Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 16. oktobrī (1)
Lieta C‑427/18 P
Eiropas Ārējās darbības dienests
pret
Ruben Alba Aguilera,
Simone Barenghi,
Massimo Bonannini,
Antonio Capone,
Stéphanie Carette,
Alejo Carrasco Garcia,
Francisco Carreras Sequeros,
Carl Daspect,
Nathalie Devos,
Jean‑Baptiste Fauvel,
Paula Cristina Fernandes,
Stephan Fox,
Birgitte Hagelund,
Chantal Hebberecht,
Karin Kaup‑Laponin,
Terhi Lehtinen,
Sandrine Marot,
David Mogollon,
Clara Molera Gui,
Daniele Morbin,
Charlotte Onraet,
Augusto Piccagli,
Gary Quince,
Pierre‑Luc Vanhaeverbeke,
Tamara Vleminckx,
Birgit Vleugels,
Robert Wade,
Luca Zampetti
Apelācija – Civildienests – Ierēdņi un darbinieki – Eiropas Ārējās darbības dienests – Atalgojums – Personāls, kas pilda pienākumus trešajā valstī – Piemaksas par dzīves apstākļiem darbiniekiem, kas pilda pienākumus Etiopijā – Samazinājums no 30 % uz 25 %
1. Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) savā apelācijas sūdzībā lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 13. aprīļa spriedumu Alba Aguilera u.c./EĀDD (2), ar ko tā atcēla EĀDD ģenerāldirektora budžeta un administrācijas jautājumos 2016. gada 19. aprīļa lēmumu, ar ko nosaka Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pantā paredzētās piemaksas par dzīves apstākļiem 2016. finanšu gadam [ADMIN(2016) 7] un ar ko no 2016. gada 1. janvāra tiek samazināta piemaksa par dzīves apstākļiem (turpmāk tekstā – “PDA”), ko izmaksā Eiropas Savienības personālam, kas pilda pienākumus Etiopijā, no 30 % uz 25 % no atsauces summas (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība
2. Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), redakcijā, kas ir piemērojama strīdam, 1.b panta a) punktā ir precizēts, ka tad, ja Civildienesta noteikumos nav noteikts citādi, EĀDD šajos noteikumos uzskata par Savienības iestādi.
3. Ar Civildienesta noteikumu 10. pantu ir izveidota Civildienesta noteikumu komiteja, kuras sastāvā ir vienāds Savienības iestāžu pārstāvju un Personāla komiteju pārstāvju skaits.
4. Civildienesta noteikumu VIII b sadaļā ir tikai viena tiesību norma – 101.a pants. Tajā ir paredzēts, ka, neskarot pārējās Civildienesta noteikumu normas, X pielikumā ir izklāstīti īpaši atkāpes ietveroši noteikumi, kas piemērojami ierēdņiem, kuri pilda pienākumus trešajā valstī.
5. Civildienesta noteikumu 110. pantā ir paredzēts:
“1. Katras iestādes iecēlējinstitūcija pēc apspriešanās ar Personāla komiteju un Civildienesta noteikumu komiteju pieņem vispārīgos noteikumus, ar kuriem īsteno šos Civildienesta noteikumus.
2. Komisijas pieņemtos īstenošanas noteikumus, lai ieviestu šos Civildienesta noteikumus, tostarp 1. punktā minētos vispārīgos īstenošanas noteikumus, pēc analoģijas piemēro aģentūrām. [..]”
6. Civildienesta noteikumu X pielikuma “Īpaši [un atkāpes ietveroši] noteikumi, kas piemērojami ierēdņiem, kuri pilda pienākumus trešā valstī”, 1. panta pirmajā un trešajā daļā ir noteikts:
“Šajā pielikumā ir izklāstīti īpaši [un atkāpes ietveroši] noteikumi, kas piemērojami Eiropas Savienības ierēdņiem, kuri pilda pienākumus trešā valstī.
[..]
Vispārīgus izpildes [īstenošanas] noteikumus pieņem saskaņā ar Civildienesta noteikumu 110. pantu.”
7. Šī pielikuma 10. pantā ir noteikts:
“1. [PDA] nosaka kā procentuālo daļu no atsauces summas atkarībā no ierēdņa dienesta vietas. Minētā atsauces summa ietver kopējo pamatalgu, kā arī ekspatriācijas pabalstu, apgādnieka pabalstu un apgādājamā bērna pabalstu, atņemot no tiem obligātos atskaitījumus, kas minēti Civildienesta noteikumos vai noteikumos, kas pieņemti to īstenošanai.
Šādu piemaksu neizmaksā, ja ierēdnis strādā valstī, kurā dzīves apstākļi ir uzskatāmi par līdzvērtīgiem tiem apstākļiem, kādi parasti ir Eiropas Savienībā.
Attiecībā uz citām dienesta vietām [PDA] nosaka, ņemot vērā inter alia šādus parametrus:
– sanitāros un ārstniecības apstākļus,
– drošību,
– klimatu,
– nošķirtības pakāpi,
– citus vietējos dzīves apstākļus.
Iecēlējinstitūcija, saņemot Personāla komitejas atzinumu, katru gadu pārskata un vajadzības gadījumā koriģē [PDA] katrā dienesta vietā.
[..]
3. Iecēlējinstitūcija pieņem detalizētus šā panta piemērošanas noteikumus.”
8. Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības, redakcijā, kas piemērojama strīdam (turpmāk tekstā – “PDNK”), 10. panta 5. punktā ir precizēts, ka Civildienesta noteikumu VIII B sadaļa pēc analoģijas ir piemērojama pagaidu darbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešajā valstī. Turklāt PDNK 118. pantā ir paredzēts, ka Civildienesta noteikumu X pielikums pēc analoģijas ir piemērojams līgumdarbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, neskarot to, ka konkrētos apstākļos ir piemērojams [minētā pielikuma] 21. pants.
B. EĀDD lēmumi
9. Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2013. gada 17. decembra lēmums par Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pantā minēto piemaksu par dzīves apstākļiem un papildu pabalstiem (HR DEC(2013) 013) (turpmāk tekstā – “2013. gada 17. decembra lēmums”) attiecas uz Civildienesta noteikumiem un PDNK, it īpaši tās 10. pantu, un tajā ir norāde, ka tas ir pieņemts pēc apspriešanās ar Personāla komiteju. Saskaņā ar pirmo un vienīgo apsvērumu 2013. gada 17. decembra lēmuma mērķis ir pieņemt iekšējas vadlīnijas, it īpaši attiecībā uz PDA.
10. Atbilstoši šī lēmuma 2. pantam:
“Iecēlējinstitūcija saskaņā ar EĀDD un Komisijas Personāla komitejas atzinumu nosaka [PDA] procentuālo daļu atkarībā no dažādām dienesta vietām. [..]”
11. Saskaņā ar minētā lēmuma 12. panta pirmo daļu tā noteikumi pēc analoģijas ir piemērojami pagaidu darbiniekiem un līgumdarbiniekiem.
12. Pamatojoties uz 2013. gada 17. decembra lēmumu, kā arī Civildienesta noteikumu X pielikumu, it īpaši tā 8. un 10. pantu, un pēc apspriešanās ar EĀDD Personāla komiteju un Komisijas Personāla komiteju tika pieņemts EĀDD ad interim administratīvā ģenerāldirektora 2014. gada 3. decembra lēmums EEAS DEC(2014) 049 par pamatnostādnēm attiecībā uz PDA noteikšanas metodoloģiju [un atpūtas atvaļinājumu piešķiršanu] (turpmāk tekstā – “2014. gada 3. decembra lēmums”).
II. Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums
13. Ruben Alba Aguilera un citas personas, kuru vārdi minēti prasītāju pirmajā instancē sarakstā, ir ierēdņi vai darbinieki, kas pilda pienākumus Eiropas Savienības delegācijā Etiopijā.
14. 2016. gada 19. aprīlī EĀDD ģenerāldirektors budžeta un administrācijas jautājumos saskaņā ar Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pantu pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru pārskata PDA apmēru, ko izmaksā darbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs. Ar šo lēmumu Savienības personālam, kas pilda pienākumus Etiopijā, piemērojamā PDA likme tika samazināta no 30 % uz 25 % no atsauces summas. Turklāt no lēmuma, ko šajā pašā dienā pieņēmis EĀDD ģenerāldirektors budžeta un administrācijas jautājumos saistībā ar atpūtas atvaļinājumu piešķiršanu ierēdņiem, pagaidu darbiniekiem un līgumdarbiniekiem, kas pilda pienākumus trešajās valstīs, izriet, ka šo atpūtas atvaļinājumu piešķir tikai tad, ja dienesta vieta tiek uzskatīta par grūtu vai ļoti grūtu. Tā kā Savienības personālam, kas pilda pienākumus Etiopijā, PDA likme tika samazināta, prasītāji zaudēja arī tiesības uz atpūtas atvaļinājumu.
15. Katrs prasītājs pirmajā instancē saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu laikposmā no 2016. gada 13. līdz 18. jūlijam iesniedza iecēlējinstitūcijai vai institūcijai, kas pilnvarota noslēgt darba līgumus (IPNL), sūdzību par apstrīdēto lēmumu.
16. Ar 2016. gada 9. novembra lēmumu iecēlējinstitūcija un IPNL šīs sūdzības noraidīja.
III. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
17. Prasītāji pirmajā instancē ar savu prasību lūdza Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl no 2016. gada 1. janvāra tika samazināta PDA, kuru izmaksā Eiropas Savienības personālam, kas pilda pienākumus Etiopijā, no 30 % uz 25 % no atsauces summas, piespriest EĀDD samaksāt fiksētu naudas summu, kas ir jānosaka Vispārējai tiesai ex aequo et bono, par radīto morālo kaitējumu un piespriest EĀDD atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18. EĀDD lūdza prasību noraidīt un piespriest šiem prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19. Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, noraidīja prasību pārējā daļā un piesprieda EĀDD atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
IV. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
20. Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 26. jūnijā, EĀDD iesniedza šo apelācijas sūdzību. Šajā apelācijas sūdzībā EĀDD lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, apmierināt tās prasījumus, kurus tā izvirzīja pirmajā instancē, un piespriest prasītājiem pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21. Šie prasītāji lūdz Tiesu galvenokārt noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest EĀDD atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, un – pakārtoti, ja apelācijas sūdzība tiktu apmierināta, – nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.
V. Vērtējums
22. Savas apelācijas sūdzības pamatojumam EĀDD izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais ir par tiesību kļūdām Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta interpretācijā un otrais – par tiesību kļūdām šī pielikuma 10. panta interpretācijā. Ar šiem pamatiem tas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka, piemērojot Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. panta normas par PDA piešķiršanu, EĀDD bija jāpieņem šī pielikuma 1. panta trešajā daļā minētie vispārīgie īstenošanas noteikumi (turpmāk tekstā – “VĪN”).
23. Ar šiem pamatiem EĀDD norāda uz pārsūdzētā sprieduma 28. un 29. punktu, kuros Vispārējā tiesa, atsaucoties uz savu judikatūru, atgādināja, ka VĪN ir obligāti jāpieņem divos gadījumos: ja likumdevējs to ir skaidri paredzējis (skaidrs pienākums pieņemt VĪN) vai arī ja tas ir vajadzīgs piemērojamā noteikuma rakstura dēļ (netieši noteikts pienākums pieņemt VĪN). Šī interpretācija jau esot bijusi nostiprināta Tiesas judikatūrā (3).
