30.9.2019
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 328/59
Prasība, kas celta 2019. gada 8. jūlijā — Landesbank Baden-Württemberg/VNV
(Lieta T-480/19)
(2019/C 328/69)
Tiesvedības valoda — vācu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Landesbank Baden-Württemberg (Štutgarte, Vācija) (pārstāvji: H. Berger un K. Rübsamen, advokāti)
Atbildētāja: Vienotā noregulējuma valde (VNV)
Prasītājas prasījumi
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
atcelt Vienotās noregulējuma valdes 2019. gada 16. aprīļa lēmumu par ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā aprēķināšanu par 2019. gadu (SRB/ES/SRF/2019/10), tostarp tā pielikumu, ciktāl apstrīdētais lēmums, kā arī tā pielikums attiecas uz atbildētāju;
—
piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatošanai prasītāja izvirza sešus pamatus.
1.
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts LESD 296. panta 2. punkts un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā — “Harta”) 41. panta 1. punkts un 2. punkta c) apakšpunkts, jo apstrīdētais lēmums neesot pietiekami pamatots
—
Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, jo apstrīdētais lēmums neesot pienācīgi pamatots un pielikumā esot sniegti tikai skaitļi, no kuriem neesot iespējams secināt, kā un, balstoties uz kādiem apsvērumiem, atbildētāja ir aprēķinājusi prasītājas iemaksu. Apstrīdētais lēmums nekādi neatbilstot pastiprinātajām pamatojuma prasībām. Pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde esot būtiska arī tāpēc, ka tā ietekmējot apstrīdētā lēmuma saturu.
2.
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāptas tiesības tikt uzklausītam saskaņā ar Hartas 41. panta 1. punkta un 2. punkta a) apakšpunktu, jo prasītāja neesot uzklausīta
—
Turklāt ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāptas prasītājas procesuālās pamattiesības tikt uzklausītai, jo tādējādi, pirms tam neuzklausot prasītāju, esot izdots tiesību akts, kas rada prasītājai nelabvēlīgas tiesiskās sekas. Tiesību tikt uzklausītam pārkāpums esot būtisks, jo, ja prasītāja pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas būtu paudusi savu viedokli, tad lēmuma par aprēķināšanu saturs, iespējams, būtu citāds.
3.
Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāptas pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar Hartas 47. panta 1. punktu, jo apstrīdētais lēmums neesot pārbaudāms
—
Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāptas prasītājas pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, jo praktiski apstrīdētā lēmuma pārbaude tiesā praktiski neesot iespējama. Turklāt atbildētāja neesot ciktāl iespējams nodrošinājusi sacīkstes principa ievērošanu, lai ļautu prasītājai apstrīdēt pamatojumu, uz kura ir balstīts apstrīdētais lēmums, un tādējādi lietderīgi izmantot savus aizstāvības līdzekļus.
4.
Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Direktīvas 2014/59/ES (1) 103. panta 7. punkta h) apakšpunkts, Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2) 113. panta 7. punkts, Deleģētās regulas (ES) 2015/63 (3) 6. panta 5. punkta pirmais teikums, Hartas 16. un 20. pants un samērīguma princips, jo IPS (Institutional Protection Scheme [Institucionālās aizsardzības shēma]) indikatoram esot piemērots reizinātājs
—
Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts Direktīvas 2014/59/ES 103. panta 7. punkta h) apakšpunkts, Regulas (ES) Nr. 575/2013 113. panta 7. punkts, Deleģētās regulas (ES) 2015/63 6. panta 5. punkta pirmais teikums, Hartas 16. un 20. pants un samērīguma princips, jo IPS indikators attiecībā uz prasītāju neesot ticis piemērots pilnībā. Ar Institucionālo aizsardzības shēmu nodrošinātā aizsargājošā iedarbība pastāvot visām dalībniecēm iestādēm aptveroši un vienlīdzīgi. Iestāžu diferencēšana, pamatojoties uz IPS indikatoru, esot pretrunā šai sistēmai un esot patvaļīga. Arī prasītājas iekļaušana iestāžu grupā ar augstāko riska profilu esot acīmredzami nepamatota un patvaļīga.
5.
Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Hartas 16. pants un samērīguma princips, jo esot piemērots riska pielāgošanas reizinātājs
—
Turpinājumā prasītāja balstās uz to, ka atbildētāja valde esot pārkāpusi tās brīvību veikt uzņēmējdarbību un samērīguma principu, jo esot aprēķinājusi riska pielāgošanas reizinātājus, kas neatbilda prasītājas riska profilam, kas salīdzinājumā ar citām iestādēm, kam jāizdara iemaksas, ir labāks par vidusmēru. Noregulējuma gadījuma risks un risks, ka tiks izmantoti Vienotā noregulējuma fonda (Single Resolution Fund; VNF) līdzekļi, attiecībā uz prasītāju esot ļoti neliels. Tieši ņemt vērā šīs varbūtības esot riska pielāgošanas reizinātāja uzdevums; tam esot samērīgi jāatspoguļo individuālais risks.
6.
Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Deleģētās regulas (ES) 2015/63 4.-7. un 9. pants un minētās deleģētās regulas I pielikums esot prettiesisks
—
Visbeidzot, apstrīdētais lēmums esot jāatzīst par spēkā neesošu arī tādēļ, ka ar Deleģētās regulas (ES) 2015/63 4.-7. un 9. pantu un minētās deleģētās regulas I pielikumu esot pārkāpts efektīvas tiesību aizsardzības princips un tiesiskās drošības princips. Prasītāja varot saskaņā ar LESD 277. pantu norādīt, ka apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats esot pretrunā Savienības tiesībām ar augstāku juridisko spēku. LESD 277. pants esot izpausme vispārējam principam, saskaņā ar kuru juridiskā pamata prettiesiskums ietekmē konkrēto lēmumu, kurš pieņemts, pamatojoties uz to.
(1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.).
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 646/2012 (Dokuments attiecas uz EEZ) (OV 2013, L 176, 1. lpp.).
(3) Komisijas Deleģētā regula (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy