11.3.2019
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 93/70
Prasība, kas celta 2019. gada 11. janvārī – Giulia Moi/Parlaments
(Lieta T-17/19)
(2019/C 93/91)
Tiesvedības valoda – itāļu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Giulia Moi (Siddi, Itālija) (pārstāvis: M. Contini, advokāts)
Atbildētājs: Eiropas Parlaments
Prasījumi
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
galvenokārt – atcelt Eiropas Parlamenta Prezidija 2018. gada 12. novembra lēmumu, ar kuru ir apstiprināts Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja 2018. gada 2. oktobra lēmums par Giulia Moi sodīšanu ar tiesību uz dienas naudu zaudēšanu uz divpadsmit dienām tāpēc, ka viņa ir īstenojusi psiholoģisku vardarbību pret diviem saviem akreditētajiem deputāta palīgiem;
—
pakārtoti – pamatprasījumu neapmierināšanas gadījumā, kas gan ir apstrīdams un mazticams un kurā tiek paturētas tiesības veikt pārsūdzību, atzīt uzlikto disciplinārsodu par pārmērīgu un nesamērīgu un tādējādi to aizstāt ar Eiropas Parlamenta Reglamenta 166. panta [3. punkta] a) apakšpunktā paredzēto sodu;
—
katrā ziņā piespriest atbildētājai iestādei atlīdzināt prasītājai veidā, ko Vispārējā tiesa uzskatītu par taisnīgu, šim atlīdzinājumam ietverot pienākumu samaksāt summu 50 000 EUR apmērā – vai lielākā vai mazākā apmērā, kas tiktu uzskatīts par taisnīgu – un uzdodot priekšsēdētājam par to sniegt publisku paziņojumu Eiropas Parlamenta plenārsēdē;
—
piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Savas prasības pamatojumam prasītāja apgalvo, ka esot pārkāpti sacīkstes princips, tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants.
1.
Prasītāja uzsver, ka strīdīgais disciplinārsods – kas šķiet esam pamatots vienīgi ar atsauci uz Padomdevējas komitejas ziņojumu, kurā savukārt, nenorādot nekādu pamatojumu, prasītājas rīcība bez jebkādiem pierādījumiem ir kvalificēta kā “psiholoģiska vardarbība” – ir nepamatots.
2.
Turklāt esot acīmredzams, ka Eiropas Parlamenta Prezidijs savas tiesības esot izmantojis acīmredzami kļūdaini un ļaunprātīgi, jo fakti, kurus tas prezumējis par it kā no vardarbības cietušo palīgu apgalvotiem, nevar tikt uzskatīti par psiholoģisku vardarbību Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē.
3.
Eiropas Parlamenta Prezidijs esot pieļāvis kļūdu un no Civildienesta noteikumu 12. pantā paredzētās psiholoģiskās vardarbības definīcijas viedokļa sagrozījis lēmumā minētos faktus. Šādai vardarbībai ir jābūt “nepiedienīgai rīcībai”, kas ietver fizisku rīcību, mutisku vai rakstu valodu, žestus vai citu tīšu rīcību, kas notiek “kādā laika posmā, tā atkārtojas un ir sistemātiska” un varētu radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai, vai psiholoģiskai integritātei.
4.
Šādi esot noskaidrotam vardarbības jēdzienam, no lietas materiāliem izriet, ka prasītājas rīcība nekādā ziņā nav kvalificējama kā “vardarbība” un ka nedaudzās un ļoti īsā laikposmā izteiktās pretenzijas attiecas uz palīgu uzdevumu izpildi un klātbūtni birojā un izriet no viņu atriebības prasītājai par to, ka viņa bija lūgusi atlaist viņus no darba.
5.
Turklāt neviens ārējs novērotājs, kuram ir normāls jūtīgums un kuram ir pazīstams Parlamenta locekļu un viņa līdzstrādnieku darba specifiskais konteksts, nevarētu secināt, ka prasītājai pārmestā rīcība būtu pārmērīga un nosodāma tādā mērā, ka tā varētu radīt kaitējumu attiecīgo palīgu personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei, īpaši ņemot vērā viņiem Parlamenta izmaksāto dāsno algojumu.
Full & Egal Universal Law Academy