EUR-Lex -  62019TN0099 - LV

17.6.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 206/42

Prasība, kas celta 2019. gada 18. februārī — Magnan/Komisija

(Lieta T-99/19)

(2019/C 206/47)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Nathaniel Magnan (Aix-en-Provence, Francija) (pārstāvis: J. Fayolle, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

—

atzīt par pieņemamu šo prasību attiecībā uz Eiropas Komisijas bezdarbību un, pamatojoties uz LESD 340. pantu, atzīt Komisijas ārpuslīgumisko atbildību;

—

atzīt par pieņemamu šo prasību atcelt Eiropas Komisijas 2018. gada 20. decembra vēstulē netieši pausto lēmumu par atteikumu veikt pasākumus;

—

pēc būtības, vispirms

—

apmierināt prasību, precizējot, ka ar Loi sur l’Assurance-maladie (Veselības apdrošināšanas likums, tā dēvētais “LAMal”) 55. panta a) punktu ir pārkāpts:

—

Nolīguma starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos (turpmāk tekstā — “PBPN”) 2. pants (nediskriminācija), 7. pants (tiesības uz vienādu attieksmi) un 13. pants (atturēšanās no jaunu pasākumu pieņemšanas);

—

Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu 55. pants;

—

konstatēt, ka ar Ženēvas kantona transversālo direktīvu “Procédure de recrutement au sein des institutions de droit public et des entités subventionnées” [Kārtība, kādā notiek pieņemšana darbā publisko tiesību iestādēs un subsidētās struktūrās] ir pārkāpts Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos (PBPN) un ka arī visi pārējie Šveices federālie tiesību akti par valstspiederīgo priekšrocībām ir pretrunā PBPN;

—

konstatēt, ka savukārt Eiropas Savienības dalībvalstis nav veikušas diskriminējošus pasākumus attiecībā pret ārstiem, kas ir Šveices valstspiederīgie;

—

konstatēt, ka Eiropas Komisija, kurai ir pienākums nodrošināt Līgumu piemērošanu, ir pieļāvusi vainojamu bezdarbību, vienlaikus neievērojot tiesiskās paļāvības principu un tiesiskās drošības principu attiecībā uz Dr. Nathaniel Magnan iegūtajām tiesībām;

—

konstatēt, ka pastāv cēloņsakarība starp Eiropas Komisijas vainojamo bezdarbību un Dr. Nathaniel Magnan nodarīto kaitējumu;

—

piespriest Eiropas Komisijai sodu par bezdarbību;

—

piespriest Eiropas Komisijai samaksāt Dr. Nathaniel Magnan naudas summu 1 141 198,10 euro (viens miljons viens simts četrdesmit viens tūkstotis viens simts deviņdesmit astoņi euro un desmit centi pēc maiņas kursa 2019. gada 7. janvārī plkst. 11.39 pēc UTC), kas atbilst 1 281 444 CHF (viens miljons divi simti astoņdesmit viens tūkstotis četri simti četrdesmit četri Šveices franki), atlīdzinot kaitējumu, kas nodarīts kopš 2013. gada, pamatojoties uz LESD 340. panta noteikumiem par Komisijas ārpuslīgumisko atbildību;

—

pamatojoties uz LESD 340. pantu, piespriest Eiropas Komisijai saistībā ar bezdarbību samaksāt Dr. Nathaniel Magnan kavējuma naudu 500 euro (pieci simti euro) apmērā par katru darba dienu par ilgstošu, pastāvīgu un turpinātu saimniecisku kaitējumu, kas atbilst nodarītajam saimnieciskajam kaitējumam dienā, kamēr Šveices Konfederācija neievēro PBPN vai līdz brīdim, kad viena no nolīguma pusēm no tā atkāpjas;

—

papildus tam,

—

konstatēt, ka Eiropas Komisijas 2018. gada 20. decembra atbildes vēstule ir uzskatāma par lēmumu par atteikumu;

—

atcelt šo Eiropas Komisijas netieši pausto lēmumu par atteikumu veikt pasākumus attiecībā pret Šveices Konfederāciju par tās izdarītajiem Līgumu pārkāpumiem un par nodarītā kaitējuma neatlīdzināšanu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza piecus pamatus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Šveice nav ievērojusi Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos (OV 2002, L 114, 6. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV 2005, L 255, 22. lpp.). Proti, prasītājs uzskata, ka Šveices Konfederācijas 2013. gada jūlijā pieņemtie noteikumi par ierobežojumu ārstiem uz Šveices obligātās veselības apdrošināšanas rēķina pārcelties uz dzīvi apgabalos, kuros ir pārmērīgs ārstu īpatsvars, esot uzskatāmi par netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, ciktāl šis ierobežojums neattiecas uz ārstiem ar vismaz 3 gadu darba stāžu Šveices universitāšu slimnīcās.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka starptautiskajās tiesībās piemērojamā savstarpības principa vārdā Eiropas Savienība attiecībā pret ārstiem, kas ir Šveices valstspiederīgie, nav veikusi diskriminējošus pasākumus, un tas, kā uzskata prasītājs, būtu jākonstatē Vispārējai tiesai.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi vainojamu bezdarbību, ciktāl tai bija pienākums rīkoties tādēļ, ka tai saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu ir jānodrošina Līgumu un Eiropas Savienības pilsoņu pamattiesību ievērošana. Šajā ziņā prasītājs atsaucas uz tiesiskās paļāvības principu attiecībā pret iestādēm un tiesiskās drošības principu attiecībā uz iegūtajām tiesībām.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka tas, ka pēc prasītāja aicinājuma Komisijai veikt steidzamus pasākumus nekas netika darīts, faktiski esot uzskatāms par netieši izpaustu atteikumu, tātad par nelabvēlīgu lēmumu.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka, pamatojoties uz LESD 340. pantu, ir iestājusies Komisijas ārpuslīgumiskā atbildība par bezdarbību.

Full & Egal Universal Law Academy