Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 13. jūnijā (1)
Apvienotās lietas C‑364/18 un C‑365/18
Eni SpA
pret
Ministero dello Sviluppo economico,
Ministero dell’Economia e delle Finanze,
piedaloties:
Autorità di Regolazione per l’Energia, Reti e Ambiente,
Regione Basilicata,
Comune di Viggiano,
Regione Calabria,
Comune di Ravenna u.c.,
Assomineraria
(Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
un
Shell Italia E & P SpA
pret
Ministero dello Sviluppo economico,
Ministero dell’Economia e delle Finanze,
Autorità di Regolazione per l’Energia, Reti e Ambiente,
piedaloties:
Regione Basilicata,
Comune di Viggiano,
Comune di Montemurro,
Comune di Grumento Nova,
Comune di Marisco Nuovo,
Comune di Marsicovetere,
Comune di Calvello,
Assomineraria
(Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 94/22/EK – Enerģija – Atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumi ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei – Nodevas, kas jāmaksā par dabasgāzes koncesijām – Nodevu apmēra noteikšana – QE un Pfor indekss – Diskriminējošs raksturs
1. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai ir dota iespēja lemt par Direktīvas 94/22/EK (2) piemērošanu nodevām (royalties), ko dalībvalstis var noteikt uzņēmumiem, kas saņēmuši dabasgāzes meklēšanas, izpētes un ieguves atļaujas (3). Faktiski šīs nodevas ir atlīdzība, ko uzņēmumi maksā valstij par piekļuvi valsts resursiem, kas parasti ir ogļūdeņraži un it īpaši dabasgāze, un to izmantošanu.
2. Konkrēti, tagad ir jānoskaidro, vai Direktīva 94/22 atļauj dalībvalstīm nodevas apmēra noteikšanai izmantot konkrētu atsauces indeksu (tā saukto QE indeksu), nevis indeksu, kas piesaistīts dabasgāzes tirgus cenai.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Direktīva 94/22
3. Saskaņā ar ceturto, sesto, septīto un astoto apsvērumu:
“Tā kā dalībvalstis ir suverēnas un tām ir suverēnas tiesības attiecībā uz ogļūdeņražu resursiem, kas atrodas to teritorijās;
[..]
tā kā jāveic pasākumi, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas uzsākt darbu un darboties ogļūdeņražu meklēšanas, izpētes un ieguves jomā saskaņā ar nosacījumiem, kas veicina lielāku konkurenci šajā jomā, tādējādi atbalstot resursu iespējami labāku meklēšanu, izpēti un ieguvi dalībvalstīs un veicinot iekšējā enerģijas tirgus integrāciju.
tā kā šajā nolūkā jāizstrādā kopīgi noteikumi, lai nodrošinātu to, ka procedūras, ar kurām piešķir atļaujas ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei, ir pieejamas visiem subjektiem, kam ir vajadzīgās iespējas; tā kā atļaujas jāpiešķir, balstoties uz objektīviem un publicētiem kritērijiem; tā kā atļauju piešķiršanas nosacījumiem jau iepriekš jābūt zināmiem visiem subjektiem, kas piedalās procedūrā;
tā kā dalībvalstīm jāpatur tiesības pēc izvēles ierobežot šo darbu uzsākšanu un veikšanu, pamatojoties uz sabiedriskām interesēm, kā arī uzlikt par šo darbu veikšanu finansiālu nodevu vai nodevu ogļūdeņražos, ir jābūt sīki izstrādātiem minētās nodevas nosacījumiem, lai neiejauktos subjektu vadībā; tā kā šīs izvēles tiesības jāizmanto, nevienu nediskriminējot; tā kā jāveic pasākumi, lai neuzliktu subjektiem nosacījumus un pienākumus, ko nepamato vajadzība šo darbu veikt pareizi – izņēmums ir pienākumi, kas attiecas uz šo izvēles tiesību izmantošanu; tā kā subjektu darbs jāuzrauga tikai tiktāl, cik vajadzīgs, lai nodrošinātu tā atbilstību šiem pienākumiem un nosacījumiem.”
4. [Direktīvas] 2. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis saglabā tiesības noteikt savā teritorijā apgabalus, kas darāmi pieejami, lai veiktu ogļūdeņražu meklēšanas, izpētes un ieguves darbus.
2. Ja kāds apgabals ir darīts pieejams 1. punktā noteikto darbu veikšanai, dalībvalstis nodrošina to, ka subjekti netiek diskriminēti attiecībā uz šādu darbu sākšanu un to veikšanu.”
5. 6. panta 1., 2. punktā un 3. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina to, ka 5. panta 2. punktā minētos nosacījumus un prasības, kā arī sīkākus pienākumus konkrētas atļaujas izmantošanai attaisno vienīgi vajadzība nodrošināt darbu pareizu veikšanu apgabalā, kuram pieprasīta atļauja, 2. punkta piemērošana vai arī finansiālas nodevas vai nodevas ogļūdeņražos.
2. Dalībvalstis var 2. panta 1. punktā minēto darbu veikšanai uzlikt nosacījumus un prasības tiktāl, cik to attaisno apsvērumi par valsts drošību, sabiedrības drošību, veselības aizsardzību, transporta drošību, vides aizsardzību, bioloģisko resursu aizsardzību un nacionālo bagātību aizsardzību, kurām ir mākslas, vēstures vai arheoloģiska vērtība, kā arī apsvērumi par iekārtu un darbinieku drošību, ogļūdeņražu resursu plānotu vadību (piemēram, ātrums, kādā tiek izsmelti ogļūdeņraži, vai to atgūšanas optimizācija) vai arī vajadzību nodrošināt nodokļu ieņēmumus.
3. Dalībvalstis nosaka noteikumus 1. punktā minēto nodevu maksāšanai, tostarp jebkuru prasību pēc valsts līdzdalības, nodrošinot to, ka saglabājas subjektu vadības neatkarība.”
B. Itālijas tiesības
1. Leģislatīvais dekrēts Nr. 625/96
6. Saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 625/96 (4) 19. panta 1., 5. un 5. bis punktu:
“1. Par produktiem, kas iegūti no 1997. gada 1. janvāra, katram ieguves koncesijas īpašniekam katru gadu ir jāmaksā valstij procentuāla daļa no iegūtā produkta vērtības, kas atbilst 7 % no sauszemē iegūto šķidro un gāzveida ogļūdeņražu daudzuma, 7 % (5) no jūrā iegūtā gāzveida ogļūdeņražu daudzuma un 4 % no jūrā iegūtā šķidro ogļūdeņražu daudzuma.
[..]
5. Procentuālās daļas standartvērtību, kas atbilst katrai ieguves koncesijai, katram koncesijas īpašniekam nosaka kā vidēji svērto no pārdošanas cenām, par kurām viņš izrakstījis rēķinus atsauces gadā.
5. bis Produktiem, kas iegūti no 2002. gada 1. janvāra, produkta procentuālās daļas standartvērtību nosaka:
[..]
b) gāzei – par visām koncesijām un visiem īpašniekiem, pamatojoties uz QE indeksa – izejvielas gāzes enerģijas satura izmaksām, kas izteiktas euro/MJ (megadžouls) un ko nosaka Elektroenerģijas un gāzes [regulatīvā] iestāde saskaņā ar tās 1999. gada 22. aprīļa Lēmumu Nr. 52/99, kas publicēts 1999. gada 30. aprīļa Gazzetta Ufficiale (Oficiālais Vēstnesis) Nr. 100, un tā turpmākajiem grozījumiem, balstoties uz vidējo aritmētisko par atsauces gadu, pieņemot fiksētu ekvivalentu 1 Smc (standartkubikmetrs) = 38,52 MJ. No 2003. gada 1. janvāra šā indeksa atjauninājumu tikai šā panta nolūkos veic Elektroenerģijas un gāzes [regulatīvā] iestāde, pamatojoties uz tajā pašā lēmumā noteiktajiem parametriem.”
2. 2007. gada 31. janvāra Dekrētlikums Nr. 7, kas pārveidots par 2007. gada 2. aprīļa Likumu Nr. 40
7. Saskaņā ar šī dekrētlikuma (6) 11. panta 1. punktu ieguves koncesiju īpašniekiem ir jānodod procentuālās daļas no produktiem, kas pienākas valstij, regulētajā jaudu tirgū saskaņā ar procedūru, kas pēc Autorità di Regolazione per l’Energia, Reti e Ambiente (Enerģētikas, tīklu un vides regulatīvā iestāde, Itālija; turpmāk tekstā – “regulatīvā iestāde”) uzklausīšanas ir noteikta ekonomikas attīstības ministra dekrētā.
8. No Ministrijas 2010. gada 6. augusta dekrēta (7) izrietošā sistēma paredz – ciktāl tam ir nozīme šajā lietā –, ka “līguma slēgšanas par procentuālajām daļām procedūras notiek izsolē” (4. panta 1. punkts); “netiek pieņemti pirkuma piedāvājumi, kas ir zemāki par QE indeksu [..]” (4. panta 3. punkts); “ja piedāvātā gāzes daļa netiek pārdota, tā paliek īpašnieka rīcībā, kuram ir jānodod valstij ekvivalents apmērā, kura vērtība atbilst 3. punktā minētajam QE indeksam” (4. panta 4. punkts).
3. Grozītais 2012. gada 24. janvāra Dekrētlikums Nr. 1/2012, kas ir pārveidots par 2012. gada 24. marta Likumu Nr. 27
9. Dekrētlikuma Nr. 1/2012 (8) (“Gāzes cenas samazināšanas pasākumi mazāk aizsargātiem patērētājiem”) 13. pantā ir noteikts:
“Sākot no pirmā ceturkšņa pēc šā dekrēta stāšanās spēkā Elektroenerģijas un gāzes regulators, lai pielāgotu dabasgāzes atsauces cenas mazāk aizsargātiem patērētājiem 2000. gada 23. maija Leģislatīvā dekrēta Nr. 164 22. pantā un turpmāko grozījumu izpratnē Eiropas cenām, nosakot mainīgās nodevas dabasgāzes apgādes izmaksu segšanai, kā vienu no parametriem, uz kuriem balstoties tiek noteikts atjauninājums, pakāpeniski ievieš arī pakāpeniski pieaugošu atsauci uz tirgū konstatētajām gāzes cenām. Līdz brīdim, kad notiks 2009. gada 23. jūlija Likuma Nr. 99 30. panta 1. punktā minētā dabasgāzes tirgus atvēršana, vērā ņemamie atsauces tirgi ir atbilstoši 2010. gada 13. augusta Leģislatīvā dekrēta Nr. 130 9. panta 6. punktam identificētie Eiropas tirgi.”
4. Turpmākās tiesību normas
10. Ar Līgumu 196/2013/R/gas (9) regulatīvā iestāde no 2013. gada 1. oktobra ir galīgi atteikusies no QE indeksa kā parametra gāzes izmaksu aprēķināšanai, lai noteiktu piegādes nosacījumus aizsargātajā tirgū par labu mazāk aizsargātiem patērētājiem.
11. Sastāvdaļu, kas paredzēta dabasgāzes apgādes izmaksu segšanai vairumtirdzniecības tirgos, tagad veido Cmem indekss, kas noteikts tikai ar atsauci uz dabasgāzes īstermiņa tirgu saskaņā ar minētā lēmuma rezolutīvās daļas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu.
12. Cmem tiek iegūts, sasummējot dažādus elementus, no kuriem viens ir Pfor indekss.
13. Saskaņā ar “Konsolidētā teksta par dabasgāzes un citu gāzu, ko sadala pilsētas tīklos, pārdošanu mazumtirdzniecībā” (TIVG), kas ir grozīts ar Lēmumu 196/2013/R/gas, 6. panta 2. punkta d) apakšpunktu Pfor indekss, “kas izteikts euro/GJ (gigadžouls) dabasgāzes apgādes izmaksu segšanai, ir vienāds ar gāzes forward ceturkšņa kotācijām ārpusbiržas tirgū par n‑to ceturksni OTC (over the counter) par n‑to ceturksni virtuālajā tirdzniecības punktā TTF (10), ko konstatējusi Platts (11) ar atsauci uz otro kalendāro mēnesi pirms n‑tā ceturkšņa”.
II. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
14. Eni SpA (turpmāk tekstā – “Eni”) un Shell Italia E&P SpA (turpmāk tekstā – “Shell”) ir divi uzņēmumi, kuriem piešķirtas koncesijas dabasgāzes ieguvei Itālijā (12) un kuri šajā valstī darbojas arī gāzes pārdošanas un sadales vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības tirgos.
15. Abi uzņēmumi vēršas pret Itālijas iestādēm (13), apstrīdot nodevu apmēru par 2015. gadu, kas tiem jāmaksā valstij par savām koncesijām. It īpaši tie lūdz atcelt Direzione generale per la sicurezza dell’approvvigionamento e le infrastrutture energetiche (Piegādes drošības un enerģētikas infrastruktūras ģenerāldirektorāts) 2016. gada 24. marta lēmumu, kura priekšmets ir “Leģislatīvais dekrēts Nr. 625/1996 – 19. panta 5.bis punkts. 2015. gada QE indekss [enerģijas kvota] – izejvielas dabasgāzes enerģijas satura izmaksas 2015. gadam” (14), kā arī uz šī pamata pieņemtos lēmumus un normas.
16. Prasītāji uzskata, ka ar tiesību normām nav saderīga QE indeksa kā nodevu apmēra noteikšanas parametra saglabāšana 2015. gadā. Pēc to domām, šī noteikšana ir jāveic, balstoties uz Pfor indeksu (piesaistīts gāzes cenai īstermiņa tirgū), nevis uz QE indeksu (balstīts uz naftas un cita veida kurināmā biržas cenām ilgtermiņā).
