17.7.2017
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 231/3
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 23. martā iesniedza Curtea de Apel Constanţa (Rumānija) – Sindicatul Familia Constanța u.c./Direcția Generală de Asistență Socială și Protecția Copilului Constanța
(Lieta C-147/17)
(2017/C 231/04)
Tiesvedības valoda – rumāņu
Iesniedzējtiesa
Curtea de Apel Constanţa
Pamatlietas puses
Prasītāji: Sindicatul Familia Constanța u.c.
Atbildētāja: Direcția Generală de Asistență Socială și Protecția Copilului Constanța
Prejudiciālie jautājumi
1)
Vai Direktīvas 2003/88/EK (1) 1. panta 3. punkta noteikumi, lasot tos kopā ar Direktīvas 89/391/EEK (2) 2. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēdz tādu darbību kā bērnu pieskatīšana, ko veic apelācijas sūdzības iesniedzēji?
2)
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai Direktīvas 2003/88/EK 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju veiktajai darbībai – vecāku aizstāšanai – var piemērot atkāpi no direktīvas 5. panta noteikumiem, ņemot vērā [17. panta] 1. punktu, 3. punkta b) un c) apakšpunktu vai 4. punkta b) apakšpunktu?
3)
Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2003/88/EK 17. panta 1. punkts vai attiecīgā gadījumā 17. panta 3. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādai atkāpei ir jābūt konkrēti paustai, vai arī tā var būt netieša, pieņemot īpašu normatīvo aktu, kas paredz citas darba laika organizēšanas formas kādai konkrētai profesionālai darbībai; gadījumā, ja tāda atkāpe var nebūt konkrēti pausta, kādi ir minimālie nosacījumi, lai varētu uzskatīt, ka valsts tiesiskais regulējums ievieš atkāpi, un vai tādu atkāpi var paust ar nosacījumiem, kas izriet no Likuma Nr. 272/2004 noteikumiem?
4)
Ja atbilde uz pirmo, otro vai trešo jautājumu ir noliedzoša, vai Direktīvas 2003/88/EK 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka laikposms, kuru bērnu pieskatītāji pavada kopā ar pieskatāmo nepilngadīgo, savā dzīvesvietā vai citā paša bērnu pieskatītāja izvēlētā vietā, veido darba laiku, kaut gan viņš neveic nevienu no darbībām, kas viņam noteiktas kā pienākums individuālajā darba līgumā?
5)
Ja atbilde uz pirmo, otro vai trešo jautājumu ir noliedzoša, vai Direktīvas 2003/88/EK 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, kāda minēta Likuma Nr. 272/2004 122. pantā; un gadījumā, ja tiktu atbildēts, ka ir piemērojami direktīvas 17. panta 3. punkta b) un c) apakšpunkts vai 17. panta 4. punkta b) apakšpunkts, vai minētais pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma?
6)
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša un, iespējams, uz ceturto jautājumu – apstiprinoša, vai Direktīvas 2003/88/EK 7. panta 2. punktu var interpretēt tādējādi, ka tam nav pretrunā tādas atlīdzības piešķiršana, kas ir vienāda ar atlīdzību, kuru darba ņēmējs būtu saņēmis ikgadējā atvaļinājuma laikā, tā kā bērnu pieskatītāju veiktās darbības raksturs liedz viņiem izmantot minēto atvaļinājumu, vai, kaut gan atvaļinājums ir formāli piešķirts, darba ņēmējs praksē turpina veikt to pašu darbību, jo attiecīgajā laikposmā nav bijis atļaujas nošķirties no pieskatāmā nepilngadīgā? Ja atbilde ir apstiprinoša, vai, lai darba ņēmējam būtu tiesības uz atlīdzību, ir nepieciešams, lai viņš būtu lūdzis atļauju nošķirties no nepilngadīgā un darba devējs nebūtu viņam šādu atļauju piešķīris?
7)
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, uz ceturto jautājumu – apstiprinoša un uz sesto jautājumu – noliedzoša, vai direktīvas 7. panta 1. punktam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, kāda minēta Likuma Nr. 272/2004 122. panta 3. punkta d) apakšpunktā, situācijā, kad tāds likums atstāj darba devējam iespēju pēc paša ieskatiem nolemt, vai atļaut atvaļinājuma laikā nošķirties no nepilngadīgā, un, ja atbilde ir apstiprinoša, vai neiespējamība – šādas likuma normas piemērošanas rezultātā – faktiski izmantot atvaļinājumu ir Savienības tiesību pārkāpums, kas atbilst nosacījumiem, lai darba ņēmējam rastos tiesības uz atlīdzību? Ja atbilde ir apstiprinoša, vai minēto atlīdzību jāliek maksāt valstij direktīvas 7. panta prasību pārkāpuma dēļ vai valsts iestādei, darba devēja statusā, kas nav garantējusi, lai atvaļinājuma laikā darba ņēmējs tiktu nošķirts no pieskatāmā nepilngadīgā? Tādā situācijā, vai, lai darba ņēmējam būtu tiesības uz atlīdzību, ir nepieciešams, lai viņš būtu lūdzis atļauju nošķirties no nepilngadīgā un darba devējs nebūtu viņam šādu atļauju piešķīris?
(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (JO 2003 L 299, 9,. lpp., speciālais izdevums 05/7. sēj., 3. lpp.)
(2) Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīva 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā (JO 1989 L183, 1. lpp., speciālais izdevums 05/2. sēj., 88. lpp.)
Full & Egal Universal Law Academy