VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (otrā palāta)
2019. gada 24. septembrī ( *1 )
Prasība atcelt tiesību aktu – Valsts atbalsts – Itālijas ieviesta atbalsta shēma noteiktiem sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem – Izmaksas, kas saistītas ar personāla prombūtni grūtniecības un dzemdību laikā un apgādājamo ģimenes locekļu aprūpes dēļ – Valsts finansējums privātiem uzņēmumiem – Lēmums necelt iebildumus – Neizdevīga konkurences stāvokļa radīšanas neesamība – Tieša skāruma neesamība – Nepieņemamība
Lietā T‑491/17
Istituzione pubblica di assistenza e beneficienza “ Opere Pie d’Onigo ”, Pederoba [Pederobba] (Itālija), ko pārstāv G. Maso, advokāts,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Armati un D. Recchia, pārstāves,
atbildētāja,
par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2017. gada 27. marta lēmumu necelt iebildumus pret Itālijas ieviesto atbalsta shēmu noteiktiem sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem (valsts atbalsts SA.38825 (2016/NN)) (OV 2017, C 219, 1. lpp.),
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek], tiesneši F. Šalīns [F. Schalin] (referents) un M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira],
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1
Prasītāja Istituzione pubblica di assistenza e beneficienza“Opere Pie d’Onigo” ir Itālijas bezpeļņas autonoma valsts struktūra, kurai ir palīdzības sniegšanas un labklājības valsts iestādes statuss (IPAB) un kura sniedz sociālo un veselības aprūpes palīdzību, piemēram, vecāka gadagājuma personām vai cilvēkiem ar invaliditāti. 2014. gada 20. maijā Eiropas Komisija saņēma no prasītājas sūdzību, kuru pēc tam atbalstīja citas bezpeļņas autonomas valsts struktūras, IPAB vai valsts uzņēmumi, kas sniedz pakalpojumus personām (APSP) (turpmāk tekstā – “sūdzības iesniedzēji”). 19 sūdzības iesniedzēju juridiskā adrese ir Venēcijā (Itālija).
2
Sūdzībās bija norādīts, ka, pretēji tādām bezpeļņas autonomām valsts struktūrām kā IPAB un APSP, tikai privātiem sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem bija tiesības gūt labumu no šādām valsts atbalsta shēmām (turpmāk tekstā – “attiecīgie valsts pasākumi”):
–
piekļuve Istituto nazionale per la previdenza sociale (Valsts sociālā nodrošinājuma institūts, turpmāk tekstā – “INPS”) pārvaldījumā esošajai sociālā nodrošinājuma shēmai saistībā ar izdevumiem, kas paredzēti noteikumos attiecībā uz aizsardzību un atbalstu grūtniecības un dzemdību, un paternitātes gadījumā, kuri ietverti 2001. gada 26. martadecreto legislativo n. 151 – Testo unico delle disposizioni legislative in materia di tutela e sostegno della maternità e della paternità, a norma dell’articolo 15 della legge 8 marzo 2000, n. 53 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 151, kas ir tiesību normu attiecībā uz aizsardzību un atbalstu grūtniecības un dzemdību, un paternitātes gadījumā konsolidēts teksts, atbilstoši 2000. gada 8. marta Likuma Nr. 53 15. pantam) (2001. gada 26. aprīļaGURI Nr. 93 kārtējais pielikums, 1. lpp.), un
–
izmaksu atlīdzināšana, kuras darba devējiem rodas saistībā ar atvaļinājumu, kas paredzēts darbiniekiem, kuri sniedz palīdzību saviem ģimenes locekļiem ar smagu invaliditāti, un kas noteikts 1992. gada 5. februāraLegge quadro per 1’assistenza, 1’integrazione sociale e i diritti delle persone handicappate (Likums Nr. 104, zināms kā “Ietvarlikums par palīdzības sniegšanu personām ar invaliditāti, to sociālo integrāciju un tiesībām”) (1992. gada 17. februāraGURI Nr. 39, kārtējais pielikums Nr. 30), un divu gadu apmaksātu atvaļinājumu, kas paredzēts Leģislatīva dekrētā Nr. 151 42. panta 5. punktā (Likuma Nr. 104 33. pants), un cita veida atvaļinājumiem (Leģislatīvais dekrēts Nr. 151, kas grozīts ar 2003. gada 23. aprīļa Leģislatīvo dekrētu Nr. 115).