17. Tie apgalvo, ka faktiski ir notikusi galīga atteikšanās no QE indeksa attiecībā uz aizsargātā tirgus tarifu regulējumu, tāpēc tas arī neesot jāpiemēro nodevu apmēra noteikšanai. Tādējādi tie ierosina atkal izmantot Pfor indeksu, ko regulatīvā iestāde ieviesa tieši tāpēc, lai tas atspoguļotu gāzes tirgus cenu.
18. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka ar pašreizējo noteikšanas mehānismu valstij pienākošās [dabasgāzes] daudzuma daļas sākumā tiek piedāvātas jaudu un gāzes regulētajā tirgū apmērā, kas vienāds ar QE indeksam atbilstošo cenu. Ja, kā tas notiek vairākumā gadījumu, minētās daļas netiek pārdotas, minētais dabasgāzes daudzums paliek uzņēmuma koncesionāra rīcībā, bet tas maksā valstij ekvivalentu, kura apmērs tiek aprēķināts, piemērojot QE indeksu, kurš ir augstāks nekā tirgus cena. Iesniedzējtiesa no tā secina, ka koncesionāriem ir jāiegādājas dabasgāzes daļas par jūtami augstāku cenu nekā tirgus cena, tādējādi tie cieš zaudējumus salīdzinājumā ar citiem nozares komersantiem, saviem konkurentiem, kuriem nav noteikts šāds pienākums.
19. Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) ar 2018. gada 18. janvāra spriedumu Nr. 290/2018 grozīja vairākus iesniedzējtiesas nolēmumus, kas pieņemti 2016. gada jūnijā, apstiprinot Itālijas iestāžu, kuras piemēroja QE indeksu, lēmumu tiesiskumu.
20. Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka var pastāvēt diskriminācija pret dabasgāzes ieguves koncesiju īpašniekiem, un jautā, vai valsts tiesiskā regulējuma interpretācija, kas sniegta Consiglio di Stato (Valsts padome) 2018. gada 18. janvāra spriedumā, var būt pretrunā Direktīvā 94/22 noteiktajiem principiem.
21. Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Lombardijas reģiona Administratīvā tiesa, Itālija) uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai noteikumiem, kas ietverti [Direktīvas 94/22] 6. panta 1. punktā un sestajā apsvērumā, ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas it īpaši ietverts Leģislatīvā dekrēta Nr. 625/1996 19. panta 5. bis punktā, kurš saskaņā ar Consiglio di Stato spriedumā Nr. 290/2018 sniegto interpretāciju maksājamo nodevu aprēķināšanai ļauj noteikt, ka ir jāizmanto QE indekss, kas balstīts uz naftas un cita veida kurināmā biržas cenām, nevis Pfor indekss, kas piesaistīts gāzes cenai īstermiņa tirgū?”
22. Rakstveida apsvērumus iesniedza Eni, Shell, Assomineraria, Comune di Viggiano (Vidžāno pašvaldība, Itālija), Itālijas valdība un Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 4. aprīlī, piedalījās visi lietas dalībnieki, izņemot Vidžāno pašvaldību.
III. Atbilde uz prejudiciālo jautājumu
23. Lietas dalībniekiem prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā ir atšķirīgi viedokļi par to, kāda atbilde būtu jāsniedz iesniedzējtiesai.
– Eni, Shell un Assomineraria uzskata, ka uz QE indeksu balstīta nodevas apmēra noteikšanas metode rada diskrimināciju un kaitējumu uzņēmumiem, kas ir dabasgāzes ieguves koncesiju īpašnieki, salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kas nodarbojas tikai ar šī produkta tirdzniecību un sadali. QE indeksā ir ņemta vērā naftas un citu ogļūdeņražu cena, kas ir augstāka par dabasgāzes cenu, tādējādi nodevu apmērs par dabasgāzes ieguves koncesijām ir lielāks nekā gāzes daudzuma, par kuru ir jāmaksā attiecīgās nodevas, pārdošanas cenas tirgū.
– Itālijas valdība, Vidžāno pašvaldība un Komisija uzskata, ka ar Direktīvu 94/22 dalībvalstīm ir piešķirta brīvība noteikt nodevu apmēru, piemērojot tādu indeksu kā QE. Pēc to domām, ar Direktīvu 94/22 dalībvalstīm nav noteikts pienākums noteikt šo nodevu apmēru, ņemot vērā dabasgāzes tirgus cenu.
24. Lai atrisinātu šo strīdu, manuprāt, vispirms ir jāaplūko metode, saskaņā ar kuru Itālijā tiek noteikts nodevu par dabasgāzes ieguves koncesijām apmērs.
A. Nodevu, kas maksājamas par dabasgāzes ieguves koncesijām, apmēra noteikšana Itālijā
25. No Likuma Nr. 6/1957 (15) pieņemšanas brīža Itālijā tika noteikts, ka dabasgāzes ieguves uzņēmumiem ir jāmaksā nodevas par dabasgāzes ieguves koncesijām tās teritorijā. Sākotnēji minētās nodevas varēja maksāt natūrā (iegūtās gāzes procentuālā daļa) vai naudā. Galīgā summa abos gadījumos bija identiska, jo maksājums naudā tika noteikts, balstoties uz vidējo dabasgāzes cenu, ko uzņēmums koncesionārs bija piemērojis attiecīgajā gadā.
26. Pēc Direktīvas 94/22 transponēšanas Itālijas tiesībās ar Leģislatīvo dekrētu Nr. 625/96 saglabājās tāda pati situācija. Uzņēmumi koncesionāri turpināja maksāt nodevu natūrā (vienāda ar procentuālo daļu no iegūtās gāzes) vai arī naudā (atbilstoši minētās gāzes daudzuma tirgus vērtībai).
27. Vēlāk, kad Leģislatīvā dekrēta Nr. 625/96 19. pants tika grozīts ar 2004. gada 23. aprīļa Likumu Nr. 239, mainījās arī nodevu režīms.
28. Faktiski jaunajā Leģislatīvā dekrēta Nr. 625/96 19. panta redakcijā bija noteikts, ka no 2002. gada 1. janvāra nodevas ir maksājamas tikai naudā. No 2003. gada 1. janvāra nodevu veidoja iegūtā produkta procentuālā daļa (16), kurai piemēroja gāzes cenu saskaņā ar QE indeksu. Šis indekss tika definēts kā izejvielas dabasgāzes enerģijas satura izmaksas, kas izteiktas euro/MJ (megadžouli), un tas bija jānosaka regulatīvajai iestādei saskaņā ar tās Lēmumā Nr. 52/99 paredzētajiem parametriem.
29. Saskaņā ar lietas dalībnieku sniegto informāciju regulatīvā iestāde ik pēc diviem mēnešiem aprēķināja QE indeksu, atsaucoties uz enerģētikas produktu grozu (17), it īpaši uz naftas un citu kurināmā veidu biržas cenu vidējiem rādītājiem, kas izrietēja no daudzgadu vairumtirdzniecības līgumiem. QE indekss tajā laikā atspoguļoja dabasgāzes faktisko tirgus vērtību, kā to apgalvo šie lietas dalībnieki (18).
