ĢENERĀLADVOKĀTA DŽOVANNI PITRUCELLAS
[GIOVANNI PITRUZZELLA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 11. aprīlī ( 1 )
Lieta C‑19/18 P
VG, MS tiesību pārņēmējs,
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Institucionālās tiesības – Prasība par zaudējumu atlīdzību pret Komisiju – Atlīdzība par prasītājam iespējami nodarīto morālo kaitējumu – Komisijas pieļautās kļūdas, izskatot pret prasītāju iesniegto sūdzību – Komisijas lēmums izslēgt prasītāju no Team Europe lektoru tīkla – Saprašanās un pievienošanās protokols – Jēdziens “līgumiskais konteksts” – Savienības ārpuslīgumiskā atbildība – Pienākums norādīt pamatojumu
1.
Prasītājs VG, kas ir MS tiesību pārņēmējs, kurš savukārt bija prasītājs Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas 2017. gada 31. maija rīkojumu (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”) ( 2 ), ar kuru Vispārējā tiesa kā acīmredzami nepieņemamu noraidīja tajā, pamatojoties uz LESD 268. pantu, celto prasību, kurā tika lūgts piespriest Eiropas Komisijai samaksāt zaudējumu atlīdzību saistībā ar tās 2013. gada 10. aprīļa lēmumu, ar kuru tā bija nolēmusi izbeigt MS sadarbību ar Team Europe lektoru tīklu ( 3 ).
I. Tiesvedības priekšvēsture
2.
No pārsūdzētā rīkojuma 1. un nākamajiem punktiem izriet, ka VG bija Team Europe tīkla dalībnieks lektora statusā laikā no 2011. gada 20. jūlija līdz 2013. gada 10. aprīlim. Šis tīkls ir vietēja mēroga komunikācijas tīkls, kura uzdevums ir palīdzēt Komisijas pārstāvniecībām to saziņā ar sabiedrību attiecībā uz Eiropas politikām vietējā mērogā. 2011. gada 20. jūlijā VG bija parakstījis Monpeljē “saprašanās un pievienošanās Team Europe protokolu”, ko iepriekš Parīzē 2011. gada 8. jūlijā bija parakstījis Komisijas pārstāvniecības Francijā vadītājs.
3.
2013. gada 10. aprīlī Komisijas pārstāvniecības vadītājs sazinājās ar VG pa telefonu, lai viņu informētu par vismaz vienas sievietes sūdzību par viņa rīcību (turpmāk tekstā – “X sūdzība”), kas bija piedalījusies ar viņu kādā Team Europe pasākumā. Pēc tam VG ar vēstuli tika informēts, ka Komisijas pārstāvniecības vadītājs saskaņā ar saprašanās protokola noteikumiem nekavējoties pārtrauc viņa sadarbību ar Team Europe.
4.
2013. gada 6. jūnijā VG par Komisijas lēmumu izbeigt viņa sadarbību ar Team Europe tīklu iesniedza sūdzību Eiropas ombudam, lūdzot atcelt šo lēmumu, no jauna iekļaut viņu minētajā tīklā un saņemt oficiālu vēstuli ar atvainošanos. Šīs sūdzības rezultātā ombuds 2015. gada 19. novembrī pieņēma lēmumu, kurā viņš norādīja uz sliktas vadības gadījumu, jo Komisija nebija pienācīgi uzklausījusi VG un nebija veikusi pietiekami padziļinātu šīs lietas izvērtējumu, pirms tā pieņēma savu lēmumu izbeigt sadarbību. Pēc Eiropas ombuda lēmuma Komisija neīstenoja nekādus pasākumus.
II. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais rīkojums
5.
Pirms iesniegt Vispārējā tiesā savu prasību par 2013. gada 10. aprīļa lēmuma atcelšanu un atlīdzības saņemšanu par kaitējumu, kas viņam, pēc viņa domām, ir nodarīts sakarā ar izslēgšanu no Team Europe tīkla, VG lūdza iespēju saņemt juridisko palīdzību. Ar 2016. gada 3. maija rīkojumu ( 4 ) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs apmierināja viņa lūgumu. Lai pārbaudītu, vai šajā lietā ir izpildīti juridiskās palīdzības piešķiršanas nosacījumi, viņš it īpaši balstījās uz apsvērumiem, ko Komisija bija sniegusi ombudam VG iesniegtās sūdzības izvērtēšanas ietvaros un saskaņā ar kuriem “Team Europe dalībniekiem nav līgumisku attiecību ar Komisiju” ( 5 ), vienlaicīgi konstatējot, ka Komisija šajā procedūras stadijā nevēlējās paust nostāju, kā būtu kvalificējamas starp pusēm pastāvošās juridiskās attiecības ( 6 ). Vispārējās tiesas priekšsēdētājs secināja, “ka šajā stadijā, veicot sākotnējo analīzi, nav skaidri redzams, ka prasības par zaudējumu atlīdzību, ko iesniedzējs iesniedz Savienības tiesai, priekšmets ir tāda prasība par zaudējumu atlīdzību, kas objektīvi un vispārīgi ir pamatota ar līgumiska rakstura tiesībām un saistībām, un tāpēc tā jāatzīst par acīmredzami nepieņemamu” ( 7 ).
6.
2016. gada 19. jūlijā VG cēla prasību, pamatojoties uz LESD 268. pantu, ar kuru viņš lūdza piespriest Komisijai samaksāt zaudējumu atlīdzību saistībā ar tās 2013. gada 10. aprīļa lēmumu. 2017. gada 31. maijā Vispārējā tiesa, pamatojoties uz sava Reglamenta 126. pantu, izdeva pārsūdzēto rīkojumu.
III. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
7.
2018. gada 5. janvārī VG iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto rīkojumu. Savos prasījumos viņš lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu; nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā vai, ja Tiesa uzskata, ka lieta ir izskatāmā stāvoklī, – apmierināt prasījumus, kurus viņš ir izvirzījis Vispārējā tiesā; atzīt Komisijas ārpuslīgumisko atbildību; uzdot iesniegt dokumentus, kurus Komisija ir atzinusi par konfidenciāliem un kuri ir uzskatāmi par izslēgšanas lēmuma nepieciešamo pamatojumu; uzdot atlīdzināt morālo kaitējumu, ko ir radījusi Komisijas nepareizā rīcība un kas ex aequo et bono ir novērtēts 20000 EUR apmērā; uzdot Komisijai gan publicēt vēstuli ar atvainošanos prasītājam, gan no jauna iekļaut viņu Team Europe ( 8 ); piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
8.
Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu vai katrā ziņā to atzīt par nepamatotu; piespriest VG atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
IV. Juridiskā analīze
9.
Pamatojot savu apelācijas sūdzību, VG apgalvo, pirmkārt, ka pārsūdzētajā rīkojumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz Vispārējā tiesā celtās prasības par zaudējumu atlīdzību pamata juridisko kvalifikāciju un neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu. Otrkārt, VG apgalvo, ka pārsūdzētajā rīkojumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz saprašanās protokola juridisko kvalifikāciju, neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un Vispārējā tiesa esot sagrozījusi lietas materiālus.
10.
Es vēlētos pirms analīzes izteikt iepriekšēju piebildi.
11.
Ar šo apelācijas sūdzību tiek izvirzīts jautājums par Savienības atbildības, kuras iestāšanos prasītājs tiecas panākt, būtību. Kā izklāstīts zemāk, šis jautājums pastāv neskaidrā faktiskajā un tiesiskajā kontekstā, jo nepastāv izteikti līgumisks dokuments, un Komisija sniedz pretrunīgus apgalvojumus par saprašanās protokola raksturu. Neatkarīgi no rezultāta, pie kāda novedīs apelācijas sūdzības izvērtēšana, jau tagad ir skaidrs, ka Vispārējā tiesa, lai izlemtu tajā celto prasību, ir pārsteigusies, izdodot rīkojumu, balstoties uz tās Reglamenta 126. pantu, ar ko ir konstatēta acīmredzama šīs prasības nepieņemamība. Turklāt šāda līdzekļa izmantošana nav saderīga ar nostāju, ko paudis Vispārējās tiesas priekšsēdētājs savā rīkojumā par VG pieteikumu par juridisko palīdzību ( 9 ).
12.
Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad pievērsīšos pirmā pamata analīzei.
A. Par pirmo pamatu – kļūdu prasības par zaudējumu atlīdzību juridiskajā kvalifikācijā un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
1. Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
13.
Ar šī pirmā pamata pirmo daļu VG būtībā iebilst, ka pārsūdzētā rīkojuma 32.–40. punktā Vispārējā tiesa esot nepareizi kvalificējusi prasības, ko viņš tajā cēlis, pamatu. Vispārējā tiesa neesot pareizi piemērojusi pārbaudi, kas izriet no Tiesas 2013. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Komisija/Systran un Systran Luxembourg ( 10 ), jo tā ir pamatojusies vienīgi uz saprašanās protokolu, neņemot vērā arī tiesību normu, kas esot pārkāpta, norādītā kaitējuma būtību un pārmesto rīcību. Vispārējā tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā tomēr esot bijis noteikts, ka prasības priekšmets ir Komisijas pieļautās kļūdas, izskatot sūdzību pret prasītāju, kas radījušas reālu un neapšaubāmu morālo kaitējumu, par kuru VG pieprasa atlīdzību. Prasītājs uzsver, ka pārmestā rīcība nav izslēgšana no Team Europe tīkla, bet gan X sūdzības izskatīšana, jo izslēgšana ir tikai pieļautās kļūdas sekas. Turklāt VG neapstrīd, ka Komisija varēja izbeigt saprašanās protokolu. Tātad strīda priekšmets neesot līgumisko attiecību izbeigšana – pieņemot, ka saprašanās protokols ir uzskatāms par līgumu, – par ko liecina arī izvirzīto tiesību normu būtība (t.i., Eiropas Savienības Pamattiesību harta ( 11 ) vai labas administratīvās prakses kodekss ( 12 )), jo VG neatsaucas uz saprašanās protokola noteikumu pārkāpumu. Tāpat, tā kā VG apgalvo, ka veids, kādā Komisija izskatīja sūdzību, ko X iesniedza pret viņu, esot aizskāris viņa godu, cieņu un reputāciju, norādītā kaitējuma būtībai neesot saistības ar jebkādu līgumsaistību pārkāpumu. Šo iemeslu dēļ Vispārējā tiesa, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 35.–37. punktā, esot kļūdaini kvalificējusi VG prasībā apstrīdēto rīcību.
14.
Attiecībā uz pirmā pamata otro daļu VG apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu. No vienas puses, tā neesot paskaidrojusi, kādēļ VG prasība par zaudējumu atlīdzību obligāti ir saistīta ar saprašanās protokola interpretāciju, lai gan šajā prasībā minētā pārmestā rīcība neesot apgalvotā līguma izbeigšana, līdz ar to [saprašanās] protokola interpretācija, lai izvērtētu prasību par zaudējumu atlīdzību 2013. gada 18. aprīļa sprieduma Komisija/Systran un Systran Luxembourg ( 13 ) 80. punkta izpratnē, neesot nedz vajadzīga, nedz arī nepieciešama. No otras puses, apstrīdētajā rīkojumā neesot izklāstīti iemesli, kāpēc Vispārējā tiesa uzskatīja, ka X sūdzības izskatīšana Komisijā obligāti ir saistīta ar saprašanās protokola interpretāciju. VG šajā ziņā atzīmē, ka saprašanās protokolā nav ietverti nedz noteikumi par iespējamo sūdzību izskatīšanu, nedz arī Komisijas pienākums pamatot atteikšanos no saprašanās Team Europe tīkla ietvaros. Tiesību normas, tai skaitā pamattiesības, kuru pārkāpumu apgalvo VG, esot piemērojamas neatkarīgi no saprašanās protokola noteikumiem.
15.
Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz VG prasības pieteikumā minētajām norādēm un attiecībā uz dažādo lietas materiālos minēto informāciju neesot objektīvi un vispārīgi pārbaudījusi, vai pastāvēja īsts līgumiskais konteksts, lai gan šis pienākums ir noteikts spriedumā Komisija/Systran un Systran Luxembourg ( 14 ).
16.
Komisija savukārt uzsver, ka Vispārējās tiesas analīze atbilstot sprieduma Komisija/Systran un Systran Luxembourg judikatūras prasībām ( 15 ). Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, esot pierādījusi, ka pastāv līgumisks konteksts, kas aptver prasītāja prasību. Tas [prasītājs] neesot minējis citus dokumentus, izņemot vēstuli par [sadarbības] izbeigšanu, un sūdzoties par līguma izbeigšanu. Pastāvot tieša saikne starp pārmesto rīcību un VG sadarbības izbeigšanu ar Team Europe tīklu. Saprašanās protokolā esot noteikti pušu attiecīgie pienākumi, kā arī kārtība, kādā tiek pārtraukta sadarbība, un VG apstrīdot šos sadarbības izbeigšanas nosacījumus, jo saskaņā ar viņa prasības pieteikumu Vispārējā tiesā viņa mērķis esot apstrīdēt “radikālo lēmumu pārtraukt sadarbību”. Nodarītais kaitējums arī esot saistīts ar šo izbeigšanu, jo VG turklāt lūdzot iekļaut viņu no jauna [Team Europe tīklā]. Komisijas iespējamā atbildība, izvērtējot saprašanās protokola saturu, noteikti esot jāizvērtē sprieduma Komisija/Systran un Systran Luxembourg judikatūras izpratnē ( 16 ). Tas, ka ir pieminēti noteikumi, kas neizriet no saprašanās protokola, nenozīmējot, ka strīds ir zaudējis savu līgumisko raksturu ( 17 ). Minētais morālais kaitējums izrietot no apstākļiem, kas aptver līgumisko attiecību pārtraukšanu. VG mēģinot mākslīgi nošķirt saprašanās protokola izbeigšanas iemeslus un apstākļus no pašas izbeigšanas darbības. Jautājums par to, vai [sadarbības] izbeigšanas iemesls ir pamatots, pavisam noteikti esot līgumisks.
17.
Attiecībā uz apgalvoto pamatojuma neesamību Komisija atgādina, ka Vispārējā tiesa esot lēmusi par tās izvirzīto iebildi par prettiesiskumu, nevis par būtību. Papildus VG izvirzot virkni argumentu, kas jau tika iesniegti Vispārējā tiesā un ko tā noraidīja, un līdz ar to tie esot nepieņemami ( 18 ). Katrā ziņā, lai noraidītu Vispārējā tiesā celto prasību kā nepieņemamu, Vispārējai tiesai esot bijis tikai jākonstatē, ka šī prasība iekļaujas īstā līgumiskā kontekstā, kas ir saistīts ar strīda priekšmetu, un to Vispārējā tiesa esot pareizi konstatējusi pārsūdzētā rīkojuma 34.–38. punktā. Šajā jautājumā minētā rīkojuma pamatojums neesot nepietiekams, tajā neesot pieļautas pretrunas un Vispārējai tiesai neesot jāatbild uz visiem VG argumentiem.
18.
Savā replikas rakstā VG noliedz, ka būtu mākslīgi mēģinājis izolēt saprašanās protokola izbeigšanas iemeslus un apstākļus no pašas izbeigšanas darbības, un turpina apgalvot, ka nav kritizējis līguma izbeigšanu un nav apstrīdējis to, ka Komisija varēja izbeigt saprašanās protokolu. Tā kā VG nenorādot, ka saprašanās protokols ir pārkāpts, Komisija nevarot apgalvot, ka tā interpretācija ir vajadzīga, lai konstatētu prasītāja prasījumu pamatotību. VG atgādina, ka Komisijai tiek pārmests, ka tā ir pārkāpusi viņa tiesības tikt uzklausītam, pienākumu norādīt pamatojumu, savu rūpības pienākumu un viņa nevainīguma prezumpciju. VG celtās prasības mērķis esot tikai apstrīdēt Komisijas administratīvās procedūras. Lietderības nolūkā VG atgādina, ka neesot izslēgts, ka iestādes līgumiskā un ārpuslīgumiskā atbildība līdzāspastāv attiecībā uz vienu no tās līgumpartneriem ( 19 ). Minētais kaitējums katrā ziņā neesot saistīts ar līguma, proti, saprašanās protokola, sliktu izpildi. Komisijas kļūdainās rīcības sekas, protams, esot lēmums par izslēgšanu no Team Europe tīkla, bet lūgtā iekļaušana no jauna [šajā tīklā] esot zaudējumu atlīdzība natūrā, kuras mērķis ir reabilitēt VG tēlu, kas tika aptraipīts veida, kādā Komisija izskatīja X sūdzību, dēļ.
19.
Savā atbildes rakstā uz repliku Komisija apgalvo, ka VG argumentā ir pieļauta būtiska pretruna. VG pārmetot Komisijai, ka tā nav ievērojusi viņa pamattiesības, vienlaicīgi apgalvojot, ka saprašanās protokolā bija noteiktas tikai nesaistošas pamatnostādnes un ka ar to netika reglamentētas īpašās attiecības starp VG un Komisiju. Ja saprašanās protokols ir tikai vienpusējs Komisijas dokuments, kas nav saistīts ar VG, Komisijai neesot skaidrs, kāds varētu būt pamats tās pienākumam uzklausīt VG vai pienākuma norādīt pamatojumu izpildei. VG prasījumiem būtu jēga vienīgi tad, ja attiecīgais dokuments būtu līgums. Komisija turklāt atgādina, ka vienkārša norādīšana uz no līguma neizrietošu noteikumu pārkāpumu negrozot strīda līgumisko raksturu ( 20 ). VG nostāja esot ne tikai pretrunā Komisija/Systran un Systran Luxembourg ( 21 ) judikatūrai, bet tā arī ļaujot pārkvalificēt jebkuru līgumisku strīdu par prasību par ārpuslīgumisko atbildību un varot iznīcināt atšķirību starp šiem diviem atbildības veidiem. Turklāt Komisija uzstāj uz to, ka lūgums par iekļaušanu no jauna [Team Europe tīklā] apstiprina, ka kaitējums, par kuru tiek prasīta atlīdzība, ir izslēgšanas no Team Europe tīkla rezultāts, t.i., tiek izbeigta pievienošanās līgumam, kas ir saprašanās protokols, kura pilnais nosaukums ir “saprašanās un pievienošanās protokols”. Iekļaušanas no jauna [tīklā] mērķis esot ne tikai morālā kaitējuma atlīdzinājums, bet arī līgumattiecību atjaunošana tādā formā, kādā tās pastāvēja pirms līguma laušanas.
2. Vērtējums
20.
Vispirms es norādu, ka puses neapstrīd Vispārējās tiesas veiktās analīzes ietvaru, kas ir minēts pārsūdzētā rīkojuma 25. un nākamajos punktos. Vispārējā tiesa, galvenokārt balstoties uz Tiesas 2013. gada 18. aprīļa spriedumu Komisija/Systran un Systran Luxembourg ( 22 ), atgādināja, ka LESD ir paredzēta kompetenču sadale starp Savienības tiesām un valsts tiesām attiecībā uz prasībām, kas celtas pret Savienību un kuru mērķis ir izraisīt tās atbildības iestāšanos. Savienības ārpuslīgumiskā atbildība ir Savienības tiesu ekskluzīvā kompetencē ( 23 ). Attiecībā uz Savienības līgumisko atbildību kompetence ir sadalīta starp Savienības tiesām, ja pastāv šķīrējklauzula, un valsts tiesām pārējos gadījumos ( 24 ).
21.
Prasības priekšmets ir tas, kas nosaka, vai prasība attiecas uz Savienības līgumisko vai ārpuslīgumisko atbildību ( 25 ). Spriedumā Komisija/Systran un Systran Luxembourg ( 26 ) ir noteikta metodika, kas jāievēro, lai veiktu šādu vērtējumu. Tiesa nosprieda, ka Savienības tiesas, lai novērtētu to kompetenci lemt par prasību atlīdzināt zaudējumus, nevar balstīties tikai uz izvirzītajām tiesību normām ( 27 ). Tām ir jāpārbauda, vai tajās celto prasību par zaudējumu atlīdzību “priekšmets ir tāda prasība par zaudējumu atlīdzību, kas objektīvi un vispārīgi ir pamatota ar līgumiskām vai ārpuslīgumiskām tiesībām un saistībām” ( 28 ). Analīzei ir jāaptver lietas materiālos ietverto elementu kopums, t.i., konkrēti, šķietami pārkāptā tiesību norma, nodarītā kaitējuma raksturs, pārmestā rīcība, kā arī starp pusēm pastāvošās tiesiskās attiecības ( 29 ). Ja no šīs analīzes izriet gan tas, ka “starp pusēm pastāv īsts līgumiskais konteksts, kas ir saistīts ar strīda priekšmetu, kura padziļināta izvērtēšana ir nepieciešama, lai izskatītu [..] prasību” ( 30 ), gan tas, “ka ir jāinterpretē viena vai vairāku starp attiecīgajām pusēm noslēgto līgumu saturiskais ietvars, lai noteiktu, vai [pušu] prasījumi ir pamatoti” ( 31 ), un ja, protams, nav ietverta šķīrējklauzula, Savienības tiesām ir jāpārtrauc strīda izskatīšana un jāatzīst, ka tām nav kompetences izskatīt šo lietu, jo prasības izskatīšana nozīmētu, ka ir jāizvērtē līgumiska rakstura tiesības un pienākumi, kas saskaņā ar LESD 274. pantu ietilpst valsts tiesu kompetencē ( 32 ).
22.
Tātad pirmais pamats ir jāizvērtē, ņemot vērā šos principus.
23.
Šajā ziņā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa ir koncentrējusies uz saprašanās protokola saturu, kurā, viņasprāt, ir noteikti pušu attiecīgie pienākumi, sadarbības ilgums, kā arī kārtība, kādā sadarbību var izbeigt ( 33 ). Tā kā prasītājs nav norādījis citus dokumentus, Vispārējā tiesa secināja, ka pārmestajai rīcībai ir tieša saikne ar pastāvošajām līgumattiecībām ( 34 ). Prasība atlīdzināt zaudējumus, viņasprāt, ir saistīta ar saprašanās protokola interpretāciju, un tas ir jāiekļauj kā neatņemama sastāvdaļa elementos, kas jāizvērtē, lai novērtētu Komisijas atbildību ( 35 ). Viņaprāt, ar šo protokolu ir noteikti līguma pārtraukšanas nosacījumi, tādējādi strīdam piešķirot līgumisku raksturu ( 36 ).
24.
Šādi lemjot, šķiet, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi pārbaudi, ko Tiesa noteikusi spriedumā Komisija/Systran un Systran Luxembourg ( 37 ), un ka tā dominējošu nozīmi ir piešķīrusi saprašanās protokolam, kura līgumisko raksturu tā drīz vien konstatēja. Tomēr iepriekš minētajā judikatūrā ir noteikts, ka ir jāanalizē lietas materiālos ietverto elementu kopums, tai skaitā šķietami pārkāptā tiesību norma, nodarītā kaitējuma raksturs, pārmestā rīcība, kā arī pastāvošās tiesiskās attiecības. Šiem dažādajiem elementiem ir jāpiešķir vienlīdz liela nozīme, it īpaši, ja tiek nopietni apšaubīts abas puses saistošā dokumenta līgumiskais raksturs, kā tas ir šajā lietā.
25.
Tādējādi no lietas materiāliem skaidri izriet, ka prasītāja prasības pieteikuma Vispārējā tiesā priekšmets bija “[Komisijas] pieļautās kļūdas, izskatot sūdzību, ko X iesniedza pret prasītāju, tādējādi viņam nodarot reālu un droši zināmu morālo kaitējumu” ( 38 ). Tādējādi VG uzskata, ka fakts, kas ir izraisījis atbildības iestāšanos, nav no saprašanās protokola izrietošo līgumattiecību prettiesiska izbeigšana. Šī izbeigšana – ja tā pastāv – drīzāk ir kaitējums, ko nodarījusi Komisija. Šajā ziņā apstāklis, ka VG Vispārējā tiesā ir izvirzījis arī prasījumu par viņa iekļaušanu no jauna Team Europe tīklā, neko neliecina par attiecību raksturu starp VG un Komisiju. Šāda iekļaušana no jauna, ja tā būtu iespējama, nostādītu VG situācijā, kādā viņš bija pirms apgalvotās kļūdas pieļaušanas, bet tas obligāti nenozīmētu, ka tiek atjaunotas līgumiskās attiecības. Katrā ziņā Vispārējā tiesa nav izdarījusi nekādus secinājumus no šī prasījuma, bet pārsūdzētā rīkojuma 33. punktā ir tikai pieminējusi iekļaušanu no jauna. Tomēr šis apstāklis nav būtisks, jo VG, apstākļu spiestam, bija jāatsakās no šī prasījuma tiesvedības laikā Tiesā.
26.
Turpinājumā – Vispārējai tiesai bija jāņem vērā arī minētās tiesību normas, lai gan pašas par sevi tās nav noteicošas. Arī šajā ziņā Vispārējās tiesas analīze nav pilnīga ( 39 ). VG pārmeta Komisijai, ka tā, izskatot X sūdzību, ir pārkāpusi Pamattiesību hartas 41. pantu, vispārējos labas pārvaldības principus, tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, labas administratīvās prakses kodeksa 16. pantu, rūpības principu un nevainīguma prezumpciju, kā arī pienākumu norādīt pamatojumu un samērīguma principu. Šīs tiesību normas skaidri liecina, ka VG neatsaucās uz līgumattiecībām, jo prasītājs atsaucās uz normām, kas reglamentē Komisijas kā iestādes darbību, nevis uz normām, kas izriet no apgalvotā līguma. It īpaši VG nesūdzējās ne par vienu saprašanās protokola noteikumu pārkāpumu. Attiecībā uz šo punktu mani mulsina Komisijas argumentācija, izliekoties neidentificējam VG pieminēto juridisko saistību pamatu, ja tiek uzskatīts, ka prasība skar ārpuslīgumisko atbildību. Piemēram, ir grūti noticēt, ka Komisija varētu nezināt, ka tai ir jāievēro tiesības uz labu pārvaldību vai tiesības uz aizstāvību arī tad, kad tā rīkojas ārpuslīgumiskā ietvarā.
27.
Visbeidzot, Vispārējās tiesas analīze attiecībā uz minēto kaitējumu ir pausta vienā punktā ( 40 ), un tajā ir tikai atkārtots, ka VG vēlējās saņemt finansiālu kompensāciju un panākt, ka pret Komisiju tiek izdots rīkojums. Kaitējuma būtība nav analizēta sīkāk.
28.
Analizējot saprašanās protokolu izolēti, kaut arī tā līgumiskais raksturs nebija acīmredzams, Vispārējā tiesa neveica pārbaudi, kas noteikta judikatūrā un saskaņā ar kuru Savienības tiesām ir jāpārbauda, vai tajās celtās prasības priekšmets ir tāda prasība par zaudējumu atlīdzību, kas objektīvi un vispārīgi ir pamatota ar līgumiska rakstura tiesībām un saistībām. Lietas materiālos ietverto elementu kopuma ņemšana vērā, kā to apgalvo VG, varēja radīt šaubas par to, vai pastāv īsts līgumisks konteksts, kurā iekļaujas VG prasība.
29.
It īpaši izvērtējot pienācīgi un kopā ar saprašanās protokolu šķietami pārkāptās tiesību normas, nodarītā kaitējuma raksturu, kā arī pārmesto rīcību, Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, nevarēja secināt, ka “prasība par zaudējumu atlīdzību ir saistīta ar saprašanās protokola interpretāciju” ( 41 ). VG neapstrīd, ka saprašanās protokolā bija paredzēts, ka puses jebkurā brīdī var brīvprātīgi rakstveidā atteikties no saprašanās. Tas apstiprina, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka tajā celtās prasības mērķis bija tikai un vienkārši apstrīdēt kārtību, kādā Komisija bija izbeigusi līgumattiecības, kas to saistīja ar VG, pielietoja reducējošu pieeju.
30.
Vispārējā tiesa ne tikai nav ņēmusi vērā visu informāciju, kas nepieciešama, lai noteiktu pamatu prasībai, kas celta šajā tiesā, tā savā pamatojumā nav arī paskaidrojusi iemeslus, kāpēc tās ieskatā saprašanās protokolam ir līgumisks raksturs.
31.
Pārsūdzētā rīkojuma 35.–37. punktā ir ietverta virkne nepamatotu apgalvojumu. Tomēr pamatojuma norādīšana bija īpaši svarīga, jo lietas materiālos bija iekļauti divi nozīmīgi elementi. VG Vispārējā tiesā skaidri atsaucās uz Komisijas paziņojumu Ombuda birojā notikušā procesa laikā, kurā Komisija norādīja, ka “Team Europe dalībniekiem [ar to] nav līgumisku attiecību”. Tas izriet no pārsūdzētā rīkojuma 23. punkta.
32.
Turklāt savu apsvērumu ietvaros VG arī vērsa Vispārējās tiesas uzmanību uz iebildi par nepieņemamību, ko bija izvirzījusi Komisija par Vispārējās tiesas priekšsēdētāja rīkojumu par pieteikumu par juridisko palīdzību ( 42 ). Šī rīkojuma 15. punktā ir minēts, ka Komisija šajā stadijā izvēlējās nepaust savu nostāju par to, kā kvalificēt juridiskās attiecības, kas izriet no saprašanās protokola. Vispārējās tiesas priekšsēdētājs no tā secināja, ka Komisija ieskatā, lai to noteiktu, ir padziļināti jāanalizē saprašanās protokols ( 43 ). No šiem elementiem Vispārējās tiesas priekšsēdētājs secināja, “ka šajā stadijā, veicot sākotnējo analīzi, nav skaidri redzams, ka prasības par zaudējumu atlīdzību, ko iesniedzējs iesniedz Savienības tiesnesim, priekšmets ir tāda prasība par zaudējumu atlīdzību, kas objektīvi un vispārīgi ir pamatota ar līgumiska rakstura tiesībām un saistībām” ( 44 ). Līdz ar to man ir skaidrs VG mulsums attiecībā uz pārsūdzēto rīkojumu, kurā, es atgādinu, ir konstatēta VG prasības acīmredzamā nepieņemamība.
33.
Kā atgādina Komisija, Vispārējās tiesas pienākums norādīt pamatojumu spriedumos, protams, neuzliek tai pienākumu sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un pa vienam būtu aplūkoti visi lietas dalībnieku paustie argumenti. Tātad argumentācija var tikt pausta arī netieši – ar nosacījumu, ka tā attiecīgajām personām ļauj saprast Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumu un Tiesai sniedz pietiekamu informāciju, lai tā varētu īstenot savas pārskatīšanas pilnvaras apelācijas tiesvedībā ( 45 ). Ja Vispārējā tiesā jau prezentēti argumenti tiek vienkārši atkārtoti, tad, kā apgalvo Komisija, noteikti būtu jākonstatē minēto argumentu nepieņemamība. Tomēr tā nevar notikt gadījumā, kad tieši Vispārējās tiesas neizteikšanās par šiem argumentiem ir rosinājusi šo argumentu atkārtošanu Tiesā.
34.
Ja iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jāapmierina, tas tā nav tādēļ, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz visiem argumentiem, ko norādījis VG, bet gan tādēļ, ka pārsūdzētā rīkojuma formulējumā nav pietiekami izcelti iemesli, kas Vispārējai tiesai, lai konstatētu strīda līgumisko raksturu, balstoties vienīgi uz saprašanās protokolu, lika pārsniegt ietvaru, ko nosaka teksts, kas nav acīmredzami līgumisks, un Komisijas pretējie vai atrunas ietverošie apgalvojumi. Šāds formulējums neļauj arī pamatot iemeslus, kuru dēļ, lai arī strīda priekšmets, ko ir identificējis VG, izriet no kļūdas, ko Komisija pieļāvusi, izskatot X sūdzību, Vispārējā tiesa nosprieda, ka pastāv “tieša saikne” ( 46 ) starp pārmesto rīcību un apgalvotajām līgumattiecībām, kas izriet no saprašanās protokola, un ka, lai novērtētu Komisijas atbildību, ir jāizvērtē šis saprašanās protokols ( 47 ).
35.
Tādējādi, neizvērtējot visus lietas materiālos ietvertos apstākļus, tostarp Komisijas paziņojumus, Vispārējā tiesa ir tikai daļēji piemērojusi metodiku, ko noteikusi Tiesa savā spriedumā, un ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Šādos apstākļos pirmais pamats ir pilnībā jāapmierina kā pamatots.
B. Par otro pamatu – kļūdu saprašanās protokola juridiskajā kvalifikācijā, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un lietas materiālu sagrozīšanu
1. Lietas dalībnieku argumentu kopsavilkums
36.
Būtībā VG apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini kvalificējusi saprašanās protokolu kā līgumu, lai gan tas vairāk atbilst Komisijas vienpusēji noteiktām nesaistošām pamatnostādnēm, kas reglamentē Team Europe tīkla darbību. Komisija vispār neesot apgalvojusi, ka attiecībām bija līgumisks raksturs, – to apliecinot tās ombudam iesniegto apsvērumu 21. punkts un Vispārējās tiesas rīkojuma par VG pieteikumu par juridisko palīdzību 15. punkts ( 48 ); saprašanās protokolā esot tikai apkopotas tiesības un uzdevumi, kas reglamentē Team Europe, nevis tiesības un uzdevumi, kas reglamentē īpašās attiecības starp Komisiju un VG; tajā neesot paredzēta neviena sankcija pārkāpuma gadījumā, tajā neesot ietvertas atsauces uz piemērojamiem tiesību aktiem vai kompetentajām tiesām; saprašanās protokolā tiekot lietots termins “uzdevumi”, nevis “pienākumi”, līdz ar to runa drīzāk esot par vienkāršiem rīcības priekšrakstiem, nevis par īstu juridisku saikni starp personām. Komisija esot novēloti mainījusi savu nostāju un atsaukusies uz saprašanās protokola līgumisko raksturu. Pusēm vispār neesot bijis kopīgs nodoms uzņemties saistības vienai pret otru uz līguma pamata. Taču, kā liecinot Eiropas līgumu tiesību principu 102. punkts, nodoms ir noteicošs elements, lai kvalificētu dokumentu kā tādu, kam ir līgumisks raksturs ( 49 ). Tādējādi Tiesa esot kļūdaini kvalificējusi saprašanās protokolu kā līgumu, esot sagrozījusi šī protokola būtību un esot pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Pārsūdzētajā rīkojumā neesot noteikti piemērojamie tiesību akti, lai kvalificētu saprašanās protokolu kā līgumu, bet tas, pieņemot, quod non, ka minētais protokols ir līgums, būtu nepieciešams. Komisija uzskatot, ka piemērojami ir Francijas tiesību akti. Tomēr saskaņā ar Francijas Civilkodeksa 1101. pantu ( 50 ) un 1156. pantu ( 51 ) arī Francijas tiesību izpratnē nebūtu iespējams kvalificēt saprašanās protokolu kā līgumu, jo VG neesot bijis nodoms uzņemties saistības un nekas viņam neesot licis domāt, ka viņš paraksta līgumu, kura saturu vienpersoniski ir noteikusi Komisija, nevienā brīdī neminot, ka dokumentam ir līgumisks raksturs. Saskaņā ar Francijas tiesību aktiem līgumā esot arī paredzēti pienākumi, kuriem var piemērot piespiedu izpildi ( 52 ). Tomēr ar saprašanās protokolu netiekot ļauts piespiest ievērot tiesības un uzdevumus, tajā neesot paredzēta neviena sankcija vai piespiedu izpilde, un ikviena no pusēm varot to atsaukt jebkurā laikā. Līdz ar to, saprašanās protokola līgumiskais raksturs šajā gadījumā neizrietot ne no pušu nodoma, ne no viņu gribas, ne no tā [protokola] teksta, ko izstrādājusi Komisija. No tā izrietot, ka pat saskaņā ar Francijas tiesību aktiem saprašanās protokols nebūtu kvalificējams kā līgums. Tādējādi Vispārējā tiesa, pārsūdzētā rīkojuma 39. punktā nospriežot, ka prasības priekšmets bija līgumiska rakstura prasība par zaudējumu atlīdzību, esot sagrozījusi arī saprašanās protokola būtību un esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
37.
Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot vienīgā kompetentā iestāde, kas var noskaidrot faktus, izņemot sagrozīšanu, kam esot jābūt acīmredzamai un bez nepieciešamības izvērtēt jaunus pierādījumus. Šajā gadījumā tas tā neesot. Turklāt prasītājs atsaucoties uz tiem pašiem argumentiem, kas jau ir iesniegti un ko Vispārējā tiesa jau ir izvērtējusi, tāpēc tie esot nepieņemami. Komisijas paziņojumi ombudam nevarot laupīt līgumam tā iedarbību, un tie esot jāinterpretē tādējādi, ka Komisija noliedza, ka saprašanās protokols bija darba līgums. Taču Komisija neesot izslēgusi iespēju, ka tas varētu būt līgums par pievienošanos. VG neesot paskaidrojis, kā pušu nodoms varētu būt pretrunā saprašanās protokola skaidrajiem un nepārprotamajiem noteikumiem. Argumentācija par pušu nodoma jēdzienu esot jauna un līdz ar to nepieņemama, pat ja, jebkurā gadījumā, pušu nodoms vienoties par tiesību un pienākumu kopumu ir bijis skaidrs. Argumentācija par līguma jēdzienu Francijas tiesību izpratnē arī esot jauna. Francijas tiesību interpretācija katrā ziņā esot fakta jautājums, pār kuru Vispārējās tiesas kontrolei ir jābūt pilnīgai. Arguments par piespiedu izpildi esot ticis pirmo reizi izvirzīts apelācijas stadijā, un tādēļ tas esot nepieņemams. Minētā izpilde katrā ziņā neesot nosacījums, kas nepieciešams, lai kvalificētu līgumu.
38.
Visbeidzot Komisija piebilst, ka VG prasība nosūtīt viņam konfidenciālus dokumentus apstiprina saikni starp nodarīto kaitējumu un līgumattiecību pārtraukšanu, nevis X sūdzības izskatīšanu. Komisija atgādina, ka šis lūgums bija priekšmets divās prasībās, kas iesniegtas Vispārējā tiesā ( 53 ). Attiecībā uz lūgumu izdot rīkojumu tas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru neesot Tiesas kompetencē ( 54 ).
39.
Savā replikas rakstā VG atgādina, ka otrais pamats ir ne tikai par sagrozīšanu, bet arī par kļūdu saprašanās protokola juridiskajā kvalifikācijā un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Komisija apelācijas sūdzībā neesot pietiekami identificējusi argumentus, par kuriem tā apgalvo, ka tie ir tie paši argumenti, kas jau izteikti Vispārējā tiesā. Attiecībā uz argumentu par pušu nodomu VG apstrīd to, ka tas ir jauns, jo tas ietilpstot starp pusēm pastāvošo tiesisko attiecību analīzē 2013. gada 18. aprīļa sprieduma Komisija/Systran un Systran Luxembourg izpratnē ( 55 ). Minētā analīze obligāti nozīmējot, ka pušu nodoms ir jāņem vērā. Saprašanās protokola noteikumi neesot tik skaidri un nepārprotami, kā to apgalvo Komisija, it īpaši tāpēc, ka Komisija pati esot noliegusi tā līgumisko raksturu savos paziņojumos ombudam. Attiecībā uz atsaukšanos uz Francijas tiesību aktiem VG atzīst, ka viņš uz tiem nav atsaucies Vispārējā tiesā, bet apgalvo, ka viņš tos pieminēja tikai tāpēc, lai ilustrētu savu otro pamatu, lai pierādītu argumentācijas kļūdu pārsūdzētajā rīkojumā, lai gan pati Komisija Vispārējā tiesā apgalvoja, ka piemērojamās tiesības ir Francijas tiesības, kuras [Vispārējai tiesai] bija jāņem vērā, izvērtējot saprašanās protokola līgumisko raksturu.
40.
Atbildes rakstā uz repliku Komisija apgalvo, ka VG argumentus, kas saistīti ar pušu nodomu, esot izvirzījis tāpēc, ka saprašanās protokola ārpuslīgumiskais raksturs neesot tik acīmredzams. VG neesot paskaidrojis, kāpēc MS bija parakstījis saprašanās protokolu, ja runa bija tikai par vienkāršām pamatnostādnēm. Attiecībā uz argumentu par Francijas tiesību piemērošanu šajā procedūras posmā tas neesot pieņemams. Katrā ziņā līgumiska konteksta pastāvēšana sprieduma Komisija/Systran un Systran Luxembourg ( 56 ) izpratnē esot konstatējama, arī neatsaucoties uz Francijas tiesību aktiem. VG esot arī noklusējis atsevišķu informāciju, kas varētu atklāt protokola līgumisko raksturu, konkrēti, tā precīzo nosaukumu un formulējumu par tā pārtraukšanu protokola noslēgumā. Komisija atgādina, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, esot spriedusi tikai par jautājumu par tās kompetenci. Turklāt Komisija apgalvo, ka VG jaucot pamatu par saprašanās protokola juridisko kvalifikāciju ar pamatu par lietas materiālu sagrozīšanu. VG pieminot lietas materiālu sagrozīšanu, bet saskaņā ar Tiesas judikatūru pierādījumu sagrozīšanai esot jābūt acīmredzamai lietas materiālos, bez vajadzības no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus. Tāpēc VG esot bijis precīzi jānorāda fakti vai dokumenti, ko Vispārējā tiesa esot sagrozījusi, bet viņš tikai atkārtoti esot norādījis argumentus, kas jau bija izvirzīti Vispārējā tiesā, nepierādot jebkādu materiālu neprecizitāti, ko pieļāvusi Vispārējā tiesa. Komisija pārmet prasītājam to, ka tas cenšas apiet prasības atcelt lēmumu par izslēgšanu no Team Europe nepieņemamību, jo prasību tas neesot iesniedzis noteiktajā termiņā. Šādi rīkojoties, Tiesai esot jāpielieto tāda pati pieeja kā tās spriedumā Guigard/Komisija ( 57 ).
2. Vērtējums
41.
VG otro pamatu var sadalīt trīs daļās, no kurām viena attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, veicot saprašanās protokola juridisko kvalifikāciju, otra attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un trešā attiecas uz “lietas materiālu sagrozīšanu”.
42.
Turpinot to, kas tika konstatēts pirmā pamata ietvaros, es šī otrā pamata analīzi sākšu ar tā otro daļu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ko pieļāvusi Vispārējā tiesa, kvalificējot saprašanās protokolu kā līgumu. To pašu iemeslu dēļ, kas jau izklāstīti šo secinājumu 34. punktā, šī otrā daļa ir apmierināma.
43.
No VG apsvērumiem par iebildi par nepieņemamību, ko izvirzījusi Komisija, izriet, ka argumentus, ar kuriem tiek apstrīdēts saprašanās protokola līgumiskais raksturs, proti, Komisijas paziņojumu ombudam vai Komisijas ieņemtās nostājas neesamību attiecībā uz saprašanās protokola raksturu procedūrā par juridiskās palīdzības lūgšanu Vispārējā tiesā ( 58 ), Vispārējā tiesa vai nu nav izvērtējusi, vai arī tie tika noraidīti bez īsta skaidrojuma ( 59 ). Jāpiebilst, ka VG pamatojās uz sprieduma Komisija/Systran un Systran Luxembourg ( 60 ) 80. punktu, saskaņā ar kuru “ar to vien, ka tiek norādīts uz jebkādām līgumiskām attiecībām [..] vai līgumiska rakstura saistībām, kas nav saistītas ar apstrīdēto rīcību, nav pietiekami, lai izmainītu strīda raksturu, piešķirot tam līgumisku pamatu”, no tā izsecinot, ka vien tas, ka pastāv līgums, nav šķērslis prasības iesniegšanai, kuras mērķis ir izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos. Tāpēc tam, ka Vispārējā tiesa kvalificēja saprašanās protokolu kā līgumu, nav pietiekama pamatojuma.
44.
Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata atlikušās daļas es izvērtēšu tikai pilnības labad.
45.
Attiecībā uz otrā pamata pirmo daļu VG apgalvo, ka Vispārējā tiesa, kvalificējot saprašanās protokolu kā līgumu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā pušu nodoms, kā tas noteikts Eiropas līgumu tiesību principu 102. punktā. VG pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nenoteica, kādi tiesību akti jāpiemēro līgumam, kuri būtu jāņem vērā, lai izvērtētu līguma raksturu. Pieņemot, ka ir jāpiemēro Francijas tiesības, kā apgalvo Komisija, Vispārējai tiesai esot bijusi jāpievērš īpaša uzmanība pušu nodomam un tam, vai var tikt panākta apgalvoto, no saprašanās protokola izrietošo saistību piespiedu izpilde.
46.
Attiecībā uz argumentu par pušu nodomu pārsūdzētajā rīkojumā, kā uzsver VG, tas tiešām nav minēts, bet prasītājs pats nav apspriedis šo jautājumu savos apsvērumos par Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību Vispārējā tiesā. Viņš nav arī izvirzījis iebildi pret Eiropas līgumu tiesību principiem. Tas pats attiecas uz jautājumu par piespiedu izpildi. Tāpēc šie argumenti to novitātes dēļ ir jāatzīst par nepieņemamiem ( 61 ). Tāpat, kā atzīst VG, Vispārējā tiesā nav notikušas debates ne par to, kādi tiesību akti ir jāpiemēro līgumam, ne par Francijas tiesību aktiem. Katrā ziņā Vispārējā tiesa nav noteikusi konkrētas tiesības, uz kurām jābalstās, lai saprašanās protokolu kvalificētu kā līgumu. Šādos apstākļos nevar tikt celti iebildumi par Vispārējās tiesas analīzi, no kuras izriet nepareiza Francijas tiesību izpratne vai piemērošana.
47.
Attiecībā uz otrā pamata pēdējo daļu ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 256. panta 1. punktu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi tikai Vispārējā tiesa ir kompetenta konstatēt faktus, izņemot gadījumu, ja šo faktu konstatējumu saturiskā neprecizitāte izriet no lietas materiāliem, kuri tai tikuši iesniegti, kā arī novērtēt iesniegtos pierādījumus. Tādējādi šo faktu konstatējums un šo pierādījumu novērtējums, ja vien tie nav sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir jāpārbauda Tiesā ( 62 ). Šādai faktu sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav no jauna jānovērtē fakti un pierādījumi ( 63 ).
48.
Tādējādi sagrozīšana ir ar faktu novērtējumu cieši saistīts jēdziens. VG apgalvo, ka ir sagrozīts saprašanās protokols, jo Vispārējā tiesa to juridiski “kvalificēja” kā līgumu. Tāpēc šis apgalvojums neattiecas uz faktu sagrozīšanu iepriekš minētās Tiesas judikatūras klasiskā izpratnē, bet uz kļūdu saprašanās protokola kvalifikācijā. No šāda skatupunkta raugoties, tas netiek analizēts kā iebildums, kas atšķiras no otrā pamata otrajā daļā jau izvērtētā iebilduma, un tādēļ nav nepieciešama papildu argumentācija.
C. Par Savienības tiesu kompetenci lemt par VG prasību
49.
Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu, Tiesa var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā. Tā kā, manuprāt, rīkojums ir jāatceļ, Tiesa varētu izlemt jautājumu par Savienības tiesu kompetenci izskatīt VG iesniegto prasību.
50.
No visiem apstākļiem, kuriem ir nozīme lietā, izriet, ka Tiesai ir pienācīgi jāņem vērā, ka VG vēlas panākt Savienības atbildības iestāšanos sakarā ar Komisijas rīcību, izskatot sūdzību, ko pret viņu [VG] iesniedza X. Viņš apgalvo, ka ir pārkāpts Pamattiesību hartas 41. pants, vispārējie labas pārvaldības principi, tiesību uz aizstāvību ievērošana, labas administratīvās prakses kodeksa 16. pants, rūpības un nevainīguma prezumpcijas princips, kā arī pienākums norādīt pamatojumu un samērīguma princips. Apgalvotais kaitējums ir morāls, jo Komisija ar savu rīcību šķietami ir aizskārusi VG godu, cieņu un reputāciju.
51.
Tātad no šo apstākļu kopuma izriet, ka runa prima facie ir par ārpuslīgumisko atbildību. Atliek vēl tikai noteikt, vai dokumenta, ko parakstījušas abas puses, būtība var mainīt šo secinājumu.
52.
Saprašanās un pievienošanās protokolā nav skaidri precizēts tā līgumiskais raksturs. Tā preambulā ir norādīts, ka tas ir tikai tiesību un uzdevumu kopsavilkums, kas izriet no “pievienošanās”Team Europe. Neviens protokola punkts neļauj secināt, ka tam ir īpašs juridisks spēks vai vismaz līgumam pielīdzināms spēks. It īpaši nevienā punktā nav norādes par iespējamu sankciju saprašanās protokola neievērošanas gadījumā. Nevienā protokola punktā nav precizēti piemērojamie tiesību akti vai tiesas, kuras ir kompetentas izskatīt iespējamu strīdu. Saprašanās protokola 5. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka puses var jebkurā brīdī rakstveidā atteikties no tiesībām un uzdevumiem, kas noteikti ar šo protokolu. Pirms prasības iesniegšanas Komisija pati nebija pārliecināta, vai saprašanās protokolam ir līgumisks raksturs.
53.
No iepriekš minētā nevar izsecināt, ka pastāv īsts līgumisks konteksts, kas aptver VG prasību sprieduma Komisija/Systran un Systran Luxembourg izpratnē ( 64 ), bez vajadzības virzīt vēl tālāk diskusiju par līguma jēdzienu šīs lietas faktiskajā kontekstā. Piebildīšu, ka izsecināt saprašanās protokola līgumisko raksturu tikai no tā 5. punkta nozīmētu veikt specifisku un konkrētu analīzi par iespējamā līguma saturu, un to Tiesa ir izslēgusi šī sprieduma 76. un 77. punktā, jo tā ir saistīta ar lietas izvērtēšanu pēc būtības, nevis ar lietas veida noteikšanu.
54.
Katrā ziņā no iepriekš minētā skaidri izriet, ka no lietas materiālu analīzes neizriet, ka saprašanās protokols ir jāinterpretē kā līgums, lai konstatētu VG prasījumu pamatotību.
55.
Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, lietas fakti nav salīdzināmi ar tiem, kas bija lietā, kurā tika pasludināts 2009. gada 20. maija spriedums Guigard/Komisija ( 65 ). Šis spriedums attiecās uz darba līguma, kas noslēgts ar Komisiju, nepagarināšanas apstrīdēšanu. Prasītāja mērķis bija panākt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos sakarā ar šo atteikumu pagarināt viņa darba līgumu. Lai arī Vispārējā tiesa bija nospriedusi, ka to normu dēļ, kuru pārkāpums tika apgalvots ( 66 ), un tāpēc, ka bija jānoslēdz jauns līgums, varēja uzskatīt, ka prasība skar Savienības ārpuslīgumisko atbildību un tāpēc to varēja iesniegt Savienības tiesās, Tiesa neizvēlējās šādu pieeju un nosprieda, ka prasība nav nodalāma no līgumiskās saiknes, kas saista puses ar darba līgumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka nosacījumi, saskaņā ar kuriem līgumu varēja pagarināt, bija noteikti pašā līgumā ( 67 ). Līgumiskais konteksts bija pavisam skaidrs, un puses neapstrīdēja, ka tām bija līgumiska saikne. Tā ir būtiska atšķirība salīdzinājumā ar situāciju šajā apelācijas tiesvedībā, tāpēc no šī precedenta nevar izsecināt nevienu automātisku atziņu, lai to atrisinātu.
56.
Līdz ar to no iepriekš minētās analīzes izriet, ka prasība par zaudējumu atlīdzību, ko iesniedzis VG, nav objektīvi un vispārīgi pamatota ar līgumiska rakstura saistībām. Prasības priekšmets ir ārpuslīgumiska rakstura prasība par zaudējumu atlīdzību. Tā, kā noteikts LESD 268. pantā, ietilpst Vispārējās tiesas kompetencē.
57.
Ja apelācijas sūdzība ir jāapmierina un prasība, kas celta Vispārējā tiesā, tiek atzīta par pieņemamu, lieta nav tādā stadijā, lai to iztiesātu pēc būtības. Šādos apstākļos saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 61. pantu lieta ir jānodod atpakaļ izskatīšanai Vispārējai tiesai.
V. Par tiesāšanās izdevumiem
58.
Tā kā saskaņā ar manu analīzi lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.
VI. Secinājumi
59.
Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai lemt šādi:
1)
Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 31. maija rīkojumu MS/Komisija (T‑17/16, nav publicēts, EU:T:2017:379).
2)
VG celtā prasība lietā T‑17/16 ir pieņemama.
3)
Attiecībā uz pārējo nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.
4)
Atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) Rīkojums MS/Komisija (T‑17/16, nav publicēts, EU:T:2017:379).
( 3 ) Pēc MS nāves 2018. gada 16. februārī VG – MS vienīgais tiesību pārņēmējs – lūdza atsākt tiesvedību, pārņemdams MS tiesības, un viņa lūgums tika apmierināts. Lai apzīmētu gan prasītāju apelācijas tiesvedībā, gan prasītāju Vispārējā tiesā, sekojošajā analīzē un vienkāršības labad es izmantošu tikai apzīmējumu “VG”.
( 4 ) Rīkojums, 2016. gada 3. maijs, MS/Komisija (T‑17/16 AJ, nav publicēts, EU:T:2016:446).
( 5 ) Rīkojums, 2016. gada 3. maijs, MS/Komisija (T‑17/16 AJ, nav publicēts, EU:T:2016:446, 15. punkts).
( 6 ) Rīkojums, 2016. gada 3. maijs, MS/Komisija (T‑17/16 AJ, nav publicēts, EU:T:2016:446, 15. punkts).
( 7 ) Rīkojums, 2016. gada 3. maijs, MS/Komisija (T-17/16 AJ, nav publicēts, EU:T:2016:446, 16. punkts).
( 8 ) Pēc MS nāves šāda iekļaušana no jauna vairs nav iespējama, un savā Tiesai adresētajā replikas rakstā VG izslēdza šo prasījumu (skat. minētā raksta 10. punktu).
( 9 ) Rīkojums, 2016. gada 3. maijs, MS/Komisija (T‑17/16 AJ, nav publicēts, EU:T:2016:446). Skat. arī šo secinājumu 5. punktu in fine.
( 10 ) C‑103/11 P, EU:C:2013:245.
( 11 ) Turpmāk tekstā – “Harta”.
( 12 ) Pieejams vietnē .
( 13 ) C‑103/11 P, EU:C:2013:245.
( 14 ) Spriedums, 2013. gada 18. aprīlis (C‑103/11 P, EU:C:2013:245).
( 15 ) Spriedums, 2013. gada 18. aprīlis (C‑103/11 P, EU:C:2013:245).
( 16 ) Spriedums, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un SystranLuxembourg (C‑103/11 P, EU:C:2013:245, 67. punkts).
( 17 ) Šeit Komisija atsaucas uz 65. punktu spriedumā, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un Systran Luxembourg (C‑103/11 P, EU:C:2013:245).
( 18 ) Komisija šeit atsaucas uz Tiesas priekšsēdētāja vietnieka rīkojumu, 2018. gada 10. janvāris, Komisija/RW (C‑442/17 P(R), nav publicēts, EU:C:2018:6, 66. punkts).
( 19 ) VG šeit balstās uz 2015. gada 18. novembra spriedumu Synergy Hellas/Komisija (T‑106/13, EU:T:2015:860, 150. punkts).
( 20 ) Komisija šeit atsaucas uz 2009. gada 20. maija spriedumu Guigard/Komisija (C‑214/08 P, nav publicēts, EU:C:2009:330) un norāda uz tā līdzību ar šo lietu.
( 21 ) Spriedums, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un Systran Luxembourg (C‑103/11 P, EU:C:2013:245).
( 22 ) C‑103/11 P, EU:C:2013:245.
( 23 ) Skat. LESD 256. panta 1. punktu, 268. pantu un 340. panta otro daļu.
( 24 ) Skat. LESD 272. un 274. pantu.
( 25 ) Skat. pārsūdzētā rīkojuma 29. punktu un tajā minēto judikatūru.
( 26 ) Spriedums, 2013. gada 18. aprīlis (C‑103/11 P, EU:C:2013:245).
( 27 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un SystranLuxembourg (C‑103/11 P, EU:C:2013:245, 64. punkts).
( 28 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un SystranLuxembourg (C‑103/11 P, EU:C:2013:245, 66. punkts). Mans izcēlums.
( 29 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un SystranLuxembourg (C‑103/11 P, EU:C:2013:245, 66. punkts).
( 30 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un SystranLuxembourg (C‑103/11 P, EU:C:2013:245, 66. punkts). Mans izcēlums.
( 31 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un SystranLuxembourg (C‑103/11 P, EU:C:2013:245, 67. punkts). Mans izcēlums.
( 32 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un SystranLuxembourg (C‑103/11 P, EU:C:2013:245, 67. punkts).
( 33 ) Skat. pārsūdzētā rīkojuma 34. punktu.
( 34 ) Skat. pārsūdzētā rīkojuma 36. punktu.
( 35 ) Skat. pārsūdzētā rīkojuma 37. punktu.
( 36 ) Skat. pārsūdzētā rīkojuma 38. punktu.
( 37 ) Spriedums, 2013. gada 18. aprīlis (C‑103/11 P, EU:C:2013:245).
( 38 ) Skat. Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma 38. punktu.
( 39 ) Pārsūdzētā rīkojuma 32. punktā ir sniegts to VG argumentu kopsavilkums, kas detalizēti izklāstīti minētā rīkojuma 19.–21. punktā.
( 40 ) Skat. pārsūdzētā rīkojuma 33. punktu.
( 41 ) Pārsūdzētā rīkojuma 37. punkts.
( 42 ) Rīkojums, 2016. gada 3. maijs, MS/Komisija (T‑17/16 AJ, nav publicēts, EU:T:2016:446).
( 43 ) Skat. rīkojumu, 2016. gada 3. maijs, MS/Komisija (T‑17/16 AJ, nav publicēts, EU:T:2016:446, 15. punkts).
( 44 ) Rīkojums, 2016. gada 3. maijs, MS/Komisija (T‑17/16 AJ, nav publicēts, EU:T:2016:446, 16. punkts).
( 45 ) No plašās judikatūras skat. spriedumu, 2016. gada 30. novembris, Komisija/Francija un Orange (C‑486/15 P, EU:C:2016:912, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 46 ) Pārsūdzētā rīkojuma 36. punkts.
( 47 ) Kā izriet no pārsūdzētā rīkojuma 37. punkta.
( 48 ) Rīkojums, 2016. gada 3. maijs, MS/Komisija (T‑17/16 AJ, nav publicēts, EU:T:2016:446).
( 49 ) Skat. Lando, O., un Beale, H. (red.), Principles of European Contract Law, Kluwer Law International, Hāga, Londona, Bostona, 2000, 394. lpp.
( 50 )
( 51 ) “Nolīgumos ir jāatrod, kāds ir bijis līgumslēdzēju pušu kopīgais nodoms, nevis jāaprobežojas ar rakstītā vārda burtisko nozīmi” (redakcijā, kas bija piemērojama laikā, kad Komisija pieņēma apstrīdētos lēmumus).
( 52 ) Kā noteikts Francijas Civilkodeksa 1184. pantā, redakcijā, kas bija spēkā pirms 2016. gada 1. oktobra, saskaņā ar kuru “pusei, pret kuru saistības nav izpildītas, ir izvēle vai nu piespiest otru pusi izpildīt nolīgumu, ja tas ir iespējams, vai lūgt pārtraukt nolīgumu, atlīdzinot zaudējumus”.
( 53 ) Spriedums, 2018. gada 27. novembris, VG/Komisija (T‑314/16 un T‑435/16, EU:T:2018:841).
( 54 ) Komisija šeit atsaucas uz spriedumu, 2004. gada 22. janvāris, Mattila/Padome un Komisija (C‑353/01 P, EU:C:2004:42, 15. punkts).
( 55 ) C‑103/11 P, EU:C:2013:245.
( 56 ) Spriedums, 2013. gada 18. aprīlis (C‑103/11 P, EU:C:2013:245).
( 57 ) Spriedums, 2009. gada 20. maijs (C‑214/08 P, nav publicēts, EU:C:2009:330).
( 58 ) Skat. apsvērumu par iebildi par nepieņemamību 27. punktu.
( 59 ) Piemēram, arguments, ka saprašanās protokolā nepastāv termins “pienākums”, vai tas, ka minētā protokola preambulā ir atsauce uz šim saprašanās protokolam raksturīgo tiesību un uzdevumu kopsavilkumu, kas tādējādi apstiprina, ka protokolā ir noteiktas pamatnostādnes, kurām nav saistoša spēka.
( 60 ) Spriedums, 2013. gada 18. aprīlis (C‑103/11 P, EU:C:2013:245).
( 61 ) No plašās judikatūras skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Total/Komisija (C‑597/13 P, EU:C:2015:613, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 62 ) No plašās judikatūras skat. spriedumus, 2015. gada 3. decembris, PP Nature-Balance Lizenz/Komisija (C‑82/15 P, nav publicēts, EU:C:2015:796, 26. un 27. punkts), un 2017. gada 15. jūnijs, Spānija/Komisija (C‑279/16 P, EU:C:2017:461, 36. punkts).
( 63 ) No plašās judikatūras skat. spriedumu 2017. gada 16. novembris, Ludwig-Bölkow-Systemtechnik/Komisija (C‑250/16 P, EU:C:2017:871, 39. punkts).
( 64 ) Spriedums, 2013. gada 18. aprīlis (C‑103/11 P, EU:C:2013:245). Atgādinu, ka šajā spriedumā ar to, ka Komisija bija norādījusi uz daudziem līgumtiesiskiem dokumentiem, pietika, lai konstatētu, ka pastāv “īsts līgumisk[ais] kontekst[s], kas ir saistīts ar strīda priekšmetu, kura padziļināta izvērtēšana ir nepieciešama, lai varētu konstatēt Komisijai pārmestās rīcības iespējamo prettiesiskumu” (skat. spriedumu, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un SystranLuxembourg, C‑103/11 P, EU:C:2013:245, 81. punkts).
( 65 ) C‑214/08 P, nav publicēts, EU:C:2009:330.
( 66 ) Proti, tajā lietā – ceturtā Lomes konvencija, labas pārvaldības, rūpības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi (skat. spriedumu, 2009. gada 20. maijs, Guigard/Komisija, C‑214/08 P, nav publicēts, EU:C:2009:330, 43. punkts.
( 67 ) Skat. spriedumu, 2009. gada 20. maijs, Guigard/Komisija, C‑214/08 P, nav publicēts, EU:C:2009:330, 38. punkts.