30.4.2018
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 152/56
Prasība, kas celta 2018. gada 6. martā – Scaloni un Figini/Komisija
(Lieta T-158/18)
(2018/C 152/66)
Tiesvedības valoda – itāļu
Lietas dalībnieki
Prasītāji: Mario Scaloni (Ancona, Itālija) un Ennio Figini (Chiaravalle, Itālija) (pārstāvis: P. Putti, advokāts)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasījumi
Prasītāji lūdz Vispārējo tiesu, atkarībā no sniedzamās aplūkotās Direktīvas un Regulas interpretācijas, nospriest, ka [Eiropas] Savienība un/vai Komisija pilnībā kompensē visu akciju nominālvērtību, kā norādīts izklāstā un kā izriet no pievienotajiem dokumentiem, kā arī lūdz atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.
Pamati un galvenie argumenti
Prasītāji apgalvo, ka kopš Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/36/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (Dokuments attiecas uz EEZ) (1) stāšanās spēkā, kam sekoja Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (2), Itālijas valstij ir aizliegts iejaukties jebkuras savas bankas, tostarp Banca Marche, atbalstam.
Prasības pamatošanai prasītāji izvirza trīs pamatus.
1.
Pirmais pamats ir par zaudējumu atlīdzību, kas radušies Direktīvas 59/2014/ES un Regulas Nr. 806/2014 nesaskaņotas interpretācijas dēļ no Komisijas puses, par Banca Marche izslēgšanas no valsts atbalsta shēmas prettiesiskumu un par tam sekojošu vienlīdzības principa un/vai nediskriminācijas principa pārkāpumu.
—
Šajā ziņā tiek norādīts, ka Komisija uzskatījusi, ka atbalsts bankām no dažādam dalībvalstīm atbilst nosacījumiem, kas ir noteikti 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā, un tādēļ tie jāuzskata par tiesiskiem. Itālijas plānotais atbalsts esot bijis jāizvērtē, pamatojoties uz šo normu, kas ir vienīgā, kura regulē valsts atbalstus, nevis balstoties uz aplūkoto Direktīvu un Regulu. Šie divi tiesību akti neattiecas uz atbalstiem un nevarēja uz tiem attiekties, jo tie ir atvasinātās tiesības. Tāpat bija jāatļauj atbalsti Itālijas bankām, jo tie ir pamatoti ar tādiem pašiem iemesliem, kuri pēc Komisijas uzskata ir attaisnojuši jau izmaksāto atbalstu.
—
Tiek vēl precizēts, ka gadījumā, ja tiek atzīts, ka atvasinātās tiesības ir piemērojamas, pirmais pamats ir tāds, ka Komisija, neatļaujot atbalstu, ir pārkāpusi vienlīdzības principu.
2.
Otrais pamats ir par to, ka Eiropas likumdevējs esot pārkāpis Savienības tiesību normu hierarhijas principu.
—
Šajā ziņā tiek norādīts, ka, ja Vispārējā tiesa nospriestu, ka Komisijas sniegtā interpretācija ir pareiza, tad pārkāpums attiektos uz likumdošanas instrumentiem un iestātos [Eiropas] Savienībai atbildība kopumā.
3.
Trešais pamats ir par to, ka esot pārkāpti Itālijas tiesību sistēmas pamatprincipi un Kopienu tiesiskais regulējums neesot piemērojams.
—
Šajā ziņā prasītāji norāda, ka, ja Vispārējā tiesa nolemtu, ka nedz minētā Direktīva, nedz Regula nepārkāpj [Savienības] vienlīdzīgas attieksmes principu, tad tiem ir jālūdz Itālijas Konstitucionālā tiesa pārbaudīt to atbilstību Itālijas konstitucionālās sistēmas vienlīdzīgas attieksmes principam. Neatbilstības gadījumā tiesību norma, kas to ir pārkāpusi, nevar būt iekļauta Itālijas tiesību sistēmā
(1) OV 2014, L 173, 190. lpp.
(2) OV 2014, L 225, 1. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy