15.5.2017
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 151/17
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2016. gada 30. novembra spriedumu lietā T-217/15 Fiesta Hotels & Resorts/EUIPO2017. gada 9. februārī iesniedza Fiesta Hotels & Resorts, S.L.
(Lieta C-75/17 P)
(2017/C 151/23)
Tiesvedības valoda – spāņu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Fiesta Hotels & Resorts, S.L. (pārstāvji – J.-B. Devaureix un J.C. Erdozain López, advokāti)
Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) un Residencia Palladium S.L.
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
pilnībā atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 30. novembra spriedumu lietā T-217/15;
—
pilnībā apmierināt pirmajā instancē izvirzītos prasījumus;
—
piespriest atbildētājam un personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
1.
Saskaņā ar pirmo pamatu pārsūdzētā sprieduma pamatojumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, uzskatot, ka “Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas Nr. 207/2009 (1) par Eiropas Savienības preču zīmi (turpmāk tekstā – Regula”) 8. panta 4. punkta mērķiem kritērijs par nozīmi, kam jābūt “plašākai nekā tikai vietējai”, ir izpildīts attiecībā uz ģeogrāfisko tvērumu, atbilstoši kuram konkrētās preču zīmes īpašnieks veic savu darbību. Šāda interpretācija ir pretrunā ar jēdziena “vietējs” burtisko nozīmi, kā arī Regulas 8. panta 4. panta pamatā esošo mērķi.
Pārsūdzētajā spriedumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl tajā, nosakot, vai iespējamais nereģistrētais komercnosaukums ir vai nav tikai vietējas nozīmes, tika ņemti vērā dokumenti, kuri rada sekas ārpus Spānijas teritorijas.
Otrkārt, tas apstāklis, ka uzņēmuma sniegtie pakalpojumi, kuru apzīmēšanai izmantota preču zīme vai komercnosaukums, tika sniegti starptautiskā mērogā, neļauj izsecināt, ka apzīmējuma izmantošana pārsniedz vietējo mērogu.
Secinājums, kuru Tiesa izdarījusi spriedumā saistībā ar kritēriju par nozīmi, kam jābūt “plašākai nekā tikai vietējai”, pārkāpj Regulas 8. panta 4. punkta mērķi. Tādējādi spriedumā atzīts, ka šis kritērijs, kas piemērojams attiecībā uz komercnosaukumu, balstoties uz kuru celti iebildumi pret Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju, nav atkarīgs no tā, vai uzņēmums, kurš to izmanto, ir vietējas nozīmes uzņēmums, bet gan no “uzņēmuma klientu ģeogrāfiskās izcelsmes vai tā atpazīstamības valsts vai pat starptautiskā mērogā”. Ar šādu pieeju spriedums paplašina Regulas 8. panta 4. punktā ietverto ierobežojošo mērķi, ciktāl tiek pieļauts, ka pierādījumi par vietējas nozīmes pārsniegšanu tiek sniegti, vienkārši izmantojot nereģistrētu apzīmējumu internetā vai, ņemot vērā konkrētas lietas apstākļus, attiecīgajā uzņēmumā izmitināto viesu starptautisko faktoru.
2.
Saistībā ar otro pamatu tiek apgalvots, ka spriedumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Regulas 8. panta 4. punkta kopsakarā ar Spānijā spēkā esošā 2001. gada 7. decembraLey 17/2001 de Marcas [Likums par preču zīmēm 17/2001] 9. panta 1. punkta d) apakšpunktu mērķiem nav nepieciešama attiecīgā nereģistrētā apzīmējuma atpazīstamība, lai gan lielākoties Spānijas judikatūra šajā jautājumā nosaka tieši pretējo, proti, ka nepieciešama ne vien attiecīgā apzīmējuma izmantošana, bet arī tas, lai šī izmantošana būtu atpazīstama lielākajā Spānijas teritorijas daļā.
3.
Saskaņā ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka spriedumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Regulas 8. panta 4. punkta b) apakšpunktā ietvertais kritērijs ir izpildīts, pamatojoties uz spriedumu LAGUIOLE (37. punkts), lai gan šī judikatūra nav attiecināma uz šo lietu, jo šajā gadījumā ir jāinterpretē Spānijas, nevis Francijas tiesības, kā tas esot bijis LAGUIOLE spriedumā, un lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucās uz Tribunal Supremo espagnol [Spānijas Augstākā tiesa] spriedumiem, saskaņā ar kuriem nereģistrētam komercnosaukumam skaidri aizliegts traucēt vēlākās preču zīmes izmantošanu, turklāt atbildētāja neatsaucās uz Spānijas Likumu par negodīgu konkurenci, kurš tas ieskatā šķietami ietver šo iespēju un kura nozīmi lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatoti ir apstrīdējusi.
4.
Visbeidzot, saskaņā ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, interpretējot Spānijas Likumā par preču zīmēm ieviesto jēdzienu “starpposmu preču zīmes” un, konkrēti, ka pārsūdzētajā spriedumā esot kļūda tiesību piemērošanā saistībā ar Regulas 65. pantu.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pārsūdzētā spriedumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā tāpēc, ka iepriekš minētais Regulas 65. pants striktā izpratnē neliedz vērtēt tiesību jautājumu, kas izvirzīts saistībā ar juridiskajiem argumentiem, kurus pauduši lietas dalībnieki. Pretēji tam, kas ir apgalvots spriedumā, apelācijas sūdzības iesniedzēja nevēlas grozīt lietas faktiskos apstākļus, kurus Apelācijas padome ņēmusi vērā savā lēmumā, bet tikai atsaukties uz juridisko pamatojumu, kas atklāj kļūdu tiesību piemērošanā, ko EUIPO pieļāvusi lēmumā, kurš ir apstrīdēts.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz iura novit curia principu, saskaņā ar kuru tiesai, izskatot lietu, ir jāpiemēro tiesību normas, kuras tā uzskata par piemērojamām, un jāgroza juridiskais pamats, uz kuru atsaucas lietas dalībnieki, ja vien nolēmums atbilst lietas dalībnieku izvirzītājiem juridiskajiem un faktiskajiem jautājumiem, ja netiek grozīts izvirzītais prasības pamats un netiek pārveidota izvirzītā problēma. Šajā ziņā Vispārējai tiesai esot bijis jāizvērtē apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti, ņemot vērā, ka pretējā gadījumā tiek ierobežotas viņas tiesības uz aizstāvību un liegtas tiesības, kuras tai izriet no reģistrācijas.
(1) OV 2009 L 78, 1.lpp