30. Vēlāk ar 2007. gada reformu, kas precizēta 2010. gada 6. augusta Ekonomikas attīstības ministra dekrētā, koncesiju īpašniekiem uzņēmumiem tika dota iespēja pārdot “jaudu un gāzes regulētajā tirgū” (PSV) (19) izsolēs, nododot valstij nodevu veidā summu, kas iegūta no tai pienākošās gāzes procentuālās daļas pārdošanas. Šis virtuālais tirdzniecības punkts PSV ir vairumtirdzniecības tirgus, kurā tiek veikti visi ar dabasgāzi saistīti darījumi Itālijā.
31. Tiesiskajā regulējumā tomēr bija paredzēts noraidīt piedāvājumus, kuru cenas bija zemākas nekā QE indekss. Šajā gadījumā piedāvātais gāzes daudzums palika tā uzņēmuma koncesionāra rīcībā, kuram bija jāmaksā valstij nodeva apmērā, kas ir ekvivalenta ar minēto daudzumu, un tās summa ir vienāda ar QE indeksu.
32. Acīmredzami, ka QE indekss vairs nebija saskaņots ar dabasgāzes cenu tirgos, līdz ar to dabasgāzes ieguves koncesiju īpašnieki uzņēmumi nevarēja pārdot gāzes daļas regulētajā tirgū Itālijā.
33. Nesakritība starp QE indeksu un dabasgāzes tirgus cenu tika apstiprināta, kad regulatīvā iestāde pieņēma Lēmumu 196/2013/R/gas, ar ko no 2013. gada 1. oktobra pilnīgi atteicās izmantot QE indeksu kā parametru gāzes izmaksu aprēķināšanai, lai noteiktu piegādes nosacījumus aizsargātā tirgus patērētājiem (20).
34. Lēmumā 196/2013/R/gas gāzes izmaksu noteikšanai tika paredzēts izmantot Pfor indeksu, kas atspoguļo dabasgāzes ceturkšņa kotācijas Nīderlandes biržā (virtuālais tirdzniecības punkts TTF), ko konstatējusi Platts.
35. Tomēr Itālijas iestādes turpināja piemērot QE indeksu, lai noteiktu dabasgāzes cenu nodevu aprēķināšanas mērķim. Tā kā uzņēmumi koncesionāri 2015. gadā nevarēja pārdot PSV tirgus izsolēs gāzes procentuālās daļas, kas atbilda šīm nodevām, tie apgalvo, ka tiem bija jāmaksā valstij par tām augstāka cena, nekā tas būtu gadījumā, ja tiktu piemērota gāzes cena īstermiņa tirgū (proti, cena, kas izriet no Pfor indeksa).
36. Lietas materiālos ir norādīts, ka:
– QE indeksa vērtības, kas izteiktas euro/GJ (21) par katru 2015. gada ceturksni, bija 7,976985, 6,940217, 6,194914 un 5,573671. Tādējādi 2015. gadā vidējais QE indekss nodevu apmēra noteikšanai bija 6,671447 (22).
– Pfor indeksa vērtības euro/GJ par katru 2015. gada ceturksni bija 6,553299, 5,984375, 5,665388 un 5,564236. Pfor indeksa vidējais rādītājs bija 5,9418245 (23).
37. No šīs informācijas izriet, ka 2015. gadā QE indeksa vērtības bija augstākas nekā Pfor indeksa vērtības. Tādējādi dabasgāzes ieguves koncesiju īpašnieki uzņēmumi maksāja lielākas nodevas (24), nekā tās būtu gadījumā, ja attiecīgajām dabasgāzes daļām tiktu piemērota tirgus vērtība.
B. Direktīvas 94/22 interpretācija
38. Ar Direktīvu 94/22 ir veikta neizsmeļoša ogļūdeņražu meklēšanas, izpētes un ieguves darbību saskaņošana Savienībā (25).
39. Saistībā ar šo minimālo saskaņošanu kā premisa tiek pieņemts, ka dalībvalstis ir suverēnas attiecībā uz to teritorijā esošajiem ogļūdeņražiem (26), kas ir to rīcībā esošie dabas resursi. Direktīvas 94/22 mērķis ir izveidot procedūru, lai nodrošinātu piekļuvi šīm darbībām un to veikšanu, ar mērķi veicināt lielāku konkurenci šajā nozarē, atbalstīt šo resursu iespējami labāku meklēšanu, izpēti un ieguvi, kā arī veicināt iekšējā enerģijas tirgus integrāciju (27).
40. Konkrēti direktīvā ir noteikts, ka attiecīgo atļauju piešķiršanas procedūrām ir jābūt pieejamām visiem Savienības uzņēmumiem, kam ir vajadzīgās iespējas, ka atļaujas jāpiešķir, balstoties uz “objektīviem kritērijiem” un atbilstoši nosacījumiem, kas ir iepriekš zināmi visiem subjektiem, kas piedalās procedūrā (28).
41. Ar Direktīvu 94/22 valstīm ir atļauts ierobežot šo darbu uzsākšanu un veikšanu, “pamatojoties uz sabiedriskām interesēm”, kā arī noteikt atlīdzības samaksu (nodevu) (29).
42. Ar Direktīvas 94/22 astoto apsvērumu un 6. panta 1. punktu dalībvalstīm ir piešķirta brīvība izvēlēties starp nodevu, kas ir finansiāla atlīdzība (samaksa naudā), un nodevu ogļūdeņražos (atlīdzība natūrā). Tādējādi tādi valsts tiesību akti kā šajā lietā apstrīdētie, kuros nodeva ir noteikta finansiāla maksājuma formā, ir saderīgi ar Direktīvu 94/22.
43. Šajā strīdā galvenais jautājums ir par to, vai Direktīvā 94/22 ir paredzēti nosacījumi attiecībā uz nodevu apmēru un to apmēra noteikšanas procedūru. Kā minēju iepriekš, ar šo direktīvu, manuprāt, dalībvalstīm ir piešķirta ļoti plaša rīcības brīvība, lai noteiktu nodevu aprēķināšanas metodi.
44. Tomēr ir skaidrs, ka dalībvalstīm ir jāizmanto to tiesības noteikt nodevu apmēru, nevienu nediskriminējot (Direktīvas 94/22 astotais apsvērums), tādējādi attiecībā uz ogļūdeņražu meklēšanas, izpētes un ieguves darbu sākšanu un to veikšanu uzņēmumiem ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme (2. panta 2. punkts) (30).
45. Tādējādi direktīvā valstīm nav noteikti ierobežojumi ne attiecībā uz nodevas apmēra noteikšanas metodi, ne attiecībā uz tās apmēru. Dabasgāzes ieguves koncesiju īpašnieki uzņēmumi, kas iesnieguši apsvērumus (Eni, Shell un apvienība Assomineraria), atzīst, ka valsts varēja paaugstināt nodevas apmēru no 7 līdz 10 % no iegūtā gāzes daudzuma, kā Itālija to izdarīja 1999. gadā.
