27.2.2017
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 63/41
Prasība, kas celta 2017. gada 12. janvārī – Landesbank Baden-Württemberg/SRB
(Lieta T-14/17)
(2017/C 063/54)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Landesbank Baden-Württemberg (Štutgarte, Vācija) (pārstāvji – H. Berger un K. Rübsamen, advokāti)
Atbildētājs: Vienotā noregulējuma valde (VNV)
Prasītājas prasījumi:
—
atcelt Vienotā noregulējuma valdes 2016. gada 15. aprīļa Lēmumu par ex ante iemaksām vienota noregulējuma fondā 2016. gadā (SRB/ES/SRF/2016/06) un Vienotā noregulējuma valdes 2016. gada 20. maija Lēmumu par ex ante iemaksu vienoto noregulējumā fondā 2016. gadā pielāgošanu, papildinot valdes 2016. gada 15. aprīļa lēmumu par ex ante iemaksām vienota noregulējuma fondā 2016. gadā (SRB/ES/SRF/2016/13), ciktāl apstrīdētie lēmumi attiecas uz prasītājas iemaksām;
—
piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus.
1.
Pirmais pamats – LESD 296. panta 2. punkta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 1. punkta un 2. punkta c) apakšpunkta pārkāpums, nepietiekami pamatojot apstrīdētos lēmumus.
2.
Otrais pamats – tiesību tikt uzklausītam pārkāpums atbilstoši Hartas 41. panta 1. punktam un 2. punkta a) apakšpunktam, neuzklausot prasītāju pirms apstrīdēto lēmumu pieņemšanas.
3.
Trešais pamats – Direktīvas 2014/59/ES (1) 103. panta 7. punkta h) apakšpunkta, Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2) 113. panta 7. punkta, Deleģētās regulas (ES) Nr. 2015/63 (3) 6. panta 5. punkta pirmā teikuma, Hartas 16. un 20. panta un samērīguma principa pārkāpums, piemērojot IPS (Institutional Protection Scheme [Institucionālās aizsardzības shēma]) indikatoram reizinātāju 0,556.
Trešā prasības pamata ietvaros prasītāja iebilst, ka atbildētājs tai nav pilnībā piemērojis IPS indikatoru. Institucionālās aizsardzības shēmas aizsargājošā iedarbība pastāvot visām dalībniecēm iestādēm aptveroši un vienlīdzīgi. Iestāžu diferencēšana IPS indikatora kontekstā esot pretēja sistēmai un patvaļīga. Arī prasītājas iekļaušana iestāžu grupā ar lielāko riska profilu esot acīmredzami nepamatota un patvaļīga.
4.
Ceturtais pamats – Hartas 16. panta un samērīguma principa pārkāpums, piemērojot riska pielāgošanas reizinātāju
Turpinājumā prasītāja balstās uz to, ka valde ir pārkāpusi tās brīvību veikt uzņēmējdarbību un samērīguma principu, aprēķinot riska pielāgošanas reizinātājus, kas neatbilda prasītājas riska profilam, kas salīdzinājumā ar citām iestādēm ir labāks par vidusmēru.
(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīva 2014/59/ES, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.).
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regula (ES) Nr. 575/2013 par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.).
(3) Komisijas 2014. gada 21. oktobra Deleģētā regula (ES) 2015/63, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.)
Full & Egal Universal Law Academy