ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 7. maijā ( 1 )
Lieta C‑347/18
Alessandro Salvoni
pret
Anna Maria Fiermonte
(Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – 53. pants – Apliecība, kas apliecina, ka izcelsmes tiesas spriedums ir izpildāms – Procedūra – Izcelsmes tiesas pilnvaras – Patērētāju aizsardzība – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants
I. Ievads
1.
Saskaņā ar sistēmu, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādāta versija) ( 2 ), dalībvalsts tiesas pieņemts nolēmums ir jāatzīst citās dalībvalstīs bez kādas īpašas procedūras. Ja spriedums ir izpildāms izcelsmes dalībvalstī, tas būs izpildāms citās dalībvalstīs bez nepieciešamības veikt eksekvatūras procedūru [exequatur].
2.
Tomēr, lai kādā dalībvalstī izpildītu citā dalībvalstī pieņemtu spriedumu, pieteikuma iesniedzējam ir jāiesniedz kompetentajai izpildes iestādei sprieduma kopija un atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 53. panta noteikumiem izdota apliecība, kura apliecina, ka attiecīgais spriedums ir izpildāms, un kurā ir ietverts sprieduma izraksts (turpmāk tekstā – “53. pantā paredzētā apliecība”).
3.
Kāda īsti ir šīs procedūras būtība un kādas ir izcelsmes tiesas pilnvaras šajā procedūrā? Tie būtībā ir jautājumi, ko Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija) uzdod šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. It īpaši šī tiesa jautā, vai izcelsmes tiesa, kurai tiek lūgts izdot 53. pantā paredzēto apliecību, pēc savas ierosmes var pārbaudīt, vai, pieņemot spriedumu, kura izpilde tiek lūgta, ir noticis jurisdikcijas noteikumu attiecībā uz patērētāju līgumiem pārkāpums, lai attiecīgā gadījumā tā varētu informēt patērētāju par jebkuru šādu pārkāpumu un ļautu tai apsvērt iespēju iebilst pret sprieduma izpildi uzrunātajā dalībvalstī.
II. Savienības tiesības
4.
Regulas Nr. 1215/2012 26. apsvērumā ir paredzēts:
“Savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Savienībā attaisno principu, kas paredz, ka kādā dalībvalstī pieņemti spriedumi būtu jāatzīst visās dalībvalstīs bez kādas īpašas procedūras. Turklāt mērķis padarīt pārrobežu tiesvedību mazāk laikietilpīgu un lētāku attaisno izpildāmības pasludināšanas atcelšanu, kas pirms izpildes jāveic uzrunātajā dalībvalstī. Tādējādi dalībvalsts tiesas pieņemts spriedums būtu jāuzskata par tādu, it kā tas būtu pieņemts uzrunātajā dalībvalstī.”
5.
Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi ar mērķi, kas var būt uzskatāms par nesaistītu ar viņas arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 6. pantu un 7. panta 5. punktu, ja:
[..]
c)
visos citos gadījumos – līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī vai jebkādā citā veidā vērš šādas darbības uz minēto dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp uz minēto dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā.”
6.
Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 18. panta 2. punkta noteikumiem “otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils”.
7.
Regulas Nr. 1215/2012 42. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Kādā dalībvalstī pieņemta sprieduma izpildei citā dalībvalstī pieteikuma iesniedzējs kompetentajai izpildes iestādei iesniedz:
a)
sprieduma kopiju, kas atbilst autentiskuma noteikšanas nosacījumiem; un
b)
apliecību, kas izdota saskaņā ar 53. pantu, kura apliecina, ka spriedums ir izpildāms, un kurā ir ietverts sprieduma izraksts, kā arī attiecīgā gadījumā saistītā informācija par atgūstamajām tiesvedības izmaksām un procentu aprēķins.”
8.
Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma sprieduma atzīšana tiek atteikta:
[..]
e)
ja spriedums ir pretrunā:
i)
II nodaļas 3., 4. vai 5. iedaļai, ja atbildētājs ir apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātais, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs, cietusī puse, patērētājs vai darbinieks; [..].”
9.
Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 46. panta noteikumiem “pēc pieteikuma, kas saņemts no personas, pret kuru lūgta izpilde, sprieduma izpildi atsaka, ja ir konstatēts, ka pastāv viens no 45. pantā minētajiem pamatojumiem”.
10.
Atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 53. pantam “izcelsmes tiesa pēc jebkuras ieinteresētās puses lūguma izdod apliecību, izmantojot standarta veidlapu I pielikumā”.
III. Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
11.
Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2015. gada 3. novembrī, advokāts Alessandro Salvoni, kura prakses vieta atrodas Milānā, lūdza Tribunale di Milano (Milānas tiesa) izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz Anna Maria Fiermonte (ar dzīvesvietu Hamburgā) par summām, kas viņam pienākoties kā atlīdzība par profesionālo darbību, ko viņš veicis testamenta [apstrīdēšanas] tiesvedībā.
12.
2015. gada 26. oktobrīTribunale di Milano (Milānas tiesa) izdeva maksājuma rīkojumu par summu 53297,68 EUR, kā arī procentiem un izdevumiem (turpmāk tekstā – “attiecīgais maksājuma rīkojums”).
13.
A. M. Fiermonte neapstrīdēja attiecīgo maksājuma rīkojumu, kas kļuva galīgs. Pēc tam A. Salvoni lūdza Tribunale di Milano (Milānas tiesa) izdot 53. pantā paredzēto apliecību attiecībā uz šo rīkojumu.
14.
Tomēr pēc tam, kad iesniedzējtiesa pēc savas ierosmes bija veikusi meklēšanu internetā un pārbaudījusi A. Salvoni sniegto informāciju, tā konstatēja, ka i) attiecības starp A. Salvoni un A. M. Fiermonte ir pielīdzināmas attiecībām starp patērētāju un uzņēmēju un ii) A. Salvoni veic darbību, kas ir vērsta uz patērētāja dalībvalsti Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Šādos apstākļos šī tiesa uzskatīja, ka atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 18. panta 2. punktam A. Salvoni vajadzēja celt prasību pret savu klienti tās dalībvalsts tiesā, kurā ir pēdējās minētās domicils (Vācija).
15.
Tribunale di Milano (Milānas tiesa), kas tagad rīkojas 53. pantā paredzētās apliecības izdošanas procedūras ietvaros, secināja, ka tā, iepriekš izdodot attiecīgo maksājuma rīkojumu, nav pārbaudījusi savu jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012, kā noteikts tās 28. panta 1. punktā.
16.
Šādos apstākļos iesniedzējtiesa uzskata, ka 53. pantā paredzētās apliecības automātiska izdošana varētu būt pretrunā Savienības tiesībām, jo tas varētu atņemt personai, pret kuru varētu tikt vērsta attiecīgā maksājuma rīkojuma izpilde, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Iesniedzējtiesa atzīst, ka, ņemot vērā to, ka attiecīgais maksājuma rīkojums ir kļuvis galīgs, tai saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 42. un 53. pantu nav pilnvaru atteikt izdot apliecību. Taču iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 53. panta noteikumiem, kas tiek interpretēti, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā –“Harta”) 47. pantu, tai tomēr tiek piešķirtas pilnvaras veikt citas darbības, lai aizsargātu patērētāju.
17.
Šajā kontekstā iesniedzējtiesa atsaucas uz Tiesas judikatūru, kurā ir paredzēts, ka patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju atrodas vājākā pozīcijā un līdz ar to valsts tiesu pozitīva iejaukšanās, ja vajadzīgs pēc savas ierosmes, varētu būt vajadzīga, lai izlīdzinātu nevienlīdzību konkrētos apstākļos ( 3 ). Tādēļ tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jānodrošina līdzsvars starp nepieciešamību nodrošināt ātru un efektīvu spriedumu izpildi Savienībā un nepieciešamību efektīvi aizsargāt patērētājus.
18.
Iesniedzējtiesa uzskata, ka pareizais līdzsvars tiktu nodrošināts, ja Regulas Nr. 1215/2012 53. pantu interpretētu tādējādi, ka tas ļauj izcelsmes tiesai pēc savas ierosmes īstenot pilnvaras pārbaudīt, vai ir noticis regulas II nodaļas 4. iedaļā paredzēto jurisdikcijas noteikumu (proti, tās 17.–19. panta) pārkāpums, un attiecīgā gadījumā informēt patērētāju par iespējamo pārkāpumu. Tādējādi patērētajai kļūtu zināms, ka viņa būtu varējusi izmantot Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 46. pantā paredzētos līdzekļus, lai iebilstu pret nolēmuma atzīšanu un izpildi tās dalībvalsts tiesā, kurā ir tās domicils.
19.
Ņemot vērā šos apsvērumus, Tribunale di Milano (Milānas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [Regulas Nr. 1215/2012] 53. pants un [Hartas] 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos izcelsmes valsts tiesai – kurai, pamatojoties uz likumīgā spēkā stājušos spriedumu, tiek lūgts izdot [53. pantā paredzēto apliecību] – ir liegta iespēja pēc savas ierosmes īstenot pilnvaras pārbaudīt, vai ir noticis [Regulas Nr. 1215/2012] II nodaļas 4. iedaļas normu pārkāpums, lai informētu patērētāju par, iespējams, konstatēto pārkāpumu un ļautu šim patērētājam apzināti izvērtēt iespēju izmantot šīs regulas 45. pantā paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekli?”
20.
Izskatāmajā lietā rakstveida apsvērumus iesniedza Čehijas Republikas valdība, Īrija un Itālijas valdība, kā arī Eiropas Komisija.
IV. Vērtējums
A. Ievada piezīmes
21.
Vispirms izklāstīšu savu izpratni par šo lietu, lai iezīmētu tajā izvirzīto juridisko jautājumu analīzi.
22.
Pirmkārt, attiecīgo maksājuma rīkojumu izdeva Tribunale di Milano (Milānas tiesa), kas ir arī valsts tiesa, kurai kā izcelsmes tiesai ir iesniegts pieteikums izdot 53. panta paredzēto apliecību attiecībā uz to pašu rīkojumu un kura nolēma lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu. Lai gan faktiski tā ir viena un tā pati tiesa, es pieņemu, ka sākotnējo maksājuma rīkojumu izdeva cits šīs tiesas sastāvs (vai cits tās tiesnesis).
23.
Otrkārt, attiecīgais maksājuma rīkojums nav Eiropas izpildes rīkojums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 805/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem ( 4 ), izpratnē. Šķiet, tas ir tiesas nolēmums, kas ir balstīts tikai uz valsts tiesību normām, un, lai īstenotu tā pārrobežu atzīšanu un izpildi, ir jāpiemēro Regulā Nr. 1215/2012 paredzētie mehānismi.
24.
Treškārt, iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav minēta nekāda informācija par to, ka A. M. Fiermonte, atbildētajai, kuras domicils ir Vācijā, būtu izsniegti jebkādi dokumenti. Tādējādi nav skaidrs, vai A. M. Fiermonte faktiski bija iespēja iebilst pret A. Salvoni pieprasītā maksājuma rīkojuma izdošanu un vai attiecīgie dokumenti viņai tiešām tika pienācīgi izsniegti. Lai gan tas noteikti nav šīs lietas priekšmets, varētu būt lietderīgi atgādināt, ka kopumā dokumentu savlaicīga neizsniegšana citā dalībvalstī, visticamāk, ietekmē pieņemtā nolēmuma galīgumu saskaņā (atkarībā no lietas īpatnībām) vai nu ar Savienības, vai valsts tiesībām.
25.
Ceturtkārt un visbeidzot, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīts nekāds valsts tiesību aktos paredzēts juridisks pamats, kas pamatotu iesniedzējtiesas ierosināto rīcības gaitu. Pamatojoties uz minēto, var paredzēt divus scenārijus.
26.
No vienas puses, var iedomāties, ka varētu būt valsts tiesību normas, kurās gadījumā, ja izcelsmes tiesai tiek lūgts izdot 53. pantā paredzēto apliecību, tai ir atļauts vai pat uzlikts pienākums īstenot kāda veida pārbaudi attiecībā uz nolēmumu, kura izpilde tiek lūgta. Ja tas tā būtu, tad jāpieņem, ka gadījumā, ja tiek konstatēta kāda problēma saistībā ar sākotnējo nolēmumu, valsts tiesību aktos būtu paredzēta šāda nolēmuma sava veida pārskatīšana. Protams, tas, vai šāda procedūra faktiski būtu saderīga ar Regulas Nr. 1215/2012 53. pantu, ir cits jautājums. Tomēr šķiet, ka var droši pieņemt, ka jebkāda iespējamā no šī pamata izrietošā juridiskā vai tiesas iestāžu reakcija būtu vērsta uz pamatā esošo nolēmumu.
27.
No otras puses, kā tas, šķiet, ir izskatāmajā lietā, valsts tiesību aktos nav paredzēts šāds pārbaudes mehānisms un Savienības tiesību normas ir vienīgais iespējamais iesniedzējtiesas ierosinātās rīcības gaitas pamats.
28.
Uz brīdi atvirzoties no jautājuma, vai šāda pārbaude būtu iespējama saskaņā ar Savienības tiesībām, man jāatzīst, ka mani mulsina tas, kā iesniedzējtiesa ir nodomājusi tālāk rīkoties, jo īpaši attiecībā uz to, kas tieši tiktu panākts ar šo pārbaudi, ja tā būtu iespējama. Ja mana izpratne par to, ko ierosina valsts tiesa, ir pareiza, tad šī tiesa izdotu 53. pantā paredzēto apliecību, bet tai pašā laikā brīdinātu vienu no sākotnējās tiesvedības pusēm un sniegtu tai norādījumus par to, ka tā var iebilst pret nolēmuma, ko tā nupat ir apliecinājusi, izpildi.
29.
Lai cik arī labi domāta un atjautīga būtu šī ierosinātā rīcības gaita, kā arī neatkarīgi no tā, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem šāda saziņa starp tiesnesi un atbildētāju ir atļauta, uzskatu, ka šāda rīcības gaita ne pārāk atbilstu vairākiem juridiskajiem principiem.
30.
Pirmkārt, tas, ka izcelsmes tiesa vienlaicīgi izdotu gan apliecību, kas autoritatīvi apliecina, ka tiesas nolēmums ir izpildāms, gan paziņojumu atbildētājai par šī nolēmuma iespējami kļūdaino raksturu, nelabvēlīgi ietekmētu savstarpējas uzticēšanās principu, kas ir spriedumu savstarpējas atzīšanas sistēmas pamats ( 5 ). Patiešām, uzrunātās dalībvalsts izpildes iestādes visdrīzāk nebūtu vienīgās, kuras apšaubītu to, vai jebkuras šādas tiesas nolēmumi ir uzticami.
31.