46. Tomēr šie paši uzņēmumi norāda, ka nodevas apmērs esot jānosaka, izmantojot formulu, kas atspoguļo gāzes pārdošanas cenu tirgū, taču tagad tas tā neesot, piemērojot QE indeksu. Tie piebilst, ka šī indeksa piemērošana radot tiem kaitējumu (diskriminācija), jo tiem esot jāpērk nodevai atbilstoša dabasgāzes procentuālā daļa par augstāku cenu nekā tirgus cena (tagad ir piesaistīta Pfor indeksam).
47. Es nepiekrītu šim viedoklim un gluži pretēji uzskatu, ka QE indeksa piemērošana nediskriminē dabasgāzes ieguves koncesiju īpašnieku uzņēmumus veidā, kas būtu nesaderīgs ar Direktīvu 94/22. Ar šo tiesību normu ir aizliegta tāda diskriminācija, ko dalībvalsts varētu īstenot attiecībā uz atļauju īpašniekiem uzņēmumiem (piemēram, tostarp to valstspiederības, rezidences valsts (31) vai to kapitāla izcelsmes dēļ), nosakot nodevu apmēru. Tas notiktu tad, ja uzņēmumiem, kuriem ir kapitāls citās dalībvalstīs, būtu jāmaksā lielāka nodeva nekā uzņēmumiem, kuru kapitāls ir Itālijā.
48. Eni un Shell pieejā uzsvars ir likts uz diskrimināciju, kas, pēc to domām, pastāv starp uzņēmumiem, koncesiju īpašniekiem, un uzņēmumiem, kuri darbojas dabasgāzes tirdzniecības un sadales tirgū un neizmanto atradnes. Šajā pieejā ir uzsvērts, ka:
– koncesionāri esot spiesti iegādāties dabasgāzi, kas atbilst to produktu procentuālajai daļai, kura ir jāmaksā kā nodeva, par augstāku cenu nekā tirgus cena, piemērojot QE indeksu kā atsauci šo gāzes daļu pārdošanai izsolēs PSV tirgū (32);
– uzņēmumiem, kas nav dabasgāzes ieguves koncesijas īpašnieki un darbojas dabasgāzes tirgū Itālijā, nav nedz pienākums veikt šīs iegādes, nedz arī maksāt nodevas Itālijas valstij.
49. Tomēr ar Direktīvu 94/22 ir aizliegta tikai diskriminācija starp dabasgāzes ieguves uzņēmumiem, koncesiju īpašniekiem, (rectius, atļauju īpašnieki), bet nav aizliegta atšķirīga attieksme pret tiem un uzņēmumiem, kas ir tikai dabasgāzes tirgotāji un starpnieki PSV regulētajā vairumtirdzniecības tirgū vai mazumtirdzniecības tirgū aizsargātiem patērētājiem.
50. No nodevu veikšanas viedokļa raugoties, dabasgāzes ieguves uzņēmumu, koncesiju īpašnieku, un dabasgāzes tirdzniecības un sadales uzņēmumu situācija Itālijas tirgos nav salīdzināma (33), jo pēdējiem minētajiem – atkārtoju – nav jāmaksā Itālijas valstij nekāda veida nodeva par ieguvi. Tāpēc es uzskatu, ka apgalvotā diskriminācija nepastāv.
51. Šī uzņēmumu koncesionāru apgalvotā diskriminācija salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kas tikai pārdod dabasgāzi Itālijā, var rasties vien tad, ja gāzes tirgus cena ir zema. Ja minētā cena palielinās salīdzinājumā ar naftas un citu ogļūdeņražu, kas tiek ņemti vērā QE indeksā, cenu, situācija pilnībā mainās: izsoles turpinās un uzņēmumi koncesionāri pārdod dabasgāzi par augstāku cenu nekā tā, kas ir noteikta, piemērojot QE indeksu. Saskaņā ar Itālijas valdības sniegto informāciju, ko koncesionāri nav apstrīdējuši, šāda situācija radās 2016. un 2017. finanšu gadā, kad koncesionāri pārdeva dabasgāzi izsolēs par augstāku cenu nekā tā, kas izriet no QE indeksa (32 % 2016. gadā un 36’7 % 2017. gadā) un Pfor indeksa (46’3 % 2016. gadā un 52’1 % 2017. gadā) piemērošanas. Šajos gadījumos koncesionāriem nebija pienākums atkārtoti pirkt dabasgāzi par augstāku cenu nekā tā, kas izriet no QE indeksa piemērošanas.
52. Direktīvā 94/22 attiecībā uz šī veida iemaksu aprēķināšanas metodi un apmēra noteikšanu ir paredzēti citi ierobežojumi, kas nav pārāk precīzi, lai ierobežotu dalībvalstīm piešķirto plašo rīcības brīvību. Konkrēti:
– tās 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka iemaksas “attaisno vienīgi vajadzība nodrošināt darbu pareizu veikšanu apgabalā, kuram pieprasīta atļauja”;
– tās 6. panta 3. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis nosaka noteikumus [..] nodevu maksāšanai [..], nodrošinot to, ka saglabājas subjektu vadības neatkarība”.
53. Tomēr ne iesniedzējtiesa, ne uzņēmumi, kuriem ir jāmaksā nodevas, nav apgalvojuši, ka Itālijas tiesību aktos nav ievēroti šie ierobežojumi.
54. Savukārt šie paši uzņēmumi apgalvo, ka nodevu apmēra noteikšanai ir nelietderīgi izmantot QE indeksu, jo tajā netiek ņemta vērā dabasgāzes tirgus cena, bet ilgtermiņa līgumos noteiktā naftas un citu ogļūdeņražu cena. Pēc to domām, ar Direktīvu 94/22 neesot atļauta šī iespēja un ir uzlikts pienākums izmantot ar dabasgāzes tirgus cenai piesaistītu indeksu (tādu kā Pfor indekss, kuru Itālijas tirgū no 2013. gada izmanto aizsargātiem patērētājiem).
55. Eni šajā nozīmē apgalvo, ka QE indeksa izmantošana var radīt absurdu situāciju, kurā nodevas vērtība būtu augstāka nekā uzņēmuma koncesionāra iegūtās dabasgāzes cena, ja naftas un citu ogļūdeņražu tirgus cena būtiski pieaugtu salīdzinājumā ar gāzes tirgus cenu.
56. Šis arguments, kas iesniedzējtiesai šķiet pārliecinošs, ir balstīts uz pieņēmumu (par starpības palielināšanos starp vienu un otru indeksu), kas neatbilst faktiem, kuri norisinājās 2015. gadā un uz kuriem attiecas lietā aplūkotais regulatīvās iestādes lēmums. Kā esmu norādījis, atšķirība starp QE indeksu un Pfor indeksu šajā finanšu gadā nebija liela (34), tāpēc nodevu apmēra palielinājums nebija tik būtisks, lai tas apdraudētu dabasgāzes ieguves koncesiju īpašnieku uzņēmumu dzīvotspēju. Turklāt, kā norādīts iepriekš, 2016. un 2017. gadā situācija mainījās, jo dabasgāzes tirgus cena bija augstāka nekā cena, kas izrietēja no QE un Pfor indeksa piemērošanas.