A. Par pirmo pamatu
24. Ar pirmo pamatu, kas attiecas uz tiesību kļūdu, interpretējot Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. pantu, EĀDD pārmet Vispārējai tiesai, ka galvenokārt pārsūdzētā sprieduma 30. un 31. punktā tā ir nospriedusi, ka šīs tiesību normas trešajā daļā ir skaidri noteikts pienākums pieņemt VĪN attiecībā uz visu šo pielikumu.
25. Prasītāji pirmajā instancē galvenokārt apstrīd apelācijas sūdzības pirmā pamata pieņemamību. Tādējādi, pirms šis pamats tiek analizēts pēc būtības, vispirms ir jāizskata šo prasītāju argumentācija, kuras mērķis būtībā ir noraidīt šo pamatu kā nepieņemamu.
1. Par pieņemamību
26. Prasītāji pirmajā instancē apgalvo, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir nepieņemams, jo pienākums pieņemt VĪN par Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pantu, izpildot šī pielikuma 1. panta trešo daļu, ir balstīts uz judikatūru, kas izstrādāta spriedumā Vanhalewyn/EĀDD (4), kuru EĀDD nav apstrīdējis Vispārējā tiesā. Tādējādi ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu esot grozīts strīda priekšmets.
27. Es nepiekrītu šaubām, kuras šajā ziņā pauž prasītāji pirmajā instancē.
28. Protams, pārsūdzētā sprieduma 25. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka EĀDD nav apstrīdējis apstākli, kas izriet no sprieduma Vanhalewyn/EĀDD (5), proti, ka tam bija pienākums pieņemt VĪN attiecībā uz Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pantu, jo pienākums, kas izriet no šī pielikuma 1. panta trešās daļas, attiecas arī uz tiesību normām, kuras reglamentē PDA.
29. Tomēr, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 27. punkta, EĀDD Vispārējā tiesā it īpaši apgalvo, ka 2013. gada 17. decembra un 2014. gada 3. decembra lēmumus varot pielīdzināt VĪN, kurus pieņem atbilstoši Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešās daļas prasībām. No tā es secinu, ka EĀDD būtībā apgalvo, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešajā daļā nav noteikts “neizbēgams” pienākums pieņemt VĪN, pirms tiek pieņemts lēmums, pamatojoties uz šī pielikuma 10. pantu. Taču Vispārējā tiesa spriedumā Vanhalewyn/EĀDD (6) nepārprotami noraidīja tādu Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta interpretāciju, saskaņā ar kuru lēmumus, kas pieņemti, neievērojot Civildienesta noteikumu 110. panta procesuālās prasības, var pielīdzināt VĪN. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo prasītāji pirmajā instancē, nevar uzskatīt, ka EĀDD nav apstrīdējis šajā spriedumā izstrādāto judikatūru.
30. Es uzskatu, ka līdz ar to pirmais apelācijas sūdzības pamats ir pieņemams. Tagad ir jāpārbauda, vai ir pamatots šis pamats, kurā EĀDD apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešajā daļā ir skaidri noteikts pienākums pieņemt VĪN attiecībā uz visu šo pielikumu.
2. Par lietas būtību
31. Sākumā ir jānorāda, ka izskatāmajā lietā ir jāatbild nevis uz jautājumu, vai VĪN ir jāpieņem attiecībā uz visu šo pielikumu, bet vai tie ir jāpieņem, lai īstenotu Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. panta 1. punkta trešo un ceturto daļu, kuras attiecas uz PDA apmēra pārskatīšanu, ko izmaksā darbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs. No šī skatupunkta es analizēšu apelācijas sūdzības pirmo pamatu, kas katrā ziņā attiecas arī uz pārsūdzētā sprieduma kritiku šajā konkrētajā jautājumā.
32. Atgādinājumam – Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 30. un 31. punktā konstatēja, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešajā daļā ir skaidri minēts pienākums pieņemt VĪN attiecībā uz visu šo pielikumu. Līdz ar to, pēc Vispārējās tiesas domām, Savienības iestādei, īstenojot noteikumus, kas reglamentē Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pantā minētās PDA piešķiršanu, ir pienākums pieņemt VĪN saskaņā ar šī pielikuma 1. panta trešo daļu.
33. Lai pamatotu savu secinājumu, saskaņā ar kuru pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas EĀDD bija pienākums pieņemt VĪN, Vispārējā tiesa balstījās uz apsvērumu, ka, lai gan Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pantā, kas ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamatojums, nav neviena skaidra noteikuma par VĪN pieņemšanu, šī pielikuma 1. panta trešajā daļā savukārt ir skaidri minēts šis pienākums, kas attiecas uz visu minēto pielikumu. Apstāklis, ka 1. panta trešā daļa ir iekļauta Civildienesta noteikumu X pielikuma [1. nodaļā] “Vispārīgie noteikumi”, piešķirot tai vispārpiemērojamu raksturu, tādējādi minētā tiesību norma attiecoties uz visām šī pielikuma tiesību normām, tostarp tām, kas reglamentē Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pantā minētās PDA piešķiršanu. Jānorāda, ka šādu argumentāciju Vispārējā tiesa minēja spriedumā Vanhalewyn/EĀDD (7), uz kuru turklāt ir vairākas atsauces pārsūdzētajā spriedumā.
