts.
( 15 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Direktīva par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (OV 2016, L 65, 1. lpp.).
( 16 ) ECT ir precizējusi, ka ““notiesāšana” ECPAK 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē attiecas gan uz nolēmumu par vainas atzīšanu pēc pārkāpuma tiesiskas konstatēšanas, gan uz soda vai cita ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma noteikšanu [..]” (ECT, 2013. gada 21. oktobris, Del Rio Prada pret Spāniju, CE:ECHR:2013:1021JUD004275009, 123. punkts). Spriedumā Kremzow pret Austriju ECT nosprieda, ka taisnīga lietas izskatīšana ietver prasītāja tiesības piedalīties apelācijas tiesvedībā, ņemot vērā būtiskas sekas, kas var rasties attiecībā uz uzliekamā kriminālsoda apjomu (ECT, 1993. gada 21. septembris, Kremzow pret Austriju, CE:ECHR:1993:0921JUD001235086, 67. punkts).
( 17 ) Piebildīšu, ka vēlākas tiesvedības, kas ir tādas “ārkārtas” pārsūdzības kā kasācijas sūdzība vai konstitucionāla sūdzība, principā ir izslēgtas no lietas izskatīšanas, kurā tiek pasludināts izpildāms nolēmums, definīcijas. Tas ir tāpēc, ka to iespējamā iesniegšana principā neļauj izskatīt visus jautājumus pēc būtības, nedz arī pārcelt attiecīgās personas brīvības atņemšanas brīdi, izpildot uzlikto sodu. Ņemot to vērā, šajās stadijās vienmēr ir jāievēro ECPAK 6. panta prasības (ECT, 2006. gada 18. oktobris, Hermi pret Itāliju, ECLI:CE:ECHR:2006:1018JUD001811402, 60.–61. punkts. Skat. arī ECT, 2009. gada 20. marts, Gorou pret Grieķiju, ECLI:CE:ECHR:2009:0320JUD001268603, 41. punkts, un 2016. gada 2. jūnijs, Papaioannou pret Grieķiju, ECLI:CE:ECHR:2016:0602JUD001888015, 45. punkts).
( 18 ) Spriedums, 2013. gada 26. februāris, Melloni (C‑399/11, EU:C:2013:107, 62. un 63. punkts).
( 19 ) Spriedums, 2017. gada 29. jūnijs, Popławski (C‑579/15, EU:C:2017:503, 21.–23. punkts). Skat. arī spriedumu, 2016. gada 24. maijs, Dworzecki (C‑108/16 PPU, EU:C:2016:346, 50.–52. punkts).
( 20 ) “Izpildes tiesu iestāde var katrā ziņa pat pēc tam, kad ir konstatējusi, ka tie neattiecas uz šo situāciju, ņemt vērā citus apstākļus, kas tai ļauj pārliecināties, ka attiecīgās personas nodošana nepārkāpj tās tiesības uz aizstāvību.” (Spriedums, 2016. gada 24. maijs, Dworzecki, C‑108/16 PPU, EU:C:2016:346, 50. punkts).
( 21 ) Spriedums, 2016. gada 1. jūnijs, Bob‑Dogi (C‑241/15, EU:C:2016:385, 31.–33. punkts un tajos minētā judikatūra).
( 22 ) Piemēram, spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, Lanigan (C‑237/15 PPU, EU:C:2015:474, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
Full & Egal Universal Law Academy