57. Katrā ziņā, izvēloties vienu vai otru indeksu, var tikt iesaistīti rīcības brīvības un politisko iespēju faktori, kas izraisa vēlmi noteikt stingrākus vai mazāk stingrus noteikumus uzņēmumiem koncesionāriem (un simetriski labvēlīgākus vai mazāk labvēlīgus valstij).
58. Iespējams, ir loģiski izmantot indeksu, kas atspoguļo gāzes tirgus cenu īstermiņa tirgū (Pfor indekss). Taču nav nepamatoti izmantot citu tādu indeksu kā QE indekss, kas piesaistīts naftas un cita veida kurināmā cenām vidējā termiņā un ilgtermiņā. Proti, mazāk svārstīga rādītāja izvēle var būt faktors, ko likumdevējs likumīgi izvērtē, lai valsts ieņēmumus no ogļūdeņražu ieguves padarītu stabilākus un paredzamākus.
59. Visbeidzot nav strīda par to, ka Itālijas valsts arī varētu tiesiski palielināt nodevu apmēru, palielinot dabasgāzes procentuālo daļu, kas ietekmē šo nodevu samaksu (piemēram, nodevu, kas vienāda 15 % no iegūtās gāzes daudzuma 10 % vietā), tādējādi iznākums būtu analogs.
60. Atbildot uz prejudiciālo jautājumu, nozīme ir tam, ka ar tāda indeksa kā QE izmantošanu netiktu pārkāpts neviens no Direktīvas 94/22 6. pantā noteiktajiem ierobežojumiem, kurus minēju iepriekš. Manuprāt, tas tā ir, jo:
– pirmkārt, “vajadzība nodrošināt nodokļu ieņēmumus” (6. panta 2. punkts) pamato QE indeksa izmantošanu, jo ar tā piemērošanu attiecībā uz gāzes procentuālo daļu, kas uzņēmumiem koncesionāriem ir jāparedz nodevu samaksai (pašlaik 10 %), Itālijas valsts var iekasēt lielākas summas;
– otrkārt, QE indeksa izmantošanas dēļ nav apdraudēta vajadzība nodrošināt darbu pareizu veikšanu apgabalā, kuram pieprasīta atļauja (6. panta 1. punkts), vai subjektu vadības neatkarības saglabāšana (6. panta 3. punkts), vismaz ne attiecībā uz procentuālajām daļām, kurām tas tika piemērots 2015. gadā.
61. Katrā ziņā valsts tiesām, kurām ir zināmi visi faktiskie apstākļi, ir jāizvērtē, vai tāda indeksa kā QE indekss, kas nav piesaistīts dabasgāzes tirgus cenai, izmantošana, lai aprēķinātu nodevas, kas jāmaksā par dabasgāzes ieguves koncesijām, konkrētajā gadā izraisīja sekas, kuras ir nesaderīgas ar ierobežojumiem, kas Direktīvas 94/22 6. pantā ir noteikti minēto nodevu apmēra noteikšanas mērķiem.
62. Lai arī iesniedzējtiesa savā rīkojumā neuzdod šo jautājumu, es piebildīšu, ka valsts tiesām, veicot atbilstošo faktisko un tiesisko apstākļu izvērtēšanu, arī ir jāpārbauda, vai strīdīgais tiesiskais regulējums pamatlietā atbilst samērīguma principa prasībām (35), un Tiesai ir jāsniedz Savienības tiesību interpretācijas elementi, kas ļauj pieņemt nolēmumu (36).
63. Šo atsevišķā gadījuma izvērtējumu jau ir veikusi Consiglio di Stato (Valsts padome) spriedumā Nr. 290/2018, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa. Lai pēdējā minētā varētu atteikties no kritērija, ko noteikusi Itālijas administratīvā tiesa, kurai ir pēdējais vārds saistībā ar tās valsts tiesību piemērošanu, manuprāt, ir jābūt ļoti pamatotiem iemesliem, kas nepārprotami atspēko šo vērtējumu.
64. Ņemot vērā šīs atrunas, es uzskatu, ka ir vismaz divi papildu faktori, kas apstiprina nodevu apmēra noteikšanas metodes, kuru ir pieņēmušas Itālijas iestādes, saderību ar Savienības tiesībām.
65. Pirmais ir tas, ka gan ar Direktīvas 94/22 6. panta 1. punktu, gan astoto apsvērumu dalībvalstīm ir atļauts izvēlēties atlīdzību natūrā vai atlīdzību naudā. Dalībvalstīm ir dota iespēja izvēlēties starp divām alternatīvām, tomēr bez jebkādas saiknes starp tām. Tādējādi no direktīvas neizriet, ka nodevai, kas ir vai nu kā nauda vai arī finansiāls ieguldījums, ir jāatbilst iegūtās gāzes kvotas tirgus vērtībai vai arī ir jābūt piesaistītai tai.
66. Otrkārt, dalībvalsts obligāti nepārkāpj samērīguma principu, kad tā nosaka nodevas apmēru naudā, piemērojot tādu indeksu kā QE, kas nenodrošina līdzvērtību starp attiecīgās gāzes procentuālās daļas tirgus vērtību un minētās nodevas finansiālo apmēru. Šī līdzvērtība, atkārtoju, nav Direktīvas 94/22 mērķis. Tomēr samērīguma princips neuzliek dalībvalstīm pienākumu piemērot tādu atsauces indeksu kā Pfor.
67. Piemērojamais valsts tiesiskais regulējums, ar ko ir transponēta Direktīva 94/22, varētu būt nesaderīgs ar samērīguma principu tad, ja nodevas apmēra noteikšanas procedūrā tiktu noteikta tik liela nodeva, kas praksē apdraudētu dabasgāzes meklēšanas, izpētes un ieguves darbību dzīvotspēju. No šajā lietā sniegtās informācijas nešķiet, ka šādu situāciju būtu izraisījis Itālijas tiesiskais regulējums, ar ko ir noteikta prasība izmantot QE indeksu.
68. Atšķirībā no iepriekš minētā QE indeksa piemērošana varētu izraisīt lielākas vai mazākas izmaiņas finanšu līdzsvarā, kas sākotnēji bija paredzēts, piešķirot attiecīgās koncesijas. Ja rodas šāda problēma (ko var izraisīt gan izmaiņas indeksos, gan nodevas procentuālās daļas palielināšana), tās risinājums būtu rodams nevis Direktīvā 94/22, bet valsts tiesību normās, kas reglamentē koncesiju līdzsvaru (37).
69. Visbeidzot, nesniedzot sīkāku pamatojumu, var noraidīt apgalvojumu, ka QE indeksa piemērošana esot ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu aizsargāto īpašumtiesību nepamatots ierobežojums. Ogļūdeņraži ir sākotnējs Itālijas valsts īpašums, un, ja tā nolemj ļaut uzņēmumam koncesionāram tos iegūt, tā var paredzēt, ka par šo valsts resursu piešķiršanu tam, kurš tos izmanto, ir jāmaksā valstij nodeva.
IV. Secinājumi
70. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai sniegt Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) šādu atbildi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK (1994. gada 30. maijs) par atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumiem ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei 6. panta 1., 2. un 3. punktam un astotajam apsvērumam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts nodevu apmērs, kas dabasgāzes ieguves atļauju īpašniekiem uzņēmumiem ir jāmaksā, ņemot vērā indeksu (tāds kā QE), kas balstīts uz naftas un cita veida kurināmā biržas cenām vidējā un ilgtermiņā, nevis izmantojot citu indeksu (tādu kā Pfor), kas piesaistīts gāzes cenai īstermiņa tirgū.
1 Oriģinālvaloda – spāņu.
2 Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (1994. gada 30. maijs) par atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumiem ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei (OV 1994, L 164, 3. lpp.).
3 Direktīvas 94/22/EK 1. panta 3. punktā ir lietots jēdziens “atļauja” visaptverošā nozīmē (“jebkurš normatīvs vai administratīvs akts vai līguma noteikums, vai arī saskaņā ar tiem izdots dokuments, ar kuru dalībvalsts kompetentās iestādes piešķir subjektam ekskluzīvas tiesības pašam savā labā un uz savu atbildību meklēt, pētīt vai iegūt ogļūdeņražus kādā ģeogrāfiskā apgabalā”). Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumā ietverto informāciju šo atļauju juridiska forma Itālijā ir “koncesijas” (precīzāk, valsts koncesijas) un to īpašniekus sauc par “koncesionāriem”. Šajos secinājumos es lietošu abus jēdzienus.
4 1996. gada 25. novembra Decreto Legislativo 25 novembre 1996, n. 625 – Attuazione della direttiva 94/22/CEE relativa alle condizioni di rilascio e di esercizio delle autorizzazioni alla prospezione, ricerca e coltivazione di idrocarburi (Leģislatīvais dekrēts Nr. 625 – Direktīvas 94/22 izpilde) (1996. gada 14. decembra GURI Nr. 293; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 625/96”).
5 Saskaņā ar 2009. gada 23. jūlija Likuma Nr. 99 45. panta 1. punktu šis daudzums vēlāk tika palielināts līdz 10 %.
6 Legge 2 aprile 2007, n. 40, Conversione in legge, con modificazioni, del decreto‑legge 31 gennaio 2007, n. 7, recante misure urgenti per la tutela dei consumatori, la promozione della concorrenza, lo sviluppo di attività economiche e la nascita di nuove imprese (grozītais 2007. gada 2. aprīļa Likums Nr. 40, ar ko apstiprina 2007. gada 31. janvāra Dekrētlikumu Nr. 7 par steidzamiem pasākumiem patērētāju aizsardzības, konkurences veicināšanas un jaunu uzņēmumu dibināšanas jomā) (2007. gada 2. aprīļa GURI Nr. 77).
7 2010. gada 6. augusta Decreto ministeriale 6 agosto 2010 – Decreto per la vendita delle aliquote di prodotto della produzione di gas nel territorio nazionale, royalties, destinate allo stato (Ministrijas dekrēts – Dekrēts par valsts teritorijā saražotās gāzes produkcijas daļu pārdošanu valstij paredzētām royalties) (2010. gada 27. augusta GURI Nr. 200).
8 2012. gada 24. marta Legge 24 marzo 2012, n. 27 – Disposizioni urgenti per la concorrenza, lo sviluppo delle infrastrutture e la competitività (Likums Nr. 27 – Steidzami noteikumi par konkurenci, infrastruktūru attīstību un konkurētspēju) (2012. gada 24. marta GURI Nr. 71).
9 Deliberazione 9 maggio 2013 196/2013/R/gas, seconda fase della riforma delle condizioni economiche applicate ai clienti finali del servizio di tutela nel mercato del gas naturale a partire dall’ 1 ottobre 2013. Modifiche al TIVG. Skat. ‑13.pdf.
10 Virtuālais tirdzniecības punkts TTF (Title Transfer Facility) ir Nīderlandes gāzes birža. Skat. ‑and‑services/ttf.
11 Platts bija daudznacionāla uzņēmuma McGraw‑Hill nodaļa, kas darbojās nākotnes līgumu un atvasināto finanšu instrumentu tirgū, kuri tika tirgoti energoproduktu tirgos visā pasaulē. 2016. gadā McGraw Hill Financial kļuva par S&P Global un Platts devino S&P Global Platts un ir neatkarīgs uzņēmums, kas sniedz informāciju, atsauces cenas un analīzi par izejvielu un energoproduktu tirgiem. Skat. .
12 Eni ir koncesiju īpašniece dabasgāzes ieguvei gan sauszemē, gan jūras dzīlēs. Shell ir koncesiju īpašniece dabasgāzes ieguvei tikai sauszemē Bazilikātas reģionā.
13 Konkrēti, pret Ministero dello Sviluppo Economico (Ekonomikas attīstības ministrija, Itālija), Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija, Itālija) un regulatīvo iestādi.
14 Comunicato del 24 marzo 2016 – Indice QE 2015. Quota energetica costo materia prima del gas naturale per l’anno 2015, pieejams ‑atti‑amministrativi/2034303‑comunicato‑del‑24‑marzo‑2016‑indice‑qe‑2015‑quota‑energetica‑costo‑materia‑prima‑del‑gas‑naturale‑per‑l-anno‑2015.
15 Legge 11 gennaio 1957, n. 6, Ricerca e coltivazione degli idrocarburi liquidi e gassosi (1957. gada 29. janvāra GURI Nr. 25).
16 Procentuālā daļa bija 7 % no sauszemē iegūto šķidro un gāzveida ogļūdeņražu daudzuma; 7 % no jūrā iegūtā gāzveida ogļūdeņražu daudzuma (lai arī saskaņā ar 2009. gada 23. jūlija Likuma Nr. 99 45. panta 1. punktu šis rādītājs tika paaugstināts līdz 10 %) un 4 % no jūrā iegūtā šķidro ogļūdeņražu daudzuma.
17 Deliberazione 28 maggio 2009 – ARG/gas 64/09 Approvazione del Testo integrato delle attività di vendita al dettaglio di gas naturale e gas diversi da gas naturale distribuiti a mezzo di reti urbane (TIVG), ‑09arg.htm. Saskaņā ar šī regulatīvās iestādes lēmuma 6. panta 2. punktu QE indeksu nosaka, par atsauci izmantojot Brent naftas, gāzeļļas un degvielas ar zemu sēra saturu biržas cenas.
18 Jāņem vērā, ka attiecībā uz naftas un dabasgāzes meklēšanas, izpētes un ieguves darbībām ir paredzēti līdzīgi noteikumi un tās ir jāaplūko vienotā sistēmā, kura atšķiras no tās, kas piemērojama turpmākām darbībām. Tas ir norādīts Priekšlikuma Padomes Direktīvai par atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumiem ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei, COM(92) 110, galīgā redakcija, 1992. gada 11. maijs (OV 1992, C 139, 12. lpp.) paskaidrojuma rakstā.