34. Turpinājumā pārsūdzētā sprieduma 34. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka EĀDD joprojām nav pieņēmusi VĪN, lai īstenotu Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pantu, saskaņā ar šo Civildienesta noteikumu 110. pantu. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 35. punktā tādējādi nosprieda, ka 2013. gada 17. decembra un 2014. gada 3. decembra lēmumus nevar uzskatīt par VĪN Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešās daļas izpratnē. Pēc Vispārējās tiesas domām, lai pieņemtu vienkāršas iekšējas norādes, kādi ir šie lēmumi, iestādei nav jāievēro Civildienesta noteikumu 110. pantā noteiktās procesuālās prasības un, it īpaši, tai nav jāsaņem Civildienesta noteikumu komitejas atzinums un nav jāapspriežas ar tās iestādes Personāla komiteju, kuru skar šis akts. Savukārt Civildienesta noteikumu 110. pantā ir paredzēts, ka iestāde nevar pieņemt VĪN, neievērojot dubulto nosacījumu par apspriešanos ar savu Personāla komiteju un Civildienesta noteikumu komitejas atzinuma saņemšanu.
35. Šajā ziņā ir taisnība, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešā daļa ir iekļauta šī pielikuma vispārīgajos noteikumos. Tādējādi a priori to var piemērot visām minētā pielikuma tiesību normām.
36. Tomēr interpretācija, ko Vispārējās tiesa sniedza pārsūdzētajā spriedumā, ir balstīta uz premisu, saskaņā ar kuru Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešā daļa ir autonoms un pietiekams pienākuma pieņemt VĪN attiecībā uz visu šo pielikumu avots. Savukārt EĀDD apstrīd šo premisu un aizstāv interpretāciju, saskaņā ar kuru Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešā daļa ietver to, ka gadījumā, ja atbilstošās šī pielikuma tiesību normās ir prasīts pieņemt VĪN, tos pieņem saskaņā ar Civildienesta noteikumu 110. pantu. Citiem vārdiem, kā EĀDD paskaidroja tiesas sēdē, tas uzskata, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešā daļa ir tikai procesuāla atsauce. Tikai tad, ja ar attiecīgo Civildienesta noteikumu X pielikuma tiesību normu būtu noteikts pienākums pieņemt VĪN, EĀDD tie būtu jāpieņem pirms šīs tiesību normas īstenošanas. Šajā gadījumā VĪN būtu jāpieņem saskaņā ar Civildienesta noteikumu 110. pantā paredzētajām procesuālajām prasībām.
37. Šajos apstākļos, lai noteiktu, vai Civildienesta noteikumu X pielikumā ir paredzēta skaidra tiesību norma, ar ko IPNL, īstenojot lēmumu pieņemšanas pilnvaras, kuras tai ir piešķirtas ar šī pielikuma 10. panta 1. punkta trešo un ceturto daļu, ir uzlikts pienākums izstrādāt VĪN, ir jānoskaidro Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešās daļas loma attiecībā uz citām šo noteikumu tiesību normām.
38. Jau uzreiz jānorāda, ka vairāki argumenti, manuprāt, pamato interpretāciju, saskaņā ar kuru pēdējā minētajā tiesību normā nav noteikts skaidrs pienākums pieņemt VĪN, pirms tiek pieņemts lēmums, ar ko pārskata PDA apmēru, kuru izmaksā darbiniekiem, kas pilda pienākumus trešajās valstīs. Tādējādi šo Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešās daļas interpretāciju apstiprina atziņas, kuras ir paustas, pirmkārt, par VĪN un īstenošanas noteikumu nošķiršanu, ko likumdevējs ir paredzējis Civildienesta noteikumu X pielikumā (a) daļa), otrkārt, par VĪN lietošanu attiecībā uz citām šī pielikuma tiesību normām (b) daļa) un visbeidzot, treškārt, par minētā pielikuma 1. panta trešās daļas lietderīgas iedarbības ievērošanu (c) daļa).
a) VĪN un īstenošanas noteikumu nošķiršana
39. Kā apelācijas sūdzībā norāda EĀDD, no visa Civildienesta noteikumu X pielikuma analīzes izriet, ka ar šī pielikuma 3. pantu IPNL ir skaidri paredzēta iespēja pieņemt lēmumu, pamatojoties uz VĪN. Savukārt minētā pielikuma 10. panta 3. punktā ir izmantota atšķirīga terminoloģija, un tajā ir paredzēts, ka IPNL pieņem šī pielikuma 10. panta īstenošanas noteikumus.
40. Šāda terminoloģijas dihotomija ietekmē VĪN un īstenošanas noteikumu pieņemšanas veidus. Tādējādi Civildienesta noteikumu 110. pantā ir noteikts, ka IPNL, apspriedusies ar savu Personāla komiteju un saņēmusi Civildienesta noteikumu komitejas atzinumu, pieņem VĪN. Savukārt Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. panta 1. punkta ceturtajā daļā ir precizēts, ka IPNL, saņemot Personāla komitejas atzinumu, katru gadu pārskata un attiecīgā gadījumā koriģē PDA; turklāt šī panta 3. punktā ir norādīts, ka IPNL paredz Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. panta īstenošanas noteikumus.
41. Ja tiktu pieņemta Vispārējās tiesas ierosinātā interpretācija, ko šajā ziņā atbalsta prasītāji pirmajā instancē, tas izraisītu procesuālo prasību skaita palielināšanos. Proti, lai varētu pārskatīt PDA, ko izmaksā darbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, IPNL, pirmkārt, lai pieņemtu VĪN, būtu jāapspriežas ar Personāla komiteju un jāsaņem Civildienesta noteikumu komitejas atzinums un, otrkārt, būtu jāparedz īstenošanas noteikumi un atkārtoti jāsaņem Personāla komitejas atzinums. Tādējādi, kā nosprieda Vispārējā tiesa, ja IPNL ir jāpieņem VĪN pirms lēmuma, ar ko pārskata PDA apmēru, ir jānoskaidro iemesli, kuru dēļ Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. panta 3. punktā ir minēti īstenošanas noteikumi, ar ko ir noteiktas mazāk stingras procesuālas prasības nekā Civildienesta noteikumu 110. pantā.
