14.1.2019
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 16/54
Prasība, kas celta 2018. gada 29. oktobrī – ZQ/Komisija
(Lieta T-647/18)
(2019/C 16/65)
Tiesvedības valoda – itāļu
Lietas dalībnieki
Prasītājs: ZQ (pārstāvis: C. Cortese, advokāts)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasījumi
Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
atcelt apstrīdētos lēmumus un konkrēti
a)
atcelt iecēlējinstitūcijas 2017. gada 15. decembra lēmumu, kurš ARES reģistrēts 2017. gada 18. decembrī ar numuru HR.E.2/AS/Ares (2017), kura priekšmets ir “Request for assistance D/374/17” un ar kuru ir noraidīts attiecīgais lūgums sniegt palīdzību;
b)
vajadzības gadījumā atcelt iecēlējinstitūcijas 2018. gada 19. jūlija lēmumu, ar kuru ir noraidīta prasītāja iesniegtā sūdzība un kura numurs ir N. R/187/18, HR.E.2/Ares (2018);
c)
piespriest Komisijai atlīdzināt zaudējumus, kas prasītājam radušies daudzo pārkāpumu dēļ, kuri ir pieļauti apstrīdētajā lēmumā vai ar kuriem tas ir cieši saistīts, un kas ir novērtēti 1 000 000 EUR apmērā;
turklāt
—
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasītājs šajā lietā iebilst pret Komisijas atteikumu apmierināt viņa lūgumu sniegt palīdzību saistībā ar vardarbību, no kuras viņš esot cietis viņa seksuālās orientācijas dēļ.
Prasības pamatojumam prasītājs izvirza trīs pamatus.
1.
Pirmais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
—
Šajā ziņā tiek norādīts, ka kopumā acīmredzama kļūda vērtējumā skaidri izriet no pašā lēmumā paustā aizsprieduma, ka prasītāja apgalvojumi neesot ticami, jo attiecas uz ļoti ilgu laikposmu, kas esot pagājis, prasītājam neiesniedzot formālu sūdzību.
—
Aizsprieduma esamība esot arī vienīgais izskaidrojums faktam, ka iecēlējinstitūcija no apstrīdētā lēmuma izslēdza vairākus sūdzībā norādītos starpgadījumus, attiecībā uz kuriem netika veikts nekāds vērtējums.
—
Prasītāja apgalvojumi par vardarbību, no kuras viņš it kā esot cietis, steidzīgi esot tikuši padarīti par parastiem sliktas organizācijas gadījumiem vai parastiem konflikta gadījumiem darbā.
2.
Otrais pamats attiecas uz tiesību aktu pārkāpumu.
Šajā ziņā tiek norādīts uz:
a)
nepareiza vardarbības jēdziena, kas ir saistīts ar prasību par vardarbības īstenotāja ļaunprātīgu nodomu (animus nocendi), piemērošanu;
b)
tāda pierādīšanas standarta piemērošanu, kas neatbilst piemērojamajos tiesību aktos (pierādījumu princips) prasītajam un ir saistīts ar pierādīšanas pienākumu, kurš pārsniedz jebkādas pamatotas šaubas par faktu esamību vai par viennozīmīgu to juridisko kvalifikāciju;
c)
acīmredzami kļūdaina pierādīšanas standarta piemērošanu saistībā ar sūdzību ticamības vērtējumu attiecībā uz pagājušo laikposmu;
d)
pienākuma veikt izmeklēšanu pēc savas ierosmes, ja pastāv ticami apgalvojumi, neizpildi.
3.
Trešais pamats attiecas uz pamatojuma nenorādīšanu vai neatbilstoša pamatojuma norādīšanu.
—
Šajā ziņā tiek norādīts, ka apstrīdētajā lēmumā, pat ja papildus vēlētos ņemt vērā lēmumā par sūdzības noraidīšanu ietverto pamatojumu, lielā mērā nav norādīts atbilstošs pamatojums.
Runājot par prasījumiem par zaudējumu atlīdzināšanu, prasītājs norāda, ka visi judikatūrā paredzētie nosacījumi pēc būtības šajā lietā esot izpildīti.