ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI
[PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 4. oktobrī ( 1 )
Lieta C‑322/17
Eugen Bogatu
pret
Minister for Social Protection
(High Court (Augstā tiesa, Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Ģimenes pabalsti, ko pieprasījis dalībvalsts valstspiederīgais, kurš zaudējis darbu un kura ģimenes locekļi dzīvo citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā viņš bijis nodarbināts – Regula (EK) Nr. 883/2004 – 68. pants – Prioritātes noteikumi pārklāšanās gadījumos – Jēdziens “darbība nodarbinātas personas statusā”
1.
Eugen Bogatu ir Rumānijas valstspiederīgais, kurš kopš 2003. gada dzīvo Īrijā. Zaudējis darbu 2009. gada februārī, viņš saņēma zināmu skaitu sociālu pabalstu. Tostarp no 2010. gada 25. maija līdz 2013. gada 4. janvārim viņš saņēma no iemaksām neatkarīgu bezdarbnieka pabalstu (jobseeker’s allowance). 2015. gada janvārī viņam tika atteikti ģimenes pabalsti par bērniem, kas dzīvoja Rumānijā, par laika periodu, kurā viņš saņēma minēto bezdarbnieka pabalstu, pamatojot ar to, ka, Minister for Social Protection (sociālās aizsardzības ministrs, turpmāk tekstā – “ministrs”) ieskatā, E. Bogatu nevarēja tikt uzskatīts par personu, kas veic darbību nodarbinātas personas statusā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 67. pantu ( 2 ). Pēc tam apelācijas sūdzībā High Court (Augstā tiesa, Īrija) E. Bogatu apstrīdēja šādu jēdziena “darbība nodarbinātas personas statusā” tvēruma interpretāciju.
2.
Tā kā no lietas materiāliem, šķiet, izriet, ka E. Bogatu bērniem bija tiesības uz ģimenes pabalstu arī atbilstoši Rumānijas tiesībām, jēdziena “darbība nodarbinātas personas statusā” piemērojamības noteikšana attiecas drīzāk uz prioritātes noteikumiem gadījumos, kad pārklājas tiesības uz ģimenes pabalstiem, kuri minēti Regulas Nr. 883/2004 68. pantā.
3.
Ja nekļūdos, šī ir pirmā reize, kad Tiesai tiek lūgts paust viedokli par minētās tiesību normas interpretāciju. Tiesas sniegtā atbilde nebūs mazsvarīga, jo, ņemot vērā minēto prioritātes noteikumu darbību, tā nepieciešamā kārtā arīdzan noteiks, no vienas puses, nodarbinātības valsts un, no otras puses, attiecīgās personas ģimenes locekļu dzīvesvietas valsts prioritārās kompetences apjomu attiecībā uz ģimenes pabalstu izmaksāšanu.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Regula Nr. 1408/71
4.
Padomes Regula (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kura grozīta un atjaunināta ar 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”) ( 3 ), tika atcelta no 2010. gada 1. maija.
5.
Šīs regulas 1. pantā “Definīcijas” tostarp bija noteikts:
“a)
“darbinieks” [..] nozīmē:
i)
jebkuru personu, kura ir apdrošināta obligātajā apdrošināšanā vai brīvprātīgi tālākapdrošināta pret viena vai vairāku veidu risku, uz kuru attiecas darbiniekiem [..] paredzētas sociālā nodrošinājuma sistēmas jomas.”
6.
Šīs pašas regulas 73. pants “Darbinieki vai pašnodarbinātas personas, kuru ģimenes locekļi dzīvo dalībvalstī, kas nav kompetentā valsts,” bija formulēts šādi:
“Darbiniekam vai pašnodarbinātai personai, uz kuru attiecas kādas dalībvalsts tiesību akti, [..] ir tiesības par tādiem viņa ģimenes locekļiem, kas dzīvo kādā citā dalībvalstī, uz ģimenes pabalstiem, ko paredz pirmās še minētās dalībvalsts tiesību akti, tā, it kā viņi dzīvotu šajā valstī.”
7.
Regulas Nr. 1408/71 76. panta “Prioritātes noteikumi gadījumos, kad pārklājas tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar kompetentās valsts tiesību aktiem un saskaņā ar ģimenes locekļu dzīvesvietas valsts tiesību aktiem” 1. punktā bija paredzēts:
“Ja vienā un tajā pašā laika posmā par vienu un to pašu ģimenes locekli sakarā ar darbu kādā profesijā tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā ģimenes locekļi dzīvo, ir paredzēti ģimenes pabalsti, tad tiesības uz ģimenes pabalstiem, kas maksājami saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, attiecīgā gadījumā saskaņā ar 73. vai 74. pantu, tiek apturētas līdz tādai summai, kas paredzēta pirmās dalībvalsts tiesību aktos.”
2. Regula Nr. 883/2004
8.
Regulas Nr. 883/2004 “Definīcijas” 1. pantā ir teikts:
“a)
“darbība nodarbinātas personas statusā” ir katra darbība vai līdzvērtīga situācija, ko par tādu uzskata tās dalībvalsts sociālās nodrošināšanas tiesību aktu piemērošanas nolūkā, kurā tiek veikta minētā darbība vai pastāv līdzvērtīgā situācija;
[..].”
9.
Saskaņā ar šīs regulas 2. panta “Personas, uz kurām attiecas šī regula” 1. punktu:
“Šī regula attiecas uz dalībvalstu piederīgajiem, [..] kā arī uz viņu ģimenes locekļiem [..].”
10.
Saskaņā ar šīs pašas regulas 11. pantu “Vispārīgi noteikumi”:
“1. Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.
2. Šajā sadaļā personas, kuras saņem naudas pabalstus sakarā ar savu darbību nodarbinātas [..] personas statusā vai tās rezultātā, uzskatāmas par tādām, kas veic minēto darbību. [..]
3. Ievērojot 12.–16. pantu:
a)
persona, kas veic darbību nodarbinātas [..] personas statusā kādā dalībvalstī, ir pakļauta minētās dalībvalsts tiesību aktiem;
[..]
e)
katra persona, uz ko neattiecas a)–d) apakšpunkts, ir pakļauta dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, neierobežojot citus šās regulas noteikumus, kas viņai garantē pabalstus, ko nosaka vienas vai vairāku citu dalībvalstu tiesību akti.”
11.
Minētās regulas 67. pantā “Ģimenes locekļi, kas dzīvo citā dalībvalstī,” ir teikts:
“Personai ir tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem, tajā skaitā, par savas ģimenes locekļiem, kas dzīvo citā dalībvalstī [..].”
12.
Tās 68. panta “Prioritātes noteikumi pārklāšanās gadījumā” 1. punktā ir paredzēts:
“Ja tajā pašā laika posmā par tiem pašiem ģimenes locekļiem pabalstus paredz vairāk nekā vienas dalībvalsts tiesību akti, piemēro šādus prioritātes noteikumus:
a)
attiecībā uz pabalstiem, kas jāizmaksā vairāk nekā vienai dalībvalstij ar atšķirīgu pamatojumu, prioritāte ir šāda: pirmkārt, tiesības, kas pieejamas, pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] statusā, otrkārt, tiesības, kas pieejamas, pamatojoties uz pensijas saņemšanu, un, visbeidzot, tiesības, kas iegūtas, pamatojoties uz dzīvesvietu;
b)
attiecībā uz pabalstiem, kas jāizmaksā vairāk nekā vienai dalībvalstij ar vienādu pamatojumu, prioritāti nosaka, atsaucoties uz šādiem papildu kritērijiem:
[..]
iii)
attiecībā uz tiesībām, kas pieejamas, pamatojoties uz dzīvesvietu: bērnu dzīvesvieta.
[..]”
II. Faktiskie apstākļi, pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
13.
E. Bogatu ir Rumānijas valstspiederīgais, kas kopš 2003. gada dzīvo Īrijā. Viņš ir tēvs diviem bērniem, kuri dzīvo Rumānijā.
14.
E. Bogatu veica darbību nodarbinātas personas statusā Īrijā no 2003. gada 26. maija līdz 2009. gada 13. februārim, kad viņš zaudēja darbu. Kopš tā brīža viņš secīgi saņēma no iemaksām atkarīgu bezdarbnieka pabalstu (jobseeker’s benefit) no 2009. gada 20. februāra līdz 2010. gada 24. martam, pēc tam no iemaksām neatkarīgu bezdarbnieka pabalstu (jobseeker’s allowance) no 2010. gada 25. marta līdz 2013. gada 4. janvārim, visbeidzot – slimības pabalstu (illness benefit) no 2013. gada 15. janvāra līdz 2015. gada 30. janvārim.
15.
2009. gada 27. janvārī viņš lūdza viņam piešķirt ģimenes pabalstus. 2011. gada 12. janvāra vēstulē ministrs informēja E. Bogatu, ka viņš ir nolēmis apmierināt tā lūgumu, tomēr atsakot piešķirt ģimenes pabalstus par daļu laika posma, uz ko attiecās šis lūgums, proti, no 2010. gada 1. aprīļa līdz 2013. gada 31. janvārim (turpmāk tekstā – “atsauces periods”). Tai pat laikā ministrs viņu informēja, ka iemesls noraidošajam lēmumam attiecībā uz šo pēdējo laika posmu bija tas, ka E. Bogatu neatbilda nevienam no alternatīvajiem nosacījumiem, lai saņemtu ģimenes pabalstus par bērniem, kas dzīvoja Rumānijā, jo viņš, pirmkārt, vairs neveica darbību nodarbinātas personas statusā Īrijā un, otrkārt, vairs nesaņēma no iemaksām atkarīgu pabalstu no ministrijas.
16.
Savā apelācijas sūdzībā High Court (Augstā tiesa) E. Bogatu neapstrīd faktus, uz kuriem ministrs ir balstījis savu lēmumu. Taču viņš apgalvo, ka ministra atteikums viņam izmaksāt ģimenes pabalstus par atsauces periodu ir balstīts uz Savienības tiesību kļūdainu interpretāciju.
17.
Šajā ziņā viņš norāda, ka uz periodu, par kuru viņa lūgums ticis noraidīts, laikā no 2010. gada 1. aprīļa līdz 30. aprīlim attiecas Regula Nr. 1408/71 un laikā no 2010. gada 1. maija līdz 2013. gada 31. janvārim – Regula Nr. 883/2004. Turklāt E. Bogatu izvirza argumentu, saskaņā ar kuru no Regulas Nr. 1408/71 73. panta, lasot to kopā ar šīs regulas 1. panta a) punkta i) apakšpunktu, izriet, ka jebkurai personai, uz kuru attiecas kādas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma, kas piemērojama darba ņēmējiem, ir tiesības par ģimenes locekļiem, kuri dzīvo kādā citā dalībvalstī, uz ģimenes pabalstiem, tā, it kā viņi dzīvotu šajā pirmajā dalībvalstī. Viņš arī, ņemot vērā Tiesas spriedumus Dodl un Oberhollenzer (spriedums, 2005. gada 7. jūnijs, C‑543/03, EU:C:2005:364) un Borger (spriedums, 2011. gada 10. marts, C‑516/09, EU:C:2011:136), precizē, ka šīs tiesības izriet no tā fakta vien, ka attiecīgā persona ir apdrošināta, un ka līdz ar to tās pastāv arī tad, ja šī persona vairs neveic darbību nodarbinātas personas statusā brīdī, kad tā iesniedz pieteikumu par ģimenes pabalstu, un pat ja šajā brīdī tai netiek izmaksāta apdrošināšana.
18.
Tā kā Regulas Nr. 883/2004 67. pants ir ekvivalents Regulas Nr. 1408/71 73. pantam, tas jāinterpretē tādā pašā veidā.
19.
Aizstāvībā ministrs apgalvo, ka, lai sniegtu Regulas Nr. 883/2004 67. panta interpretāciju, ir obligāti jāņem vērā šīs pašas regulas 11. panta 2. punkts, kuram nav ekvivalenta Regulā Nr. 1408/71.
20.
Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai Regulā Nr. 883/2004 un it īpaši tās 67. pantā, skatot to saistībā ar šīs regulas 11. panta 2. punktu, ir paredzēta prasība, ka, lai varētu pretendēt uz “ģimenes pabalstu”, kā tas definēts šīs regulas l. panta z) punktā, personai jābūt vai nu nodarbinātai vai pašnodarbinātai kompetentajā dalībvalstī, vai arī jāsaņem naudas pabalsts?
2)
Vai atsauce uz “naudas pabalstiem”, kas minēti Regulas Nr. 883/2004 11. panta 2. punktā, ir interpretējama tā, ka tā attiecas vienīgi uz laikposmu, kurā prasītājs faktiski saņēma naudas pabalstus, vai arī ar to ir domāts jebkurš laikposms, kurā prasītājs ir apdrošināts pret nākotnes risku (kura iestāšanās gadījumā viņš saņemtu naudas pabalstu), neatkarīgi no tā, vai minētais pabalsts ticis pieprasīts vienlaikus ar pieteikumu par ģimenes pabalsta piešķiršanu?”
21.
Par šiem jautājumiem rakstveida apsvērumus iesniedza E. Bogatu, ministrs, Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Eiropas Komisija. Ieinteresēto pušu mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti 2018. gada 6. jūnija tiesas sēdē.
III. Juridiskais vērtējums
A. Par prejudiciālajiem jautājumiem
1. Ievada apsvērumi
22.
Vispirms norādīšu, ka iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi neattiecas uz to, kā ir interpretējamas atbilstošās Regulas Nr. 1408/71 normas, kas piemērojamas ģimenes pabalstiem par atsauces perioda pirmo mēnesi, proti, no 2010. gada 1. aprīļa līdz 30. aprīlim ( 4 ), bet gan uz to, kā ir interpretējamas atbilstošās Regulas Nr. 883/2004 normas, kas piemērojamas no 2010. gada 1. maija līdz 2013. gada 31. janvārim.
23.
Turklāt jāsecina, ka iesniedzējtiesas lūgums attiecas tikai uz to, kā ir interpretējams Regulas Nr. 883/2004 67. pants, kurā jebkurai personai ir garantētas tiesības saņemt ģimenes pabalstus tajā dalībvalstī, kurā tā ir apdrošināta, par saviem ģimenes locekļiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, kopsakarā ar tās pašas regulas 11. panta 2. punktu, kas skar jēdzienu “darbība nodarbinātas personas statusā”. To izskaidro fakts, ka pamatlietā E. Bogatu apgalvoja, ka viņam bija tiesības saņemt ģimenes pabalstus no Īrijas, jo bija jāuzskata, ka viņš veic darbību nodarbinātas personas statusā.
24.
Turpretim šīs lietas materiāli liek domāt, ka ģimenes locekļiem, par kuriem E. Bogatu iesniedza ģimenes pabalstu saņemšanas pieteikumu, proti, viņa diviem bērniem, ir tiesības tos saņemt arī atbilstoši Rumānijas tiesību aktiem, jo šajos pēdējos ir noteikts, ka šādi pabalsti ir jāmaksā visiem bērniem līdz 18 gadu vecumam, kas likumīgi uzturas Rumānijā, un šķiet, ka tā tas ir šajā gadījumā.
25.
Šādos apstākļos es pievienojos ministra, Apvienotās Karalistes valdības un Komisijas apsvērumiem, atbilstoši kuriem ir jāpaplašina iesniedzējtiesas lūgtās interpretācijas priekšmets.
26.
Precīzāk, tā kā šajā situācijā vieniem un tiem pašiem ģimenes locekļiem ir tiesības saņemt minētos pabalstus par to pašu laika posmu atbilstoši vairāk nekā vienas dalībvalsts tiesību aktiem, es uzskatu, ka Tiesai, atbildot uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, būs obligāti jāņem vērā Regulas Nr. 883/2004 68. pants ( 5 ), kurā ir minēti kritēriji, lai noteiktu, kura dalībvalsts ir prioritāri kompetenta izmaksāt ģimenes pabalstus.
27.
Atgādinājumam – šajā tiesību normā ir paredzēts prioritātes noteikumu kopums, kas piemērojami tiesību uz ģimenes pabalstiem pārklāšanās gadījumā vairākās dalībvalstīs, un šo noteikumu piemērošana ietver pārbaudi, vai persona, kam pienākas šīs tiesības, var uz tām atsaukties “ar vienādu pamatojumu” dažādās dalībvalstīs (proti, pamatojoties uz “darbību nodarbinātas personas statusā”, “pensijas saņemšanu” vai “dzīvesvietu”) vai “ar atšķirīgu pamatojumu”. Atbilde uz šo jautājumu ļauj noteikt valsti, kurai ir prioritāri jāizmaksā ģimenes pabalsti attiecīgai personai.
28.
Šajā lietā tas, vai šādi pabalsti E. Bogatu ir jāizmaksā Īrijai vai Rumānijai, tātad izriet no tā pamata noteikšanas, balstoties uz kuru prasītājs varēja pretendēt uz ģimenes pabalstu izmaksāšanu Īrijā, un it īpaši no Regulas Nr. 883/2004 68. panta 1. punktā izmantotajiem vārdiem “tiesības, kas pieejamas, pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] personas statusā” piešķirtā tvēruma.
29.
Ņemot vērā šos apsvērumus, es tāpat kā Komisija uzskatu, ka abi High Court (Augstā tiesa) uzdotie prejudiciālie jautājumi jāsaprot tā, ka tie attiecas uz izteikuma “pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] personas statusā” interpretāciju, īstenojot prioritātes noteikumus, kas minēti Regulas Nr. 883/2004 68. pantā.
30.
Tādēļ jāpārformulē šie divi jautājumi. Šajos jautājumos iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 883/2004 68. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personai, kura pēc nodarbinātības uzņemošajā dalībvalstī šajā valstī saņem vienīgi no iemaksām neatkarīgus pabalstus, joprojām esot apdrošinātai šīs valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, ir tiesības uz ģimenes pabalstu saņemšanu saskaņā ar šo statusu, lai noteiktu prioritāri kompetento dalībvalsti šādu pabalstu izmaksāšanai.
31.
Tā kā atbilde uz šādu jautājumu, kā es precizēju iepriekš, ir atkarīga no tā, kāds ir Regulas Nr. 883/2004 68. pantā lietoto vārdu “pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] personas statusā” tvērums, es šajos secinājumos centīšos noskaidrot interpretācijas elementus, uz kuriem jābalsta šo vārdu pareizs lasījums.
32.
Šajā nolūkā es vispirms noraidīšu ministra, Apvienotās Karalistes un Komisijas izvirzīto argumentu, ka minētais jēdziens, kā tas lietots Regulas Nr. 883/2004 68. pantā, ir jāsaprot šīs pašas regulas 11. panta 2. punkta gaismā (a) sadaļa). Pēc tam es pārbaudīšu, vai minētais izteikums pretējā gadījumā būtu jāinterpretē saskaņā ar valstu tiesību aktiem, kuros ir izvirzīti nosacījumi, lai rastos tiesības uz ģimenes pabalstiem (b) sadaļa). Visbeidzot – paskaidrojis, ka E. Bogatu izvirzīto argumentu, atbilstoši kuram jēdziens “darbinieks”, kas izriet no judikatūras saistībā ar Regulu Nr. 1408/71, varot tikt transponēts Regulas Nr. 883/2004 kontekstā, nevar pieņemt attiecībā uz šīs regulas 68. pantu – es mēģināšu piedāvāt tādu vārdu “pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] personas statusā” lasījumu, kas var nodrošināt Regulas Nr. 883/2004 68. pantā paredzēto prioritātes noteikumu darbību atbilstoši Savienības likumdevēja vēlmēm (c) sadaļa).
2. Vārdu “tiesības, kas pieejamas, pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] personas statusā” interpretācija
a) Regulas Nr. 883/2004 11. panta 2. punkts
33.
Kā minēju iepriekš, visas ieinteresētās personas, izņemot prasītāju pamatlietā, apgalvo, ka tā pamata noteikšana, balstoties uz kuru E. Bogatu būtu tiesības saņemt ģimenes pabalstus Īrijā, piemērojot Regulas Nr. 883/2004 68. pantā paredzētos prioritātes noteikumus, ir jāveic saskaņā ar vispārējiem noteikumiem par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, kas minēti šīs pašas regulas 11. pantā, it īpaši tā 2. punktā.
34.
Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 883/2004 11. pants, kas veido II sadaļas “stūrakmeni” ( 6 ), ļauj noteikt piemērojamos valsts tiesību aktus jebkurai personai, uz ko attiecas šīs regulas piemērošanas joma, it īpaši izveidojot nošķīrumu starp personām, kas veic darbību nodarbinātas personas statusā ( 7 ), uz kurām attiecas nodarbinātības dalībvalsts tiesību akti, un nenodarbinātām personām, uz kurām attiecas dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti ( 8 ). Šādā kontekstā šīs regulas 11. panta 2. punktā ir skaidri norādīts, ka darbības veikšana nodarbinātas personas statusā ir jāsaprot plaši, jo naudas pabalsta saņemšana “sakarā ar savu darbību nodarbinātas [..] personas statusā vai tās rezultātā” ir pielīdzināta pašai minētās darbības veikšanai.
35.
Komisija savos rakstveida apsvērumos apgalvoja, ka Regulas Nr. 883/2004 izveidotajā sistēmā 11. pants ir jāpiemēro katru reizi, kad jānosaka attiecīgai personai piemērojamie valsts sociālā nodrošinājuma tiesību akti no diviem konkurējošiem valstu tiesību aktiem, kā tas ir Regulas Nr. 883/2004 68. pantā. Citiem vārdiem sakot, tikai īstenojot principus, kas minēti 11. pantā, būs iespējams attiecībā uz Regulas Nr. 883/2004 68. pantu noteikt, uz kāda pamata E. Bogatu ir tiesības saņemt ģimenes pabalstus Īrijā.
36.
Tātad Komisija uzskata, ka vispirms būtu jāpārbauda, vai attiecībā uz atsauces periodu E. Bogatu var kvalificēt kā “personu, kas veic darbību nodarbinātas personas statusā” minētā 11. panta izpratnē, it īpaši ņemot vērā to, kā šis jēdziens ir paplašināts šā paša panta 2. punktā. Šajā ziņā Komisija tāpat kā Apvienotā Karaliste uzskata – tā kā pabalsts, kuru E. Bogatu saņēma atsauces periodā, bija no iemaksām neatkarīgs pabalsts un līdz ar to netika maksāts “sakarā ar” darbību nodarbinātas personas statusā, ko viņš bija iepriekš veicis, “vai tās rezultātā”, E. Bogatu nevarēja tikt kvalificēts kā persona, kas veic darbību nodarbinātas personas statusā, Regulas Nr. 883/2004 11. panta izpratnē. Savukārt, ja piesaiste, kas ļauj E. Bogatu saņemt ģimenes pabalstus Īrijā, nebija “personas, kas veic darbību nodarbinātas personas statusā” statuss, Komisija ieskatā, no tā izriet, ka tā vienīgi varēja būt dzīvesvietas piesaiste.
37.
Šis arguments mani nepārliecina.
38.
Proti, es uzskatu, ka minētais arguments ir balstīts uz kļūdainu Regulas Nr. 883/2004 sistēmas vērtējumu. Šajā sakarā vispirms vēlos precizēt, ka es negrasos apšaubīt centrālo lomu, kāda 11. pantam ir šajā regulā, kad runa ir par piemērojamo valsts tiesību aktu noteikšanu. Taču man šķiet, ka no šīs sistēmas izriet, ka šīs normas piemērošanas joma būtu jāuzskata par krietni šaurāku nekā Komisijas iecerētā. Šķiet, ka regulā ir ietverts nošķīrums starp vispārīga rakstura kolīziju normām, kas minētas II sadaļā (“Piemērojamo tiesību aktu noteikšana”), un īpaša rakstura piesaistes noteikumiem, kas minēti III sadaļā (“Īpaši noteikumi par dažādajām pabalstu kategorijām”) ( 9 ). Manuprāt, šis nošķīrums paredz, ka tad, ja izskatāmo situāciju raksturo viens no īpašas piesaistes noteikumiem, 11. pants nav jāpiemēro ( 10 ) saskaņā ar maksimu “lex specialis derogat legi generali” ( 11 ).
39.
Tā kā E. Bogatu situāciju pamatlietā acīmredzami regulē īpašas piesaistes noteikumi, proti, noteikumi ģimenes pabalstu jomā (Regulas Nr. 883/2004 67. un 68. pants), man jāsniedz vienīgi šo noteikumu interpretācija, lai noteiktu minētajā situācijā piemērojamos tiesību aktus.
40.
Katrā ziņā pašā Regulas Nr. 883/2004 11. panta 2. punktā, kuru visas ieinteresētās personas, izņemot E. Bogatu, izmanto, interpretējot izteikumu “darbība nodarbinātas personas statusā”, ir precizēts, ka tā saturs ir jāņem vērā vienīgi “šajā sadaļā”. Ņemot vērā šī teksta elementa skaidrību, man šķiet neapstrīdams, ka 11. panta 2. punkts nevar kalpot par palīgu tādu normu interpretācijai, kas atrodas citās šīs regulas sadaļās, nevis II sadaļā. Līdz ar to šī norma nekādi nevar ietekmēt Regulas Nr. 883/2004 68. panta interpretāciju, jo šis pants ir iekļauts minētās regulas III sadaļā ( 12 ).
41.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai savā spriedumā būtu jānoraida visu ieinteresēto personu, izņemot E. Bogatu, izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru izteikums “darbība nodarbinātas personas statusā”, kā tas lietots Regulas Nr. 883/2004 68. pantā, ir jāsaprot šīs pašas regulas 11. panta, it īpaši tā 2. punkta gaismā.
b) Dalībvalstu tiesību akti tiesību uz ģimenes pabalstiem jomā
42.
Šajā posmā, lai gan neviena no ieinteresētajām personām nav izvirzījusi šo hipotēzi, es tomēr uzskatu, ka ir lietderīgi pārbaudīt, vai izteikums “pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] personas statusā” drīzāk neparedz norādi uz valstu tiesību aktiem, kuri regulē tiesības uz ģimenes pabalstu saņemšanu.
43.
Šāds lasījums no pirmā skatiena varētu šķist atbilstošs principiem, kuri ir pamatā Savienības likumdošanai un balstoties uz kuriem Savienības tiesību normas paredz īstenot valstu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijas sistēmu ( 13 ), savukārt noteikumi, kas regulē tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem, ir dalībvalstu kompetencē ( 14 ). Patiesībā vārdus “darbība nodarbinātas personas statusā” varētu izprast tā, ka tie atstāj dalībvalstu ziņā kompetenci noteikt “pamatu”, saistībā ar kuru attiecīgai personai būtu tiesības saņemt ģimenes pabalstus (algots darbs, pensija vai dzīvesvieta), savukārt Savienības tiesībās, izmantojot šajā pašā normā noteiktos kritērijus, būtu vienīgi noteikts, kādi tiesību akti ir piemērojami tiesību uz šādiem pabalstiem pārklāšanās gadījumā.
44.
Tomēr, manuprāt, divi apsvērumi mudina atteikties no šāda lasījuma.
45.
Pirmkārt, vienkāršs Regulas Nr. 883/2004 68. panta 1. punkta formulējuma tekstuāls vērtējums atklāj, ka šajā normā nav nevienas skaidras norādes uz dalībvalstu tiesību aktiem.
46.
Otrkārt, sekas, ko šāda interpretācija rada attiecībā uz to valstspiederīgo aizsardzību, kuri izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties, ir zināmā mērā problemātiskas.
