TIESAS RĪKOJUMS (desmitā palāta)
2018. gada 7. februārī ( *1 )
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesas Reglamenta 99. pants – Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jomā – Direktīva 2006/54/EK – Valsts tiesiskais regulējums, kas paredz pagaidu iespēju izklaides industrijas darbiniekiem, kuri sasnieguši pensionēšanās vecumu, turpināt profesionālo darbību līdz vecumam, kas iepriekš bijis noteikts attiecībā uz pensionēšanās tiesībām, proti, 47 gadi sievietēm un 52 gadi vīriešiem
Apvienotās lietas C‑142/17 un C‑143/17
par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija) iesniedza ar 2017. gada 15. februāra lēmumiem, kas Tiesā reģistrēti 2017. gada 20. martā, tiesvedībās
Manuela Maturi,
Laura Di Segni,
Isabella Lo Balbo,
Maria Badini,
Loredana Barbanera
pret
Fondazione Teatro dell’Opera di Roma
un
Fondazione Teatro dell’Opera di Roma
pret
Manuela Maturi,
Laura Di Segni,
Isabella Lo Balbo,
Maria Badini,
Loredana Barbanera,
Luca Troiano,
Mauro Murri (C‑142/17),
un
Catia Passeri
pret
Fondazione Teatro dell’Opera di Roma (C‑143/17).
TIESA
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs E. Levits, tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] un M. Bergere [M. Berger] (referente),
ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu lemt, izdodot motivētu rīkojumu,
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1
Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV 2006, L 204, 23. lpp.), un par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. panta interpretāciju.
2
Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar lietām par vairāku darbinieču, kas strādā par dejotājām Fondazione Teatro dell’Opera di Roma (Romas Operas teātra fonds, turpmāk tekstā – “fonds”), atlaišanu no darba, jo viņas ir sasniegušas darba turpināšanai noteikto maksimālo vecumu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3
Direktīvas 2006/54 1. pantā “Mērķis” ir noteikts:
“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos.
Tālab tajā ietverti noteikumi, lai īstenotu vienlīdzības principu attiecībā uz:
a)
piekļuvi darba iespējām, tostarp paaugstināšanai amatā, un profesionālajai sagatavošanai;
b)
darba nosacījumiem, tostarp darba samaksu;
c)
nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām.
Tajā arī ietverti noteikumi, lai nodrošinātu, ka šāda īstenošana ir efektīvāka, izveidojot atbilstošas procedūras.”
4
Šīs direktīvas 2. pants “Definīcijas” ir formulēts šādi:
“1. Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
a)
“tieša diskriminācija”: ja attieksme pret vienu personu ir mazāk labvēlīga dzimuma dēļ, nekā attieksme pret kādu citu ir, ir bijusi vai būtu bijusi līdzīgā situācijā;
b)
“netieša diskriminācija”: ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām, ja vien minētais noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi un ja vien tas nav atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai;
[..].”
5
Atbilstoši minētās Direktīvas 2006/54 3. pantam “Pozitīva rīcība”:
“Dalībvalstis var saglabāt vai pieņemt pasākumus Līguma 141. panta 4. punkta nozīmē, lai praktiski darba dzīvē nodrošinātu pilnīgu līdztiesību starp vīriešiem un sievietēm.”
6
Direktīvas 2006/54 14. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:
“Ir aizliegta tieša vai netieša diskriminācija dzimuma dēļ valsts vai privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:
[..]
c)
nodarbinātības un darba nosacījumiem, tostarp atlaišanu no darba, kā arī darba samaksu, kā noteikts Līguma 141. pantā.”
Itālijas tiesības
7
Piemērojot Itālijas tiesību normas, darbinieku, kas sasniedzis pensionēšanās vecumu, darba devējs var atlaist no darba ad nutum, proti, darba devējam šajā ziņā nav jāsniedz nekāds pamatojums.
8
Iesniedzējtiesa norāda, ka izklaides industrijā strādājošo, kas ietilpst dejotāju kategorijā, pensionēšanās vecums ir 47 gadi sievietēm un 52 gadi vīriešiem. Tā informē, ka ar 2010. gada 30. aprīļa Dekrētlikuma Nr. 64, kas pārveidots par 2010. gada 29. jūnija Likumu Nr. 100, 3. panta 7. punktu, redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās brīdī (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 64/2010”), šie maksimālie vecumi tika grozīti, nosakot kopīgu maksimālo vecumu darba attiecību saglabāšanai abu dzimumu darbiniekiem – pilnus 45 gadus.