Otrkārt, iesniedzējtiesas ierosinātā rīcības gaita būtu arī pretrunā tiesiskās drošības principam, ciktāl ar to būtībā tiktu apšaubīts, ja ne gluži 53. pantā paredzētās apliecības un tās pamatā esošā galīgā sprieduma juridiskais spēks, tad to abu faktiskā darbība gan.
32.
Treškārt – un, iespējams, vissvarīgāk – es stipri šaubos, ka iesniedzējtiesas ierosinātā rīcības gaita atbilst lietas taisnīgas izskatīšanas un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principiem, kas ir sīkāk precizēti “acīmredzamo pilnvaru teorijā” (“doctrine of appearances”), ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa izvērsa no vispārpieņemtā principa, ka “tiesiskums ir ne tikai jānodrošina, bet tāpat ir jābūt redzamam, ka tas tiek nodrošināts” (“justice must not only be done; it must also be seen to be done”). Atbilstība Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktam pieprasa, lai tiesvedība būtu taisnīga gan pēc būtības, gan pilnvaru īstenošanas ziņā. It īpaši tiesas locekļiem jābūt ne tikai objektīviem un neatkarīgiem, bet viņiem visā tiesvedības procesā ir jārīkojas tā, lai nerastos nekādas aizdomas par neobjektivitāti ( 6 ). Pieņemu, ka tādi paši tiesību principi ir iestrādāti arī Savienības tiesību sistēmā ( 7 ).
33.
Salīdzinot ar šiem standartiem, iesniedzējtiesas ierosinātā rīcības gaita praktiski nozīmētu to, ka tiesa vairāk nebūtu taisnīgs arbitrs, bet gan pēc savas iniciatīvas un acīmredzami ārpus jebkura procesuālā regulējuma faktiski būtu atbildētāja juridiskais padomdevējs, sniedzot vienai pusei juridisku konsultāciju par to, kā iebilst pret nolēmuma, ko tā pati ir nupat apliecinājusi, izpildi, kuru lūdz otra puse.
34.
Tādēļ šajos secinājumos valsts tiesas uzdoto jautājumu saprotu kā vispārīgu jautājumu, kurš faktiski nav piesaistīts konkrētajai rīcībai, ko acīmredzami apsver valsts tiesa, proti, vai valsts tiesai, izdodot 53. pantā paredzēto apliecību, ir tiesības (vai pat pienākums) saskaņā ar Savienības tiesībām pārbaudīt, vai, pieņemot apliecināmo tiesas nolēmumu, ir noticis jurisdikcijas noteikumu attiecībā uz patērētāju līgumiem pārkāpums.
35.
Atbilde uz šādi formulētu jautājumu, protams, būs arī atbilde uz abām iepriekš minētajām iespējamajām permutācijām, proti, vai šāda darbība būtu atļauta (vai nepieciešama) tieši saskaņā ar pašas Savienības normām, kā arī – vai valsts tiesību normas, kurās ir paredzēta šāda pārbaude, būtu saderīgas ar tām pašām Savienības tiesību normām. Tomēr abu šo scenāriju gadījumā vienīgās iespējamās šādas pārbaudes procesuālās sekas būtu jāvērš attiecībā uz pašu pamatā esošo valsts [tiesas] nolēmumu, vai apliecināšanas procedūras iespējamu pārtraukšanu (neizdodot 53. pantā paredzēto apliecību) – citiem vārdiem sakot, sekas, kas ir savienojamas ar tiesas spriešanas funkciju, ko īsteno neatkarīgs arbitrs.
36.
Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī, pirms pievēršos izskatāmās lietas būtībai, ir jāsniedz dažas piezīmes par Tiesas kompetenci šajā tiesvedībā. Lai gan neviena no lietas dalībniecēm, kuras iesniedza apsvērumus, nav izvirzījusi šo jautājumu, Tiesai pēc savas ierosmes ir jāvērtē, vai tās kompetencē ir izskatīt lietu gadījumā, ja nosacījumi par Tiesas kompetenci saskaņā ar LESD 267. pantu varētu nebūt izpildīti.
B. Tiesas kompetence (pirmais posms)
37.
Vai Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzētajā procedūrā izcelsmes tiesa īsteno tiesas spriešanas funkciju? Vai arī galīga valsts [tiesas] nolēmuma faktiska “pārrakstīšana” I pielikuma veidlapā ir tikai tīri administratīva darbība, kas, iespējams, tādējādi neietilpst “tiesas” jēdziena definīcijā LESD 267. panta izpratnē?
38.
Tiesa zināmā mērā ir risinājusi šo jautājumu nesen pasludinātajā spriedumā Gradbeništvo Korana, kurā tā noteica, ka procedūra, kurā izdod apliecību saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 53. pantu tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, ir tiesas process un tāpēc iesniedzējtiesa var lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 8 ).
39.
Šie konstatējumi, kas ir attiecināti tikai uz tādiem apstākļiem, kādi ir šajā pamatlietā, rada jautājumu par to, vai 53. pantā paredzētās apliecības izdošanas procedūra vienmēr ir tiesas process, vai vismaz par to, vai šī procedūra ir tiesas process arī tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā.
40.
Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa, lai noskaidrotu, vai iesniedzējiestāde ir uzskatāma par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē, kas ir vienīgi Savienības tiesību jautājums, ņem vērā virkni faktoru, kas pazīstami kā “Dorsch lietas kritēriji” ( 9 ). Lai [iesniedzējiestāde] būtu uzskatāma par “tiesu”, kas var lūgt Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jāpārbauda, vai attiecīgā valsts iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās nolēmumi ir saistoši, vai tiesvedība tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas un vai tā ir neatkarīga.
41.
Turklāt, lai konstatētu, vai valsts iestāde, kurai likumā ir uzticētas dažāda rakstura funkcijas, ir atzīstama par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē, ir jānoskaidro, konkrēti kāda rakstura funkcijas, tiesas vai administratīva rakstura, tā veic konkrētajā normatīvajā kontekstā, kurā tai jāvēršas Tiesā, lai konstatētu, vai tām strīds ir jāizspriež tādā procesā, kura iznākumā paredzēts pieņemt lēmumu, kam ir tiesas nolēmuma raksturs ( 10 ). It īpaši valsts iestāde, pat ja tā ir tiesu iestāde saskaņā ar attiecīgajām valsts tiesību normām ( 11 ), nav uzskatāma par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē tad, ja tā lemj, veicot ne tiesas funkcijas, piemēram, administratīva rakstura funkcijas ( 12 ).
42.
Šeit Tiesa varētu iesaistīties detalizētā diskusijā par to, vai ir jābūt izpildītiem visiem Dorsch lietas kritērijiem, lai konstatētu, vai tā faktiski var sniegt atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu. Tomēr es sev uzdodu jautājumu, cik lietderīga būtu šāda pieeja, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šajā lietā būtība nosaka pieņemamību un otrādi. Nesniedzot atbildi pēc būtības uz valsts tiesas uzdoto jautājumu (par 53. pantā paredzētās apliecības izdošanas procedūras piemērošanas jomu un raksturu), nevar noteikt, kādu funkciju (tiesas vai tikai administratīva rakstura) valsts tiesa īsteno saskaņā ar Savienības tiesībām šajā procedūrā, un līdz ar to nevar izlemt jautājumu par pieņemamību. Agrāk vai vēlāk diskusijā par pieņemamību būtu jāpievēršas jautājumam pēc būtības, vēlākais, diskutējot par Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzētās procedūras raksturu (tiesas process, sacīkstes princips). Šīs diskusijas iznākums būtu jāpiemēro jautājumam par pieņemamību, izliekoties, ka visu laiku minētais nebija nekas vairāk kā vien vērtējums par pieņemamību.
43.
Uzskatu, ka šādai pieejai nav lielas praktiskas nozīmes. Tas nozīmētu, ka ir jādiskutē arī par vairākiem citiem Dorsch lietas kritērijiem, kuriem ir minimāla nozīme vai pat nav nekādas nozīmes attiecībā uz faktisko problemātiku, ko ir konstatējusi valsts tiesa, kā arī papildus būtu jāiedziļinās virknē valsts tiesību īpatnību, kas vienkārši nav pieejamas.
44.
Tādējādi tā vietā, lai iesaistītos neapšaubāmi kaislīgās debatēs par to, vai ola bija pirms vistas un cik lielā mērā vista ietekmē olu, uzreiz sākšu analizēt olu no iekšpuses. Tātad vispirms pievērsīšos lietai pēc būtības un pēc tam secinājumu noslēgumā pilnības labad īsi atgriezīšos pie jautājuma par jurisdikciju ( 13 ).
C. Prejudiciālā jautājuma vērtējums
45.
Ar šo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1215/2012 53. pants, kas interpretēts, ņemot vērā Hartas 47. pantu, liedz izcelsmes tiesai, kurai tiek lūgts izsniegt apliecību attiecībā uz galīgu tiesu nolēmumu, pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai, pieņemot šo nolēmumu, ir noticis jurisdikcijas noteikumu attiecībā uz patērētāju līgumiem pārkāpums.
46.
Čehijas Republikas valdība, Īrija un Itālijas valdība uzskata, ka iesniedzējtiesas argumentācija ir pretrunā Regulas Nr. 1215/2012 burtam un garam. Savukārt Komisija apgalvo, ka Regulas Nr. 1215/2012 53. panta noteikumi neliedz izcelsmes tiesai pārbaudīt, vai ir noticis šajā regulā minēto jurisdikcijas noteikumu pārkāpums, un attiecīgā gadījumā informēt par to patērētāju. Tomēr Komisija piebilst, ka minētajā tiesību normā nav paredzēts šāds pienākums izcelsmes tiesai.
47.
Es lielā mērā piekrītu Čehijas Republika valdības, Īrijas un Itālijas valdības viedoklim.
1. 53. pantā paredzētās apliecības mērķis un funkcijas
48.
Iesākumā ir svarīgi uzsvērt 53. pantā paredzētās apliecības mērķi un funkcijas.
49.
Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 42. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējs, kurš lūdz citā dalībvalstī pieņemta sprieduma izpildi, kompetentajai izpildes iestādei iesniedz attiecīgā sprieduma kopiju un 53. pantā paredzēto apliecību. Atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 43. panta 1. punkta noteikumiem šī apliecība ir jāizsniedz personai, pret kuru lūgta izpilde, pirms pirmā izpildes pasākuma ( 14 ).
50.
53. pantā paredzētās apliecības mērķis ir autoritatīvi apliecināt, ka spriedums ir izpildāms. Tajā ir ietverts sprieduma izraksts, kā arī attiecīgā gadījumā saistītā informācija par atgūstamajām tiesvedības izmaksām un procentu aprēķins. Tādēļ tā ir dokuments, kam ir nozīmīga informatīvā vērtība. Iegūstot pamatinformāciju no sprieduma, kura izpilde tiek prasīta, un padarot šo informāciju viegli saprotamu iestādēm un ikvienai ieinteresētajai personai, izmantojot Regulas Nr. 1215/2012 I pielikuma standarta veidlapu, 53. pantā paredzētā apliecības izdošana veicina ātru un efektīvu ārvalstīs pieņemtu spriedumu izpildi ( 15 ).
51.
Lai arī saskaņā ar sistēmu, kas izveidota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 16 ), attiecīgā apliecība nebija jāizdod ( 17 ), tās izdošana kļuva par obligātu prasību ar Regulas Nr. 1215/2012 stāšanos spēkā. Tas ir tāpēc, ka jaunajā regulā, ar kuru tiek atcelta eksekvatūras procedūra, ir paredzēta vienkāršāka procedūra, kas balstīta uz principu, ka dalībvalstī pieņemtu nolēmumu uzskata par tādu, it kā tas būtu pieņemts uzrunātajā dalībvalstī ( 18 ). Šī jauninājuma mērķis ir samazināt pārrobežu strīdu izskatīšanas ilgumu un ar to saistītos izdevumus ( 19 ).
52.
Jaunās sistēmas ietvaros uzrunātās dalībvalsts iestādes spriedumu izpilda, balstoties vienīgi uz informāciju, kas ir ietverta spriedumā un 53. pantā paredzētajā apliecībā. Tāpēc, kā Tiesa to ir konstatējusi, šī apliecība ir ārvalstīs pieņemtu spriedumu tiešas izpildes principa īstenošanas pamats ( 20 ). Izsakoties vienkāršāk, bez šīs apliecības spriedums nevar nonākt brīvā apritē Eiropas tiesiskajā telpā ( 21 ).
53.
Svarīgi ir tas, ka atbilstoši Regulai Nr. 1215/2012 izcelsmes tiesa ir kļuvusi par vienīgo iestādi, kas izdod 53. pantā paredzēto apliecību, atšķirībā no iepriekšējā regulējuma, saskaņā ar kuru atbildīgā iestāde ne vienmēr bija tiesa, kas ir pieņēmusi attiecīgo spriedumu ( 22 ). Tādējādi ir skaidrs, ka Savienības likumdevējs ir nolēmis, ka parasti tiesai, kurai tiek lūgts izdod 53. pantā paredzēto apliecību, nav jānosaka tās jurisdikcija attiecībā uz lietas būtību. Jurisdikcija jau būs noteikta, netieši vai tieši, pieņemot nolēmumu, kura izpilde tiek lūgta. Faktiski Regulas Nr. 1215/2012 I pielikuma veidlapā izcelsmes tiesai ir jāpauž nostāja par jurisdikciju attiecībā uz lietas būtību tikai gadījumā, ja šī tiesa ir pieņēmusi spriedumu, ar kuru paredz “pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu” ( 23 ).
54.
Iesniedzējtiesas ierosinātā Regulas Nr. 1215/2012 53. panta interpretācija nevar tikt viegli saskaņota ar iepriekš minētajiem apsvērumiem. Konkrētāk, šī interpretācija faktiski nozīmētu “virzību atpakaļgaitā” attiecībā uz vienu no galvenajiem tās jaunās sistēmas elementiem, kura izveidota ar Regulu Nr. 1215/2012. Patiešām, pārbaudes, ko uzrunātā dalībvalsts iepriekš veica, piemērojot eksekvatūras procedūru, netiktu atceltas, bet tikai “pārvietotas” uz apliecības izdošanas posmu, ko veic izcelsmes dalībvalsts. Tādējādi šāda normas interpretācija būtu pretrunā Regulas Nr. 1215/2012 loģikai un būtībai.
55.
Vairāki citi elementi apstiprina šo viedokli.
2. Izcelsmes tiesas pilnvaras
56.
Spriedumā Trade Agency Tiesa secināja, ka saskaņā ar Regulā Nr. 44/2001 noteikto regulējumu attiecīgās apliecības izdošana (tolaik to paredzēja tās 54. pants) bija “gandrīz automātiska” ( 24 ). Savienības likumdevējs, nenoliedzami, ir apstiprinājis šo pieeju ar Regulas Nr. 1215/2012 53. panta noteikumiem. To apliecina arī šīs normas imperatīvais formulējums: “izcelsmes tiesa pēc jebkuras ieinteresētās puses lūguma izdod apliecību” ( 25 ).
57.
Tomēr, ko praksē nozīmē gandrīz automātiski? Manuprāt, tas nozīmē to, ka izcelsmes tiesai, veicot darbības saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 53. pantu, ir jāpārliecinās, ka ir izpildīti nosacījumi minētās normas piemērošanai. Konkrētāk, šai tiesai ir jāpārbauda, vai Regula Nr. 1215/2012 ir ratione temporis un ratione materiae piemērojama izskatāmajā lietā. Šai tiesai ir arī jākonstatē, ka tā ir pieņēmusi nolēmumu, kura izpilde tiek lūgta, un ka pieteikuma iesniedzējs ir “ieinteresētā puse” 53. panta izpratnē.
58.
Izcelsmes tiesa nevar veikt dziļāku lietas pārbaudi, attiecinot to arī uz tiem strīda aspektiem, kuri neietilpst Regulas Nr. 1215/2012 53. panta piemērošanas jomā. Vēl jo vairāk, izcelsmes tiesa nevar atkārtoti izvērtēt materiāltiesiskos un jurisdikcijas jautājumus, kas ir izlemti spriedumā, kura izpilde tiek lūgta.
59.
Atšķirīga minētās tiesību normas interpretācija “apietu” sistēmu, kas izveidota ar Regulu Nr. 1215/2012, paredzot papildu pārbaudes tiesā līmeni, pat tajos gadījumos, kad valsts tiesību normas neparedz (vai vairs neparedz) attiecīgā sprieduma pārsūdzēšanas procedūru. Tādējādi šī pieeja apdraudētu res judicata principu.
60.
Tiesa jau ir uzvērusi res judicata principa nozīmīgumu gan Savienības tiesiskajā sistēmā, gan valstu tiesiskajās sistēmās. Lai nodrošinātu tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, kā arī pareizu tiesvedību, Tiesa secināja, ka ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad izsmelti visi tiesību aizsardzības līdzekļi, vai pēc tam, kad beidzies šādai pārsūdzībai paredzētais termiņš, vairs nevarētu tikt apstrīdēti ( 26 ).
61.
Tādējādi, kā iesniedzējtiesa uzskata, pat ja, izdodot maksājuma rīkojumu, ir noticis Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļā paredzēto jurisdikcijas noteikumu pārkāpums, minētais fakts neietekmē maksājuma rīkojuma galīgo raksturu un līdz ar to arī tā pārrobežu izpildāmību.
62.
Šajos apstākļos problemātisks šķiet arī vēl tas aspekts, ka iesniedzējtiesa izmeklēšanu veica pēc savas ierosmes.
63.
Regulas Nr. 1215/2012 46. pantā ir skaidri noteikts, ka “pēc pieteikuma, kas saņemts no personas, pret kuru lūgta izpilde”, sprieduma izpildi atsaka, ja ir konstatēts, ka pastāv 45. pantā minētie pamatojumi. Turklāt minētās regulas 45. panta 2. punktā ir precizēts, ka, pārbaudot 45. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētos [jurisdikcijas] pamatus, “tiesai, kurā iesniegts pieteikums, ir saistoši konstatētie fakti, kas ir pamatā izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcijai”.
64.
Šo pieeju var pretstatīt citām Regulas Nr. 1215/2012 normām, kurās Savienības likumdevējs ir tieši paredzējis pienākumu tiesai rīkoties pēc savas ierosmes. It īpaši tas attiecas uz šīs regulas 27. un 28. pantu, kā arī 29. panta 1. punktu.
65.
Minētās normas, kopā ņemot, liecina, ka Savienības likumdevējs izvēli iebilst pret izpildi ir atstājis tās personas ziņā, pret kuru ir lūgta izpilde. Iespējams, šī izvēle ir saderīga ar mērķi pēc iespējas veicināt brīvu spriedumu apriti Savienībā. Šis mērķis paredz, ka ir jānosaka skaidri ierobežojumi gan attiecībā uz termiņu un veidu, kādā var iebilst pret ārvalstīs pieņemta sprieduma izpildi, gan arī šādas rīcības pamatiem.
66.
Ņemot vērā iepriekš minēto, manuprāt, iesniedzējtiesa nav tiesīga pārbaudīt, vai attiecīgais maksājuma rīkojums tika izdots likumīgi, jo īpaši vai ir ievēroti Regulā Nr. 1215/2012 paredzētie jurisdikcijas noteikumi. Vēl jo vairāk, iesniedzējtiesai nav pienākuma to darīt pēc savas ierosmes.
3. Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzētā procedūra
67.
Šo secinājumu apstiprina arī apsvērumi par Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzētās procedūras būtību. Regulā Nr. 1215/2012 nav ietvertas nekādas normas attiecībā uz procedūru, kas būtu jāievēro, izdodot 53. pantā paredzēto apliecību.
68.
Līdz ar to minētās procedūras administratīvos un praktiskos elementus (piemēram, iekšējā kompetence izcelsmes tiesā, iesniedzamie dokumenti, nodevu esamība un apmērs utt.) nosaka ar dalībvalstu tiesisko regulējumu. Tomēr tas tā ir tikai gadījumā, ja tiek nodrošināta Regulas Nr. 1215/2012 noteikumu ievērošana, ja tajā noteiktās sistēmas darbība netiek padarīta neefektīva un ja netiek kavēta šīs regulas mērķa sasniegšana.
69.
Kā esmu norādījis iepriekš šo secinājumu 56.–61. punktā, gan no jaunās spriedumu atzīšanas un izpildes sistēmas civillietās un komerclietās, gan Regulas Nr. 1215/2012 53. panta formulējuma izriet, ka izcelsmes tiesa izdod 53. pantā paredzēto apliecību automātiski. Tad, kad ir konstatēts, ka 53. panta piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, izcelsmes tiesa nevar atteikt izdot apliecību.
70.
Tādējādi procedūra, kas ir jāievēro izcelsmes tiesai, pieprasa, es teiktu, ātru pieteikuma iesniedzēja lūguma izskatīšanu. Jebkāds papildu laikposms, kas izcelsmes tiesai būtu nepieciešams, lai izmeklētu jautājumu, kas pārsniedz Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā minēto nosacījumu izpildi, varētu radīt nevajadzīgu procedūras kavēšanos. Savukārt tas apdraudētu ar Regulu Nr. 1215/2012 ieviestās sistēmas efektivitāti, kavējot mērķi padarīt pārrobežu tiesvedību mazāk laikietilpīgu un lētāku.
71.
It īpaši tas attiektos uz gadījumiem, kad izcelsmes tiesa nolemtu pēc savas ierosmes veikt izmeklēšanu, lai atkārtoti izvērtētu jautājumus, kas tika izskatīti (vai bija jāizskata) spriedumā, kura izpilde tiek lūgta. Tas varētu ietvert, piemēram, to, vai šo spriedumu ir pieņēmusi valsts tiesa, kurai ir jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas noteikumiem.
72.
Manu secinājumu par šo jautājumu neliek apšaubīt judikatūra, kurā Tiesa vērtēja procedūru, saskaņā ar ko spriedums tiek apstiprināts par Eiropas izpildes rīkojumu Regulas Nr. 805/2004 izpratnē ( 27 ). Izcelsmes tiesas pienākums pārbaudīt, vai ir izpildītas visas prasības [sprieduma] apstiprināšanai par Eiropas izpildes rīkojumu, skaidri izriet no Regulas Nr. 805/2004 6. panta, kas ir norma, kura Regulā Nr. 1215/2012 nav ietverta.
4. Patērētāju aizsardzība Regulā Nr. 1215/2012
73.
Tagad ir jāpārbauda, vai apstāklis, ka jurisdikcijas noteikumi, kuru pārkāpumu, iespējams, ir pieļāvusi Tribunale di Milano (Milānas tiesa), izdodot attiecīgo maksājuma rīkojumu, attiecībā uz prasībām, kas ir celtas pret patērētājiem, varētu tomēr novest pie atšķirīga secinājuma.
74.
Kā minēts iepriekš 17. punktā, iesniedzējtiesa iedvesmojas no Tiesas judikatūras, kura jo īpaši izstrādāta attiecībā uz Padomes Direktīvu 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos ( 28 ) un saskaņā ar kuru patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju atrodas vājākā pozīcijā, un līdz ar to valsts tiesu pozitīva iejaukšanās, ja vajadzīgs pēc savas ierosmes, varētu būt vajadzīga, lai izlīdzinātu nevienlīdzību konkrētos apstākļos ( 29 ).
75.
Līdz ar to iesniedzējtiesa uzdod jautājumu, vai šī judikatūra tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā ļauj izcelsmes tiesai pēc savas ierosmes informēt patērētāju par apgalvoto pārkāpumu, vienlaikus neiebilstot vai neatsakot izdot 53. pantā paredzēto apliecību. Minētā informācija ļautu patērētājai apzināti izvērtēt iespēju iebilst pret maksājuma rīkojuma atzīšanu un izpildi tās dalībvalsts tiesā, kurā ir tās domicils, izmantojot Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekli.
76.
Par šo jautājumu, es – tāpat kā Čehijas Republikas valdība, Īrija un Itālijas valdība, kā arī Komisija – uzskatu, ka Tiesas judikatūru par Direktīvu 93/13 nevar vienkārši attiecināt uz Regulu Nr. 1215/2012.
77.
Direktīva 93/13 bija vērsta galvenokārt uz dalībvalstu materiālo tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, ļaujot dalībvalstīm noteikt vajadzīgos procesuālos noteikumus ( 30 ) saskaņā ar labi zināmo procesuālās autonomijas principu ( 31 ). Līdz ar to judikatūra, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, izrietēja no situācijām, kurās Tiesa uzskatīja, ka valsts procesuālie noteikumi padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina to patērētāju tiesību īstenošanu, kas tiem piešķirtas ar Direktīvu 93/13.
78.
Šajā ziņā jāuzsver, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi nav saistoši patērētajam. Kā Tiesa ir noteikusi, tā ir imperatīvā norma, kas vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, kuru līgums nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību ( 32 ). Turpretim Regulā Nr. 1215/2012 ir paredzētas kopējas procesuālās normas. Tajā nav ietvertas uz rezultātu vērstas un tālejošas materiāltiesiskās normas, kas būtu pielīdzināmas Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam.
79.
Tas nav nekāds pārsteigums. Regulā Nr. 1215/2012 ir ietvertas vairākas normas, kas konkrēti attiecas uz patērētājiem un paredz tiem konkrētas tiesības procedūrā. Kā tas ir precizēts 18. apsvērumā, “saistībā ar apdrošināšanas līgumiem, patērētāju līgumiem un darba līgumiem vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējie noteikumi” ( 33 ).
80.
Tādējādi saskaņā ar minētās regulas 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu “lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi ar mērķi, kas var būt uzskatāms par nesaistītu ar viņas arodu vai profesiju [..], ja [..] līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī vai jebkādā citā veidā vērš šādas darbības uz minēto dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp uz minēto dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā”, jurisdikciju nosaka atbilstoši noteikumiem, kas ir paredzēti II nodaļas 4. iedaļā. Savukārt atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 18. panta 2. punktam “otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils”.
81.
Turklāt Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta i) punktā un 46. pantā patērētājiem ir paredzēts konkrēts sprieduma atzīšanas un izpildes atteikuma pamats gadījumos, kad spriedums ir pretrunā konkrētajiem iepriekš minētajiem jurisdikcijas noteikumiem.
82.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Regulā Nr. 1215/2012 ietvertajos jautājumos Savienības likumdevējs ir ņēmis vērā patērētāju īpašo situāciju un šajā nolūkā izstrādājis ad hoc noteikumus. Tādēļ Regulā Nr. 1215/2012 jau ir ietvertas vairākas papildu procesuālās garantijas, kas tiek uzskatītas par patērētājiem nepieciešamām. Šādos ietvaros, kas jau paredz ļoti augstu patērētāju aizsardzību, nav vajadzības “pārspīlēt” ar minētās regulas 53. pantu, lai interpretācijas ceļā ieviestu tādas papildu garantijas, kādas ierosina iesniedzējtiesa.
83.
Vai gadījumā, ja Regulas Nr. 1215/2012 normas tiek “interpretētas” kā tādas, kas paredz papildu aizsardzības līmeni patērētājiem, sistēmiskā izpratnē līdzīga aizsardzība būtu arī jāattiecina uz citām personu kategorijām, kuras Savienības likumdevējs ir uzskatījis par īpaši aizsargājamām, ja tās ir atbildētāji ( 34 )?
84.
Šajā kontekstā ir vērts arī norādīt, ka judikatūrā, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, Tiesa ir atzinusi, ka patērētāju aizsardzība nav absolūta. Konkrēti, tā ir uzskatījusi, ka principā Savienības tiesībās valsts tiesai nav uzlikts pienākums nepiemērot valsts procesuālās normas, kas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst Direktīvā 93/13 ietvertas tiesību normas – neatkarīgi no tās rakstura – pārkāpumu ( 35 ). Tomēr, kā esmu minējis šo secinājumu 59.–61. punktā, iesniedzējtiesas ierosināto rīcības gaitu varētu pielīdzināt tam, ka tiek apšaubīts tā nolēmuma galīgums, attiecībā uz kuru tiek lūgts izdot 53. pantā paredzēto apliecību.
5. Hartas 47. pants
85.
Kā pēdējais ir jānorāda apstāklis, ka, pat ja šādu vienādojumu papildina ar Hartas 47. pantu, mans secinājums par pareizu Regulas Nr. 1215/2012 53. panta interpretāciju paliek nemainīgs.
86.
Savienības likumdevējs ir ņēmis vērā vajadzību nodrošināt, ka ieinteresētās puses var vērsties tiesās, lai iebilstu pret ārvalstīs pieņemtu spriedumu izpildi. Regulas Nr. 1215/2012 29. apsvērumā Savienības likumdevējs ir uzsvēris, ka “uzrunātajā dalībvalstī veiktai citā dalībvalstī pieņemta sprieduma tiešai izpildei bez izpildāmības pasludināšanas nebūtu jāapdraud aizstāvības tiesību ievērošana”, 38. apsvērumā vēl paredzot, ka regulā tiek ievērotas pamattiesības, “jo īpaši tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kas garantētas Hartas 47. pantā”.
87.
Pastāv jau vairākas garantijas, kas pilnībā nodrošina šo mērķi.
88.
Pirmkārt, ja, izdodot attiecīgo maksājuma rīkojumu, patiešām ir noticis Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļas jurisdikcijas noteikumu pārkāpums, A. M. Fiermonte var iebilst pret tā atzīšanu un izpildi Vācijā, atsaucoties uz tās pašas regulas 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta i) punkta un 46. panta apvienotajiem noteikumiem.
89.
Otrkārt, A. M. Fiermonte var izmantot arī atteikuma iemeslu, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta b) apakšpunktā attiecībā uz spriedumiem, kuri pieņemti aizmuguriski, ja ir izpildīti šajā normā paredzētie nosacījumi. Atbilstoši šai normai aizmuguriski pieņemtu spriedumu neatzīst, “ja atbildētājam netika laikus izsniegts dokuments, ar kuru celta prasība, vai līdzīgs dokuments, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nav sācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad viņam bija iespējams to darīt”.
90.
Treškārt, Regulas Nr. 1215/2012 noteikumos iestrādātā aizsardzības sistēma vēl ir papildināta ar principu par valsts atbildību. Ja A. M. Fiermonte uzskatītu, ka viņai ir nodarīts kaitējums izcelsmes tiesas pieļautā Regulas Nr. 1215/2012 noteikumu pārkāpuma dēļ, kā arī ņemot vērā izdevumus, kas jau, iespējams, ir radušies saistībā ar izcelsmes tiesas izdotu nelikumīgu nolēmumu, viņa, neatkarīgi no uzrunātās dalībvalsts kompetentās tiesas turpmākās rīcības, varētu pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu no attiecīgās dalībvalsts.
91.
Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts atbildības princips par privātpersonām radīto kaitējumu vai zaudējumiem tādu Savienības tiesību pārkāpumu rezultātā, par ko varētu būt vainojamas šīs valstis, ir spēkā visos gadījumos, kad dalībvalsts pārkāpj Savienības tiesības, lai arī kāda valsts iestāde būtu atbildīga par šo pārkāpumu, tostarp, kad pārkāpums ir pieļauts tiesas nolēmumā ( 36 ).
92.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Regulas Nr. 1215/2012 53. pants liedz izcelsmes tiesai, kurai tiek lūgts izdot apliecību attiecībā uz likumīgā spēkā stājušos tiesas nolēmumu, pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai, pieņemot šo nolēmumu, ir noticis jurisdikcijas noteikumu attiecībā uz patērētāju līgumiem pārkāpums.
D. Tiesas kompetence (otrais posms)
93.
Kad lieta ir izvērtēta pēc būtības, tikai pilnības labad noslēgumā atgriezīšos pie jautājuma par kompetenci.
94.
Dažādi apsvērumi liek man uzskatīt, ka funkcijas, ko izcelsmes tiesa veic, izdodot 53. pantā paredzēto apliecību, ir tiesas funkcijas. Līdz ar to šāda tiesa var lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu.
95.
Pirmkārt, šo secinājumu 52. punktā esmu uzsvēris 53. pantā paredzētās apliecības nozīmīgumu Regulas Nr. 1215/2012 sistēmā. Minētā apliecība ir ārvalstīs pieņemtu spriedumu tiešas izpildes principa īstenošanas pamats. Pēc tam, kad 53. pantā paredzētā apliecība ir iesniegta kompetentajai izpildes iestādei, tā praktiski sāk patstāvīgu eksistenci. Visai informācijai, kas nepieciešama attiecīgā sprieduma izpildei, principā būtu jābūt atrodamai apliecībā “lietotājam draudzīgā veidā”. Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka ir maz ticams – ja vien tas netiek skaidri apšaubīts –, ka izpildes iestādes divkārši pārbaudīs minētās informācijas precizitāti, vērtējot attiecīgā sprieduma tekstu, kas bieži būs sagatavots valodā, kuru tās nespēj izlasīt. Tāpēc praksē 53. pantā paredzētā apliecība, visticamāk, būs sprieduma izpildes pamats.
96.
Otrkārt, tās iestādes funkcija, kura ir atbildīga par informācijas iegūšanu no izpildei paredzētā sprieduma un šīs informācijas norādīšanu īpašajā veidlapā, bieži vien ir diezgan mehāniska. Tomēr tas tā var nebūt vienmēr. Lai aizpildītu Regulas Nr. 1215/2012 I pielikumā paredzēto veidlapu, ir vajadzīga diezgan detalizēta informācija. Ir visnotaļ iespējams, ka daļa šīs informācijas nav atrodama izpildāmajā spriedumā. Protams, daži no šiem jautājumiem var būt strīdīgi. Attiecībā uz citiem varētu būt vajadzīgs interpretēt galīgo spriedumu.
97.
Turklāt pušu starpā domstarpības varētu rasties par to, vai ir ievēroti Regulas Nr. 1215/2012 53. panta piemērošanas nosacījumi, kas aplūkoti šo secinājumu 57. punktā. Labs piemērs tam ir spriedums Gradbeništvo Korana ( 37 ).
98.
Visi šie elementi un iespējas liek man nepārprotami secināt, ka 53. pantā paredzētās apliecības aizpildīšanu ir grūti uzskatīt par “administratīvu” procedūru, ko var pielīdzināt situācijai, kad personai tiek lūgts apzīmogot dokumentu bez rūpīgas apdomāšanas vai nesniedzot būtisku ieguldījumu tā saturā.
99.
Treškārt, ņemot vērā šo izpratni, es neatbalstu tādu Regulas Nr. 1215/2012 53. panta interpretāciju, kura paredz, ka funkcijas (tiesas vai tikai administratīva rakstura), ko veic iestāde, kura izdod apliecību, katru reizi ir atkarīgas no to jautājumu veida, kas tām ir jāizskata šajā īpašajā procedūrā. Regulas Nr. 1215/2012 normās noteikto funkciju būtībai jābūt vienādai no procedūras sākuma līdz beigām neatkarīgi no tā, vai jautājumi, kas ir jārisina izcelsmes tiesai, izrādās vairāk vai mazāk sarežģīti vai arī tie ietver vērtējumus, kas zināmā mērā var pārsniegt to, kas ir skaidri iekļauts spriedumā, kura izpilde ir lūgta. Izsakoties vienkāršāk, man ir grūti atbalstīt pieeju, ar kuru konkrētās lietas īpatnības un (ne)veiksmes varētu padarīt Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzēto procedūru par mainīgu ģeometrijas procedūru, kura dažreiz būtu, savukārt citreiz nebūtu tiesas process.
100.
Ceturtkārt un visbeidzot, vispārīgākā līmenī varētu būt lietderīgi atgādināt, ka 53. pantā paredzētās apliecības izdošanas procedūra praktiski tiek veikta valsts līmenī, izmantojot dažādus “iekšējas deleģēšanas” veidus ( 38 ). 53. pantā paredzēto apliecību var izdot atsevišķs tiesnesis vai tās izdošanu var deleģēt tiesas darbiniekam vai citam tiesas ierēdnim, bet to joprojām veic valsts tiesā.
101.
Uzskatu, ka gadījumos, kad iestāde, kura lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir “tiesa” atbilstoši vispārīgai un institucionālai definīcijai saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ir jāizsaka pamatoti argumenti, lai pierādītu, ka, neskatoties uz tās vispārējo tiesas iedabu, šī iestāde acīmredzami veic tikai administratīva rakstura funkcijas konkrētajā pamatlietā ( 39 ). Man šķiet, ka Tiesa šo secinājumu ir attiecinājusi uz gadījumiem, kad nav bijis strīda par to, ka attiecīgās darbības rezultātā, neskatoties uz to, ka to veica tiesu iestāde, netika pieņemts tiesas nolēmums ( 40 ). Turpretim gadījumos, kad situācija nav tik vienkārša, šķiet, Tiesa ir tulkojusi šaubas par labu valsts tiesai ( 41 ).
102.
Šo pieeju es uzskatu par sapratīgu un, iespējams, vēl jo pamatotāku tās tiesiskās sadarbības sistēmas ietvaros, kas izveidota ar Regulu Nr. 1215/2012. Visas šīs sistēmas, kuras svarīgs elements ir 53. pants, darbība balstās uz tiesu iestādēm piešķirto galveno lomu. Tādējādi, ja tiesai ir šaubas par Regulas Nr. 1215/2012 normu piemērošanu, tiesību aktu vienotības un skaidrības nodrošināšanas interesēs ir tas, lai piekļuvei Tiesai saskaņā ar LESD 267. pantu netiktu interpretēta nepamatoti šauri.
103.
Šajā lietā nav šaubu par to, ka Tribunale di Milano (Milānas tiesa) un konkrētais tiesnesis, kura kompetencē ir izdot 53. pantā paredzēto apliecību, ir daļa no vispārējās Itālijas tiesu sistēmas. Turklāt Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzētā procedūra nav tikai administratīva rakstura funkcija iepriekš minēto iemeslu dēļ.
104.
Ņemot to vērā, es uzskatu, ka Tiesas kompetencē ir atbildēt uz šajā tiesvedībā uzdoto jautājumu.
V. Secinājumi
105.
Es ierosinu Tiesai uz Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
–
Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādāta versija) 53. pants liedz izcelsmes tiesai, kurai tiek lūgts izdot apliecību attiecībā uz likumīgā spēkā stājušos tiesas nolēmumu, pēc savas ierosmes izmantot pilnvaras pārbaudīt, vai, pieņemot šo nolēmumu, ir noticis jurisdikcijas noteikumu attiecībā uz patērētāju līgumiem pārkāpums.
( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.
( 2 ) OV 2012, L 351, 1. lpp. (saukta arī par “Briseles Ia regulu”).
( 3 ) Šī tiesa atsaucas tostarp uz spriedumiem, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones (C‑40/08, EU:C:2009:615); 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito (C‑618/10, EU:C:2012:349); 2015. gada 4. jūnijs, Faber (C‑497/13, EU:C:2015:357); 2016. gada 18. februāris, Finanmadrid EFC (C‑49/14, EU:C:2016:98), un 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60).
( 4 ) OV 2004, L 143, 15. lpp.
( 5 ) Skat. Regulas Nr. 1215/2012 26. apsvērumu.
( 6 ) Skat. it īpaši ECT, 1970. gada 17. janvāris, Delcourt pret Beļģiju (CE:ECHR:1970:0117JUD000268965, 31. punkts), un 2001. gada 7. jūnijs, Kress pret Franciju (CE:ECHR:2001:0607JUD003959498, 41. punkts).
( 7 ) Skat. it īpaši neseno spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses (C‑64/16, EU:C:2018:117, 41.–44. punkts un tajos minētā judikatūra).
( 8 ) Spriedums, 2019. gada 28. februāris (C‑579/17, EU:C:2019:162, 41. punkts).
( 9 ) Skat. spriedumus, 1997. gada 17. septembris, Dorsch Consult (C‑54/96, EU:C:1997:413, 23. punkts), un nesenāk, 2014. gada 17. jūlijs, Torresi (C‑58/13 un C‑59/13, EU:C:2014:2088, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 10 ) Skat. tostarp spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Torresi (C‑58/13 un C‑59/13, EU:C:2014:2088, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 11 ) Skat., piemēram, spriedumu, 1995. gada 19. oktobris, Job Centre (C‑111/94, EU:C:1995:340, 11. un 12. punkts).
( 12 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 31. janvāris, Belov (C‑394/11, EU:C:2013:48, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 13 ) Skat. šo secinājumu 93.–104. punktu.
( 14 ) Skat. arī Regulas Nr. 1215/2012 32. apsvērumu.
( 15 ) Skat. spriedumu, 2012. gada 6. septembris, Trade Agency (C‑619/10, EU:C:2012:531, 41. punkts), kā arī ģenerāladvokātes J Kokotes [J. Kokott] secinājumus minētajā lietā (EU:C:2012:247, 38. punkts).
( 16 ) OV 2001, L 12, 1. lpp.
( 17 ) Skat. Regulas Nr. 44/2001 53.–55. pantu. Skat. arī spriedumu, 2012. gada 6. septembris, Trade Agency (C‑619/10, EU:C:2012:531, 36. punkts).
( 18 ) Skat. Regulas Nr. 1215/2012 39. pantu.
( 19 ) Šajā nozīmē skat. Regulas Nr. 1215/2012 26. apsvērumu.
( 20 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. februāris, Gradbeništvo Korana (C‑579/17, EU:C:2019:162, 37. punkts).
( 21 ) Skat. ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumus lietā Gradbeništvo Korana (C‑579/17, EU:C:2018:863, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 22 ) Atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 54. pantam apliecību izdod “tās dalībvalsts tiesa vai kompetentā iestāde, kurā pieņemts spriedums” (mans izcēlums).
( 23 ) Skat. Regulas Nr. 1215/2012 I pielikuma standarta veidlapas 4.6.2.2. punktu. Skat. arī šīs Regulas 42. panta 2. punktu.
( 24 ) Spriedums, 2012. gada 6. septembris (C‑619/10, EU:C:2012:531, 41. punkts).
( 25 ) Mans izcēlums.
( 26 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2006. gada 16. marts, Kapferer (C‑234/04, EU:C:2006:178, 20. punkts).
( 27 ) Skat. it īpaši spriedumus, 2015. gada 17. decembris, Imtech Marine Belgium (C‑300/14, EU:C:2015:825, 46. un 47. punkts), un 2016. gada 16. jūnijs, Pebros Servizi (C‑511/14, EU:C:2016:448, 25. punkts).
( 28 ) OV 1993, L 95, 29. lpp.
( 29 ) Skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
( 30 ) Skat. it īpaši Direktīvas 93/13 10. un 24. apsvērumu.
( 31 ) Skat. tostarp spriedumu, 2006. gada 26. oktobris, Mostaza Claro (C‑168/05, EU:C:2006:675, 24. punkts).
( 32 ) Skat. tostarp spriedumu, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito (C‑618/10, EU:C:2012:349, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 33 ) Mans izcēlums. Skat. arī Regulas Nr. 1215/2012 14. apsvērumu.
( 34 ) Piemēram, apdrošinājuma ņēmēji, apdrošinātie, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēji, cietušās puses, darbinieki (uzskaitot tikai tos, kas ir minēti Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta i) punktā.
( 35 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Banco Primus (C‑421/14, EU:C:2017:60, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 36 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Köbler (C‑224/01, EU:C:2003:513, 30.–59. punkts).
( 37 ) Spriedums, 2019. gada 28. februāris (C‑579/17, EU:C:2019:162).
( 38 ) Par šādas iekšējas un ārējas deleģēšanas nošķiršanu skat. manus secinājumus lietā Pula Parking (C‑551/15, EU:C:2016:825, 96.–97. punkts).
( 39 ) Skat. ģenerāladvokāta N. Vāla [N Wahl] secinājumus apvienotajās lietās Torresi (C‑58/13 un C‑59/13, EU:C:2014:265, 72.–73. punkts).
( 40 ) Skat., piemēram, spriedumu, 1995. gada 19. oktobris, Job Centre (C‑111/94, EU:C:1995:340).
( 41 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Cartesio (C‑210/06, EU:C:2008:723, 54.–63. punkts).