13.5.2019
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 164/32
Apelācijas sūdzība, ko 2019. gada 1. martā Ryanair DAC, iepriekš Ryanair Ltd, Airport Marketing Services Ltd iesniedza par Vispārējās tiesas (sestā palāta paplašinātā sastāvā) 2018. gada 13. decembra spriedumu lietā T-111/15 Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija
(Lieta C-202/19 P)
(2019/C 164/35)
Tiesvedības valoda — angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Ryanair DAC, iepriekš — Ryanair Ltd, Airport Marketing Services Ltd (pārstāvji: E. Vahida, avocat, I.-G. Metaxas-Maranghidis, Δικηγόρος, G. Berrisch, Rechtsanwalt, B. Byrne, Solicitor)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:
—
atcelt Vispārējās tiesas 2018. gada 13. decembra spriedumu lietā T-111/15; un
—
atcelt Komisijas 2014. gada 23. jūlija Lēmuma (ES) 2015/1226 par valsts atbalstu SA.33963 (C 2012/07) (ex 2012/NN) (1) 1. panta 1. punktu, 2. panta 4. punktu, 3., 4. un 5. pantu, vai nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā, un katrā ziņā
—
piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus apelācijas instancē un tiesvedībā Vispārējā tiesā lietā T-111/15.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējās tiesas spriedums ir jāatceļ šādu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu un apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz aizstāvību procedūrā, kas norisinājās Komisijā. Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, nošķirot specifiskās Hartas 41. panta 2. punktā paredzētās tiesības un vispārējās tiesības uz labu pārvaldību, kas paredzētas Hartas 41. panta 1. punktā; esot kļūdījusies, nolemjot, ka Hartas 41. panta 2. punktā paredzētās tiesības nav piemērojamas izmeklēšanai par valsts atbalstu; esot kļūdījusies, nolemjot, ka pastāv pretruna starp Hartas 41. panta 1. un 2. punktu un LESD 107. un 108. pantu, esot kļūdījusies, nolemjot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas izmeklēšanā var tikt uzskatītas tikai par informācijas avotu.
Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu, nepareizi interpretējot priekšrocības jēdzienu. Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, atzīstot, ka attiecībā uz tirgus ekonomikas dalībnieka (“turpmāk tekstā –TED”) pārbaudes veikšanas metodoloģijām nepastāv hierarhija starp salīdzinošo analīzi un citām metodēm; esot kļūdījusies, nolemjot, ka Komisija bija tiesīga atkāpties no salīdzinošas analīzes un noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegtos salīdzinošos pierādījumus; un esot kļūdījusies, nolemjot, ka, piemērojot pieaugošās rentabilitātes pārbaudi, Komisijai nav jāpārliecinās, ka sagaidāmais izmaksu pieaugums un sagaidāmais ar aeronavigāciju nesaistīto ieņēmumu pieaugums atspoguļo to, kā TED būtu pārvaldījis lidostu.
Treškārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā par attiecināmību uz valsti: atzīstot, ka nebija nepieciešams konkrēti zināt, vai lidostas līdzekspluatants “SMAC” bija publisks uzņēmums; nepiemērojot Stardust Marine kritērijus, lai nošķirtu autonomiju un attiecināmību; un nenorādot tam pietiekamu pamatojumu.
(1) Komisijas Lēmums (ES) 2015/1226 (2014. gada 23. jūlijs) par valsts atbalstu SA.33963 (2012/C) (ex 2012/NN), ko Francija sniegusi Angulēmas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai, SNC-Lavalin, Ryanair un Airport Marketing Services (izziņots ar dokumenta numuru C(2014) 5080) (OV 2015, L 201, 48. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy