ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]
SECINĀJUMI,
sniegti 2018. gada 7. augustā ( 1 )
Lieta C‑310/18 PPU
Spetsializirana prokuratura
pret
Emil Milev
(Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Direktīva (ES) 2016/343 – 3., 4. un 10. pants – Nevainīguma prezumpcija – Publiskas norādes par vainu – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6., 47. un 48. pants – Tiesības uz brīvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu – Nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību – Pirmstiesas apcietinājuma tiesiskuma kontroles procedūra
I. Ievads
1.
Šis Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesas kancelejā reģistrēts 2018. gada 11. maijā, ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā ( 2 ), 3. pantu, 4. panta 1. punktu un 10. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. un 48. pantu.
2.
Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar Emil Milev, kas apsūdzēts par bruņotu laupīšanu veikalā, uzsākto procedūru par viņam piemērotā drošības līdzekļa – pirmstiesas apcietinājuma – atcelšanu.
II. Atbilstošie tiesību akti
A. Starptautiskās tiesības
1. Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija
3.
[Eiropas] Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 5. pantā “Tiesības uz brīvību un drošību” ir noteikts:
“1. Ikvienam ir tiesības uz personas brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot šādus gadījumus saskaņā ar tiesību aktos noteikto kārtību:
[..]
c)
ja kāda persona tiek likumīgi arestēta vai aizturēta ar nolūku nodot viņu kompetentiem juridiskiem orgāniem, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir pārkāpusi likumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas;
[..]
3. Jebkura persona, kas arestēta vai aizturēta saskaņā ar šī panta 1.c apakšpunktu, ir nekavējoties nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota realizēt tiesu varu, un ir pakļaujama tiesas procesam saprātīgās laika robežās vai līdz tiesas procesam ir atbrīvojama. [..]. Atbrīvot var, piemērojot drošības līdzekli, kas nodrošina personas ierašanos tiesā.
4. Jebkura persona, kurai aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var vērsties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas likumīgumu un pieņem lēmumu par atbrīvošanu, ja aizturēšana nav bijusi likumīga.
[..]”
4.
ECTK 6. pantā “Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu” ir paredzēts:
“1. Ikvienam, nosakot civilās tiesības un pienākumus vai to, cik pamatota ir viņam izvirzītā apsūdzība krimināllietā, ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar tiesību aktiem noteiktā tiesā. [..]
2. Ikviens, kas tiek apsūdzēts noziegumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina netiek pierādīta saskaņā ar likumu.
[..]”
B. Savienības tiesības
1. Līgums par Eiropas Savienības darbību
5.
LESD 82. panta 2. punktā ir noteikts:
“Tiktāl, cik tas ir nepieciešams, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts, Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot direktīvas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, var noteikt minimālos noteikumus. Šādos noteikumos ņem vērā dalībvalstu tiesību tradīciju un tiesību sistēmu atšķirības.
Šie noteikumi attiecas uz:
[..]
b)
personas tiesībām kriminālprocesā,
[..].”
2. Harta
6.
Hartas 6. pantā ir noteikts, ka “ikvienam ir tiesības uz personas brīvību un drošību”.
7.
Saskaņā ar Hartas 47. pantu “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”:
“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.
Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.
[..]”
8.
Hartas 48. pants “Nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību” ir formulēts šādi:
“1. Ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu.
2. Ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību.”
9.
Hartas 51. panta “Piemērošanas joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.”
10.
Hartas 52. panta “Tiesību un principu piemērošana un interpretēšana” 3. punktā ir noteikts:
“Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst [ECTK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.”
3. Direktīva 2016/343
11.
Atbilstoši Direktīvas 2016/343 16. apsvērumam:
“Nevainīguma prezumpcija tiktu pārkāpta tad, ja publisku iestāžu publiskos paziņojumos vai tiesu nolēmumos, kas neattiecas uz vainas noteikšanu, par aizdomās turēto vai apsūdzēto izteiktos kā par vainīgu, tik ilgi, kamēr minētās personas vaina nav pierādīta saskaņā ar tiesību aktiem. Šādos paziņojumos un tiesas nolēmumos nebūtu jāatspoguļo viedoklis par to, ka minētā persona ir vainīga. Šādam regulējumam nebūtu jāskar apsūdzības darbības, kuras veic, lai pierādītu aizdomās turētā vai apsūdzētā vainu, piemēram, apsūdzības celšanu, un neskar tiesu nolēmumus, kurus pieņemot apturētais spriedums stājas spēkā, ja tiek ievērotas tiesības uz aizsardzību. Tam nebūtu jāskar arī procesuāla rakstura preliminārie nolēmumi, kurus pieņem tiesu vai citas kompetentās iestādes un kuru pamatā ir aizdomas vai apsūdzošu pierādījumu elementi, piemēram, nolēmumi par pirmstiesas apcietinājumu, ar noteikumu, ka aizdomās turētais vai apsūdzētais šajos nolēmumos nav minēts kā vainīgs. Pirms procesuāla rakstura prelimināro nolēmumu pieņemšanas kompetentā iestāde varētu vispirms pārliecināties par to, vai aizdomās turētā vai apsūdzētā apsūdzošo pierādījumu elementi ir konstatēti tādā apjomā, lai pamatotu attiecīgo nolēmumu, un nolēmumā varētu uz tiem atsaukties.”
12.
Direktīvas 2016/343 48. apsvērumā ir paredzēts:
“Tā kā šajā direktīvā ir noteikti minimālie noteikumi, dalībvalstīm būtu jāvar paplašināt direktīvā noteiktās tiesības, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni. Dalībvalstu paredzētajam aizsardzības līmenim nekad nevajadzētu būt zemākam par standartiem, kas noteikti Hartā vai ECTK, kā to interpretē Tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa”.
13.
Direktīvas 2016/343 2. pantā “Darbības joma” ir noteikts:
“Šī direktīva attiecas uz fiziskām personām, kuras ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā. To piemēro visos kriminālprocesa posmos – no brīža, kad persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, līdz brīdim, kad nolēmums, kurā tiek galīgi noteikts, vai aizdomās turētais vai apsūdzētais ir izdarījis attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, ir kļuvis nepārsūdzams.”
14.
Direktīvas 2016/343 3. pantā “Nevainīguma prezumpcija” ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētie un apsūdzētie tiek uzskatīti par nevainīgiem, kamēr nav pierādīta viņu vaina saskaņā ar tiesību aktiem”.
15.
Direktīvas 2016/343 4. pantā “Publiskas norādes par vainu” ir paredzēts:
“1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka tik ilgi, kamēr nav pierādīta aizdomās turētā vai apsūdzētā vaina saskaņā ar tiesību aktiem, publisko iestāžu publiskos paziņojumos un tiesu nolēmumos, ar kuriem netiek noteikts personas vainīgums, minētā persona netiek minēta kā vainīga. Tas neskar apsūdzības darbības, kas tiek veiktas, lai pierādītu aizdomās turētā vai apsūdzētā vainu, vai procesuāla rakstura prelimināros nolēmumus, kurus pieņem tiesu vai citas kompetentās iestādes un kuru pamatā ir aizdomas vai apsūdzoši pierādījumi.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejami atbilstīgi pasākumi tajā gadījumā, kad tiek pārkāpts šā panta 1. punktā noteiktais pienākums neminēt aizdomās turēto vai apsūdzēto kā vainīgu, saskaņā ar šo direktīvu un jo īpaši – ar 10. pantu.
[..]”
16.
Direktīvas 2016/343 10. pantā “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem būtu efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ja tiek pārkāptas viņu tiesības, kas noteiktas saskaņā ar šo direktīvu.
2. Neskarot valstu noteikumus un sistēmas attiecībā uz pierādījumu pieļaujamību, dalībvalstis nodrošina, ka, izvērtējot liecības, ko snieguši aizdomās turētie vai apsūdzētie, vai pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot tiesības klusēt vai neliecināt pret sevi, tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību un taisnīga procesa princips.”
C. Bulgārijas tiesības
17.
Saskaņā ar Bulgārijas kriminālprocesa kodeksa (Nakazalno protsesualen kodeks, turpmāk tekstā – “NPK”) 56. panta 1. punktu “apsūdzētajam var piemērot drošības līdzekli [..], ja no lietas pierādījumiem izriet pamatotas aizdomas, kas ļauj izdarīt pieņēmumu, ka šī persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un ja pastāv kāds no 57. pantā minētajiem iemesliem”.
18.
Saskaņā ar NPK 57. pantu “drošības līdzeklis ir piemērojams, lai novērstu to, ka apsūdzētais varētu aizbēgt, izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu vai traucēt galīgā notiesājošā sprieduma krimināllietā izpildi”.
19.
NPK 58. pantā pirmstiesas apcietinājums ir minēts kā viens no drošības līdzekļiem.
20.
Saskaņā ar NPK 63. pantu drošības līdzeklis “pirmstiesas apcietinājums” ir piemērojams, ja pastāv pamatotas aizdomas, kas ļauj izdarīt pieņēmumu, ka apsūdzētā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru ir paredzēta brīvības atņemšana vai cits bargāks sods, un ja no lietā esošajiem pierādījumiem izriet, ka pastāv reāls risks, ka apsūdzētā persona aizbēgs vai izdarīs noziedzīgu nodarījumu”.
21.
Saskaņā ar NPK 65. panta 4. punktu jebkurā pirmstiesas procesa brīdī apsūdzētā persona var lūgt pārskatīt drošības līdzekli – pirmstiesas apcietinājumu, un “tiesa izvērtē visus apstākļus saistībā ar apcietinājuma tiesiskumu [..]”.
III. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
22.
E. Milev tika turēts aizdomās par bruņotas laupīšanas izdarīšanu vienā no lielveikalu “Billa” ķēdes veikaliem, kura notika 2008. gada 30. decembrī Sofijā (Bulgārijā). Tomēr, tā kā izmeklēšanā netika iegūti viņu apsūdzoši pierādījumu elementi, viņam netika izvirzīta apsūdzība. 2009. gada 31. jūlijā šī izmeklēšana tika apturēta, neidentificējot nevienu aizdomās turēto un neizvirzot apsūdzību nevienai personai.
23.
Tikmēr pret E. Milev tika uzsākti divi citi kriminālprocesi ( 3 ). Pirmajā no šīm abām krimināllietām Bulgārijas tiesa atteicās piemērot E. Milev pirmstiesas apcietinājumu, uzskatot, ka galvenā liecinieka BP liecības nav ticamas. Šajā lietā vēl nav pieņemts nekāds tiesas nolēmums pēc būtības.
24.
Otrajā lietā E. Milev tika piemērots apcietinājums no 2013. gada 24. novembra līdz 2018. gada 9. janvārim – datumam, kurā viņš tika attaisnots visās pret viņu vērstajās apsūdzībās. Konkrētā tiesa šo attaisnojošo spriedumu galvenokārt pamatoja ar to, ka liecinieka BP liecības nav ticamas ( 4 ).
25.
Abās minētajās lietās liecinieks BP sniedza vairākas liecības par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kurās E. Milev esot piedalījies. Nevienā no šīm liecībām viņš neminēja bruņotu laupīšanu veikalā, kas notika 2008. gada 30. decembrī.
26.
2018. gada 11. janvārī lieta par šo 2008. gadā notikušo bruņoto laupīšanu tika atsākta.
27.
Tajā pašā dienā tika nopratināts liecinieks BP. Viņš norādīja, ka bija plānojis kopā ar E. Milev un citām personām izdarīt šo bruņoto laupīšanu, bet E. Milev norunātajā datumā neesot atnācis. Pēc tam no ziņojumiem plašsaziņas līdzekļos BP uzzinājis, ka minētā laupīšana esot notikusi, un E. Milev viņam esot teicis, ka viņš to ir izdarījis kopā ar citām personām. BP norādīja, ka agrāk nesniedza liecības tāpēc, ka baidījies no E. Milev, bet, kad uzzināja, ka E. Milev tiks atbrīvots (pēc attaisnojoša sprieduma iepriekšējā lietā), viņš sācis uztraukties un nolēmis sniegt šīs liecības. Lieciniekam BP tika parādīts bruņotas laupīšanas video ieraksts, un viņš nepārprotami apstiprināja, ka atpazīst E. Milev kā vienu no uzbrucējiem.
28.
Tajā pašā dienā, 2018. gada 11. janvārī, E. Milev tika apsūdzēts par minētās bruņotās laupīšanas izdarīšanu ( 5 ) un aizturēts, lai nogādātu tiesā, kurai bija jālemj par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu.
29.
Pirmajā instancē tika apmierināts prokurora lūgums par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu E. Milev, ņemot vērā, ka “pirmšķietami” liecinieka BP liecības tika uzskatītas par ticamām. Otrajā instancē pirmstiesas apcietinājuma piemērošana tika apstiprināta, pamatojoties uz BP sniegtajām detalizētajām liecībām un tādēļ, ka par nepatiesu liecību sniegšanu lieciniekam varēja iestāties kriminālatbildība.
30.
Iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norāda, ka tiesas abās instancēs, atsevišķi ņemot, ir izvērtējušas liecinieka BP liecības, nesalīdzinot tās ar citiem attaisnojošiem pierādījumiem. Uz E. Milev advokāta argumentiem, kurus viņš šajā ziņā izvirzīja, neesot tikusi sniegta atbilde.
31.
Iesniedzējtiesa uzsver, ka pirmās instances tiesa, veicot kontroli pēc apcietinājuma piemērošanas, uzskatīja, ka nav nepieciešama detalizēta pierādījumu elementu analīze, un izvērtēja vienīgi BP sniegtās liecības. Tāpat pirmās instances tiesa uzskatīja, ka, lai atstātu spēkā apcietinājuma piemērošanu, pietiek ar to, ka apsūdzošajiem pierādījumiem ir mazāks pierādošais spēks.
32.
Otrās instances tiesa apstiprināja šo secinājumu, vēlreiz balstoties uz liecinieka BP liecībām. Tā savā lēmumā norādīja, ka tā “ļoti vispārīgi izvērtēja šo liecinieku liecības” un ka pierādījumu elementi, “lai gan ir kopsavilkuma veidā, [..] apstiprina apsūdzību [..]; ņemot vērā, ka tie nav atspēkoti ar citiem pierādījumu elementiem, apelācijas instances tiesa nevar tos neņemt vērā”.
33.
Lēmums, kas pieņemts, otrreiz veicot kontroli attiecībā uz pirmstiesas apcietinājumu, ir līdzīgs. Otrās instances tiesa norādīja, ka “[..] pēc 2017. gada 5. novembra, proti, datuma, kad NPK tika veikti grozījumi, pastāv “pamatotas aizdomas”, kuras nepieciešamas šai procedūrai. Tiesa lemj par aizdomu esamību, ļoti vispārīgi izvērtējot lietā esošos pierādījumus. Pēc minēto grozījumu veikšanas NPK lietā esošie pierādījumi nekādā ziņā nav padziļināti jāizvērtē [..]. Šī ļoti vispārīgā pierādījumu un sniegto liecību izvērtējuma ietvaros [..] ir jākonstatē vispārīgas varbūtības un aizdomu esamība par iespējamo iesaistīšanos [noziedzīgā nodarījumā]”.
34.
Iesniedzējtiesa norāda, ka tiesā nav tikuši apspriesti E. Milev advokāta argumenti saistībā ar BP sniegto liecību neobjektivitāti un ticamības neesamību, uz šiem tieši izvirzītajiem argumentiem netika sniegta atbilde.
35.
E. Milev uzskata, ka valsts tiesībās paredzētais kritērijs “pamatotas aizdomas” kā viņam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma priekšnosacījums ir jāinterpretē tā, kā tas ir definēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1990. gada 30. augusta spriedumā Fox, Campbell un Hartley pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:1990:0830JUD001224486), proti, ka šis kritērijs paredz objektīvu ziņu esamību, kuras varētu pārliecināt “objektīvu novērotāju” par to, ka attiecīgā persona, iespējams, ir izdarījusi konkrēto noziedzīgo nodarījumu. E. Milev arī izvirzīja konkrētus argumentus saistībā ar liecinieka BP liecību ticamības neesamību, un viņa advokāts iesniedza vairākus lūgumus par pierādījumu savākšanu, lai noskaidrotu BP liecībās sniegtās informācijas ticamību.
36.
No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka līdz NPK reformai, kas tika veikta 2017. gada 5. novembrī, tiesa apstiprināja apcietinājuma piemērošanu apsūdzētajam vienīgi pēc tam, kad bija guvusi lielu pārliecību par to, ka patiešām pastāv “pamatotas aizdomas”, kuras ļauj pieņemt, ka attiecīgā persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu. Tiesa lēma par “pamatotu aizdomu” esamību pēc tam, kad bija “padziļināti iepazinusies ar visiem lietas materiāliem un brīvi paudusi viedokli par apsūdzošo un attaisnojošo pierādījumu ticamību un sniegusi konkrētu un skaidru atbildi uz apsūdzētās personas advokāta argumentiem”.
37.
Turklāt saskaņā ar NPK 29. panta 1. punkta 1. apakšpunkta d) punktu ( 6 ) tiesai, kas bija lēmusi par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu vai tā apstiprināšanu, bija strikti aizliegts iztiesāšanas stadijā pēc būtības lemt par apsūdzību un pasludināt spriedumu krimināllietā attiecībā uz šo apsūdzību. Šis aizliegums bija pamatots ar to, ka, konstatējot “pamatotu aizdomu” esamību vai neesamību un apspriežot pierādījumu elementu ticamību, tiesai jau ir izveidojies priekšstats par lietu.
38.
Pēc vairākiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas [turpmāk tekstā – “ECT”] spriedumiem 2017. gada 5. novembrīNPK tika veikti grozījumi. Šā tiesību akta reformas rezultātā tika atcelts NPK 29. panta 1. punkta 1. apakšpunkta d) punktā paredzētais striktais aizliegums. Iesniedzējtiesa norāda, ka “tādēļ valsts tiesām tagad ir jāizvērtē jautājums par “pamatotu aizdomu” esamību, tostarp arī pirmstiesas stadijā, vienlaikus saglabājot savu objektivitāti”.
39.
Iesniedzējtiesa uzskata, ka NPK 29. panta 1. punkta 1. apakšpunkta d) punkta atcelšanas rezultātā ir radies jauns judikatūras virziens jautājumā par to, vai pastāv “pamatotas aizdomas, kas ļauj pieņemt”, ka apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgo nodarījumu. Šajā ziņā tiesai ar pierādījumiem ir jāiepazīstas vienīgi “pirmšķietami”, nevis detalizēti. No tā izriet, ka tiesa “var tikai uzskaitīt pierādījumu elementus, bet nevar tos ne savstarpēji salīdzināt, ne arī sniegt komentārus par tiem, norādot, kurus no tiem tā uzskata par ticamiem un kāpēc; tā var tikai vispārīgi un nekonkrēti norādīt, ka pastāv zināma iespēja, ka apsūdzētais izdarījis attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, aprakstot “aizdomu esamību”; tomēr tiesa nevar paust skaidru pārliecību par to, ka pierādījumu elementi ļauj izdarīt secinājumu, ka pastāv pietiekami pārliecinoša varbūtība, ka apsūdzētais ir izdarījis šo noziedzīgo nodarījumu; visbeidzot tiesa nevar sniegt skaidru un konkrētu atbildi uz apsūdzētās personas advokāta argumentiem, jo tad tai būtu jāpauž kategoriskāks viedoklis par attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu un jāapspriež attiecīgās pretrunas starp pierādījumu elementiem vai to ticamības esamību vai neesamību”.
40.
Citiem vārdiem sakot, pastāv dubults ierobežojums, proti, no materiālo tiesību viedokļa tiesnesim ir aizliegts tiesas lēmumā norādīt, ka pastāv stingra pārliecība par to, ka noziedzīgo nodarījumu ir izdarījis apsūdzētais, un no procesuālo tiesību viedokļa ir aizliegts apspriest pierādījumus un norādīt, kuri no tiem ir ticami un kādēļ.
41.
Iesniedzējtiesa norāda, ka, lai gan jaunās judikatūras mērķis ir saglabāt tiesneša objektivitāti gadījumā, kad viņš spriež par “pamatotu aizdomu” esamību, praksē tas pirmstiesas apcietinājuma gadījumā samazina apsūdzēto tiesību aizsardzības līmeni.
42.
Tā piebilst, ka par šo jauno judikatūru nav vienprātības. Liela valsts tiesnešu daļa uzskata, ka, lai paturētu apsūdzēto pirmstiesas apcietinājumā, nevainīguma prezumpcijas ievērošanai nepieciešams konstatēt lielāku un pārliecinošāku varbūtību, ka attiecīgā persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu. Valsts tiesneši uzskata, ka no tiesībām uz aizstāvību izriet pienākums detalizētāk apspriest pierādījumu elementus un sniegt konkrētu atbildi uz apsūdzētās personas advokāta izvirzītajiem iebildumiem.
43.
Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai ar Direktīvas 2016/343 16. apsvēruma ceturto un piekto teikumu, 48. apsvērumu, 3. pantu, 4. panta 1. punkta otro teikumu un 10. pantu, kā arī Hartas 47. un 48. pantu ir saderīga valsts judikatūra, saskaņā ar kuru drošības līdzekļa “pirmstiesas apcietinājuma” piemērošanas turpināšana (četrus mēnešus pēc apsūdzētās personas aizturēšanas) ir atkarīga no tā, vai pastāv “pamatotas aizdomas”, kas saprotamas kā tikai “pirmšķietams” konstatējums, ka apsūdzētā persona ir varējusi izdarīt konkrēto noziedzīgo nodarījumu?
Ja tas tā nav, vai ar iepriekš minētajām tiesību normām ir saderīga valsts judikatūra, saskaņā ar kuru “pamatotas aizdomas” tiek saprastas kā liela varbūtība, ka apsūdzētā persona ir izdarījusi konkrēto noziedzīgo nodarījumu?
2)
Vai ar Direktīvas 2016/343 16. apsvēruma ceturto un piekto teikumu, 48. apsvērumu, 4. panta 1. punkta otro teikumu un 10. pantu, kā arī Hartas 47. pantu ir saderīga valsts judikatūra, saskaņā ar kuru tiesai, kas izskata lūgumu par jau piemērotā drošības līdzekļa “pirmstiesas apcietinājuma” grozīšanu, ir jāpamato savs lēmums, nesalīdzinot apsūdzošus un attaisnojošus pierādījumus, pat ja apsūdzētās personas advokāts ir sniedzis argumentus šajā ziņā – vienīgais šī aizlieguma iemesls ir tas, ka tiesnesim ir jāsaglabā objektivitāte gadījumā, ja nākotnē šī lieta viņam tiktu iedalīta izskatīšanai pēc būtības?
Ja tas tā nav, vai ar iepriekš minētajām tiesību normām ir saderīga valsts judikatūra, saskaņā ar kuru tiesai ir jāveic detalizētāks un precīzāks pierādījumu izvērtējums un jāsniedz skaidra atbilde uz apsūdzētās personas advokāta argumentiem, pat ja tā tādējādi uzņemas risku, ka tā nevarēs nedz izskatīt lietu, nedz pieņemt galīgo nolēmumu par [apsūdzētās personas] vainu gadījumā, ja attiecīgā lieta tai tiek iedalīta izskatīšanai pēc būtības – kas nozīmētu, ka šo lietu pēc būtības izskatīs cits tiesnesis?”
IV. Par steidzamības procedūru un tiesvedību Tiesā
44.
Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza piemērot Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību.
45.
Šā lūguma pamatojumam šī tiesa norāda, ka E. Milev atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Tā uzskata, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas attiecas uz Direktīvas 2016/343 interpretāciju, ir nepieciešams, lai spriestu par E. Milev pirmstiesas apcietinājuma tiesiskumu. Iesniedzējtiesa it īpaši norāda, ka E. Milev paliks pirmstiesas apcietinājumā līdz brīdim, kamēr Tiesa izlems par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
46.
Tiesas pirmā palāta 2018. gada 5. jūnijā pēc tiesneša referenta priekšlikuma un mana viedokļa uzklausīšanas nolēma apmierināt iesniedzējtiesas lūgumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.
47.
E. Milev un Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Bulgārijas valdība neiesniedza rakstveida apsvērumus. Nīderlandes valdība un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 11. jūlijā.
V. Analīze
48.
Ar jautājumiem, kuri, manuprāt, ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2016/343 3. pants, 4. panta 1. punkta otro teikums un 10. pants un Hartas 47. un 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai paturētu apsūdzēto personu pirmstiesas apcietinājumā, pietiek vienīgi ar tiesneša, kas izskata sūdzību par šo apcietinājumu, izdarītu secinājumu, ka “pirmšķietami” ( 7 ) šī persona ir varējusi izdarīt attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, vai arī, tieši pretēji, viņam ir jākonstatē, ka pastāv “liela varbūtība” ( 8 ), ka tā ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.
49.
Iesniedzējtiesa jautā arī par lēmuma par pirmstiesas apcietinājuma pamatojumu un pierādījumu elementiem, kas tiesai būtu jāņem vērā, lai ievērotu Hartas 47. pantā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī Hartas 48. pantā un Direktīvas 2016/343 3. un 4. pantā nostiprināto nevainīguma prezumpciju.
A. Par Hartas 6., 47. un 48. panta, kā arī Direktīvas 2016/343 piemērošanu attiecībā uz lēmumiem par pirmstiesas apcietinājumu
50.
No iesniedzējtiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā arī no tās uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem izriet, ka tā jautā Tiesai par nevainīguma prezumpciju ( 9 ), tiesībām uz brīvību ( 10 ) un taisnīgu tiesu ( 11 ).
51.
Saskaņā ar Direktīvas 2016/343 1. pantu tās mērķis ir noteikt kopējus minimālos noteikumus attiecībā uz konkrētiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem kriminālprocesā, lai stiprinātu dalībvalstu savstarpēju uzticību to krimināltiesību sistēmām un tādējādi veicinātu nolēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās ( 12 ).
52.
E. Milev – fiziskas personas, kura ir apsūdzēta kriminālprocesā, kas joprojām turpinās, – pirmstiesas apcietinājums ietilpst Direktīvas 2016/343 piemērošanas jomā, kā tas ir definēts tās 2. pantā ( 13 ), un to “piemēro visos kriminālprocesa posmos – no brīža, kad persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, līdz brīdim, kad nolēmums, kurā tiek galīgi noteikts, vai aizdomās turētais vai apsūdzētais ir izdarījis attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, ir kļuvis nepārsūdzams” ( 14 ).
53.
Šajā ziņā no Direktīvas 2016/343 16. apsvēruma izriet, ka nevainīguma prezumpcija ir piemērojama nolēmumiem par pirmstiesas apcietinājumu un ka tā varētu tikt pārkāpta it īpaši tad, ja šajos nolēmumos par aizdomās turēto vai apsūdzēto izteiktos kā par vainīgu tik ilgi, kamēr minētās personas vaina nav pierādīta saskaņā ar tiesību aktiem.
54.
Komisija uzskata, ka, tā kā Savienības tiesībās nepastāv saskaņošanas pasākumi attiecībā uz aplūkoto noziedzīgo nodarījumu, attiecīgo procedūru nevar uzskatīt par Savienības tiesību aktu īstenošanu. No tā izrietot, ka Harta nav piemērojama minētajai procedūrai.
55.
Komisija arī pamatoja savu apgalvojumu par Hartas nepiemērojamību, jo Direktīvā 2016/343 neesot pozitīvu materiālo tiesību normu par pirmstiesas apcietinājumu.
56.
Es nepiekrītu šim apgalvojumam.
57.
Es uzskatu, ka Direktīva 2016/343 nekādi neattiecas uz aplūkoto noziedzīgo nodarījumu, bet gan uz kriminālprocesu kopumā un ka tajā paredzētās normas par nevainīguma prezumpciju ir tikpat saistošas kā pozitīvas prasības. Turklāt, ņemot vērā, ka minētā direktīva ir piemērojama attiecībā uz aplūkoto kriminālprocesu, tajā ietverto tiesību normu, it īpaši tās 3. un 4. panta, piemērošana ir Savienības tiesību īstenošana Hartas 51. panta 1. punkta nozīmē. Tātad iesniedzējtiesai ir jānodrošina, ka Hartā garantētās pamattiesības tiek ievērotas attiecībā uz apsūdzētajiem pamatlietā. Proti, pienākums ievērot nevainīguma prezumpciju nozīmē šo tiesību ievērošanu ( 15 ).
58.
Turklāt ir jāatgādina, ka Hartas 52. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, ciktāl tajā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā konvencijā noteiktajām tiesībām. Šīs Hartas tiesību normas mērķis ir nodrošināt nepieciešamo saskaņotību starp Hartā ietvertajām tiesībām un atbilstošām tiesībām, kuras garantētas ECPAK, tomēr negatīvi neietekmējot Savienības tiesību aktu un Eiropas Savienības Tiesas autonomiju ( 16 ).
59.
Vēlos norādīt, ka Hartas 6. pantā nostiprinātās “tiesības uz brīvību”. atbilst tādam pašam jēdzienam, kāds ir paredzēts ECPAK 5. panta 1. punktā ( 17 ), ka Hartas 47. pantā nostiprinātās “tiesības uz taisnīgu tiesu” atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam un Hartas 48. panta 1. punktā nostiprinātais nevainīguma prezumpcijas princips atbilst ECPAK 6. panta 2. un 3. punktam ( 18 ). Turklāt no Direktīvas 2016/343 48. apsvēruma izriet, ka “dalībvalstu paredzētajam aizsardzības līmenim nekad nevajadzētu būt zemākam par standartiem, kas noteikti Hartā vai ECTK [ECPAK], kā to interpretē Tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa”.
B. Par ECPAK 5. pantu un pirmstiesas apcietinājumu
60.
No ECT judikatūras attiecībā uz ECPAK 5. pantu, kas ir jāņem vērā, interpretējot Hartas 6. pantu, izriet, ka šī tiesību norma aizsargā personu fizisko drošību un kā tāda ir ārkārtīgi svarīga ( 19 ). Tas ietver mērķi aizsargāt personu pret patvaļīgu vai nepamatotu brīvības atņemšanu ( 20 ).
61.
Saskaņā ar ECT pastāvīgo judikatūru prezumpcija par labu atbrīvošanai izriet no ECTK 5. panta. Līdz apsūdzētās personas notiesāšanai tā ir jāuzskata par nevainīgu, un minētā ECPAK 5. panta 3. un 4. punkta mērķis galvenokārt ir noteikt atbrīvošanu, ja apcietinājums nav bijis tiesisks vai ja spriedums nav ticis pieņemts saprātīgā laikposmā ( 21 ). ECT 2001. gada 26. jūlija spriedumā Ilijkov pret Bulgāriju, CE:ECHR:2001:0726JUD003397796, 84. punkts, nosprieda, ka turēšana apcietinājumā var būt attaisnojama tikai tad, ja ir precīzas norādes par faktiskām sabiedrības interesēm, kuras, neraugoties uz nevainīguma prezumpciju, prevalē pār individuālās brīvības ievērošanu.
62.
Vēlos uzsvērt, ka ECT judikatūrā pastāv cieša saikne starp tiesībām uz brīvību un nevainīguma prezumpciju. Proti, tās nav atdalāmas viena no otras.
63.
ECTK 5. panta 1. punktā iekļautais izņēmumu saraksts attiecībā uz tiesībām uz brīvību ir izsmeļošs ( 22 ). Saskaņā ar 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu personu var aizturēt kriminālprocesā, lai nodotu viņu kompetentiem juridiskiem orgāniem, tostarp tāpēc, ka tā tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ( 23 ).
64.
Tajā pašā tekstā it īpaši ( 24 ) ir noteikts, ka ir jāpastāv “pamatotām” aizdomām ( 25 ), ka aizturētā vai apcietinātā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Šajā tiesību normā ir paredzēts priekšnosacījums par tādu faktu vai informācijas esamību, ar kuriem var pārliecināt objektīvu novērotāju, ka attiecīgā persona var būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Tomēr tas, ko varētu uzskatīt par “pamatotu”, ir atkarīgs no visu lietas apstākļu analīzes ( 26 ).
65.
Ir jāuzsver, ka “fakti, kas rada pamatotas aizdomas, nedrīkst būt tādā pašā līmenī kā tie, kas nepieciešami, lai pamatotu notiesāšanu vai pat lai izvirzītu apsūdzību” ( 27 ).
66.
ECT 1999. gada 25. marta sprieduma Nikolova pret Bulgāriju, CE:ECHR:1999:0325JUD003119596, 61. punktā ir norādīts, ka, lai gan “ir taisnība, ka [ECTK 5. panta 4. punkts] nerada tiesai, kas izskata sūdzību par apcietinājuma piemērošanu, pienākumu izskatīt katru sūdzības iesniedzēja izvirzīto argumentu, tajā paredzētajām drošības garantijām nebūtu jēgas tad, ja tiesnesis, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem un praksi, uzskatītu par nebūtiskiem vai neņemtu vērā apcietinātā izklāstītus konkrētus faktus, kuri var radīt šaubas par to, vai pastāv nosacījumi, kas ir nepieciešami brīvības atņemšanas “likumībai” [ECPAK] izpratnē”. No tā izriet, ka, ja prasītājs apgalvo, ka pastāv šādi konkrēti fakti, kas nešķiet nedz mazticami, nedz nenopietni, tiesas kontrole neatbilstu ECPAK 5. panta 4. punkta prasībām, ja tā atturētos ņemt vērā šos argumentus.
67.
Turklāt, ja ir runa par apcietinājuma piemērošanas turpināšanu kādai personai ( 28 ), pamatotu aizdomu, ka viņš ir izdarījis noziedzīgo nodarījumu, esamība ir sine qua non nosacījums šādas apcietinājuma piemērošanas turpināšanas tiesiskumam ( 29 ).
C. Par ECPAK 6. panta 1. punktu un tiesas objektivitāti
68.
ECPAK 6. panta 1. punkta mērķiem tiesas objektivitāte vienlaikus ir jāvērtē, balstoties uz subjektīvu pieeju, lai noteiktu konkrēta tiesneša pārliecību un rīcību kādā konkrētā situācijā ( 30 ), un objektīvu pieeju, atbilstoši kurai attiecīgajai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas šajā ziņā ( 31 ).
69.
ECT uzskata, ka, objektīvs vērtējums ietver nepieciešamību noskaidrot, vai neatkarīgi no tiesneša personīgās rīcības pastāv konkrēti pārbaudāmi fakti, kuri ļauj šaubīties par viņa objektivitāti. Šajā ziņā pat tēlam var būt būtiska nozīme. Runa ir par paļāvību, ka tiesām demokrātiskā sabiedrībā ir jābūt paraugam tiesvedības dalībnieku acīs, krimināllietu jomā sākot jau ar apsūdzētajiem ( 32 ). Tāpēc ir jānoraida ikviens tiesnesis, par kura objektivitātes neesamību ir leģitīmas šaubas ( 33 ).
70.
No iesniedzējtiesas uzdotā otrā jautājuma izriet, ka tā uzdod Tiesai jautājumu par tiesu objektivitāti, raugoties no objektīvās pieejas puses.
71.
ECT 1989. gada 24. maija sprieduma Hauschildt pret Dāniju, CE:ECHR:1989:0524JUD001048683, 49. punktā ir nospriedusi, ka apsūdzētajam var rasties šaubas par tiesas objektivitāti tāpēc, ka tiesnešiem, kuri piedalījās lietas galīgajā izskatīšanā apelācijas instancē, jau bija informācija par šo lietu agrākā tiesvedības posmā un tie jau pirms kriminālprocesa sākuma bija pieņēmuši vairākus lēmumus attiecībā uz prasītāju, tostarp lēmumus par tā pirmstiesas apcietinājumu. Tomēr, ECT ieskatā, prasītāja šaubas par tiesas objektivitāti nevar uzskatīt “par objektīvi pamatotām visos gadījumos – atbilde ir atkarīga no konkrētajiem lietas apstākļiem”.
72.
ECT ieskatā, “aizdomas nevar pielīdzināt oficiālam konstatējumam par vainu, [un tas, ka] pirmās vai apelācijas instances tiesa [..] jau pirms kriminālprocesa sākuma ir pieņēmusi lēmumus, tostarp par pirmstiesas apcietinājumu, tādēļ pats par sevi nevar pamatot bažas attiecībā uz tās objektivitāti. [..] Tomēr noteikti apstākļi kādā konkrētā lietā var ļaut izdarīt atšķirīgus secinājumus” ( 34 ).
73.
Šajā ziņā ECT uzskatīja – ja tiesai, kas spriež par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu, ir jāpārliecinās, ka pastāv “īpaši pamatotas aizdomas” par to, ka aizdomās turētā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ECPAK 6. panta 1. punkts tiek pārkāpts tad, ja šai tiesai ir jālemj par aizdomās turētā vainu. Tiešām, ECT nosprieda, ka atšķirība starp “īpaši pamatotu aizdomu” esamību un problēmu, kas jāatrisina kriminālprocesa noslēgumā ( 35 ), ir niecīga ( 36 ).
D. Par ECPAK 6. panta 2. punktu un nevainīguma prezumpciju
74.
Lai tiktu ievērota ECPAK 6. panta 2. punktā nostiprinātā nevainīguma prezumpcija, it īpaši nepieciešams, lai tiesas locekļiem, pildot savus pienākumus, nav izveidojies iepriekšējs priekšstats, ka apsūdzētais ir veicis inkriminēto darbību; apsūdzētā vainas pierādīšana ir apsūdzības uzturētāja pienākums un visas šaubas ir jāvērtē par labu apsūdzētajam ( 37 ). Tiešām, nevainīguma prezumpcija ir viens no taisnīga kriminālprocesa elementiem, kuri paredzēti ECTK 6. panta 2. punktā ( 38 ). Tā tiek pārkāpta, ja tiesas nolēmums attiecībā uz apsūdzēto atspoguļo sajūtu, ka viņš ir vainīgs, lai gan viņa vaina nav tikusi iepriekš likumīgi pierādīta. Pat formāla konstatējuma neesamības gadījumā pietiek ar to, ka ir kāds iemesls, kas liek domāt, ka tiesa uzskata attiecīgo personu par vainīgu ( 39 ). Saskaņā ar ECT judikatūru “ir jānošķir paziņojumi, kuros atspoguļota sajūta, ka attiecīgā persona ir vainīga, no tiem, kuros tikai izklāstīta aizdomu esamība. Ar pirmajiem paziņojumiem tiek pārkāpta nevainīguma prezumpcija, savukārt otrie tiek uzskatīti par atbilstošiem [ECPAK] 6. panta garam ( 40 )”.
E. Piemērošana šajā lietā
75.
Vispirms vēlos atgādināt, ka dalībvalstīm, kad tās īsteno Direktīvu 2016/343, ir saistošas visas Hartā iekļautās tiesību normas un tām ir jāsaskaņo šajās tiesību normās noteiktās prasības, pat ja pienākums ievērot visas Hartas normas zināmos apstākļos var, kā tas ir pamatlietā, prasīt rūpīgāku pieeju, lai panāktu precīzu līdzsvaru starp attiecīgajām tiesībām ( 41 ).
76.
Ņemot vērā, ka tādas kriminālprocesā apsūdzētas personas kā E. Milev pirmstiesas apcietinājums ( 42 ) ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā ( 43 ), no Direktīvas 2016/343 3. un 4. panta, kā arī tās 16. apsvēruma skaidri izriet – ja valsts tiesa pieņem lēmumu par attiecīgās personas pagaidu apcietinājumu, ir jāievēro nevainīguma prezumpcija. No tā izriet, ka šī tiesa nedrīkst minēt apsūdzēto personu kā vainīgu, kamēr tās vaina nav tikusi likumīgi pierādīta ( 44 ).
77.
Turpretim Direktīvas 2016/343 4. panta 1. punkts pieļauj tādus procesuāla rakstura prelimināros nolēmumus, kā, piemēram, nolēmumus par pirmstiesas apcietinājumu ( 45 ), kurus pieņem tiesu iestādes un kuri ir balstīti uz aizdomām vai apsūdzošu pierādījumu elementiem. Turklāt Direktīvas 2016/343 4. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina atbilstīgi pasākumi tajā gadījumā, kad tiek pārkāpts šā panta 1. punktā noteiktais pienākums ( 46 ).
78.
Tomēr es uzskatu, ka tiesas, kas izskata sūdzību par pirmstiesas apcietinājumu, konstatējums, ka pastāv “liela varbūtība” ( 47 ), ka apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, nepārprotami rada iespaidu, ka viņš ir vainīgs noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kaut arī viņa vaina nav tikusi likumīgi pierādīta. Patiesībā šis konstatējums neaprobežojas tikai ar “aizdomu esamības aprakstu” ( 48 ).
79.
Lai gan šāda pieeja var nodrošināt lielāku Hartas 6. pantā nostiprināto tiesību uz brīvību aizsardzību ( 49 ), tā aizskar Hartas 48. pantā, kā arī Direktīvas 2016/343 3. un 4. pantā nostiprināto nevainīguma prezumpciju.
80.
Tomēr, lai gan vienīgi tiesas, kas izskata sūdzību par pirmstiesas apcietinājumu, konstatējums, ka apsūdzētais “pirmšķietami” ( 50 ) būtu varējis izdarīt attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, proti, bez apsūdzošu un attaisnojošu pierādījumu elementu izsvēršanas, neskar – vismaz ne tieši – ( 51 ) nevainīguma prezumpciju, tas aizskar Hartas 6. pantā nostiprinātās tiesības uz brīvību, jo tiesa nepārbauda, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka šī persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu ( 52 ).
81.
ECPAK 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā un ECT pastāvīgajā judikatūrā attiecībā uz šo tiesību normu ir noteikts, ka tik tiešām personai nevar tikt piemērots apcietinājums, ja nepastāv pamatotas aizdomas, ka tā ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu ( 53 ).
82.
No ECT 1999. gada 25. marta sprieduma Nikolova pret Bulgāriju, CE:ECHR:1999:0325JUD003119596, 61. punkta izriet, ka tiesai, kas izskata sūdzību par pirmstiesas apcietinājumu, ir jāņem vērā konkrēti fakti, kurus norādījis apcietinātais un kuri var radīt šaubas par brīvības atņemšanas likumību. No tā izriet, ka, ja apsūdzētais norāda tādus konkrētus faktus, kuri nav mazticami vai nepamatoti, tiesai, izskatot sūdzību par šīs personas apcietinājumu, tie ir jāņem vērā.
83.
Precīzāk – ja apsūdzētā persona sūdzībā par pirmstiesas apcietinājumu iesniedz attaisnojošu pierādījumu elementus, kuri nav mazticami vai nenopietni, tiesai, kas izskata šo sūdzību, tie jāņem vērā kopā ar apsūdzošu pierādījumu elementiem, lai izvērtētu, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka šī persona ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu ( 54 ). Šādi rīkojoties, attiecīgā tiesa nepārkāpj ne Hartas 6. pantā nostiprinātās tiesības uz brīvību, ne Hartas 48. pantā un Direktīvas 2016/343 3. un 4. pantā nostiprināto nevainīguma prezumpciju.
84.
Turklāt no ECT judikatūras izriet, ka tas vien, ka tiesa ir lēmusi par apsūdzētās personas pirmstiesas apcietinājumu, ne vienmēr nozīmē, ka tās objektivitāte tiek apšaubīta, un dažos konkrētos apstākļos tā vēlāk pat var pieņemt lēmumu par šīs personas vainu. Patiešām, būtiski ir saprast, iedziļinoties lēmuma par pirmstiesas apcietinājumu pamatojumā, vai tiesai iepriekš ir vai nav izveidojies priekšstats par apsūdzētās personas vainu ( 55 ).
85.
Ja no lēmuma par apsūdzētā pirmstiesas apcietinājumu pamatojuma var secināt, ka tiesai ir izveidojies priekšstats par šīs personas vainu, tad šī tiesa nevar lemt par lietas būtību, nepārkāpjot Hartas 47. panta 2. punktu par tiesībām uz taisnīgu tiesu.
86.
Turklāt tāds pamatojums, kurā apsūdzētā persona tiktu minēta kā vainīga, kaut arī tās vaina nebūtu likumīgi pierādīta, būtu Hartas 48. panta, kā arī Direktīvas 2016/343 3. un 4. panta pārkāpums neatkarīgi no tā, vai konkrētā tiesa pēc tam lemtu par attiecīgās personas vainu.
87.
Turpretī, ja tiesa, kas lemj par apsūdzētās personas pirmstiesas apcietinājumu, vienīgi pārbauda, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka minētā persona ir izdarījusi attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, šī tiesa var piedalīties lietas izskatīšanā pēc būtības un līdz ar to spriest par šīs personas vainu. Kā izriet no šo secinājumu 83. punkta, ja apsūdzētā persona iesniedz attaisnojošu pierādījumu elementus, kuri nešķiet nedz mazticami, nedz nenopietni, tiesai, kas izvērtē sūdzību par šīs personas pirmstiesas apcietinājumu, tie ir jāņem vērā kopā ar apsūdzošu pierādījumu elementiem, lai izvērtētu, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka tā ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.
VI. Secinājumi
88.
Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1)
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. un 48. pants, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, 3. un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, kad apsūdzētā persona iesniedz attaisnojošu pierādījumu elementus, kuri nešķiet nedz mazticami, nedz nenopietni, tiesai, kas izskata sūdzību par tās pirmstiesas apcietinājumu, tie ir jāņem vērā kopā ar apsūdzošu pierādījumu elementiem, lai izvērtētu, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka tā ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.
2)
Ja no lēmuma par apsūdzētās personas pirmstiesas apcietinājumu pamatojuma var secināt, ka tiesa ir pārliecināta par šīs personas vainu, tad šī tiesa nevar lemt par lietas būtību, nepārkāpjot Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktu. Pamatojums, kurā apsūdzētais tiktu minēts kā vainīgs, kaut arī viņa vaina nav tikusi likumīgi pierādīta, arī būtu Hartas 48. panta, kā arī Direktīvas 2016/343 3. un 4. panta pārkāpums neatkarīgi no tā, vai attiecīgā tiesa pēc tam lemtu par apcietinātās personas vainu.
3)
Ja tiesa, kas lemj par apsūdzētā pirmstiesas apcietinājumu, vienīgi pārbauda, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka minētā persona ir izdarījusi attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, šī tiesa var piedalīties lietas iztiesāšanā pēc būtības un līdz ar to spriest par šīs personas vainu.
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) OV 2016, L 65, 1. lpp.
( 3 ) Viena krimināllieta tika uzsākta “attiecībā uz dalību bankas aplaupīšanā” un otra krimināllieta – “attiecībā uz tādas organizētas noziedzīgas grupas vadīšanu, kura izveidota, lai veiktu bruņotu laupīšanu, un attiecībā uz vairāku laupīšanu sēriju”.
( 4 ) Šajā kriminālprocesā Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) ar 2016. gada 28. jūlija lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 5. augustā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts kā lieta C‑439/16 PPU Milev. Ar prejudiciālo jautājumu Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) būtībā vēlējās noskaidrot, vai Direktīvas 2016/343 3. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir minētās direktīvas transponēšanas perioda sākumā 2016. gada 7. aprīlīVarhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) pieņemtais atzinums, ar kuru kompetentajām valsts tiesām, lemjot par sūdzību attiecībā uz lēmumu par pirmstiesas apcietinājumu, ir paredzēta iespēja izlemt, vai kriminālprocesa iztiesāšanas stadijā apsūdzētā paturēšana apcietinājumā ir jāpakļauj tiesas kontrolei par to, vai pastāv pamatotas aizdomas, kas ļautu pieņemt, ka apsūdzētais ir izdarījis viņam inkriminēto noziedzīgo nodarījumu (skat. spriedumu, 2016. gada 27. oktobris, Milev, C‑439/16 PPU, EU:C:2016:818, 28. punkts). Tiesa nosprieda, ka Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) 2016. gada 7. aprīlī sniegtais atzinums nav tāds, kas pēc Direktīvas 2016/343 transponēšanas termiņa beigām varētu būtiski apdraudēt tajā paredzēto mērķu sasniegšanu (skat. spriedumu, 2016. gada 27. oktobris, Milev, C‑439/16 PPU, EU:C:2016:818, 36. punkts).
( 5 ) Šī laupīšana atbilst Nakazatelen kodeks (Kriminālkodekss, turpmāk tekstā – “NK”) 199. panta 2. punkta 3. apakšpunktā minētajam noziedzīgajam nodarījumam, par ko paredzēts 15 līdz 20 gadu brīvības atņemšanas sods, mūža ieslodzījums vai mūža ieslodzījums bez iespējas aizstāt ar citu sodu.
( 6 ) Tā, pirms 2017. gada reformas NPK 29. panta 1. punkta 1. apakšpunkta d) punktā bija noteikts:
“Neviens tiesnesis [..] nevar būt iztiesāšanas sastāvā [..], ja viņš jau iepriekš ir bijis iekļauts iztiesāšanas sastāvā, kas ir izdevis [..] rīkojumu, ar kuru nolemts piemērot, apstiprināt, grozīt vai atcelt drošības līdzekļa “pirmstiesas apcietinājuma” piemērošanu pirmstiesas stadijā.”
( 7 ) Skat. it īpaši šo secinājumu 39. punktu.
( 8 ) Skat. it īpaši šo secinājumu 43. punktu.
( 9 ) Skat. it īpaši Hartas 48. pantu un Direktīvu 2016/343.
( 10 ) Skat. Hartas 6. pantu.
( 11 ) Skat. it īpaši Hartas 47. pantu.
( 12 ) Skat. Direktīvas 2016/343 10. apsvērumu. Komisija uzskata, ka “Direktīva [2016/343] noteic minimālos noteikumus attiecībā uz konkrētām procesuālajām garantijām attiecībā uz aizdomās turētām vai apsūdzētām personām kriminālprocesā. Tajā aplūkoti konkrēti nevainīguma prezumpcijas aspekti [..]. No tā izriet, ka šī direktīva nav ne pilnīgs, ne visaptverošs instruments aizdomās turētas personas, kura atrodas pirmstiesas apcietinājumā, pamattiesību aizsardzības jomā” (tās apsvērumu 11. punkts). Savu apsvērumu 26. punktā Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2016/343 4. pantā ir ietverta vienīgi negatīva prasība attiecībā uz nolēmuma par pirmstiesas apcietinājumu tiesiskumu, proti, ka, pieņemot nolēmumu par pagaidu apcietinājumu, aizdomās turēto personu nedrīkst minēt kā vainīgu.
( 13 ) Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumus lietā Milev (C‑439/16 PPU, EU:C:2016:760, 59. 63. punkts).
( 14 ) Skat. arī Direktīvas 2016/343 12. apsvērumu.
( 15 ) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c. (C‑612/15, EU:C:2018:392, 68. punkts un tajā minētā judikatūra). Pēc analoģijas skat. arī ģenerāladvokāta M. Bobeka secinājumus lietā Milev (C‑439/16 PPU, EU:C:2016:760, 69.–76. punkts), kas savu analīzi pamato ar vairāku vienlaicīgu ECTK normu piemērošanu vienam kriminālprocesam.
( 16 ) Skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, JZ (C‑294/16 PPU, EU:C:2016:610, 48.–50. punkts).
( 17 ) Skat. spriedumu, 2017. gada 15. marts, Al Chodor (C‑528/15, EU:C:2017:213, 37. punkts).
( 18 ) Skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Nikolaou/Revīzijas palāta (C‑220/13 P, EU:C:2014:2057, 35. punkts). Manuprāt, tikai ECPAK 6. panta 2. punkts īpaši attiecas uz nevainīguma prezumpciju.
( 19 ) Skat. ECT spriedumu, 2016. gada 5. jūlijs, Buzadji pret Moldovas Republiku, CE:ECHR:2016:0705JUD002375507, 84. punkts. Saskaņā ar ECT judikatūru “[ECPAK] 5. pants kopā ar 2., 3. un 4. pantu ir viena no galvenajām tiesību normām, kas garantē pamattiesības, kuras aizsargā personu fizisko drošību [..], un kā tāda ir ārkārtīgi svarīga”.
( 20 ) Skat. it īpaši tiesību aizsardzības līdzekļus, kas paredzēti ECPAK 5. panta 3. un 4. punktā.
( 21 ) Šajā ziņā skat. ECT spriedumu, 2009. gada 10. marts, Bykov pret Krieviju, CE:ECHR:2009:0310JUD000437802, 61. punkts. ECPAK 5. panta 3. punkts personām, kas ir arestētas vai aizturētas, pamatojoties uz aizdomām par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, sniedz garantijas pret patvaļīgu vai nepamatotu brīvības atņemšanu (skat. ECT spriedumu, 1999. gada 29. aprīlis, Aquilina pret Maltu, CE:ECHR:1999:0429JUD002564294, 47. punkts). ECPAK 5. panta 4. punktā ikvienai aizturētai vai apcietinātai personai ir garantēta iespēja vērsties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas tiesiskumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi tiesiska (skat. ECT spriedumu, 2009. gada 9. jūlijs, Mooren pret Vāciju, CE:ECHR:2009:0719JUD00136403, 106. punkts).
( 22 ) Saskaņā ar ECT judikatūru vienīgi šaura interpretācija ir saderīga ar šīs tiesību normas mērķi – nodrošināt, ka nevienam patvaļīgi netiek atņemta brīvība (skat. ECT spriedumu, 2000. gada 6. aprīlis, Labita pret Itāliju, CE:ECHR:2000:0406JUD002677295, 170. punkts). Turklāt iestādēm ir pārliecinoši jāpierāda, ka katrs, pat visīsākais apcietinājuma periods ir pamatots (skat. ECT spriedumu, 2012. gada 22. maijs, Idalov pret Krieviju, CE:ECHR:2012:0522JUD000582603, 140. punkts).
( 23 ) Skat. ECT spriedumus, 1961. gada 1. jūlijs, Lawless pret Īriju, CE:ECHR:1961:0701JUD000033257, 51.–53. lpp., 14. punkts, un 1989. gada 22. februāris, Ciulla pret Itāliju, CE:ECHR:1989:0222JUD001115284, 16.–18. lpp., 38.–41. punkts.
( 24 ) Lai gan ECPAK 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējumā ir paredzēta pamatotu aizdomu esamība par to, ka attiecīgā persona ir “izdarījusi sodāmu nodarījumu”vai (mans izcēlums) ka “ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa[s] bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas”, es domāju, ka nesenajā ECT judikatūrā šis alternatīvas veida formulējums ir pārtapis par kumulatīvām prasībām. Proti, ECT (Lielā palāta) 2016. gada 5. jūlija spriedumā Buzadji pret Moldovas Republiku, CE:ECHR:2016:0705JUD002375507, uzskatīja, ka ir jāpilnveido tās judikatūra attiecībā uz ECPAK 5. pantu. Minētā sprieduma 92.–102. punktā ECT nosprieda, ka ar to vien, ka pastāv pamatots iemesls turēt aizdomās aizturēto personu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, vēl nepietiek, lai pirmstiesas apcietinājumu atzītu par likumīgu, tātad tas ir jāpamato ar papildu iemesliem. Šie citi iemesli ietver bēgšanas iespēju, spiediena izdarīšanas iespēju uz lieciniekiem vai pierādījumu viltošanas iespēju, slepenas vienošanās iespēju, atkārtota likumpārkāpuma izdarīšanas iespēju, sabiedriskās kārtības traucēšanas iespēju vai arī no tā izrietošo nepieciešamību aizsargāt personu, kurai kā drošības līdzeklis piemērota brīvības atņemšana. Ir jāuzsver, ka ECT minētā sprieduma 102. punktā norādīja, ka “pienākumu tiesnesim izvirzīt atbilstošu un pietiekamu pamatojumu brīvības atņemšanai – kurš atšķiras no pamatotiem iemesliem aizdomām, ka aizturētā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, – piemēro no pirmā lēmuma par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu, proti, “uzreiz pēc aizturēšanas”. Turklāt šādu risku esamībai ir jābūt pienācīgi konstatētai un iestāžu pamatojums šajā ziņā nevar būt abstrakts, vispārīgs vai balstīts uz stereotipiem (skat. ECT spriedumu, 2017. gada 28. novembris, Merabishvili pret Gruziju, CE:ECHR:2017:1128JUD007250813, 222. punkts). Vēlos norādīt, ka pamatlietā, šķiet, nepastāv bēgšanas iespēja, spiediena izdarīšanas iespēja uz lieciniekiem vai pierādījumu viltošanas iespēja, slepenas vienošanās iespēja, atkārtota likumpārkāpuma izdarīšanas iespēja, sabiedriskās kārtības traucēšanas iespēja vai arī no tā izrietošā nepieciešamība aizsargāt personu, uz kuru attiecas brīvības atņemšanas pasākums. Jāuzsver, ka ECT judikatūra būtiski stiprina tiesības uz brīvību un tādējādi arī nevainīguma prezumpciju.
( 25 ) ECT ir nospriedusi – “ja nav pamata aizdomām, ka aizturētā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, proti, ja attiecībā uz apcietinājumu nav piemērojami ECPAK 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā uzskaitītie izņēmumi, tad apcietinājums ir prettiesisks un tiesnesim ir jābūt pilnvarām izdot rīkojumu par atbrīvošanu” (skat. ECT spriedumu, 2006. gada 3. oktobris, McKay pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:2006:1003JUD000054403, 40. punkts).
( 26 ) Skat. ECT spriedumu, 1990. gada 30. augusts, Fox, Campbell un Hartley pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:1990:0830JUD001224486, 32. punkts.
( 27 ) Skat. ECT spriedumu, 2017. gada 28. novembris, Merabishvili pret Gruziju, CE:ECHR:2017:1128JUD007250813, 184. punkts.
( 28 ) Tiesas sēdes norises datumā 2018. gada 11. jūlijāE. Milev atrašanās apcietinājumā jau ilga sešus mēnešus.
( 29 ) Skat. ECT spriedumu, 2017. gada 28. novembris, Merabishvili pret Gruziju, CE:ECHR:2017:1128JUD007250813, 222. punkts.
( 30 ) Tiesneša personiskā objektivitāte tiek prezumēta, līdz tiek pierādīts pretējais. ECT 2005. gada 15. decembra sprieduma Kyprianou pret Kipru, CE:ECHR:2005:1215JUD0007379701, 119. punktā atzina, ka ir sarežģīti konstatēt ECPAK 6. panta pārkāpumu attiecībā uz subjektīvo neobjektivitāti.
( 31 ) Skat. ECT spriedumu, 1989. gada 24. maijs, Hauschildt pret Dāniju, CE:ECHR:1989:0524JUD001048683, 46. punkts.
( 32 ) ECT izmantotais termins “apsūdzētais” [fr. prévenu] ir līdzvērtīgs Direktīvā 2016/343 izmantotajam terminam “apsūdzētais” [fr. personne poursuivie].
( 33 ) Skat. ECT spriedumu, 1989. gada 24. maijs, Hauschildt pret Dāniju, CE:ECHR:1989:0524JUD001048683, 48. punkts.
( 34 ) Mans izcēlums. Skat. ECT spriedumu, 1989. gada 24. maijs, Hauschildt pret Dāniju, CE:ECHR:1989:0524JUD001048683, 50. un 51. punkts. Skat. arī ECT spriedumus, 2007. gada 27. februāris, Nestak pret Slovākiju, CE:ECHR:2007:0227JUD006555901, 100. punkts, un 2010. gada 22. aprīlis, Chesne pret Franciju, CE:ECHR:2010:0422JUD002980806, 36.–39. punkts. Pēdējā minētajā spriedumā ECT ir uzskatījusi, ka pamatojums, kuru izmantoja tiesa, apstiprinot apcietinājuma piemērošanu prasītājam un tā turpināšanu, drīzāk bija iepriekš izveidojies priekšstats par viņa vainu nekā vienkāršs aizdomu esamības apraksts. Tādējādi tas, ka vieni un tie paši tiesneši piedalījās arī palātā, kas izskatīja lietu pēc būtības, var šķist apšaubāmi, un tādēļ tika konstatēts ECPAK 6. panta 1. punkta pārkāpums. ECT norādīja, ka tiesneši veica ne vien vispārēju attiecīgo faktu novērtējumu, lai pamatotu pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas turpināšanu attiecīgajai personai, bet tieši pretēji sprieda par vainas elementu esamību attiecībā uz prasītāju.
( 35 ) Proti, nolēmumā par vainu, izlemjot lietu pēc būtības.
( 36 ) Skat. ECT spriedumu, 1989. gada 24. maijs, Hauschildt pret Dāniju, CE:ECHR:1989:0524JUD001048683, 52. punkts.
( 37 ) Skat. arī Direktīvas 2016/343 6. pantu.
( 38 ) Skat. ECT spriedumu, 2012. gada 28. novembris, Lavents pret Latviju, CE:ECHR:2012:112JUD005844200, 125. punkts.
( 39 ) Skat. ECT spriedumu, 1995. gada 10. februāris, Allenet de Ribemont pret Franciju, CE:ECHR:1995:0210JUD00151789, 35. punkts.
( 40 ) ECT spriedumu, 2016. gada 31. marts, Petrov un Ivanova pret Bulgāriju, CE:ECHR:2016:0331JUD004577310, 44. punkts.
( 41 ) Pamatlieta ilustrē to, ka zināmos apstākļos pastāv “spriedze” starp dažām Hartās nostiprinātajām tiesībām un pat paša nevainīguma prezumpcijas principa ietvaros. Tā kā starp šīm tiesībām nepastāv hierarhija, valstu un Savienības tiesu pienākums ir rast pareizo līdzsvaru starp šīm tiesībām, kas dažkārt ir savstarpēji konkurējošas.
( 42 ) Nav nekādu šaubu, ka lēmums par apsūdzētas personas pirmstiesas apcietinājumu nav tiesas nolēmums par viņas vainu.
( 43 ) Skat. šo secinājumu 52. punktu.
( 44 ) No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka E. Milev vaina attiecībā uz 2008. gada 30. decembrī veikalā notikušu bruņotu laupīšanu nav tikusi likumīgi pierādīta un kriminālprocess pret viņu šajā ziņā joprojām turpinās.
( 45 ) Skat. Direktīvas 2016/343 16. apsvērumu.
( 46 ) Direktīvas 2016/343 10. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem būtu efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ja tiek pārkāptas viņu tiesības, kas noteiktas saskaņā ar šo direktīvu.
( 47 ) Skat. it īpaši šo secinājumu 43. punktu.
( 48 ) Skat. šo secinājumu 74. punktu.
( 49 ) Ciktāl “lielas varbūtības” prasība padara sūdzības par pirmstiesas apcietinājumu pamatojumu grūtāk izmantojamu.
( 50 ) Skat. šo secinājumu 29. un 39. punktu.
( 51 ) Skat. šo secinājumu 62. punktu.
( 52 ) Skat. šo secinājumu 63. un 64. punktu. Proti, lai gan šāda pieeja var nodrošināt Hartas 48. pantā, kā arī Direktīvas 2016/343 3. un 4. pantā nostiprinātās nevainīguma prezumpcijas ievērošanu, tā ir pretrunā Hartas 6. pantam.
( 53 ) Skat. šo secinājumu 63. un 64. punktu.
( 54 ) Tomēr šķiet – kas iesniedzējtiesai vēl ir jāpārbauda –, ka pēc veiktajiem grozījumiem NPK saskaņā ar vienu Bulgārijas judikatūras virzienu tiesai, kas izvērtē pirmstiesas apcietinājuma tiesiskumu, ir aizliegts salīdzināt pierādījumu elementus un norādīt, kuri ir ticami un kāpēc. Skat. šo secinājumu 39. punktu. Tomēr, kā to ir norādījusi Komisija, “šajā jomā pastāv nevienprātīga judikatūra”.
( 55 ) Šajā ziņā skat. ECT spriedumu, 1989. gada 24. maijs, Hauschildt pret Dāniju, CE:ECHR:1989:0524JUD001048683, 50. un 51. punkts.