9
Ar šo normu šo darbinieku interesēs ir ieviestas pārejas posma izvēles tiesības, kas piemērojamas divu gadu periodā pēc šīs tiesību normas stāšanās spēkā brīža, saskaņā ar kurām viņi var turpināt darbu pēc šī kopīgā maksimālā vecuma sasniegšanas. Tādējādi šie darba ņēmēji, kuri pieņemti darbā uz nenoteiktu laiku un sasnieguši vai pārsnieguši jauno noteikto pensionēšanās vecumu, var turpināt savu profesionālo darbību līdz maksimālajam pensionēšanās vecumam, kāds bija spēkā iepriekš, proti, 47 gadi sievietēm un 52 gadi vīriešiem, īstenojot šo izvēles iespēju, kas ir ik gadu atjaunojama, divu mēnešu laikā pēc šīs tiesību normas stāšanās spēkā vai vismaz trīs mēnešus pirms galīgo tiesību uz pensiju iestāšanās.
Pamatlietas un prejudiciālais jautājums
10
Iesākumā jāprecizē, ka pamatlietās strīds ir starp darbiniekiem, kas pieņemti darbā par dejotājām un dejotājiem, un fondu – viņu darba devēju. Taču, kā izriet no lēmumiem par prejudiciālu jautājumu uzdošanu un no paskaidrojumiem, kas sniegti pēc Tiesas lūguma, vīriešu dzimuma darbinieku situācija neietekmē šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdotos jautājumus. Līdz ar to šajā gadījumā ir jāaplūko tikai minēto darbinieču situācija.
11
Pēdējās minētās bija nodarbinātas fondā līdz 2014. gada 31. martam – dienai, kurā tās tika atlaistas no darba ar pamatojumu, ka viņas bija sasniegušas pensionēšanās vecuma robežu. Viņu darba līguma pārtraukšana bija pamatota ar Dekrētlikuma Nr. 64/2010 3. panta 7. punktu.
12
Viņas iesniedza Tribunale di Roma (Romas tiesa, Itālija) prasību atcelt viņu atlaišanu no darba, atjaunot viņas darbavietā un piespriest viņu darba devējam atlīdzināt viņām radītos zaudējumus. Viņas uzskatīja, ka viņu atlaišana no darba bijusi pretlikumīga, jo viņas bija izmantojušas Dekrētlikuma Nr. 64/2010 3. panta 7. punktā paredzēto iespēju, kas viņām ļāva turpināt profesionālo darbību, atjaunojot to ik gadu, vismaz trīs mēnešus līdz brīdim, kad viņas būtu sasniegušas maksimālo nodarbinātībai atļauto vecumu.
13
Minētā tiesa pieņēma iesniegtās prasības.
14
Pēc fonda iesniegtas apelācijas sūdzības Corte d’appello di Roma (Romas apelācijas tiesa, Itālija) noraidīja pamatlietā aplūkoto darbinieču iebildumus. Šī tiesa uzskatīja, ka Dekrētlikuma Nr. 64/2010 3. panta 7. punkts nav pretrunā Savienības tiesībām, pamatojoties uz to, ka, pazeminot līdz 45 gadiem pensionēšanās vecumu, šī tiesību norma piešķīra tiesības personālam, kas sasniedzis šo vecumu pirms šīs normas stāšanās spēkā vai periodā no 2010. gada 1. jūlija līdz 2012. gada 1. jūlijam, izmantot maksimālo vecumu nodarbinātības turpināšanai, kāds bija paredzēts agrāk spēkā esošajā valsts tiesiskajā regulējumā, proti, 47 gadu vecumu sievietēm un 52 gadu vecumu vīriešiem.