47.
Tas ir skaidri redzams, ja ņem vērā šādas interpretācijas ietekmi uz situāciju, kas tiek aplūkota šajā lietā.
48.
Tādēļ šajā nolūkā ir jāpārbauda, uz kāda pamatu Īrijas tiesību aktos, no vienas puses, un Rumānijas tiesību aktos, no otras puses, ir balstīta tiesību uz ģimenes pabalstiem rašanās attiecībā uz E. Bogatu bērniem.
49.
Runājot par Rumānijas tiesību aktiem, kā es jau minēju iepriekš un kā izriet no lietas materiāliem, šīs tiesības ir atzītas visiem bērniem līdz 18 gadu vecumam ar nosacījumu, ka viņi likumīgi uzturas Rumānijā. Līdz ar to pamats, uz kura pirmajos aplūkotajos valsts tiesību aktos ir balstīta šo tiesību rašanās, ir dzīvesvieta.
50.
Runājot par Īrijas tiesību aktiem, no 2005. gada Social Welfare Consolidation Act (2005. gada Konsolidētais likums par sociālo aizsardzību) IV nodaļas 220. panta 3. punkta izriet, ka, lai iegūtu tiesības saņemt ģimenes pabalstus, personai, kas pieprasījusi šādus pabalstus, ir jābūt pastāvīgajai dzīvesvietai Īrijā pieteikuma iesniegšanas brīdī ( 15 ). Līdz ar to pamats, uz kura otrajos aplūkotajos valsts tiesību aktos ir balstīta minēto tiesību rašanās, arī ir dzīvesvieta.
51.
Līdz ar to situācija, kas aplūkota šajā lietā, izriet no Regulas Nr. 883/2004 68. panta 1. punkta b) apakšpunkta, jo ģimenes pabalsti attiecībā uz E. Bogatu bērniem Īrijā un Rumānijā būtu jāizmaksā, balstoties uz vienu un to pašu pamatu. Tātad būtu jāpiemēro bērnu dzīvesvietas valsts tiesību akti, kas nozīmētu, ka prioritāri kompetentā dalībvalsts ģimenes pabalstu izmaksāšanai E. Bogatu būtu Rumānija.
52.
Ciktāl Īrijas tiesību aktos paredzēto ģimenes pabalstu apmērs pārsniegtu Rumānijas tiesību aktos garantēto apmēru – kas man šķiet visai iespējams –, Īrijai saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 68. panta 2. punktu principā būtu jāizmaksā šī atšķirība starpības piemaksas veidā. Taču, tā kā šajā gadījumā ir runa par tiesībām uz ģimenes pabalstiem, kas balstītas vienīgi uz dzīvesvietu, Īrijai, piemērojot minētā 2. punkta pēdējo teikumu, pat nebūtu jāmaksā šāda piemaksa. Līdz ar to E. Bogatu saņemtu vienīgi – visticamāk, mazāka apmēra – Rumānijas tiesību aktos paredzēto ģimenes pabalstu.
53.
Ņemot vērā ievērojamo valstu tiesību aktu daudzumu, kuros paredzētas tiesības uz ģimenes pabalstiem, balstoties uz dzīvesvietu ( 16 ), manuprāt, tāds pats rezultāts varētu rasties lielā daļā situāciju.
54.
Tas man nešķiet saderīgi ar Regulas Nr. 883/2004 68. panta pamatā esošo loģiku, kāda tā izriet no šīs regulas sagatavošanas darbiem.
55.
Neesmu palaidis garām faktu, ka Regulas Nr. 1408/71 pārskatīšanas procedūrā Padome grozīja Regulas Nr. 883/2004 68. panta formulējumu, ko bija ierosinājusi Komisija un kas ļāva migrējošiem valstspiederīgajiem visos gadījumos, kad pārklājas tiesības uz šādiem pabalstiem, saņemt lielākā apmēra pabalstu ( 17 ), un aizstāja to ar šobrīd spēkā esošo formulējumu ( 18 ). Tomēr jāsecina – kā, starp citu, secina arī Komisija paziņojumā par Padomes kopējo nostāju –, ka Padomes veiktie grozījumi nav tādi, ka tie mainītu Komisijas priekšlikuma iedibināto principu, proti, garantēt saņēmējam lielākā pabalsta izmaksu ( 19 ), bet tie attiecas vienīgi uz atbildības par šo izmaksu sadalījumu starp attiecīgajām dalībvalstīm.
56.
Šādos apstākļos Regulas Nr. 883/2004 68. panta 2. punkta pēdējais teikums, manuprāt, jālasa kā izņēmums attiecībā pret minēto principu, kas nozīmē, ka visām pārējām situācijām būtu jābūt tādām, kurās migrantam nepienākas starpības piemaksa. Kā minēju iepriekš, ja uzskatītu, ka izteikumā “pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] personas statusā” ir ietverta norāde uz valstu tiesību aktiem, nosacījumi 68. panta 2. punkta pēdējā teikuma piemērošanai būtu izpildīti ievērojamā skaitā situāciju, līdz ar to situācijas, uz kurām attiecas šī norma, zaudētu savu atlikušo situāciju raksturu.
57.
Šajā ziņā turklāt jāuzsver, ka, neietekmējot E. Bogatu situācijas vērtējumu, šādi interpretēta, šī norma attiektos arī uz tādu personu situāciju, kuras veic darbību nodarbinātas personas statusā uzņemošajā dalībvalstī. Šādas sekas nevar pieņemt, un to es izskatīšu padziļināti šo secinājumu c) sadaļā.
58.
Iepriekš minētie apsvērumi apstiprina manis jau sacīto, proti, ka nevar piekrist tādai 68. panta 2. punktā lietoto vārdu “pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] personas statusā” interpretācijai, kura norādītu uz valstu tiesību aktiem, kas regulē tiesības uz ģimenes pabalstiem.
c) Piedāvātā interpretācija
59.
Ņemot vērā manus secinājumus a) un b) sadaļā, es uzskatu, ka ir jāpiedāvā atšķirīgs vārdu “pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] personas statusā” lasījums. Pirms to sniedzu, ir jānoraida E. Bogatu rakstveida apsvērumos izvirzītā tēze.
60.
Kā jau norādīju, E. Bogatu atšķirībā no citām ieinteresētajām personām apgalvo, ka pamats, balstoties uz kuru viņam pienāktos ģimenes pabalsti Īrijā, ir jānosaka, raugoties uz judikatūru saistībā ar Regulu Nr. 1408/71, it īpaši to, kurā interpretēts šīs regulas 73. pants, ciktāl tajā ir atzītas tiesības uz ģimenes pabalstiem tiem ģimenes locekļiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā dzīvo “darbinieki”.
61.
Šajā sakarā E. Bogatu norāda, ka Tiesa ir noteikusi, ka “darbinieka” jēdziens jāsaprot tādējādi, ka tas ietver jebkuru personu, uz kuru attiecas Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas joma, kāda tā definēta tās 1. panta a) punktā, proti, personas, kas ir apdrošinātas kādas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā neatkarīgi no darba attiecību pastāvēšanas.
62.
Uzskatot, ka Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas joma atbilst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomai, E. Bogatu secina, ka arī šīs pēdējās regulas 67. pantā paredzētajām tiesībām uz ģimenes pabalstiem jābūt pieejamām visiem kādas dalībvalsts valstspiederīgajiem, kuri ir apdrošināti sociālā nodrošinājuma sistēmā citā dalībvalstī, tai skaitā, ja viņu darba attiecības šajā otrajā valstī ir beigušās.
63.
Šādos apstākļos E. Bogatu uzskata, ka viņam ir tiesības saņemt ģimenes pabalstus par šo periodu, jo viņam atsauces periodā joprojām bija zināmas apdrošināšanas, piemēram, veselības apdrošināšana.
64.
Šajā ziņā es vispirms norādīšu, ka savā argumentācijā E. Bogatu atsaucas uz Regulas Nr. 883/2004 67. panta interpretāciju. Tomēr, ņemot vērā prejudiciālo jautājumu pārformulēšanu, ko es piedāvāju šajos secinājumos, ir pats par sevi saprotams, ka E. Bogatu piedāvātais lasījums ir jāvērtē attiecībā pret Regulas Nr. 883/2004 68. pantu, nevis 67. pantu.
65.
Šāds vērtējums, manuprāt, paredz vispirms pārbaudīt, vai judikatūra attiecībā uz Regulu Nr. 1408/71, kas plaši citēta E. Bogatu rakstveida apsvērumos, var būt atbilstīga arī Regulas Nr. 883/2004 kontekstā.
66.
Šajā nolūkā man šķiet nepieciešams sniegt dažus ievada apsvērumus par to pārskatīto sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijas noteikumu iedarbību, kas tika paredzēti, pieņemot Regulu Nr. 883/2004.
67.
No Regulas Nr. 883/2004 3. apsvēruma izriet, ka šīs regulas nolūks ir aizvietot Regulā Nr. 1408/71 noteiktos koordinācijas noteikumus, kas bija kļuvuši sarežģīti un gari daudzo grozījumu un atjauninājumu dēļ, lai ņemtu vērā attīstību, kas notikusi Eiropas Savienības līmenī, un grozījumus, kas veikti valstu tiesību aktos, tos vienkāršojot ( 20 ) un modernizējot ( 21 ).
68.
Šajā ziņā nozīmīgākās izmaiņas, salīdzinot ar tās priekšgājēju, noteikti attiecās uz šo noteikumu piemērojamību personām.
69.
Atgādināšu, ka Regulas Nr. 1408/71 2. pantā (“Personas, uz kurām attiecas šī regula”) nepārprotami bija noteikts, ka šī regula attiecas uz darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām ( 22 ). Kā izriet no regulas otrā apsvēruma, to izskaidro fakts, ka personu brīva pārvietošanās tolaik attiecās vienīgi uz algotiem darbiniekiem saistībā ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un uz pašnodarbinātām personām saistībā ar uzņēmējdarbības brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Šādos apstākļos, lai izvairītos no tā, ka pastāvošās atšķirības valstu tiesību aktos saistībā ar darba attiecību definīciju radītu šīs regulas piemērojamības personām ierobežojumus, Regulā Nr. 1408/71 tika izvēlēts paplašināt “darbinieka” un “pašnodarbinātas personas” jēdzienus tā, lai tie ietvertu visas personas, kas ir apdrošinātās kādas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, kura tiek piemērota darba ņēmējiem vai pašnodarbinātām personām ( 23 ).
70.
Šo piemērojamību personām paplašināja ar Regulu Nr. 883/2004, atbildot uz pakāpenisko tiesību uz pārvietošanās brīvību un brīvu uzturēšanos Savienībā apstiprināšanu, ko izraisīja Eiropas pilsonības ieviešana. Precīzāk, šīs izmaiņas tika veiktas, minētās regulas 2. panta 1. punktā (“Personas, uz kurām attiecas šī regula”) nomainot “darbinieka” un “pašnodarbinātas personas” jēdzienus ar “dalībvalstu piederīgo” jēdzienu. Tas nozīmē, ka koordinācijas sistēma, kas pārskatīta ar Regulu Nr. 883/2004, attiecas arī uz tām personām, kuras striktā nozīmē neveido “aktīvās sabiedrības” daļu, neatkarīgi no tā, pret kādiem riskiem viņas ir apdrošinātas ( 24 ).
71.
Tā kā Regula Nr. 883/2004 tagad attiecas uz visiem kādas dalībvalsts valstspiederīgajiem, es uzskatu, ka “darbības nodarbinātas personas statusā” jēdziena paplašināta interpretācija šajā regulā vairs nav attaisnojama tādā veidā, kā tas bija attiecībā uz “darbinieka” jēdzienu Regulā Nr. 1408/71.
72.
Faktiski “darbības nodarbinātas personas statusā” jēdziens līdz ar citiem jēdzieniem ir lietots lielā skaitā jaunās regulas noteikumu, lai nošķirtu tiesisko režīmu, kas piemērojams aktīvām personām, no tā, kas regulē neaktīvo personu situāciju.
73.
Ja izteikumu “pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] personas statusā” Regulas Nr. 883/2004 68. pantā interpretētu tāpat kā “darbinieka” jēdzienu Regulā Nr. 1408/71, proti, tādā veidā, ka tas vienīgi prasa, lai attiecīgā persona būtu apdrošināta kādas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, kura attiecas uz darbiniekiem, tad nošķīrums starp režīmiem, kas piemērojami aktīvām un neaktīvām personām, kurš man šķiet fundamentāls Regulas Nr. 883/2004 68. panta piemērošanai, tiktu pilnībā likvidēts.
74.
Ņemot vērā iepriekš sacīto, es uzskatu – lai nonāktu pie pareizas izteikuma “pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] personas statusā” interpretācijas, ir jāizvēlas cita pieeja, kas pilnībā sakņojas tajos jēdzienos, kuri izmantoti Regulas Nr. 883/2004 68. pantā.
75.
Lai noteiktu, kura dalībvalsts ir prioritāri kompetenta izmaksāt ģimenes pabalstus attiecīgajai personai, Regulas Nr. 883/2004 68. pantā ir izmantoti trīs jēdzieni, proti, “darbība nodarbinātas [..] personas statusā”, “pensija” un “dzīvesvieta”, kuru kombinācija rada atšķirīgus rezultātus atkarībā no tā, vai attiecīgie ģimenes pabalsti pienākas “ar atšķirīgu pamatojumu” vai “ar vienādu pamatojumu”.
76.
It īpaši, ja pamati, uz kuriem balstītas tiesības uz ģimenes pabalstiem, atšķiras, minētā norma paredz šo jēdzienu klasifikāciju prioritārā kārtībā, proti, pirmajā vietā ir darbība nodarbinātas [..] personas statusā, tai seko pensija un, visbeidzot, dzīvesvieta. Līdz ar to dalībvalsts, kas ir prioritāri atbildīga par ģimenes pabalstu izmaksu, ir nodarbinātības dalībvalsts, savukārt valsts, kurā tiek saņemta pensija, ir prioritāri kompetenta tikai tad, ja konkurējošais pamats ir dzīvesvieta.
77.
Vienīgais iespējamais iemesls šādas prioritāšu secības izvēlei man šķiet tas, ka darbības veikšana nodarbinātas personas statusā, paredzot nozīmīgāku ieguldījumu attiecīgās dalībvalsts ekonomiskajā dzīvē, rada lielāku piesaistes līmeni šai dalībvalstij nekā pensijas saņemšana vai dzīvesvieta, savukārt piesaistes līmenis, ko rada pensijas saņemšana, ir lielāks nekā tas, kas saistīts ar dzīvesvietu.
78.
Šo secinājumu neliek apšaubīt fakts, ka gadījumā, ja pamatojums ģimenes pabalstu saņemšanai ir vienāds, Regulas Nr. 883/2004 68. panta 1. punktā ir noteikts, ka prioritāri kompetentā dalībvalsts ir tā, kurā ir bērnu dzīvesvieta. Faktiski, ja pamati un līdz ar to piesaistes kritēriji neatšķiras, bērnu dzīvesvietu var likumīgi uzskatīt par to, kas reprezentē augstāko piesaistes līmeni.
79.
Ja vēlamies saglabāt Regulas Nr. 883/2004 68. pantā paredzētās hierarhijas starp “darbības nodarbinātas personas statusā”, “pensijas” un “dzīvesvietas” jēdzieniem lietderīgo iedarbību, kā arī piesaistes kritēriju funkciju, ko šie jēdzieni pilda šī panta kontekstā, manuprāt, lai definētu vārdus “pamatojoties uz”, ir jāatsaucas uz definīcijām, kas noteiktas Regulas Nr. 883/2004 1. pantā ( 25 ).
80.
It īpaši darbības nodarbinātas personas statusā jēdziens, par kuru ir High Court (Augstā tiesa) jautājums, kā es to pārformulēju, apzīmē “katr[u] darbīb[u] vai līdzvērtīg[u] situācij[u], ko par tādu uzskata tās dalībvalsts sociālās nodrošināšanas tiesību aktu piemērošanas nolūkā, kurā tiek veikta minētā darbība vai pastāv līdzvērtīgā situācija” ( 26 ).
81.
No tā izriet, ka tieši šādas darbības veikšana vai šādas līdzvērtīgas situācijas rašanās ir tā, kas ļauj uzskatīt nodarbinātības dalībvalsti par to dalībvalsti, kura ir prioritāri kompetenta izmaksāt ģimenes pabalstus.
82.
Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā eksistē šī piesaiste.
83.
Precīzāk, iesniedzējtiesai būs jānosaka, vai Īrijas sociālā nodrošinājuma tiesību aktu kopuma piemērošanas nolūkā ir jāuzskata, ka atsauces periodā E. Bogatu ir veicis darbību nodarbinātas personas statusā vai atradies līdzvērtīgā situācijā. Apstiprinošas atbildes gadījumā tai būs jāsecina, ka Īrija ir prioritāri kompetentā valsts attiecībā uz to ģimenes pabalstu izmaksu, kuri pienākas prasītājam pamatlietā, – tas nozīmē, ka E. Bogatu ir tiesības saņemt ģimenes pabalstus atsauces periodā, pretēji tam, ko apgalvojis ministrs atbildē uz E. Bogatu pieteikumu.
84.
Šādā vērtējumā tam, ka E. Bogatu bija apdrošināts Īrijā atsauces periodā, var būt nozīme ar nosacījumu, ka tā rezultātā viņš tiek kvalificēts kā “darbības nodarbinātas personas statusā” veicējs vai persona, kas atrodas līdzvērtīgā situācijā, Regulas Nr. 883/2004 1. panta a) punkta izpratnē.
IV. Secinājumi
85.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz High Court (Augstā tiesa, Īrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, kā es tos pārformulēju šajos secinājumos, atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 68. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personai, kura pēc nodarbinātības uzņemošajā dalībvalstī šajā valstī saņem vienīgi no iemaksām neatkarīgu pabalstu, joprojām esot apdrošinātai šīs valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, ir tiesības uz ģimenes pabalstu saņemšanu saskaņā ar šo statusu, lai noteiktu prioritāri kompetento dalībvalsti šādu pabalstu izmaksāšanai, ar nosacījumu, ka uz viņas situāciju attiecas jēdzieni “darbība nodarbinātas personas statusā” vai “līdzvērtīga situācija”, kā tie definēti Regulas Nr. 883/2004 1. panta a) punktā. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas tā ir.
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) OV 2004, L 166, 1. lpp.
( 3 ) OV 1997, L 28, 1. lpp.
( 4 ) Atgādināšu, ka Regula Nr. 883/2004 stājās spēkā 2010. gada 1. maijā.
( 5 ) Šajā ziņā atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, izskatot jautājumus, kas tai uzdoti saskaņā ar LESD 267. pantu, Tiesa var ņemt vērā normas, uz kurām iesniedzējtiesa nav atsaukusies, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu sniegtās atbildes lietderību. Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 9. jūnijs, Balogh (C‑25/15, EU:C:2016:423, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 6 ) Judikatūrā par Regulu Nr. 1408/71, kuras sistēma bija identiska Regulas Nr. 883/2004 sistēmai, Tiesa vairākkārt ir paskaidrojusi, ka pirmās regulas II sadaļas noteikumi veido pabeigtu un viendabīgu likumu kolīziju normu sistēmu, kuras mērķis ir ne vien izvairīties no vairāku valstu tiesību aktu vienlaicīgas piemērošanas un grūtībām, ko tas varētu radīt, bet arī novērst to, ka personām, uz kurām attiecas šī regula, būtu atņemta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā viņām piemēroto tiesību aktu dēļ. Skat. it īpaši spriedumus, 1986. gada 12. jūnijs, Ten Holder (302/84, EU:C:1986:242, 21. punkts); 1998. gada 11. jūnijs, Kuusijärvi (C‑275/96, EU:C:1998:279, 28. punkts), kā arī 2017. gada 13. septembris, X (C‑570/15, EU:C:2017:674, 14. punkts).
( 7 ) 11. panta 3. punkta a) apakšpunkts.
( 8 ) 11. panta 3. punkta e) apakšpunkts.
( 9 ) Šajā nozīmē skat. Regulas Nr. 883/2004 17. apsvērumu (“[..] ir lietderīgi noteikt vispārīgu noteikumu, ka piemērojamie tiesību akti ir tās dalībvalsts tiesību akti, kurā attiecīgā persona veic savu darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā”) un 18. apsvērumu (“Īpašos gadījumos, kad ir pamats citiem piemērojamības kritērijiem, jāatkāpjas no minētā vispārīgā noteikuma”).