42. Šī procesuālo prasību skaita palielināšanās var liecināt par to, ka ar Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešo daļu nav noteikts skaidrs pienākums pieņemt tādu lēmumu kā apstrīdētais lēmums, ar kuru pārskata PDA apmēru, ko izmaksā darbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs. Šo apsvērumu neatspēko argumenti, ko izvirzīja prasītāji pirmajā instancē, kuri, atsaukdamies uz spriedumu Osorio u.c./EĀDD (8), apgalvo, ka visa Civildienesta noteikumu X pielikuma tiesību normu, it īpaši šī pielikuma 3. panta, kopīga aplūkošana neapstiprina EĀDD piedāvāto interpretāciju.
b) Atsauces uz VĪN Civildienesta noteikumu X pielikumā
43. Ir taisnība, ka Civildienesta tiesa ir interpretējusi Civildienesta noteikumu X pielikuma 3. pantu spriedumā Osorio u.c./EĀDD (9) un ka saistībā ar apelācijas sūdzību par šo spriedumu ir taisīts Vispārējās tiesas spriedums Vanhalewyn/EĀDD (10). Šajā pirmajā minētajā spriedumā Civildienesta tiesa uzskatīja, ka šī tiesību norma, ņemot vērā tās formulējumu, ir skaidri paredzēta kā atkāpe no šī pielikuma 1. panta pirmās daļas. Līdz ar to, pēc Civildienesta tiesas domām, Civildienesta noteikumu X pielikuma 3. pantā minēto atsauci uz VĪN, kas attiecas uz to ierēdņu situāciju, kuri uz laiku tiek norīkoti darbā galvenajā birojā vai jebkurā citā vietā Savienībā, nevar attiecināt uz šī pielikuma 1. panta pirmajā daļā paredzētajiem “īpašiem atkāpes ietverošiem noteikumiem, kas piemērojami ierēdņiem [..], kuri pilda pienākumus trešā valstī [..]” un līdz ar to nevar atsaukties uz šī pielikuma 1. panta trešajā daļā paredzētajiem VĪN (11).
44. Šajā ziņā jāsaka, ka ar norādi, ka Civildienesta noteikumu X pielikumā ir noteikti īpaši atkāpes ietveroši noteikumi, ko piemēro Savienības ierēdņiem, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, šī pielikuma 1. panta pirmajā daļā ir definēta tā piemērošanas joma, tādējādi minētā pielikuma tiesību normas principā nav piemērojamas ierēdņiem, kuri pilda pienākumus Savienībā. Taču, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu X pielikuma 3. pantu, IPNL, atkāpjoties no pielikuma 1. panta pirmās daļas, var attiecināt uz ierēdni, kas uz laiku tiek norīkots darbā Savienībā, konkrētas minētā pielikuma tiesību normas, lai arī to mērķis ir reglamentēt to ierēdņu situāciju, kuri pilda pienākumus trešajā valstī.
45. Turklāt Civildienesta noteikumu X pielikuma 3. pantā paredzētā atkāpe attiecas tikai uz šī pielikuma 1. panta pirmo daļu. Tādējādi saskaņā ar šo atkāpi IPNL drīkst paplašināt minētā pielikuma piemērošanas jomu ratione personae (12). Nekas neliecina, ka uz Civildienesta noteikumu X pielikuma 3. pantu neattiecas šī pielikuma 1. panta trešajā daļā paredzētie noteikumi, kuros ir noteikts, ka VĪN ir jāpieņem saskaņā ar Civildienesta noteikumu 110. pantu.
46. No šiem apsvērumiem izriet, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešā daļa nav autonoms un pietiekams pienākuma pieņemt VĪN saskaņā ar Civildienesta noteikumu 110. pantu avots. Manuprāt, šis skaidrais vai vārdos neizteiktais pienākums var rasties tikai tad, ja šo tiesību normu aplūko kopsakarā ar citu Civildienesta noteikumu X pielikuma tiesību normu. Proti, kā izriet no šo secinājumu 23. punkta, pienākums pieņemt VĪN ir tad, ja likumdevējs to ir skaidri paredzējis vai arī ja tas ir vajadzīgs paša piemērojamā noteikuma rakstura dēļ.
47. Iepriekš minētie apsvērumi ir jāpretstata apgalvojumam, kuru prasītāji pirmajā instancē pauda tiesas sēdē un saskaņā ar kuru šī Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešās daļas interpretācija pilnībā liedzot šīs tiesību normas lietderīgo iedarbību.
c) Par Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešās daļas lietderīgo iedarbību
48. Ir acīmredzami, ka interpretācija, saskaņā ar kuru Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešā daļa, ņemot vērā EĀDD lietotos jēdzienus, ir tikai “procesuāla atsauce”, var izraisīt šaubas par šī pielikuma uzbūvi, it īpaši par iemesliem, kuru dēļ tajā tika iekļauta 1. panta trešā daļa. Proti, varētu apgalvot, ka jau no Civildienesta noteikumu 110. panta izriet, ka VĪN tiek pieņemti saskaņā ar šajā tiesību normā paredzēto procedūru. Turklāt arī citās Civildienesta noteikumu tiesību normās ir minēti VĪN, neparedzot šajās tiesību normās skaidru prasību, ka tie ir jāpieņem, ievērojot Civildienesta noteikumu 110. pantu (13).
49. Tomēr regulējuma tehnika, kuras pamatā ir atsauce uz Civildienesta noteikumu 110. pantu, nav piemērojama tikai Civildienesta noteikumu X pielikumam. Proti, Civildienesta noteikumos ir atrodamas vairākas tiesību normas, kurās ir atsauce uz VĪN pieņemšanu saskaņā ar to 110. pantu (14). Likumdevējs uzskata, ka tādējādi vienmēr ir interese atsaukties uz Civildienesta noteikumu 110. pantu, lai precizētu, ka VĪN ir pieņemti saskaņā ar šajā tiesību normā paredzēto procedūru.
