21.10.2019
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 357/36
Prasība, kas celta 2019. gada 22. jūlijā – Adeso/Komisija
(Lieta T-529/19)
(2019/C 357/44)
Tiesvedības valoda – angļu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: African Development Solutions (Adeso) (Nairobi, Kenija) (pārstāvis: R. Martens, advokāts)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasījumi
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu, t.i., Komisijas 2019. gada 10. maija lēmumu, un līdz ar to atzīt, ka nav pamatoti atgūšanas prasījumi attiecībā uz dotāciju nolīgumiem FED/2013/313–770 un FED/2013/316–291 attiecīgi 3 298 703,59 un 11 919,40 EUR apmērā;
—
piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatošanai prasītāja izvirza divus pamatus.
1.
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants, kurā ir nostiprināts labas pārvaldības princips: acīmredzami neesot ievērotas tiesības tikt uzklausītam, kā arī tiesiskās noteiktības princips, jo, neņemot vērā apjomīgās un nopietnās bažas, ko prasītāja pauda attiecībā uz apstrīdēto audita ziņojumu, un vairākas tikšanās, kas tika pieprasītas, lai noskaidrotu šos svarīgos neatrisinātos jautājumus, Komisija atteicās rīkot šādas tikšanās, lai gan saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību tikt uzklausītam ievērošana ir vispārpiemērojama un tas ir tiesiskās noteiktības nosacījums attiecībā uz ikvienu ES iestāžu pieņemtu lēmumu, tāpēc tai ir jātiek nodrošinātai vienmēr un visa veida procedūrās.
2.
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts LES 5. panta 4. punktā nostiprinātais samērīguma, taisnīguma un līgumtiesību labticības princips, jo, nekavējoties izdodama atgūšanas rīkojumu, nedodot prasītājai iespēju sniegt pienācīgu paskaidrojumu par apstrīdētajiem audita konstatējumiem plaši izstrādāta pārvaldības lēmuma un ierosināto tikšanos formā, atbildētāja neesot rīkojusies labticīgi un esot pārsniegusi to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai gan vispār būtu varējis pietikt ar adekvātu izlīgumu, kā ir noteikts dotācijas nolīguma vispārīgajos noteikumos. Tādējādi neesot bijis ne nepieciešami, ne būtiski svarīgi atbildētājas lēmuma pamatojumā ignorēt prasītājas lūgumu vispirms censties panākt izlīgumu. Tas esot pilnīgā pretrunā samērīguma principam, no kura izriet, ka, ja ir vairāki piemēroti pasākumi, kā tas ir šajā gadījumā, ir jāizvēlas tie, kas ir vismazāk invazīvi un apgrūtinoši (quod non).
Full & Egal Universal Law Academy