19 Snam Rete Gas pārvalda virtuālo tirdzniecības punktu PSV (“Punto di Scambio Virtuale”), kurā notiek ikdienas divpusējas apmaiņas ar Itālijas valsts gāzes cauruļvadu tīklā ievadīto gāzi un tās cesijas. Regulatīvā iestāde piešķīra PSV “jaudu un gāzes regulētā tirgus” statusu. Skat. .
20 Par šo tirgu ir pasludināts 2010. gada 20. aprīļa spriedums Federutility u.c. (C‑265/08, EU:C:2010:205). “Aizsargājams lietotājs” ir mājsaimniecības lietotājs, kam ir pieslēgums gāzes sadales tīklam un kam ir nodrošina piegādi, kā tas ir noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1938 (2017. gada 25. oktobris) par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 994/2010 (OV 2017, L 280, 1. lpp.) 2. panta 5. punktā.
21 Gigadžouls (GJ) ir 109 džouli (J), kas ir Starptautiskajā vienību sistēmā izmantotā enerģijas, darba un siltuma mērvienības. Džouls kā darba, enerģijas un siltuma daudzuma mērvienība ir darbs, ko 1 ņūtonu liels spēks veic 1 metru garā ceļa posmā vienā virzienā.
22 Comunicato del 24 marzo 2016 – Indice QE 2015. Quota energetica costo materia prima del gas naturale per l’anno 2015, pieejams ‑atti‑amministrativi/2034303‑comunicato‑del‑24‑marzo‑2016‑indice‑qe‑2015‑quota‑energetica‑costo‑materia‑prima‑del‑gas‑naturale‑per‑l-anno‑2015.
23 Informācija atrodama regulatīvās iestādes tīmekļvietnē: .
24 Tiesas sēdē Shell apgalvoja, ka 2015. finanšu gadā tā cieta zaudējumus 1 237 538 EUR apmērā, un Eni – 8 114 895 EUR apmērā.
25 Direktīva 94/22 izraisīja ļoti maz strīdu: vienīgā prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi tika celta pret Poliju par nepareizu [direktīvas] transponēšanu, par ko ir pasludināts 2013. gada 27. jūnija spriedums Komisija/Polija, C‑569/10, EU:C:2013:425.
26 Ceturtais apsvērums: “Dalībvalstis ir suverēnas un tām ir suverēnas tiesības attiecībā uz ogļūdeņražu resursiem, kas atrodas to teritorijās.”
27 Skat. it īpaši Direktīvas 94/22 sesto apsvērumu un 3. pantu.
28 Skat. it īpaši Direktīvas 94/22 septīto apsvērumu un 5. pantu.
29 Skat. it īpaši Direktīvas 94/22 astoto apsvērumu un 6. pantu.
30 “Saskaņā ar Direktīvas 94/22 2. panta 2. punktu dalībvalstis rūpējas, lai subjekti netiktu nekādi diskriminēti attiecībā uz ogļūdeņražu meklēšanas, izpētes un ieguves darbu sākšanu un veikšanu šo darbību veikšanai atvēlētajās zonās” (spriedums, 2013. gada 27. jūnijs, Komisija/Polija, C‑569/10, EU:C:2013:425, 50. punkts).
31 Tiesa uzskata, ka Polijas Likuma par ģeoloģiskajiem darbiem un derīgo izrakteņu ieguvi 18. panta 2. punkta b) apakšpunktā bija noteikta prasība, ka saimnieciskās darbības subjektam, kas ir iedibinājies kādā citā dalībvalstī un vēlas saņemt koncesiju ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei vai ieguvei Polijā, Polijas teritorijā ir jābūt juridiskajai adresei vai dibinājumam jau pirms tam tiek piešķirta koncesija. Tiesību norma tika atzīta par nesaderīgu ar Direktīvas 94/22 2. panta 2. punktu (spriedums, 2013. gada 27. jūnijs, Komisija/Polija, C‑569/10, EU:C:2013:425, 51. un 52. punkts), jo padara grūtāku piekļuvi ogļūdeņražu izmantošanai gan ārvalstu saimnieciskās darbības subjektiem, gan tiem, kuru galvenā mītne ir Polijā.
32 Uzņēmumiem koncesionāriem ir jāpērk savas gāzes daļas PSV vairumtirdzniecības tirgus izsolēs par cenu, kas izriet no QE indeksa un kas ir jāmaksā valstij kā nodeva. Vēlāk tiem ir jāpārdod minētā gāze par zemāku cenu nekā tā, kas noteikta PSV vairumtirdzniecības tirgū un aizsargātajā mazumtirdzniecības tirgū mazāk aizsargātiem patērētājiem, kurā dabasgāzes pārdošanas cenas noteikšanai tiek piemērots Pfor indekss, kas ir zemāks nekā QE indekss.
33 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vispārējais vienlīdzības princips kā Savienības tiesību vispārējs princips noteic, ka pret salīdzināmām situācijām nevar attiekties atšķirīgi un pret dažādām situācijām nevar attiekties vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi attaisnojama (spriedumi, 2018. gada 28. novembris, Solvay Chimica Italia u.c., C‑262/17, C‑263/17 un C‑273/18, EU:C:2018:961, 66. punkts, un 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 23. punkts).
34 Skat. šo secinājumu 36. punktu.
35 “Iesniedzējtiesai, ņemot vērā Tiesas sniegtās norādes un izvērtējot ar jauno koncesiju piešķiršanu saistītos apstākļus to kopumā, ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotais ierobežojums atbilst no Tiesas judikatūras izrietošajiem nosacījumiem attiecībā uz to samērīgumu” (spriedumi, 2014. gada 12. jūnijs, Digibet un Albers, C‑156/13, EU:C:2014:1756, 40. punkts, un 2016. gada 28. janvāris, Laezza, C‑375/14, EU:C:2016:60, 37. punkts).
36 Samērīguma princips ir piemērojams dalībvalstīm, kad tās transponē un piemēro Savienības tiesības, uzliekot tām pienākumu nodrošināt, ka to darbība ir piemērota izvirzīto mērķu sasniegšanai un nepārsniedz to, kas nepieciešams šo mērķu sasniegšanai. Skat. arī spriedumus, 2018. gada 12. jūlijs, Spika u.c. (C‑540/16, EU:C:2018:565), 45. un 46. punkts; 2017. gada 20. decembris, Global Starnet (C‑322/16, EU:C:2017:985), 52. punkts, un 2015. gada 26. marts, Macikowski (C‑499/13, EU:C:2015:201), 47. un 48. punkts.
37 Consiglio di Stato (Valsts padome) sprieduma Nr. 290/2018 66. punkta beigās ir aplūkots arī šis jautājums. Lai lemtu par to, vai bija radusies “nelīdzsvarotība starp [gāzes ieguves] koncesiju neatņemamiem noteikumiem”, būtu jāveic “visu [šo koncesiju] noteikumu un [..] attiecīgo apgrūtinājumu un priekšrocību pilnīga pārbaude”, kas pārsniegtu šajā tiesvedībā izskatāmo lietu.