50. Protams, šajās Civildienesta noteikumu normās atsaucei uz Civildienesta noteikumu 110. pantu ir pievienots precizējums, saskaņā ar kuru runa ir par konkrēta panta vai daļas VĪN (15). Savukārt Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešajā daļā nav līdzīga precizējuma, saskaņā ar kuru runa būtu par šī pielikuma vai visu tā tiesību normu VĪN. Tomēr es uzskatu, ka nevar rīkoties likumdevēja vietā un pievienot šādu vispārēju precizējumu attiecībā uz visām attiecīgā pielikuma tiesību normām. Kā norāda EĀDD, sniedzot šādu interpretāciju, Civildienesta noteikumu X pielikuma tiesību normas, kas ir pašpietiekamas, zaudētu jēgu un kļūtu nepilnīgas.
51. Beigu beigās, tikai šajā X pielikumā ir skaidri paredzēts, ka šīs tiesību normas ir atkāpes no citām Civildienesta noteikumu normām. Ir taisnība, ka Civildienesta noteikumu 101. pantā ir noteikts, ka minētajā X pielikumā, neskarot citas Civildienesta noteikumu normas, ir paredzēti īpaši atkāpes ietveroši noteikumi, kas piemērojami ierēdņiem, kuri pilda pienākumus trešajā valstī. Tādējādi varētu apgalvot, ka atkārtots Civildienesta noteikumu 110. panta piemērojamības apstiprinājums ar šo noteikumu X pielikuma 1. panta trešo daļu ir lieks. Tomēr bez šī atkārtota apstiprinājuma būtu grūti noskaidrot, vai ar atsauci uz VĪN X pielikuma 3. pantā ir paredzēta atkāpe no šo noteikumu 110. pantā noteiktās procedūras.
52. Tupinājumā – pienākums pieņemt VĪN var izpausties kā skaidrs vai vārdos neizteikts pienākums. Nav jāizslēdz, ka Civildienesta noteikumu X pielikumā papildus tā 3. pantam arī ir ietvertas tiesību normas, kurām to rakstura dēļ ir jāpieņem VĪN. Šajā gadījumā Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešajā daļā ir prasīts ievērot šo noteikumu 110. pantā noteiktās procesuālās prasības.
53. Visbeidzot, Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešo daļu var interpretēt tādējādi, ka tad, ja VĪN tiek pieņemti bez jebkāda pienākuma to darīt, Civildienesta noteikumu 110. panta procesuālas prasības tomēr ir jāievēro.
54. No šiem apsvērumiem izriet, ka interpretācija, saskaņā ar kuru Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešā daļa nav autonoms un pietiekams pienākuma pieņemt VĪN avots, neizraisa to, ka šī tiesību norma zaudē jēgu.
55. Turklāt ir jānorāda, ka šī interpretācija zināmā mērā ir apstiprināta nesen izstrādātajā Vispārējās tiesas judikatūrā.
56. Protams, spriedumā Vanhalewyn/EĀDD (16), kas ir vairākkārt minēts pārsūdzētajā spriedumā, Vispārējā tiesa atzina skaidru pienākumu pieņemt VĪN attiecībā par visu Civildienesta noteikumu X pielikumu, tostarp tiesību normām, kas reglamentē PDA piešķiršanu.
57. Tomēr iepriekš minētajā spriedumā pausto apsvērumu attiecībā uz visu šo pielikumu nevar uzskatīt par obiter dictum. Proti, spriedums Vanhalewyn/EĀDD (17) attiecās uz lēmumu, ar ko tika atjaunots to trešo valstu saraksts, kurās dzīves apstākļi tika uzskatīti par līdzvērtīgiem tiem, kas parasti ir konstatējami Savienībā. Šis lēmums tādējādi attiecās uz Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. panta 1. punkta otro daļu, kurā ir noteikts tikai tas, ka PDA neizmaksā, ja ierēdnis pilda pienākumus valstī, kurā dzīves apstākļus var uzskatīt par līdzvērtīgiem tiem, kas parasti prevalē Savienībā. Savukārt apstrīdētais lēmums attiecas uz Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. panta 1. punkta trešo un ceturto daļu, kuru saturs ir skaidrāks salīdzinājumā ar šī pielikuma 10. panta 1. punkta otrās daļas saturu.
58. Turklāt spriedumā PO u.c./EĀDD (18), kas ir taisīts pēc sprieduma Vanhalewyn/EĀDD (19) pasludināšanas, Vispārējā tiesa, šķiet, nedaudz sašaurināja savas judikatūras tvērumu, nospriežot, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešo daļu nevar interpretēt tādējādi, ka ar to EĀDD ir noteikts pienākums pieņemt VĪN, kas attiecas uz lēmumu pieņemšanas pilnvaru īstenošanu, kuras ir piešķirtas ar šī pielikuma 15. panta otro teikumu. Savā spriedumā PO u.c./EĀDD (20) Vispārējā tiesa precizēja, ka tajā izklāstītie tās apsvērumi ir saderīgi ar spriedumā Vanhalewyn/EĀDD (21) formulētajiem. Ņemot vērā izskatāmās lietas apstākļus, es uzskatu, ka par šo jautājumu nav jālemj. Šajā lietā – arī sprieduma PO u.c./EĀDD (22) gaismā – nozīme ir apstāklim, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešajā daļā nav noteikts vispārējs pienākums attiecībā uz visu šo noteikumu X pielikumu.
59. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats ir pamatots, ciktāl EĀDD apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini nospriedusi, ka ar Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešo daļu ir noteikts skaidrs pienākums pieņemt VĪN, pirms uz šī pielikuma 10. panta 1. punkta trešās daļas pamata tiek pieņemts lēmums, ar kuru pārskata PDA summu, ko izmaksā darbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs. Tomēr es neuzskatu, ka ar šo apsvērumu pietiek, lai atceltu pārsūdzēto spriedumu, neizskatot apelācijas sūdzības otro pamatu.
B. Par otro pamatu
60. Atgādinājumam – pārsūdzētā sprieduma 28. un 29. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka VĪN pieņemšana ir obligāta divos gadījumos: kad likumdevējs to ir skaidri paredzējis vai kad tas ir vajadzīgs paša piemērojamā noteikuma rakstura dēļ.
61. Apelācijas sūdzības otrais pamats attiecas uz apsvērumiem, kurus Vispārējā tiesa formulēja pārsūdzētā sprieduma 28. un 29. punktā. Ar šo pamatu EĀDD apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pants ir noteikums, kura rakstura dēļ ir jāpieņem VĪN, jo tas nav pietiekami skaidrs un precīzs tādējādi, ka to nevar piemērot citādi kā vien patvaļīgi.
62. Savukārt prasītāji pirmajā instancē galvenokārt apgalvo, ka otrais pamats ir neefektīvs. Tā kā Vispārējā tiesa pamatoti nosprieda, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešajā daļā ir skaidri paredzēts EĀDD pienākums pieņemt šī pielikuma 10. panta VĪN, šī 10. panta apgalvotajai skaidrībai nav nozīmes.
1. Par pamata iedarbīgumu
63. Es piekrītu prasītāju pirmajā instancē argumentiem attiecībā uz otrā pamata efektivitāti, ciktāl pārsūdzētā sprieduma izlasīšana nevar kliedēt šaubas par pienākuma, kas, pēc Vispārējā tiesas domām, bija jāpilda EĀDD, avotu. Proti, vispirms Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 30. un 31. punktā norādīja, ka attiecībā uz visu Civildienesta noteikumu X pielikumu, ieskaitot minētā pielikuma 10. panta 1. panta trešajā daļā paredzētos noteikumus par PDA piešķiršanu, ir skaidri minēts pienākums pieņemt VĪN.
64. Tomēr turpinājumā, pārsūdzētā sprieduma 32. punktā, Vispārējā tiesa izvirzīja argumentus par labu pienākumam pieņemt VĪN attiecībā uz Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pantu. Pēc Vispārējās tiesas domām, šis pienākums ir izskaidrojams ar to, ka ar šo tiesību normu IPNL ir piešķirta īpaši plaša novērtējuma brīvība, kad tā lemj par dzīves apstākļiem, kas prevalē trešajās valstīs. Šajā pašā nozīmē Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 38. punktā, šķiet, uzskatīja, ka VĪN pieņemšana ir vajadzīga, lai garantētu, ka kritēriji, atbilstoši kuriem tiek lemts par dzīves apstākļiem trešajās valstīs, tiek noteikti abstrakti un neatkarīgi no jebkādas procedūras, kuras priekšmets ir pārskatīt PDA apmēru, lai novērstu, ka šo kritēriju izvēli ietekmē administrācijas iespējami gribētais rezultāts.
65. Šajos apstākļos nevar izslēgt, ka Vispārējā tiesa – vismaz netieši – nav kvalificējusi Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pantu arī attiecībā uz šo secinājumu 60. punktā minēto otro pieņēmumu.
66. Ja manis sniegtā pārsūdzētā sprieduma interpretācija ir pareiza un ja ar Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pantu tā rakstura dēļ ir uzlikts pienākums pieņemt VĪN, apelācijas sūdzības otrais pamats nebūtu neefektīvs un apstāklis, ka pirmais pamats ir pamatots, neizraisītu pārsūdzētā sprieduma atcelšanu. Tāpēc es uzskatu, ka apelācijas sūdzības analīzi nevar izbeigt ar pirmā pamata izvērtēšanu un ka ir jāizskata arī apelācijas sūdzības otrais pamats.
2. Par pamata būtību
67. Atgādinājumam – ar otro pamatu EĀDD būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. pants ir noteikums, kura rakstura dēļ ir jāpieņem VĪN. Konkrēti, Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka šī tiesību norma nav pietiekami skaidra un precīza tādējādi, ka to nevar piemērot citādi kā vien patvaļīgi. Taču EĀDD apgalvo, ka, pieņemot īstenošanas noteikumus attiecībā uz PDA, Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. panta 1. punkta ceturtajā daļā ir noteikts, ka ir jāsaņem Personāla komitejas atzinums, un tas tā esot noticis, pieņemot 2013. gada 17. decembra un 2014. gada 3. decembra lēmumus. Šis posms pats par sevi ļaujot novērst jebkādu risku, ka PDA likmju noteikšanas kritērijus nosaka administrācija, lai panāktu vēlamo rezultātu. Šī 10. panta, ar ko paredz kritērijus, kuri ir jāņem vērā, nosakot PDA, un ar ko paredz to ikgadēju izvērtējumu, detalizētības pakāpe pati par sevi turklāt liecinot par to, ka attiecīgie noteikumi neatstāj rīcības brīvību patvaļīgai piemērošanai.
68. Prasītāji pirmajā instancē apgalvo, ka šis pamats – pat ja tas būtu iedarbīgs – nav pamatots, jo VĪN pieņemšana ietver to, ka Civildienesta noteikumu komitejas atzinums var ietekmēt IPNL lēmumu.
69. Šajā ziņā Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. panta 1. punkta trešajā daļā ir norādīts, ka, “nosakot [PDA], [tostarp] ņem vērā šādus rādītājus”. Patiešām, jēdziens “tostarp” norāda, ka minēto kritēriju saraksts nav izsmeļošs. Tomēr šī tiesību norma ir jāskata kopā ar Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru IPNL “pieņem detalizētus šā panta piemērošanas noteikumus”. Turklāt, kā norāda EĀDD, PDA noteikšana jāveic, pamatojoties uz ikgadējo novērtējumu, un attiecīgā gadījumā to pārskata pēc Personāla komitejas atzinuma saņemšanas. Tātad likumdevējs ir paredzējis vairākus pasākumus, kas ļauj novērst patvaļību Civildienesta noteikumu X pielikuma 10. panta 1. punkta trešās un ceturtās daļas īstenošanā.
70. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka otrais pamats ir pamatots. Tādējādi no manas analīzes izriet, ka abi EĀDD apelācijas sūdzības pamati ir pamatoti.
71. Tādēļ pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, jo tajā ir pieļautas tiesību kļūdas, kas ietver Civildienesta noteikumu X pielikuma 1. panta trešās daļas un 10. panta kļūdainu interpretāciju, ciktāl Vispārējā tiesa nosprieda, ka, īstenojot šo pēdējo minēto tiesību normu un pieņemot tādu lēmumu kā apstrīdētais lēmums, ar kuru pārskata PDA apmēru, ko izmaksā darbiniekiem, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, EĀDD bija pienākums pieņemt VĪN. Šajos apstākļos apelācijas sūdzība ir jāapmierina un pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas pirmais punkts ir jāatceļ.
72. Turklāt atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantam gadījumā, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.
73. Es uzskatu, ka izskatāmajā lietā tiesvedības stadija neļauj pieņemt spriedumu. Proti, prasībā, kuru Vispārējā tiesā cēla prasītāji pirmajā instancē, ir izvirzīti trīs pamati. Taču, kā paziņoja Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 44. punktā, spriedums tika pasludināts, neizskatot tajā izvirzīto otro un trešo pamatu. Tāpēc lieta ir jānodod atpakaļ izskatīšanai Vispārējai tiesai, lai tā pieņemtu nolēmumu par šiem pamatiem.
VI. Secinājumi
74. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) pamati ir jāpieņem, un ierosinu Tiesai nospriest šādi:
1) Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 13. aprīļa sprieduma Alba Aguilera u.c./EĀDD (T‑119/17, EU:T:2018:183) rezolutīvās daļas pirmo punktu, ar ko Vispārējā tiesa atcēla Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) 2016. gada 19. aprīļa lēmumu no 2016. gada 1. janvāra samazināt piemaksu par dzīves apstākļiem, kuru izmaksā Eiropas Savienības personālam, kas pilda pienākumus Etiopijā, no 30 % uz 25 % no atsauces summas, kā arī šī sprieduma rezolutīvās daļas trešo punktu, ar ko Vispārējā tiesa piesprieda EĀDD atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
2) Nosūtīt lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai.
3) Atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 T‑119/17, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:183.
3 Attiecībā uz šiem diviem gadījumiem skat. spriedumu, 1965. gada 8. jūlijs, Willame/Komisija (110/63, EU:C:1965:71).
4 Spriedums, 2016. gada 17. marts (T‑792/14 P, EU:T:2016:156).
5 Spriedums, 2016. gada 17. marts (T‑792/14 P, EU:T:2016:156).
6 Saskaņā ar šī sprieduma 35. punktu apstāklim, ka IPNL bija noteikusi “kritērijus, pēc kuriem tā var novērtēt dzīves apstākļu līdzvērtību”, nav nozīmes, ciktāl šie kritēji nebija nostiprināti VĪN.
7 Spriedums, 2016. gada 17. marts (T‑792/14 P, EU:T:2016:156, 22. un 23. punkts).
8 Spriedums, 2014. gada 25. septembris (F‑101/13, EU:F:2014:223).
9 Spriedums, 2014. gada 25. septembris (F‑101/13, EU:F:2014:223, 24. un 25. punkts).
10 Spriedums, 2016. gada 17. marts (T‑792/14 P, EU:T:2016:156).
11 Spriedums, 2014. gada 25. septembris, Osorio u.c./EĀDD (F‑101/13, EU:F:2014:223, 25. punkts).
12 Turklāt tas, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 3. pantā ir paredzēta iespēja paplašināt tā piemērošanas jomu, izskaidro arī iemeslu, kādēļ IPNL ir pienākums pieņemt VĪN, pirms uz šīs tiesību normas pamata tiek pieņemts lēmums. Proti, ierēdņu, kas ir norīkoti darbā Savienībā – pat uz laiku –, iekļaušana šī pielikuma piemērošanas jomā varētu būt pretrunā Civildienesta noteikumu X pielikuma mērķim un pārkāpt vienlīdzīgas attieksmes principu. Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 29. maijs, de Rijk/Komisija (C‑153/96 P, EU:C:1997:268, 28. un 29. punkts).
13 Ilustrācijai skat. Civildienesta noteikumu VII pielikuma 9. panta 1. punkta trešo daļu un 13.a pantu, kā arī Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkta otro daļu.
14 Skat. Civildienesta noteikumu 27. panta otro daļu un 45.a panta 5. punktu, kā arī Civildienesta noteikumu IX pielikuma 2. panta 3. punktu.
15 Skat. 13. zemsvītras piezīmi.
16 Spriedums, 2016. gada 17. marts (T‑792/14 P, EU:T:2016:156, 24. un 25. punkts).
17 Spriedums, 2016. gada 17. marts (T‑792/14 P, EU:T:2016:156, 24. un 25. punkts).
18 Spriedums, 2018. gada 25. oktobris (T‑729/16, EU:T:2018:721, 160.–165. punkts).
19 Spriedums, 2016. gada 17. marts (T‑792/14 P, EU:T:2016:156).
20 Spriedums, 2018. gada 25. oktobris (T‑729/16, EU:T:2018:721, 166.–170. punkts).
21 Spriedums, 2016. gada 17. marts (T‑792/14 P, EU:T:2016:156).
22 Spriedums, 2018. gada 25. oktobris (T‑729/16, EU:T:2018:721).