( 10 ) Turpretim 11. pants, manuprāt, ir piemērojams tostarp vecuma pabalstiem. Proti, tā kā noteikumos, kas regulē šos pabalstus, proti, Regulas Nr. 883/2004 50.–60. pantā, nav minēts neviens īpašs piesaistes kritērijs, kas pārkāptu vispārīgās kolīziju normas, tad, lai noteiktu, kuri valsts tiesību akti ir piemērojami katrā aplūkotajā situācijā, ir jāizmanto tieši 11. pants.
( 11 ) Šajā nozīmē skat. it īpaši ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] secinājumus lietā van Delft u.c. (C‑345/09, EU:C:2010:438, 45. punkts). Ģenerāladvokāts uzskata, ka attiecības starp Regulas Nr. 1408/71 II un III sadaļu skaidri izriet no 1982. gada 27. maija sprieduma Aubin (227/81, EU:C:1982:209, 11. punkts) un 2004. gada 11. novembra sprieduma Adanez‑Vega (C‑372/02, EU:C:2004:705).
( 12 ) Šo secinājumu nevar likt apšaubīt ministra arguments, ka Regulas Nr. 883/2004 11. panta 2. punkta izmantošanu, interpretējot izteikumu “pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] personas statusā”, kāds paredzēts šīs regulas 68. pantā, pamato šī izteikuma lasījums, ko sniedz Administratīvā komisija sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijai 2009. gada 12. jūnija lēmumā Nr. F1 (OV 2010, C 106, 11. lpp.). Faktiski pietiek vien konstatēt, ka spriedumā van der Vecht (19/67, EU:C:1967:49, 457. lpp.) Tiesa jau ir lēmusi, ka regulas teksts “neaizskar kompetento tiesu varu novērtēt to regulas noteikumu likumību un saturu, attiecībā uz kuriem [šīs komisijas] lēmumiem ir vienīgi viedokļa statuss” (izcēlums mans). No tā izriet, ka minētajam lēmumam nav saistoša spēka un tātad tas nav saistošs Tiesai.
( 13 ) Skat. spriedumu, 2017. gada 1. februāris, Tolley (C‑430/15, EU:C:2017:74, 57. punkts).
( 14 ) Skat. spriedumu, 2011. gada 3. marts, Tomaszewska (C‑440/09, EU:C:2011:114, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 15 ) Turklāt Īrijas tiesību aktos ir prasīts, lai bērna, par kuru tiek pieprasīts pabalsts un kuram jābūt jaunākam par 16 gadiem, pastāvīgā dzīvesvieta būtu Īrijas teritorijā (Sociālā nodrošinājuma likuma 219. panta 1. punkta c) apakšpunkts) un viņš ikdienā dzīvotu ar to personu, kas pieprasījusi ģimenes pabalstus (minētā likuma 220. panta 1. punkts). Tomēr, kā atgādina iesniedzējtiesa, šie noteikumi nav piemērojami, jo tie ir pretrunā Regulas Nr. 883/2004 67. pantam.
( 16 ) Šajā sakarā skat. valstu tiesību aktu ģimenes pabalstu jomā kompilāciju, ko izveidojusi Komisija un kas pieejama interneta vietnē .
( 17 ) Skat. priekšlikumu Padomes Regulai (EK) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordināciju, ko Komisija iesniedza Padomei 1998. gada 21. decembrī, COM(1998) 779, galīgā redakcija, 53. pants, saskaņā ar kuru “ja ģimenes pabalsti [..] vienā periodā un par vienu ģimenes locekli ir jāizmaksā vairākām dalībvalstīm saskaņā ar to tiesību aktiem vai šo regulu, tās dalībvalsts atbildīgā iestāde, kuras tiesību akti paredz lielāko pabalstu apmēru, piešķir visu šo pabalstu” (neoficiāls tulkojums). Interesanti atzīmēt, ka šis kritērijs ir saglabāts prioritātes noteikumu galīgajā versijā, taču tikai kā pakārtots kritērijs, gadījumā, ja visas aplūkotās tiesības uz ģimenes pabalstiem pienākas, pamatojoties uz darbību nodarbinātas [..] personas statusā. Skat. Regulas Nr. 883/2004 68. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktu.
( 18 ) Skat. Kopējo nostāju (EK) Nr. 18/2004 (2004. gada 26. jūnijs), ko pieņēmusi Padome, lemjot saskaņā ar Līguma par Eiropas Kopienu 251. pantā paredzēto procedūru, nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordināciju (OV 2004, C 79 E, 15. lpp.).
( 19 ) Komisijas Paziņojums Eiropas Parlamentam saskaņā ar EKL 251. panta 2. punkta otro daļu par Padomes pieņemto kopējo nostāju nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordināciju, COM(2004) 44, galīgā redakcija, 11. lpp.
( 20 ) Šajā nolūkā skat. priekšlikumu Padomes Regulai (EK) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordināciju, ko Komisija sniedza Padomei 1998. gada 21. decembrī, COM(1998) 779, galīgā redakcija, 2. lpp., kur tā precizē: “[..] koordinācijas normu, kādas bija noteiktas Regulā Nr. 1408/71, pārskatīšanas galvenais nolūks bija vēlme padarīt tiesību aktus vienkāršākus un elastīgākus – patiesību sakot, runa nebija par sistēmas, kas turklāt darbojās salīdzinoši labi jau vairāk nekā 25 gadus, pārstrādāšanu. Nolūks drīzāk bija to vienkāršot.”
( 21 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Apvienotā Karaliste/Padome (C‑656/11, EU:C:2014:97, 61.–66. punkts).
( 22 ) Nolūkā sniegt visaptverošu skatījumu, norādīšu, ka saskaņā ar tās 2. pantu Regula Nr. 1408/71 attiecās arī “uz studentiem, uz kuriem attiecas vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi, vai kuri ir bezvalstnieki vai bēgļi, kas dzīvo kādā dalībvalstī, kā arī [uz] viņu ģimenes locekļ[iem] vai viņus kā apgādniekus zaudējuš[iem] ģimenes locekļ[iem]”.
( 23 ) Skat. Regulas Nr. 1408/71 trešo apsvērumu.
( 24 ) Šajā nolūkā Regulā Nr. 883/2004 paralēli EKL 42. pantam (tagad LESD 48. pants) ir izmantots otrs juridiskais pamats, proti, EKL 308. pants (tagad LESD 352. pants). Skat. Regulas Nr. 883/2004 2. apsvērumu.
( 25 ) Runājot par “pensijas” un “dzīvesvietas” jēdzieniem, kas nav šī vērtējuma priekšmets, pirmais no tiem “ietver ne tikai pensijas, bet arī vienreizējus pabalstus, ar kuriem var aizstāt pensijas, un maksājum[us] iemaksu atlīdzināšanas veidā un, ievērojot III sadaļas noteikumus, pārvērtēšanas pieaugumus vai papildu pabalstus” (1. panta w) punkts), savukārt otrais jēdziens ir definēts šādi: “vieta, kurā persona pastāvīgi dzīvo” (1. panta j) punkts).
( 26 ) Regulas Nr. 883/2004 1. panta a) punkts.