4.3.2019
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 82/65
Prasība, kas celta 2019. gada 11. janvārī – Noguer Enríquez u.c./Komisija
(Lieta T-22/19)
(2019/C 82/77)
Tiesvedības valoda – spāņu
Lietas dalībnieki
Prasītāji: Roser Noguer Enríquez (Andora la Velja, Andora), Ramón Cierco Noguer (Andora la Velja), Successors D’Higini Cierco García, SA (Andora la Velja), Cierco Martínez 2 2003, SL (Andora la Velja) (pārstāvji: J. Álvarez González un S. San Felipe Menéndez, advokāti)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasījumi
Prasītāji lūdz Vispārējo tiesu saskaņā ar LESD 268. pantu un 340. panta otro daļu atzīt par iesniegtu šo prasību par Eiropas Savienības ārpuslīgumisko atbildību par kaitējumu, ko Eiropas Komisija nodarījusi saistībā ar savu pienākumu izpildi, un pēc likumā noteikto procesuālo darbību veikšanas un lietas izskatīšanas šai nolūkā paredzētajā tiesvedībā pieņemt spriedumu, kurā tiek atzīta Eiropas Savienības ārpuslīgumiskā atbildība par Eiropas Komisijas nolaidīgo un iecietīgo rīcību un tai uzlikts pienākums maksāt prasītājiem atlīdzinājumu 50 220 800 EUR apmērā atbilstoši prasības pieteikuma pielikumā esošajā eksperta ziņojumā ietvertajiem aprēķiniem un noteiktajam kaitējuma apmēram, vai pakārtoti – apmērā, kas izrietēs no Vispārējās tiesas uzdevumā sagatavota eksperta atzinuma, tam pieskaitot likumiskos procentus, kā arī piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatošanai prasītāji izvirza šādus pamatus.
1.
Komisija neesot izpildījusi Eiropas Savienības un Andoras Firstistes starpā noslēgto Monetāro nolīgumu un pieļāvusi, ka Andoras Firstiste ir nepareizi transponējusi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (1). Proti, Komisija:
—
neesot izpildījusi pienākumu pārbaudīt Andoras Firstistes veikto Direktīvas 2014/59/ES “daļējo”, priekšlaicīgo, savtīgo un nepilnīgo transponēšanu, kuras iznākumā Firstistes tiesiskajā regulējumā apzināti nav ietvertas akcionāriem un noguldītājiem paredzētās garantijas, kas Savienības tiesību aktos ir paredzētas kā atsvars, kas vajadzīgs šāda veida iejaukšanās procesos, taču pat ietverti vēl citi pasākumi, kas ir diskriminējoši attiecībā pret citiem akcionāriem; un
—
neesot izpildījusi pienākumu ziņot Apvienotajai komitejai un vajadzības gadījumā Eiropas Savienības Tiesai par to, ka Andoras Firstiste minēto nolīgumu nepilda, jo ir prettiesiski transponējusi Direktīvu 2014/59/ES tādējādi, ka prasītāji zaudēja savas akcijas bez nekāda attaisnojuma ar kādām esošām sabiedrības interesēm, neievērojot tādus pamatprincipus kā samērīguma princips, un arīdzan nenosakot nekāda veida likumā paredzēto atlīdzinājumu vai kompensāciju. Tā rezultātā ir izdarīts rupjš tiesību sistēmas pamatprincipu un/vai tiesiskuma un pamattiesību pārkāpums. Protams, ka Komisija (pat vēl joprojām) neesot ziņojusi par Andoras Firstistes pārkāpumu, lai izbeigtu minēto nolīgumu.
2.
Esot pārkāptas gan Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, gan Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā nostiprinātās prasītāju pamattiesības un pamatgarantijas, tostarp tiesības uz īpašumu, tiesības uz labu pārvaldību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tiesiskās paļāvības princips un tiesiskās drošības princips, jo:
—
Eiropas Komisijas pienākumu neizpilde esot izraisījusi to, ka kredītiestādes Banca Privada de Andorra noregulējuma rezultātā visi tās akcionāri, t.sk. prasītāji, kam pieder 75,52 % šīs sabiedrības akciju, zaudēja visu savu kapitālu, nesaņemdami par to nekādu kompensāciju, nedz varēdami pret to jebkā iebilst;
—
minētā nolīguma galvenā garanta bezdarbības rezultātā Andoras tiesību aktos prasītājiem nav paredzētas tiesības BPA (Banca Privada de Andorra) noregulējuma gadījumā saņemt to pašu, ko tie būtu saņēmuši parastā maksātnespējas vai bankrota procedūrā, taču šādas tiesības skaidri un izsmeļoši paredz Eiropas Savienības tiesiskais regulējums par kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanu un noregulējumu, ko Andoras Firstistei bija saskaņā ar minēto nolīgumu jātransponē;
—
visbeidzot, Andoras tiesību sistēmā arīdzan neesot ietvertas nedz akcionāru tiesības panākt, ka tiek izvērtēta situācija, kādā tie ir nonākuši finanšu iestādes noregulēšanas rezultātā, un kompensācijas, kas – ja tās ir paredzētas – tiem pienākas, nedz tiesības iebilst un aizstāvēties pret šo kredītiestādes noregulējuma rezultātu.
3.
Eiropas Komisija neesot izpildījusi savu vissvarīgāko uzdevumu – gādāt par Savienības tiesību un Eiropas Savienības Līgumu ievērošanu un piemērošanu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 17. pantā – jo ir pieļāvusi, ka trešās valstis klaji pārkāpj šajās tiesībās noteikto, tādējādi acīmredzami apdraudot tiesisko drošību, ticību Savienības iestādēm un tiesisko paļāvību, kāda pilsoņiem ir attiecībā uz šīm iestādēm.
4.
Eiropas Savienība esot rīkojusies tā, ka pietiekami būtiski ir pārkāpusi tiesību normas, kurās privātpersonas tiek apveltītas ar tiesībām un/vai aizsargātas, un šis pārkāpums nav attaisnojams nedz ar šajās tiesību normās piešķirto rīcības brīvības plašumu, nedz ar šo normu sarežģītību vai nekonkrētumu. Šīs Komisijas nolaidības dēļ prasītājiem esot nodarīts konkrēts, reāls, droši zināms materiāls kaitējums, un starp minēto kaitējumu un Komisijas rīcību ir cēloņsakarība.
5.
Pakārtoti tiek apgalvots, ka Eiropas Komisija esot vainojama nolaidībā, vienojoties par Monetāro nolīgumu ar Andoras Firstisti un to noslēdzot, jo šajā nolīgumā nav paredzēti skarto privātpersonu aizsardzības un/vai sūdzību mehānismi.
(1) OV 2014, L 173, 190. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy