Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 29. jūlijā (1)
Lieta C‑433/18
ML
pret
OÜ Aktiva Finants
(Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās un komerclietās – Tiesu jurisdikcija un nolēmumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās – Regula (EK) Nr. 44/2001 – 43. pants – Prasība nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību un uz sacīkstes principu balstītu procedūru – Pārsūdzība par nolēmumu, ar ko citas dalībvalsts tiesas pasludināts spriedums ir atzīts par izpildāmu – Pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra
I. Ievads
1. Igaunijas tiesa Harju Maakohus (Harju apriņķa tiesa, Igaunija) 2009. gada 7. decembrī pasludināja nolēmumu, ar ko piesprieda ML (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzējs”) samaksāt Igaunijas uzņēmumam OÜ Aktiva Finants 14 838,50 Igaunijas kronu (EEK) (aptuveni 948,35 EUR). Helsingin käräjäoikeus (Helsinku pirmās instances tiesa, Somija) pēc Aktiva Finants pieteikuma pasludināja šo nolēmumu par izpildāmu Somijā, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2). Apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīdēja šo nolēmumu Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa, Somija). Tā viņam nepiešķīra atļauju pārsūdzības turpmākai izskatīšanai, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd iesniedzējtiesā – Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija).
2. Somijā valsts tiesiskās aizsardzības sistēmā ir paredzēta pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra gadījumā, ja ir iesniegta pārsūdzība par pirmās instances tiesu nolēmumiem. Šī procedūra ir piemērojama arī pārsūdzībām par pirmās instances tiesu spriedumiem, ar kuriem citā dalībvalstī pieņemts nolēmums, pamatojoties uz Regulu Nr. 44/2001, ir pasludināts par izpildāmu.
3. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa ir aicināta noteikt, vai ar Regulu Nr. 44/2001 iedibinātajā sistēmā tāda pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra kā pamatlietā aplūkotā ir saderīga ar prasību garantēt gan vienai, gan otrai pusei efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus, kas izriet no Regulas Nr. 44/2001 43. panta 1. punkta, un vai šajā procedūrā saskaņā ar šīs regulas 43. panta 3. punktu ir ievēroti uz sacīkstes principu balstītas procedūras noteikumi.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
4. Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 41. pantu:
“Spriedumu pasludina par izpildāmu tūlīt pēc 53. pantā minēto formalitāšu izpildes, neveicot pārbaudes saskaņā ar 34. un 35. pantu. “Puse, attiecībā uz kuru tiek prasīta izpilde, šajā tiesvedības stadijā nav tiesīga sniegt nekādus ar pieteikumu saistītus paskaidrojumus.”
5. Saskaņā ar šīs regulas 43. panta 1.–3. punktu:
“1. Visas puses var pārsūdzēt lēmumu par pieteikumu pasludināt izpildāmību.
2. Pārsūdzību iesniedz tiesā, kas norādīta III pielikuma sarakstā.
3. Pārsūdzību izskata saskaņā ar normām, kas reglamentē kārtību strīdus gadījumos.”
6. Minētās regulas 45. pantā ir paredzēts:
“1. Tiesa, kurā pārsūdzība ir iesniegta saskaņā ar 43. pantu vai 44. pantu, atsaka izpildāmības pasludināšanu vai atceļ to, vienīgi pamatojot to ar kādu no 34. un 35. pantā noteiktajiem iemesliem. Lēmumu tā pieņem nekavējoties.
2. Ārvalstīs pieņemti spriedumi nekādos apstākļos nav pārskatāmi pēc būtības.”
B. Somijas tiesības
7. Saskaņā ar oikeudenkäymiskaari (Procesuālais kodekss) 25.a nodaļas 5. panta pirmo daļu, ja par pirmās instances tiesas nolēmumu ir iesniegta pārsūdzība, ir jāsaņem atļauja tās turpmākai izskatīšanai.
8. Šī kodeksa 11. panta pirmā daļa ir formulēta šādi:
“Pārsūdzība turpmākai izskatīšanai ir jāatļauj, ja:
1) ir pamats apšaubīt pirmās instances tiesas nolēmuma pamatotību;
2) neatļaujot pārsūdzību turpmākai izskatīšanai, nav iespējams novērtēt pirmās instances tiesas nolēmuma pamatotību;
3) ņemot vērā tiesību aktu piemērošanu līdzīgās lietās, ir svarīgi atļaut pārsūdzību turpmākai izskatīšanai šajā lietā vai
4) pastāv cits būtisks pārsūdzības turpmākai izskatīšanai atļaušanas iemesls.”
9. Saskaņā ar minētās nodaļas 13. pantu “apelācijas tiesa pirms lēmuma par pārsūdzības turpmākai izskatīšanai atļaušanu pieņemšanas, ja nepieciešams, uzaicina atbildētāju rakstveidā atbildēt uz pārsūdzību”.
10. Saskaņā ar Procesuālā kodeksa 25.a nodaļas 14. panta pirmo daļu “apelācijas tiesa lemj par pārsūdzības turpmākai izskatīšanai atļaušanu rakstveida procesā, kas balstīts uz pirmās instances tiesas nolēmumu, pārsūdzību, iespējamo atbildes rakstu un, ja nepieciešams, arī citiem tiesvedības materiāliem”.
11. Saskaņā ar šīs nodaļas 17. pantu, ja pārsūdzība netiek atļauta, paliek spēkā pirmās instances tiesas nolēmums un nolēmumā ir jāiekļauj prasījumu izklāsts un pušu atbildes.
12. Saskaņā ar minētās nodaļas 18. pantu pārsūdzība turpmākai izskatīšanai tiek atļauta, ja vismaz viens no trim iztiesāšanas sastāva tiesnešiem atbalsta atļaušanu. Tomēr turpmāku izskatīšanu var atļaut arī iztiesāšanas sastāvs, kurā ir tikai viens tiesnesis.
13. Saskaņā ar Procesuālā kodeksa 26. nodaļas 1. pantu, ja atļauja pārsūdzības turpmākai izskatīšanai ir piešķirta un ja apelācijas tiesa izskata pārsūdzību, tai ir jāpārbauda, vai un attiecīgā gadījumā kā pirmās instances tiesas nolēmums ir jāgroza. Saskaņā ar šīs nodaļas 3. pantu atbildētājs ir jāuzaicina sniegt rakstveida atbildi uz pārsūdzību apelācijas tiesas noteiktajā termiņā, ja vien atbildes raksts netika pieprasīts jau tad, kad tika izskatīts jautājums par pārsūdzības turpmākai izskatīšanai atļaušanu, vai arī acīmredzami nav nepieciešamības lūgt iesniegt atbildes rakstu.
III. Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
14. Apelācijas sūdzības iesniedzējs ir fiziska persona, kas apgalvo, ka viņa dzīvesvieta no 2007. gada 26. novembra ir Somijā. Ar 2009. gada 7. decembrī pasludināto spriedumu Harju Maakohus (Harju apriņķa tiesa) piesprieda viņam samaksāt Aktiva Finants summu 14 838,50 EEK (aptuveni 948,35 EUR) apmērā.
15. Pamatojoties uz Regulu Nr. 44/2001 un Aktiva Finants pieteikumu, ar Helsingin käräjäoikeus (Helsinku pirmās instances tiesa) nolēmumu pret apelācijas sūdzības iesniedzēju vērstais 2009. gada 7. decembra nolēmums tika atzīts par izpildāmu Somijā.
16. Pēc tam, kad ML tika informēts par lēmumu, apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa) pārsūdzību un lūdza pilnībā atcelt Helsingin käräjäoikeus (Helsinku pirmās instances tiesa) nolēmumu. Savā prasības pieteikumā Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa) apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Igaunijas nolēmums tika pieņemts aizmuguriski, ka dokuments par lietas ierosināšanu vai tam līdzvērtīgs dokuments viņam netika izsniegts vai paziņots savlaicīgi, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs par tiesvedību esot uzzinājis tikai tad, kad Helsingin käräjäoikeus (Helsinku pirmās instances tiesa) viņam izsniedza nolēmumu par izpildāmības pasludināšanu. Turklāt, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja domām, Igaunijas tiesai nebija jurisdikcijas izskatīt attiecīgo lietu, jo kopš 2007. gada 26. novembra viņa dzīvesvieta ir Somijā. Savu argumentu pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs arī ir atsaucies uz Regulas Nr. 44/2001 34. un 35. pantu.
17. Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa) nepiešķīra apelācijas sūdzības iesniedzējam atļauju pārsūdzības turpmākai izskatīšanai, līdz ar to pārsūdzības izskatīšana bija pabeigta.
18. Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza iesniedzējtiesai atļauju iesniegt pārsūdzību par šo Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa) nolēmumu, kas viņam tika piešķirta 2017. gada 24. janvārī. Savā pārsūdzībā sūdzībā Korkein oikeus (Augstākā tiesa) viņš lūdza atcelt Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa) nolēmumu, piešķirt atļauju pārsūdzības turpmākai izskatīšanai un nosūtīt lietu atpakaļ šai tiesai pārsūdzības izskatīšanai.
19. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka tai ir jānoskaidro, vai ir piemērojama tāda pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra kā pamatlietā aplūkotā, ja pārsūdzība ir vērsta pret pirmās instances tiesas nolēmumu, ar kuru par izpildāmu ir atzīts citā dalībvalstī pasludināts nolēmums, pamatojoties uz Regulu Nr. 44/2001. Tā piebilst, ka tai ir jālemj arī par pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūras saderību ar Regulu Nr. 44/2001, precīzāk, ar šīs regulas 43. panta 3. punktā paredzēto prasību ievērot pārsūdzības procedūrā sacīkstes principu.
20. Šādos apstākļos Korkein oikeus (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai saistībā ar pārsūdzību iesniegšanu valsts tiesību sistēmā paredzētā pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra ir saderīga ar Regulas Nr. 44/2001 43. panta 1. punktā abām pusēm garantēto efektīvu pārsūdzību turpmākai izskatīšanai, ja tiek pārsūdzēts pirmās instances tiesas lēmums, kas attiecas uz sprieduma atzīšanu vai izpildi saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001?
2) Vai pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūrā tiek izpildīti nosacījumi, kas attiecas uz tiesvedību, uzklausot abas puses, Regulas Nr. 44/2001 43. panta 3. punkta izpratnē, ja atbildētājs pirms lēmuma par pārsūdzības atļaušanu netiek uzklausīts par iesniegto pārsūdzību? Vai šie nosacījumi tiek izpildīti, ja atbildētājs tiek uzklausīts pirms lēmuma par pārsūdzības turpmākai izskatīšanai atļaušanu?
3) Vai interpretācijā ir nozīme apstāklim, ka persona, kas iesniedz pārsūdzību, var būt ne tikai puse, kura ir iesniegusi pieteikumu pasludināt izpildāmību un kuras pieteikums ir noraidīts, bet arī puse, attiecībā pret kuru ir prasīta izpilde, ja šis pieteikums tika apmierināts?”
21. Somijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un tika uzklausītas 2019. gada 15. maija tiesas sēdē.
IV. Vērtējums
22. Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Runājot par pirmo prejudiciālo jautājumu, ar Regulu Nr. 44/2001 izveidotās sistēmas un Somijas pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūras pārbaude man liek uzskatīt, ka šī procedūra ir atļauta ar minētās regulas 43. pantu, ja vien tiek ievēroti konkrēti nosacījumi (A). Attiecībā uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu, kurus pēc sacīkstes principa tvēruma izvērtēšanas es aplūkošu kopā, es uzskatu, ka tādā pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūrā kā pamatlietā aplūkotā nav pārkāpta uz sacīkstes principu balstītas procedūras prasība (B).
A. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
23. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Somijas sistēmā paredzētā pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra ir saderīga ar prasību nodrošināt efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus, kas izriet no Regulas Nr. 44/2001 43. panta 1. punkta.
1. Ar Regulu Nr. 44/2001 ieviestā sistēma
24. Atbilstoši savstarpējas uzticēšanās principam un 1968. gada 27. septembra Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās (3), kurā grozījumi izdarīti ar vēlāk pieņemtajām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (4), šajā lietā piemērojamās Regulas Nr. 44/2001 (5) mērķis ir panākt ātrāku un vienkāršāku spriedumu atzīšanu un izpildi. Ar šo atvasināto tiesību aktu ir vienkāršotas formalitātes, lai tiktu atzīti dalībvalstī pieņemtie nolēmumi, neuzsākot nekādu procedūru, un lai procedūra, kuras mērķis ir atzīt citā dalībvalstī pasludināto nolēmumu par izpildāmu, būtu efektīva un ātra (6).
25. Tomēr izpildāmības pasludināšanas procedūrā arī ir nodrošināta iespēja veikt citā dalībvalstī pieņemtā nolēmuma pārbaudi attiecībā uz neizpildes iemesliem, kurus Regulas Nr. 44/2001 34. un 35. pantā Savienības likumdevējs nav norādījis izsmeļoši. Tādējādi izpildāmības pasludināšanas procedūrā ir divi dažādi posmi.
26. Pirmajā posmā viena puse saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 41. pantu lūdz izpildīt citā dalībvalstī pasludinātu spriedumu procedūrā, kas nav balstīta uz sacīkstes principu. Šajā posmā minētās regulas 34. un 35. pantā paredzētos izpildes atteikuma iemeslus nevar pārbaudīt pēc pušu lūguma vai pat pēc savas ierosmes. Ja puse, kurai ir tiesības celt prasību, ir iesniegusi pieteikumu pasludināt izpildāmību tiesā vai iestādē, kurai ir jurisdikcija to izskatīt, un ja tas atbilst paredzētajām formas prasībām, tiesai vai iestādei, kurā tas iesniegts, ir pienākums pieņemt šo pieteikumu. Saskaņā ar minētās regulas 17. apsvērumu [sprieduma] izpildāmība tādējādi ir jāpasludina “gandrīz automātiski”.
27. Otrajā posmā saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 43. pantu ir paredzēta iespēja iesniegt pārsūdzību par nolēmumu attiecībā uz pieteikumu pasludināt izpildāmību. Saskaņā ar šis regulas 44. pantu par pārsūdzību pieņemto nolēmumu var apstrīdēt, iesniedzot šīs regulas IV pielikumā minēto pārsūdzību, kas ir īpaša katrā dalībvalstī. Regulas Nr. 44/2001 43. pantā paredzēto pārsūdzību var iesniegt pieteikuma pasludināt izpildāmību iesniedzējs, ja izpildāmības pasludināšanas pieteikums tika noraidīts pirmajā posmā, un puse, attiecībā uz kuru ir prasīta izpilde. Saskaņā ar šīs Regulas Nr. 44/2001 43. panta 3. punkta noteikumiem otrajā posmā atšķirībā no pirmā posma ir ievērots sacīkstes principu.
28. Minētās regulas 43. pantā paredzētā pārsūdzības sistēma tomēr nav tik skaidra, kā tas, šķiet, izriet no iepriekšējā punkta.
29. Neskaidrības kļūst acīmredzamas jau gramatiskajā līmenī. Tādējādi, ņemot vērā daudzos jēdzienus, kurus Savienības likumdevējs ir lietojis dažādās Regulas Nr. 44/2001 valodu redakcijās, ir grūti noteikt, vai ar šīs regulas 43. pantu šis likumdevējs ir vēlējies iedibināt “pārsūdzību” vai “apelāciju” (7).
30. Tomēr no sistēmiska skatpunkta izpildes procedūras divi posmi faktiski nav attiecināmi attiecīgi uz pirmo instanci un apelācijas instanci. Attiecībā uz pieteikumu pasludināt izpildāmību ir jāveic formāla pārbaude, un šajā posmā ar Regulu Nr. 44/2001 nav atļauts veikt jebkādu 34. un 35. pantā paredzēto izpildes atteikuma iemeslu pārbaudi. Tāpēc runa nav par procedūru pirmās instances tiesā stricto sensu. Saistībā ar šīs regulas 43. pantā paredzēto pārsūdzību, ja nevienā no tās noteikumiem nav noteikti ierobežojumiem attiecībā uz pamatiem vai argumentiem, uz kuriem var atsaukties, lai pamatotu pārsūdzību par pirmās instances tiesas nolēmumu, tiesa, kurā iesniegta pārsūdzība, tomēr var atteikt vai atsaukt izpildāmības deklarāciju tikai kāda no minētās regulas 34. un 35. pantā minētā iemesla dēļ (8). Tādējādi nav runa par apelācijas tiesvedību stricto sensu.
31. Tādas pašas neskaidrības, kā tas izriet no Regulas Nr. 44/2001 III pielikumā iekļautā saraksta, kļūst acīmredzamas arī saistībā ar to tiesu noteikšanu, kurās ir iesniedzama pārsūdzība, pamatojoties uz šīs regulas 43. panta 2. punktu. No šī pielikuma izriet, ka dalībvalstu piekritīgās tiesas ir diezgan dažādas gan no formāla (attiecīgās tiesas oficiālais statuss valsts sistēmā, iekļaujot ne tikai pirmās instances tiesas, bet arī apelācijas tiesas), gan no procesuālā (tieša vēršanās apelācijas tiesā, netieša vēršanās ar pirmās instances tiesas starpniecību, bet arī vēršanās dažādās tiesās atkarībā no tā, vai pārsūdzību ir iesniedzis atbildētājs vai prasītājs) skatpunkta.
32. Tomēr, neraugoties uz šīm neskaidrībām, ir acīmredzami, ka procedūrā piekritīgajās tiesās, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 43. panta 3. punktu, ir jāievēro vismaz trīs nosacījumi.
33. Pirmkārt, kā savos rakstveida apsvērumos uzsvēra Komisija, ar šīs regulas 43. pantu ir noteiktas abu pušu beznosacījuma tiesības iesniegt pārsūdzību attiecībā uz lēmumu par pieteikumu pasludināt izpildāmību.
34. Otrkārt, ar Regulas Nr. 44/2001 43. pantu ieviestās pārsūdzības procedūras būtiskais mērķis ir atļaut pārbaudīt, vai pastāv šīs regulas 34. un 35. pantā (9) paredzētie neizpildes iemesli, kas var izraisīt citā dalībvalstī pasludinātā sprieduma neizpildi.
35. Treškārt, attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 43. pantā paredzētajiem pārsūdzības noteikumiem šī tiesību norma ir jāinterpretē atbilstoši pamattiesībām, it īpaši atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam (10). Tādējādi šādai pārsūdzībai ir jābūt efektīvai.
2. Somijas pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra
36. No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem un norādēm, kuras ir sniegusi Somijas valdība tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, izriet, ka pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūrai piemīt turpmāk minētās iezīmes.
37. Šī procedūra ir jāievēro visās pārsūdzības procedūrās, kurās ir apstrīdēts pirmās instances tiesas nolēmums, kas pieņemts strīdus tiesvedībā vai bezstrīdus kārtībā, izņemot dažas krimināllietas. Kā to norādīja Somijas valdība, tā ir piemērojama Regulā Nr. 44/2001 paredzētajām pārsūdzībām.
38. Tādējādi pārsūdzībai apelācijas tiesā ir divi posmi. Pirmajā posmā apelācijas tiesa, ņemot vērā tiesību aktos paredzētos iemeslus, noskaidro, vai pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas nosacījumi ir izpildīti. Attiecīgā gadījumā un turpmāk procedūra tiek turpināta, un apelācijas tiesa veic pilnīgu pārsūdzības pārbaudi.
39. Pirmajā apelācijas tiesvedības posmā pusei, kas ir iesniegusi apelācijas sūdzību, dokumentā par lietas ierosināšanu ir precīzi jānorāda pamati un pierādījumi, lai pamatotu prasību atcelt pirmās instances tiesas nolēmumu. Dokumentā par lietas ierosināšanu tai arī ir jānorāda iemesls un argumenti, kuru dēļ pārsūdzība turpmākai izskatīšanai būtu jāatļauj.
40. Pamatojoties uz to, apelācijas tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda katrs no četriem Procesuālā kodeksa 25.a nodaļas 11. panta pirmajā daļā minētajiem iemesliem, kas pamato pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanu. Šajā nolūkā tā ņem vērā pirmās instances tiesas nolēmumu, dokumentu par lietas ierosināšanu, lietas materiālus, tostarp ārvalstīs pasludināto spriedumu, un dokumentus, kas ir iesniedzami saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 54. pantu.
41. Ja viens no atļaušanas iemesliem ir izpildīts un ja vismaz viens no apelācijas tiesas locekļiem atbalsta atļaujas piešķiršanu, apelācijas tiesai ir jāatļauj pārsūdzība turpmākai izskatīšanai, un šajā ziņā tai nav rīcības brīvības. Atļauja nav piešķirama, ja nav piemērojams neviens no četriem atļaušanas iemesliem.
3. Pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra un efektivitātes princips
42. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, ja konkrētajā jautājumā nav Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma, katrai dalībvalstij saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir jāparedz procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās (11).
43. No Somijas valdības apsvērumiem izriet, ka valsts likumdevējs šo pamatlietā aplūkotā pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūru ieviesa, lai sasniegtu divus mērķus. Pirmkārt, tās mērķis esot novērst apelācijas tiesu darba apjoma palielināšanos un procedūru paildzināšanos. Otrkārt, tā atbilstot nepieciešamībai izskatīt pārsūdzības efektīvā procedūrā, kurā tiek aizsargātas pušu tiesības. Tādējādi šajā procedūrā tiekot ņemta vērā apelācijas tiesai iesniegtās lietas iedaba, lai vienkāršotā procedūrā varētu izskatīt lietas, kuru pārbaudi apelācijas tiesā nepamato nopietni iemesli nolūkā nodrošināt pārsūdzības iesniedzēja tiesisko aizsardzības un lietas vispārējās intereses.
44. Manuprāt, šo mērķu, kas beigu beigās izpaužas kā procedūru ātrums un labāks tiesu resursu sadalījums, pamatotība nerada nekādas šaubas (12).
45. Tomēr atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai šie dalībvalstīs paredzētie procesuālie noteikumi par pārsūdzību nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām, kuras domātas no valsts tiesību sistēmas izrietošo tiesību aizsardzībai (līdzvērtības princips), ne arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (13).
46. Izskatāmajā lietā, ciktāl pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra Somijā ir piemērojama visām pārsūdzībām, kas ir vērstas pret pirmās instances tiesu nolēmumiem, kuri pieņemti strīdus tiesvedībā vai bezstrīdus kārtībā, nesaderība ar līdzvērtības principu ir jānoraida pilnībā.
47. Attiecībā uz efektivitātes principa ievērošanu ir jānoskaidro, vai pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra dara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Regulas Nr. 44/2001 43. pantā paredzētās pārsūdzības iesniegšanu.
48. Sākumā un kopumā ir jānorāda, ka efektivitātes princips neietver prasības, kas pārsniedz prasības, kuras izriet no Hartā garantētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (14). Taču šīs tiesības nav absolūta prerogatīva. Tādējādi Tiesa, tieši balstoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, jau ir nospriedusi, ka tiesības vērsties tiesā (15), kuru īpaša izpausme ir tiesības uz piekļuvi tiesai, nav absolūtas un tām ir piemērojami precīzi noteikti ierobežojumi, jo, ņemot vērā to iedabu, valsts tiesiskajā regulējumā tās nosaka valsts, kurai šajā ziņā ir zināma rīcības brīvība. Saskaņā ar Tiesas viedokli šie ierobežojumi nevar ierobežot attiecīgās personas piekļuvi [tiesai] tādējādi un tiktāl, ka tās tiesības vērsties tiesā ir aizskartas pēc būtības. Visbeidzot tiem ir jābūt leģitīmam mērķim un ir jābūt saprātīgai samērīguma saiknei starp izmantotajiem līdzekļiem un izvirzīto mērķi (16).
49. Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotajā pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūrā efektivitātes princips tiek ievērots ar nosacījumu, pirmkārt, ka tajā tiek atļauts ņemt vērā neizpildes iemeslus un, otrkārt, ka iespējamais nolēmums nepiešķirt atļauju tiek pienācīgi pamatots.
50. Pirmkārt, ir jānodrošina, ka pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūrā netiek pārkāpts ar Regulas Nr. 44/2001 43. pantu iedibinātais pārsūdzības mērķis, proti, atļaut pārbaudīt, vai pastāv citā dalībvalstī pieņemtu nolēmumu izpildes atteikuma iemesli, kas ir paredzēti šīs regulas 34. un 35. pantā. Lai arī tikai iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai Somijas tiesībās ir atļauts ņemt vērā šos iemeslus, pārbaudot pieteikumu atļaut pārsūdzību turpmākai izskatīšanai, turpmāko punktu mērķis ir sniegt pamatnostādnes šajā jautājumā.
51. Šajā ziņā, šķiet, ka Procesuālā kodeksa 25.a nodaļas 11. panta pirmajā daļā minētie pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas iemesli var ļaut ņemt vērā Regulas Nr. 44/2001 34. un 35. pantu.
52. It īpaši, šķiet, ka neizpildes iemesli, ko Savienības likumdevējs ir paredzējis Regulas Nr. 44/2001 34. un 35. pantā, var tikt pielīdzināti pirmajam un ceturtajam pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas iemeslam, saskaņā ar kuriem ir jāatļauj pārsūdzība turpmākai izskatīšanai, ja ir pamats šaubīties par pirmās instances tiesas nolēmuma pamatotību vai ja ir cits būtisks iemesls atļaut pārsūdzību turpmākai izskatīšanai.
53. Tādējādi apelācijas tiesa pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas posmā var pārbaudīt, vai, iesniedzot pārsūdzību, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 43. pantu, šīs regulas 34. un 35. pantā minēto neizpildes iemeslu dēļ ir jāveic plašāka pirmās instances tiesas nolēmuma attiecībā uz pieteikuma pasludināt izpildāmību pārbaude.
54. Otrkārt, pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra, šķiet, ir organizēta tādējādi, ka praksē jau šajā posmā var izvērtēt pirmās instances tiesas nolēmuma pamatotību no procesuālās ekonomijas skatpunkta.
55. Proti, tāda pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra kā Somijas tiesībās paredzētā nav pielīdzināma sākotnējai filtrēšanai, kuras mērķis ir pārbaudīt apelācijas pieņemamību. Kā ir uzsvērusi Somijas valdība, pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas posmā apelācijas tiesa it īpaši pārbauda pirmās instances tiesas nolēmumu un lietas materiālus, ja ir pamats šaubām par pirmās instances tiesas nolēmuma pamatotību. Šajā posmā apelācijas tiesas sniegtais vērtējums tātad līdzinās pirmās instances tiesas nolēmuma sākotnējai pārbaudei pēc būtības, lai arī kopsavilkuma veidā (17).
56. Turklāt, lai arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ietver iespēju vērsties tiesā, tas tomēr nenozīmē automātisku piekļuvi vienotai procedūrai pat tad, ja pārsūdzība ir noraidāma. Taču praksē pārsūdzība turpmākai izskatīšanai, šķiet, tiek atteikta tikai tad, ja visiem apelācijas tiesas locekļiem ir skaidrs, ka pārsūdzība ir pilnībā nepamatota. Proti, Somijas valdība uzskata, ka pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas iemesli ir jāinterpretē elastīgi un par labu pusei, kas lūdz atļaut pārsūdzību turpmākai izskatīšanai (18). Tādējādi tikai tad, ja pārsūdzība būtu acīmredzami nepamatota, to varētu noraidīt pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas posmā. Visos citos gadījumos pārsūdzība beigu beigās tiktu rūpīgi izskatīta pēc tam, kad apelācijas tiesa piešķirtu atļauju.
57. Treškārt, pamatlietā aplūkotā procedūra ir saderīga ar Regulas Nr. 44/2001 43. pantu tikai tad, ja iespējamie nolēmumi par atļaujas nepiešķiršanu ir pienācīgi pamatoti.
58. Tiesas sēdē šajā jautājumā skaidri atklājās būtiskas domstarpības starp Somijas valdību un Komisiju. Somijas valdība apgalvoja, ka saskaņā ar Procesuālo kodeksu šāds nolēmums ir jāpamato, savukārt Komisija, balstoties uz šo pašu kodeksu, norādīja, ka tas ne vienmēr tā esot.
59. Tiesai nav jāizšķir, kura no šīm pretējām nostājām valsts tiesību interpretācijā ir pareiza, bet tai ir jānorāda, kādas prasības izriet no Savienības tiesībām. Taču pēdējās minētajās ir noteikts, ka tādiem nolēmumiem kā pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas atteikums ir obligāti jāpamato.
60. Vispirms pienākums norādīt pamatojumu ir vispārēji pamatots ar divām tā funkcijām. Tas ļauj attiecīgajām personām uzzināt iemeslus, kas lika tiesai pieņemt nolēmumu, un tiesai, kurā var tikt celta prasība par šo nolēmumu, un tiesai, kurā var tikt pārsūdzēts šis nolēmums, iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu pārbaudi (19). Šajā ziņā Tiesa jau ir norādījusi, ka tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu ievērošana prasa, ka ikvienam tiesas nolēmumam ir jāietver pamatojums, lai atbildētājam ļautu saprast nelabvēlīgā sprieduma pamatojumu un lietderīgi un efektīvi pārsūdzēt šādu spriedumu (20).
61. Taču, ja apelācijas tiesai nebūtu pienākuma norādīt sava nolēmuma pamatojumu, it īpaši, neatļaujot pārsūdzību turpmākai izskatīšanai, tad Somijas tiesībās paredzētā iespēja iesniegt pārsūdzību Augstākajā tiesā par šo nolēmumu būtu tikai teorētiska. Pamatojuma neesamības dēļ vismaz būtu grūti lietderīgi apstrīdēt apelācijas tiesas nolēmumu un Augstākā tiesa nevarētu izvērtēt apstrīdēšanas pamatotību.
62. Turklāt pienākumam norādīt pamatojumu apelācijas tiesas nolēmumā ir īpaši būtiska nozīme ar Regulu Nr. 44/2001 iedibinātajā pārsūdzības sistēmā. Tādējādi ir jāatgādina, ka, pirmkārt, pirmajā instancē pieņemtajā nolēmumā par pieteikumu pasludināt izpildāmību nav pienākuma norādīt pamatojumu. No otras puses, Somijā tāpat kā citās dalībvalstīs, pārsūdzība Augstākajā tiesā par apelācijas tiesas nolēmumu ir pakļauta iepriekšējai pieņemamības sistēmai.
63. Turpinājumā – nolēmums, kas ir pieņemts par Regulas Nr. 44/2001 43. pantā paredzēto pārsūdzību, ir pirmais (un, iespējams, arī pēdējais) nolēmums, kurā šīs regulas 34. un 35. pantā paredzētie neizpildes iemesli ir jāņem vērā pilnībā. Nav iedomājams, ka minētajā regulā atzītās iespējas puse var izmantot, lai traucētu citā dalībvalstī pasludinātā sprieduma izpildi, ja tai nekad nav bijis adresēts pamatots nolēmums (21).
64. Visbeidzot tam, ka pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra izskatāmajā lietā attiecas uz apelācijas posmu, ir izšķiroša nozīme attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu. Proti, ņemot vērā šo apstākli, Eiropas Cilvēktiesību tiesas – pilnīgi pamatotu – nostāju, saskaņā ar kuru filtrēšanas procedūrā kasācijas tiesvedībā (“otrā apelācija” augstākajās tiesās parasti attiecas tikai uz tiesību jautājumiem) pieņemtais nolēmums nav obligāti jāpamato (22), nevar piemērot pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūrai apelācijas tiesvedībā, ja faktiski tas ir pirmais tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ļauj ņemt vērā citā dalībvalstī pasludinātā sprieduma neizpildes iemeslus.
65. No tā izriet, ka iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai nolēmumos neatļaut pārsūdzību turpmākai izskatīšanai obligāti ir jānorāda pamatojums. Ja apelācijas tiesai šāda pienākuma nebūtu, atļaušanas procedūra, manuprāt, būtu nesaderīga ar Regulas Nr. 44/2001 43. pantu. Proti, ja tiktu pierādīts, ka pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra tika uzsākta, piemērojot valsts tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu, neņemot vērā ar Regulu Nr. 44/2001 iedibinātās sistēmas īpatnības, šis apstāklis varētu izraisīt minētās procedūras automātisku ierosināšanu, un tas būtu grūti savienojams ar Regulas Nr. 44/2001 prasībām.
66. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka ar Regulas Nr. 44/2001 43. panta 1. punktu ir atļauta tāda pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra kā pamatlietā aplūkotā, ar nosacījumu, ka no būtības skatpunkta var atsaukties uz Regulas Nr. 44/2001 34. un 35. pantā minētajiem neizpildes iemesliem un ņemt tos vērā kā pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas iemeslus, un ka no procesuālā skatpunkta nolēmumos neatļaut pārsūdzības turpmākai izskatīšanai ir obligāti jānorāda pamatojums.
B. Par otro un trešo prejudiciālo jautājumu
67. Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesai noteikt, vai tāda pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra kā pamatlietā aplūkotā, kurā atbildētājs vai puse, kas nav pārsūdzības iesniedzēja, netiek uzklausīta, ir saderīga ar Regulas Nr. 44/2001 43. panta 3. punktā minēto sacīkstes principu.
68. Trešo iesniedzējtiesas jautājumu es saprotu tādējādi, ka tā mērķis ir noskaidrot, kādas sekas ir tam, ka šīs regulas 43. panta 1. punktā iespēja iesniegt pārsūdzību ir paredzēta ne tikai pusei, kas ir lūgusi izpildi, bet arī pusei, attiecībā uz kuru tiek noteikta izpilde.
69. No tā izriet, ka šiem diviem jautājumiem ir viens un tas pats mērķis: tie ir uzdoti, lai noskaidrotu, vai pamatlietā aplūkotā procedūra ir saderīga ar Regulas Nr. 44/2001 43. panta 3. punktu. Tāpēc es ierosinu tos aplūkot kopā.
70. Vispirms es nesaprotu, kādā veidā procedūra, kuras mērķis, ņemot vērā pareizas tiesvedības leģitīmus apsvērumus, ir atļaut ātri izskatīt acīmredzami nepamatotas pārsūdzības, būtu nesaderīga ar sacīkstes principu.
71. Proti, ja Regulas Nr. 44/2001 43. panta 3. punktā nepārprotami ir paredzēts, ka pārsūdzību izskata saskaņā ar normām, kas reglamentē procesuālo kārtību strīdus lietās, tomēr ir jākonstatē, ka Savienības likumdevējs nav sīkāk izklāstījis prasības, kas ir saistītas ar procedūras uz sacīkstes principu balstītu raksturu. Tādējādi pārsūdzības procedūra tiek organizēta atbilstoši dalībvalstu procesuālajai autonomijai, ar nosacījumu, ka tiek ievērots sacīkstes princips, ko saprot, ņemot vērā ar Regulu Nr. 44/2001 izveidotās izpildāmības sistēmas īpatnības.
72. Sacīkstes principam ir būtiska nozīme ar Regulu Nr. 44/2001 izveidotajā sistēmā, lai nodrošinātu tiesu nolēmumu brīvu apriti Savienībā. Proti, kā ir norādīts iepriekš (23), izpildāmības pasludināšanas procedūras mērķis ir ļaut pieteikuma iesniedzējam vienkārši un ātri uz sacīkstes principu nebalstītajā procedūrā (24) panākt pasludinātā sprieduma izpildi ar nepieciešamajām garantijām citā dalībvalstī (25). Savukārt, ja pirmajā “instancē” procedūra nenorisinās atbilstoši sacīkstes principam, Savienības likumdevējs ir nepārprotami prasījis, lai tas tiktu ievērots pārsūdzības procedūrā (26).
73. Attiecībā uz prasībām, kas izriet no sacīkstes principa, Tiesa jau vairākkārt ir norādījusi, ka gan administratīvajās procedūrās, gan tiesvedībās šis princips kopumā ietver pušu tiesības uz administratīvu procedūru vai tiesvedību, kurā tās var paust savu nostāju par faktiskajiem apstākļiem un dokumentiem, ar kuriem tiks pamatots tiesas nolēmums, kā arī apspriest tiesā iesniegtos pierādījumus, apsvērumus un tiesību pamatus, ko tiesa ir izvirzījusi pēc savas ierosmes, ar kuriem tā vēlas pamatot savu nolēmumu (27).
74. Konkrēti, šis princips aizsargā pusi attiecībā uz elementiem, kuriem ir izšķiroša nozīme (28), pieņemot lēmumu, kas skar tās intereses (29). Tādējādi sacīkstes principa ievērošana ir nesaraujami saistīta ar domu, ka elementi, kuri kļūst par pamatu nolēmumam, kas ir nelabvēlīgs vienai no pusēm, ir jāapspriež ar šo pusi (30).
75. Taču, ņemot vērā šo sacīkstes principa definīciju, es neredzu nevienu iemeslu uzskatīt, ka tādā pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūrā kā pamatlietā aplūkotā ir pārkāpts šis princips.
76. Ciktāl apelācijas tiesa pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas posmā nevar pieņemt atbildētājam, proti, pusei, kas nav iesniegusi pārsūdzību, nelabvēlīgu nolēmumu vai nolēmumu, kas var to nelabvēlīgi ietekmēt, šīs puses tiesības uz procedūru, kas balstīta uz sacīkstes principu, nav pārkāptas, ja šajā posmā tā neiesniedz apsvērumus.
77. Tādējādi, pirmkārt, ar atteikumu atļaut pārsūdzību turpmākai izskatīšanai tiek apstiprināts pirmās instances tiesas nolēmums, ko ir saņēmusi šī puse, un, ja tas netiek apstrīdēts Augstākajā tiesā, tas kļūst neatsaucams. Tādējādi šis nolēmums nevar būt nelabvēlīgs pirmās instances tiesas sprieduma saņēmējam (31).
78. Otrkārt, Somijas valdība tiesas sēdē apstiprināja – un Komisija necēla par to iebildumus –, ka neatkarīgi no pārsūdzības iesniedzējas puses statusa apelācijas tiesa pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas posmā nevar grozīt nolēmumu pēc būtības. It īpaši, piemēram, tā nevar atzīt pārsūdzību par acīmredzami pamatotu, neuzklausot atbildētāju (32), kas citādi nepārprotami būtu būtisks sacīkstes principa pārkāpums.
79. Treškārt, nolēmums, kas pieņemts pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas posmā, ir sākotnējs nolēmums, kas pēc definīcijas ir piemērojams tikai pārsūdzības izskatīšanas turpināšanai. Turklāt tas neietekmē pārsūdzības vērtējumu pēc tās pilnīgas pārbaudes. Tādējādi, ja atļaujas piešķiršanas gadījumā puse, kas nav iesniegusi pārsūdzību – attiecīgā gadījumā tā var būt izpildāmības pieteikuma iesniedzēja vai persona, pret kuru ir vērsts izpildāmības nolēmums, – netika uzaicināta iesniegt apsvērumus, šāds lēmums būtībā nevar aizskart šīs personas intereses.
80. Tiesas sēdē tāpat kā rakstveida apsvērumos Komisija apgalvoja, ka sacīkstes principam ir tik liela nozīme, ka attiecībā uz to nevar noteikt nekādus ierobežojumus un līdz ar to šis princips Somijas pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas sistēmā neesot ievērots.
81. Šāda “absolūtisma” nostāja neļauj saskaņot tiesību uz aizstāvību prasības ar citām pilnīgi leģitīmajām interesēm, piemēram, kas saistītas ar pareizu tiesvedību un tās ātru norisi, turklāt es norādu it īpaši uz to, ka Komisija šajā gadījumā nevarēja pierādīt kādu konkrētu sacīkstes principa pārkāpumu.
82. Visbeidzot es uzsveru, ka no Somijas valdības apsvērumiem izriet, ka puse, kas nav iesniegusi pārsūdzību, ir obligāti aicināta paust savu viedokli pārsūdzības pilnīgas izskatīšanas posmā. Tāpēc, šķiet, ka saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 43. panta 3. punktu sacīkstes principa ievērošana ir nodrošināta posmā, kurā apelācijas tiesas nolēmums var nelabvēlīgi ietekmēt šo pusi.
83. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka Regulas Nr. 44/2001 43. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūrā kā pamatlietā aplūkotā ir ievērota uz sacīkstes principu balstītas procedūras prasība, ja ar lēmumu, kas pieņemts pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas posmā, pašu par sevi netiek aizskartas atbildētājas puses intereses.
V. Secinājumi
84. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Ar Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 43. panta 1. punktu ir atļauta tāda pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūra kā pamatlietā aplūkotā, ar nosacījumu, ka no būtības skatpunkta var atsaukties uz šīs regulas 34. un 35. pantā minētajiem neizpildes pamatiem un tos ņemt vērā kā pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas iemeslus, un ka no procesuālā skatpunkta nolēmumos neatļaut pārsūdzības turpmākai izskatīšanai ir obligāti jānorāda pamatojums.
2) Regulas Nr. 44/2001 43. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūrā kā pamatlietā aplūkotā ir ievērota uz sacīkstes principu balstītas procedūras prasība, ja ar lēmumu, kas pieņemts pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas posmā, pašu par sevi netiek aizskartas atbildētājas puses intereses.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 Padomes Regula (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.).
3 OV 1998, C 27, 1. lpp.
4 Turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”.
5 Tā kā tiesvedība Igaunijas tiesā tika uzsākta līdz 2015. gada 10. janvārim, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 66. panta 1. punktu ratione temporis ir piemērojama Regula Nr. 44/2001.
6 Skat. Regulas Nr. 44/2001 16. un 17. apsvērumu. Skat. arī spriedumu, 2006. gada 11. decembris, ASML (C‑283/05, EU:C:2003:787, 23. punkts).
7 Dažās Regulas Nr. 44/2001 valodu redakcijās, piemēram, spāņu, franču vai itāļu valodas versijā, saistībā ar šo otro tiesu iestādi ir lietots jēdziens “pārsūdzība”, kas liek domāt par pirmās instances tiesu, tādējādi funkcionāli ir ievērota šīs regulas struktūra. Savukārt citās valodu versijās ir lietots jēdziens “apelācija”, kā tas ir angļu (“appeal”) vai čehu (“opravný prostředek”) valodas versijā, kas tādējādi liek domāt par otrās instances tiesu saskaņā ar to, ka formāli bieži vien runa ir par otrās instances tiesu.
8 Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 45. pantu.
9 Šajā ziņā es norādu, ka, pat ja Regulā Nr. 1215/2012 ir svītrota eksekvatūra, Regulas Nr. 44/2001 34. un 35. pantā minēto iemeslu esamības pārbaude netika atcelta, kā to apstiprina Regulas Nr. 1215/2012 45. un 46. pants.
10 Turpmāk tekstā – “Harta”. Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, A (C‑112/13, EU:C:2014:2195, 51. punkts un tajā minētā judikatūra), saprotot, ka pārsūdzības procedūra, kurā tiek apstrīdēts lēmums par izpildāmības pasludināšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 43. pantu, ir jākvalificē kā Savienības tiesību īstenošana Hartas 51. panta izpratnē (rīkojums, 2012. gada 13. jūnijs, GREP (C‑156/12, nav publicēts, EU:C:2012:342, 31. punkts)).
11 Skat. spriedumu, 2005. gada 8. novembris, Leffler (C‑443/03, EU:C:2005:665, 49. punkts).
12 Eiropas Cilvēktiesību tiesā jau tika celtas prasības par to, vai ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 6. un 13. pantu ir saderīgi pārsūdzību filtrēšanas mehānismi apelācijas un kasācijas tiesvedībās. Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka tiesības vērsties tiesā var tikt ierobežotas ar nosacījumu, ka ar šiem ierobežojumiem netiek aizskarts šīs konvencijas 6. panta pamats un ka tiem ir leģitīms mērķis. Šajā ziņā ar pareizu tiesvedību un tiesu iestāžu pārslodzes novēršanu saistītus mērķus šī tiesa ir atzinusi par leģitīmiem (ECT, 1995. gada 13. jūlijs, Tolstoy Miloslavsky pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:1995:0713JUD001813991, 61. punkts); 2001. gada 11. oktobris, Rodríguez Valín pret Spāniju, (CE:ECHR:2001:1011JUD004779299, 22. punkts); 1997. gada 19. decembris, Brualla Gómez de la Torre pret Spāniju (CE:ECHR:1997:1219JUD002673795, 36. punkts)).
13 Attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās skat. spriedumus, 2005. gada 8. novembris, Leffler (C‑443/03, EU:C:2005:665, 50. punkts), un 2016. gada 9. novembris, ENEFI (C‑212/15, EU:C:2016:841, 30. punkts).
14 Skat. spriedumus, 2011. gada 28. jūlijs, Belastingdienst/Toeslagen (Apelācijas apturoša iedarbība) (C‑175/17, EU:C:2018:776, 47. punkts), un 2018. gada 26. septembris, Staatssecretaris van Veiligheid en justitie (Apelācijas apturoša iedarbība) (C‑180/17, EU:C:2018:775, 43. punkts).
15 To nedrīkst sajaukt ar tiesībām vērsties vairākās tiesu instancēs. Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips piešķir privātpersonai tiesības vērsties tiesā, nevis vairākās tiesu instancēs (spriedums, 2011. gada 28. jūlijs, Samba Diouf (C‑69/10, EU:C:2011:524, 69. punkts)).
16 Skat. rīkojumu, 2010. gada 16. novembris, Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert/Komisija (C‑73/10 P, EU:C:2010:684, 53. punkts un tajā minētā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra).
17 Šajā ziņā pārsūdzību turpmākai izskatīšanai atļaušanas procedūru var salīdzināt ar lūgumu atļaut celt prasību, kas tika aplūkots lietā, kurā pasludināts spriedums, 2018. gada 15. marts, North East Pylon Pressure Campaign un Sheehy (C‑470/16, EU:C:2018:185).
18 Turklāt no Procesuālā kodeksa 25.a nodaļas 18. panta, šķiet, izriet, ka pārsūdzība tiek atļauta, ja vismaz viens no trim iztiesāšanas sastāva tiesnešiem atbalsta atļaujas piešķiršanu.
19 Skat. it īpaši spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba (C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 49. punkts).
20 Skat. spriedumu, 2012. gada 6. septembris, Trade Agency (C‑619/10, EU:C:2012:531, 53. punkts).
21 Pamatota nolēmuma saņemšanas nozīmi apstiprina arī tas, ka no Regulas Nr. 44/2001 44. panta un IV pielikuma, tos aplūkojot kopā, interpretācijas, izriet, ka dalībvalstīm nav pienākuma paredzēt iespēju apstrīdēt nolēmumu, kas pieņemts par šīs regulas 43. pantā paredzēto pārsūdzību.
22 Skat. ECT nolēmumus par pieņemamību, 1999. gada 9. marts, akciju sabiedrība Immeuble groupe Kosser pret Franciju (CE:ECHR:1999:0309DEC003874897); 2003. gada 28. janvāris, Burg u.c. pret Franciju (CE:ECHR:2003:0128DEC003476302), kā arī 2005. gada 6. septembris, Glender pret Zviedriju (CE:ECHR:2005:0906DEC002807003).
23 Skat. šo secinājumu 24.–26. punktu.
24 Regulas Nr. 44/2001 41. pantā nepārprotami ir precizēts, ka “puse, attiecībā uz kuru prasa izpildi, šajā tiesvedības stadijā nav tiesīga iesniegt nekādus paskaidrojumus pieteikuma sakarā.”
25 Attiecībā uz Briseles konvenciju skat. spriedumus, 1980. gada 21. maijs, Denilauler (125/79, EU:C:1980:130, 14. punkts); 1984. gada 12. jūlijs, P. (178/83, EU:C:1984:272, 11. punkts), un 1986. gada 10. jūlijs, Carron (198/85, EU:C:1986:313, 8. punkts).
26 Skat. spriedumu, 2000. gada 11. maijs, Renault (C‑38/98, EU:C:2000:225, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Attiecībā uz administratīvajām procedūrām saistībā ar Savienības tiesību īstenošanu dalībvalstīs skat. spriedumus, 2013. gada 22. oktobris, Sabou (C‑276/12, EU:C:2013:678, 38. punkts un tajā minētā judikatūra); 2014. gada 5. novembris, Mukarubega (C‑166/13, EU:C:2014:2336, 46. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 2017. gada 9. novembris, Ispas (C‑298/16, EU:C:2017:843, 26. punkts). Attiecībā uz administratīvajām procedūrām iestādēs vai tiesvedībām Savienības tiesās skat. spriedumu, 2009. gada 17. decembris, M/EMEA pārskatīšana (C‑197/09, RX‑II, EU:C:2009:804, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Skat. spriedumus, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c. (C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 56. punkts), un 2009. gada 17. decembris, M/EMEA pārskatīšana (C‑197/09 RX‑II, EU:C:2009:804, 41. punkts). Pēc analoģijas skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas nostāju 2001. gada 20. jūlija spriedumā Pellegrini pret Itāliju (CE:ECHR:2001:0720JUD003088296, 44. punkts).
29 Administratīvajās lietās, lai tiktu atzīts puses tiesību uz aizstāvību pārkāpums un atcelts Savienības tiesību akts, ir jābūt aizskartām šīs puses interesēm (kā šīs judikatūras piemērošanas piemēru skat. spriedumu, 2003. gada 2. oktobris, Corus UK/Komisija (C‑199/99 P, EU:C:2003:531, 19.–25. punkts)). Runājot par sacīkstes principa pārkāpumu Savienības tiesā, es atgādinu, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. pantu apelācijas sūdzību var pamatot tikai ar Vispārējā tiesā pieļautiem procesuāliem pārkāpumiem, kas nelabvēlīgi ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses.
30 Gan Tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka to garantiju tvērums, kas ir saistītas ar sacīkstes principa, aplūkojot to pašu par sevi vai kā tiesību uz aizstāvību sastāvdaļu, ievērošanu, var mainīties atkarībā it īpaši no attiecīgās procedūras īpatnībām (spriedums, 2014. gada 5. novembris, Mukarubega (C‑166/13, EU:C:2014:2336, 54. punkts)). Vispārēji skat. Fricero, N., “Le droit à une procédure civile contradictoire dans la jurisprudence de la Cour européenne des droits de l’homme”, Revue trimestrielle des droits de l’homme, Anthemis, Vavre, 2016, 381.–393. lpp., it īpaši 388.–390. lpp.
31 Saskaņā ar Procesuālā kodeksa 25.a nodaļas 17. pantu, ja pārsūdzība netiek atļauta, paliek spēkā pirmās instances tiesas nolēmums.
32 Šajā ziņā var vilkt paralēles ar vienkāršotu apelācijas sūdzības izskatīšanu Tiesā. Acīmredzami nepamatotas apelācijas sūdzības gadījumā Tiesa var noraidīt šo apelācijas sūdzību, izdodot motivētu rīkojumu bez lietas dalībnieku uzklausīšanas. Savukārt acīmredzami pamatotas apelācijas vai pretapelācijas sūdzības gadījumā Tiesa var to pasludināt par pamatotu tikai pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas (skat. attiecīgi Tiesas Reglamenta 181. un 182. pantu).