3
Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka IPAB un APSP, ko tie pārstāvēja, tiešā veidā sedza izmaksas saistībā ar attiecīgajiem valsts pasākumiem, bez iespējas veikt iemaksas INPS un gūt labumu no attiecīgajiem pakalpojumiem (grūtniecības un dzemdību un paternitātes pabalsta) un nesaņemot nekādu atlīdzību no INPS (un visbeidzot no valsts) par citiem atvaļinājuma veidiem. Tie uzskata, ka šī situācija radīja selektīvas priekšrocības un bija valsts atbalsts privātiem sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
4
Sūdzības iesniedzēji turklāt apgalvo, ka, lai arī vēsturiski tie tika uzskatīti par valsts iestādēm, kas atrodas valsts kontrolē attiecībā uz to pārvaldības likumību un pamatotību, lai izvairītos no to līdzekļu izšķērdēšanas, patiesībā tie esot autonomas pašfinansējošas struktūras un līdz ar to tie esot jāuzskata par privāttiesību personām. Tie apgalvo, ka Itālijas valstij bija jāgroza to statuss un jāļauj tiem gūt labumu no sociālā nodrošinājuma shēmas, kas balstīta uz apdrošināšanas iemaksām, proti, no INPS pārvaldītās shēmas.
5
Citiem vārdiem, sūdzības iesniedzēji kritizē nevienlīdzīgu attieksmi pret valsts un privātiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem, ciktāl tas attiecas uz noteiktu darbiniekiem sniegto pakalpojumu apdrošināšanas segumu, kā arī to, ka Itālijas valsts tos kvalificēja par valsts iestādēm, nevis privātām iestādēm.
6
Ar 2014. gada 6. un 8. augusta vēstulēm Komisijas dienesti nosūtīja Itālijas iestādēm sūdzību nekonfidenciālās versijas. Itālijas iestādes atbildēja ar 2014. gada 25. septembra vēstuli. 2014. gada 10. decembrī Komisijas dienesti pieprasīja iesniegt citu informāciju. 2015. gada 7. maijā Komisijas dienesti telefoniski lūdza Itālijas iestādēm sniegt papildu informāciju. Itālijas iestādes atbildēja ar 2015. gada 5. jūnija vēstuli. 2015. gada 5. augustā Komisijas dienesti nosūtīja Itālijas iestādēm jaunu informācijas pieprasījumu, uz ko Itālijas iestāde atbildēja ar 2015. gada 12. oktobra vēstuli.
7
2016. gada 16. martā Komisijas dienesti nosūtīja sūdzības iesniedzējiem sākotnējā novērtējuma vēstuli, kurā tie secināja, ka attiecīgais pasākums nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Sūdzības iesniedzēji uz to atbildēja 2016. gada 13. un 22. aprīlī, sniedzot plašāku informāciju un lūdzot Komisijas dienestiem pārskatīt to nostāju. Ar 2016. gada 19. maija vēstuli Komisijas dienesti apstiprināja savu sākotnējo novērtējumu, saskaņā ar kuru attiecīgais pasākums nebija valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Sūdzības iesniedzēji 2016. gada 26. maija vēstulē lūdza Komisijas dienestu sākotnējos konstatējumus ierakstīt oficiālā lēmumā. Līdz ar to Komisija 2017. gada 27. martā pieņēma Lēmumu C(2017) 1939 final par valsts atbalstu SA.38825 “Iespējamais valsts atbalsts privātiem sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem” (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums). Tā kā LESD 107. pantā paredzētie kritēriji, lai pasākumu kvalificētu par valsts atbalstu, ir kumulatīvi, Komisija galīgo lēmumu pieņēma tikai par selektivitātes kritēriju un pilnības labad – par kritēriju attiecībā uz priekšrocības esamību, lai konstatētu, ka minētie pasākumi nebija valsts atbalsts.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
8
Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 1. augustā, prasītāja cēla šo prasību.
9
Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 9. novembrī, Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību.
10
Šī iemesla dēļ pieteikumu par iestāšanos lietā, kurus attiecīgi 2017. gada 13. oktobrī iesniedza Ipab di Vicenza, 2017. gada 23. oktobrīIpab Casa Gino e Pierina Marani, 2017. gada 9. novembrīIpab Centro Residenziale per Anziani di Cittadelli, 2017. gada 10. novembrīAzienda Pubblica dei Servizi alla Persona“Grimani Buttari – residenze per Anziani in Osimo” prasītājas prasījumu atbalstam un Itālijas Republika 2017. gada 22. novembrī Komisijas prasījumu atbalstam, izskatīšana tika atlikta saskaņā ar Reglamenta 144. panta 3. punktu.
11
2018. gada 5. janvārī prasītāja iesniedza savus apsvērumus attiecībā uz iebildi par nepieņemamību.
12
Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2018. gada 13. aprīļa lēmumu tiesvedība saskaņā ar Reglamenta 69. panta b) punktu tika apturēta līdz Tiesas galīgajam nolēmumam lietās Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, kas reģistrētas ar numuriem no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P.
13
Ar 2018. gada 6. novembra spriedumu Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873) Tiesa apstiprināja, ka prasības minētajās lietās ir pieņemamas, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējo teikuma daļu.
14
Ar 2018. gada 7. novembra procesa organizatorisko pasākumu lietas dalībnieki tika aicināti norādīt Vispārējai tiesai, kādas sekas tiem šajā lietā izriet no 2018. gada 6. novembra sprieduma Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873). Attiecīgi 2018. gada 19. un 23. novembrī Komisija un prasītāja atbildēja uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu.
15
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
–
atcelt apstrīdēto lēmumu;
–
konstatēt, ka pastāv otrs valsts atbalsts, kas izpaužas tādējādi, ka tikai privātiem sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem ir tiesības saņemt labumu no INPS pārvaldījumā esošās sociālā nodrošinājuma shēmas saistībā ar izmaksām, kas paredzētas noteikumos attiecībā uz aizsardzību un atbalstu grūtniecības un dzemdību, un paternitātes gadījumā;
–
atzīt, ka viens no vai abi valsts atbalsta pasākumi var tikt izslēgti, veicot grozījumus tiesību aktos;
–
atzīt, ka abi iepriekš minētie pasākumi ir valsts atbalsts, jo pastāv atbalstu veidojošie nosacījumi LESD 107. panta izpratnē, kurus Komisija izvērtēja abos sākotnējos 2016. gada 16. marta un 19. maija atzinumos, bet kurus tā neizvērtēja pārsūdzētajā lēmumā;
–
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16
Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
–
prasību noraidīt, jo tā nav pieņemama;
–
piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
17
Atbilstoši Reglamenta 130. panta 1. un 7. punktam, ja atbildētājs to lūdz, Vispārējā tiesa var lemt par iebildi par nepieņemamību vai kompetences neesamību, nelemjot par lietas būtību.
18
Šajā lietā, tā kā Komisija lūdza lemt par nepieņemamību, Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka tās rīcībā lietas materiālos ir pietiekama informācija, nolemj izskatīt šo prasību, neveicot tālākas procesuālās darbības.
19
Komisija iebildē par nepieņemamību apgalvo, ka faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem prasītāja balstās, loģiski un saprotami neizriet no prasības pieteikuma teksta un ka prasījumi pārsniedz prasības atcelt tiesību aktu priekšmetu. Tā arī apgalvo, ka prasība nav pieņemama LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas izpratnē.
20
Prasītāja apstrīd Komisijas argumentus. Tā apgalvo, ka prasības pieteikums ir pietiekami skaidrs un ka Vispārējā tiesa varot atzīt, ka attiecīgie valsts pasākumi ir valsts atbalsts, pat ja Komisija apstrīdētajā lēmumā ir lēmusi tikai par selektivitātes kritēriju un, pilnības labad, par kritēriju attiecībā uz priekšrocības esamību LESD 107. panta izpratnē. Prasītāja apgalvo, ka prasība ir pieņemama saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējo teikuma daļu. Apstrīdētais lēmums esot reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, kuri tieši ietekmē tās tiesisko stāvokli. Prasītāja šajā ziņā atsaucas uz 2018. gada 6. novembra spriedumu Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873).
21
Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu, pirms attiecīgā gadījumā izvērtēt citus Komisijas izvirzītos nepieņemamības pamatus, vispirms izvērtēt prasības pieņemamību saistībā ar LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējo teikuma daļu. Tādējādi, kā norādīts iepriekš 20. punktā, no minētās tiesību normas izriet, ka jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību par tiesību aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem. Ņemot vērā lietas apstākļus, Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izvērtēt tieša skāruma kritēriju, lai pēc tam vajadzības gadījumā izvērtētu citus LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas kritērijus.
22
Attiecībā uz tieša skāruma kritēriju prasītāja it īpaši apgalvo, ka apstrīdētais lēmums to skar tieši, jo tas ļauj Itālijas Republikai piemērot privātiem uzņēmumiem, kas sniedz sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus, priekšrocību shēmu darbaspēka izmaksu jomā, un ka šis lēmums pilnībā automātiski rada tiesiskas sekas atbilstoši vienīgi Savienības tiesībām un bez jebkādiem starpnoteikumiem, kas ļaujot Itālijas Republikai piemērot attiecīgo priekšrocību shēmu. Prasītāja atgādina, ka Komisija neapstrīd, ka, tāpat kā pārējās 21 valsts iestāde, kuras 2014. gadā iesniedza Komisijai sūdzību par nelikumīgu valsts atbalstu, tā darbojas Itālijas sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu tirgū, konkurējot ar privātiem pakalpojumu sniedzējiem. Valsts iestādēm esot tādi paši ienākumi kā privātiem pakalpojumu sniedzējiem, taču tās sastopoties ar lielākām izmaksām attiecīgo valsts pakalpojumu dēļ. Sūdzību ir iesniegušas 21 valsts iestāde un prasības pieteikumā esot aprēķināts valsts iestādēm, kas sniedz sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus, nodarītā faktiskā kaitējuma apmērs, jo tām neesot tiesību uz attiecīgajiem valsts pasākumiem, jo tie ir rezervēti tikai privātiem pakalpojumu sniedzējiem. Prasītāja būtībā skaidro, ka, tā kā vislielākās izmaksas sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem ir ar algām saistītās izmaksas (apmēram 70 % no apgrozījuma), tai esot nodarīts kaitējums aptuveni 528000 EUR gadā tādēļ, ka tai nav tiesību uz attiecīgajiem valsts pasākumiem. Prasītāja arī skaidro, ka attiecīgā faktiskā situācija, kura, lai piemērotu LESD 107. pantu, prasītāju kā valsts iestādi nostata pretim privātiem uzņēmumiem, kas sniedz identiskus pakalpojumus, ir sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju tirgus, kā tas paredzēts 2000. gada 8. novembralegge n o 328 – Legge quadro per la realizzazione del sistema integrato di interventi e servizi sociali (Likums Nr. 328, saukts par “Intervences pasākumu un sociālo pakalpojumu integrētās sistēmas ietvarlikumu”) (2000. gada 13. novembraGURI Nr. 265, kārtējais pielikums Nr. 186, 1. lpp.).
23
Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tāds nosacījums kā LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētais, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar tieši, nozīmē, ka ir jāizpilda divi kumulatīvi kritēriji, proti, pirmkārt, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu attiecīgās personas tiesisko stāvokli un, otrkārt, lai tas nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
24
Runājot, konkrēti, par noteikumiem par valsts atbalstu, ir jāuzsver, ka to mērķis ir aizsargāt konkurenci. Tādējādi šajā jomā tas, ka Komisijas lēmums pilnībā saglabā valsts pasākumu sekas, par kurām prasītāja šai iestādei adresētajā sūdzībā apgalvo, ka tās nav saderīgas ar šo mērķi un rada tai nelabvēlīgu konkurences situāciju, ļauj secināt, ka šis lēmums tieši skar tās tiesisko stāvokli, it īpaši tās tiesības, kas izriet no LESD noteikumiem valsts atbalsta jomā, uz to, lai ar attiecīgajiem valsts pasākumiem netiktu izkropļota konkurence (skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
25
Tomēr ir jāatgādina, ka to, ka prasītāja ir tikusi skarta tieši, nevar secināt tikai no iespējamām konkurences attiecībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
26
Tā kā nosacījums par tiešu skārumu nozīmē, ka apstrīdētajam tiesību aktam ir jārada tiešas sekas prasītājas tiesiskajam stāvoklim, Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai prasītāja ir atbilstoši izklāstījusi iemeslus, kādēļ Komisijas lēmums var tai radīt nelabvēlīgu konkurences situāciju un tātad radīt sekas tās tiesiskajam stāvoklim (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 47. punkts).
27
Prasītāja būtībā norāda, ka tai esot nodarīts kaitējums, jo tā ir pakļauta lielākām algu izmaksām nekā privātie sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji, kuri gūst labumu no attiecīgajiem valsts pasākumiem, ko Itālijas valsts atstājusi spēkā apstrīdētā lēmuma dēļ.
28
Šajā ziņā ir jāatgādina, ka prasītāji lietās, kurās tika pasludināts 2018. gada 6. novembra spriedums Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 50. punkts), iesniedzot pierādījumus, pierādīja, ka to attiecīgās reģistrācijas vietas bija tiešā tuvumā vienībām, kurām a priori bija piemērojami attiecīgajā lēmumā izvērtētie valsts pasākumi, ka tie veica to veiktajām darbībām līdzīgas darbības un ka tie tātad darbojās tajā pašā pakalpojumu un ģeogrāfiskajā tirgū.
29
Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka tas vien, ka ir minēts kaitējums sakarā ar augstākām algu izmaksām nekā tās, ar kurām sastopas privātie uzņēmēji, kas darbojas Itālijas “sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu” tirgū, pats par sevi nevar pienācīgi atspoguļot iemeslus, kādēļ apstrīdētais lēmums prasītājai var radīt neizdevīgu konkurences stāvokli un tādējādi ietekmēt tās tiesisko stāvokli. Šajā ziņā ir jānorāda, ka attiecīgie pasākumi īpaši neattiecas uz konkrētiem pakalpojumiem vai ģeogrāfiskajiem tirgiem, bet gan vispār uz privātiem uzņēmumiem Itālijā. Turklāt ir jānorāda, ka, pat ja Likums Nr. 328, ņemot vērā tā ietvarlikuma raksturu, var attiekties uz sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, tajā ir ietvertas vispārējas norādes par nozares organizāciju, taču ne par attiecīgā tirgus precīziem elementiem tādējādi, ka nav iespējams noteikt, vai visi uzņēmumi, kuriem tas ir piemērojams, savstarpēji konkurē.
30
Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai prasītāja ir atbilstoši atspoguļojusi attiecīgo tirgu, kurā tā darbojas, un norādījusi, ar kādiem tirgus dalībniekiem, kas ir iespējamie attiecīgo valsts pasākumu saņēmēji, tā konkurē, lai saprastu negatīvo ietekmi, kāda ar apstrīdēto lēmumu spēkā atstātajiem valsts pasākumiem varēja būt tās konkurētspējai.
31
Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja sniedz sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus un ka no lietas materiāliem izriet, ka tā ir reģistrēta Pederobas pašvaldības teritorijā, kas atrodas Venēcijas reģionā. Prasītāja uzskata, ka tā konkurē ar privātā sektora dalībniekiem, kas sniedz sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus. Tā min noteiktus uzņēmumus no citām Savienības dalībvalstīm, kuri reģistrēti Itālijā un kuri darbojas šajā pašā nozarē, lai pierādītu, ka ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm kritērijs LESD 107. panta izpratnē šajā gadījumā ir izpildīts.
32
Tomēr, pirmkārt, ir jāatzīst, ka prasītājas izvirzītie argumenti un iepriekš 31. punktā minētie elementi neļauj noteikt attiecīgo tirgu, nedz arī konkurences stāvokli tajā. Prasītāja ir vienīgi minējusi sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus, kas saistīti, piemēram, ar vecāka gadagājuma cilvēku aprūpi, neprecizējot, kādos nosacījumos šie pakalpojumi tiek sniegti, un tālāk neprecizējot, vai jēdziens “sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi” attiecas uz atsevišķu tirgu vai vairākiem pakalpojumu tirgiem. Tas skaidri neizriet no prasītājas rakstveida apsvērumiem, kuros, šķiet, drīzāk ir atsauce uz nozari, nevis atsevišķu tirgu. Šo iespaidu pastiprina tas, ka prasītāja min vairākus pakalpojuma veidus, tāpat kā tas minēts Likumā Nr. 328, uz ko tā atsaucas. Piemēram, tā min uzņēmumus, kas sniedz “sociāli medicīniskas aprūpes” pakalpojumus, “veselības aprūpes” pakalpojumus un pakalpojumus “veselības un sociālās aprūpes iestāžu nozarēs”, vai uzņēmumus, kuriem ir “veco ļaužu pansionāti”.
33
Turklāt no lietas materiāliem neiriet, kurā ģeogrāfiskajā tirgū prasītāja darbojas. Prasītāja bez papildu precizējumiem norāda, ka tā darbojas Itālijas tirgū. Tanī pašā laikā tā vienlaicīgi uzskaita ārvalstu dalībniekus un dalībniekus, kuri darbojas vairākos Itālijas reģionos, tādos kā Emīlijas‑Romanjas, Lacio, Ligūrijas, Lombardijas, Pjemontas, Apūlijas, Toskānas, Sardīnijas un Venēcijas reģionos. Prasītāja arī norāda, ka tā ir reģistrēta Pederobas pašvaldības teritorijā. Tomēr šī informācija neļauj secināt, kurā ģeogrāfiskajā tirgū prasītāja uzskata, ka tā faktiski darbojas, un tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka nosacījumi, kādos tiek sniegti sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi, nav precizēti. Prasītāja tostarp nemin, vai pakalpojumi tiek sniegti vietējā, reģionālā, valsts vai starptautiskā līmenī.