15
Corte d’appello di Roma (Romas apelācijas tiesa, Itālija) uzskatīja, ka valsts likumdevēja mērķis ir bijis ieviest pakāpenisku pāreju uz jauno maksimālās nodarbinātības vecumu tiem darbiniekiem, kuri, tā kā viņi ir tuvu šim jaunajam vecumam, pēkšņi saskartos ar izmaiņām, kas ierobežo iepriekš spēkā esošo režīmu. Tādēļ šī tiesa uzskata, ka neesot nekādu pretrunu starp minēto tiesību normu un Savienības tiesību principiem, pat ņemot vērā šī noteikuma pārejas raksturu un tā mērķauditorijas ierobežoto loku.
16
Pamatlietā aplūkotās darbinieces šo spriedumu pārsūdzēja Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija), norādot it īpaši uz Dekrētlikuma Nr. 64/2010 3. panta 7. punkta nesaderību ar LESD 157. pantu, Hartas 21. pantu un Direktīvu 2006/54.
17
Arī fonds pārsūdzēja Corte d’appello di Roma (Romas apelācijas tiesa) 2015. gada 14. oktobra spriedumu iesniedzējtiesā.
18
Uzsverot, ka pamatlietu iznākums ir atkarīgs no interpretācijas, kas jāsniedz par “diskriminācijas aizlieguma dzimuma dēļ” jēdzienu, kurš paredzēts Direktīvā 2006/54 un Hartas 21. pantā, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Dekrētlikuma Nr. 64/2010 3. panta 7. punkts atbilstu prasītāju minētajām Savienības tiesību normām.
19
Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai katrā no lietām šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai diskriminācijas aizlieguma dzimuma dēļ principam, kas minēts Direktīvā 2006/54 un Hartā (21. pants), ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kāds ietverts [Dekrētlikuma Nr. 64/2010] 3. panta 7. punktā, saskaņā ar kuru “attiecībā uz izklaides industrijas darba ņēmējiem, kas ietilpst dejotāju kategorijā, pensionēšanās vecums vīriešiem un sievietēm ir noteikts [45] gadu sasniegšanas brīdī, izmantojot tiem darba ņēmējiem, kuriem pilnībā piemēro atbilstoši iemaksām uzkrāto vecuma pensijas sistēmu vai jaukto sistēmu, 1995. gada 8. augusta Likuma Nr. 335 1. panta sestajā daļā minēto pensijas pārveides koeficientu saistībā ar maksimālo vecumu. Divus turpmākos gadus pēc šīs tiesību normas stāšanās spēkā darba ņēmējiem, kuri pieņemti darbā uz nenoteiktu laiku un sasnieguši vai pārsnieguši pensionēšanās vecumu, ir dotas ik gadu atjaunojamas izvēles tiesības, lai viņi varētu saglabāt darba attiecības. Šāda izvēle ir jāīsteno, iesniedzot formālu pieteikumu ente nazionale di previdenza e assistenza per i lavoratori dello spettacolo (ENPALS) divu mēnešu laikā pēc šīs tiesību normas stāšanās spēkā vai vismaz trīs mēnešus pirms tiesību uz pensiju iestāšanās, neskarot maksimālo vecuma pensionēšanās robežu [47] gadi sievietēm un [52] gadi vīriešiem”?”
20
Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 27. aprīļa lēmumu lietas C‑142/17 un C‑143/17 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.
Par prejudiciālo jautājumu
21
Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu, ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz šo jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.
22
Šajās lietās ir pamats piemērot šo noteikumu.
23
Savā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/54 14. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir pretrunā tādam valsts tiesiskajam regulējumam, kāds paredzēts Dekrētlikuma Nr. 64/2010 3. panta 7. punktā, saskaņā ar kuru darbiniekiem, kas strādā par dejotājiem un ir sasnieguši pensionēšanas vecumu, kurš šajā normā ir noteikts 45 gadu vecumā kā sievietēm, tā vīriešiem, ir iespēja divu gadu pārejas periodā īstenot izvēles iespēju, kas viņiem ļauj turpināt profesionālo darbību līdz maksimālajam nodarbinātības vecumam, kāds bijis noteikts agrāk spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā, proti, 47 gadi sievietēm un 52 gadi vīriešiem.
24
Iesākumā jāsecina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka jautājumi par vecuma pensijas piešķiršanas nosacījumiem, no vienas puses, un par darba attiecību izbeigšanas nosacījumiem, no otras puses, ir nošķirti (it īpaši skat. spriedumu, 2010. gada 18. novembris, Kleist, C‑356/09, EU:C:2010:703, 24. punkts).
25
Runājot par šo pēdējo jautājumu, Direktīvas 2006/54 14. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana attiecībā uz atlaišanu no darba paredz jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ aizliegumu valsts vai privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs.
26
Šajā ziņā “atlaišanas” jēdziens šīs tiesību normas izpratnē – un šis jēdziens ir jāsaprot plašā nozīmē – ietver darba attiecību izbeigšanu, pamatojoties uz to, ka darbinieks ir sasniedzis maksimālo nodarbinātības vecumu, kurš noteikts valsts tiesiskajā regulējumā, atbilstoši vispārējai pensionēšanās politikai, ko īsteno darba devējs, pat ja šī aiziešana no darba paredz vecuma pensijas piešķiršanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 18. novembris, Kleist, C‑356/09, EU:C:2010:703, 26. punkts).
27
No tā izriet, ka tādas lietas kā pamatlietas, kurās attiecīgās darbinieces atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam ir pensionējis to darba devējs, pamatojoties uz to, ka viņas ir sasniegušas maksimālo nodarbinātības vecumu, attiecas uz atlaišanas nosacījumiem atbilstoši Direktīvas 2006/54 14. panta 1. punkta c) apakšpunktam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 18. novembris, Kleist, C‑356/09, EU:C:2010:703, 27. punkts).
28
Tiesa jau ir nospriedusi attiecībā uz Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.), kura atcelta ar Direktīvu 2006/54, ka vispārēja atlaišanas no darba politika, kas ietver nodarbinātā atlaišanu, pamatojoties tikai uz to, ka tas ir sasniedzis vai pārsniedzis vecumu, kurā tam ir tiesības uz vecuma pensiju, kas saskaņā ar valsts tiesībām atšķiras vīriešiem un sievietēm, ir diskriminācija dzimuma dēļ, kura aizliegta ar Direktīvu 76/207 (spriedums, 2010. gada 18. novembris, Kleist, C‑356/09, EU:C:2010:703, 28. punkts).
29
Šāda interpretācija, ja vecums, kādā darba līgums tiek pilnībā izbeigts, atšķiras atkarībā no tā, vai attiecīgais darbinieks ir vīrietis vai sieviete, ir piemērojama arī tādam valsts tiesiskajam regulējumam kā Dekrētlikuma Nr. 64/2010 3. panta 7. punktā minētais, kas paredz, ka darbinieki, kuri sasnieguši maksimālo nodarbinātības vecumu, var pārejas periodā īstenot iespēju, kas tiem ļauj turpināt profesionālo darbību.
30
Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu tieša diskriminācija rodas tad, ja attieksme pret vienu personu ir mazāk labvēlīga dzimuma dēļ, nekā attieksme pret kādu citu ir, ir bijusi vai būtu bijusi salīdzināmā situācijā.
31
Šajā gadījumā no Dekrētlikuma Nr. 64/2010 3. panta 7. punkta izriet, ka divu gadu periodā, kas sākas dienā, kurā stājas spēkā šī tiesību norma, dejotājiem, kas nodarbināti uz nenoteiktu laiku un ir sasnieguši vai pārsnieguši no jauna noteikto pensionēšanās vecumu, ir piešķirta iespēja izvēlēties turpināt profesionālo darbību, ik gadu to atjaunojot, divu mēnešu laikā no minētās tiesību normas stāšanās spēkā brīža vai vismaz trīs mēnešus pirms pilnīgu pensionēšanās tiesību iegūšanas, līdz maksimālajam agrāk spēkā esošajam pensionēšanās vecumam, proti, 47 gadiem sievietēm un 52 gadiem vīriešiem.
32
No šīs tiesību normas izriet, ka minētās iespējas īstenošanas nosacījumi ir atkarīgi no darbinieku dzimuma.
33
Otrkārt, ir jāizvērtē, vai apstākļos, kas reglamentēti ar minētajiem noteikumiem, sieviešu dzimuma darbinieces 45 vai vairāk gadu vecumā Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē atrodas salīdzināmā situācijā ar vīriešu dzimuma darbiniekiem tajā pašā vecuma grupā.
34
Elementi, kas raksturo dažādas situācijas, un to salīdzināmais raksturs ir it īpaši jānosaka un jānovērtē, raugoties no attiecīgo tiesību normu satura un mērķa, jo šajā nolūkā ir jāņem vērā tās jomas principi un mērķi, uz kuru attiecas minētā norma (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, BB construct, C‑534/16, EU:C:2017:820, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
35
Pamatlietās tiesiskā regulējuma, kas rada minēto atšķirīgo attieksmi, mērķis ir izveidot nosacījumus, ar kādiem tiek izbeigtas attiecīgo darbinieku darba attiecības.
36
Šajā saistībā nav iespējams saskatīt nevienu apstākli, kas piešķirtu sieviešu dzimuma darbinieku situācijai īpašu raksturu salīdzinājumā ar vīriešu dzimuma darbinieku situāciju. Līdz ar to attiecīgie sieviešu dzimuma darbinieki Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē atrodas salīdzināmā situācijā ar tāda paša vecuma vīriešu dzimuma darbiniekiem attiecībā uz darba attiecību izbeigšanas nosacījumiem. Tādējādi šāda tiesību norma rada atšķirīgu attieksmi, kas ir tieši balstīta uz dzimumu.
37
Šādos apstākļos tāda tieši uz dzimumu balstīta atšķirīga attieksme, kādu ievieš pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, ir tieša uz dzimumu balstīta diskriminācija Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 18. novembris, Kleist, C‑356/09, EU:C:2010:703, 42. punkts).
38
Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvā 2006/54 ir nošķirta, no vienas puses, diskriminācija, kas ir tieši balstīta uz dzimumu, un, no otras puses, tāda, kas ir “netieša”, proti, pirmo nevar pamatot ar leģitīmu mērķi. Savukārt saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu noteikumi, kritēriji vai prakse, kas varētu veidot netiešu diskrimināciju, var netikt kvalificēti kā diskriminācija ar nosacījumu, ka tie ir “objektīvi attaisnojami ar tiesisku mērķi un [tie ir] atbilstīgs un vajadzīgs līdzeklis šāda mērķa sasniegšanai” (spriedums, 2010. gada 18. novembris, Kleist, C‑356/09, EU:C:2010:703, 41. punkts).
39
Līdz ar to tāda atšķirīga attieksme, kāda aplūkota pamatlietās, nevar tikt pamatota ar vēlmi neradīt attiecīgajiem darbiniekiem pēkšņas pārmaiņas, kas ierobežojošā veidā skar iepriekšējo nodarbinātības režīmu.
40
Tādēļ uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/54 14. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā Dekrētlikuma Nr. 64/2010 3. panta 7. punktā paredzētais, saskaņā ar kuru darbinieki, kas strādā par dejotājiem un ir sasnieguši pensionēšanās vecumu, kurš šajā tiesiskajā regulējumā noteikts 45 gadu vecumā kā sievietēm, tā vīriešiem, divu gadu pārejas periodā var izmantot iespēju, kas tiem ļauj turpināt profesionālo darbību līdz maksimālajam nodarbinātības vecumam, kāds bijis noteikts iepriekš spēkā esošajā regulējumā, proti, 47 gadi sievietēm un 52 gadi vīriešiem, ir tieša diskriminācija dzimuma dēļ, kas šajā direktīvā ir aizliegta.
Par tiesāšanās izdevumiem
41
Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) izdod rīkojumu:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, 14. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā 2010. gada 30. aprīļa Dekrētlikuma Nr. 64, kas pārveidots par 2010. gada 29. jūnija Likumu Nr. 100, 3. panta 7. punktā – redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās brīdī, – paredzētais, saskaņā ar kuru darbinieki, kas strādā par dejotājiem un ir sasnieguši pensionēšanās vecumu, kurš šajā tiesiskajā regulējumā noteikts 45 gadu vecumā kā sievietēm, tā vīriešiem, divu gadu pārejas periodā var izmantot iespēju, kas tiem ļauj turpināt profesionālo darbību līdz maksimālajam nodarbinātības vecumam, kāds bijis noteikts iepriekš spēkā esošajā regulējumā, proti, 47 gadi sievietēm un 52 gadi vīriešiem, ir tieša diskriminācija dzimuma dēļ, kas šajā direktīvā ir aizliegta.
Paraksti
( *1 ) Tiesvedības valoda – itāļu.