34
Otrkārt, ir jākonstatē, ka prasītāja nav norādījusi, par kuriem tirgus dalībniekiem, kuri, iespējams, ir attiecīgo valsts pasākumu saņēmēji, tā uzskata, ka tā konkurē. Tā kā šajā ziņā nav konkrētas informācijas, prasītāja nevar pierādīt, ka tā atradās nelabvēlīgas konkurences stāvoklī. Šajā ziņā ir jānorāda, kā tas minēts iepriekš 25. punktā, ka prasītājas tiešu skārumu nevar secināt no konkurences attiecību iespējamības vien. Tātad nepietiek ar to, kā to darījusi prasītāja, ka tiek minēts tāds abstrakts jēdziens kā privātā sektora dalībnieki vai uzskaitīti uzņēmumi, kas darbojas tajā pašā nozarē, bet ir jāpaskaidro, kādēļ un kā minētos uzņēmumus vajadzētu uzskatīt par prasītājas konkurentiem.
35
Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jānospriež, ka, tā kā nav iesniegti iepriekš 32.–34. punktā minētie precizējumi, prasītāja nav atbilstoši 26. punktā minētajai judikatūrai pienācīgi atspoguļojusi iemeslus, kādēļ apstrīdētais lēmums tai varēja radīt nelabvēlīgu konkurences stāvokli un līdz ar to radīt sekas tās tiesiskajam stāvoklim.
36
No tā izriet, ka, nepastāvot vajadzībai lemt par citiem LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējā teikuma daļas kritērijiem un citiem Komisijas izvirzītajiem nepieņemamības iemesliem, prasība kopumā ir jānoraida kā nepieņemama.
37
Atbilstoši Reglamenta 144. panta 3. punktam, ja atbildētāja iesniedz minētā Reglamenta 130. panta 1. punktā paredzēto iebildi par nepieņemamību vai kompetences neesamību, lēmums par pieteikumiem par iestāšanos lietā tiek pieņemts tikai pēc tam, kad šī iebilde tiek noraidīta vai lēmuma pieņemšana par to tiek atlikta līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 142. panta 2. punktu iestāšanās lietā ir pakārtota pamata strīdam un zaudē savu priekšmetu arī, ja prasības pieteikums ir atzīts par nepieņemamu.
38
Tā kā šajā lietā prasība ir noraidāma kopumā, vairs nav jālemj par Ipab di Vicenza, Ipab Casa Gino e Pierina Marani, Ipab Centro Residenziale per Anziani di Cittadelli, Azienda Pubblica dei Servizi alla Persona “Grimani Buttari – residenze per Anziani in Osimo” un Itālijas Republikas iesniegtajiem pieteikumiem par iestāšanos lietā.
Par tiesāšanās izdevumiem
39
Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
40
Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.
41
Turklāt, saskaņā ar Reglamenta 144. panta 10. punktu Ipab di Vicenza, Ipab Casa Gino e Pierina Marani, Ipab Centro Residenziale per Anziani di Cittadelli, Azienda Pubblica dei Servizi alla Persona“Grimani Buttari – residenze per Anziani in Osimo” un Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumiem par iestāšanos lietā paši.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nolemj:
1)
Prasību noraidīt kā nepieņemamu.
2)
Vairs nav jālemj par Ipab di Vicenza , Ipab Casa Gino e Pierina Marani, Ipab Centro Residenziale per Anziani di Cittadelli, Azienda Pubblica dei Servizi alla Persona “ Grimani Buttari – residenze per Anziani in Osimo” un Itālijas Republikas iesniegtajiem pieteikumiem par iestāšanos lietā.
3)
Istituzione pubblica di assistenza e beneficienza “Opere Pie d’Onigo ”atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
4)
Ipab di Vicenza, Ipab Casa Gino e Pierina Marani, Ipab Centro Residenziale per Anziani di Cittadelli, Azienda Pubblica dei Servizi alla Persona “Grimani Buttari – residenze per Anziani in Osimo ”un Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumiem par iestāšanos lietā paši.
Luksemburgā, 2019. gada 24. septembrī
Sekretārs
E. Coulon
Priekšsēdētājs
M. Prek
( *1 ) Tiesvedības valoda – itāļu.